Aust gaisma. Ēnas atkāpjas, priekšmeti ap mani pēkšņi kļūst krāsaini, debesis gaiši zilas, un tajās parādās nāves atblāzma. Pēc dažām stundām šī uzlecošā zvaigzne aizdegsies ar spoži baltu liesmu, daudzkārtīgi palielināsies, pārpludinās debesis kā ar kvēlojošu dzīvsudrabu, izkaltēs planētas virsmu, sadedzinās visu, kas ir ap mani; un beidzot saplūdīs ar savu degošo planētu vienā milzīgā, spīdošā masā.
Zināju to pilnīgi skaidri, jo tāpēc jau mēs atlidojām šurp. Pirms dažām dienām mēs Ga-
taktikas astoņpadsmitajā apgabalā saņēmām paziņojumu, ka Akmeņu salas maiņzvaigzne Alfa 4 drīz uzliesmos. Zinātnieki domājot, ka šai zvaigznei esot vairākas planētas, uz kurām iespējama dzīvība, tāpēc mums deva pavēli doties ceļā. Es degu nepacietībā. No mūsu stacijas jau sen nebija noticis neviens lidojums uz kādu novu, tādi ceļojumi bija visai bīstami, bet es strādāju pirmo gadu un nebiju vēl izbaudījis nekādu piedzīvojumu.
Akmeņu salas zvaigznei Alfa 4 bija deviņas planētas. Tikai trīs no tām sedza plats retinātas atmosfēras slānis, kas saturēja skābekli; mēs tās izpētījām katru atsevišķi. Pašas interesantākās parādības novērojām uz zvaigznes trešās planētas. Tās lielāko daļu klāja ūdens, un sākumā domājām, ka zem šejienes ne visai dziļo jūru līmeņa atradīsim inteliģentas būtnes, kā tas uz dažām planētām mēdz būt. Bet jau pirmie no liela augstuma iegūtie attēli rādīja, ka daži kontinenti šeit ir civilizēti, mēs redzējām plašus celtņu kompleksus un lauksaimniecības kultūru kvadrātus. Dažās vietās planētas iedzīvotāju mītnes stāvēja ļoti cieši kopā, acīmredzot pilsētu attīstība atradās primitīvā līmenī.
Mēģinājām nodibināt sakarus ar planētas iemītniekiem, jo mūsu komandieris negribēja riskēt un izraisīt sadursmi vai karu brīdī, kad mēs šai planētai bijām atnesuši ziņu par bojā eju. Šaubījāmies, vai viņi vispār spēs kaut kā glābties no milzīgā karstuma, ko izstaros viņu zvaigzne. Vienīgā iespēja ir pārcelties kaut kur citur, bet mums šķita, ka šejienes civilizācija vēl neatrodas uz tik augstas pakāpes. Ja jau tiem būtu līdzekļi, kā pārcelties uz kādu attālāku zvaigzni, tie droši vien nebūtu gaidījuši mūsu brīdinājumu. Bet tehnika šeit laikam gan nebija diez cik pilnīga, jo mēs raidījām pa visiem viļņiem, izlietodami visvienkāršāko sakaru kodu, taču neviens mums neatbildēja. Kas zina, vai viņi maz ir jau atklājuši elektrību. Dažas reizes aplidojām apkārt planētai, un tad mums neatlika nekas cits, kā vien izšķirot materiālus, kas iesniedzami Kosmosa institūtam, kurš nodarbojās ar dzīvu būtņu civilizāciju salīdzinošo pētīšanu, reģistrēt dažus datus Galaktikas informācijas dienestam, kura referente visu ceļojuma laiku nelika mums mieru ar muļķīgiem jautājumiem, un tad doties tuvāk pašai zvaigznei, jo vajadzēja noskaidrot, kāpēc tā pārvēršas par novu, kādi cēloņi tās uzliesmošanai.
Šis mēģinājums arī bija vainīgs mūsu katastrofā. Šejienes zvaigznes matērija jau bija sākusi mainīties, tās temperatūra pamazām cēlās, bet mēs to nebijām ievērojuši; kad ieslēdzām motorus, lai ievadītu savu kosmisko kuģi taisnes trajektorijā, regulators pārtrauca darbu, notika īssavienojums, un mēs palikām trešās planētas izplatījumā kā nedzīvs tās pavadonis. Kosmosa kuģī tūliņ tika izziņota trauksme. Pie tā es biju pieradis, sākumā neviens no mums nenojauta briesmas. Sabojājies regulators, nu, tad izlabosim to, tā taču nav nekāda nelaime.
— Pēc trīsdesmit stundām varēsim startēt, — inženieris man līdzās pašapzinīgi sacīja un tad nobālēja.
— Pēc trīsdesmit stundām, — es notrīcēju. Pēc trīsdesmit stundām visas zvaigznes Alfa 4 planētas pārvērtīsies par karstiem metāla tvaikiem. Bet mūsu kuģis ir planētas pavadonis. Komandieris mūs sapulcināja lielajā apspriežu telpā. Viņš izrīkoja, kādi pienākumi katram veicami, izteica pavēles, paskaidroja plānus; visiem vajadzēja piedalīties regulatoru labošanā.
— Vai tad jūs nesaprotat, ka tas ir veltīgi? — es iekliedzos, jo visi rādīja tik svinīgas, tik atbildīgas un oficiālas sejas. — Kāpēc mums vēl jālabo regulators, ja pēc dažām stundām tas pārvērtīsies tvaikos līdz ar mums? Kam mums jāuzņemas bezjēdzīgs darbs? — Mana balss trīcēja.
— Bet ko jūs iesakāt? — komandieris man vaicāja. — Neatliek nekas cits kā vien strādāt kā parasti.
— Gaidīt brīnumu?
— Brīnumiem neviens netic, — komandieris mazliet nepacietīgi sarauca pieri. — Man likās, jums skolā ir paskaidrots, kā jāizturas briesmu brīžos.
— Skolā mums apgalvoja, ka ceļojumi ar raķetēm esot pilnīgi droši, ka mēs dzīvojot laikmetā, kad mūsu intelekts jau sen iekarojis Visumu, mēs dzīvojot Galaktikas savienības laikmetā, kad neviens nemirstot veltīgi, nemirstot savu vadītāju muļķības pēc. — Biju izmisis, tāpēc apvainoju komandieri; es gandrīz apraudājos. Neesmu vēl ne divdesmit gadu vecs, man nav bērnu, māte mani gaida; cik nesaprotami man likās, ka reiz cilvēki miruši jau simt sešdesmit gadu vecumā. Cik veltīgi un nejēdzīgi. Bet tagad, aiz kaut kādu muļķu vainas …
— Negribu mirt! — es kliedzu. — Es negribu mirt!
Komandieris pienāca man klāt, it kā viņš būtu mans tēvs, un pamāja pārējiem. Tie žigli aizskrēja, it kā būtu kāda jēga steigties. Es to nesapratu, viņi man likās kā idioti.
— Tas viss bija tikai pārbaudījums, draugs, — komandieris sacīja, gandrīz vai noglaudīdams manu ķiveri. — Jūs to, diemžēl, neizturējāt. Jūs pārcels uz satiksmes līniju.
— Vai tiešām? — es izbijos. Reizēm jau mēdza sarīkot tādus visai dīvainus pārbaudījumus. Tāpēc, lai svarīgiem uzdevumiem izmeklētu tikai pašus spējīgākos. — Jūs gribat sacīt, ka šī zvaigzne neuzliesmos un nekļūs par novu, ka neesam devušies ekspedīcijā glābt civilizāciju, ka tā ir tikai komēdija, kas izspēlēta manis dēļ, tikai tāpēc, lai izdibinātu, vai esmu spējīgs piedalīties atbildīgos pētniecības ceļojumos?
Komandieris pamāja. Es nosarku. — Tagad saprotu, kāpēc citi ir tik mierīgi. Gribētos redzēt, ko viņi darītu, ja tā būtu atgadījies īstenībā, ja viņiem tiešām būtu jāmirst. Viņi kliegtu tāpat kā es. Noteikti.
Es lūdzu piedošanu. Man bija žēl, ka neesmu pārbaudījumu izturējis. Komandieris mani aizsūtīja veikt pašu smagāko uzdevumu: man, rezerves skafandrā ietērptam, vajadzēja strādāt vienam pašam pie raķetes ārējās lūkas bez sakariem ar citiem.
Zi strādāja man pretim. Sākumā es mazliet kaunējos. Es taču tik sen jau cenšos iegūt viņas labvēlību, zināju, ka šīsdienas skandāls man nekāds krietnais palīgs vis nav bijis. Zi ir ļoti stingra, ja viņa grib kādu nopelt, tad izdara to īsi un aši. Caur biezajiem ķiveres stikliem es viņu apveltīju ar dedzīgiem smaidiem, palīdzēju viņai darbā un nēsāju pakaļ visādus sīkus priekšmetus, ko viņa pameta Visuma telpā. Pievilkšanas spēks te bija niecīgs, man likās, es viens pats viegli varētu, pagrūzdams vien, ievadīt mūsu raķeti vajadzīgajā trajektorijā.
Bet tad mani atkal pārņēma šaubas. Ja tas ir bijis tikai pārbaudījums, kāpēc tad viss tāpat rit tālāk? Kāpēc mēs nestartējām tūliņ, tiklīdz es biju izkritis? Gribēju to pajautāt Zi, bet nebija sakaru. Līdz tam laikam, kad nākošais pāris ieradās mūs nomainīt. Tie bija pazīstami zobgaļi, divi draugi no Melnā kvadranta; es gaidīju, ka mēs varēsim krietni izsmieties, bet viņi, ne vārda nebilzdami, paķēra mūsu instrumentus tik strauji, it kā viņiem zeme degtu zem kājām. Jā, tiešām, tur jau liesmoja mūsu zvaigzne.
— Piedod, zinu, cik nopietns ir stāvoklis, esmu uzvedies nejēdzīgi; redzu, cik varonīgi izturas visi pārējie, un kaunos, Zi. — Es palīdzēju viņai kajītē noņemt aizsargmasku.
— Man arī ir bail, — Zi klusām atzinās. Tātad tomēr taisnība, komandieris mani ir apmānījis kā puišeli.
— Man jāmirst?
— Mums visiem jāmirst, — viņa atteica.
Melis tāds! Man likās, ka tūliņ metīšos
meklēt komandieri. Viņš nospēlējis manā priekšā komēdiju tikpat kā ārsts nedziedināmam slimniekam, kā varonis gļēvulim; grasījos skriet pie viņa, tomēr apstājos. Ko es viņam sacīšu? Viņam tāpat jāmirst. Kas man būtu ko pārmest? Viņš gribēja labu. Mēs ar Zi metāmies viens otra apkampienos. Nebijām vēl izbaudījuši viens otra tuvumu, viņa nekad negribēja to atļaut.
— Tagad saprotu, kāpēc cilvēki senāk lietojuši narkotiskas vielas, — es sacīju, kad mēs vēlāk gulējām abi līdzās un klausījāmies, kā ventilatorā šņāc mākslīgais gaiss. — Es arī vēlētos kadu nomierināšanas līdzekli, kādu tableti vai šķidrumu, kas mani uzmundrinātu. Mēs taču abi zinām, kur atrodas mūsu ārsta kabinets. Nāc, aizsteigsimies nāvei priekšā, nomirsim kopā, laimīgi, klusi un jauki, bez šīs drausmīgās zvaigznes liesmām.
Zi lēnām atvirzījās no manis nost.
— Vai tu esi slims? Tā taču būtu nodevība. Mēs dezertētu. Kopš pašas dzimšanas mēs zinām, ka būs jāmirst, taču tāpēc nemaz nedomājam noindēties. Komandieris izdala rīkojumus tikai tāpēc, ka neko citu viņš vairs nespēj. Katastrofas gadījumos kuģu komandas visā kosmosā rīkojas gluži tāpat, jo kopš laika gala mums nekad nav bijis citas izvēles. Mēs piedzimstam un nomirstam, un laika sprīdī starp šiem diviem mirkļiem domājam par darbu, par to, kā izlietot savas spējas, kādas pēdas atstāt pēc sevis. Nekādas citas iespējas nav. Neko nedod ne reliģijas meli, ne pašnāvība, nedz nesātība. Tu runā kā mežonis vai kā bezprātis, it kā neko nesaprastu.
Protams, Zi bija vecāka, bet es nespēju paciest šādas gudras valodas; Zi runāja tā, it kā viņai būtu viena alga, ka jāmirst, it kā viņa kopš dzimšanas būtu zinājusi, ka viņu sadedzinās nova savas trešās planētas tuvumā, it kā viņa pati sevi vērotu no malas. Vai tad viņai nav bail? Mēs sastrīdējāmies. Viņa taisījās atsūtīt man ārstu, jo es esot pilnīgi sabrucis; it kā nebūtu gluži dabiski, ka es vēlos redzēt viņu un savu māti, ka vēlos viņu mīlēt vēl daudzas dienas, ka pats gribu veikt izcilus ceļojumus Visumā un iegūt slavu, ka negribu beigt dzīvi tik veltīgi un muļķīgi. Aizgāju no Zi kajītes un pa rezerves eju atgriezos savā istabā. Visa kuģa komanda atradās priekšgalā pie regulatora. Gāju garām dežurējošajām glābšanas raķetēm. Trīs vēl bija atlikušas, mierīgi varēju kāpt vienā iekšā. Kurp lai es lidoju? Ir tikai divas iespējas: izgaist kosmosā, palikt vienam Visuma telpā, kā palika vieni tie, kas senlaikos jūrā pārcieta kuģa avāriju, tikai ar to starpību, ka šeit nav nekādu regulāru satiksmes līniju, nav cerību, ka mani izglābs tirdzniecības kuģis, te ir tukšums un droša bada nāve. Vai arī varu lidot uz šo zvaigzni un nomirt jau šodien. Brīdi man gribējās tā izdarīt, es vismaz saīsinātu nepanesamo gaidīšanas laiku. Bet varu lidot arī uz planētu. Uz kādu 110 tiem kontinentiem, uz kādu no tām pilsētām. Varu viņus brīdināt. Varbūt viņiem ir kāda iespēja pamest planētu. Neviens cits mūs vairs nespēj glābt. Pēkšņi man planētas iemītnieku kļuva žēl vairāk nekā sākumā. Mēs fotografējām viņu mītnes Dzīvu būtņu civilizācijas salīdzinošās pētīšanas institūta vajadzībām, mēs reģistrējām informatīva rakstura ziņas. It kā tur lejā dzīvotu lopi. Bet ja nu tās ir inteliģentas būtnes? Ja viņi nav uztvēruši mūsu raidījumus, es brīdināšu viņus pats. Savā dienesta skafandrā tērpies, iekāpu glābšanas raķetē. Neviens mani nepamanīja. Kamēr viņi atjēgsies, ka esmu nozudis, sen jau būšu lejā. Pastāstīšu tiem tur visu patiesību. Nebūšu tāds kā mūsu komandieris. Lai viņi zina visu. Lai izšķiras. Esmu ziņkārīgs, vai viņi arī strādās un vai strādās tāpat kā mūsu stulbā komanda. Varbūt viņi izlems citādi? Un tad, kauns atzīties, man ienāca prātā mežoņu priekšstati par pēcnāves dzīvi.
Es jau redzēju lielās salas uz planētas, īstenībā tie bija divi kontinenti, viens liels un līdzens ziemeļu puslodē, divi trīsstūraini dienvidos; mūsu automāti vislielāko iedzīvotāju blīvumu uzrādīja vietās, kur atrodamas ogles un metālu rūdas. Tā bija zīme, ka uz planētas attīstījusies industriāla civilizācija. Es ātri, pat mazliet par strauju nolaidos kontinenta vidienē kādas lielas apmetnes laukumā. Gaidīju, ka ap mani sapulcēsies vietējie iedzīvotāji, kā allaž biju lasījis grāmatās, taču neredzēju neviena dzīva radījuma, tikai no dzelzs, betona, māla un primitīvām plastmasām celto mītņu tumšās kontūras; celtniecībā šīs būtnes nekur tālu nebija tikušas: celtnes sniedzās augšup, mājas sedza stāvi jumti; tie droši vien vajadzīgi klimata dēļ. Te laikam bieži gāžas lejup ūdens, kas iztvaiko no jūrām un tad atkal sabiezē virs kontinentiem. Man te diez kā nepatika, no pirmā acu uzmetiena tā bija atpalikusi civilizācija, es šo planētu nemainītu pret savu dzimteni, taču labprāt mainīšu to pret nāvi. Kādu brīdi gaidīju, tad iedarbināju sirēnu, biju gatavs pat šaut vai pielaist kādai mājai uguni, lai tikai ataicinātu šurp planētas iemītniekus.
Bet parādījās kaut kas pavisam cits. Otra glābšanas raķete no mūsu kuģa. Sarkani no- kaitusi, tā šāvās stāvus lejup taisni man virsū; es ātri izmetos no kabīnes un ieskrēju spraugā starp tuvākajām mājām, ieraudamies vistumšākajā kaktā. Biedri nolaidās diezgan zemu, bet nenosēdās, tikai ieslēdza skaļruņus. Viņi atkārtoja manu vārdu, sauca mani atkal un atkal. Es aizbāzu ausis.
— Atgriezies, atgriezies nekavējoties! — es dzirdēju komandiera balsi. — Mums izdevās regulatoru izlabot, inženieris saīsināja remonta laiku, pēc maza brīža mēs startējam.
Melis tāds! Es labi pazīstu viņa trikus, viņš grib mani aizvilināt atpakaļ uz kopējo zārku, domā, ka es atkal noticēšu. Vispirms pārbaudījums, tagad inženieris, lai tikai nomierinātu gļēvuli. Muļķis. Otrreiz es neļaušu sevi piemānīt. Zinu, cik ilgi velkas remonti, pazīstu mūsu mašīnu mehānismus. Tos nevar izlabot, pavicinot burvju rīkstīti. Dzirdēju megafonā Zi šņukstošo balsi: lai es atgriežoties, lai apjēdzot, ka mani te neviens neizglābšot, šejienes iemītniekiem es tikai kaitēšot, viņa mani nemīlēšot. It kā mums vēl būtu nākotne.
— Vai gribi būt viņu nāves eņģelis? — Zi ļauni runāja. — Vai gribi viņus sagatavot pastardienai? — viņa zobojās, it kā es līdz šim būtu bijis māņticīgs. — Vai tu nesaproti, kur meklējams vienīgais glābiņš no nāves?
Viņa laikam atkal taisās lasīt man morāli? Ja šejienes iedzīvotāji nezinās nekāda padoma, es pievienošos viņiem, kaut arī viņi beigtu dzīvi neprātīgās orģijās vai māņticīgā aklumā. Viņi ir dzīvi, tāpat kā es, tas mūs vieno, viņi droši vien nav padoti tik nejūtīgam komandierim, kāds ir manā raķetē. Es atkal dzirdēju savu vārdu. Viņi deva man desmit sekundes laika, lai es paziņojot, kur atrodos, jo redzēja, ka raķete ir tukša. Viņi deva man desmit sekundes laika un tad aizlidoja atpakaļ uz mūsu kuģi.
— Tu esi izvēlējies. Paliksi viens, — komandieris atvadījās no manis un vēl piemetināja parasto formulu, ar kuru padzen no dienesta bēgļus un noziedzniekus. Tiklīdz viņi nozuda, es pieskrēju pie tuvākās celtnes un sāku dauzīties pie vārtiem, bet tie no mana pieskāriena saira; mītnes bija pamestas, iedzīves piederumi klāti putekļiem un satrunējuši; tās bija tukšas mājas, un, kaut es skraidīju pa šo pilsētu vairākas stundas, nekur neatradu nevienu radījumu. Brīdi man šķita, ka viņi varbūt ir neredzami vai arī pa nakti paslēpjas kādās spraugās, bet es neviena neatklāju, kaut arī lietoju visjutīgākos detektorus. Pilsētā nebija neviena, tikai ārpus pilsētas, zem zemes. Nesapratu, kāpēc viņi slēpjas zem zemes, ja viņiem ir tādi nami? Vai tā būtu kāda īpaša kurmju suga? Atraušu plāno zemes kārtu un atradu skeletu. Cilvēka skeletu.
Man šķita, ka zaudēju prātu vai arī redzu halucinācijas. Kā uz šīs planētas, kas riņķo ap mūsu Galaktikas visattālāko zvaigzni, nokļuvuši saprātīgi cilvēki? Vai tās varbūt ir kādas ekspedīcijas atliekas? Vai arī šī planēta reiz jau bijusi apgūta? Bet tad taču mūs nesūtītu šurp to izpētīt? Er nekā nesapratu. Man ienāca prātā ieslēgt kosmonautu detektoru. Izdzirdu atbildi: «Kaut kur tuvumā jābūt degvielu noliktavai. Tur ir starta laukumi.»
Es tos atradu nedaudzu metrosekunžu attālumā. Tie bija lieli, pilnīgi pamesti klajumi bez raķetēm, ar vēsturiskām ierīcēm no tiem senajiem laikiem, kad notika pirmās galaktiskās kaujas, kad vēl nebija nodibināta Sabiedrība. Es skrēju uz vadības torni. Durvis manā priekšā izjuka. Atradu lokatoru. Tas bija neticami primitīvs. Tomēr tas rādīja virzienu. Virzienu, kādā pirms gadu simteņiem aizlidojuši šejienes kuģi. Lokators rādīja uz Galaktikas astoņpadsmito apgabalu, uz mūsu staciju. Uz to pusi, no kuras mēs atlidojām. Nespēju tam ticēt. Vai tā ir taisnība? Vai tas iespējams? Vai tiešām esmu atradis pirmo planētu, no kuras sākās visas Galaktikas apgūšana, to bezvārda planētu, kuras nosaukums aizmirsts ilgajos gadsimtos, kad plosījās ķildas? Vai šī ir pirmo cilvēku mājvieta, teiksmainā Zeme? Un iemītnieki to pametuši tāpēc, ka zinātnieki paredzējuši: viņu zvaigzne Alfa 4, seno dzejnieku Saule, sabruks? Tātad viņi no tagadējās katastrofas paglābušies jau sen, paglābušies paši ar savu prātu, ar savu darbu, neatlaidīgā cīņā pret nāvi un iznīcību?
Lokatorā pazibēja uguntiņa. No kurienes? Kā? Uguntiņa izgaisa mūsu stacijas virzienā. Tā taču nevar būt kāda no aizvēsturiskajām raķetēm. Tas bija mūsu kuģis. Šoreiz komandierim bijusi taisnība. Manai Zi bijusi taisnība. Šejienes iemītniekiem bijusi taisnība. Cilvēkiem bijusi taisnība.
Aust gaisma, ēnas atkāpjas, priekšmeti pēkšņi kļūst krāsaini, debesis ir zilas, un tajās parādās nāves atblāzma. Pēc dažām stundām Uzlecošā zvaigzne uzliesmos un kopā ar savu planētu kļūs par vienu vienīgu milzīgu, spīdošu masu. Tā sadedzinās visu, kas atrodas tās tuvumā. Tikai cilvēku taisnību ne. Es nebiju to laikus ieraudzījis. Esmu palicis viens. Esmu vienīgais, kas nomirs uz Zemes.