Laime, ka pašlaik viņu grupai nav jāpārvietojas. Citādi … Un arī tas vēl nebūtu ļaunākais. Nesalīdzināmi bēdīgāk, ka — nevis kaut kur, bet mīnushronistu ekspedīcijā — ne no šā, ne no tā pazudis vesels restu sainis. Vienīgais hronokārā. Tā ir nekārtība. Nepiedodama bezatbildība, kas var apdraudēt ekspedīcijas zinātniskās programmas izpildi — un labi, ja to vien.
Protams, nav šaubu, ka arī restu sainis pazudis ne jau bez šī slīmesta ziņas.
Bet varbūt viņš ir neobjektīvs un jauneklim piesienas? … Nē. Ekspedīcijai no puiša nav tikpat kā nekāda labuma. Jaunais cilvēks meklē izklaidēšanos. Ņemas ar reptiļiem. Šaudās apkārt. Patvarīgi izmanto hronokāru, kas ir stingri aizliegts. Un nosvilina restu. Labi, ka mašīnā ir automāti, kas tādos gadījumos nekavējoties izrauj hronokāru no infralaika. Citādi…
Viņam, redzat, patīk uzskatīt sevi par zinātnieku. Kaut gan vispirms vajadzētu patikt kārtībai. Normālai secībai. Tikai tā ir iespējams sekmīgi strādāt. Tikai tā ekspedīcija veiks savu uzdevumu. Un kas gan šobrīd var būt svarīgāks par to?
Tātad restus vajadzēs izlūgties no Sizova. Un vēlreiz pārdzīvot šo nepatīkamo atgadījumu. Turklāt — tajā laikā, kad būtu jāanalizē iegūtie rezultāti, tie jāsistematizē un jāiezīmē jauni pētījumu virzieni… Un viss tikai tāpēc, ka šis nevarīgais zaļknābis ņēmis un nosvilinājis restu! Tādu, kas var sadegt, šķiet, tikai tad, kad hronokārs jau pārvērties lūžņu kaudzē. Bet nav iespējams paredzēt, ko ar labu mašīnu spēj izdarīt cilvēks, kas neprot to vadīt.
Koļins nopūtās. No turienes, kur uz zemiem ritentiņiem stāvēja hronokārs — puscaurspīdīgs elipsoīds ar nedaudz paplašinātu kravas nodalījumu, — atskanēja ritmiska klaudzēšana un metāla džinkstoņa. Tur Juris patlaban mainīja restus. Ir nepieciešams īpašs talants, lai šo detaļu nosvilinātu tik pamatīgi, nodomāja Koļins. Tajā saglabājušās labi ja pusotra desmita veselu šūniņu.
Taču pietiek. Pārāk daudz pārdzīvojumu! Laiks padomāt par kaut ko citu. Piemēram, par likumsakarību, kas nosaka radiācijas līmeņa maiņu uz mūsu planētas. Tādu likumsakarību, liekas, varētu saskatīt, ja apkopotu pēdējos datus. Šeit, mezozojā, paveikts tikpat kā viss. Bet, lūk, silūrā… tur vēl gaidāmi atklājumi. Ek, ja Arves grupai izdotos piekļūt pēc iespējas tuvāk brīdim, kad mainās radiācijas līmenis, un novērot, kā šī pārmaiņa notiek, lēcienveidīgi vai pakāpeniski, un kādas parādības, kosmiskas vai vietēja rakstura, to pavada… Tiesa, grupas dalībnieki ir brīdināti, lai veltīgi neriskē. Bet, ja nu viņiem izdodas iegūt pārliecinošus datus… tad, iespējams, ka mēs šeit, dziļajā mīnusā, netērējam enerģiju veltīgi…
Starp citu, enerģiju atvedīs Sizovs.
Koļins noskurinājās. Domas par Sizovu neviļus atgādināja viņam notikušo, un viņš stingri nolēma: turpmāk ekspedīcija iztiks bez Jurkas pakalpojumiem. Kam vajadzīgi tādi praktikanti? Lai vingrinās mājās! Ar kaķiem. Vest viņu pie dinozauriem ir pārāk dārgs prieks.
Nosvilināt detaļu, to viņš prot, bet iemontēt citu, acīm redzot, neprot. Tik ilgi ķēpājas …
Taču Juris, slaucīdams kabatas lakatā rokas, jau nāca šurp.
— Kārtībā, — viņš paziņoja. — Varam atkal hronēties, kurp vien pavēlēsit, augsti godātais priekšniek.
— Hm… — norūca Koļins. — Bet tagad saki, kur palicis restu sainis!
— Man liekas, — Juris domīgi teica, — ka to aizvedis līdzi Sizovs.
— Beidz melst niekus! — Koļins viņu neiecietīgi pārtrauca. — Sizovs neņems restus no cita hronokāra. Viņam ir sava rezerve.
— Es taču neapgalvoju, ka viņš tos paņēmis. Viņš saini aizvedis tāpēc, ka tas atradies viņa kravas tilpnē.
— Hm … Bet kā šis sainis tur nokļuva?
— Es to ieliku…
Koļins dziļi ievilka elpu.
— Tātad tu? Vienkārši ņēmi un ieliki?
— Nu jā. Man vajadzēja, atbrīvot kādu sekciju. Izdevās savākt ļoti interesantu kolekciju, un tā katrā ziņā ir jānogādā … Bet to es izdarīšu pats. Mūsu paleozoologi…
Koļinu smacēja niknums, tomēr viņš vēlreiz savaldījās.
— Ak kolekcija… Vai tad tu nezināji, ka Sizovs uz trim dienām atgriežas tagadnē?
— Protams, nezināju… Kā es to būtu varējis zināt?
— Mēs runājām par to vakar pirms vakariņām.
— Es vakar aizkavējos, — Juris teica. — Vai tad tu neatceries? Novēroju trahodontus, bija ļoti interesanti…
Aizkavējās… Koļins rūgti pasmīnēja. Jaunais cilvēks mazliet aizkavējās. Un ar to viss sākās… Ek, tūlīt neno- cietīšos…
Viņš atvēra muti, mirkli nogaidīja, tad nedabiski mierīgi jautāja:
— Kāpēc tu liki man pārmeklēt visu kravas tilpni?
— Gribējās drusku pajokot, lūdzu, neapvainojies, — Juris samierinoši teica. — Tu tik nopietni skaidroji, ka tam, kas nezina, kur atrodas resti, nav tiesību piedalīties ekspedīcijā. Bet, izrādījās, ka nezini tu. Es jau zināju…
— Tu… Tu esi kaitīgs zinātnei! — Koļins caur zobiem izgrūda un pagrieza Jurim muguru.
Puisis apmulsa.
— Kāpēc tu apvainojies? Es taču piedalos ekspedīcijā pirmo reizi. Gan vēl iemācīšos… — Viņš pamirkšķināja Koļinam. — Ja gribi, pamēģināšu uzzināt, kas nosvilināja mūsu restu…
— Vari nepūlēties, — Koļins ledaini atcirta. — Aizvedīšu tevi uz vistuvāko pagātni, tieši astoņpadsmit stundas un trīsdesmit divas minūtes atpakaļ. Redzēsi…
— Vai tad tu pats redzēji?
— Redzēju.
Juris mulsi iesmējās.
— Labi… Tātad tu zini… Man vajadzēja nokļūt tūkstoš gadus uz priekšu, paskatīties, kā attīstās kāda rāpuļa ,tālie pēcteči, kuru evolūcija ļoti raksturīga augsta radiācijas līmeņa periodam… Goda vārds, vadības pultij es vairs nepieskaršos. Restu nosvilināju gluži nejauši: pastiprināju tempa ritmu un vienlaikus iedarbināju bremzes. Gribējās sasniegt vajadzīgo laika posmu pēc iespējas precīzāk. Lauka spriegums pieauga tā, ka pat bākas iekaucās!…
Ekspedīcijas priekšnieka pacietības mērs bija pilns. Muldoņa — viņam pat bākas kauc! Koļins sažņaudza dūres. ^
— Lasies! — viņš uzkliedza tik nikni, ka Jura sejā pavīdēja neviltotu baiļu izteiksme. Zeņķis nedroši paspēra dažus soļus atpakaļ. Koļins ierāva plaušās gaisu, bet nepaspēja piebilst ne vārda.
Pērkondimdošs rēciens pēkšņi pāršķēla klusumu. Skaņa bija neparasti stipra un pretīga, taču Juri tā, liekas, pat iepriecināja.
— Reksītis, — viņš teica. — Tiranozauriņš, mīlīgs radījums. Mazulītis, kā redzi, nav apmierināts. Grib aizlikt par mani kādu vārdu. Kad Reksītis ir apmierināts, viņš dara tā…
Juris diezgan veiksmīgi atdarināja skaņas, kas pauda briesmoņa labo omu.
— Tas — tev par prieku. Lai nedusmotos uz mani. Nu, vai arvien vēl dusmojies?
Viņi stāvēja viens otram pretim. Koļina krūtis strauji cilājās. Taču, iekams viņš paspēja kaut ko teikt, gaiss uzvirmoja un viņiem blakus pēkšņi parādījās masīvs stāvs metāliski spožā tērpā ar hronolangu kupriem uz muguras un krūtīm. Juris, acis iepletis, aplūkoja šo figūru, kas šķita radusies no nekā. Tikmēr cilvēks atbrīvojās no ķiveres, abi tūdaļ pazina Arves vīrišķīgos vaibstus un plato, iesirmiem pavedieniem caurausto bārdu. Ar gurdenu kustību zinātnieks noslaucīja aprasojušo pieri.
— Arve! — iešaucās Koļins. — Kaut kas atgadījies?
— Mēs precīzi sasniedzām to mirkli, kad radiācijas līmenis mainījās, — Arve monotoni sacīja. — Lēciens, Koļin! Nekādas pakāpenības: tas notika lēcienveidīgi.
— Tā, — Koļins sacīja. — Tā!… Vai saprati? — viņš uzkliedza Jurim un tūlīt atkal pievērsās Arvem. — Nu, stāsti taču… Kā ir ar cēloņiem? Vai noskaidrojāt?
— Kosmiski faktori, — Arve atbildēja. — Domājams, pārnova.