122461.fb2 EIN?TEINA SMADZENES - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 13

EIN?TEINA SMADZENES - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 13

Kā nomira kapteinis Nemo

Laikam gan visi jūs zināt kapteiņa Nemo likteni. Viņa īstais vārds ir Peržinka (viņš bija slavenā komponista Peržinkas tēvs); savā laikā viņš, veikdams kādu ekspe­rimentu, pārvarēja laika barjeru un tā nokļuva ļoti tālā nākotnē, mūsu dienās, kas toreizējo kosmisko ceļojumu laikmetu uzskata tikai par samērā primitīvu sagatavošanos tiešām cienī­gai cilvēka eksistencei. Es diezgan labi pa­zinu kapteini Nemo. Proti, man uzdeva radīt viņam paradīzi, par ko arī rakstu šo ziņo­jumu.

Ieradies mūsu laikmetā, Peržinka lielāko­ties dzīvoja senatnes cienītāju vidū, stāstīja tiem par savu seno karjeru un institūtā redi­ģēja historiogrāfiskās piezīmes. Viņš rakstīja arī savas atmiņas. Atmiņu fragmentus jūs droši vien nupat esat izlasījuši. Tā viņš dzīvoja ilgus gadus. Bet no sava laikmeta viņš bija paņēmis līdzi nolietotu organismu, tāpēc ne­bija sasniedzis pat pirmās simtgades robežu, kad veselības pārbaudē viņam pavēstīja, ka viņš mirs.

Tad šis cilvēks, kas vispār uzvedās diezgan dīvaini un savā laikā droši vien bija mazliet neparasta parādība, sāka izturēties tik ērmoti, kā mēs to nepavisam nebijām gaidījuši. Viņš nobāla, nomurmināja dažus vārdus un gan­drīz paģība. Iestājās pēkšņa nervu reakcija, kādu novērojam cilvēkiem, kam jāmirst pašā dzīves plaukumā pēc kāda nelaimes gadījuma vai katastrofas. Vienu vārdu sakot, kapteini Nemo pārņēma bailes. Turpmākajās nedēļās līdz ar veselības stāvokļa pasliktināšanos bai­les pieauga. Tāpēc ataicināja mani, lai es ar savu mehāniķi samontētu īpašu aparātu, kas slimniekam ļautu koncentrētā veidā pārdzīvot mūža vislaimīgākos brīžus un tādējādi pār­varēt nāves bailes. Aparātu, kas viņam palī­dzētu nomirt.

Bet ko kapteiņa laika biedri uzskatīja par laimi? Kādu viņi iedomājās paradīzi, ko gai­dīja pēc nāves? To mūsdienās neviens vairs skaidri nezināja. Neatlika nekas cits kā vien eksperimentēt, soli pa solim reģistrējot un analizējot slimnieka galvas smadzeņu garo­zas impulsus.

Aparāts bija vienkāršs. Mēs to ienesām pa­lātā, kur Peržinka bija ievietots, ieslēdzām, kad viņš gulēja, un noregulējām tā, lai aparāts ierosinātu attiecīgus priekšstatus un tādējādi sagādātu izmēģinājuma objektam maksimālu tīksmes izjūtu. Radītos priekšstatus mēs re­ģistrējām.

Pirmais mēģinājums nebija visai intere­sants. Uz ekrāna parādījās cigārveidīgas ra­ķetes, kuras mudžēt mudžēja starpplanētu li­dojumu laikmetā, šai senajā vēstures posmā. Mēs vērojām kapteini Nemo, kas vadīja kādu lielisku, mirdzošu, spēcīgu raķeti braucienā uz bezgala tālu Visuma stūri, uz sistēmu, kur mita dzīvi organismi, ar kuriem vajadzēja no­dibināt sakarus. Mēs redzējām, ka Nemo ar savu raķeti nolaidās noteiktā vietā un veltīgi pētīja šo dīvaino, smago planētu. Viņš neat­rada nekādu dzīvības pēdu, līdz kļuva manā­mas pašas planētas brīvas aktivitātes pazīmes, un tad izrādījās, ka ekspedīcija atklājusi sis­tēmu, kur dzīvība dibinās uz sarežģītiem poli­mēriem, kas ir daudz vienkāršāki par olbal­tumvielām. Polimēri te eksistē milzīgās ma­sās, kuras savā starpā cīnās, virzīdamās pa orbītu apkārt savai zvaigznei. Tās grūž cita citu projām kā milzīgā biljarda spēlē. Vārda pilnā nozīmē notiek cīņa par vietu zem saules. Bet Peržinka atrisina visas problēmas un spēj naidīgās planētas kaut kā samierināt. Bērniš­ķīga rotaļa.

Tā kapteinim tomēr nesniedza miera. Pret rītu viņš pamodās viss nosvīdis un baiļu pilns. Viņš raudzījās uz mums kā uz kādiem sava laika briesmoņiem. Es viņam īsi izskaidroju, kāpēc esam ieradušies. Sava apmeklējuma īsto mērķi es, protams, noklusēju, tikai modināju viņā zināmu cerību, tomēr man šķiet, ka viņš viegli visu izprata, jo savu mūžu neesmu pra­tis melot.

—   Jums patika piedzīvojumi, atklājumi un ceļojumi kosmosā. Labi! Bet to visu jūs jau esat izbaudījis atliku likām. Pēc kā tad jūs vēl ilgojaties? Jūs esat redzējis tik daudz negaidītu un brīnumainu parādību, ka tās jums droši vien liekas gluži ikdienišķas. Kāpēc jūs tagad māc bailes? Kurp jūs vēl gribat doties? Visu mūžu jūs esat bijis laimīgs, — es sacīju, ļoti rūpīgi izrunādams vārdu, ko mēs tagad tik reti lietojam.

—   Laimīgs es biju tikai tajā brīdī, kad mēs atgriezāmies, — kapteinis atbildēja, sākdams klepot. Viņam droši vien bija plaušu tūska. Mans mehāniķis atbalstīja kapteiņa galvu, un es atkal ieslēdzu aparātu.

Mēs redzējām kosmosa kuģa svinīgo atgrie­šanos, apbalvojumus, slavinājumus un sievie­tes. Tām Peržinkas dzīvē laikam bijusi ļoti liela nozīme. Mūsu priekšā pār ekrānu aizslī­dēja vairāki desmiti sieviešu. Man nāca smiekli par to, cik ērmīgi un neizprotami bi­juši senie cilvēki. Mūsdienās, kad-vīrieša un sievietes tuvības pamatā ir kopīgas intereses, nav vairs nedz jūtu krīzes, nedz neuzticības.

Es gandrīz iekliedzos, kad uz ekrāna parādī­jās mans mehāniķis, tas ir, mana sieva. Viņa ar roku aizspieda man muti.

Es ar savu sievu dzīvoju kopā no tā laika, kad sāku konstruēt cerebrālos aparātus, tā­tad jau vairākus gadus. Nevaru sūdzēties, man ir teicams un veikls mehāniķis. Nekad man nebija nācis ne prātā, ka viņa kaut vai mirkli varētu domāt par šo kapteini, kas taču stāv tikai mazliet augstāk par dzīvnieku. Un kap­teiņa iedomu tēli, kurus mēs varējām vērot uz ekrāna, kļuva aizvien primitīvāki. Bet manai sievai tie darīja prieku. Es to nesapratu. Vai tad arī viņa vēl joprojām to uzskata par laimi? Pārošanos?

—   Tas ir drausmīgi, — es uzsaucu sievai, tā gandrīz izjaukdams visu eksperimentu, jo ap mums valdīja tumsa un klusums.

—   Vai tu nezini, cik daudz darba mūs vēl gaida, ko mēs abi vēl gribam paveikt? — viņa pārmetoši paraudzījās manī. Peržinka atkal sāka klepot, un attēls uz ekrāna izgaisa.

—   Aizmirsu jums pastāstīt kādu interesantu atgadījumu ar Aldebaranu, — kapteinis rau­dzījās manī ar tādu kā smīnu. — Tur mēs at­klājām mehānisku civilizāciju, kas bija izmi­rusi, atstādama tikai cilvēku līdziniekus. Jūs nezināt, kas tie tādi? Mēs arī to ilgi nespējām izprast. Tur nolaidušies, mēs viņu midzeņos atradām tikai dīvainus, izbalojušus skeletus. Bet tos jau gadsimtiem ilgi aprūpēja mirušo kopijas, pretējā dzimuma līdzinieki. Kādreiz savas civilizācijas ziedu laikos Aldebarana iedzīvotāji tos radīja, lai tiktu vaļā no laulības dzīves sarežģījumiem. Katram vīrietim piede­rēja sieva, kas īstenībā bija viņš pats, tikai ar to starpību, ka šis robots bija sieviešu dzi­muma. Sievietēm savukārt bija tādi paši vīri. Visa planēta izmira, jo tur dzīvojošās būtnes nespēja uzturēt sakarus ne ar vienu citu, tikai paši ar sevi, tātad nespēja arī vairoties …

—   Un vai toreiz jūs bijāt laimīgs? — es vaicāju.

—  Toreiz mani māca dziļas skumjas tāpat kā patlaban, — kapteinis jau elpoja labāk, to­mēr aritmiski un sekli. Tā nav daba zīme. Ārsti no viņa bija atteikušies. Viņš bija atstāts mūsu ziņā. Atceros, kad mira mans tēvs, viņš iegāja savā darbistabā un vēlējās palikt viens. Gaidīju, ka arī šis cilvēks mūs izdzīs ārā, taču šķita, ka mēs esam viņam patīkami. Galveno­kārt jau mana sieva. Viņš saņēma tās roku. Es to jau sen neesmu darījis.

—  Vajag taču būt kādam cēlonim, kāpēc jūs to visu esat pārdzīvojis. Jūs esat pazinis daudz sieviešu, bet laimīgs neesat bijis. Jūs baidāties, ka dzīve izbeidzas. Kāpēc? Ko jūs neesat paspējis, ko neesat izbaudījis?

—  Ja cilvēks zina, ka pēc četrpadsmit die­nām viņu pakārs, tad viņš spēj brīnišķīgi kon­centrēties, — Peržinka skumji pasmaidīja. — Tā apgalvoja doktors Džonsons.

Nezinu, ko nozīmē vārds «pakārt», droši vien kaut kādu nedabisku nāvi. Un doktors Džonsons laikam ir bijis kāds no viņa astro­nautiem. Mani vismaz iepriecināja tas, ķa tagad kapteinis pats pievilka mūsu aparātu klāt un pielika pie savas vestibulārās sistēmas. Viņš sāka rīkoties refleksīvi. Viņš noder ekspe­rimentam labāk nekā kaķis.

Parādījās bērnu rotaļlaukums un tajā deviņi gadi vecais kapteinis Nemo. Visa komanda smejas, jo viņš ielaidis bumbu vārtos. Kaptei­nis aug lielāks, komandā pēkšņi parādās arī viņa vēlākie naidnieki — viņa palīgs, vecā­kais biologs un beidzot es pats. Mana sieva līdzās iespurdzās, redzēdama, cik jocīgi es skraidelēju tajā pūlī uz ekrāna. Drīz vien mēs sākām pietupties un lēkāt pa dubļiem.

—   Kā tu vari par to smieties? — es dus­mīgi teicu, bet šoreiz čukstus. — Vai tev pa­tīk, ka šis mūsu sugas eksemplārs, šis hotno sapiens saskata savu lielāko laimi, savu sapņu paradīzi iespējā izrēķināties ar cilvēkiem, kas viņu aizvainojuši? Tā ir paradīze, par kuru sapņoja cilšu sabiedrība, asins atriebības laik­meta ļaudis.

Nezinu, varbūt mums vajadzētu savu ekspe­rimentu pārtraukt, nezinu, vai šis cilvēks ir mūsu pūļu vērts. Kad ieraudzīju, ka viņš uz ekrāna man uzkliedz, ka nāk man virsū, savā iztēlē kļūdams par mani veselu galvu lielāks un stiprāks par mani, tad man pēkšņi uzbruka dīvainas bailes, un es izslēdzu aparātu.

Nemo tai pašā brīdī pamodās.

—   Klausieties (biju apņēmies runāt ar viņu atklāti), — jūs baidāties mirt, jo nezināt, kas būs pēc tam. Jūs ilgojaties pēc nez kādas paradīzes, gribat būt laimīgs. Nu tad izvēlie­ties, cilvēk. Jūsu dēļ esmu caurām nedēļām pētījis literatūru. Vai vēlaties dzert no aizmir­stības upes kā Grieķijā? Vēlaties ambroziju un nektāru? Vēlaties gulēt Valhallas gaišma­taino dieviešu klēpī vai arī pēc nāves izjust nepārtrauktu reibumu, kā to iedomājās indi­āņi? Jūs varat iegūt visu, ieskaitot medu un vīnu. Jūsu laikmetā taču priekšstati par para­dīzi un laimi bija tik primitīvi, ka viens no lie­lākajiem filozofiem toreiz pasludināja: laime ir, ja var pakasīt to vietu, kas niez. Vai gribat pakasīties? Lūdzu. Nesaprotu, ko jūs vēlaties. Nezinu, no kā baidāties … — Es kliedzu uz kapteini. Biju tikpat saniknots kā nesen viņš savā iztēlē. Slimnieks vairs spēja tikai čukstēt. Viņš pasmīnēja.

— Tai pašā Visuma daļā, kur mēs atradām līdziniekus, bija vēl kāda planēta, pilna visādu tehnisku brīnumu. To bija iznīcinājusi lamā­šanās. Jūs varbūt vēl zināt, ko nozīmē lamā­šanās. Tur dzīvoja tāds pats veikls zinātnieks kā jūs, viņš bija automatizējis visu planētu. Katrai dzīvai radībai piederēja mašīna, kas klausīja pavēlēm no viena centra. Kādreiz dusmās zinātnieks šim centram bija uzšņācis: «Lauziet jūs kaklu!» Smagie mehānismi, kam nebija ne mazākās jēgas par humoru, to pa­tiešām izdarīja ar visiem šīs planētas iedzīvo­tājiem. Mēs viņus atradām apraktus zem viņu pašu mašīnām, pašu loģikas iznīcinātus. Es neiedrošinos atkārtot šā izgudrotāja iztei­cienu, cienītais kungs, — Nemo smīnēdams nobeidza un noslaucīja sviedrus.

Man likās, ka mēs tikai traucējam viņu sais pēdējos brīžos. Tāpēc es nepretojos, kad sieva izraidīja mani no palātas.

Kā šis notikums beidzās, to zinu tikai no vi­ņas stāsta.

—   Mēs vēlamies zināt, atbildi uz gluži vien­kāršu jautājumu, — viņa klusām sacīja. — Kad jums dzīvē likās, ka varat mirt?

—   Tad, kad biju laimīgs.

—   Un kad jūs bijāt tik laimīgs?

Nemo brīdi domāja. Viņam laikam ilgi va­jadzēja rakņāties pa savu atmiņu.

—   Kad es piecpadsmit gadu vecumā pirmo reizi noskūpstīju meiteni…

—   Un pēc tam?

—   Tad, kad es reiz atvaļinājuma laikā pats savām rokām iemūrēju mūsu mājiņā pavardu.

Mana sieva nezināja, kas ir pavards, taču taujāja vien tālāk.

—   Toreiz, kad es savā otrajā ekspedīcijā tumšās zvaigznes gravitācijas laukā izlaboju aizdedzes regulatoru, — kapteinis stāstīja. Neko vairāk viņš nevarēja atcerēties.

—   Es sāku saprast jūsu laimi, — mana sieva sacīja. — Tā ir mīlestība un radošs darbs. Vai arī abi kopā. To jūs esat izbaudījis trīs reizes mūžā. Bet mums tas pilda visu dzīvi. Mēs radām jaunus mehānismus, mākslas priekšmetus un mākslas darbus, un vienmēr darām to divi līdzās, vienmēr esam kopā, tāds ir viss mūsu mūžs. Tāpēc mēs vairs nepazīs­tam jēdzienu «laime». Laime mums ir tas pats, kas dzīve. Galu galā tas ir arī jūsu nopelns.

Jūs mums sagatavojāt šādu dzīvi. Jūs va­rat būt mūsējais, — un viņa pasniedza kap­teinim mūsu aparāta elektrodus. Kapteinis pa­purināja galvu, un tagad reiz likās, ka viņš vairs nejūt baiļu.

— Diezgan esmu priecājies par savu pa­vardu, — viņš nočukstēja. — Tagad vēlos ko citu.

Un kapteinis Nemo nomira. Rāms un sa­mierinājies. Kā visi cilvēki mūsu laikmetā.

Piezīme

Šķiet, kapteinis beidzot bija izpratis, ka dzī­vība pat savās visaugstākajās formās nevar turpināties mūžīgi, ja cilvēka radošās spējas ir izlietotas bez atlikuma, un ka nāve ir tikai saplūšana ar matēriju, atbrīvošanās no vien- patības nastas. To redzam no viņa pēdējās frāzes: «Tagad vēlos ko citu.» Viņš vēlējās ko citu, to, ko dzīvē nevarēja iegūt. Nāvi. Bieži es viņu pieminu un ļoti labi saprotu.

īpaši tagad, kad no manis aizgājusi mana sieva un man jāstrādā ar mehāniķi, kas ir drausmīgi neveikls. Vēl tagad nesaprotu, kā­pēc viņa mani pameta. Esmu nelaimīgs.