Laikam gan visi jūs zināt kapteiņa Nemo likteni. Viņa īstais vārds ir Peržinka (viņš bija slavenā komponista Peržinkas tēvs); savā laikā viņš, veikdams kādu eksperimentu, pārvarēja laika barjeru un tā nokļuva ļoti tālā nākotnē, mūsu dienās, kas toreizējo kosmisko ceļojumu laikmetu uzskata tikai par samērā primitīvu sagatavošanos tiešām cienīgai cilvēka eksistencei. Es diezgan labi pazinu kapteini Nemo. Proti, man uzdeva radīt viņam paradīzi, par ko arī rakstu šo ziņojumu.
Ieradies mūsu laikmetā, Peržinka lielākoties dzīvoja senatnes cienītāju vidū, stāstīja tiem par savu seno karjeru un institūtā rediģēja historiogrāfiskās piezīmes. Viņš rakstīja arī savas atmiņas. Atmiņu fragmentus jūs droši vien nupat esat izlasījuši. Tā viņš dzīvoja ilgus gadus. Bet no sava laikmeta viņš bija paņēmis līdzi nolietotu organismu, tāpēc nebija sasniedzis pat pirmās simtgades robežu, kad veselības pārbaudē viņam pavēstīja, ka viņš mirs.
Tad šis cilvēks, kas vispār uzvedās diezgan dīvaini un savā laikā droši vien bija mazliet neparasta parādība, sāka izturēties tik ērmoti, kā mēs to nepavisam nebijām gaidījuši. Viņš nobāla, nomurmināja dažus vārdus un gandrīz paģība. Iestājās pēkšņa nervu reakcija, kādu novērojam cilvēkiem, kam jāmirst pašā dzīves plaukumā pēc kāda nelaimes gadījuma vai katastrofas. Vienu vārdu sakot, kapteini Nemo pārņēma bailes. Turpmākajās nedēļās līdz ar veselības stāvokļa pasliktināšanos bailes pieauga. Tāpēc ataicināja mani, lai es ar savu mehāniķi samontētu īpašu aparātu, kas slimniekam ļautu koncentrētā veidā pārdzīvot mūža vislaimīgākos brīžus un tādējādi pārvarēt nāves bailes. Aparātu, kas viņam palīdzētu nomirt.
Bet ko kapteiņa laika biedri uzskatīja par laimi? Kādu viņi iedomājās paradīzi, ko gaidīja pēc nāves? To mūsdienās neviens vairs skaidri nezināja. Neatlika nekas cits kā vien eksperimentēt, soli pa solim reģistrējot un analizējot slimnieka galvas smadzeņu garozas impulsus.
Aparāts bija vienkāršs. Mēs to ienesām palātā, kur Peržinka bija ievietots, ieslēdzām, kad viņš gulēja, un noregulējām tā, lai aparāts ierosinātu attiecīgus priekšstatus un tādējādi sagādātu izmēģinājuma objektam maksimālu tīksmes izjūtu. Radītos priekšstatus mēs reģistrējām.
Pirmais mēģinājums nebija visai interesants. Uz ekrāna parādījās cigārveidīgas raķetes, kuras mudžēt mudžēja starpplanētu lidojumu laikmetā, šai senajā vēstures posmā. Mēs vērojām kapteini Nemo, kas vadīja kādu lielisku, mirdzošu, spēcīgu raķeti braucienā uz bezgala tālu Visuma stūri, uz sistēmu, kur mita dzīvi organismi, ar kuriem vajadzēja nodibināt sakarus. Mēs redzējām, ka Nemo ar savu raķeti nolaidās noteiktā vietā un veltīgi pētīja šo dīvaino, smago planētu. Viņš neatrada nekādu dzīvības pēdu, līdz kļuva manāmas pašas planētas brīvas aktivitātes pazīmes, un tad izrādījās, ka ekspedīcija atklājusi sistēmu, kur dzīvība dibinās uz sarežģītiem polimēriem, kas ir daudz vienkāršāki par olbaltumvielām. Polimēri te eksistē milzīgās masās, kuras savā starpā cīnās, virzīdamās pa orbītu apkārt savai zvaigznei. Tās grūž cita citu projām kā milzīgā biljarda spēlē. Vārda pilnā nozīmē notiek cīņa par vietu zem saules. Bet Peržinka atrisina visas problēmas un spēj naidīgās planētas kaut kā samierināt. Bērnišķīga rotaļa.
Tā kapteinim tomēr nesniedza miera. Pret rītu viņš pamodās viss nosvīdis un baiļu pilns. Viņš raudzījās uz mums kā uz kādiem sava laika briesmoņiem. Es viņam īsi izskaidroju, kāpēc esam ieradušies. Sava apmeklējuma īsto mērķi es, protams, noklusēju, tikai modināju viņā zināmu cerību, tomēr man šķiet, ka viņš viegli visu izprata, jo savu mūžu neesmu pratis melot.
— Jums patika piedzīvojumi, atklājumi un ceļojumi kosmosā. Labi! Bet to visu jūs jau esat izbaudījis atliku likām. Pēc kā tad jūs vēl ilgojaties? Jūs esat redzējis tik daudz negaidītu un brīnumainu parādību, ka tās jums droši vien liekas gluži ikdienišķas. Kāpēc jūs tagad māc bailes? Kurp jūs vēl gribat doties? Visu mūžu jūs esat bijis laimīgs, — es sacīju, ļoti rūpīgi izrunādams vārdu, ko mēs tagad tik reti lietojam.
— Laimīgs es biju tikai tajā brīdī, kad mēs atgriezāmies, — kapteinis atbildēja, sākdams klepot. Viņam droši vien bija plaušu tūska. Mans mehāniķis atbalstīja kapteiņa galvu, un es atkal ieslēdzu aparātu.
Mēs redzējām kosmosa kuģa svinīgo atgriešanos, apbalvojumus, slavinājumus un sievietes. Tām Peržinkas dzīvē laikam bijusi ļoti liela nozīme. Mūsu priekšā pār ekrānu aizslīdēja vairāki desmiti sieviešu. Man nāca smiekli par to, cik ērmīgi un neizprotami bijuši senie cilvēki. Mūsdienās, kad-vīrieša un sievietes tuvības pamatā ir kopīgas intereses, nav vairs nedz jūtu krīzes, nedz neuzticības.
Es gandrīz iekliedzos, kad uz ekrāna parādījās mans mehāniķis, tas ir, mana sieva. Viņa ar roku aizspieda man muti.
Es ar savu sievu dzīvoju kopā no tā laika, kad sāku konstruēt cerebrālos aparātus, tātad jau vairākus gadus. Nevaru sūdzēties, man ir teicams un veikls mehāniķis. Nekad man nebija nācis ne prātā, ka viņa kaut vai mirkli varētu domāt par šo kapteini, kas taču stāv tikai mazliet augstāk par dzīvnieku. Un kapteiņa iedomu tēli, kurus mēs varējām vērot uz ekrāna, kļuva aizvien primitīvāki. Bet manai sievai tie darīja prieku. Es to nesapratu. Vai tad arī viņa vēl joprojām to uzskata par laimi? Pārošanos?
— Tas ir drausmīgi, — es uzsaucu sievai, tā gandrīz izjaukdams visu eksperimentu, jo ap mums valdīja tumsa un klusums.
— Vai tu nezini, cik daudz darba mūs vēl gaida, ko mēs abi vēl gribam paveikt? — viņa pārmetoši paraudzījās manī. Peržinka atkal sāka klepot, un attēls uz ekrāna izgaisa.
— Aizmirsu jums pastāstīt kādu interesantu atgadījumu ar Aldebaranu, — kapteinis raudzījās manī ar tādu kā smīnu. — Tur mēs atklājām mehānisku civilizāciju, kas bija izmirusi, atstādama tikai cilvēku līdziniekus. Jūs nezināt, kas tie tādi? Mēs arī to ilgi nespējām izprast. Tur nolaidušies, mēs viņu midzeņos atradām tikai dīvainus, izbalojušus skeletus. Bet tos jau gadsimtiem ilgi aprūpēja mirušo kopijas, pretējā dzimuma līdzinieki. Kādreiz savas civilizācijas ziedu laikos Aldebarana iedzīvotāji tos radīja, lai tiktu vaļā no laulības dzīves sarežģījumiem. Katram vīrietim piederēja sieva, kas īstenībā bija viņš pats, tikai ar to starpību, ka šis robots bija sieviešu dzimuma. Sievietēm savukārt bija tādi paši vīri. Visa planēta izmira, jo tur dzīvojošās būtnes nespēja uzturēt sakarus ne ar vienu citu, tikai paši ar sevi, tātad nespēja arī vairoties …
— Un vai toreiz jūs bijāt laimīgs? — es vaicāju.
— Toreiz mani māca dziļas skumjas tāpat kā patlaban, — kapteinis jau elpoja labāk, tomēr aritmiski un sekli. Tā nav daba zīme. Ārsti no viņa bija atteikušies. Viņš bija atstāts mūsu ziņā. Atceros, kad mira mans tēvs, viņš iegāja savā darbistabā un vēlējās palikt viens. Gaidīju, ka arī šis cilvēks mūs izdzīs ārā, taču šķita, ka mēs esam viņam patīkami. Galvenokārt jau mana sieva. Viņš saņēma tās roku. Es to jau sen neesmu darījis.
— Vajag taču būt kādam cēlonim, kāpēc jūs to visu esat pārdzīvojis. Jūs esat pazinis daudz sieviešu, bet laimīgs neesat bijis. Jūs baidāties, ka dzīve izbeidzas. Kāpēc? Ko jūs neesat paspējis, ko neesat izbaudījis?
— Ja cilvēks zina, ka pēc četrpadsmit dienām viņu pakārs, tad viņš spēj brīnišķīgi koncentrēties, — Peržinka skumji pasmaidīja. — Tā apgalvoja doktors Džonsons.
Nezinu, ko nozīmē vārds «pakārt», droši vien kaut kādu nedabisku nāvi. Un doktors Džonsons laikam ir bijis kāds no viņa astronautiem. Mani vismaz iepriecināja tas, ķa tagad kapteinis pats pievilka mūsu aparātu klāt un pielika pie savas vestibulārās sistēmas. Viņš sāka rīkoties refleksīvi. Viņš noder eksperimentam labāk nekā kaķis.
Parādījās bērnu rotaļlaukums un tajā deviņi gadi vecais kapteinis Nemo. Visa komanda smejas, jo viņš ielaidis bumbu vārtos. Kapteinis aug lielāks, komandā pēkšņi parādās arī viņa vēlākie naidnieki — viņa palīgs, vecākais biologs un beidzot es pats. Mana sieva līdzās iespurdzās, redzēdama, cik jocīgi es skraidelēju tajā pūlī uz ekrāna. Drīz vien mēs sākām pietupties un lēkāt pa dubļiem.
— Kā tu vari par to smieties? — es dusmīgi teicu, bet šoreiz čukstus. — Vai tev patīk, ka šis mūsu sugas eksemplārs, šis hotno sapiens saskata savu lielāko laimi, savu sapņu paradīzi iespējā izrēķināties ar cilvēkiem, kas viņu aizvainojuši? Tā ir paradīze, par kuru sapņoja cilšu sabiedrība, asins atriebības laikmeta ļaudis.
Nezinu, varbūt mums vajadzētu savu eksperimentu pārtraukt, nezinu, vai šis cilvēks ir mūsu pūļu vērts. Kad ieraudzīju, ka viņš uz ekrāna man uzkliedz, ka nāk man virsū, savā iztēlē kļūdams par mani veselu galvu lielāks un stiprāks par mani, tad man pēkšņi uzbruka dīvainas bailes, un es izslēdzu aparātu.
Nemo tai pašā brīdī pamodās.
— Klausieties (biju apņēmies runāt ar viņu atklāti), — jūs baidāties mirt, jo nezināt, kas būs pēc tam. Jūs ilgojaties pēc nez kādas paradīzes, gribat būt laimīgs. Nu tad izvēlieties, cilvēk. Jūsu dēļ esmu caurām nedēļām pētījis literatūru. Vai vēlaties dzert no aizmirstības upes kā Grieķijā? Vēlaties ambroziju un nektāru? Vēlaties gulēt Valhallas gaišmataino dieviešu klēpī vai arī pēc nāves izjust nepārtrauktu reibumu, kā to iedomājās indiāņi? Jūs varat iegūt visu, ieskaitot medu un vīnu. Jūsu laikmetā taču priekšstati par paradīzi un laimi bija tik primitīvi, ka viens no lielākajiem filozofiem toreiz pasludināja: laime ir, ja var pakasīt to vietu, kas niez. Vai gribat pakasīties? Lūdzu. Nesaprotu, ko jūs vēlaties. Nezinu, no kā baidāties … — Es kliedzu uz kapteini. Biju tikpat saniknots kā nesen viņš savā iztēlē. Slimnieks vairs spēja tikai čukstēt. Viņš pasmīnēja.
— Tai pašā Visuma daļā, kur mēs atradām līdziniekus, bija vēl kāda planēta, pilna visādu tehnisku brīnumu. To bija iznīcinājusi lamāšanās. Jūs varbūt vēl zināt, ko nozīmē lamāšanās. Tur dzīvoja tāds pats veikls zinātnieks kā jūs, viņš bija automatizējis visu planētu. Katrai dzīvai radībai piederēja mašīna, kas klausīja pavēlēm no viena centra. Kādreiz dusmās zinātnieks šim centram bija uzšņācis: «Lauziet jūs kaklu!» Smagie mehānismi, kam nebija ne mazākās jēgas par humoru, to patiešām izdarīja ar visiem šīs planētas iedzīvotājiem. Mēs viņus atradām apraktus zem viņu pašu mašīnām, pašu loģikas iznīcinātus. Es neiedrošinos atkārtot šā izgudrotāja izteicienu, cienītais kungs, — Nemo smīnēdams nobeidza un noslaucīja sviedrus.
Man likās, ka mēs tikai traucējam viņu sais pēdējos brīžos. Tāpēc es nepretojos, kad sieva izraidīja mani no palātas.
Kā šis notikums beidzās, to zinu tikai no viņas stāsta.
— Mēs vēlamies zināt, atbildi uz gluži vienkāršu jautājumu, — viņa klusām sacīja. — Kad jums dzīvē likās, ka varat mirt?
— Tad, kad biju laimīgs.
— Un kad jūs bijāt tik laimīgs?
Nemo brīdi domāja. Viņam laikam ilgi vajadzēja rakņāties pa savu atmiņu.
— Kad es piecpadsmit gadu vecumā pirmo reizi noskūpstīju meiteni…
— Un pēc tam?
— Tad, kad es reiz atvaļinājuma laikā pats savām rokām iemūrēju mūsu mājiņā pavardu.
Mana sieva nezināja, kas ir pavards, taču taujāja vien tālāk.
— Toreiz, kad es savā otrajā ekspedīcijā tumšās zvaigznes gravitācijas laukā izlaboju aizdedzes regulatoru, — kapteinis stāstīja. Neko vairāk viņš nevarēja atcerēties.
— Es sāku saprast jūsu laimi, — mana sieva sacīja. — Tā ir mīlestība un radošs darbs. Vai arī abi kopā. To jūs esat izbaudījis trīs reizes mūžā. Bet mums tas pilda visu dzīvi. Mēs radām jaunus mehānismus, mākslas priekšmetus un mākslas darbus, un vienmēr darām to divi līdzās, vienmēr esam kopā, tāds ir viss mūsu mūžs. Tāpēc mēs vairs nepazīstam jēdzienu «laime». Laime mums ir tas pats, kas dzīve. Galu galā tas ir arī jūsu nopelns.
Jūs mums sagatavojāt šādu dzīvi. Jūs varat būt mūsējais, — un viņa pasniedza kapteinim mūsu aparāta elektrodus. Kapteinis papurināja galvu, un tagad reiz likās, ka viņš vairs nejūt baiļu.
— Diezgan esmu priecājies par savu pavardu, — viņš nočukstēja. — Tagad vēlos ko citu.
Un kapteinis Nemo nomira. Rāms un samierinājies. Kā visi cilvēki mūsu laikmetā.
Piezīme
Šķiet, kapteinis beidzot bija izpratis, ka dzīvība pat savās visaugstākajās formās nevar turpināties mūžīgi, ja cilvēka radošās spējas ir izlietotas bez atlikuma, un ka nāve ir tikai saplūšana ar matēriju, atbrīvošanās no vien- patības nastas. To redzam no viņa pēdējās frāzes: «Tagad vēlos ko citu.» Viņš vēlējās ko citu, to, ko dzīvē nevarēja iegūt. Nāvi. Bieži es viņu pieminu un ļoti labi saprotu.
īpaši tagad, kad no manis aizgājusi mana sieva un man jāstrādā ar mehāniķi, kas ir drausmīgi neveikls. Vēl tagad nesaprotu, kāpēc viņa mani pameta. Esmu nelaimīgs.