— Neuzticos nevienam satiksmes līdzeklim, — doktors Ērts atcirta. — Es uz tiem nepaļaujos. Tikai kāj'ām. Kājām — lūdzu.
Bet tūlīt viņš sarosījās.
— Vai jus nevaretu atvest, misteru Peitonu uz musu pilsētu, kaut kur šeit tuvumā? Piemēram, municipalitātes ēkā? Līdz municipalitātei aiziet man nebūtu grūti.
Deivenports apmulsis pārlaida skatienu pār istabu. Visapkārt bezgala daudz grāmatu, kas vēstī par gaismas gadiem. Pa atvērtajām durvīm blakus zālē redzami tālo pasauļu suvenīri. Deivenports paskatījās uz doktoru Ērtu, kas bija nobālējis, jau iedomājoties vien par reaktīvo lidmašīnu, un paraustīja plecus.
— Atvedīšu Peitonu šurp. Šinī pašā istabā. Vai. esat ar mieru?
Doktors Ērts atviegloti nopūtās.
— Ļoti labprāt.
— Doktor Ert, ceru, ka jums viss izdosies.
— Darīšu visu, ko spēšu, mister Deivenport.
Lūiss Peitons šķebinādamies pārlaida acis pār istabu un ar nievīgu skatienu pavērās uz resnīti, kas mīlīgi viņam māja ar galvu. Peitons pašķielēja uz piedāvāto krēslu un pirms apsēšanās notrausa no tā putekļus. Deivenports apsēdās blakus, pabīdīdams pa tvērienam blastera maksti.
Resnītis smaidīdams apsēdās un sāka glaudīt apaļīgo vēderiņu, it kā nule būtu ļoti garšīgi paēdis un vēlētos, lai par to uzzina visa pasaule.
— Labvakar, mister Peiton, — viņš sacīja. — Esmu doktors Vendels Ērts, ekstraterologs.
Peitons atkal paskatījās uz viņu.
— Kas jums no manis vajadzīgs?
— Gribu zināt, vai augustā esat bijis uz Mēness.
— Neesmu.
— Taču neviens cilvēks nav jūs redzējis uz Zemes laikā starp pirmo un trīsdesmito augustu.
— Augusta mēnesi pavadīju vientulībā, kā jau parasti. Šajā mēnesī mani neviens neredz. Pajautājiet kaut vai viņam.
Peitons pamāja ar galvu uz Deivenportu.
Doktors Ērts pasmīnēja.
— Kaut mums būtu kāds objektīvs kritērijs! Ja starp Mēnesi un Zemi eksistētu kādas fiziskas atšķirības! Piemēram, mēs izdarītu no jūsu matiem noņemto putekļu analīzi un sacītu: «Ahā, Mēness ieži.» Diemžēl tas nav iespējams. Mēness ieži ne ar ko neatšķiras no Zemes iežiem. Un, ja tie arī atšķirtos, uz jūsu matiem mēs tomēr neatrastu ne puteklīša- — vienīgais izņēmums, ja jūs uz Mēness virsmas būtu izgājis bez skafandra, — bet tas nav visai ticami.
Peitons klausījās doktorā joprojām pilnīgi vienaldzīgi.
Doktors Ērts turpināja runāt, labsirdīgi smaidīdams un ik bridi bakstīdams ar pirkstiem brilles, kas lāgā neturējās uz viņa mazā deguntiņa.
— Cilvēks kosmosā vai uz Mēness elpo Zemes gaisu, ēd Zemes uzturu. Tiklab kuģī, kā ari skafandrā viņš dzīvo Zemes apstākļos. Mēs meklējam cilvēku, kas divas dienas lidojis uz Mēnesi, pavadījis uz Mēness vismaz nedēļu un vēl divas dienas lidojis, kamēr atgriezies uz Zemes. Visu šo laiku viņš mitis Zemes apstākļos, un tas ļoti sarežģī mūsu uzdevumu.
— Man šķiet, — Peitons teica, — jūs savu uzdevumu padarītu vieglāk atrisināmu, ja mani atbrīvotu un sāktu meklēt īsto slepkavu.
— Tas nav izslēgts, — sacīja doktors Ērts. — Vai kādreiz esat redzējis ko līdzīgu?
Doktors pagrābstījās ar tuklo roku pa grīdu blakus krēslam un pacēla no zemes pelēku, blāvi vizošu bumbiņu.
Peitons pasmaidīja.
— Es teiktu, ka tas ir dziedošais pulkstentiņš.
— Jā, tas ir dziedošais pulkstentiņš. Slepkavība ir izda-
rīta dziedošo pulkstentiņu dēļ… Kā jums patīk šis eksemplārs?
— Manuprāt, tam ir liels defekts.
— Aplūkojiet pulkstentiņu vērīgāk, — doktors Ērts sacīja un pēkšņi pasvieda pulkstentiņu Peitonam, kas sēdēja divus metrus atstatu.
Deivenports iekliedzās un gandrīz pielēca no krēsla. Pei- tons ar piepūli ātri pacēla rokas un vēl paspēja satvert pulkstentiņu.
— Idiots! Kas tad svaidās ar pulkstentiņiem, — Peitons sacīja.
— Jūs laikam izturaties pret dziedošajiem pulkstentiņiem ar godbijību?
— Ar pārāk lielu godbijību, un negribu tos sasist. Un tas vismaz nav noziegums.
Peitons lēnītēm noglauda pulkstentiņu, pacēla to pie auss
un viegli sakratīja, ieklausīdamies, kā maigi džinkst lunolīta drumslas —mazi pumeka gabaliņi, kas tukšajā telpā saskārās.
Pēc tam, pacēlis pulkstentiņu aiz tanī iestrādātās stieples, viņš ar drošu un pierastu kustību pārvilka īkšķa nagu pār apaļo virsmu. Pulkstentiņš iedziedājās. Skaņa bija maiga, atgādināja flautas balsi, — trīsuļodama tā lēni apklusa un uzvēdīja atmiņā vasaras krēslas ainavas.
Dažas sekundes visi trīs klausījās kā apburti.
Pēc tam doktors Ērts sacīja:
— Mister Peiton, sviediet pulkstentiņu man! Tūlīt!
Doktors pavēloši izstiepa roku.
Lūiss Peitons gluži kā apmāts svieda pulkstentiņu. Tas lidoja pa stāvu līkni un, nesasniedzis doktora Ērta izstiepto roku, ar skumīgu, drebošu vaidu sašķīda uz grīdas sīkās drumslās.
Deivenports un Peitons, vienas domas pārņemti, klusēdami raudzījās uz pelēkajām lauskām un lāgā nesadzirdēja, ka doktors Ērts mierīgi saka:
— Kad atradīs slēptuvi, kur noziedznieks noglabājis neno- slīpētos pulkstentiņus, es vēlētos saņemt kā honorāru un kā kompensāciju par sasisto pulkstentiņu vienu ļoti labu un pareizi noslīpētu eksemplāru.
— Kā honorāru? Par ko? — Deivenports dusmīgi vaicāja.
— Tagad taču viss ir skaidrs. Lai gan pirms brīža savā mazajā runā es to neminēju, bet vienu Zemes īpatnību kosmosa ceļotājs sev līdzi paņemt nevar… Es te runāju par Zemes pievilkšanas spēku. Misters Peitons ļoti neveikli svieda tik dārgu priekšmetu, un tas pierāda, ka viņa muskuļi pēc ceļojuma vēl nav pielāgojušies Zemes gravitācijai. Mister Dei- venport, kā speciālists es apgalvoju: apcietinātais vēl nesen ir atradies ārpus Zemes. Viņš bijis vai nu kosmosa telpā, vai uz kādas planētas, kas daudz mazāka par Zemi, piemēram, uz Mēness.