Peitons iedomājās, ka viņš savā testamentā varbūt ietilpinās vēl vienu aforismu: pats labākais nevainīguma pierādījums — ja nepavisam nav alibi.
Trīsdesmitajā jūlijā, tāpat kā ik gadu šinī dienā, Lūiss Peitons pulksten deviņos un piecpadsmit minūtēs iekāpa Ņujorkā reaktīvās antigravitācijas stratolidmašīnas kabīnē un divpadsmitos trīsdesmit minūtēs ieradās Denverā. Tur viņš paēda brokastis un pulksten vienos četrdesmit piecās minūtēs devās ar pusantigravitācijas autobusu uz Hamspointu, no turienes Sems Leibmens senatnīgā virszemes automobilī (ne jau antigravitācijas mašīnā) aizveda Peitonu līdz viņa īpašuma robežai. Sems Leibmens gauži aukstasinīgi saņēma desmit dolārus dzeramnaudas, ko Peitons deva viņam ik gadus, atsveicinādamies pielika roku pie cepures, un to Leibmens jau piecpadsmit gadu darīja trīsdesmitajā jūlijā.
Trīsdesmit pirmajā jūlijā, tāpat kā ik gadus šinī dienā, Lūiss Peitons ieradās Hamspointā ar savu antigravitācijas mašīnu un universālveikalā pasūtīja visu, kas varēja ievaja- dzēties nākamajā mēnesī. Pasūtījums bija ļoti parasts. Patiesību sakot, uz mata tāds pats kā iepriekšējo gadu pasūtījumi.
Veikala vadītājs Makintairs uzmanīgi pārbaudīja pasūtījumu, paziņoja par to Kalnu rajona Centrālajai noliktavai Denverā, un pēc stundas visas pieprasītās preces bija piegādātas pa masu kravu transportēšanas līniju. Peitons ar Ma- kintaira piepalīdzību sakrāva preces savā mašīnā, kā parasti, atstāja desmit dolārus dzeramnaudas un atgriezās mājās.
Pirmajā augustā pulksten divpadsmitos vienā minūtē Peitons ieslēdza pilnu jaudu spēka laukā, kurš ierobežoja viņa īpašumu, un tagad bija pilnīgi nošķirts no ārpasaules.
Taču šoreiz notikumu parastā norise tika pārtraukta. Peitons ar gudru ziņu bija atstājis savā rīcībā astoņas dienas. Šinī laikā viņš rūpīgi un bez steigas utilizēja tik daudz pārtikas produktu un citu preču, cik viņš būtu patērējis visā augusta mēnesī. Šinī darbā viņam palīdzēja atkritumu kameras, kas paredzētas visa nederīgā iznīcināšanai, — tas bija jaunākais modelis, kas itin visu, pat metālus un silikātus viegli pārvērta par sīkiem jo sīkiem molekulāriem putekļiem, kurus nevarēja konstatēt ne ar kādām analīzēm. Enerģijas pārpalikumu, kas atdalījās šā procesa norisē, Peitons aizplūdināja pa kalnu strautu, kas tecēja garām viņa mājai. Visu šo nedēļu strauta ūdens bija pieci grādi siltāks nekā parasti.
Devītajā augustā Peitons nolaidās ar aeromašīnu noteiktajā vietā Vaiomingas štatā, kur Alberts Kornels jau gaidīja viņu ar savu kosmosa kuģi. Protams, kosmosa kuģis visu šo pasākumu padarīja vieglu, jo par kuģi zināja tiklab tie, kas to pārdeva, kā arī tie, kuri kuģi nogādāja šurp un sakārtoja lidojumam. Taču visiem šiem cilvēkiem bija darīšana tikai ar Kornelu, bet Kornels — tobrīd Peitons domās mazliet pasmīnēja — drīz būs mēms kā kaps.
Desmitajā augustā Peitona vadītais kosmosa kuģis paceļas no Zemes virsmas, un kuģī bija viens pasažieris — Kornels (protams, ar karti). Izrādījās, ka kosmosa kuģa antigravitaci- jas lauks ir lielisks. Ieslēdzot pilnu jaudu, kuģa svars nesasniedza ne unci. Mikroreaktori ražoja enerģiju bez kļūmēm, bez trokšņa, un kuģis klusi izjoņoja cauri atmosfērai — tas nepavisam nelīdzinājās dārdošai, liesmu ieskautai veco laiku raķetei, — mirkli bija saredzams kā sīks punkts un tad izgaisa pavisam.
Varbūtība, ka aizlidojušo kuģi kāds būs redzējis, bija ļoti niecīga. Un tiešām šī kuģa aizlidošanu neviens nebija pamanījis.
Divas dienas pavadītas kosmosa telpā, un tagad jau divas nedēļas pavadītas uz Mēness. Peitons jau no paša sākuma nojauta, ka būs vajadzīgas tieši divas nedēļas. Viņam nebija nekādu ilūziju par paštaisītajām kartēm, kuras zīmējuši cilvēki, kas neko nejēdz kartogrāfijā. Šāda karte varēja būt palīgs tikai pašam tās sastādītājam — tam palīgos nāktu atmiņa. Visiem citiem šāda karte bija vienīgi sarežģīts rēbuss.
Kornels parādīja karti Peitonam pirmoreiz tikai tad, kad viņi jau bija kosmosā. Kornels pazemīgi smaidīja.
— Ser, galu galā tas taču mans vienīgais trumpis.
— Vai šo karti salīdzinājāt ar Mēness kartēm?
— Mister Peiton, šajā nozarē es taču neko nesaprotu. Pilnīgi paļaujos uz jums.
Peitons salti uzlūkoja Kornelu un atdeva viņam karti. Tajā lūkojoties, šaubas neradīja tikai Tiho Brages krāteris, kurā atradās Mēness pazemes pilsēta.
Lai nu kā, bet astronomija viņiem mazliet piepalīdzēja. Tiho Brages krāteris atradās Mēness apgaismotajā pusē, tātad jāšaubās, vai patruļkuģi tur dežurēs, un tāpēc Peitonam un Kornelam bija lielas izredzes, ka viņus nepamanīs.
Peitons, izmantodams antigravitāciju, bīstamā ātrumā nolaidās ar kosmosa kuģi krātera kraujas ēnā. Saule jau bija garām zenītam, un ēna nevarēja kļūt mazāka.
Kornels sadrūma.
— Mister Peiton, cik nelādzīgi. Nevaram taču sākt meklējumus, iekams šinī Mēness apvidū ir diena.
— Arī Mēness diena reiz beidzas, — Peitons viņu nīgri pārtauca. — Saule šeit spīdēs apmēram simt stundas. Šo laiku izmantosim, lai aklimatizētos un pienācīgi izpētītu karti.
Peitons mīklu atminēja itin drīz; izrādījās, ka atrisinājumi ir vairaki. Viņš ilgi pētīja Mēness kartes, rūpīgi izmērīja at- talumus un centās noteikt, kādi krāteri zīmēti uz šīs paštaisītās kartes, kura deva viņiem iespēju… kādu iespēju?
Beidzot viņš sacīja:
— Pulkstentiņi var būt noslēpti vienā no trijiem krāteriem — GC-3, GC-5 vai MT-10.
— Mister Peiton, ko lai nu darām? — Kornels apjucis jautāja.
— Apskatīsim visus trīs, — teica Peitons. — Sāksim ar tuvāko krāteri.
Vieta, kur viņi atradās, šķērsoja terminatoru, un viņus ieskāva nakts tumsa. Tagad Peitons un Kornels arvien ilgāk uzturējās uz Mēness virsmas, pamazām pierada pie mūžīgās tumsas un klusuma, pie spilgti mirdzošajām zvaigznēm un pie gaismas svītras virs krātera malas — tur krāterī lūkojās Zeme. Viņiem soļus sperot, palika dziļas, bezveidīgas pēdas sausajos putekļos, kas nepacēlās augšup un arī nebira lejup. Peitons pirmoreiz pamanīja šīs pēdas, kad viņi izkāpa no krātera un viņus skāra spilgtā gaisma, ko atstaroja Zemes pusmēness. Tas notika astotajā dienā pēc viņu ierašanās uz Mēness.
Mēness lielā sala dēļ Peitons un Kornels nevarēja ilgi uzturēties ārpus kuģa. Taču ar katru dienu viņiem izdevās šo laika sprīdi paildzināt. Vienpadsmitajā dienā Peitons un Kornels pārliecinājās, ka krāterī GC-5 dziedošo pulkstentiņu nav.
Piecpadsmitajā dienā Peitons vairs nejutās kā saltas dušas apliets, bet kā izmisuma svelmes cepināts. Viņiem katrā ziņā bija jāsameklē slēptuve krāterī GC-3. Krāteris MT-10 atradās pārāk tālu. Tur viņi nepaspēs aizkļūt un krāteri pārmeklēt: uz Zemi taču jāatgriežas ne vēlāk kā trīsdesmit pirmajā augustā.
Taču tanī pašā dienā izmisums rimās: pulkstentiņu slēptuvi viņi atrada.
Piesardzīgi saujās viņi nesa pulkstentiņus uz kuģi, ieguldīja tos irdenās skaidās un devās pakaļ pārējiem pulkstenti- ņiem. Trīs reizes viņi nostaigāja ceļu, un, šādu attālumu pārvarot uz Zemes, viņi būtu zaudējuši pēdējās spēka paliekas. Bet uz Mēness, kur gravitācija ir nenozīmīga, šādi attālumi cilvēkus nenogurdina.
Kornels iedeva pēdējo pulkstentiņu Peitonam, un viņš tos uzmanīgi izvietoja izejas kamerā.
— Pabīdiet pulkstentiņus tālāk no lūkas, mister Peiton, — Kornels teica, un, pa radio austiņām klausoties, viņa balss Peitonam šķita pārāk skaļa un skarba. — Dodos ceļā.
Kornels pieliecās, saspringdams, lai lēktu kā jau uz Mēness — augstu, palēnināti, paraudzījās uz kuģi un šausmās sastinga. Viņa seja, kas skaidri bija saskatāma cauri izliektajam ķiveres luzilīta iluminatoram, saviebās nenovēršamās nāves priekšsajūtā.
— Nē, mister Peiton! Nē!
Peitona pirksti apžņaudza
blastera spalu, tūlīt sekoja šāviens. Neciešami spilgts zib-
snis — un Kornels pārvērtās par līķi, kas gulēja starp skafandra lēvariem un bija nošķiests ar sasalstošo asiņu šļakatām.
Peitons drūmi paskatījās uz mironi, bet tikai mirkli. Pēc tam Peitons salika pēdējos pulkstentiņus speciālos konteineros, noņēma skafandru, vispirms ieslēdza antigravitācijas lauku, pēc tam mikroreaktorus un, kļuvis par kādiem diviem miljoniem bagātāks nekā pirms piecpadsmit dienām, devās atceļā uz Zemi.
Divdesmit devītajā augustā Peitona kuģis klusi nolaidās un pieskārās Zemei Vaiomingā tanī pašā laukumiņā, no kura bija pacēlies desmitajā augustā. Ne jau velti Peitons tik rūpīgi bija izvēlējies šo vietu. Viņa aeromašīna arvien vēl mierīgi stāvēja klints plaisā, kuru tik daudz šajā akmeņainajā plakankalnē.
Konteinerus ar dziedošajiem pulkstentiņiem Peitons ienesa dziļi plaisā un rūpīgi apbēra ar smiltīm. Pēc tam atgriezās kosmosa kuģī, lai ieslēgtu aparātus un veiktu pēdējos sagatavošanas darbus. Divas minūtes pēc tam, kad Peitons bija izkāpis no kosmosa kuģa, iedarbojās automātiskā vadīšanas sistēma.
Bez jebkāda trokšņa, lidodams arvien ātrāk un ātrāk, kuģis traucās augšup un Zemes griešanās ietekmē mazliet noslie- cās uz rietumiem. Peitons vēroja kuģi, uzlicis plaukstu virs piemiegtajām acīm, un, kad redzamības robeža bija gandrīz sasniegta, pamanīja iepretī zilās debess fonam sīku gaismas zibsni un mazu mākulīti.
Peitona lūpas saviebās greizā smīnā. Viņš bija pareizi aprēķinājis. Vajadzēja tikai pavirzīt mazliet sāņus absorbētāja kadmija stieņus, un mikroreaktori vairs nedarbojās precīzi, notika avārija; kodolsprādziena karstajās liesmās kuģis pārvērtās gāzēs.
Pēc divdesmit minūtēm Peitons jau bija mājās. Viņš jutās noguris, smeldza visi muskuļi — izpaudās Zemes pievilkšanas spēka ietekme. Taču Peitons tonakt gulēja labi.
Pēc divpadsmit stundām, gaismai austot, ieradās policisti.
Cilvēks, kas atvēra durvis, salika rokas uz apaļā vēderiņa un vairākkārt mīlīgi pamāja ar galvu. Cilvēks, kuram atvēra durvis, Setons Deivenports no Zemes izmeklēšanas biroja, paraudzījās visapkārt un jutās ārkārtīgi neērti.
Istaba, kurā viņš iegāja, bija ļoti liela, tanī valdīja puskrēsla, un spoži ar savu spuldzi spīdēja tikai videoskops, novietots virs krēsla, kas bija sakombinēts kopā ar rakstāmgaldu. Gar sienām plaukti, piekrauti ar kinogrāmatām. Vienā kaktā sakārtas Galaktikas kartes, otrā kaktā uz pastatņa blāvi mirguļoja «Galaktikas objektīvs».
— Vai jūs esat doktors Vendels Ērts? — Deivenports vaicāja tā, it kā viņš tam lāgā nespētu ticēt. Deivenports bija plecīgs vīrs melniem matiem. Uz vaiga blakus garajam, tievajam degunam rēgojās zvaigznei līdzīga rēta — reiz viņu mazliet bija skārusi neirona pātaga.
— Es pats tas esmu, — doktors Ērts atbildēja smalkā bal- stiņā. — Bet jūs esat inspektors Deivenports.
Inspektors parādīja savu dienesta apliecību un sacīja: