Pērnā gada janvārī visas avīzes ziņoja par lorda Esdeila traģisko galu; kad lorda ekspedīcija devusies pāri atklātam kalnu klajumam Himalajos, to aizslaucījusi sniega vētra. Liekot roku uz sirds, apliecinu, ka šī ziņa ir pilnīgi nepareiza un neatbilst īstenībai. Es vienīgais zinu, kāpēc Esdeils Himalajos pazuda, un esmu ar mieru savu liecību apstiprināt ar zvērestu.
Ar Esdeilu sastapos trīsdesmitajos gados, kad viņš slepeni atbrauca pie manis uz Mar- kvartici. Es turienes skolā mācīju zīmēšanu un
pārzināju novadpētniecības kolekcijas. Proti, Markvartice ir gandrīz kaimiņos Vestonicei, kur profesors Absolons dilūvija nogulās atrada ziloņkaula sievietes figūriņu, kas vēlāk visur kļuva pazīstama ar nosaukumu «Vesto- nices Venēra». Novadpētniecības ekspedīcijās pa apkaimi man izdevās starp Vestonici un Markvartici atklāt daudz vecu, pusaizgruvušu alu ar dažādām akmens laikmeta dzīvnieku atliekām. Man pat izdevās atrast salūzušu mamuta (Elephas primigenius) ilkni, kuru nolēmu ievietot skolas kolekcijā pašā goda vietā. Tieši tajā laikā pie manis ciemojās sievastēvs Jozefs Zabka, kuram Mikulovā piederēja maza šokolādes konfekšu fabrika. Zabka mani pierunāja, lai es minēto ilkni paturot pats, un pēc laiciņa piedāvāja man kādu darījumu.
— Tu proti izgriezt un zīmēt. Nebūtu nemaz grūti no vecā ziloņkaula izgriezt tādu pašu figūriņu, kādu atrada Vestonicē, un pēc tam to noziest ar māliem un zemi.
— Kāpēc?
— Vai tu gribi līdz pašai nāvei tupēt lauku skolā un saņemt dažus simtus mēnesī? Mana meita ir pieradusi pie labākas dzīves …
Vairākas nedēļas viņi pūlējās mani pierunāt. Es mīlēju savu sievu. Turklāt vēl mūsu virs- skolotājs man izteica pārmetumu, ka es par savām novadpētniecības kolekcijām rūpējoties vairāk nekā par skolēniem. Mēs sastrīdējāmies, viņš piedraudēja, ka uzlikšot man disciplināru sodu un atlaidīšot no" valsts darba. Mans sievastēvs apgalvoja, ka divas aizvēsturiskas figūriņas varēšot mūs uzturēt līdz pašai nāvei, jo aģentam, kas viņam pārdodot kakao, Londonā esot sakari ar šādu priekšmetu tirgotāju. Šis aģents patlaban uzturējās Brno. Pa vienu nakti man vajadzēja izgriezt otru Vesto- nic.es Venēru. Ilknis drupa, es sāku atkal un atkal no jauna. Tad es pēc kādas kvartārā perioda attēlu grāmatas izgriezu mamuta un spalvainā degunradža (Coelodonta antiquita- tis) figūriņas. Savus darinājumus atdevu sievastēvam, un viņš tos parādīja aģentam, kas tirgojās ar kakao. Gaidījām vairākus mēnešus. No Londonas nenāca nekādas ziņas, kaut gan aizsūtījām uz turieni manu darinājumu fotogrāfijas un sievastēvs sameklēja kādu Vīnes profesoru, kas pievienoja apliecību, ka runa ir par īstiem akmens laikmeta cilvēka mākslas darbiem. Man jau šķita, ka vajadzēs salīgt mieru ar virsskolotāju, un es nosolījos turpmāk sievastēvu triekt ārā no savas mājas un atjaunot sakarus ar viņa Mikulovas fabrikas strādniekiem, ar kuriem bērnībā gāju kopā skolā. Bet kādudien, tā laikam bija sestdiena, pie mūsu skolas apstājās ārzemju automašīna. No tās izkāpa elegants kungs, kuram galvā bija mājamatnieka darināta, nostepēta platmale, kādas mūsu pusē nevalkā. Ienākot manā kabinetā, svešiniekam vajadzēja pieliekties. Viņš pasniedza man kreiso roku.
— Esmu lords Esdeils, — viesis sacīja lauzītā vācu valodā. Es pieskāros viņa labajai rokai. Tā bija protēze. — Lauvas, — Esdeils lakoniski paskaidroja un tūliņ apsēdās zem mana retā smilšu čūskas eksemplāra. — Atbraucu sakarā ar jūsu viltojumiem …
— Garantēju, ka statuetes ir īstas, — es bezkaunīgi atteicu.
— Ziloņkauls ir īsts. Tāpēc esmu šeit. Nav nozīmes liegties. Tās ir visai jaukas statuetes, priecājos, ka mūsdienu saprāta laikmetā — age of reason, — lords sacīja, — atradies kāds, kam ir tāda pati mākslas izjūta kā ledus laikmeta cilvēkam.
Tas gan nebija nekāds kompliments. Paraudzījos uz sevi spogulī. Mana seja ir kā biezpiena pika, mati reti un rūsgani, reizēm izskatos pēc īsta neglīteņa. Tomēr tik neglīts kā mūsu spalvainie senči es laikam gan neesmu.
— Nopirkšu no jums šīs statuetes, bet ar vienu noteikumu, — lords aši turpināja, ieraudzījis, ka es saslienos, — ar noteikumu, ka aiz- vedīsiet mani uz alu, kur atradāt šo mamuta ilkni. Un kopā ar mani to pamatīgi izpētīsiet.
Tieši šajā mirklī manā kabinetā ienāca jautrs Vīnes šoferis, nesdams ceļa somu, alpīnista tērpu un piederumus. Šoferis paziņoja Esdeilam, ka esot sarunājis viņam šai naktij vietu viesnīcā, un lūdza samaksāt. Esdeils uzrakstīja čeku. Vīnietis pieklājīgi atvadījās, ar tādu kā neizpratni paraudzījās uz mani un manām kolekcijām, atgriezās pie mašīnas un aizbrauca.
— Alas Markvartices apkaimē neviens neizpētīs, — es nelaimīgs stāstīju lordam. Man kārojās pēc viņa naudas, bet gribējās arī palikt dzīvam. — Tajās nomaldījušies jau vairāki cilvēki un nomiruši tur aiz bada vai ari nogāzušies kādā aizā. Ik mēnesi rakstu uz Prāgu. Surp jāsūta vesela ekspedīcija. Šajā pazemē taču var atrast varbūt vēl skaistākus lāsakme- ņus nekā Demenovā. Bet tādiem pētniecības darbiem divu cilvēku ir par maz, lorda kungs.
— Jums bail? Cik jūs gribat? — lords domāja, ka es ar viņu kaulējos. Mūsu Markvar- ticē viņš laikam jutās kā melnajā Āfrikā un centās mani salīgt tikpat kā iezemiešu burvi. Gribēju viņam atcirst, ka es vēlos kilogramu Jablonecas kreļļu un puskilogramu šaujampulvera, kuru es tūliņ aizdedzinātu zem viņa krēsla, tomēr pārdomāju. Aizsūtīju viņu gulēt uz viesnīcu «Pie pasta nama» un cauru nakti gudroju, kura no alām būtu visdrošākā. Ilgi nevarēju iemigt. Bet otrā rītā abi devāmies ceļā. Taisījos Esdeilu pavadāt pa alas tumsu, mazliet pamērcēt pazemes strautā, parādīt viņam kādu nenozīmīgu pavarda vietu, ko te zēni reiz bija atraduši, dažus mājlopu kaulus, par kuriem neviens neliekas ne zinot, jo alā tos droši vien pagājušā gadsimtā sastiepušas lapsas un tagad tie biedē visus ekskursantus. Tomēr lords nebija ar pliku roku ņemams.
— Lieliska ala, — viņš slavēja, kozdams ceptā vistā, ko biju paņēmis līdzi. — Lieliska ala, — un vienaldzīgi raudzījās uz izbalojušo zirga galvaskausu, par kuru šausminājās katrs alas apmeklētājs. — Vajadzētu tikai ierīkot elektrisko apgaismošanu. Tad te varēs bez kādām briesmām nākt ekskursijās ari skolu jaunatne … — Lords piecēlās un gāja tālāk. Viņš spēra tik garus soļus, ka es tikko spēju turēties līdzi. Man bija kauns. Visvairāk dusmojos uz savu sievastēvu. Viņš taču to visu bija savārījis. Pateicu lordam Esdeilam, ka nelīdīšu kopā ar viņu nekādās alās, jo baidos un līdz šim neesmu uzdrīkstējies spert kāju tālāk par alas ieeju. Divi mani draugi, kas bija iedrošinājušies iet tālāk, tagad kaut kur alu dziļumā baida cilvēkus tieši tāpat kā šis baltais zirga galvaskauss, un man nav nekādas patikas nokļūt kādā muzejā, kur mani izstādītu kā lieliski saglabājušos pirmcilvēka skeletu. Esmu homo sapiens, saprātīgs cilvēks, un vēlos, lai manas atliekas glabājas kapsētā, nevis diluviālās nogulās.
Lords nemaz neapvainojās. Gluži otrādi, viņš pagaidīja mani, paņēma zem rokas un aizkūpināja pīpi.
— Tas ir pierādījums, my goodness. Tas ir pierādījums. Vai jūs patiesi ticat, ka jūsu draugi tur apakšzemē aizgājuši bojā?
Tikai tagad es sāku domāt, vai lords nav prātā jucis.
— Ko tad viņi tur tik ilgi darītu? Tonda Kopeckis pazuda pirms pieciem gadiem.
— Tāpat kā mana laulātā draudzene, — lords piezīmēja, sākdams spēcīgi vilkt savu pīpi. — Tas ir pierādījums. Jūs nāksiet man līdzi šajās alās, kaut arī man vajadzētu elli nospēlēt, — viņš sacīja, jo visu tulkoja burtiski no angļu valodas.
Esdeils aizveda mani līdzi uz viesnīcu, kur bija noīrējis veselu stāvu, pasūtīja Milleram, kas nemitīgi klanījās, divus ceturtdaļkilo- grama smagus bifštekus un izvilka no ceļa somas pudeli skotu viskija ar etiķeti «Black and White, special blend of Buchanan's choice old whisky, Glasgow and London». Līdz rītam mēs izdzērām divas tādas pudeles. Līdz rītam es biju uzzinājis notikumu ar lēdiju Es- deilu un šo sava stāsta daļu tāpat esmu gatavs apzvērēt.
Lēdija Esdeila
Viņa pazuda pirms pieciem gadiem, kad kopā ar L. princi Pāvelu bija aizceļojusi uz Himalajiem līdzi prinča pirmajai ekspedīcijai. Viņa bija lorda Esdeila otra sieva.
— Gribējām aizbraukt kaut kur kāzu ceļojumā. Bet tad saņēmu uzaicinājumu no Pāvela, ar kuru biju iedraudzējies Montē Karlo. Ziniet, PāVtels bija dīvains cilvēks. Viņš izskatījās pēc hokeja komandas vārtsarga, ar tādiem platiem pleciem kā orangutanam, bet runādams pīkstēja smalkā balstiņā, tāpēc likās, ka šai varenajā ķermenī paslēpies īstais — baiļu pilnais un niecīgais L. princītis. Viņš bija precējies ar kādu portugāļu aristokrāti, kuras ģimene turējās virs ūdens tikai tāpēc, ka Oportā tiem piederēja liela zirgu kautuve. Viņš bija nodzīvojis ar sievu divi gadi, bet tad izcēlās skandāls. Kāds pamests mīļākais taisni pie ruletes galda skaļā balsī noskaitīja prinča sievai visus savus priekšgājējus … Varbūt viņš mocījās aiz greizsirdības, kas to zina, bet skandāls bija nedzirdēts. Katra sieva jau maina mīļākos, tas visiem zināms, taču parasti sabiedrībai tas netiek paziņots tik skaļi un tik pēkšņi.
Pāvels šo cilvēku gandrīz piekāva. Un tomēr viņš gribēja arī turpmāk dzīvot ar sievu kopā. Tikai viņa ģimene tam pretojās. No tādas neuzticīgas sievas viņam esot jāšķiras, aristokrātei taču esot nepieciešami zināmi tikumi. Pāvels nebija ar to mierā un sāka studēt polian- driju. Viņš devās ceļojumā, gribēdams apmeklēt visas ciltis, kuras vēl mūsdienās piekopj poliandriju, tas ir, ciltis, kur vienai sievai ir vairāki vīri, un taisījās rakstīt zinātnisku darbu, lai sagrautu savas kārtas sabiedriskos aizspriedumus. Sieva, kuru Pāvels atstāja Eiropā, tikmēr nodevās poliandrijas praksei.
Kā zināms, poliandrija vēl pavisam nesen bija ļoti izplatīta Tibetā. Pāvels tur apmetās uz vairākiem gadiem un aicināja mūs uz turieni kāzu ceļojumā. Es nebaidījos, ka tibetiešu paraugs varētu ietekmēt manu sievu, un divas dienas pēc kāzām mēs devāmies ceļā. Toreiz es vēl neko nezināju ne par Himalajiem, ne par sniega cilvēku.
— Par sniega cilvēku? — es pārvaicāju, jo trīsdesmitajos gados Eiropā par tādu vēl nekas nebija dzirdēts.
— The abominable snowman, — Esdeils paskaidroja. — Riebīgais sniega cilvēks. Iezemieši to sauc par jetiju. Mēs uzdūrāmies viņa pēdām, dodoties ekspedīcijā uz kādu attālu kalnu ciemu; stāstīja, ka tajā esot tikai viena vienīga jauna sieviete uz trīsdesmit vīriešiem, visi tur dzīvojot mierā un saticībā, bez kādas greizsirdības, un piedzimušā bērna tēva godu piešķirot vecākajam vīrietim. Pāvels cerēja, ka šajā ciemā, kas atradās augstu kalnos, varēsim pētīt poliandriju, tā sakot, laboratorijas apstākļos. Bet ceļš bija bezgala grūts. Vietējie nesēji trīs reizes dzīrās griezties atpakaļ, mēs ierīkojām virvju tiltu pār šauru, bet ārkārtīgi dziļu aizu; tas bija īsts piedzīvojums, un apvidus tik dīvains un neparasts, ka mana sieva bija patiesi laimīga, jo neviena no viņas draudzenēm nekad nebija devusies tik apbrīnojamā kāzu ceļojumā. Viņas draudzenes bija mietpilsoniskas zosis. Helēna bija vienīgā no viņām visām, kas ieguvusi inženiera grādu un sākusi strādāt par konstruktori manā fabrikā pie Mančestras, tā parādīdama savu gara dižcil- tīgumu, tāpēc laulība ar viņu nebija nekāda mezalianse, kā daži mani draugi nemitīgi skandina. Helēna bija lieliska sieviete, daiļa un gudra. Es vēl arvien mīlu viņu … — Lords Esdeils ielēja sev divkāršu viskija porciju un norija to vienā malkā. Pieminēdams sievu, viņš runāja skaļāk, it kā gribētu pats sevi pārliecināt.
— Helēna pirmā pamanīja šīs pēdas. Pirms tam viņa kopā ar mani jau divas reizes bija bijusi Āfrikā. Es vienmēr apbrīnoju viņas ātro uztveres spēju; pēdas viņa prata lasīt labāk nekā mans somāliešu kalpotājs. Kad mēs iepriekšējo reizi apmeklējām Kongo, viņa pati nošāva trīs gorillu tēviņus, pēc tam nēģeri ciemā cauru dienu dejoja ap viņu kā ap kādu dievieti. Pēdas, ko Helēna tagad pamanīja, līdzinājās gorillas pēdām. Bet kā gan tāds zvērs būtu nokļuvis šeit, aukstajos kalnos? Mēs apvaicājāmies saviem nesējiem. Bet tie apgalvoja, ka neko neredzot, ka mēs maldoties, šeit nekādu pēdu neesot, kaut gan vēlāk, kad nokļuvām apsnigušā klajumā, pēdas vajadzēja saskatīt pat aklam. Iezemieši kādu brīdi apspriedās. Bija redzams, ka viņi ir nobijušies.
— Tas ir jetijs! — beidzot sacīja pats vecākais no visiem. — Vienīgais padoms ir nelikties pēdas redzam, tad viņš mums ļaus mieru.
— Bet kas tas tāds ir?
Nesēji mums paskaidroja, ka tas esot gars. Man sanāca smiekli. Vai tad gars atstāj šādas pēdas? Tas droši vien ir kāds liels pērtiķis, kas dzīvo šajās kalnu augstienēs. Helēna jau nesa šurp manu ieroci. Man ir precīza šautene, ko nopirku Vācijā, līdz šim ar to nekad nebiju aizšāvis garām. Sākām iet pa savādajām pēdām. Princim Pāvelam vajadzēja nākt mums līdzi. Diezkā viņam tas nepatika, tomēr mēs bijām viņa viesi.
— Brīdinām jūs, — sacīja visvecākais nesējs un nolika savu nastu zemē. — Pa jetija pēdām mēs neiesim!
— Kāpēc? — es pavērsu šauteni pret viņu. — Kad dodamies plēsīgu zvēru medībās, ietiepība un streiki man nepatīk. Pirmais noteikums ir droša aizmugure.
— Kas iet pa jetija pēdām, tas vairs nekad nenāk atpakaļ … — Vecais to vairākkārt nomurmināja savā dziedošajā, nesaprotamaja valodā, un pārējie viņam piebalsoja kā dievu lūgdami.
— Tās ir gluži svaigas pēdas, — Helēna piezīmēja. — Lai viņi pagaida tepat. Mēs drīz atgriezīsimies.
— Jūs nekad neatgriezīsieties, — skumji smaidīdams, ar dziļu pārliecību sacīja vecais. Viņš raudzījās Helēnai tieši acis. — Jūs vairs nekad neatgriezīsieties!
Un viņam bija taisnība.
Riebīgie sniega eilvekl
Mēs gandrīz vai skriešus skrējām pa tām pēdām. Pāvels nesa mūsu medību piederumus. Viņam nepatīkot nogalināt zvērus. Princim patiešām bija dīvains raksturs. Helēna steidzās mums pa priekšu, it kā nevarētu vairs nemaz nociesties. Pēc stundas mēs pēdās ieraudzījām asinis. Vajātais tātad ir ievainots. Bet asiņu plankumi pletās plašumā. Pēc kādas pusstundas pēdas uz brīdi apstājās. Te vāļājās kauls. Tā bija kāda neliela dzīvnieciņa lāpstiņa. Turklāt gludi noskrubināta. Arī mēs apstājāmies. Ko tas nozīmē? Ja mēs vajājām pērtiķi, kā visi līdz šim bijām pārliecināti, tad taču nav iespējams, ka tas pārtiktu no jēlas gaļas. Vai arī šeit dzīvo tādi dīvaini pērtiķi, kuru uzturs nekādi neatšķiras no cilvēku ēdienu kartes? Tikai tagad mums iešāvās prātā, ka mēs varbūt esam uz pēdām kādam patiesi mīklainam dzīvniekam, ka mēs ne vien aizvedīsim uz Eiropu retu zvērādu, bet kļūsim slaveni dabaszinātnieku aprindās, atklādami jaunu, Himalajos mītošu gaļēdāju pērtiķu sugu. Likās, kuru katru brīdi mēs šo zvēru panāksim. Drošības dēļ es jau atbrīvoju šautenes aizsargu.
Un tad sākās. Gandrīz divtūkstoš metru augstumā virs jūras līmeņa, kad temperatūra pēc Celsija bija daudz grādu zem nulles un debesis pilnīgi skaidras, mums pēkšņi uzbruka neganta vētra, apkārt krustu šķērsu šķīlās zibeņi un reizē putināja sniegs; nesaredzēdami vairs cits citu, mēs skrējām uz tuvējo klinšu nokāri, bet tur vētra trakoja gandrīz vēl spēcīgāk. Gribēdams atbalstīt Helēnu, es, neko neredzēdams, grābstījos pa šo balto tumsu; kad taisījos pasniegt sievai roku, pieskāros kādai lielai ķetnai. Domādams, ka tas ir Pāvels, nikni atgrūdu ķetnu nost. Bet tad manu galvu ķēra sitiens, es atkritu augšpēdus un zaudēju samaņu.
Kad atjēdzos, apkārt valdīja miers. Mēs vairs neatradāmies zem klinšu nokares, kur mums bija uzbrukusi vētra. Mēs bijām nokļuvuši augstu kalnos, dīvainā alā netālu no tās ieejas, un ieejai priekšā bija aizvelti milzīgi akmens bluķi. Protams, es tūliņ mēģināju tikt ārā.
— Pagaidi! — Helēna izmisusi iekliedzās. — Tur ir tūkstoš metru dziļa aiza!
Uzrāpos uz akmeņu grēdas. Helēnai bija taisnība, alas ieeja atradās stāvā klinšu sienā, kas sniedzās lejup galvu reibinošā dziļumā un augšup slējās vai līdz mākoņiem. Bez alpīnistu piederumiem mēs no šejienes projām nevarējām tikt.
— Man ir palikusi tikai kabatas baterija, — Pāvels skumji ierunājās. — Viss cits mums atņemts. Kabatā nav nevienas vienīgas patronas. Pazuduši arī sērkociņi un cigaretes.
Es pārlūkoju savas kabatas. Man bija atstāts tikai mutauts. Nešaubījāmies, ka putenī mums uzbrukuši laupītāji, kas šeit kalnos vēl dzīvojot feodālisma iekārtā. Kādam man pazīstamam notāram šie laupītāji nesen bija atsūtījuši uz Londonu pieprasījumu par izpirkšanas naudu un kā pierādījumu tam, ka viņi tiešām sagūstījuši notāra klientu, pievienojuši nogrieztu labās rokas pirkstu. Pavēros uz Helēnu. Viņai bija daiļi pirksti.
— Mums jātiek no šejienes projām. Turklāt ātri. .
— Tu varbūt proti lidot? Vai arī domā no sava mutauta izgatavot izpletni? — Pāvels vaicāja.
— Uzspīdini bateriju, mēģināsim virzīties dziļāk iekšā alā. Nestāstiet, ka bandīti mūs tādā vētrā atstiepuši šurp pa stāvo nogāzi. Viņi ir nākuši no turienes, — es rādīju tumsā aiz mūsu muguras.
— Es jau biju tur, — Pāvels atteica. — Ala beidzas ar šauru eju. Tā ir visai līkumaina un zema. Mums nav pat virves gala, katrs solis šajā tumsā var tev maksāt dzīvību. Tur droši vien ir spraugas un bedres. Visu laiku rādīt gaismu es nevaru. Manas baterijas pietiks labi ja divām stundām.
Un tomēr mēs gājām. Devāmies dziļāk iekšā šajā alā. Turējām cits citu aiz rokas kā bērni rotaļā. Soļojām lēni un uzmanīgi. Vairāk reižu sadauzījām pieri pret klinšu izciļņiem, bet pēc kādas pusstundas eja pēkšņi paplašinājās, mēs varējām izslieties un paraudzīties apkārt, jo kaut kur no augšas plūda gaisma un alā valdīja krēsla kā gotiskajos dievnamos. Pāvels nodzēsa bateriju un palūkojās visapkārt. Viņš tos ieraudzīja pirmais.
— Sniega cilvēkus? — es satraukts vaicāju lordam Esdeilam.
— Zīmējumus! — lords stingri noteica, jo nevarēja paciest, ka viņu pārtrauc. — Uz alas sienām bija zīmējumi, ar kuriem salīdzinot Altamiras zīmējumi ir tikai bērnu ķēpājumi. Un tomēr tiem bija zināma līdzība. Mēs uz brīdi aizmirsām, ka runa ir par mūsu dzīvību, ka mums tagad laikam gan vajadzēs rāpties uz augšu pa šauro spraugu, pa kuru ieplūst gaisma un kura izzūd kaut kur augstumos virs mūsu galvām; to visu aizmirsuši, aplūkojām zīmējumus uz klintīm, it kā mēs atrastos kādā muzejā. Visvairāk tur bija zvēru attēlu. Aizvēsturiskais bizons, kuru dabaszinātnieki dēvē par bison priscus un kurš vairāk līdzinās Lietuvas sumbram nekā Amerikas bi- zonam, spalvainais degunradzis, ziemeļbrieži, zirgs, kas pēc izskata atgādināja Prževaļska zirgu, vairāki sīki briedīši vai arī kalnu kazas, dīvaini, nepazīstami putni un sīki zvēriņi. Zīmējumi bija lieliski. Ja izkļūsim no šejienes ārā, tad šis atradums padarīs mūs slavenus visā pasaulē. Bet kā lai tiekam ārā? Mēģināju rāpties pa gaišo spraugu augšup, taču katru reizi nokritu atpakaļ biedru rokās. Turklāt mūs visus sāka mocīt nežēlīgs izsalkums. Slāpes remdējām ar ūdens lāsēm, kas ritēja pa sienu, bet ēdama te nebija nekā. Tā jau mēs pēc dažām dienām zaudēsim spēkus un lēnām nomirsim bada nāvē. Varbūt labāk būs griezties atpakaļ un pamēģināt pa stāvo krauju, kur nāve būtu ātrāka un žēlsirdīgāka. Uz brīdi apsēdāmies šai pirmatnējā templī un apspriedāmies.
— Man šķiet… — Helēna ierunājās un aizmirsa aizvērt muti. Ar šausmām viņa blenza pār manu labo plecu uz to pusi, no kurienes atnācām. Reiz jau biju redzējis tādu situāciju, kad medīju leopardus drobo cilts teritorijā. Mana kalpotāja acīs toreiz stinga tādas pašas izbailes. Šaubos, vai kāds cilvēks var būt ļaunāks un viltīgāks par leopardu. Tādā reizē vienīgais glābiņš ir negaidīta rīcība. Ja bandīts aiz manas muguras ar zobenu rokā gaida, ka es tagad pielēkšu kājās, tad man jādara gluži otrādi: jānometas zemē, jāpagriežas pret viņu un jāuzsviež viņa ierocim virsū mani svārki, ko es krizdams noraušu. Bet es aizmirsu savu plānu, jo aiz manas sievas muguras parādījās otrs stāvs. Tie nebija laupītāji, tie neizskatījās pēc vietējiem iedzīvotājiem, jo bija daudz lielāki un gandrīz kaili.
Abi tie bija vīrieši, viens vecāks, otrs jaunāks, abi ar garu vilnu uz muguras, uz krūtīm un kājām, ar nedaudz garākām rokām nekā mūsējās. Viens nesa kādu kārnu, nogalinātu dzīvnieku, otram pār plecu pārlikti divi šķēpi. Šie radījumi atgādināja pērtiķus ar inteliģentām cilvēku acīm. Viņi izgrūda dažas skaņas. Mēs dzīrāmies aizstāvēties un kaut ko paskaidrot, bet pirmais atnācējs pagrūda mani uz priekšu. Viņam bija milzu spēks, viņš pacēla mani aiz pleca kā spalviņu. Es pazinu šo ķetnu. Tā viņi bija mūs atnesuši arī šurp. Bet kā viņi bez virvēm un ar kailām kājām, turklāt ar dzīvu nastu uz muguras spējuši uzrāpties pa tik stāvu krauju? Ilgai gudrošanai mums laika nebija, vajadzēja skriet viņiem pa priekšu kā suņiem vai kā gūstekņiem pēc zaudētas kaujas.
Eja turpinājās klints iekšienē. Pēc neilga brītiņa iegājām mazākā alā, kur bija pavards. No tumsas iznira jauna, stalta sieviete, kas tūliņ ņēmās kurināt uguni. Uguni viņi vēl uzšķīla ar kramu, kaut gan mums no kabatām bija paņēmuši sērkociņus. Mūs neviens neievēroja. Ej nu zini, varbūt viņi gatavojas mūs dzīvus izcept, jo atnestais medījums likās pavisam liess. Bet, kad uguns bija iedegusies, parādījās gaužām vecs vīrs ar garu, sirmu vilnu, nesdams rokā sasalušu šķiņķi. Tagad es sapratu, ka ledus laikmets viņiem īstenībā bijis par svētību. Viņiem gan vajadzēja skraidīt kailām kājām pa sniegu, taču vienlaikus šai sniegā varēja dabiskos apstākļos uzglabāt pārtiku, cik ilgi vien vajadzēja. Jau toreiz man iešāvās prātā, ka te meklējams izskaidrojums, kāpēc viņi līdzi mūžīgajiem lediem pārcēlušies no ielejas šurp, jo medības, no kurām viņi acīmredzot pārtiek, ir — experto credex — riskants pasākums, kas ne vienmēr sagādā visu dzīvei nepieciešamo*. Bagātajos Āfrikas mežos pat ģimenes, kurām ir savas šautenes, nespēj visu gadu pārtikt vienīgi no medībām. Ko tad lai iesāk šeit, kur veiksme droši vien ir mainīga!
Viņi notriepa gabalu pusjēla šķiņķa ar pelniem, kurus laikam lietoja sāls vietā, un pasvieda to mums. Es biju izbadējies, gaļa labi nogulējusies, un savu mūžu neviens rostbifs man nebija tā garšojis. Viņi tātad gribēja nevis mūs apēst, bet gan pabarot. Citādi viņi par mums neko nelikās zinot. Viņiem laikam jau ir sava pieredze ar apbruņotiem medniekiem. Bet kāpēc viņi paši nelieto ieročus, ko ieguvuši no mums? Gribēju viņiem to ieteikt, medību jautājumos esmu speciālists un labprāt būtu ar viņiem aprunājies. Mani interesēja, kā viņi lieto savus šķēpus. Medījot lielākus zvērus, nevar taču pieiet tiem tik tuvu? Tad medīšana būtu visai bīstama nodarbošanās. Atceros, kāda eskimosu cilts, kura līdz šim vēl nav iemācījusies lietot loku un bultas, nemaz netic, ka var nomirt dabiskā nāvē, jo lielākā cilts locekļu daļa krīt par upuri satracinātiem zvēriem. Viņi pazīst tikai nāvi, kādā
1 Tici pieredzei (latiņu vai).
mirsi mednieks, un tās apzīmēšanai viņiem ir septiņpadsmit dažādu vārdu. Vai tādējādi varbūt izskaidrojams tas, ka visi šās alas iedzīvotāji ir pašos spēka gados? Atcerējos arī stāvo krauju un pēkšņi uzbrukušo vētru. Bet kā tādā gadījumā izdzīvojis tas večuks, kurš pats nespēj pat ēst? Es pamanīju, ka sieviete sakošļā katru kumosu un tad uzmanīgi iespļauj vecajam mutē. Kāpēc viņi tik rūpīgi gādā par tādu vārguli?
— Poliandrija, — princis Pāvels man līdzās ierunājās, un acis viņam staroja, — te ir daudz pilnīgāks piemērs nekā tur tajā kalnu ciemā. Mātīte taču veltī visvecākajam vīrietim tik maigas rūpes, bet nevienam no abiem medniekiem greizsirdība nav ne prātā. Nekur pasaulē nebūs novērojama poliandrija tik tīrā veidā.
Es gan šaubījos, vai prinča portugāliete viņam kādreiz tā sakošļātu katru kumosu, bet tas jau tagad nebija svarīgi.
— Vai dzirdat? — Helēna ievaicājās dīvainā, aizžņaugtā balsī.
— Ko? Visi taču klusē.
— Es viņus dzirdu, — Helēna atteica. — Viņi dzied tādu savādu dziesmu un par kaut ko apspriežas. — Helēnai bija tāda seja kā cilvēkam, kas uzmanīgi ieklausās.
— Tad pamēģini ar viņiem aprunāties, — es sacīju. — Es nedzirdu neviena vārda.
Helēna piesēdās tuvāk pie pavarda. Jaunais mednieks pārlauza kaulu un deva viņai nogaršot jēlās smadzenes. Mednieku sabiedrībā tas ir labvēlības pierādījums. Tad Helēna kopā ar citiem aizgāja uz lielo alu. Tur visi sāka dejot. Vecais ritmiski bungoja pa dobu klints sienu. Abi mednieki reižu reizēm rādīja uz zīmējumiem un izgrūda griezīgus kliedzienus, tā atdarinādami atsevišķus zvērus. Ik pa brīdim viņi svieda pret sienu vieglus šķēpus, mērķēdami vietās, kur dūriens ir upurim nāvīgs. Tagad sapratu, kādēļ mūsu senčiem bija vajadzīgi šie klinšu zīmējumi. Tas šīs alas iemītniekiem ir tāds kā treniņš. Viņi te ik dienas mācās nogalināt arī mamutus, kuri tagad vairs nekur nav sastopami. Es pasmējos par to. Primitīvi ļautiņi. Pametu acis uz Pāvelu, kas stāvēja man līdzās. Šis lāga vīrs raustījās veča bungošanas ritmā, it kā viņam būtu krampji.
— Pāvel! — es skaļi iesaucos. — Jūsu gaišība! — Bet pēkšņi pār visu šo jūkli noskanēja sievietes kliedziens. Es to labi pazinu. Helēna pievienojās dejotājiem. Nespēju to saprast. Toreiz nēģeru ciematā viņai tas nenāca ne prātā. Es, protams, nevarēju te ar visiem uzsākt kautiņu. Cienīgi atgriezos mazajā alā un tur uz akmeņiem iesnaudos, apsedzis galvu ar saviem svārkiem.
No rīta mani uzmodināja Pāvels. Viņš rādīja nelaimīgu seju.
— Es runāju ar savu sievu, — viņš sacīja.
— Ar ko?
— Iedomājies tikai, viņa ir atsacījusies no poliandrijas. Tagad viņa dzīvo Madridē ar kādu vecu toreadoru un pat vāra tam ēdienu. Negribot vairs dzīvot ar vairākiem vīriešiem reizē. Viņa kļuvusi par monoandrijas piekritēju. To es nekad nebūtu domājis. Tagad man līdz pašai nāvei jāpaliek Himalajos. Jāturpina savi smieklīgie pētījumi…
— Nezināju, ka šajā alā ir telefons. Es labprāt parunātu ar savu sekretāru Londonā. Manas Mančestras rūpnīcas dara man raizes …
— Te nav nekādu telefona sakaru.
— Tad pamosties taču. Tu nevarēji sarunāties ar savu sievu, lai viņa būtu Madridē, Oportā vai Nicā. Tu esi to redzējis sapnī…
— Bet es patiesi runāju ar viņu. — Pāvelam bija izbrīnīta seja. It kā viņam līdz šim nebūtu ne prātā nācis apšaubīt savus sapņus. Viņš tiešām ir kā mazs bērns. Un, kad ir samulsis vai ari cenšas kādu pārliecināt, tad pīkst smalkā balstiņā.
— Kur ir Helēna? — Mēs abi meklējām viņu. Bet mednieki bija pazuduši un Helēna līdz ar tiem. Lielajā alā atradām tikai veci, kas zīmēja uz sienas mazu dzīvnieciņu. Tas bija zvēriņš, ko mednieki vakar atnesa vakariņām. Ievēroju, ka zīmētājs īstenībā lieto tikai trīs krāsas. Venēcijas sarkano, melno un okera dzelteno. No kā viņš gatavo savas otas? Vecais pat nepaskatījās uz mums, it kā mūsu te nebūtu. Jutu vēlēšanos gāzt viņam. Bet kas zina, vai viņam nepiemīt varens spēks pat vecumā? Mēs steidzāmies uz alas galveno izeju. Es uzrāpos uz akmens bluķiem. Tur gulēja vatēts dāmu trlsceturtdaļmētelis.
— Ko šie zvēri ar viņu izdarījuši?
Es izliecos pār aizu. Diezin vai Helēna būtu iedrošinājusies kāpt pa stāvo sienu. Viņai taču arvien reiba galva. Alpīnismu viņa ienīda. Man likās, ka redzu viņu lejā ar sašķaidītu galvaskausu.
— Viņa aizgāja ar vīriem medībās, — aiz manas muguras atskanēja balss. Es apgriezos.
— Vai tu redzēji Helēnu? — es jautāju Pāvelam.
— Nē.
— Ka tad tu zini, ka viņa aizgājusi ar tiem medībās?
— Es to nezinu. Neko neesmu sacījis. Un neko neesmu dzirdējis …
Aiz muguras alā stāvēja vecis ar otu, vēl aizvien noliecies pār savu darbu.
— Tagad saprotu. Viņi spēj sarunāties bez vārdiem. Kā zvēri vai kukaiņi.
— Neko tu vēl nesaproti, — es atkal izdzirdu.
Izskaidrojums
Ar savu salīdzinājumu biju viņus apvainojis. Viņi nebija ne zvēri, nedz kukaiņi. Viņi bija cilvēki. Tikai izvēlējušies citu ceļu nekā horno sapieris. Viņu saprāts nebija tāds kā mums, viņi to nelietoja loģiskai analīzei, dedukcijai vai abstraktai skaitļošanai. Viņi bija homines sensuosi, kas labāk par visiem dzīvniekiem attīstījuši savas sajūtas — redzi, ožu, dzirdi un tausti — un ar saviem maņu orgāniem uztvēra apkārtējo pasauli daudz labāk un daudz asāk par mums. Tieši tāpēc viņi tik apbrīnojami zīmēja, tāpēc spēja sazināties iztālēm ar kādu īpašu telepātiju; es ticu, ka te- lepātija arī ir viena no cilvēka sajūtām; tāpēc viņi spēja vienmēr pareģot laiku, izvairīties, teiksim, no manas precīzās šautenes lodes un jebkurā brīdī sagūstīt savus vajātājus. Šejienes dabas apstākļos tās bija nepieciešamas īpašības. Šie cilvēki necēla sev mitekļus, nepieradināja dzīvniekus, lietoja tikai visvienkāršākos rīkus, nedzīvoja šķirti no dabas, nepārveidoja to pat ne tik primitīvā veidā kā šejienes iezemieši; viņi dzīvoja kopā ar dabu kā tās sastāvdaļa, kā visaugstākā gaļ- ēdāju dzīvnieku forma. Kā es nožēloju, ka nevaru viņus novērot medībās. Esmu pārliecināts: pat ja kāds ievestu šeit leopardus, viņi tos iznīcinātu tāpat kā milzīgos lāčus, kuru kaulus atradām alā pie pavarda.
Pēc dažām dienām mani pārņēma savāda apātija. Pāvels šo stāvokli dēvēja par laimi. Man šķita, ka viss manā dzīvē jau ir atrisināts, ka tagad uz laiku laikiem piederu pie šīs cilts, kurai turpmāk palīdzēšu, tikai pats nezinu, kā; biju laimīgs, kad Helēna atnesa savu pirmo medījumu, man šķita veltīgas raizes par saviem uzņēmumiem Anglijā, par savu īpašumu un muižām, draugiem un tuviniekiem. No šejienes es nolūkojos uz dzīvi it kā no putna lidojuma. Pa daļai tāpēc, ka sniega cilvēku ligzda atradās tik augstu, pa daļai tāpēc, ka pēkšņi jutu mieru un gandarījumu; šīs jūtas mani pārņēma kā opija miegs, kuru pirms kara reiz biju izbaudījis Kongkongā. Pāvels jutās tāpat. Mēs varējām augām dienām - sēdēt un sapņot vai arī vērot veča darbu, raudzīties uz viņa attēliem vai uz viņa tālo senču zīmējumiem, kuri šo alu bija izdaiļojuši jau mamutu laikmetā.
Taču es vienīgais apzinājos, cik tas ir bīstami. Arī toreiz es aizgāju no opija smēķētāju midzeņa, kaut gan ķīniete, kas mani apkalpoja, bija visdaiļākais radījums pasaulē un nebija vēl pat trīspadsmit gadu veca. Sadauzīju viņas pīpi un strauji aizgāju. Zināju, ka tāpat man jārīkojas arī tagad, tāpēc ka apātija, ko Pāvels dēvēja par laimi, varbūt ir tikai ar skābekli nabagā augstienes gaisa iespaids; šis gaiss jau iedarbojas kā narkotiska viela. Neticu, ka narkotiska viela var sniegt cilvēkam laimi. Ticu smadzenēm un> saprātam. Mana ģimene Mančestrā nodibināja manufaktūras jau pirms tvaika mašīnu izgudrošanas. Mēs bijām pirmie šajā apvidū, kuri sāka lietot mašīnas. No laika gala esam uzstājušies pret reliģiju un veicinājuši zinātni, jo uz zinātni balstās mūsu ģimenes, Anglijas un visas cilvēces labklājība. Ticu saprātam, kas galu galā pārveidos dabu, ticu cilvēkam, kas kļūs kungs pār savu apkārtni un tā pielīdzināsies savam mūžsenajam
iedomu tēlam, visvarenajam dievam. Viņš pats kļūs par dievu. Ja kāds par to šaubās, lai aizbrauc uz Mančestru, Rūras apgabalu, Silēziju vai Doņecas baseinu. Lai apskata modernās tehnikas brīnumus, tad viņš mitēsies šaubīties par cilvēka iespējām. Manas rūpnīcas drīz tiks modernizētas. Ieviesīšu jaunus tehniskos procesus. Es nevaru apātiski vāļāties augšpēdus Himalajos, kamēr visi citi strādā.
Bet Helēna atteicās atgriezties. Protams, man bija aizdomas, ka viņa ir iemīlējusies jaunākajā medniekā, taču viņa izskaidroja, ka iemesls neesot mīlestība. Iemesls esot miers un gandarījuma sajūta, ko viņai sniedzot šī dzīve. Tā esot daudz labāka atpūta nekā nīlzirgu medības Āfrikā. Helēna jau allaž bija jūtīga un emocionāli noskaņota, spēja jūsmot un mājās slepeni gleznoja mazus akvareļus, reiz es to atklāju gluži nejauši. Šķiet, ka viņa pat ticēja kādai pārdabiskai būtnei, kalpoja kādai īpašai deistiskai reliģijai, kuru bija pielāgojusi savai tehniskajai izglītībai. Allaž viņa sevi izjuta par tādu augstākas varas radītu lietu un respektēja dabas likumus.
— Mūsu civilizācijai tuvojas gals, — viņa mums tagad stāstīja, un viņas rokas vēl bija notrieptas ar nogalinātā dzīvnieka asinīm. — Cilvēki pakļaujas masu histērijai, tic politiskiem balamutēm, ir nepastāvīgi un grozīgi, viņi neizturēs atsvešināšanos no dabas; visa mūsu suga ir izvēlējusies nepareizu ceļu. Mēs esam pārāk attīstījuši savas smadzenes, citas mūsu sajūtas atrofējas, tieši tāpēc esam nelaimīgi, slimi un izmisuši. Mēs nespējam dzīvot pilnu dzīvi. Bet dzīvot mums gribas tā, kā dzīvo šie te.
— Tā, kā šie pretīgie cilvēki? — es uztraucos. — Tev nav ne tik daudz prāta, cik pēdīgajam iezemietim.
— Nemaz nevēlos, lai man būtu prāts. Tas man neko nav devis. Ar tevi es apprecējos aiz prāta apsvērumiem, bez mīlestības, jo vēlējos pakāpties augstāk pa sabiedriskā stāvokļa kāpnēm. Es zinu, kāpēc izjuka tava pirmā laulība. Tādi mēs, cilvēki, esam, mēs ar prātu spējam apspiest pat savas dzimuma tieksmes …
Uz to es nepratu neko atbildēt. Esmu audzināts Viktorijas laikmeta tikumos un nespēju runāt par dzimuma jautājumiem tāpat kā par zobiem.
Bet Helēna mani briesmīgi aizvainoja.
Tātad tomēr vainīgs tas mednieks. Viņa iemīlējusies pērtiķi. Nodibinājusi sakarus ar dzīvnieku.
Kā tas iespējams? Kā tas iespējams, ka to izdarījusi sieviete, kura guvusi izglītību mūsu augstskolā, kura kopš mazām dienām rīkojusies saprātīgi, kuras inteliģenci vienmēr esmu apbrīnojis? Vai man jānotic, ka mēs neesam saprātīgi cilvēki, jānotic, ka šie te ir vienīgie un īstie cilvēki, bet mēs tur ielejās esam izdzimteņi, kuru galvaskauss pārmērīgi attīstījies? Vai tas iespējams? Helēna mani droši vien māna.
— Mums jātiek projām, — es sacīju Pāvelam, kurš rādija nelaimīgu seju, jo bija dzirdējis visu mūsu sarunu. — Mums jātiek projām, nemēģini mani pierunāt, lai palieku pētit kopā ar tevi poliandriju. Es drīzāk pētītu slepkavības, ko izdara aiz greizsirdības. Man šķiet, ka šiem pētījumiem cilvēces vēsturē ir vairāk materiālu. Bet kā lai klasificē greizsirdību? Vai tādas jūtas ir saprātīgas? Vai tās ir noderīgas? Vai tā nav smieklīga un nevajadzīga īpašība? Es braucu uz Angliju, — es sacīju. — Man ir neatliekamas darīšanas Mančestrā.
— Bet Helēna?
— Man sieva ir mirusi. Viņa izvēlējusies eksistenci dilūvija laikmetā.
— Ej projām tikai rīt, — atskanēja vecā vīra balss, ko Pāvels nedzirdēja. Tas mani saniknoja vēl vairāk. Bet ārā jau cēlās vējš. Tāpēc pagaidījām līdz rītam. Man šķiet, ka arī racionāli domājoši cilvēki reizēm drīkst paklausīt iracionāliem padomiem tieši tāpēc, ka viņi domā racionāli.
Diemžēl, Pāvelam šis padoms neko nepalīdzēja, tāpat kā nepalīdzēja primitīvā virve, ko vecis mums iedeva līdzi ceļā. Kad līdz zemei bija atlikuši desmit metri, L. princis gāzās un nokrita ar galvu uz milzīga akmens, no kurienes viņu tai pašā brīdī aizrāva straujas kalnu upes ūdeņi. Visā manā mūžā neviens ceļš lejup nebija mani tā nomocījis kā šis, pat tad ne, kad mēs pieveicām Grosglokneru. Drauga nāve mani dziļi skumdināja.
Tikko biju nokāpis lejā, nokritu ceļos un raudāju kā bērns, kājas man trīcēja vienā trīcēšanā aiz briesmīgā noguruma un rokas bija saskrambātas asinīs. Bet varbūt bija arī labāk, ka princis nomira, diezin vai viņš jelkad būtu samierinājies ar savas sievas nodevību. Kā es ar to tikšu galā? Izslaucīju acis un devos tālāk lejup ielejā. Tikai nākamajā dienā atradu pirmo īstu cilvēku mītni. Durvis man atvēra viens no mūsu nesējiem un izbailēs iekliedzās. Viņš domāja, ka redz manu garu.
Saprats strupceļa
Protams, Londonā visi domāja, ka Helēna gājusi bojā medībās. Ar lielu gandarījumu draugi man izteica līdzjūtību. Mūsu aprindās nāvi medībās uzskata par dabisku parādību. Tātad šai ziņā mēs līdzināmies sniega cilvēkiem. Es uzpirku visus izdevējus un ceļotājus, ar sava pilnvarotā starpniecību likvidēju visu literatūru, kur vien bija kaut kā pieminēti sniega cilvēki. Nevēlējos, lai kāds pievērstu tiem uzmanību. Es atpirkos no katra, kas taisījās par viņiem rakstīt, algoju divus veiklus žurnālistus, kuri ar savu ironiju apklusināja kādu jaunu norvēģi, kas par šiem cilvēkiem bija ieminējies «Starptautiskajā ģeogrāfijas žurnālā». Visi toreiz ņirdza par jauno cilvēku, un daži izcili speciālisti, kaut gan šajā ekspedīcijā nebija piedalījušies, bija ar mieru zvērēt, ka stāvi, ko viņš tālumā redzējis, bijuši divi lāči. Kad es reiz ar šo jaunekli sastapos vakariņās pie lēdijas Astoras, viņš pats jau bija pārliecināts, ka redzējis lāčus.
Es gribēju saglabāt šos pretīgos cilvēkus sev vienam pašam. Tā bija ciņa starp manu ģimeni un starp viņiem, tā bija nežēlīga cīņa starp dzimtām, tāda pati kā starp skotu kalniešiem. Krietnu daļu no sava īpašuma es ziedoju bezdrāts sakaru attīstībai. Pēc gada es no sava pētniecības centra saņēmu aparātu, kas nebija lielāks par portfeli; ar šā aparāta palīdzību es varēju sazināties ar otra tāda paša aparāta īpašnieku piecu kilometru attālumā. Aparāts gan bija dārgs un tam vajadzēja mainīt baterijas, toties neviens neprasīja, lai es dejoju ap ugunskuru vai koncentrēju visas domas pie saviem vismīļākajiem cilvēkiem. Tas bija telepātijas aparāts. Tas nodrošināja tālsakarus, ko radīja saprāts. Zinu, jums tas liksies smieklīgi, ka es tiecos pārtrumpot šos sniega salašņas tādos niekos, ja ar visu savu dzīvi nespēju pierādīt to, ka saprāts uzvar, ka Ņūtona un Darvina idejas atnesušas pasaulei brīvību, ka mēs esam uzvarējuši dabu. Bet cīņā par Helēnu viss noderēs. Paņemšu līdzi arī fotogrāfijas, kur būs redzamas manas rūpnīcas ar jaunajām mašīnām, kas ir īsti cilvēka atjautības brīnumi; Helēna noteikti pratīs tās novērtēt. Es viņai pierādīšu… jā, draugs. Jūs jau droši vien uzminējāt, ka es nedomāju ne par ko citu kā vien par atgriešanos. Gribēju pierādīt, ka saprāts uzvar, jo iedomājos, ka tā atgūšu ari
Helēnu, kurai apriebsies jaunais mednieks tāpat kā suns. Gatavojos jaunai ekspedīcijai uz Himalajiem. Pirms tam centos aizmirsties. Paziņas nāca mani mierināt, es nodevos azarta spēlēm un pazaudēju daudz naudas, maksāju visādiem medijiem, lai varētu vērot viņu okultās nodarbības, apmeklēju publiskos namus un lauzu savu darbinieku sievām sirdis, bet, nododoties mīlestībai, man prātā stāvēja Helēna, klausoties bezprātīgajos spiritistu kliedzienos, cerēju, ka parādīsies Helēna, ar paziņām runāju tikai par Helēnu. Visi redzēja, ka es ciešu, mani tuvinieki pārstāja trīt mēles ap Helēnu, neviens man vairs nepārmeta nevienlīdzīgu laulību. šajā gadā nokritos svarā par desmit mārciņām. Bet maijā jau sūtīju telegrammu uz Katmandu, ka izlidoju. Visu ziemu mans pilnvarotais tur gatavoja lielisku ekspedīciju, kādu līdz šim vēl neviens nebija finansējis. Oficiālā versija bija tāda, ka mēs mēģināsim uzkāpt Nanga Parbata virsotnē, bet īstenībā manā ekspedīcijā piedalījās visai pieredzējuši plēsīgo zvēru mednieki, kuri ieraduši sagūstīt savus upurus dzīvus. Sapņos, kas nedeva apmierinājuma, es iztēlojos: ja mana sieva atteiksies atgriezties labprātīgi, atvedīšu viņu uz Londonu kā sniega cilvēka mātīti, ieslodzīšu abus zooloģiskajā dārzā kā sniega pērtiķu pāri un diendienā sūtīšu uz turieni ekskursijas no Soho labošanas namiem.
Bet, ieradušies ar visu ekspedīciju mūsu agrākajā bāzē, mēs kalnu ciematā neatradām ne dvēseles. Ļaudis no turienes esot pārcēlušies uz ieleju, jo pēdējā laikā jetiji nedevuši miera. Tie vairs neesot vairījušies no cilvēkiem kā senāk. Tagad tie esot stiepuši projām ciemata iedzīvotājus. Vairāki cilvēki pazuduši kalnos, pārējie bailēs aizbēguši. Tā bija pirmā aizkavēšanās. Mums vajadzēja griezties atpakaļ, lai sameklētu nesējus. Tikmēr laika apstākļi kļuva sliktāki. Sākās puteņi, kādus šajā apvidū un šai gada laikā neviens neatcerējās piedzīvojis. Uznāca vēlīns sals, daudzās vietās no kalniem brāzās lavīnas. Ar milzīgām grūtībām mēs tikām uz priekšu. Kad laiks ri- mās, tad pāreja, kur mēs kādreiz bijām uz- dūrušies sniega cilvēku pēdām, bija pilnīgi aizputināta. Tā bija izgaisusi, neviens nespēja klintīs atrast ceļu. Likās, ka mums vajadzēs apiet visu kalnu masīvu, bet tas nozīmēja, ka aizkavēsimies gandrīz par diviem mēnešiem.
Arī šoreiz es nepadevos. Pasūtīju no Deli mazas vienmotora lidmašīnas. Mēs neaizkavēsimies nevienu dienu! Pārvedīšu visu ekspedīciju pa gaisu. Tā vismaz aplūkosim savu upuru valstību. Tie bija milzīgi izdevumi, bet es taču biju bagāts. Es tik neatlaidīgi klaušināju visur par sniega cilvēkiem, tik aizrautīgi nodevos ekspedīcijai, ka mani palīgi laikam sāka šaubīties par manām prāta spējām.
Reiz nometnē ieradās budistu mūks, kas aicināja mani doties uz tuvējo klosteri, kur es varēšot atpūsties un parunāties ar klostera visgudrāko askētu. Klosteris mani neinteresēja, jo mūks apgalvoja, ka jetiju pasaulē nemaz neesot, tos esot radījusi tikai baiļu pārņemto kalniešu iztēle. Pats viņš jau sen klai- ņājot pa tā apvidus kalniem un līdz šim vēl neko tādu neesot manījis. Es mūku aiztriecu. Viņš bija vai nu akls, vai muļķis, vai arī melis. Nekas mani vairs nespēs atturēt no mana nodoma. Vismaz man tā šķita.
Bet lidmašīnas neieradās. To vietā saņēmu no Deli zibenstelegrammu. Maniem čekiem neesot seguma. Londonas bankas atsakoties izsniegt naudu pret manu parakstu. Cik vien ātri varēdams, atgriezos Katmandā. Kā par spīti tai pašā dienā beidzot iestājās jauks laiks, bet man tagad bija citas rūpes. Nesapratu, kāpēc tā izmainījies laiks mājās. Biržā. Jūs droši vien atceraties to katastrofu. Cilvēki šāvās, lēca ārā pa logiem, vakarējie miljonāri uz ielām tirgojās ar āboliem. Pēkšņi es konstatēju, ka ticība saprātam mani ir pievīlusi un ka manas rūpnīcas man tagad pieder tikpat daudz cik Trafalgāra skvērs. Tātad visu mūžu esmu ticējis bezjēdzībai. Cilvēki ir pārāk nepilnīgi un tikai izliekas par saprātīgām būtnēm. Viņi ir bīstami, nepastāvīgi pērtiķi, kurus tikai viņu pašu nekaunība padarījusi par radības kungiem. Pēkšņi man jetiji šķita daudz gudrāki. Mūsu civilizāciju acīmredzot satricina daudz briesmīgākas katastrofas un viesuļvētras nekā tās, ko esmu piedzīvojis Himalajos. Bet cik augstprātīgi es tur izturējos! Kā es dzīros pārvest Helēnu mājās, ķēdēs iekaltu, kā gaidīju, ka mans bezdrāts uztvērējs svinēs triumfu. Es pats sev likos puišelis, kas dižojas ar savu automobili, bet tad ierauga, ka tā ir tikai rotaļlieta. Esmu piekrāpts. Esmu nabags.
Man bija atlikusi tikai vecā dzimtas pils un mazliet zemes. Mans pilnvarotais nogalināja pats sevi un savu ģimeni ar gāzi. Tsi pirms krīzes viņš manu skaidro, naudu bez manas ziņas bija ieguldījis nevērtīgos papīros. Man vajadzēja kalpotājiem maksāt algu ar pils iekārtu, līdz atradīsies pircējs, kas interesētos par zemi. Pirmajā datumā kalpotāji saņēma kādu ampīra mēbeli vai vecu tērpu. Viņi tomēr bija uzticīgi, neviens mani tajās dienās nepameta. Es viņus atcerējos savā testamentā. Nolēmu, ka iešu nāvē mūsu pils visvecākajā spārnā, taisni zem sava vectēva ģīmetnes; vectēvs bija būru kara varonis un nošāvās šajā telpā tāpēc, ka reiz karaspēka skates laikā bija aizmirsis sveicināt karalieni. Valdīja dziļa nakts, es tikko kā biju iztīrījis savu pistoli, kas man Āfrikā divreiz glābusi dzīvību. Tagad tā glābs manu godu. Nespēju dzīvot kā ubags. Esdeili arvien ir bijuši bagāti. Lēnām iebīdīju magazīnā patronas, kas bija gluži jaunas un ieeļļotas, cerēju, ka tās mani neko daudz neizkropļos. Pistoles stobrs bija patīkami vēss. «Tāpat kā Pāvels,» man pēkšņi iešāvās prātā. Pāvels taču toreiz, kāpjot lejā, nebūt nepaslīdēja, viņš gan laikam tīšuprāt metās ar galvu uz tiem akmeņiem, jo nespēja dzīvot bez savas sievas. Viņa sapnis bija patiess, šī sieviete tiešām bija iemīlējusies Madrides toreadorā. Mēs ar Pāvelu satiksimies.
— Santiljanedelmara, — es pēkšņi gluži līdzās izdzirdēju. Bija vēls, un šī pils daļa arvien ir gluži tukša. Caur griestiem šeit tek iekšā lietus, logi nav cieši aizverami, neviens kalpotājs neuzdrošinās te staigāt, jo baidās mana vectēva, kas te nomira. — Santiljanedelmara, — es atkal dzirdēju pie pašas auss, it kā balss nāktu no manas pistoles stobra. Tā bija sievietes balss, labi pazīstama balss, tā bija Helēna. — Santiljanedelmara, — viņa sacīja beidzamo reizi, un man bija tāda sajūta, ka viņa aiziet. Tātad Helēna tomēr ir mani atcerējusies. Varbūt savos kalnos viņa vēro manu likteni bez radioaparātiem un televizora ekrāna. Es, muļķis, gatavojos medīt viņu kā meža zvēru, gribēju atriebties, bet viņa mani laikam patiesi mīl. Varbūt viņa tiešām izvēlējusies īsto dzīves veidu mūsdienu liekulīgajā pasaulē, kur saprāts aizvien meklē kādu kompromisu. Es metos projām uz bibliotēku, kas atradās pretējā spārnā. Ceļā man pagadījās vecā istabene, kas pārbijās, domādama, ka skrienu pakaļ zaglim. Steigšus paslēpu pistoli.
Santiljanedelmara ir kāda vieta Spānijā Santanderas provincē. Tūliņ otrā rītā telefonēju savam brālēnam, kas strādā ārlietu ministrijā.
Laime
— Santiljanedelmara? Jā gan, netālu no turienes atrodas slavenā Altamiras ala. Bet braukt tev nav iespējams.
— Kāpēc?
— Vai tad tu avīzes nelasi? Spānijā kāds ģenerālis Liro uzsācis pilsoņu karu. — Brālēns nespēja paturēt prātā ārzemnieku uzvārdus un jauca pat naudas nosaukumus.
Aizņēmos naudu ceļojumam un aizbraucu tai pašā dienā. Helēna taču zināja, kāpēc aicina mani uz turieni. Mani vadāja pa alām, es tur biju vienīgais tūrists. Abats monsiņjors Neils un profesors Untermālers, kuriem pasaule ir pateicību parādā par šejienes alu izpētīšanu un par daudziem darbiem, kas apgaismo aizvēsturisko cilvēku dzīvi, patlaban brauca projām. Viņi mani nopietni brīdināja, ka Santanderā anarhistiem esot lieli spēki, fašistiem šeit nebūšot nekāds vieglais darbs, līšot asinis, es nedrīkstot te palikt. Bet man gar pilsoņu karu nebija nekādas daļas. Nolīgu vietējos gidus, kas vadāja mani pa Altamiras alu, priecādamies, ka tukšajā sezonā var nopelnīt. Viņi rādīja man arī tādus retumus, kuriem citām reizēm pagāja garām. Rādija zīmējumus zemās klinšu ejās, pa kurām vajadzēja līst četrrāpus.
— Abats Neils apgalvo, ka senais cilvēks iztēlojies bizonu par debesu dāvanu un domājis, ka šis zvērs piedzimst klinšu dziļumā, tāpēc lūkojis to pievilināt ar saviem zīmējumiem zemajās ejās dziļi kalna iekšienē.
— Muļķības, — es atteicu. — Zēl, ka jūsu abats aizbraucis. Es viņam izskaidrotu, ka senajiem cilvēkiem vajadzēja vingrināties, lai ar savu īso šķēpu spētu nogalināt bizonu no neliela atstatuma, reizēm pat zemē guļot. Šajā ejā viņi radinājās mierīgi sagaidīt mirkli, kad vajadzēs pielaist bizonu sev klāt nedaudzu soļu attālumā un tad uzšķērst tam vēderu ar krama šķēpu. Paskatieties, — es rādīju garo svītru uz zvēra milzīgā vēdera. Šajā alā zīmētāji bija lietojuši arī gaiši violetu krāsu, kādu es Himalajos nebiju redzējis-
— Patiesi… — pavadonis brīnījās. Kopš tās reizes mani daudzināja par lielu speciālistu, kas prot izskaidrot, kāpēc daži attēli ir tik savādi sakropļoti. Neviens vairs nebrīnījās, ka es klīstu pa visu apkaimi, meklēju vēl citas alas un pūlos iekļūt pazemes ejās, Ja Helēna sūtījusi mani šurp, tad viņai noteikti bijis kāds mērķis. Viņa droši vien nedomāja satikties ar mani Altamiras alā, tā būtu tikpat kā satikšanās ļaužu pilnā laukumā. Viņa jau arī runāja nevis par Altamiru, bet par Santil- janedelmaru. Veselu nedēļu es pētīju apkārtni. Tikai pēc nedēļas sameklēju īsto alu. Tā atradās netālajās akmeņlauztuvēs, un mani uz turieni aizveda bērni. Viņi gāja tur rotaļāties. Man vajadzēja uzmanīgi rāpties lejup pa krauju. Arī šejienes miteklis pacēlās pāri visai apkārtnei, kaut ari tikai dažas pēdas. Bērni neiedrošinājās iet tālāk par akmens aiz- sprostojumu, kas līdz pat šai dienai bija saglabājies neskarts. Es tūliņ pazinu, ka tā ir tikai tāda kā priekštelpa, kas līdzinājās ieejai Himalaju labirintā. Tālāk man vajadzēja virzīties uzmanīgi, kaut arī šoreiz man bija līdzi alpīnista piederumi un spēcīgs gaismas avots. Bet es biju viens. Pārlauzta kāja šeit apakšzemē nozīmētu drošu nāvi: par manu gājienu nezināja pat bērni, jo biju devies ceļā uz klintīm vēlu vakarā. Negribējās pievērst lieku uzmanību maniem pētījumiem. Visa šī ekspedīcija taču varēja beigties ar kauna pilnu neveiksmi, Helēnas balsi zem vectēva ģīmetnes varbūt dzirdēju tikai tāpēc, ka pirms nāves mēs allaž dzirdam vismīļāko cilvēku balsis.
Beidzot es tomēr tiku atalgots. Pirms tam man vajadzēja pārbrist pār pazemes strautu, ilīst uz vēdera un vairīties no gulošajiem sikspārņiem, taču galu galā es stāvēju krēslainā pazemes telpā, kas bija plaša un velvaina kā gotisks templis. Zīmējumi uz sienām bija vēl skaistāki un meistarīgāki nekā tie, ko biju redzējis Altamirā. Bet nebija te ne Helēnas, nedz kādas vēsts no viņas. Gatavojos te paēst.
— Pietiek ar to, ka esi atnācis, — dzirdēju sievietes balsi čukstam.
Tad es ieraudzīju otru, mazāku alu. Tajā atradu vārgu, izdēdējušu sirmgalvi — ar raupju, biezu ādu pārvilktu ģindeni, ko klāja noplukuši vilna. Vecais vairs tik tikko elpoja. Taisījos viņu pabarot.
— Nupat paēdu brieža gurnu, man negribas, — dzirdēju runājam. Paraudzījos apkārt. Uz sienām bija trušu, meža pīļu, irbju, kā ari kaķu, suņu un žurku attēli. Vai tad šejienes jetiji ir tik dziļi grimuši, ka ēd žurkas?
— Tu vari iegūt visu, ko vien vēlies. Tikai tev jāvēlas no visas tiesas … — es atkal dzirdēju. Paskatījos uz šo dzīvo mironi, kas vēl joprojām turēja rokā sažņaugtu otu. Netālu stāvēja trauki ar krāsām. Vai viņš tiešām bija laimīgs? Kā viņa dzimums šeit nemanīts saglabājies veselus gadu tūkstošus, palikdams nomaļus no mūsu dzīves? Tā gan ir bijusi īpaši spītīga dzimta, ja nav aizceļojusi līdzi ledājiem, kas nemitīgi atkāpās. Varbūt tie bijuši kādi priesteri, šejienes tempļa sargātāji — kas to lai zina. Skaidrs ir tikai tas, ka priestera attēls viņu gleznojumos nekur neparādās.
— Neaizej… — dzirdēju Helēnas balsi. Bet es taču negaidīšu te apakšzemē, līdz šis cilvēks nomirst. — Paliec… Tev jāiepazīst laime…
Man tas likās smieklīgi, biju gaidījis, ka te sastapšu Helēnu pašu vai ka viņa ar kāda medija starpniecību man pavēstīs, kur viņa tagad kalnos mitinās un kā lai pie viņas no- kļūstu. Man nepatīk okulti piedzīvojumi, netaisos tādos piedalīties. Sāku vākt kopā savas mantas. Rīt atvedīšu šurp vietējos arheologus, varbūt vēl glābsim šo sirmgalvi no nāves. Tas patiešām bija rets eksemplārs.
Bet pie izejas es paklupu pār viņa apģērbu. Kā tad jetijam var būt kāds apģērbs? Tādu es viņiem nekad nebiju redzējis. Un tomēr šeit vāļājās tērps, kādus valkāja gadsimta sākumā, pat lodes caururbta platmale. Vai tad šis mirstošais vecis piederētu pie mūsu sugas? Vai tas bijis kāds neprātis, kas tīšām ieklīdis šajās klintīs un turpina aizvēsturisko gleznotāju darbu? Kāpēc viņš to būtu darījis? Kāds tam būtu iemesls?
Bet pēc nedēļas es turēju rokā viņa otu un mēģināju vilkt uz sienas pirmās svītras. Veltīgs būtu mēģinājums izskaidrot jums, kāpēc es to darīju. Šī sajūta ir jāpārdzīvo pašam. Pirmajā naktī es tur paliku tāpēc, ka biju pārguris un vēlējos gulēt. Redzēju dīvainu, skaidru sapni, ka esmu atgriezies dabas klēpī, skraidu kopā ar Helēnu pa brīnišķīgu ieleju starp ledājiem un dzeru svaigas zvēru asinis. Sapnī mēs mīlējām viens otru, bijām laimīgi, likās, ka tas ir nevis sapnis, bet visīstākā īstenība.
Atkal mani pārņēma tā pati apātija, bet es to vairs nesaucu par apātiju, jo mani nesatrauca nekādas atmiņas un mana ticība, ka, saprātam paklausot, var iegūt apmierinājumu, bija nežēlīgi pievilta. Man bija vienalga, kas notiek ārā saules gaismā, es neraizējos par aukstumu un badu, tāpat man bija vienaldzīgi visi mani tuvinieki, cilvēce, Anglija un pasaule. Manas mašīnas tur mājās man tagad šķita smieklīgas. Man likās svarīgs tikai tas, cik pilnīgi ir gleznojumi uz sienas; tas bija vienīgais cilvēka cienīgais darbs. Es baudīju mieru. Biju laimīgs. Beidzot sapratu, kāpēc tie, kas sastop sniega cilvēkus, galu galā nekad vairs neatgriežas. Arī es vairs nevēlējos atgriezties.
Apšaudīšanas
Pēc dažām dienām manus sapņus iztraucēja dīvaina, ritmiska zemes drebēšana, kuru nevarēja būt radījis nekāds iracionāls spēks. Tā bija lielgabalu dunoņa, pret vakaru sadzirdēju arī šauteņu šāvienus. Tātad fronte tuvojās mūsu alām. Protams, toreiz nezināju, ka fašisti pieveduši šeit smago artilēriju un gatavojas sagraut Santiljanedelmaru. Pilsētas aizstāvji bija sadomājuši uzbrukt negaidot, apejot fašistus pa pazemes ejām. Izrādījās, ka visi ārzemnieku pavadoņi ir anarhisti un pazīst šo apkārtni smalki jo smalki. Kāds īpaši straujš jauneklis domāja nokļūt ienaidnieka aizmugurē, iedams pa manu alu, kur bērnībā bija nācis rotaļāties. Un tā mēs tagad pieredzējām kauju šeit pazemē, jo fašisti bija uzzinājuši par republikāņu plāniem un atsūtījuši šurp savu avangardu. Pretinieku galvenie spēki sadūrās vislielākajā alā, kura mani tā bija savaldzinājusi ar savu violeto krāsu. Apšaudīšanās ilga kādas piecas stundas. Abām pusēm bija lieli zaudējumi, jo šāviņi lidoja tumsā, granātas tika sviestas, neko neredzot, un karotājiem daudz vairāk ļaunuma nodarīja brūkošās klintis nekā lodes. Daudzus apraka klinšu bluķi. Arī manu sirmgalvi, kas vēl arvien negribēja mirt. Viņam uzgāzās milzīgs bluķis ar viņa paša gleznojumiem. Es vēroju visu kauju no neliela klinšu iedobuma, gulēdams tajā uz vēdera un domādams par scēnu, kas reiz bija norisinājusies Himalajos, par sniega cilvēku medību deju, par dīvaino, ritmisko troksni, ko vecais mednieks izvilināja no sienas un kas nemaz nelīdzinājās vieglo ložmetēju riešanai, par Helēnas līksmo brīves kliedzienu, kurš nelīdzinājās ievainoto un mirstošo vaidiem, kas tagad skanēja pa visu pazemi.
Beidzot fašistus atsita. Viņiem vajadzēja atkāpties arī tāpēc, ka republikāņi pa citu eju bija iekļuvuši tieši marokāņu baterijas aizmugurē un apšāvuši visu tās apkalpi. Uzbrukums Santiljanedelmaras pilsētai bija likvidēts. Visa province līksmoja.
Mani līdz ar pārējiem ievainotajiem aiznesa uz kara slimnīcu. Viņi noturēja mani par angļu dzejnieku, kas frontē cīnoties anarhistu rindās. Manu veci republikāņi apglabāja kopā ar saviem kritušajiem. Viņi bija pret mani laipni arī tad, kad nosaucu savu vārdu. Viņi gan uzrunāja mani par Esdeila kungu, jo mani ārstēja anarhistu kazarmās, bet citādi pret mani izturējās jauki un uzmanīgi. Piezīmēšu, ka visi nostāsti par anarhistiem ir visai pārspīlēti, kaut gan ir skaidrs: karavīri, kas neatzīst komandierus, nevar karā uzvarēt. Viņi stāstīja, ka komandējot paši, un gāja uzbrukumā ar kailām krūtīm. Dzirdēju, ka vēlāk visa šī nodaļa aizgājusi bojā pie Barselonas. Tie bija drosmīgi vīri, es labprāt viņus atceros. Protams, viņi gan neaptvēra, ka kaut ko panākt, sekojot saprāta vēlējumam, ir gluži neiespējami. Es neizpratu ne viņu cīņas būtību, nedz Spānijas republikas mērķus. Tikai viens man bija skaidrs. Saprātīgi cilvēki šeit pierāda savas prāta spējas ar ērmīgiem līdzekļiem. Ar ieročiem. Bet frontē nav iespējams meklēt aizvēsturisko laimi. Man bija jāatgriežas Londonā. Ar to es sagādāju lielas rūpes savam brālēnam, ,jo satiksme jau bija pārtraukta un galu galā nācās sūtīt man pakaļ īpašu lidmašīnu.
Par laimi pēc dažām dienām pie manis atnāca tirgotājs ar jūsu statuetēm, kuras jūs tik veikli esat izgatavojis, un piedāvāja tās man pirkt, apgalvodams, ka tā esot otra Vestonices Venēra, Markvartices bizons un Mikulovas degunradzis. Es uzreiz sapratu, ka tas ir viltojums, bet man arī bija skaidrs, ka šeit Mo- rāvijā acīmredzot eksistē tikpat bagātas atradumu vietas kā Spānijā un ka te relatīvi mierīgos apstākļos varam doties iekšā alās un atklāt noslēpumu, kuru šīs alas vēl nevienam nav ļāvušas uzminēt.
Ceturta ekspedīcija
— Esmu precējies, — es sacīju lordam, — vēlos, lai man būtu bērni. Citu cilvēku bērnus es mācu domāt. Esmu skolotājs, Esdeila kungs, jūs nebūtu varējis atrast nevienu, kas mazāk piemērots saprāta nopaļāšanai. Esmu pieradis strīdēties ar vietējo mācītāju. Ticu, ka mēs dzīvojam diženā laikmetā, ka drīz pārpilnībā būs preces, kādas vien kuram vajadzīgas, cilvēki aizlidos kosmosā, pratīs daudz labāk izmantot zemi un būs laimīgi tāpēc, ka uzticas savam saprātam.
— Viņi nebūs laimīgi.
— Jā, viņu laime nebūs tāda kā senlaiku medniekiem. Viņi nedzers svaigas asinis.
— Viņi nepazīs mīlestību.
— Viņi pazīs citādu mīlestību. Nē, Esdeila kungs, es aizstāvu mūsu civilizāciju. Man tā patīk. Es nekādā ziņā nevēlos to mainīt pret lēnu nāvi alā, kaut arī sienas tur būtu apgleznojis vai pats Rembrants.
— Tātad jums šī sabiedrība patīk?
— Man nekad nav piederējusi neviena fabrika, biržā neesmu spekulējis. Visu mūžu esmu bijis diezgan nabags.
— Tas jums tomēr neko nelīdzēs tad, kad šurp atvelsies kanonāde no Santiljanedelma- ras. Vīnē esmu redzējis, kā viņi soļo. Viņi valkā brūnus kreklus un garus zābakus. Gan viņi atnāks arī šurp. Vai jūs apgalvosiet, ka arī viņus ir radījis saprāts? Un tomēr viņi pieder pie civilizācijas, kas jums tā patīk. Jūsu draugi bija gudrāki.
— Kuri?
— Tie, kas palika alas.
— Tonda un Mireks? Dārgais lord, viņi nepalika nekādās alās. Abi viņi bija kaislīgi futbolisti, spēlēja Mikulovas komandā, nekad mūžā neesmu redzējis viņus zīmējam. Viņi labāk par mani jums pierādītu, kāda vaina ir mūsu civilizācijai. Ne jau velti viņi strādāja mana sievastēva fabrikā. Mēs neprotam gudri saimniekot, saprāta mums ir par maz, nevis par daudz. Krīze un fašisti, un visa šī cūcība sākās tāpēc, ka cilvēki dara tieši to, ko darāt jūs. Viņi atsakās no saprāta, grib ceļa vidū izkāpt no pilnā ātrumā skrejoša automobiļa. Tā ir pašnāvība. Tonda un Mireks jums to izskaidrotu labāk. Viņi nedevās iekšā alās prieka pēc, bet gan tāpēc, ka bija nabagi. Viņi cerēja, ka viņu atradumus kāds nopirks.
— Drīz vien es ar viņiem satikšos.
— Jūs esat piedzēris, lord.
Esdeils apvainojās, piecēlās un atvēra durvis.
— Jums trūkst cēlu jutu, mans draugs. — Durvīs stāvēdams, lords grīļojās, man šķita, ka viņš kuru katru brīdi nogāzīsies.
— Piedošanu. Varbūt piedzēris jūs neesat, taču kafiju pasūtīt jums derētu gan.
Esdeils izdzina mani ārā. Galu galā kafiju viņam neviens vairs nebūtu vārījis. Pulkstenis jau rādīja trešo rīta stundu, viesnīcā visi gulēja. Atgriezdamies mājās, izdzirdēju pirmos gaiļus.
Pēc kā tad īsti lords tā kāroja? Es gudroju par to. Pēc apātijas vai laimes? Kas tie ir par jēdzieniem? Ir tiešām savādi, ka mūsdienās katrs tiecas atgriezties dabas klēpī. Kad strādāju par skolotāju Zeleznibrodā, biju pazīstams ar dažiem spiritistiem. Goda vārds, viņi runāja gudrāk nekā lords. Viņu pasakas bija gandrīz ticamākas. Telepātiju un visas tās muļķības kādreiz noteikti izskaidros, tāpat kā izskaidroja elektrību. Ja vien tādas parādības pasaulē vispār ir. Bet kas tām kopīgs ar mākslu? Mani skolēni viegli var atstāstīt pārrunātā dzejoļa saturu vai aprakstīt.gleznu, ko redzējuši izstādē, un tāpēc viņiem nepavisam nav augas dienas jāpavada vientulībā un drūmās pārdomās …
Viss ciems bija tumšs, tikai mūsmājās vēl arvien spīdēja gaisma. Tur pie galda sēdēja Zabka kopā ar manu sievu, piekrāvis visu galdu ar papīru kaudzēm. Abi cauru nakti bija rēķinājuši. Ko vajadzētu pirkt, kur vislabāk ieguldīt saņemto naudu.
— Cik? — abi vienā balsī jautāja, tiklīdz es atvēru durvis.
— Cik viņš piedāvā?
— Necik. — Es smagi apsēdos uz krēsla un iedzēru melnu, aukstu kafiju tieši no kannas. — Viņš nepiedāvā itin neko. Viņš pazina, ka tas ir viltojums.
— Kā viņš to varēja pazīt? — sievastēvs brīnījās.
— Bet kāpēc tad viņš atbraucis? — apjautājās mana sieva. Viņai ir gudrāka galva nekā tēvam. — To viņš būtu varējis uzrakstīt. Ko viņš te meklē?
Nevēlējos viņiem neko stāstīt, zināju, kas tā ir par ģimeni, bet viņi tik ilgi uzstāja un galu galā varbūt pat domātu, ka esmu noslēdzis darījumu pats uz savu roku.
— Viņš grib doties ekspedīcijā šejienes alās.
— Viens? — abi brīnījās, jo labi zināja, cik tas ir bīstami.
— Nebūt ne, mīļie radinieki. Viņš gribēja to darīt kopa ar mani. Es skaidri saku — gribēja, lietoju pagātnes formu, jo es šo piedāvājumu noteikti noraidīju. Vai nu uzvāri man svaigu, karstu kafiju, vai arī iesim gulēt. Pēc tā visa man galva griežas.
— Droši vien viņš par to tev piedāvā mārciņas? — sievastēvs vaicāja.
— Nedomāju pārdot savu dzīvību, tēt. Es nemaz nemēģināju līgt.
— Gļēvuli! — sievastēvs kā dzelts pielēca kājās. — Cik reižu es ģimenes dēļ neesmu riskējis ar savu galvu. Pajautā viņai…
— Zinu. Jūs taisījāt šokolādi no klijām. Par to jūs varējāt nonākt cietumā, tas ir viss. Diemžēl, kārt nevienu pie mums par to nekar. Bet mani jūs sūtāt uz pazemes bezdibeņiem. Vai esat kādreiz redzējis Macohu? Tāda pati aiza var būt pazemē zem mūsu kājām. Pat vēl dziļāka. Ja man gribēsies tādā veidā izdarīt pašnāvību, es ielēkšu Macohā, tur vismaz viss būs redzams …
Zabka samulsis rādīja man savus aprēķinus: viņš paplašinātu ražošanu, ieceltu mani par savu vietnieku, es varētu projektēt visus viņa reklāmas plakātus, jo protot zīmēt; viņš taisījies izlaist šokolādes figūras, kas būtu izveidotas pēc Vestonices Venēras parauga, tā taču būtu sensācija; viņš uztraucās, pūlējās mani pierunāt, solījās dot lordam savu pavadoni, bet es tikai purināju galvu.
— Mana sirdsapziņa to neatļauj. Lai lords skrien ellē pats uz savu galvu. Man jau pietiek jūsu blēdību.
— Manu blēdību? — sievastēvs apvainojās tā, ka asinis saplūda sejā. — Vai tad es izgriezu to nejēdzīgo degunradzi, kaut gan katrs bērns zina, ka Mikulovas apkārtnē neviens nekad nav degunradzi manījis? Ja tas būtu mans darbs, tad neviens nemūžam neko nebūtu uzodis, jo esmu paradis visu darīt godīgi un kārtīgi. Arī blēdības. Bet tu esi ķēpau- sis. Un tā tu izķēpāsi visu savu dzīvi. Mana meita tev rīt pasacīs sveiki, ja vien viņai ir kaut cik prāta.
Zabka aizskrēja no mums kā apsvilis. Aizmirsa pat durvis aizvērt.
Es mīlu savu sievu, mani bezgala sajūsmina viņas kājas. Viņai ir nevainojams augums, tas satrauc cilvēku. Tikai viņa nekad nav ar mieru izģērbties, kad es skatos. Nezinu, kāpēc, bet viņa ir briesmīga puritāne.
Kad tovakar iegāju guļamistabā, sieva gulēja gultā kaila. Viņa saņēma mani ar skūpstiem, kas mani satrauc visvairāk. Biju vēl arvien mazliet iereibis. Nekad viņa man nebija likusies tik daiļa. Nekad es nebiju viņu tā mīlējis …
Pēc tam, uzvilkusi savu garo naktskreklu un atlaidusi vaļā matus, viņa paņēma rokā modinātāju un lietišķi apvaicājās:
— Cikos tevi modināt? Kad jūs dodaties ceļā?
Man likās, ka es tepat gultā sākšu raudāt. Arā ausa gaisma, no dārza skanēja putnu dziesmas, tie pirms saules lēkta vienmēr čivina vai aizsmakdami. Vai sniega cilvēki arī godina sauii kā dievu, ja jau viņi stāv tik tuvu dabai?
— Tev nemaz nav mani jāmodina. — Es grīļodamies piecēlos. — Eju tūliņ.
Viņa nepretojās, nelūkoja mani atrunāt. Tikai piedāvāja man kafiju. — Negribu, — es atteicos. — Negribu neko. Domāju, ka esmu vienīgais jūsu ģimenē …
Atcerējos, ko lords bija stāstījis par savu sievu. Kā Helēna esot pakļāvusi jūtas saprātam. Tagad biju piedzīvojis to pašu. Mana sieva bija rīkojusies kā ielas meita. Viņa zināja, ka tas ir labāks līdzeklis nekā tēva dusmošanās. Viņa bija rīkojusies saprātīgāk. Viņai ir gudra galva. Ielas meita. Skrēju atpakaļ uz viesnīcu. Lordu piecēlu no pirmā nomidža. Man vajadzēja ar kāju spert durvīs.
— Eju jums līdzi. Šodien pat, — es uzsaucu.
— All right, — lords noteica. — Zināju, ka tu būsi prātīgs, tas ir, neprātīgs, — viņš pārlaboja un, kājās stāvēdams, aizsnaudās. — Tā būs mana ceturtā ekspedīcija, — viņš vēl nopīkstēja.
Uzvara
Devāmies ceļā pirms pusdienas. Prātoju, vai vajadzētu stāstīt viesnīcniekam, kurp mēs ejam, bet tad nospriedu, ka visā apkaimē diezin vai atrastos kāda glābšanas komanda un ka nevienam nebūtu drosmes doties dziļi iekšā alās. Tā nu es vismaz norunāju ar Es- deilu par atlīdzību. Noteicu savu cenu. Tā bija augsta. Lords tikai smīnēja. Viņš bija ar mieru maksāt man jebkuru summu. Kopš tā laika, kad viņš savus kalpotājus algoja ar mēbelēm, viņa finansiālais stāvoklis laikam ir uzlabojies. Bet viņš bija pārliecināts, ka tad, kad atradīsim īsto alu, es par atgriešanos vairs nedomāšu.
— Par to nestrīdēsimies. Bet savu algu es vēlos saņemt arī tad,ja alu neatradīsim. — Lords man apsolīja visu. Mēs pat uzrakstījām tādu kā līgumu.
Es zināju, kāpēc līgstu ar lordu. Kad viņš man vakar stāstīja par saviem ceļojumiem, man nāca prātā kāda neliela ala netālajā, kraujā meža vidū; līdz šim to nebiju iedrīkstējies apskatīt, jo tur vajadzēja laisties lejā pa virvi. Par šo alu man pastāstīja vietējais mežsargs. Viņš apgalvoja, ka tur mitinoties īpašas sugas pūces. Šajā alā lords jutīsies kā mājās. Tādam kāpienam viņam, zināms, bija labāki apavi nekā man. Nekad nebiju varējis iegādāties alpīnistu zābakus, pat slēpju zābakiem nekad neatlika naudas. Tā nu es šļūcu lejup pa lorda virvi ar parastajām Batjas kurpēm kājās un visu laiku pieminēju princi Pāvelu. Par laimi apakšā bija mīksta zeme, nevis milzīgi akmens bluķi. Cik tas gan likās smieklīgi! Es kalpoju ekscentriskam ārzemniekam, esmu kļuvis par boju, kā viņš saka. Tas mani pazemoja. Kāda tam visam jēga?
Ja lords apgalvo, ka sniega cilvēki no Spānijas nokļuvuši līdz pašiem Himalajiem tāpēc, ka viņiem bijis vajadzīgs ledus sava medījuma sasaldēšanai, kādā ledū tad savu pārtiku iesaldē mūsu alu iemītnieki? Varbūt viņiem ir speciāli ledusskapji vai saldējamās iekārtas?' Viņš grib iestāstīt, ka alās esot tādas teiksmainas vietas, kuras vairs nelaižot nevienu projām un katru apmeklētāju pārvēršot par aizvēsturisku cilvēku? Biju dzirdējis, ka aristokrātu vidū esot daudz deģenerātu. Tomēr lords neizskatījās pēc idiota. Un alpīnists viņš bija lielisks. Visu laiku es ar mokām tiku viņam līdzi. Viņā nevarēja manīt nekādas deģenerācijas pazīmes. Alā bija gaišs kā dienā, jo lords bija paņēmis līdzi spēcīgas spuldzes. Pirmkārt, resnas elektriskās baterijas gandrīz mana apakšdelma garumā, otrkārt, kalnraču lampu. Bija skaidrs, ka lordam tiešām ir pieredze šādu dabas veidojumu pētīšanā. Taču eja klintīs bija šaura, mēs beidzot vairs nevarējām tikt uz priekšu ar somām uz muguras, tāpēc vajadzēja mantas bīdīt sev pa priekšu pa zemi, bet tas mums savukārt neļāva neko saskatīt, kaut gan gaisma mums bija. Virzījāmies uz priekšu kā akli, pamazām, palēnām; es gaidīju, ka kuru katru brīdi šī eja beigsies un mums vajadzēs griezties atpakaļ, bet Esdeils, kas jutās kā zivs ūdenī, negribēja par atgriešanos ne dzirdēt. Viņš apgalvoja, ka šī pati esot īstā ala, viņš to zinot pilnīgi droši, jo atkal dzirdot kādu balsi. Es dzirdēju tikai apakšzemes ūdeņu šalkoņu kaut kur pa labi no mums. Tātad galu galā mēs noslīksim kā žurkas. Uz sienām nebija ne miņas no kaut kādiem gleznojumiem, pat parastos skeletus nekur nemanīju. Es pūlējos kaut ko atklāt, taustīju sienas un mēģināju izpētīt sānejas, bet pēc dažiem soļiem konstatēju, ka tur ir strupceļš. Esdeils prata apbrīnojami orientēties. Viena tāda sān- eja man kļuva liktenīga.
Es pēkšņi uztaustīju tukšumu, pazaudēju līdzsvaru un gāzos lejup. Lidoju pa gaisu vairākas sekundes. Par laimi nokritu uz kājām. Bet nostāvēt vairs nevarēju. Jutu asas sāpes potītē.
— Palīgā! — es iekliedzos. — Esdeila kungs!
Augstu virs manis pazibēja lorda spuldze. Man nenāca ne prātā, ka kritiens bijis tik dziļš. Acu priekšā viss satumsa, es pazaudēju samaņu.
«Tev jādomā par savu glābiņu, tev tas jāvēlas no visas tiesas …» Šķitos dzirdam Esdeila balsi, kas stāstīja, ka man vajagot iztēloties viesnīcas saimnieku ar glābšanas virvi, savu virsskolotāju ar alpīnista zābakiem kājās un lielu ekspedīciju no Prāgas, kura, protams, nekad neieradīsies. Jutos pavisam vientuļš. Apkārt valdīja krēsla. Acīmredzot lords mani te atstājis bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Viņš droši vien nosprieda, ka ar salauztu kāju es sasniegšu savu laimi ātrāk nekā viņš. Bet es nejutu nekādu apātiju, tikai bailes un šausmas, ka nomiršu pamestā apakšzemes aizā. Neatlaidīgi domāju tikai par to, kā man no šejienes izkļūt. Es gribēju tikt ārā.
Ja rāpšos stāvus augšup tai pašā virzienā, kā mēs nācām, tad man vajadzētu tikt brīvībā. Saskrambāju pirkstus asinīs. Likos pats sev kā kurmis. Bet sāpes potītē un izsalkums dzina mani uz priekšu. Nepaļāvos ne uz kādu vēlēšanos. Es izglābos tikai ar sava saprāta palīdzību. Pēc vairākām stundām ieraudzīju pirmos gaismas starus. Izspraucos ārā. Četrrāpus aizvilkos līdz tuvākajām mājām. No turienes mani aizveda uz slimnīcu. Kāju man ieģipsēja, plaušu iekaisumu ārstēja ar kaut kādiem pulveriem. Nogulēju slimnīcā ilgi. Būtu es tur alā paļāvies tikai uz dedzīgu vēlēšanos, tad tagad būtu jau miris.
Lords neesot neko atradis. Divas dienas vēlāk viņš parādījies Vestonicē un tad aizbraucis uz Vīni. Neviens par viņu vairs neko nedzirdēja. Protams, savu algu es nekad nesaņēmu. Biju priecīgs, ka man sadzija kāja. Ar Žabku es izšķīros galīgi. Salauztais mamuta CElephas primigenius) ilknis vēl arvien grezno manas novadpētniecības kolekcijas. Mana sieva neiedrošinās neko iebilst. No saprāta ceļa, ko mēs ar savu civilizāciju esam sākuši iet, nedrīkst novirzīties, citādi mūs gaida nāve tumsā. Tondam un Mirekam bija taisnība. Atceros viņus ik reizi, kad man potītē iedzeļ sāpe. Tas notiek bieži, īpaši tajās reizēs, kad laiks mainās.
Pēc tā visa es varu apzvērēt, ka lords Esdeils Himalajos nav aizgājis bojā. Acīmredzot viņš devies turp pakaļ savai sievai, pievienojies sniega cilvēku sabiedrībai, pie kuras tik un tā ir piederējis visu savu mūžu. Bet šaubos, vai viņš tur būs laimīgs.