Zāle. Kur lai to rauj?…
— Pacieties!… Vai tiešām nevari?
— Nē … Trūkst elpas…
Tiešām, gaiss nebija pārāk svaigs, un arī temperatūra … Drīz pleistocēns, pēdējā atļautā pietura. Tur patlaban neviena nav, bet viss kā parasti gatavs hronoga- toru uzņemšanai. Starp citu, varēs atdzesēt restu, apskatīt mašīnu. Pieturu vairs nebūs līdz pašai tagadnei: drīz sāksies apdzīvotais laiks, kurā aizliegts apstāties un sagatavotu laukumu, dabiski, nevar būt…
Vēl divi sprakšķi. Koļins neviļus nodrebēja, kaut arī bija stingri apņēmies neizrādīt savas emocijas. Juris atvēra muti, bet Koļins aizsteidzās viņam priekšā.
— Vai dzirdi? — viņš iesaucās. — Tā ir stāvvietas bāka.
Signāliekārta zvanīja aizvien niknāk.
— Ieslēdzu pārejas automātu …
Vēsturiskā laika skaitītāja cipari pārstāja lēkāt kā negudri. Sārtā migla sablīvējās. Tā tas vienmēr bija pirms izniršanas no infralaika. Hronatori ritmiski tikšķēja, mēraparātu zilganā gaismā vizēja spožais tempa regulatora rokturis. Tomēr atelpa, kaut arī neliela. Lai puisis paguļ zālē, atpūšas. Pie reizes atdzisīs arī rests …
Pāreja uz vēsturisko laiku notika vienā mirklī. Vakara krēslā Koļins ieraudzīja telti — ne gluži tādu kā viņu ekspedīcijā, bet arī labu, modernu telti. Tā bija hronokāru stāvvieta pleistocēnā, pēdējā pirms institūta startu zāles, kura Koļinam tagad šķita tik neaizsniedzama kā nekad.
Viņš palīdzēja Jurim izkāpt no mašīnas un nogulties zālē blakus teltij.
— Atpūties. Atvelc elpu. Es tikmēr pārbaudīšu restu.
— Ja izdotos kaut nedaudz atvieglot mašīnu… — Juris nomurmināja.
— Ja izdotos … Guli un nedomā!
Koļins ielīda retaimera telpā un, cenzdamies iespīlēt tajā savu augumu, vēlreiz nosprieda, ka tādos apstākļos kuram katram būtu kļuvis nelabi… Minūtes piecas vai desmit viņš notupēja tur, nekā nedarīdams, tikai vērodams restu vai, pareizāk, to, kas no resta bija palicis pāri. Galu galā viss atkarīgs no viedokļa. Vadoties no vispār pieņemtajiem noteikumiem, ar šādu restu hronēties, protams, nevar. Bet ievērojot konkrēto situāciju …
Izņēmis no kravas tilpnes defektoskopu, Koļins rūpīgi pieslēdza to pie .resta. Tad, nenovērsdams acis no ekrāna, sāka lēni pārvietot aparātu. Viendabīgajā masā brīžiem iezīmējās gaišākas dzīsliņas. Monolīta vairs nebija. Vai tas nozīmē, ka šūnas jau ir tuvu sabrukumam?
Koļins lika lietā mimtesteru. Tā bija gara, apnicīga procedūra — pieslēgties katrai šūniņai un pārbaudīt to ar standartspriegumu. Beidzot arī šī procedūra bija galā. Katra šūniņa atsevišķi pārbaudi izturēja. Diemžēl… hro- nējoties spriegums, jādomā, ievērojami pārsniegs standartu …
Bet varbūt spriegums nemaz nebūs tik augsts? Vai tad nav iespējams, ka viņi šeit sastapušies ar krasu blīvuma svārstību? Detalizētas hronokartes taču vēl nepastāv! Un nav izslēgts, ka tieši šis periods bijis sevišķi bagāts ar notikumiem. Bet tādā gadījumā blīvuma svārstības nākamajā ceļaposmā var samazināties un viņi, par spīti varbūtības teorijai, savu mērķi tomēr sasniegs… Tātad cerības, kaut arī nelielas, vēl ir. Tāpēc — uz priekšu! • — Juri! — Koļins sauca. — Juri, kur tu esi? — Un, juzdams, ka viņu atkal pārņem dusmas, norūca: — Cūcība! …
Viņš apmeta vairākus lokus ap hronokāru. īsā, atsperīgā zāle nesaglabāja nekādas pēdas. Koļins pasauca vēl dažas reizes — atbildes nebija. Tikai tuvējā ozolu birzs neskaidri atbalsoja viņa saucienu.
Koļins ielūkojās kabīnē. Varbūt puisis iemidzis sēdeklī? Laika atlika maz, kavēties nedrīkstēja… Taču kabīne bija tukša. Šajā brīdī dienas gaismu, kas ieplūda caur sitala kupolu, aizēnoja garām slīdoši mākoņi. Kabīnē iestājās mijkrēslis, automātiski iedegās plafoni, un to spīdumā Koļins uz vadītāja sēdekļa ieraudzīja papīra lapiņu.
Sparīgi uzšņāpti burti aulekšoja iešķībi augšup. «Piedod man, tā bija maza viltība. Jūtos labi, bet mašīna pārslogota. Palīdzēt tev nekādi nevaru. Gaidīšu šeit, paņēmu vienu bateriju. Steidzies. Vēlu sekmes!»
Paraksta nebija, bet kāda tam nozīme? Ar vienu bateriju pietiks diennaktij. Un ja nu iznāk aizkavēties? Velna zeņķis! Es aizvedu viņu no turienes — bet ne jau tādēļ, lai pamestu ceļā …
Koļins kliedza līdz aizsmakumam. Gan pavēlēja, gan lūdza. Juris nerādījās, kaut arī droši vien bija paslēpies tepat tuvumā — nekur tālu aiziet viņš nevarēja… Taču meklēt puisi šādos apstākļos būtu bezcerīgi. Sapratis to, Koļins izmeta zālē vēl vienu bateriju. Pēdējo no savas rezerves. Protams, arī tā negarantēja glābiņu. Bet vai tad kādam no viņiem glābiņš ir garantēts? Un tomēr ekspedīcijas rezultāti — tās darba pārskats — ir jāizglābj, jāsaglabā par katru cenu. Pat tad, ja nepaliks dzīvs neviens no ekspedīcijas dalībniekiem. Juri ieskaitot.
Nē, uz priekšu! Tikai uz priekšu! Dzejnieks laikam būtu teicis: «Pūtiet taures, fanfaras skaniet!» Un fanfaras skanēja. Vismaz Koļina sirdī…
4
Rests sadega, kad laika blīvums gandrīz vairs neatšķīrās no tagadējā. Koļins tikko paspēja ieslēgt automātu un iznirt no infralaika.
Pāreja šoreiz nebija gluda. Kaut kas nočerkstēja. Hronokārs dabūja pamatīgu triecienu. Pēc tam viss apklusa. Caur kupolu kabīnē iespiedās tumsa. Acīm redzot, bija nakts. Oda pēc apsvilinātas plastmasas. Tātad rests tomēr sadedzis. Šūniņu vaina. Neizturēja. Lai gan trūka pavisam maz. 2ēl… Interesanti, kas tas par laikmetu? Pēc skaitītājiem to nevarēs noteikt — pārāk niecīga līmeņu starpība. Katrā ziņā tas ir apdzīvots laiks. Laiks, kurā dzīvo cilvēki.
Bojājumi… Nez cik lieli tie varētu būt? Hronogācijā bīstamākais ir pārejas moments. Infralaikā briesmas nedraud: telpā, ko aizņem hronokārs, var atrasties jebkuri priekšmeti — mašīna ar tiem nesaskarsies. Cita lieta, kad hronokārs iznirst no infralaika: mašīna pēkšņi it kā rodas izplatījumā, un, ja attiecīgajā mirklī tai pašā vietā atrodas kāds priekšmets, saskare var būt visai nepatīkama.
Lai nu kā, šī saskare ir jau notikusi. Tagad jāpadomā par turpmāko…
Cik stipri cietusi mašīna? Vai rests ir pilnīgi bezcerīgs? To visu varētu nekavējoties noteikt. Vajadzīga tikai gaisma. Bet aiz hronokāra kupola — nakts. Ieslēgt gaismu ir bīstami. Jau tā pārkāpts noteikums, kas aizliedz mīnushronistam parādīties cilvēku apdzīvotajā laikā. Kad resta sprakšķi pēkšņi saplūda griezīgā tarkšķoņā — šūniņas pārsprāga un nosvila cita pēc citas, Koļins nepaspēja pat iedomāties, ka pārkāpj šo noteikumu. Viņš ieslēdza automātu tīri reflektoriski, bez saprāta līdzdalības. Toties jo vairāk vajadzēja domāt tagad. Pievērst sev cilvēku uzmanību? Pēc pilsētas te gan neizskatās. Šķiet, visapkārt ir mežs. Tik un tā cilvēki var būt tuvumā. Viņu ieraudzīs — un kas tad notiks?
Tas atkarīgs no tā, kādā laikmetā viņš ir nokļuvis. Mī- nushronistu mēraukla te diemžēl nav lietojama. Kas gan ir viens vai divi gadsimti jebkurā ģeoloģiskā ērā? Tik sīkas laika vienības kā gadsimts tur neviens neskaita un īpaši neatzīmē. Bet te — gadsimts, pat gadu desmits un reizēm viens vienīgs gads var izšķirt visu.
Klusums. Tas nozīmē, ka patlaban šeit nav kara. Vai tiešām? Acīm redzot, jā. Pirmajā brīdī liekas dīvaini: pagātnē cilvēki vienmēr karoja. Tiesa, ne visi kari bija pasaules mēroga. Atsevišķās vietās cilvēki šad tad nekaroja. Iespējams, ka arī šī ir viena no tādām vietām. Tas, protams, būtu labi. Bet vai tad karš ir pats briesmīgākais?
Nē, ne vienmēr… Arī nebūdams vēsturnieks, Koļins daudz ko atcerējās no vēstures grāmatām. Viņš, piemēram, spilgti iztēlojās, kā rītausmā — bet, ja hronokārā iedegs gaismu, varbūt, jau tagad, naktī — te saskries pūlis. Kā šis pūlis nemitīgi augs un, pārvarot dabiskās bailes, aizvien vairāk tuvosies mašīnai, līdz beidzot pirmais fanātiķa mestais akmens atsitīsies pret sitala kupolu… Protams, īsā laikā hronokāram neizdosies nodarīt kaut cik ievērojamus bojājumus, jo tādus izturīgus materiālus kā sitalus, metaloplastus un bezdislokāciju metālus senči vēl nepazina. Taču šo izturību viņi, bez šaubām, mēģinās izskaidrot ar nešķīstā iejaukšanos. Un tad visapkārt hronokāram sakraus sārtu… Vai arī atvedīs lielgabalus, ja tādi jau izgudroti. Bet hronokārs diemžēl ir tikai hronokārs un nevis bruņots zvaigžņu kuģis vai kosmisko izlūku apvidus mašīna, kurā droši var doties pretim pat meteorītu krusai.
Jā, tas būs varens sārts! Un galu galā — kāda starpība, vai tevi sadedzina kā velna kalpu vai saplosa gabalos kā spiegu? Drūmi laiki… Un tomēr — cilvēki cienī savus senčus. Varbūt tāpēc, ka viņi arī tik drausmīgos apstākļos prata iet uz priekšu? Tiesa, toreiz tādu bija niecīgs mazākums.
Cik labi būtu, ja avāriju gadījumos viņi nevarētu ar mums saskarties. Diemžēl senči to var: šis laiks pieder viņiem un viss, kas tajā notiek, pakļauts viņu ietekmei, kaut arī ne vienmēr viņu saprātam.
Bet pietiek! Jāmēģina ievirzīt domas lietišķā gultnē. Tas ir grūti, jo domas šaudās juceklīgi uz visām pusēm un, lai tās iegrožotu, nepieciešams liels gribasspēks.
Koļins, sakodis zobus, koncentrējās. Tad lēni un metodiski nolasīja mēraparātu rādījumus tādā secībā, kādā bija radis to darīt. Kad šis būtībā neitrālais darbs bija izpildījis savu psiholoģiskās bremzes funkciju, Koļins sāka justies daudz labāk. Nu viņš bija gatavs konkrēti un lietišķi spriest.
Vispirms vajadzēja atbildēt uz jautājumu: kur viņš atrodas? Kādā laikmetā? Desmit, simt vai tūkstoš gadus pirms mūsu dienām? Bet kā lai to uzzina? Instrukciju, kas būtu piemērotas šai situācijai, nav. Toties pastāv noteikums: cilvēku apdzīvotajā laikā apstāties aizliegts. Un vēl viens noteikums: ja tāda apstāšanās tomēr kļuvusi neizbēgama …
Bet par to vēlāk. Metodes, kā orientēties samērā nesenā pagātnē, vēl nav izstrādātas. Tātad tās ir jāizstrādā! It īpaši tāpēc, ka citas izejas nav.
Var rīkoties tā: izkāpt no hronokāra, sameklēt ēkas, mašīnas, apstrādātus laukus, vārdu sakot, kaut kādas civilizācijas pazīmes. Ja izdotos, piemēram, atrast satiksmes līdzekli, kas kustas bez dzīva vilcējspēka, tas nozīmētu, ka viņš nokļuvis tā laikmeta otrajā gadu tūkstotī, kuru pagātnē dēvēja par «mūsu ēru». Patiesībā — šī gadu tūkstoša otrajā pusē vai, vēl precīzāk, pēdējā ceturksnī. Celtnes no betona nozīmētu apmēram to pašu. Taču tādas celtnes būvēja arī trešā gadu tūkstoša sākumā. 2ēl, ka viņš nav vēsturnieks. 2ēl. Bet kas gan normālos apstākļos varētu iedomāties, ka pienāks brīdis, kad cilvēku dzīvība būs atkarīga no tā, cik labi vai slikti Koļins zina vēsturi?
Var satikt cilvēku un pacensties noteikt laikmetu pēc viņa apģērba. Bet te kaut ko sajaukt ir vēl vieglāk. Novilkt laika robežu starp vīriešiem, kas valkā bikses, un tādiem, kas bikses nevalkā, protams, nebūtu grūti. Bet noteikt gadsimtu, kur nu vēl gadu desmitu pēc tā, cik šauras vai platas bikses ir modē, nespeciālistam absolūti nav iespējams. It sevišķi tāpēc, ka modes mainījušās simtiem reižu… Turklāt būtu visai aizdomīgi, naktī satiekot cilvēku, pēkšņi interesēties par apģērba detaļu proporcijām. Cilvēks, dabiski, nospriedīs, ka tevi vilina viņa bikses, un droši vien sacels traci. Neko muļķīgāku izdomāt laikam nevarētu. Bet arī gaidīt nedrīkst, jo pastāv otrais noteikums — «ja apstāšanās tomēr kļuvusi neizbēgama …».
Koļins vēlreiz atgaiņāja nepatīkamo domu. Atgriezties pie tās nekad nebūs par vēlu. Pagaidām ir tikai skaidrs, ka orientēties pēc konkrētiem materiālās kultūras paraugiem šajā gadījumā nav lietderīgi.
Bet ir arī cita iespēja, vismaz tikpat droša un nesalīdzināmi ērtāka. To izmantojot, pat nav jāatstāj hronokārs. Pietiek sēdēt un klausīties.
Pēdējiem gadsimtiem raksturīga attīstīta sakaru tehnika. Tās principi gan vairākkārt mainījušies, bet arī šīs pārmaiņas var noderēt orientācijai. Ja izdotos pieslēgties sakaru tīklam, tad, iespējams, pat laimētos precīzi noteikt gadu. Ja turpretim sakaru nebūs …
Koļins satvēra vadības pultī iemontētā mimlauka uztvērēja slēdzi. Tūdaļ viņš iedarbinās uztvērēju. Un pēkšņi no skaļruņa atskanēs balss. Normāla, cilvēciska balss!
Ar piesardzīgu kustību Koļins ieslēdza aparātu. Varētu domāt, ka visniecīgākais satricinājums ir spējīgs to sabojāt. Patiesībā uztvērējam diezin vai spētu kaitēt pat āmura sitiens. Un tomēr Koļins centās pieskarties tam pēc iespējas maigāk.
Tikko skalas panelī iedegās gaisma, noskaņošanas automāti sāka lēni pārvietot rādītāja bultiņu. Tā bez kavēkļiem nokļuva līdz skalas galam. Skaņu nebija, atskaitot gandrīz nedzirdamu švīkoņu, tā dēvēto fonu. Automāts ieslēdza dažādus diapazonus citu pēc cita, un ik reizes rādītājs, nekur neaizķerdamies, pārslīdēja pāri visai skalai. Uztvērējs joprojām klusēja …
Bet tad piepeši skaļrunī kaut kas iedžinkstējās. Bultiņa pasvārstījās pa labi, pa kreisi un beidzot sastinga. Uztvērējs vienmērīgi dūca. Raidījums? Vai tiešām raidījums mimlaukā?
Koļins pievēra acis. Viņš centās nedomāt, tikai klausīties. Dūkoņa. Nepārtraukta, vienmērīga dūkoņa. Nekādas modulācijas. Nē, tas nevar būt raidījums. Iegaumēsim šo vietu…