AGRI OTRDIENAS RĪTĀ VĒL PIRMS BROKASTĪM Fords sēdēja savā namiņā pie virtuves galda un blenza uz dosjē kaudzi. Protams, augsts IQ vien nepasargātu cilvēkus no dzīves likstām, taču šiem ļautiņiem, pēc visa spriežot, ticis vairāk nekā vidusmēram - te bija gan grūtas bērnības, gan disfunkcionālas ģimenes, gan seksuālās identitātes krīzes, milzu nepatikšanas personiskajā dzīvē, pat daži bankroti. Tibodo jau kopš divdesmit gadu vecuma regulāri apmeklējusi psihoterapeitu - viņai bijuši diagnosticēti robežpersonības traucējumi, par ko Fords jau iepriekš bija lasījis. Cečīni pusaudža gados bija sapinies ar kādu reliģisku sektu. Edelšteins bija mocījies ar depresijas lēkmēm. Sentvinsents ir izbijis alkoholiķis. Vorldo pārcietis pēc traumatisko stresu pēc tam, kad Torabora kalnu alā Afganistānā bija redzējis, kā lādiņš sašķaida galvu vienības komandierim. Trīsdesmit četrus gadus vecā Korkorana bija divreiz precējusies un izšķīrusies. Inesam fiksēti aizrādījumi par intīmiem sakariem ar pacientēm.
Tikai Rejas Cenas pagātni nešķita aptumšojam nekādas nelaimes - viņa bija no pirmās paaudzes ķīniešu ģimenēm, kas apmetās Amerikā, un viņas vecākiem piederēja restorāns. Arī Dolbijs likās visumā normāls cilvēks, ja nu vienīgi fakts, ka viņš izaudzis Votsā, vienā no baisākajiem Dienvidlosandželosas rajoniem, un viņa brālis, kuram bandu apšaudes laikā trāpījusi nomaldījusies lode, bija piekalts ratiņkrēslam.
Keitas dosjē pavēstīja visvairāk. Viņš to izlasīja ar slimīgu aizrautību, tomēr juzdamies vainīgs. Keitas tēvs neilgi pēc viņu izšķiršanās bija izdarījis pašnāvību - neveiksmes darījumos bija pamudinājušas viņu nošauties. Māti drīz sākušas vajāt veselības likstas, un septiņdesmit gadu vecumā, kad sieviete vairs nepazina pati savu meitu, viņu ievietoja veco ļaužu namā. Pēc mātes nāves ieraksti aprāvās uz diviem gadiem - Keita bija nomaksājusi sava Teksasas dzīvokļa īri divus gadus uz priekšu un pazudusi, bet pēc šā laika sprīža atkal atgriezusies. Fakts, ka ne FIB, ne CIP nebija varējuši noskaidrot, kur viņa bijusi un ar ko nodarbojusies, uz Fordu atstāja milzīgu iespaidu. Sieviete bija atteikusies atbildēt uz iestāžu jautājumiem pat tad, kad viņai piedraudēts neizsniegt drošības atļauju, kas nepieciešama, lai kļūtu par projekta "Izabella" direktora asistenti. Taču bija iejaucies Hazēliuss, un šāda soļa iemesls nebija grūti nojaušams - abu starpā bija nodibinājušās attiecības. Tiesa, to pamatā drīzāk gan bija draudzība, nevis siltas jūtas, un abi pēc laika draudzīgi izšķīrās.
Viņš nokrāva mapes malā. Fordam derdzās šāda ielaušanās privātajā dzīvē, varas iestāžu īstenotā pilsoņu izsekošana, kuras rezultād atspoguļojās dosjē materiālos. Viņš brīnījās, kā varējis to visu paciest, ilgus gadus strādādams CIP Laikam gan klosterī pavadītais laiks viņu bija mainījis vairāk, nekā viņš pats domāja.
Fords izķeksēja no kaudzītes Hazēliusa dosjē un atvēra to. Viņš bija iepriekš to aši pārskatījis un tagad vēlējās izlasīt rūpīgāk. Ziņas bija sakārtotas hronoloģiskā secībā, un Fords lasīja visu pēc kārtas, lai labāk iztēlotos šā cilvēka dzīves ritumu. Hazēliuss nāca no pārsteidzoši ikdienišķas vides - viņš bija vienīgais bērns kārtīgā skandināvu izcelsmes Minesotas vidusšķiras ģimenē, tēvs bijis veikalnieks, māte - mājsaimniece. Tie bija šķīsti, garlaicīgi, dievbijīgi ļautiņi. Neiedomājami, ka tāda vide spējusi radit šādu pārdabisku ģēniju. Hazēliuss ātri bija apliecinājis sevi kā īstu brīnumbērnu - septiņpadsmit gadu vecumā ar izcilību absolvējis Džonsa Hopkinsa universitāti Baltimorā, divdesmit gadu vecumā Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā ieguvis doktora grādu, divdesmit sešu gadu vecumā kļuvis par pilntiesīgu Kolumbijas universitātes profesoru un trīsdesmit gadu vecumā saņēmis Nobela prēmiju.
Acīm redzama ģenialitāte, taču citā ziņā grūti izprotams cilvēks - viņš nebija tipisks šaurpierains zinātnieks. Kolumbijas universitātes studenti dievināja viņa sauso humoru, rotaļīgo temperamentu un pārsteidzošo noslēpumainību. Krodziņā 110. ielā viņš spēlēja klavieres bugi-vugi un straiddžeza grupā Quarksters, pulcēdams apbrīnotājus no universitātes pēdējiem kursiem. Viņš veda studentus uz striptīzbāriem. Viņš izstrādāja "dīvainas pievilkšanās" teoriju akciju tirgū un rauša miljonus, līdz pārdeva šo sistēmu kādam drošības fondam.
Ieguvis Nobela prēmiju par darbu kvantu sasaistes jomā, Hazēliuss drīz tika saukts par fizikas superzvaigznes Ričarda Fein- mana mantinieku. Viņš sarakstījis ne mazāk kā trīsdesmit teorētisku publikāciju par kvantu teoriju nepilnīgumu, satricinot šīs zinātnes nozari līdz pašiem pamatiem. Pierādījis Laplasa trešo pieņēmumu, viņš ieguva Fīldsa medaļu matemātikā un kļuva par vienīgo cilvēku, kas saņēmis gan Nobela prēmiju, gan Fīldsa balvu. Trofeju sarakstam viņš drīz piepulcināja Pulicera balvu par savu dzejoļu grāmatu - tie bija savdabīgi, skaisti dzejoļi, kuros ekspresīva valoda jaucās ar matemātiskiem vienādojumiem un zinātniskām teorēmām. Hazēliuss bija nodibinājis glābšanas programmu Indijā ar mērķi sniegt medicīnisku palīdzību meitenēm reģionos, kur ierasts ļaut slimām meitenēm nomirt. Programmā bija iekļauta ari neuzkrītoša, tomēr neatlaidīga apmācība ar nolūku mainīt sabiedrības attieksmi pret meitenēm. Viņš bija ziedojis miljoniem dolāru kustībai, kas mēģināja darīt galu sieviešu ģenitāliju kropļošanas tradīcijai Āfrikā. Viņš bija patentējis - Fordam tas šķita komiski - humānāku un iedarbīgāku peļu slazdu.
Hazēliuss bieži rēgojās Washington Post sestajā lappusē, kur bija iemūžināts, biedrojamies ar bagātajiem un slavenajiem, ģērbies sev ierastajā septiņdesmito gadu stila uzvalkā ar platajiem žaketes atlokiem un milzīgu kaklasaiti. Viņš pats plātījās, ka pērk tos Pestīšanas armijas bodītēs un nemaksā vairāk par pieciem dolāriem. Viņš laiku pa laikam tika aicināts uz Deivida Letermana sarunu šovu, kur allaž nāca klajā ar politiski nekorektiem paziņojumiem, pats tos dēvēdams par "nepatīkamām patiesībām", un daiļrunīgi klāstīja savus utopiskos projektus un plānus.
Trīsdesmit divu gadu vecumā Hazēliuss visus apstulbināja, apprecēdams supermodeli un bijušo Playboy meiteni Astrīdu Gundu, desmit gadus jaunāku sievied, kas bija leģendāra ar savu jautro dabu un pilnīgi tukšo galvu. Viņa kopā ar viru ieradās visur, pat uz sarunu šovu televīzijā, kur Hazēliuss dievinādams vērās jaunajā sievā, kamēr tā jautri čaloja par saviem baltajiem un pūkainajiem politiskajiem uzskatiem un reiz diskusijā par vienpadsmitā septembra notikumiem paziņoja: "Nu, kāpēc de cilvēki nevar sadzīvot, ko?" To atcerējās ilgi.
Jau ar to būtu gana. Taču tolaik Hazēliuss pamanījās izmest tādu frāzi, kas laikabiedros izraisīja svelošu sašutumu - līdzīgi kā pēc bītlu apgalvojuma, ka viņi ir populārāki par Jēzu. Reportieris pajautāja fiziķim, kāpēc viņš apprecējis sievieti ar "tik zemu intelektuālo līmeni". Hazēliuss par to bija aizsvilies ne pa jokam.
- Ko tad, jūsuprāt, man vajadzēja precēt? - viņš uzbrēca žurnālistam. - Intelektuālajā ziņā man nav līdzinieku. Astrīda vismaz spēj mīlēt, un to nevar vis apgalvot par jums, pārējiem debi- lajiem cilvēciņiem.
Planētas gudrākais cilvēks bija nozākājis visus pārējos sugas- brāļus par debiliķiem. Skandāls bija neaptverams. Washington Post virsraksts nākamajā dienā bija kļuvis par klasiku: