Viņi atgriezās bibliotēkā, un, atkal atlaidies atzveltnes
krēslā, doktors Ērts salika rokas uz prāvā vēdera un pēc tam jautāja:
— Patiešām? Inspektor, bet kas tad jums liedz rīkoties tālāk?
— Doktor Ert, zināt un pierādīt nav viens un tas pats. Diemžēl viņam nav alibi.
— Jūs laikam gribējāt sacīt — «Diemžēl viņam ir alibi»?
— Es gribēju sacīt to, ko esmu pateicis. Ja viņam būtu alibi, es prastu pierādīt, ka tas ir viltots alibi, jo tas patiešām būtu viltots. Ja viņš uzdotu lieciniekus, kas ar mieru liecināt, ka nozieguma izdarīšanas brīdī redzējuši viņu uz Zemes, lieciniekus varētu pieķert melos. Ja viņš uzrādītu dokumentus, varētu konstatēt, ka tie ir viltoti vai izdarīta kāda cita blēdība. Diemžēl noziedznieks ne ar ko līdzīgu neargumentē.
— Ar ko tad viņš argumentē?
Inspektors Deivenports sīki jo sīki pastāstīja par Peitona īpašumu Kolorādo štatā un beigās teica:
— Peitons vienmēr tur pavada augusta mēnesi pilnīgā vientulībā. Pat ZIB bija spiests to apstiprināt. Arī zvērinātiem piesēdētājiem, ja mēs nespēsim pārliecinoši pierādīt,, ka Peitons bijis uz Mēness, būs jāsecina, ka viņš arī šo augustu dzīvojis savā īpašumā.
— Kāpēc domājat, ka viņš patiešām bijis uz Mēness? Varbūt viņš nemaz nav vainīgs.
— Ir vainīgs! — Deivenports gandrīz kliedza. — Jau piecpadsmit gadu velti pūlos savākt pret Peitonu pietiekamus pierādījumus. Tagad Peitona noziegumus es saožu jau pa gabalu. Apgalvoju, ka uz visas Zemes vienīgi Peitons ir tik liels nekauņa, ka uzdrošināsies pārdot nelegāli iegūtus pulkstentiņus — un turklāt viņš zina visus varbūtējos pircējus. Jāpiebilst — esam informēti, ka Peitons ir ļoti labs kosmosa kuģu vadītājs. Ir zināms, ka viņam bijusi kaut kāda veika- lošanās ar noslepkavoto, lai gan pēdējos mēnešos viņi nav tikušies. Diemžēl tie vēl nav nekādi pierādījumi.
Doktors Ērts jautāja:
— Vai nebūtu vienkāršāk izmantot psihoskopešanu, tagad jau tā atļauta ar likumu.
Deivenports sadrūma, un rēta viņa vaigā nobālēja.
— Vai tad jūs nezināt Konska-Hiakavas likumu, doktor Ert?
— Nezinu.
— Manuprāt, šis likums nav zināms nevienam. Valsts deklarējusi, ka cilvēka garīgā pasaule ir neaizskarama. Lieliski, bet kas no tā izriet? Psihoskopētajam cilvēkam ir tiesības uz kompensāciju, kādu vien viņš var izkaulēt no tiesas. Nesen kāds bankas kasieris saņēma divdesmit piecus tūkstošus dolāru kā kompensāciju par psihoskopisku pārbaudi sakarā ar nepamatotu apvainojumu par izšķērdēšanu. Netiešie pierādījumi, kas it kā lika domāt par izšķērdēšanu, īstenībā bija saistīti ar kādu mīlas dēku. Kasieris iesniedza prasību, minēdams, ka viņš atlaists no darba, bijis spiests ļoti piesargāties, jo pieviltais vīrs draudējis viņam ar izrēķināšanos, un beidzot kasieris padarīts arī par izsmiekla objektu, jo kādas avīzes reportieris uzzinājis un publicējis faktus, kas atklāti tiesas izdarītajā psihoskopiskajā pārbaudē.
— Man šķiet, ka šis kasieris prasību iesniedzis pilnīgi pamatoti!
— Protams. Tā jau ir tā nelaime. Turklāt jāiegaumē vēl viens likuma pants: cilvēku, kas reiz psihoskopiski pārbaudīts vienalga kāda iemesla dēļ, nevar psihoskopiski pārbaudīt otrreiz. Nevar divas reizes pakļaut briesmām cilvēka psihi, — tā ir teikts likumā.
— Tas nav nekāds ērtais likums.
— Gluži manas domas. Psihoskopēšanu pieļāva ar likumu pirms diviem gadiem, un tagad visi zagļi un afēristi cenšas, lai viņus psihoskopē kāttas sīkas kabatu zādzības dēļ, un pēc tam šie kriminālisti varēs mierīgi pievērsties lielākiem noziegumiem. Un tāpēc mūsu Galvenā pārvalde atļaus psihoskopē t Peitonu tikai tad, ja pret viņu savākšu svarīgus pierādījumus. Nav obligāti, lai pierādījumi būtu svarīgi no likuma viedokļa — vajadzīgs, lai tiem noticētu vienīgi mana priekšniecība. Doktor Ert, pats nejaukākais ir tas, ka nevaram iesniegt tiesā apsūdzību, iekams nav izdarīta psihoskopiskā pārbaude. Slepkavība ir pārāk liels noziegums, un, ja apsūdzētais nebūs psihoskopēts, pat visstulbākie zvērinātie piesēdētāji uzskatīs, ka apsūdzības uzturētāju pozīcijas nav nekādas drošās.
— Tātad kas jums vajadzīgs no manis?
— Pierādījums, ka Peitons augustā bijis uz Mēness. Un šis pierādījums man vajadzīgs tūlīt. Peitons apcietināts uz aizdomu pamata, un es viņu nevaru ilgi turēt ieslodzījumā. Ja kāds uzzinās par šo slepkavību, visa pasaules prese eksplodēs kā asteroīds, kas iedrāzies Jupitera atmosfērā. Pirmā slepkavība uz Mēness — tas taču ir sensacionāls noziegums.
— Kad.tieši izdarīts tas noziegums? — Ērta balss pēkšņi kļuva lietišķa.
— Divdesmit septītajā augustā.
— KacJ jūs apcietinājāt Peitonu?
— Vakar, trīsdesmitajā augustā.
— Tātad, ja Peitons ir slepkava, viņa rīcībā vajadzēja būt pietiekami daudz laika, lai atgrieztos uz Zemes.
— Laika viņam bija ļoti maz, — Deivenports saknieba lūpas. — Ja es nebūtu aizkavējies vienu dienu, ja izrādītos, ka viņa mājā neviena nav…
— Pēc jūsu domām, cik ilgi viņi, slepkava un noslepkavotais, bijuši uz Mēness?
— Spriežot pēc pēdu daudzuma — vairākas dienas. Vismaz nedēļu.
— Vai kuģis, ar kuru viņi lidojuši, atrasts?
— Nē, un diez vai to atradīs. Pirms kādām desmit stundām Denveras universitātes observatorija ziņoja, ka palielinājies radioaktīvais fons, kas radies aizvakar pulksten sešos vakarā un bijis konstatējams vairākas stundas. Doktor Ert, nav nemaz grūti nostādīt kuģa aparatūru tā, lai tas uzlidotu gaisā bez apkalpes un eksplodētu apmēram piecdesmit jūdzes no Zemes tāpēc, ka mikroreaktoros noticis īssavienojums,
— Būdams Peitona vietā, — doktors Ērts domīgi sacīja,
— es kuģī nogalinātu līdzbraucēju un uzspridzinātu kosmosa kuģi kopā ar visu līķi.
— Jūs Peitonu nepazīstat, — Deivenports drūmi atbildēja.
— Viņš tīksminās ar to, ka likums neko nespēj viņam padarīt. Tā viņam ir liela bauda. Uz Mēness atstātais līķis ir pret mums vērsts izaicinājums.
— Ak tā! — Ērts noglauda ar plaukstu sev vēderu un piebilda: — Varbūt man tas izdosies.
— Pierādīt, ka Peitons bijis uz Mēness?
— Izveidot savu spriedumu par to.
— Jau tagad?
— Jo drīzāk, jo labāk. Protams, ja es vispirms varētu patērzēt ar misteru Peitonu.
— To es nokārtošu. Mani gaida reaktīvā antigravitacijas lidmašīna. Pēc divdesmit minūtēm mēs būsim Vašingtonā.
Ekstraterologa apaļajā ģīmī ieplaiksnījās ļoti liels apmulsums. Viņš pielēca kājās un aizskrēja uz savas mantām pieblīvētās istabas vistumšāko kaktu, tālāk nost no policijas aģenta.
— Tikai ne to!
— Kāpēc ne, doktor Ert?
— Ar reaktīvo lidmašīnu es nelidošu. Es tām neuzticos.
Deivenports pavisam apstulbis blenza uz doktoru Ērtu un
stostīdamies murmināja: