Jā, pēc šīs dūkoņas jau var orientēties. Mimlauku cilvēce, acīm redzot, vēl nepazīst. Tas atklāts pirms septiņdesmit pieciem gadiem, skaitot no viņa tagadnes. Un tomēr … dūkoņa pierāda, ka Zemes virsū pastāv vismaz viena iekārta, kuras darbība rada mimlauku. Cilvēki to vēl nezina, tāpat kā savā laikā nezināja, ka zibens rada varenu elektromagnētisko lauku. Kas tā varētu būt par iekārtu? Katrā ziņā šī iekārta liecina par samērā augstu tehnikas līmeni… Ja vēl izdotos noskaidrot, ka šī laikmeta sakaru tehnikā izmanto elektromagnētisko lauku, varētu puslīdz droši pateikt: tas ir divdesmitais gadsimts. Bet šai nolūkā vajadzīgs radiouztvērējs. Un kurš gan vedīs līdzi tādu retumu, kas nav atrodams pat visos muzejos?
Protams, hronokara uztvērējam varētu piemontet pa- pildbloku, kas ļauj uztvert arī radioviļņus. Principā to varētu. Nepieciešamas tikai detaļas, instrumenti un laiks. Šādas tādas detaļas droši vien izdosies sameklēt. Ar instrumentiem būs grūtāk. Bet kur rast laiku?
Labi Lai paliek papildbloks. Vispirms jātiek skaidrībā par citām lietām. Kaut kāds orientieris galu galā atrasts: hronokārs izniris vēsturiskajā laikā ne tālāk par trīssimt un ne tuvāk par septiņdesmit pieciem gadiem no tagadnes. Starp šiem līmeņiem lielas atšķirības nav. Vismaz vienā ziņā — salabot hronokāru un turpināt ceļu diezin vai izdosies, jo ne pirms trīssimt, ne arī pirms septiņdesmit pieciem gadiem cilvēce par hronogāciju vēl nekā nezināja. Taisnība, pirms septiņdesmit pieciem gadiem izcilākie zinātnieki jau sāka pētīt šo problēmu. Bet līdz konkrētām detaļām, līdz gatavam restam vēl bija ļoti tālu.
Tātad vēlreiz jāsasprindzina griba un jāmaina domu virziens. Par orientēšanos jāaizmirst. Tagad jāapsver visas iespējas, visas izredzes, visi par un pret.
Iespējas? Pat teorētiski to bija pārāk maz.
Izlabot retaimeru? Bez jauna resta tas diemžēl nav izdarāms.
Uzstādīt bāku? To varētu, ja vien viņam tāda būtu. Taču visas bākas atstātas ekspedīcijā …
Viņa paša resursi līdz ar to, šķiet, ir izsmelti. Sakaru hronogācijā, kā zināms, nav. Tie vēl nav izgudroti. Hro- nolangs? Jā, tas kā vienmēr guļ savā vietā. Bet arī to nevar izmantot. Šis aparāts ir pārāk kompakts, lai kalpotu par universālu pārvietošanās līdzekli. Kad laika blīvums kļūst mazāks par noteiktu lielumu, citiem vārdiem, aiz zonas, kuru apkalpo pleistocēna stacija, tas vairs nespēj darboties. Tieši tādēļ šī stacija arī ierīkota, lai hro- nolangisti tur varētu sagaidīt mašīnas.
Kādas vēl iespējas atlikušas? Gaidīt palīdzību? Uz kādu palīdzību viņš var cerēt?
Patiesību sakot, ne uz kādu. No Koļina laikabiedriem neviens nezina, kur viņš atrodas, un, dabiski, nemeklēs viņu tik tuvā pagātnē. Bet cilvēki, kas dzīvo šajā laikmetā, kaut arī gribētu, viņam nespēj līdzēt.
Varbūt cerēt uz brīnumu? Nē! Šajā sakarā der atcerēties, ko teicis viens no cienījamākajiem senčiem: «Hipotēzes es neizgudroju.» Vismaz, ja ir runa par brīnumiem. Tātad…
Tātad otrais noteikums skan: «Ja apstāšanās… tomēr kļuvusi neizbēgama, mīnushronista pienākums — veikt visu nepieciešamo, ieskaitot pašus galējos pasākumus, lai cilvēki viņu nepamanītu un neatminētu viņa ierašanās noslēpumu.»
Lūk, tā! īsi un skaidri.
Koļins atlaidās krēslā un sāka klusi svilpot. Ne jau rek- viēmu, protams, tomēr par jautru šo melodiju diezin vai varēja saukt. Galējie pasākumi. Tas nozīmē — pazust. Dehronizēties kopā ar mašīnu un visu, kas tajā atrodas. Iet bojā. Starp citu, izdarīt to nav grūti. Jāatvieno drošinātāji, jāaizver acis un jāizslēdz ekrāni.
Protams, acis var ari neaizvērt. Tas nav obligāti.
Viņš pasmīnēja. Pat ļoti naivs cilvēks tomēr neuzskatītu šo smīnu par labsirdīgu.
Dehronizēties… Aiziet bojā … Kāda velna pēc?!
Mēs esam nepietiekami mācījušies vēsturi, viņš pikti nodomāja. Mēs nezinām detaļas. Bet galveno mēs taču atceramies! Mēs atceramies, kā ļaudis mira. Gan tad, kad viņi devās nāvē paši, gan arī tad, kad viņus dzina nāvē citi.
Kad cilvēki paši gāja nāvē, viņi to darīja kaut kāda mērķa dēļ. Pieņemsim, ka man tagad sacītu: Koļin, mirsti, un tavi biedri dziļajā mīnusā visi tiks izglābti. Es nesvārstīdamies dotos nāvē. Neteiksim, ka ar smaidu uz lūpām, un tomēr — es ietu.
Bet patlaban — ko man saka? Mirsti, Koļin, lai nesatrauktu ļaudis, kas dzīvojuši, velns zina, pirms cik gadu desmitiem vai gadu simtiem, lai nemudinātu viņus mazliet intensīvāk pakustināt savas smadzenes …
Labi, pieņemsim, ka nevis «dzīvojuši», bet «dzīvo». Kā nekā — esmu ieradies pie viņiem un nevis viņi pie manis. Tātad dzīvo. Un kas no tā izriet?
No kā gan mēs baidāmies? Ka, ieradušies pie viņiem, kavēsim vai paātrināsim vēstures gaitu? Ka izjauksim cēloņu un seku dabiskos sakarus? Nieki! Mana parādīšanās šeit nav nekas vairāk kā nejaušība. Bet nejaušības nespēj būtiski ietekmēt vēstures gaitu. Vēsture ir kā pulkstenis, kas pasargāts no jebkādiem satricinājumiem. Tik niecīgu grūdienu kā mana ierašanās otrā gadu tūkstoša priekšpēdējā vai pēdējā gadsimtā vēsture droši vien pat nejutīs. Un, ja arī vēstures plūsma nedaudz izkāps no krastiem, tā ļoti ātri atgriezīsies savā gultnē.
Kādēļ tad mirt?
Koļins vaicājoši palūkojās uz barohronu skalām, uz vēsturiskā laika skaitītāju, uz mimlauka uztvērēju un atkārtoja šo jautājumu.
Aparāti klusēja. Tie nebaidījās nāves. Tiem bija vienalga. Un tomēr šis klusums bija svētīgs. Ja tobrīd kāds būtu mēģinājis Koļinam iebilst, viņš sadusmotos un pa- censtos atrast vēl diezin kādus argumentus. Bet klusēšana ir piekrišanas zīme. Un, kad cilvēkam piekrīt, viņš parasti nomierinās, līdz ar to atgūdams spēju loģiski spriest.
Vēsture atgriezīsies savā gultnē? Pieņemsim, ka tev ir
zināms pamats tā domāt, jo šajā laikmetā tu esi ieradies no nākotnes un vari apliecināt: tur viss ir kārtībā. Bet…
Tu esi peldējis pa upi uz augšu un tagad gribi aizdam- bēt izteku. Tu saki: «Tāpēc upe nebeigs pastāvēt. Es to zinu. Esmu atpeldējis no lejteces.» Bet, ja izteku aiz- dambēs, vai lejtece pastāvēs ari tad, kad tu atgriezīsies? Pastāvēs. Upe aizskalo dambjus un parasti atgriežas savā gultnē. Taču tas nemēdz notikt bez plūdiem, bez postījumiem un upuriem. Un kam tādi vajadzīgi?
Protams, tu neko neiznīcināsi un nevienam nenodarīsi pāri, kaut arī tas nespētu būtiski ietekmēt vēstures gaitu. Daba visur gādā par milzīgām rezervēm. Tā ir kā zivs, kas producē miljoniem ikru. Un, ja daļa no tiem iet bojā, tam nav lielas nozīmes. Taču cilvēks nav daba, lai gan vienā otrā ziņā mēģina ar to sacensties. Cilvēks apveltīts ar saprātu, kura dabai nav. Un vēl — dabai nav jāsteidzas. Tā var simtiem tūkstošiem un pat miljoniem gadu attīstīties kādā noteiktā virzienā, pēc tam pārliecināties, ka tas ir strupceļš, un pēkšņi izdarīt pagriezienu par deviņdesmit grādiem. Turklāt daba vienlaikus attīstās daudzos virzienos, gan jau kāds no tiem būs pareizais. Cilvēks tā rīkoties nedrīkst. Viņam nav tik daudz laika.
Ja es šeit satikšu cilvēkus un viņi sāks mani iztaujāt — bet tā tas noteikti būs! — atliks vienīgi teikt viņiem patiesību. Un tad noskaidrosies, ka tas, ko cilvēki dara šodien, nemaz nebūs vajadzīgs rīt. Bet katram taču gribas darīt to, kas noderēs nākotnē. Un nevienam negribas noņemties ar lietām, kas visā drīzumā vairs nebūs vajadzīgas.
Tomēr citādi diemžel nevar. Jo pat tas, kas no nākotnes viedokļa ir aplams un lieks, no šāsdienas viedokļa var būt pareizs un nepieciešams. Iedomājies, piemēram, ka akmenslaikmeta cilvēkiem tu parādi tērauda asmeni. Meistaram, kas cītīgi slīpē krama cirvi, droši vien nolaidīsies rokas… Bet, ja viņš pametīs savu darbu, cilvēki nekad neiemācīsies izgatavot tērauda asmeņus.
Tāpēc tikties ar cilvēkiem nedrīkst. Mūsu dienās uz Zemes valda miers, bet tas nenozīmē, ka senčiem priekšlaikus jāatsakās no ieročiem.
Jā, otrais noteikums ir taisnīgs. Man jāiet bojā. Un maniem biedriem arī. Neko darīt, Koļin. Jāpieliek punkts …
Kad?
Tūlīt, kamēr vēl ir tumšs, kamēr tevi neviens nav pamanījis.
Labi.
Labi, lai notiek! Es to izdarīšu. Bet man vajag mazliet laika, lai sagatavotos. Kā nekā cilvēks mirst tikai vienu reizi…
Koļins atslābināja muskuļus. Jānomierinās. Un šis tas vēl jāpārdomā.
Cilvēkam, kas gatavojas nāvei, neatliek nekas cits kā vien domāt par dzīvi. Par nodzīvoto dzīvi. Tādos brīžos cilvēks redz sevi it kā no malas — bez atlaidēm, kuras parasti piešķir, analizējot un vērtējot savus darbus. Kad tu saproti, ka gals ir tuvu, kļūst skaidrs: taisnoties nav nekādas jēgas. Tik un tā neko vairs nevarēsi pateikt. Nevarēsi iebilst, nevarēsi pierādīt. Tavā vietā to darīs fakti. Tavus vārdus cilvēki droši vien aizmirsīs. Paliks darbi. Tikai darbi. Un pat tad, ja tev izdotos savirknēt skaistus, pārliecinošus vārdus un atstāt tos memuāru vai jebkurā citā veidā, tas neko daudz nelīdzēs. Jo fakti ir stiprāki. Fakti — tā ir realitāte. Turpretim vārdi — tikai signālu sistēma, turklāt vēl otrā …
Bet ko tad īsti teiks fakti?
Liekas, dzīve nodzīvota, kā nākas. Ļaudis tev neko nevarēs pārmest. Tu esi dzīvojis tā, kā to prasīja laiks. Godīgi kalpojis izraudzītajam mērķim.
Bet, ja šādas domas nāk' prātā, kaut kas laikam tomēr nav kārtībā. Sirdsapziņa …
Un atkal Koļinam nācās gremdēties pagātnē. Šoreiz — nevis planētas, bet gan paša personiskajā pagātnē.
Apstākļi šādām pārdomām bija labvēlīgi. Visapkārt valdīja klusums. Tikko dzirdami dūca enerģētiskie ekrāni, pasargādami vismaz pagaidām mašīnu un tās vadītāju no dehronizācijas.
Nē, nekā sevišķi peļama, liekas, nebija. Cilvēkam pieļaujamo maldu robežu viņš nekur nav pārkāpis. Izņemot pēdējo ekspedīciju. Tā neapšaubāmi bija kļūda. Liela. Milzīga. Ja šīs kļūdas nebūtu bijis, viņa biedriem nebūtu jāiet bojā un bojā neietu arī ekspedīcijas darba rezultāti. Rezultāti, kurus tik ļoti gaidīja… Tu esi vainīgs, Koļin!
«Bet kāpēc tad es?» Koļins sirdīgi protestēja pret šādu secinājumu. Kas nosvilināja restu? Juris! Kas ielika re
zerves saini Sizova hronokārā? Arī Juris! Silūrā aizgāja bojā Arves hronokārs? Vai tad es viņiem nepiekodināju, lai veltīgi neriskē! Varēja taču iznirt dažus gadu tūkstošus vēlāk un tikpat labi visu noskaidrot…
Koļins dusmās piecirta kāju. Nē, viņš nav vainīgs! Tas nu ir skaidrs. Pat skaidrāks par skaidru. Un tomēr…
Un tomēr atvadīties no dzīves vajadzēja ar mierīgu sirdsapziņu. Bet par kādu mieru te varēja runāt?