Jau no pirmās klases puiku aizsūtīja atpakaļ pie vecākiem, jo viņš bija neuzmanīgs, aizmāršīgs, izklaidīgs un nedarīja neko citu kā vien nemitīgi kāvās un pat skolotājam svieda ar tintnīcu. Skaidrs oligofrēnijas gadījums, ārsti teica, ka neesot nekādu cerību. Tomēr inženiera Habihta sieva tieši šo bērnu mīlēja visvairāk. Viņa bija konstatējusi, ka bērnam ir spējas rēķināšanā, un pirms kara algoja mājskolotāju, kādu vecāku dāmu, kas diendienā ar zēnu nodarbojās. Šo plānprātīgo puiku sauca par Bruno.
Par viņu pastāstīja mans radinieks, kas kara laikā bija aizsūtīts uz Ksēnemindi un tur mitinājās pie kāda septiņdesmit gadu veca skolotāja. Pēc mīklainā gaisa uzbrukuma, kas notika ceturtajā oktobrī, šis skolotājs sāka strādāt ar Habihtu dēlu stingrās mājskolotājas vietā. Līdz tam laikam sabiedroto bumbvedēji ne reizi nebija spējuši aizsniegt Ksēnemindi. Nelikās arī, ka šeit būtu kādi svarīgi objekti. Vienīgi apakšzemes rūpnīca, kur ražoja kaut ko noslēpumainu, bet neviens nezināja, ko īsti. Ceturtā oktobra naktī viena vienīga maza kalibra bumba nokrita uz Bruno skolotājas mājiņu un nogalināja tikai viņu, jo vecā dāma dzīvoja viena pati. Turklāt pavēlniecība zvērēja, ka nekur visā plašā apkārtnē neesot manīta neviena ienaidnieka lidmašīna. Runāja par tālšāvēja lielgabala trāpījumu. Bet neviens nezināja, kāpēc gan angļu tālšāvēji lielgabali no Duvras būtu apšaudījuši Bruno skolotājas mājiņu.
Vecais skolotājs labprāt pieņēma Habihta kundzes piedāvājumu. Viņš pelnījās ar privātstundām, jo ar pensiju vien bija par maz, lai melnajā tirgū nopirktu kaut vai kartupeļus. Bet skolotājam neviens nepastāstīja, ka Bruno ir plānprātiņš. To konstatēja viņš pats, tiklīdz pirmo reizi satikās ar zēnu. Tas bija piecpadsmit gadu vecs puika ar sešgadīga bērna sejas izteiksmi un ar dažiem zīdaiņa ieradumiem. Stundā viņš izmanījās nogrābt mušu un ne no šā, ne no tā norīt to, iebāzt degunā pildspalvu un apliet skolotāja bikses ar kafijas surogātu, ko Habihta kundze skolotājam bija uzvārījusi. Skolotājs, protams, tūliņ piecēlās un dzīrās iet projām. Izmisusī māte ilgi pūlējās viņu pierunāt, paaugstināja honorāru un apsolīja gatavot viņam vakariņas, ja vien viņš ņems Bruno savā ziņā. Arī zēns pēkšņi it kā gribēja skolotājam pieglaimoties: viņš nostājās tam priekšā miera stājā un skaļi noskaitīja lielo vienreizvienu un logaritmu tabulu.
— Zēnam ir apbrīnojama skaitļu atmiņa. Viņš atceras visu, — māte sacīja. — Viņš zina no galvas visu Ksēnemindes telefona sarakstu.
Un Bruno veikli noskaitīja pirmos sešdesmit numurus līdz ar abonentu staciju adresēm. Bet no dzimtās valodas viņš neko nesajēdza, vēsture viņam nepadevās, viņš nespēja izlasīt pat nevienu teikumu. Un šim zēnam bija piecpadsmit gadu! Skolotājs katrreiz skaitīja minūtes līdz vakariņām, nekad visā mūžā viņam stunda nebija likusies tik gara un nekad viņš tik nelabprāt nebija strādājis ar skolnieku.
Pēc kāda mēneša viņš pieķēra Bruno, ka tas uz ielas kaujas ar veselu baru mazāku bērnu. Viņš pļaukāja astoņgadīgos puišeļus, aizlika tiem kāju priekšā un spārdīja tos, kad tie gulēja zemē.
— Bruno! — skolotājs jau iztālēm kliedza, bet nespēja paskriet, jo viņam trūka elpas, un vājprātiņu savaldīja tikai miesniece, kas bija vērojusi šo skatu no sava veikala ielas otrā pusē. Saķērusi Bruno aiz apkakles — miesniece bija muskuļaina sieva — viņa pāri sētai iemeta puiku taisni Habihtu savrupmājas dārziņā.
Bērnus viņa pēc tam iesauca pie sevis un apmazgāja tiem skrambas.
— Viņš tā rīkojas katru mīļu brīdi, — miesniece paskaidroja pārsteigtajam skolotājam. — Idiots tāds! īstā vieta viņam būtu vājprātīgo namā. Ja tētiņš nebūtu tik liels vīrs, puiku jau sen būtu aizveduši. Visi jau brīnās, ka jūs ejat pie viņiem.
Bet vakariņas Habihtu mājās todien bija it īpaši sātīgas, surogātā bija iekļuvusi pat kāda īsta kafijas pupiņa, Bruno uzvedās rātni, tikai spītīgi raudzījās projām istabas kaktā, tā ka skolotājs atkal nespēja saņemties un atteikties no stundām.
Tai pašā naktī visu pilsētu satrauca jauna katastrofa. Miesnieces veikalu, kas atradās pretim Habihtiem, iznīcināja tāpat kā mājskolotājas namiņu: ar maza kalibra bumbu vai ar lielgabala granātu, šāviņš acīmredzot bija ielidojis pa logu un sprādzis tikai istabā, kuru izdemolējis. Miesniece bija sadegusi.
Nākamajā stundā Bruno visu laiku smīnēja. Skolotājam kļuva baigi.
— Kas īstenībā jūsu zēnu pa dienu pieskata? — vakariņu laikā skolotājs uzmanīgi apvaicājās Habihta kundzei.
— Neviens. Bruno ir ārkārtīgi rātns. Viņš rotaļājas otrpus mājas verandā, vīrs viņam tur iekārtoja tādu kā darbnīciņu.
— Es labprāt to apskatītu.
— Nē, — puika dobjā, niknā balsī izgrūda un nosarka pār visu seju.
— Viņš nevienu nelaiž tur iekšā. Tā ir viņa karaļvalsts, — māte paskaidroja, sazvērnieciski pamezdama skolotājam ar aci. — Reizēm es viņu vēroju pa atslēgas caurumu, — Habihta kundze pastāstīja^ pavadīdama skolotāju līdz vārtiņiem. — Viņš augu dienu rotaļājas ar «konstruktoru», kas domāts jaunajiem tehniķiem. Un ar šādiem tādiem krāmiem, ko vīrs viņam atnesa no rūpnīcas. Tā ir gluži nevainīga izprieca.
— Jums tā šķiet? — skolotājs noteica un palūkojās vēlreiz uz miesnieces izdegušo veikalu. — Ar šādiem bērniem nekad nevar būt drošs. Viņš taču ir slims. Viņu vajadzētu nodot slimnīcā.
Ar šiem vārdiem skolotājs briesmīgi saniknoja Habihta kundzi. Ak tagad arī skolotājs esot sabiedrojies ar kaimiņiem, kuri Bruno neieredzot!
— Nepavisam, jūs maldāties, es viņu savā ziņā pat mīlu. Man viņa žēl. Bet man šķiet, ka slimnīcā viņš justos laimīgāks.
— Nekad! — Habihta kundze enerģiski piecirta kāju. — Kamēr es esmu dzīva, tas nenotiks!
Tāpēc nākamajā dienā skolotājs nolēma pats pārbaudīt zēna laboratoriju. Iegājis pa namdurvīm, viņš devās tieši uz verandu. Puika nebija pat ieslēdzies. Ar Faradeja spoli viņš spīdzināja mazu, sasietu kaķēnu. Dzīvnieks jau bija gandrīz beigts, kad skolotājs metās to glābt. Bruno negribēja kaķēnu atdot. Abi cīnījās klusēdami, puika tikai izgrūda rukšķošas skaņas, bet skolotājam atkal sākās sāpes sirds apvidū. Neatlika nekas cits kā rīkoties enerģiski. Skolotājs iesita zēnam pa galvu. Tas iebēga kaktā un naidīgi paglūnēja skolotajā.
— Krūms! — viņš iekliedzās. — Ak tu, Krūms! — Agrākajai Bruno mājskolotājai uzvārds bija Krūma. Skolotāju sauca par Bret- šneideru. Puika to labi zināja. Skolotāju pārņēma dīvainas bailes. Viņš palaida kaķēnu zālājā un aizgāja. Todien viņš stundu nemaz neiesāka. Viņš izvairījās satikties ar Habihta kundzi, bet devās uz rūpnīcu pie paša Habihta.
Skolotāju veda pa gariem pazemes gaiteņiem, divi sargi sojoja pa priekšu, divi aiz muguras; te viss atgādināja gigantiska kukaiņa mitekli. Habihts viesi pieņēma nepacietīgi.
— Zinu, ka mans dēls nodarījis visādas blēņas. Viņš ir palaidnis. Bet nesaprotu, kā viņš varētu būt vainīgs abās nesenajās katastrofās.
— Redzēsim, — skolotājs atbildēja. — Šonakt es neparko pasaulē neiešu gulēt savā-dzīvoklī. Varat ar mani kopā dārzā pavērot. — Skolotājs dzīvoja nelielā savrupmājā līdzās stacijai.
— Piedodiet, man ir citas rūpes. Turklāt svarīgākas, — inženieris Habihts atteicās.
Bet no rīta viņš pats atskrēja pie skolotāja. Proti, naktī skolotāja dzīvokli bija sagrāvis neliels šāviņš, kas sprāga pie viņa gultas. Skolotājs dārzā bija skaidri redzējis ballistiskā šāviņa spīdošo trajektoriju; šāviņš nebijis lielāks par skolotāja plaukstu un aiz tā nostiepusies dūmi.
— Es nekavējoties dodos uz pilsētas karaspēka pavēlniecību, — skolotājs Habihtarti paziņoja. — Vai nevēlaties nākt man līdzi?
Pavēlnieks tobrīd bija majors fon Švarcs, kuram padota arī rūpnīca. Abi apmeklētāji nokļuva tieši pie viņa.
— Savāds notikums. Tiešām neticams. Vai jums tas šķiet iespējams? — fon Švarcs jautāja inženierim Habihtam. — Vai domājat, ka jūsu dēls varētu būt vainīgs šajās katastrofās?
Habihts kaut ko murmulēja, sarka un bālēja, nezinādams, ko atbildēt, līdz fon Švarcs viņam uzbļāva.
— Man. jāatzīstas, major, — inženieris sacīja, — pirms mēneša aiznesu uz mājām mūsu jaunā slepenā ieroča plānus. Vergeltungs- wafj'e zwei. Toreiz mums konstruktoru birojā bija tik daudz darba, ka nevarēja to paveikt. Var būt, ka zēns kaut kā ticis klāt šiem dokumentiem. Viņš spēj paturēt atmiņā daudz ko. Vienā otrā nozarē viņš ir visai gudrs. Neviens nespēj droši pateikt, kas notiek viņa galvā …
Šis paziņojums izlēma vecā skolotāja turpmāko likteni. Pirmkārt, viņš bija uzzinājis noslēpumu, kādus ieročus ražo šejienes rūpnīcā. Otrkārt, inženiera dēlēns pēkšņi bija kļuvis par nozīmīgāku personu nekā viņa uzrādītājs. Skolotājs pazuda koncentrācijas nometnē. Tas viņu īstenībā izglāba.
— Jūsu dēlam taču jābūt ģēnijam, — fon Svarcs sacīja, kopā ar Habihtu un pavēlniecības pavāru braukdams pie Bruno.
— Viņš ir idiots, — Habihts atteica, — mums ir ārsta apliecība.
— Vai tad jūs, stulbeni, neapjēdzat, ko jūsu bērns ir atrisinājis? Jūs un divdesmit tādu pašu kā jūs nespējat panākt, lai mūsu raķetes lidotu uz noteiktu mērķi, nespējat tās notēmēt. Bet šis piecpadsmitgadīgais puika no tāda attāluma trāpa logos ar precizitāti līdz pusmetram! Vai saprotat, cik svarīgi būtu, ja «Fau-2» varētu Londonā iznīcināt noteiktus mērķus un ja mums nevajadzētu tos raidīt tāpat vien uz labu laimi?
Habihtam tas bija jāatzīst.
— Bet raķešu vadīšanas plānus es.nekad neesmu nesis uz māju.
— Protams. Tādu plānu nemaz nav. To ir paveicis jūsu puika. — Un fon Švarcs pavēlēja pavāram iztīt no papīriem visus gardumus. Pirmo reizi pa četriem kara gadiem šis cilvēks atkal bija vārījis krējumu Parīzes tortei, pildījis tūbiņas ar krēmu un putojis sviestu kārtainajai mīklai.
Bruno klupa šiem labumiem virsū tikpat kā sivēns. Viņš likās tajos iekšā ar visu galvu, ar degunu rakņājās pa saldumiem un garnētajām tortēm; pavārs sastinga, bet Habihta kundze vaimanāja, ka Bruno samaitāšot kuņģi. Tikai fon Švarcs mierīgi gaidīja. Beidzot puika no- raugājās. Viņš gribēja tikt ārā.
— Pagaidi, — majors ar stingru roku viņu apturēja. — Tu šos labumus saņemsi katru dienu, ja izstāstīsi mums, kā tu to īsti dari.
— Ko tad? — Bruno vietā apvaicājās viņa māte. — Viņš neko nedara, viņš ir labs zens. — Majors atri atstūma Habihta kundzi pie malas.
— Kā tu nomērķē savas raķetītes? — viņš iekliedza zēnam ausī. — Atzīsties, kamēr neesmu tev dibenu pataisījis svītrainu! — Un majors izvilka no zābaka stulma savu veco jā- jampātagu. Viņš nošvīkstināja to gaisā, un Habihta kundze paģība. Neviens viņu nemēģināja atdabūt pie samaņas. Puika spītīgi raudzījās istabas kaktā, ar savu pārāk lielo mēli laizīdams nost pie zoda pielipušās gardumu atliekas. Viņš gan laikam neko nesaprata. Viņš nemaz neturējās pretim, kad majors viņu sita. Sejā bija tāda pati izteiksme kā allaž.
Fon Švarcs beidzot salauza savu jājampā- tagu, nosvīda un aizelsās. Viņš palaida zēnu vaļā, izslējās un uzkliedza Habihtiem:
— Līdz rītam jums jāizdibina, kā šis puika to dara, vai arī visa ģimene stāsies karatiesas priekšā. Kopā ar visiem radiniekiem, — pie durvīm viņš vēl piemetināja.
Mājas priekšā esesieši jau lēca ārā no mašīnām un nostājās pie logiem. Fon Švarcs lamājās vēl automašīnā. Tovakar viņš vairs nebrauca uz savu kanceleju rātsnamā, bet devās pārgulēt pie karavīriem kazarmā. Rātsnamā palika majora daiļā sekretāre, ko viņš kara sākumā bija atvedis no Itālijas.
Naktī sekretāre aizgāja bojā kopā ar visiem pārējiem, jo rātsnamu sagrāva neliels lādiņš, kas šoreiz izlidoja cauri jumtam un nodedzināja visu namu līdz pašiem pamatiem.
Kazarmās skanēja trauksmes signāli, majors apjoza savu smago parabelluma sistēmas pistoli un lika, lai viņu aizved uz Habihtu savrupmāju.
— Kur ir Bruno? — viņš dzedri uzprasīja inženierim. Vecāki trīcošā balsī atbildēja, ka zēns aizgājis gulēt. Bruno atrada verandā, kur viņš patlaban noņēmās ar jaunu raķeti, ievietodams to starta ierīcē, kas bija tikai bērnu rotaļlieta.
Fon Švarcs no mugurpuses raidīja šāvienu zēnam pakausī. Habihta kundze metās majoram virsū. Aiz sāpēm vai ārprātīga, viņa lūkoja tam izraut pistoli, plēsa sev matus un plosīja apģērbu.
— Ko viņš jums bija nodarījis? Slepkava!
Majors mēģināja viņai to izskaidrot:
— Mēs nevaram atļaut, lai tāds puika nogalina savus tuvākos tikai tāpēc, ka tie viņam kaut ko nodarījuši pāri. Turklāt vēl ar modernu tehniku. Viņš bija idiots.
— Bet ko jūs darāt? Cik cilvēku jūs Londonā nogalināt ar savām raķetēm? Kurš anglis jums ir ko nodarījis? Jūs slepkavojat bez kāda iemesla. Jūs esat idioti, visi, visi…
Fon Švarcs grasījās Habihta kundzi uz vietas apklusināt, bet pēkšņi iekaucās sirēnas.
— Nav vajadzīgs, — majors tālrunī kliedza. — Nav vajadzīgs ziņot trauksmi, esmu briesmas likvidējis …
Par atbildi uz pilsētas dzīvojamo namu kvartāliem sāka krist degbumbas. Sabiedrotie bija atklājuši Ksēnemindes noslēpumu. Ceturtā daļa iedzīvotāju par šo pirmo uzlidojumu samaksāja ar savu dzīvību. Arī inženieris Ha- bihts. Daži runā, ka esot viņa žēl. Bijis lielisks inženieris. Viens no raķešu ieroču radītājiem. Ģēnijs.