— Jā, to jūs man jau sacījāt pirms pusstundas, kad piezvanījāt, — doktors Ērts mīlīgi atbildēja. Viņa vaibsti bija izplūduši, deguns mazs kā podziņa. Cauri biezajiem briļļu stikliem raudzījās izvelbtas acis.
— Doktor Ert, tūlīt runāšu skaidri un gaiši. Jūs laikam esat bijis uz Mēness …
Doktors Ērts, kas tobrīd jau bija paspējis izvilkt no kino- grāmatu kaudzes pudeli ar sarkanu šķidrumu un divas gandrīz tīras glāzītes, atbildēja pārsteidzoši skarbi:
— Inspektor, nekad neesmu bijis uz Mēness un ari netaisos turp doties. Kosmosa ceļojumi ir muļķīga nodarbošanās. Es tiem neuzticos.
Pēc tam viņš piebilda laipnāk:
— Atsēdieties, ser, atsēdieties! Izdzeriet kādu glāzīti!
Inspektors Deivenports izdzēra glāzīti un teica:
— Bet jūs taču …
— Esmu ekstraterologs. Jā. Mani interesē citas pasaulesr bet tas nebūt nenozīmē, ka man tās jāapmeklē. Ak kungs, vai tiešām jābūt ceļotājam, kas pārvar laiku, lai varētu iegūt vēsturnieka diplomu?
Doktors apsēdās, apaļā seja atkal izplūda smaidā, un viņš jautāja:
— Bet tagad sakiet — kas jūs īsti interesē?
— Esmu atnācis, — inspektors sacīja, saraucis uzacis, — lai konsultētos ar jums par kādu slepkavību.
— Slepkavību? Ko es jēdzu par slepkavībām?
— Doktor Ert, šī slepkavība izdarīta uz Mēness.
— Brīnums gan!
— Vairāk nekā brīnums. Tam nav precedenta, doktor Ert. Piecdesmit gados, kamēr pastāv Mēness domīnija, ir gadījies, ka eksplodē kosmosa kuģi vai no skafandra izplūst gaiss. Cilvēki ir sadeguši Mēness apgaismotajā pusē, nosaluši ēnas pusē un gājuši bojā, nosmakdami gan vienā, gan otrā pusē. Daži bijuši pat tik izmanīgi, ka nositušies, krizdami no klints, ko izdarīt nav nemaz tik viegli, ņemot vērā Mēness mazo gravitāciju. Taču pa visu šo laiku nevienu cilvēku uz Mēness kāds cits cilvēks nav noslepkavojis ar iepriekšēju nodomu … Tas noticis pirmoreiz.
— Kā izdarīta slepkavība? — doktors Ērts jautāja.
— Nošaujot ar blasteru. Taču apstākļi sagadījušies tik laimīgi, ka likuma pārstāvji ieradušies nozieguma vietā nepilnu stundu pēc slepkavības. Patruļkuģis pamanījis gaismas zibsni uz Mēness virsmas. Jūs taču saprotat, ka Mēness apēnotajā pusē šāds zibsnis redzams ļoti tālu. Pilots ziņojis par redzēto uz Mēness pilsētu un laidies lejup. Apmezdams līkumu, viņš Zemes gaismas atspīdumā ieraudzījis aizlidojošu kuģi — un zvērē, ka neesot pārskatījies. Nolaidies uz Mēness virsmas, pilots atradis tur apdegušu līķi un putekļos pēdas.
— Jūs domājat, ka šis zibsnis bijis blastera šāviens? — ievaicājās doktors Ērts.
— Neapšaubāmi. Slepkavība notikusi pavisam nesen. Līķis vēl nav bijis viscaur sasalis. Pēdas atstājuši divi cilvēki. Rūpīgi izmērot, konstatēts, ka putekļos iespiestajām pēdām ir atšķirīgi diametri; citiem vārdiem sakot, zābaki bijuši dažāda lieluma. Pēdas galvenokārt vedušas uz krāteriem GC-3 un GC-5. Tie ir divi…
— Es gan zinu tikai Mēness krāteru apzīmēšanas oficiālo sistēmu, — doktors Ērts mīlīgi iebilda.
— Hm… Vārdu sakot, krāterī GC-3 pēdas saskatītas līdz krātera nogāzes plaisai, kurā atrastas sacietējuša pumeka drumslas. Rentgenanalīzē konstatēts …
— Dziedošie pulkstentiņi, — ekstraterologs iesaucās liela uztraukumā. — Vai tiešām šī slepkavība saistīta ar dziedošajiem pulkstentiņiem?
— Un ja nu tas tā būtu? — inspektors apjucis jautāja.
— Man ir viens šāds pulkstentiņš. To atradusi universitātes ekspedīcija un uzdāvināja man, pateikdamās par… Inspektor, es jums parādīšu.
Doktors Ērts aši piecēlās no krēsla un tipināja pāri istabai, pamadams ciemiņam, lai tas viņam seko. Deivenports saīga, bet paklausīja.
Viņi iegāja blakus istabā, daudz lielākā nekā iepriekšējā. Šī bija vēl tumšāka, un tajā valdīja pilnīgs haoss. Deivenports ar izbrīnu blenza uz visdažādākajiem priekšmetiem, kas bija sasviesti juku jukām.
Inspektors ieraudzīja gabalu zilas Marsa glazūras, ko nelabojami romantiķi dēvēja par sen izmirušo marsiešu pārakmeņotām atliekām, ieraudzīja nelielu meteorītu, modeli, kurā atveidots viens no pirmajiem kosmosa kuģiem, un aizzīmogotu pudeli ar šķidrumu — uz etiķetes bija rakstīts: «Venēras okeāns.»
Doktors Ērts pašapmierināti teica:
— Savu māju esmu pārvērtis par muzeju. Tā ir viena no vecpuiša dzīves priekšrocībām. Protams, daudz kas vēl jāsakārto. Gan jau reiz gadīsies pāris brīvu nedēļu …
Doktors kādu brīdi neizpratnē lūkojās visapkārt, tad, kaut ko atcerējies, pabīdīja sāņus jūras bezmugurkaulnieku attīstības shēmu — planētas Arktūra V dzīvības augstākā forma — un teica:
— Te tas ir. Diemžēl ar defektu.
Pulkstentiņš karājās rūpīgi ielodētā tievā stieplē. Defekts bija viegli saskatāms, pulkstentiņam apmēram vidū visapkārt stīdzēja iežmauga, un tāpēc tas atgādināja divas šķībi kopā salipinātas bumbiņas. Un tomēr pulkstentiņš varen prasmīgi bija nopulēts un nespodri mirdzēja sudrabaini pelēkā no- ziedā; samtainajā virsmā varēja manīt īpatnējos sīkos lāsu- miņus, ko nespēja atdarināt nevienā laboratorijā, kur zinātnieki nopūlējās, sintezēdami mākslīgus pulkstentiņus.
Doktors Ērts turpināja:
— Esmu daudz eksperimentējis, kamēr izvēlējos pulkstentiņam piemērotu skanduli. Defektīvie pulkstentiņi ir kaprīzi. Taču noderēja kauls. Are! — Doktors rādīja kaut ko līdzīgu īsai, platai karotītei, kas bija izgatavota no pelēcīgi balta materiāla. — To es pats izgriezu no buļļa ciskas kaula… Klausieties!
Tik vieglītem, ka to nemaz nevarēja gaidīt, redzot doktora resnos pirkstus, viņš taustīja pulkstentiņa virsmu, pūlēdamies atrast vietu, pie kuras piesitot rastos pati maigākā skaņa. Pēc tam viņš pagrieza pulkstentiņu, piesardzīgi turēdams to aiz stieples divos pirkstos. Pārējos pirkstus palaida vaļā un viegli uzsita pa pulkstentiņu ar kaula karotītes plato galu.
Šķita, kaut kur tālu ieskanas miljoniem arfu. Skaņas auga, pieklusa un atgriezās atkal. Likās — tās rodas no nekā. Tās skanēja klausītāja apziņā ar nekad neizjustu saldmi, kurai piemita gan skumjas, gan biklums.
Skaņas lēnām apdzisa, taču zinātnieks un viņa ciemiņš vēl ilgi klusēja.
Doktors Ērts ievaicājās:
— Tīri labi?
Viegli piegrūdis ar pirkstu pulkstentiņam, viņš to iešūpoja.
Deivenports satraukti paskatījās uz doktoru.
— Uzmanīgāk! Nesasitiet!
Labu pulkstentiņu trauslums jau sen bija kļuvis par parunu.
Doktors Ērts teica:
— Ģeologi apgalvo, ka pulkstentiņi esot tikai dobi pu- meka gabaliņi, kuri sacietējuši zem liela spiediena un kuros brīvi ripojot sīki akmentiņi. Tā viņi apgalvo. Taču, ja ar to viss ir jau pateikts, kāpēc mēs nespējam pagatavot pulkstentiņus mākslīgi? Arī šis pulkstentiņš salīdzinājumā ar tādu, kam nav nekāda defekta, skan kā mutes harmonika.
— Jums taisnība, — Deivenports piekrita, — un jāšaubās, vai viis Zemes ir kaut desmit laimīgo, kam pieder nevainojamas formas pulkstentiņi. Simtiem bagātnieku, muzeju un iestāžu labprāt maksātu par dziedošu pulkstentiņu jebkuru summu, nemaz netaujādami, kā tas iegūts. Un daudzu pulkstentiņu dēļ var pat izdarīt slepkavību!
Ekstraterologs pagriezās pret Deivenportu un ar tuklo rādītāja pirkstu sakārtoja brilles uz pogai līdzīgā deguna.
— Neesmu aizmirsis par slepkavību, kuras dēļ esat ieradies. Lūdzu, turpiniet!