Domāju, ka īstais gaisa kuģa izgudrotājs ir bijis čehs. So čehu sauca par Jirži Tūmu, un sākumā viņš Blatnā mācījās par skārdnieku. Vēsturnieki līdz šim ir strīdējušies par to, kuram no franču izgudrotājiem piešķirams šis nopelns. Vienkāršie ļaudis gaisa kuģi saista ar grāfu Krepelīnu, kura vārdā reiz nosauca kādu vadāmo balonu veidu.
Bet tieši Krepelīns jau bija tas, kas apzaga mūsu Tūmu. Viņi satikās Hamburgā, kad grāfs taisījās doties pensijā. Aiz muguras viņam bija trauksmaina karjera diplomātiskajā dienestā
un kara laukā. Jaunībā viņš bija piedalījies Ziemeļu karā pret Dienvidiem. Bismarka vadībā ieņēmis Parīzi un pēc tam sapņojis par visas Eiropas iekarošanu. Grāfs vienā mirklī aptvēra, ka varētu izmantot Tūmas plānus, kurš, būdams bez kājām, jau vairākus gadus lūdza žēlastības dāvanas grāfa kancelejas priekšā.
Tūma bija zaudējis kājas jau agrā jaunībā prūšu un austriešu karā, tad iegādājies rateļus un ubagodams izbraukājis pusi Eiropas. Ļaudis satrūkās, redzēdami rateļos cilvēku, kas stumjas uz priekšu ar lupatās ievīstītām rokām, kumurodams pa pilsētas ielām, pa kurām viņiem tik viegli izskriet skriešus. Tāpēc viņi nežēloja kādu grasi. Tūma varēja klaiņot no pilsētas uz pilsētu. No Hamburgas viņš vairs projām netika, jo te kropļu bez kājām bija vairāk; par to vislielākais paldies pienācās ķeizara politikai, kurai toreiz bija raksturīga aizraušanās ar starptautiskām avantūrām. Cilvēks, kas rateļos klimst apkārt pa pilsētu, Hamburgā bija visai parasta parādība. Šeit Tūma bija laimīgs, ja reizi pa divām dienām varēja saēsties atkritumu. Kropļi cits pret citu nejuta konkurences naida, kā varētu domāt, drīzāk gluži otrādi. Šie smagi ievainotie un sakropļotie cilvēki bija daudz pārcietuši, tāpēc viņi uz savu dzīvi spēja raudzīties it kā no malas, viņi bija ielas filozofi, kuriem kādā pamestā dokā iekārtots tāds kā klubs, kur varēja pārgulēt; viņi algoja savu laiku nokalpojušu bokseri, lai tas viņus aizsargātu no laupītājiem un zagļiem. Bieži jau bija atgadījies, ka šos nabagus aplaupīja, kad viņi atgriezās no ubagošanas, jo kropļi jau nespēja aizstāvēties.
Kādu vakaru pie ugunskura Tūma sāka prātot:
— Ja mums ir diezgan naudas, lai algotu Franci, tad mēs varētu sadabūt vēl mazdrusciņ vairāk un pa reizei paraudzīties uz pasauli kā no kalna, pavērties no augšas uz visiem tiem, uz kuriem mēs augām dienām lūkojamies no lejas augšup …
Neviens Tūmu nesaprata. Tāpēc viņš ņēmās savu domu paskaidrot. Reiz jaunībā viņam bija iznācis vairākas reizes pacelties gaisā ar balonu. Jau kopš brāļu Mongolfjē laikiem tā bija iecienīta izprieca tautas svētkos, bet pēdējā laikā šo mākslu pilnveidoja, īpaši Prūsijā, kur daži bija apjēguši, ka gaisa baloni varētu būt noderīgi militārai izlūkošanai. Bet Tūma domāja citādāk, viņš gribēja pagatavot vadāmu balonu, tādu īpašu gaisa laivu vai gaisa kuģi, kā viņš to sauca. Jau agrāk daži bija pūlējušies to izdarīt. Šiem meistariem nebija veicies, kaut gan viņu rīcībā bija daudz lielākas summas. Tagad Tūma par saviem feniņiem, par nodilušajiem ubaga grašiem pirka gumijotu audeklu, siksnas un ūdeņraža balonus. Bet līdz nopietnam mēģinājumam viņš netika. Pār bez- kāju ubagu doku nekad nepacēlās vadāms gaisa kuģis, ar kuru viņi visi varētu aizlidot uz kādu paradīzes salu, kur dzīvotu vienīgi cilvēki bez kājām, tā ka citam citu nevajadzētu skaust. Kuģis nepacelās gaisā galvenokārt tāpēc, ka trūka naudas. Pēc Āfrikas karagājieniem bezkāju rindas Hamburgā auga augumā, un pilsoņi tagad atmeta savu artavu tikai tiem, kuri kopā ar roku un kāju stumbeņiem varēja demonstrēt ari kādu medaļu par drošsirdību vai izstāstīt par saviem nesenajiem varoņdarbiem Kamerūnā. Galu galā kropļiem pat vajadzēja atlaist savu miesassargu Franci un atkal slēpties pa priekšpilsētas ūdens notekām.
Tāpēc Tūma līksmoja, kad Krepelīns viņam piedāvāja darbu. Pēc pēdējās neveiksmes Tūma bija uzbūvējis mazu balona modeli, ko izmantoja vējainā laikā, jo tad balons vilka viņa rateļus. Cilvēki par to gan smaidīja, tomēr ubagošana diezin kā neveicās.
— Ja jau šim kroplim ir balons, tad ubagot nav nekādas vajadzības, — tie sprieda. — Viņš laikam būs no tiem bagātajiem mantraušiem, kuriem bankās esot noguldīti miljoni.
Vienīgi inženieris Krepelīns prata novērtēt šādu tehnisku atjautību un aizveda Tūmu uz savu darbnīcu pie Bodenes ezera. Tur jau labu laiku slepeni un privāti nodarbojās ar vadāma gaisa kuģa projektiem. Tūma izsmēja šos projektus. Līdz tam laikam bija zināmi tikai izmēģinājumi ar vadāmo balonu La Fratice, kas īstenībā bija parasts balons ar piekarinātu benzīna motoru. Šo balonu dzina uz priekšu ne vien vējš, bet arī motora jauda. Aparāts neizturēja pat divus startus. Tūma pirmais ierosināja būvēt cigārveidīgu nesējbalonu un savu arī panāca. Mēs bieži aizmirstam, ka pagātnes gaisa kuģus cēla augšup viscaur no alumīnija darināts balons, kas bija divreiz garāks par Sv. Vita baznīcu Hradčanos. Arī Krepelīnam vajadzēja vienoties par sadarbību ar kādu alumīnija rūpnieku un apsolīt tam savu meitu. Tūma drīz realizēja savas idejas. Viņš taču ilgus gadus, vērodams kuģus Hamburgas ostā, bija domājis vienīgi par to, kā konstruēt gaisa kuģi, kas bezkāju kropļus atbrīvotu no zemes pievilkšanas spēka. Jau toreiz viņš bija būvējis mazus, ar siltu gaisu pildītus vadāmus mode- līšus no vaskota papīra. Gaisa kuģošanā Tū- mam bija lielāka pieredze nekā pārējiem inženieriem fabrikā pie Bodenes ezera. Drīz vien viņš strādāja labāk par visiem. Tam bija vēl kāds iemesls. Tūma bija iemīlējies Krepelīnas jaunkundzē. Protams, nelaimīgākas mīlestības vairs nevarēja būt. Vai gan tādam izdēdējušam bezkājim no Blatnas būtu kas kopīgs ar ziemeļniecisko daiļavu, kas savās dzimtmuižās Lietuvā jādelēja uz neapseglota zirga, kas ik dienas spēlēja golfu, nemitīgi trenēdama savu apskaužami skaisto ķermeni?
Tūmam nebija nekādu cerību. Viņam taču reti vien izdevās parunāt ar skaistuli. Krepelīnas jaunkundze visu laiku pavadīja sava tēva sabiedrībā un tēvu tā dievināja, ka viņa plānu labad bija pat saderinājusies ar plikgalvaino alumīnija fabrikantu. Tā nu Tūma varēja nokļūt savas iemīļotās tuvumā vienīgi tad, kad ieradās ar kādiem jauniem projektiem, kad izgudroja, kā uzlabot gaisa kuģi, kas jau auga augumā ezera vidū peldošajā fabrikā pie Frid- rihshāfenas un ko apsargāja dienu un nakti.
Grāfs labprāt sarunājās ar bezkāji čehu. Pēc tam viņš bieži pļāpāja par Tūmu ar savu meitu, kura Tūmam reiz viegli uzsmaidīja. Tiešām, uzsmaidīja.
Bet kā viņa smaidīja izmēģinājuma dienā! Gaisa kuģī viņi atradās trīs vien. Vecais grāfs, viņa meita un Tūma, kura sapnis bija piepildījies. Viņš bija pacēlies pāri zemei. Viņš sēdēja pie stūres, pārsedzis savus kāju stumbeņus ar skotu pledu un uzvilcis uz pieres naga cepuri, un ar drošu roku vadīja gaisa kuģi. Zeme atradās tālu apakšā, Tūma pats sev izlikās kā eņģelis.
Tālumā bija redzami Alpi, ziemeļos Donavas līdzenums. Krepelīns apkampa Tūmu un noskūpstīja, jaunkundze pateicās viņam ar asarām acīs. Tas notika tad, kad viņi jau bija atgriezušies un atradās virs ezera. Tūma mēģināja noskūpstīt arī Krepelīnas jaunkundzi. Bet tas jau nu bija par daudz. Jaunkundze šausmās atrāvās, it kā būtu pieskārusies vardei, un riebumā iekliedzās. Vecais grāfs nemierīgi pagriezās pret kuģa priekšgalu. Nedrīkst taču gaisa kuģa vadītāju uztraukt "vissvarīgākajā brīdī. Nolaišanās vienmēr ir pats sarežģītākais uzdevums. Grāfs pamāja Tūmam, norādīdams virzienu. Tagad asaras sakāpa acīs stūrmanim. Viņš nespēja atgūties pat tad, kad fabrikā viņam parādīja jaunas konstrukcijas krēslu, ko grāfs aiz pateicības viņam bija dāvinājis; krēslam bija divi sajūgi, tā ka tas atgādināja velosipēdu. Tūma pagriezās pret Kre- pelīnu un neteica vis paldies, bet apvaicājās:
— Vai tagad drīkstu sūtīt telegrammu už Hamburgu?
Bet grāfs jau sen bija aizmirsis savu solījumu. Proti, pieņemot Tūmu darbā, grāfs bija izlicies, ka pieņem arī viņa plānu. Tūma vēlējās uzbūvēt gaisa kuģi, kura komandā būtu cilvēki bez kājām, jo tie droši vien ar prieku veltīs savu dzīvi gaisa kuģošanai: tā viņiem kāju vietā izaugs spārni.
Krepelīns neizpratnē pagrozīja galvu, jaunkundze pagrieza Tūmam savu atlētisko muguru un iekāpa motorlaivā, kas šūpojās pie fabrikas. Visi ātri aizbrauca krastā. Tūma nokļuva tur kopā ar palīgpersonālu. Krastmalā viņš ieraudzīja grāfu starp augstiem prūšu štāba virsniekiem, kuri grāfam vēlēja laimes, centās pārspēt cits citu laipnībās un teica glaimus viņa meitai. Plāns, kuru kara ministrija kādreiz bija atteikusies finansēt, tagad esot vienbalsīgi pieņemts. Grāfs klausījās pateicības un apsveikuma vārdos, it kā tie viņam neapšaubāmi pienāktos, kaut gan lielāko daļu darba paveicis un lielāko daļu ideju devis bija Tūma.
— Jau Napoleons pirms sava Ēģiptes karagājiena izmantoja balonus, bet vēlāk no tiem atteicās, jo tie sagādāja pārāk daudz rūpju. Vadāmu gaisa kuģi mēs varam sūtīt, kurp vien gribam, un tā izdibināt visu par pretiniekiem. Gondolā ierīkosim baložu būdu ar pasta baložiem, tā varēsim saņemt ziņas arī no ienaidnieka aizmugures.
— Arī cietokšņi tagad kritīs. Verdenai pietiktu ar trim gaisa kuģiem. Jūs taču apgalvojat, ka viens gaisa kuģis spēj pacelt četrdesmit granātu1 …
— Mēs varam bombardēt Parīzi.
— Mēs varam bombardēt Londonu.
— Mierīgos iedzīvotājus? — Tūma, kas visu sarunu bija noklausījies, saslējās savā krēslā.
— Vai jums nepietiek ar to, ka padarāt par kropļiem kareivjus?
Tūma uzvedās rupji. Krepelīns tūliņ pavēlēja izmest viņu ārā. Protams, visi bija atteikušies nodarbināt gaisa kuģos kropļus bez kājām. Tik svarīgus objektus nodot ubagu rokās? Vai šis cilvēks nav spiegs?
— Ko nu! — grāfs mierināja uztrauktos.
— Jūs maldāties. Mani cilvēki visi ir uzticīgi Prūsijas interesēm. Der Sache Preussens, — viņš sacīja, — un viņa ķeizariskajai augstībai.
Nākamajā dienā Tūmu veltīgi nomeklējās. Atrada tikai viņa jauno krēslu, bet neatrada vecos rateļus. Tūma bija pazudis. Vai viņš tiešām būtu bijis spiegs? Krepelīns satrūkās. Bet pēkšņi pie viņa atsteidzās ar ziņu no fabrikas. Pagājušo nakti kāds pārpeldējis ezeru, iekļuvis rūpnīcā, atslēdzis angāru un pārgriezis virves, kas saistīja gaisa kreiseri. Vējainajā naktī tas nebija nolidojis ne piecsimt metru un cietis avāriju pretējā pakalnā. Līdz pašam rītam gaisa kuģis tur bez enkuriem dauzījies gar kokiem. No apvalka palikušas tikai driskas, no konstrukcijas — alumīnija šķembas. Bet Tūma pazudis.
Ģenerālštābs ņēma atpakaļ savu solījumu un vēlējās redzēt turpmākos izmēģinājumus, un Krepelīns uzsāka darbu no jauna. Bet pēkšņi sākās zvanīšana no darbnīcām, no konstruktoru biroja, no angāriem. Visiem vajadzēja padoma, ideju, palīdzības. Visi zvanīja grāfam, bet Tūmas vairs nebija.
Tūma bija atgriezies Hamburgā pie savējiem, atgriezies dokā pie bezkāju kropļiem, kuriem atkal klājās labāk. Boksera vietā viņi tagad algoja aklo Brigitu, jo tā bija daiļa. Tā bija aizkustinoša kombinācija. Akla meiča, ko vadā kroplis bez kājām. Tūmu visi apsveica, neko neprašņādami. Pēc kāda laika virs Ham- burgas parādījās gaisa kuģis. Grāfs nebija padevies. Pēc divām katastrofām viņam beidzot laimējās uzbūvēt vadāmu gaisa kuģi. Par to viņš samaksāja gandrīz ar visu savu īpašumu, jo inženieris Krebss, ko Krepelīns tagad izmantoja, nebija tik gudrs kā Tūma.
Tad bezkāju kropļi sāka atkal vākt kopā naudu. Tā kā grāfs nav pildījis doto vārdu, viņi tam atriebsies. Tūma nozvērējās, ka atradīšot līdzekli, kā savu izgudrojumu iznīcināt. Neviens taču to nepazīstot tik labi kā viņš pats. Ja bezkāju kropļiem nav iespēju lidot, tad viņš atņems šo laika kavēkli tiem, kuriem ir abas kājas, bet galvā tikai doma par to, kā sakropļot savus tuvākos. Izrādījās, ka skaudība un naids ir spēcīgāks dzenulis nekā ilgas pēc spārniem. Šoreiz feniņi plūda ar straumi. Tūma uzbūvēja savu aparātu, kas ar staru palīdzību varējq jzrņcināt katru gaisa kuģi.
Ūdeņradis, ar kuru pildīts cigārveidīgais ne- sējbalons, taču ir degoša gāze. To viegli var aizdedzināt kaut vai zibens. Taču ar šo sarežģīto aparātu vajadzēja nokļūt tieši apakšā zem gaisa kuģa un nāvīgo staru raidīt stāvus gaisā. Un tā nu trīs bezkāju ubagi pameta Hamburgu, lai gar Reinu dotos līdz Bodenes ezeram.
Grāfs lidoja kropļiem pretim. Veikdams triumfālu ceļojumu, viņš bija nolēmis savam izgudrojumam iegūt Rūras magnātu atbalstu. Grāfa gaisa kuģis lidoja ap trīspadsmit kilometru stundā, kropļi nespēja nobraukt ne divus.
Krepelinam lidojums nebija mierīgs. Tik vienmērīgu un precīzu lidojumu kā toreiz ar Tūmu grafs vairs ne reizi nebija spējis veikt. Divreiz viņam vajadzēja nolaisties. Vienreiz klajā laukā, kur apmainīja labās puses motoru, otrreiz pie Ehterdingenas spēcīga vēja dēļ. Gaisa kuģi noenkuroja tuvējā pļavā, aizsūtīja pēc mehāniķiem, un ceļotāji devās pie pilsētas galvas uz svinīgām pusdienām.
— Ja Anglija valda jūrās, tad mēs valdām gaisā, — pilsētas galva uzsauca tostu. Krepe- līna meita tikai lūpas apslapināja. Pa lielo, gotisko rātsnama logu viņa redzēja laukumu. Tajā sēdēja trīs ubagi. Viņa pazina Tūmu.
— Lietuvā uzliesmojusi revolūcija. Tēvs drīz vien bus nabags. Viņa mēģinājumi ir neveiksmīgi. Arī šis mums nav izdevies. Nāc atpakaļ, nāciet atpakaļ, Tūmas kungs… — jaunkundze lūgšus lūdzās būcenī, kur tagad mitinājās Tūma ar saviem biedriem. Jaunkundze pati atveda Tūmu šurp. Tā bija veca, pamesta noliktava, kur smirdēja pēc žurkām.
— Izpildiet solījumu. Tad mēs, bezkāju kropļi, aizlidosim kopā ar jums vai līdz ziemeļpolam …
Jaunā grāfiene paskaidroja, kāpēc tas neesot iespējams. Vienīgais, kas tagad Krepelīnu varot glābt, esot prūšu ģenerālštābs, ja tas nopirkšot Krepelīna gaisa kreiserus kara vajadzībām. Tikai tad grāfs atgūšot naudu, ko tam līdz šim vajadzējis izdot. Bet Tūma atteicās. Viņš atteicās arī tad, kad grāfiene sāka viņu skūpstīt. Viņš purināja galvu vēl tad, kad grāfiene pogāja vaļā kostīmu. Viņai vajadzēja mazliet pieliekties, jo tā bija zema noliktava ar satrunējušiem balstu stabiem. Tomēr grāfiene tik un tā bija daiļa.
No rīta Tūma no grāfienes aizbēga. Viņš bija atjēdzies no mirkļa reibuma. Grāfiene dzinās kroplim pakaļ pa pilsētas gotiskajām ieliņām. Izklausās neticami, ka šī tīrasiņu grāfiene, kas Lietuvā bija skrējusi kā vējš, nespēja panākt bezkāju kropli rateļos.
Pusstundu vēlāk Ehterdingenas godīgos pilsoņus pamodināja briesmīgs sprādziens. Bija uzliesmojuši piecpadsmittūkstoš kubikmetru ūdeņraža. Pilsētā nepalika vesels neviens logs. Visi trīsdesmit gaisa kuģa komandas vīri bija nogalināti. Apskatot nelaimes vietu, tuvējā birzītē atrada bezkāju ubaga atliekas; nelaimīgais te laikam bija pārnakšņojis. Visi domāja, ka viņš aizgājis bojā aiz nejaušības. Nevienā katastrofas aprakstā viņu nepieminēja. Tikai vietējā strādnieku avīzē īsā rakstiņā salīdzināja milzīgās summas, kas izdotas gaisa kreisera būvēšanai, ar pabalstiem, kas izsniegti kara veterāniem. Šis rakstiņš mani arī ierosināja notikumu izpētīt sīkāk. Tā es iepazinos ar bezkāju kropļa Tūmas likteni. Rakņājos pa Hamburgas policijas arhīvu, pa Blatnas metrikas grāmatu un grāfa Krepelīna slepeno dienasgrāmatu. Man arī šķiet, ka aparāts gaisa kuģu aizdedzināšanai ir pārdzīvojis savu izgudrotāju. Jo cik lidķermeņu kopš tā laika jau nav gājuši bojā? Kasperera Ville de Paris, Ranāra La France, Kodija Nulli Secundus un spāņu Torres Quevedo. Daži gan apgalvo, ka gaisa kreiseri neesot attaisnojuši cerības. Tā esot bijusi neprātīga iedoma, tāds gaisa dinozaurs. Taču es te saskatu ērmīgu mēģinājumu pārveidot sabiedrību. - Diemžēl, neizdevušos mēģinājumu. Jo pēc pasaules kara abām pusēm gan palika maz gaisa kuģu, toties bezkāju kropļu skaits ārkārtīgi pieauga.