Tas nebija pērtiķis. Cilvēki visapkārt smējās, klaigāja, meičai, kas sēdēja man blakus, bira -asaras, viņa raustījās kā krampjos; priekšējā rindā kāds kungs bija gluži sarkans, bet no viņa sievas mutes plūda tādi brēcieni, kas drīzāk atgādināja sāpju vaimanas. Visi skatījās uz manēžu. Radījums, kas tik Joti atgādināja šimpanzi, uz maza galdiņa tur spēlēja kārtis pats ar sevi. Pats sevi viņš turēja aizdomās par mānīšanos, pats sevi centās apzagt un pats ar sevi dzīrās kauties. Ik mirkli viņš kūleņiem pārmetās no labās
puses uz kreiso, ik mirkli tēloja citu lomu, izlietodams savas kājas tā, kā to mēdz pērtiķi: izbāza tās pa galda apakšu un no otras puses pagrāba kārti, ko roka bija uzmetusi galdā. Un tomēr tas nebija pērtiķis. Viņš smēķēja resnu cigāru, tāpat kā slavenais šimpanze, kas piederēja Bosmaijeram, Orānijas prinča zooloģiskā dārza direktoram. Bet tas šimpanze savus cigārus drīzāk zelēja, kamēr šis radījums smēķēja ar tādu kāri kā īsti izsmalcināts tabakas cienītājs, nokratīdams pelnus manēžas smiltīs, līdz beidzot traka niknuma lēkmē iegrūda cigāra degošo galu taisni sejā savam iedomātajam pretspēlētājām. Tad viņš nosvieda cigāru, pārmeta kūleni, ieņēma sava pretinieka vietu, saķēra seju un kunkstēdams klunkuroja uz izeju. Uz rokām balstīdamies, kūkumu uzmetis, viņš lēca projām, pievilkdams kājas, it kā tās viņam tikai palīdzētu ātrāk nozust; šimpanze parasti dara tieši tā. Bet šis te nebija šimpanze. Vibapkārt cilvēki sajūsmā plaukšķināja, meiča man līdzās vēl arvien nespēja atjēgties, tik vareni viņai bija patikusi šī cilvēka karikatūra, šī ņirgāšanās par |audīm, un, to izmantodams, es piecēlos un izspraucos līdz ejai.
Man smiekli nenāca. Visu laiku biju sēdējis nopietns. Tikpat nopietns kā pērtiķis, tas ir, kā radījums, ko mums vajadzēja uzskatīt par pērtiķi.
— Vai jums programma nepatika? — mani panāca aizelsusies biļešu kontroliere apdilušā, ar pūderi apbārstītā halātiņā. Laikam gan aiz taupības biļetes kontrolēja paši artisti, un tā nu vairākkārt atgadījās, ka akrobāts, kam tūliņ vajadzēja uzstāties uz trapeces, dzenāja rokā savu partneri kaut kur pie kases, kur tas patlaban strīdējās ar nerātņa puiku, kas gribēja iekļūt izrādē bez biļetes. Tāpēc izrāde kavējās, skatītāji dusmojās, un man likās, ka jau pati pirmā Knolla cirka uzstāšanās būs galīgi neveiksmīga. Bet šimpanze visu izglāba. Tagad artistiem būs viegli strādāt, tagad publika smiesies par visu. Taču mani tik viegli nevar apmuļķot. Šajā nozarē es šo to saprotu. Neesmu jau gadiem studējis antropoloģiju tāpēc vien, lai galu galā mani tik nejēdzīgi apvestu ap stūri. Viņi noteikti ir pārģērbuši savu klaunu par pērtiķi, un tagad šī ideja ienes labu naudu. Nav ko brīnīties, ka tas radījums prot tik veikli rīkoties ar kājām. Esmu redzējis daudzus kara veterānus, kas zaudējuši rokas un prot ēst, sasukāt matus, apģērbties un vadīt automobili tikai ar kājām.
Galu galā man par to nav nekādas daļas. Man būs milzīgas nepatikšanas tāpēc, ka piecēlos un pametu Hildu, neko nepaskaidrodams. Man taču brīžiem šķita, ka mēs abi te esam lielāka sensācija nekā dresētie šakāļi, kurus demonstrēja izrādes sākumā. Patiešām, gandrīz vai visi skatītāji vairāk vēroja mani un Hildu nekā to, kas notika manēžā. Par laimi es jau mājās biju brīdināts.
— Esi uzmanīgs pret pārvaldnieku, — mans paziņa aizrādīja. — Viņam ir meita precību gados, bet tai ārlaulības bērns.
Tāpēc tūliņ zināju, par ko būs runa, kad vakar pārvaldnieks ienāca manā darbistabā, kas atrodas rāpuļu nodaļā tieši pretim mūsu lielajam purva bruņurupucim un līdzās krāsnij, kura apsilda aligatoram paredzēto vivāriju; aligatoru mums sūtīs no Ēģiptes.
— Ļoti priecājos, — pārvaldnieks iesāka, — par to, ka mans muzejs ieguvis tik izcilu darbinieku. Man gan nav jums jāskaidro, cik daudz pūļu vajadzēja, lai pārliecinātu mūsu pilsētas valdes vīrus, ka tādai lielai pilsētai, kāda ir L., nepieciešams pašai savs muzejs un savs zooloģiskais dārzs. Par laimi mana sieva ir vāciete. Viņa apstaigāja vācu rūpniekus un ieskaidroja tiem, ka šeit, ziemeļu pierobežas apgabalā, jāsavāc kolekcijas, kas būtu vismaz tikpat bagātīgas kā Prāgā — tikai tā šie ap- ^ gabali iegūs tiesības uz kulturālu un politisku autonomiju. Es tikmēr apskraidīju čehu tautības pilsētas tēvus un iegalvoju viņiem, ka mums jāorganizē muzejs un zooloģiskais dārzs, lai par mums nesmietos apmeklētāji no Drēzdenes, Halles vai Leipcigas, kuru muzejus daudzina pa visu pasauli. Un tā es beidzot panācu, ko gribēju. Muzeja direktors gan ir kāds pensionēts Prāgas profesors, kura sieva ir rados ar Izglītības ministrijas nodaļas vadītāju, bet direktors diezin vai pie mums parādīsies: viņš jau ir vecs, braukāt viņam grūti, tāpēc domāju, ka nav tālu laiks, kad es ne vien vadīšu savu muzeju un zooloģisko dārzu,«bet man būs ari attiecīgais tituls. Pagaidām esmu tikai direktora vietnieks. Vēlāk vietnieks būsiet jūs …
Direktora vietnieks jūsmīgi paraudzījās uz mani, tā ka es neviļus aizpogāju svārkus, savus vienīgos pieklājīgos svārkus; tos man braucienam uz pirmo darba vietu bija aizdevis tēvocis, kas pēdējā laikā bija krietni pieņēmies resnumā.
— Centīšos, — es stostījos. Tas ir mans trūkums. Ja ar mani runā kāda augstāk stāvoša persona, es stostos, izturos gaužām pazemīgi, un man svīst rokas, kaut arī labi zinu, kāds stulbenis ir šis augstāk stāvošais. Laikam gan esmu gļēvs cilvēks, bet galu galā es taču jau sen nododos antropoloģijai, nevis rakstura studijām.
— Mums savstarpēji visnotaļ jāizpalī- dzas, — mans šefs sapņaini runāja. — Man, dēls, ir daudz ienaidnieku, — un viņš iegrima domās, it kā jau skatītu to garo dienu virkni, kad viņš nemaz vairs nerādīsies kancelejā un visa eksponātu pasūtīšana un mūsu nedaudzo zvēru barošana gulsies vienīgi uz maniem pleciem.
— Tie nav viegli uzdevumi, — šefs turpināja. — Kungi nesaprot, ka mūsu zvēriem barība jāieved no ārzemēm, neapjēdz, ka mums jāpiegādā banāni un apelsīni, ka Aotes trivirgatus Humboldt, ievērojamo Millera nakts pērtiķi, nedrīkst barot ar vienām samazgām kā sivēnu. Pat lauvām viņi būtu gatavi mest priekšā sprāgušas peles, — šefs nopūzdamies piebilda.
\ Lauvu gan mums līdz šim vēl nebija, viss zooloģiskais dārzs pastāvēja tikai uz papīra, toties muzejs bija nolaists. Vispirms es sāku kārtot kolekcijas.
Šefs mani slavēja. Protams, palīdzēt neko nepalīdzēja. Kādu dienu viņš pie manis atveda Hildu, kaulainu, izstīdzējušu jaunavu ar zilām acīm un pūciņām noaugušu zodu, ar taukainiem matiem, kurus viņa nekādi nevarēja sasukāt, tāpēc pastāvīgi izskatījās tik nekārtīga un netīra, ka viņas bija tīri žēl. Sajutu žēlumu tikmēr, kamēr Hilda nebija sākusi runāt, jo runādama viņa savus skaļos stāstus pavadīja ar intīmiem žestiem: ņēma mani aiz zoda un plikšķināja pa muguru, tā ka mani pēc brītiņa sagrāba bailes, vai viņa drīz necels kājas uz galda, nesāks mani uzrunāt ar tu un saukt vārdā.
Sagaidīju arī tādu brīdi. Un tieši šodien, kad mans šefs mūs abus aizsūtīja uz cirka pirmizrādi. Protams, šefa galvenā vēlēšanās bija izrādīt mani pilsētas tenku vācelēm, kas vakarā te bija salasījušās visas vienuviet. Viņu acu priekšā Hilda pret mani izturējās tā, it kā mēs sen jau būtu precēts pāris. Man vajadzēja glabāt viņas cepuri, noslaucīt putekļus no sēdekļa, attaisīt somiņu un ielikt tur biļetes, beidzot vēl atnest no garderobes mēteli, jo viņai mazliet sala, un turēt mēteli klēpī, jo, kad es atgriezos, viņai vairs nesala.
Taču es nebiju šovakar te atnācis tikai kā Hildas jaunkundzes līgavainis. Ar tādu uzdevumu pārvaldnieks mani nebija iedrošinājies sūtīt. Dienesta pakļautībai jau arī ir savas robežas. īstenībā šefs mani sūtīja apskatīties, vai cirks nepārdod kādu svešzemju zvēru, kas noderētu mūsu iestādēm. Tāds bija mans uzdevums. Un šo apstākli es tagad izmantošu. Kas gan mani varēs nosodīt par to, ka bez kādas atvainošanās esmu pametis sava priekšnieka meitu, ja rnan ir iespēja iegūt tik interesantu cilvēkveidīgo pērtiķi, par kuru es patiesībā domāju, ka tas drīzāk ir cilvēks vai arī kāds rets pērtiķcilvēks, kas diezin kā iemaldījies pie mums Ziemeļčehijā.
— Tas taču nav šimpanze, — es uztraukts sacīju Knollam. — Šajos jautājumos esmu speciālists. Paskatieties uz viņa zodu, uz galvaskausa formu un uzacu lokiem. Tas nepavisam nav pērtiķis.
Knolls nebija pārsteigts.
— Zinu, — viņš atteica un izstaipījās, sēdēdams savā furgonā, kur uz galdiņa stāvēja ruma pudele. Mugurā viņam bija tikai jūrnieku triko krekls, tā ka varēja redzēt nekaunīgos tetovējumus uz krūtīm. Viņš izstaipījās, un austrumniece zem viņa kreisā pleca pago- rīja gurnus.
— Zinu, — Knolls sacīja. — Neiedomājieties, jūs neesat pirmais, kas skrien pie manis ar šo vēsti. Bet līdz šim vēl neviens to nav pierādījis …
— To taču nav grūti izdarīt. Pietiek, ja paskatās uz viņa kāju uzbūvi, uz calcaneus un uz papēža kaulu …
— Bet kā jūs cerat paskatīties? Es jūs nelaidīšu viņam ne tuvumā. Heidelbergas profesoram Pferdmeijeram viņš saspēra apakšžokli, kad šis profesors pieliecās tuvāk. Raita kungam no Mančestras noplēsa apakšdelmam gandrīz visu miesu — jums vajadzētu redzēt viņa zobus! Bet Hāzes kungam no Vroclavas pārlauza mugurkaulu! Viņam, briesmonim tādam, nepatīk cilvēki. Bet man viņš ir vajadzīgs. Viņš notur cirku virs ūdens. Tagad ir krīze, kungs, un es būtu ar mieru rādīt pat Lohnesas nezvēru, pat debesu eņģeli, man viena alga. Manam veikalam Tarzāns nepieciešams, un visi pasaules likumi aizstāvēs mani pret trakajiem zinātniekiem! Bet, ja jums tas nepatīk, varat pamēģināt viņu nofotografēt, nekāds labums jums no tā netiks, jo viņš grib būt pērtiķis, viņš grib būt šimpanze, un tas viņam tik labi izdodas, ka neviens mums nekā nepierādīs …
Cirka īpašnieks sāka smieties, viņš tiešām bija jau krietni iereibis. Laikam cirkam līdz šim nemaz nebija tik grūti klājies, ja jau netrūka naudas degvīnam.
— Bet ja cienītais kungs grib pamēģināt … — Knolla sieva klusi ierunājās. Nesen viņa bija uzstājusies cirka arēnā kā lauvu dresētāja.
— Ko pamēģināt? — Knolls pameta uz sievu niknu skatienu. Seit furgonā lauvu dresētāja bija pārvērtusies par biklu aitiņu, kas visu laiku pūlējās klusināt vīra straujumu un skraidelēja tam apkārt, it kā pār viņas galvu švīkstētu begemota ādas pātaga, ar kuru viņa pati ik vakaru draudēja lauvai.
— Ko pamēģināt? — Knolls atkal ierēcās tā, kā pat lauva nespētu. — Vai gribi, lai viņš iegrūž mūs nelaimē? Zoss tāda, vai nezini, ka visi šie dullie zinātnieki galu galā tiesājas ar mums, lai izplēstu sāpju naudu, atgrūzdami advokātiem visu savu mantu?
Tāds vecs cirka artists pazīst ne tikai mājas dzīvniekus. Es izlēcu no furgona, bet šis vīrs vēl arvien aizsmacis lamājās, pieminēdams visvisādas sugas, dzimtas un klases, ko apraksta zooloģija.
Ārā neviena nebija. Pārējie furgoni stāvēja aizslēgti un tumši. Laikam to iemītnieki vēl strādāja. Ik brīdi no telts puses skanēja skatītāju klaigas vai zirgu zviedzieni. Tagad viņi laikam demonstrēja savus ponijus. Nemaz nebiju manījis, ka cirkam tādi ir. Līdz sprostiem nokļuvu viegli. Orientēties jau var pēc smakas. Pirmajā sprostā es pilna mēness gaismā ieraudzīju to vienīgo lauvu, kura attēli grezno uzņēmuma afišas. Tas jau bija krietni vecs un pavisam noplucis. Pat aizmidzis, lauva laiku pa laikam trinās gar sprosta režģiem, jo to mocīja kraupis. Blakus sprostā mitinājās daži šakāļi. Tie, kā par brīnumu, ar kraupi neslimoja. Mani ieraudzījuši, sāka rūkt. Kā nu ne, tie taču bija suņi. Šeit tuvumā es kļūdīties nevarēju. Kaut kāds vilku suņa un doga krustojums. Un tie esot šakāļi! Es šos šakāļus mierīgi būtu varējis piesiet pie suņu būdas.
,Kāds kungs, tāds kalps. Blēdība blēdības galā. Tālāk stāvēja daži tukši sprosti, kaste ar čūsku un beidzot pavisam nomaļus pērtiķa sprosts. Tas bija iekārtots tāpat kā visi pērtiķu sprosti pasaulē. Spogulīši, kāpnītes, divritenis un raibas lupatiņas, it kā šeit būtu ieslodzīts nevis šimpanze, bet parasti mērkaķi vai paviāni. Taču visas šīs ierīces stāvēja pamestas, jo pērtiķis, pareizāk, tas radījums gulēja sprosta kaktā, pagriezis seju pret sienu; rokas tam bija saslēgtas dzelžos, kādus senāk uzlika cietumniekiem, pie kājām piekārta milzīga dzelzs lode, par kādu esmu dzirdējis tikai stāstos, kur attēlo viduslaiku katorgas cietumus. Nekur pasaulē pērtiķus nemēdz iekalt tādos dzelžos. Šīs ierīces paredzētas tikai cilvēkiem. Aiz tīras nejaušības Hilda man bija likusi nopirkt piparmētru konfektes. Ar tām man vēl bija pilna kabata. Izvilku vienu, iztinu, kārdinādams nošmaukstināju lūpas un iesviedu gardumu sprostā. To darīdams, es, protams, visu laiku raudzījos apkārt, vai neparādīsies cirka īpašnieks vai kāds strādnieks. Viss likās mierīgi. Tikai Tarzāns, kā viņu te saukā, gulēja kakt'ā, kur neiespīdēja mēness, un nelikās ne zinis par manām konfektēm. Nošmaukstināju atkal un šoreiz iesviedu sprostā veselu sauju, tad sāku ar viņu runāt, sāku viņu lielīt.
— Labs, labs … Drav … Nice … Nāc šu, komm her, come… — es mēģināju šo radījumu pielabināt visādās valodās. Viņš tomēr nekustējās, kamēr nepabikstīju viņu ar nūju.
Tā jau parasti rīkojas ar dzīvniekiem. Ja tie neklausa ar labu, mēs darām tiem sāpes. Tīri nejauši te bija nosviesta kāda kārts. Bet, tiklīdz es radījumam piedūros, viņš pielēca kā nelabais, nostājās uz pakaļējām ķetnām, tas ir, uz savām kājām, un sāka dauzīt sev pie krūtīm, kā to mēdz tikai pērtiķi. Stāsta gan, ka tas esot tikai gorillu paradums, taču kā Šveinfurts, tā Pashens, visslavenākais pagājušā gadsimta pērtiķu mednieks, mums paskaidro, ka arī pieaudzis šimpanze tādā veidā gatavojoties cīņai. Pēkšņi viņš ieklupa režģos, tā ka viss sprosts nolīgojās, es vairs nepaspēju atlēkt nost, un viņam izdevās pārplēst manu piedurkni. Viņš mani pat drusciņ saskrāpēja. Desmit mārciņu smago svaru bumbu, kas viņam karājās pie kājas, viņš mētāja, it kā tā būtu futbola bumba.
Acīmredzot cirkā tādi trači jau ir zināmi. No furgona izlēca pats saimnieks, no telts steidzās strādnieki un artisti, atskrēja pat lauvu dresētāja ar savu begemota ādas pātagu. Viņa tūliņ metās Tarzānam virsū. Bet viņai nebija visai daudz laika. No cirka plūda ārā skatītāji, tie sāka ar viņu rāties, dažas dāmas skaļi spiedza, citi sodījās par tādiem nežēlīgiem cilvēkiem. Es laikam biju izjaucis izrādi. Aizbēgu no turienes taisni pa laukiem un, vēl īsti nepazīdams apkārtni, klīdu vairākas stundas, līdz daži zemnieki parādīja man ceļu.
Mājas priekšā mani gaidīja Hilda. Mūsu muzejs atradās villā, ko tam bija novēlējusi kāda vietējā miljonāre. Villa bija celta gotiskas katedrāles stilā un mirdzēja gluži kā jauna. Proti, nesen tā bija restaurēta. Hilda panācās nost no ozolkoka vārtiem, pie kuriem bija atslējusies, un iecirta man pļauku. Ar to beidzās mūsu pazīšanās. Man vismaz tā likās. Tarzāns gan laikam šodien dabūja vairāk.
Tonakt es negulēju. Biju nolēmis uzrakstīt Knollam vēstuli. Tajā es vispirms lūdzu, lai viņš šo dīvaino dzīvnieku pārdod mūsu nodibinātajam zooloģiskajam dārzam. Piedāvāju Knollam visaugstāko cenu, jo labi zināju, ka viņš piedāvājumu noraidīs. Bet, ja tā notiktu, tad pieprasīju, lai viņš atsūta mums visus pierādījumus: kur, kā un kad viņš pircis minēto dzīvnieku; ja viņš nepierādīs, kā dzīvnieku ieguvis, un nebūs ar mieru noslēgt pārdošanas līgumu, es ziņošu par visu šo atgadījumu policijai, jo domāju, ka viņš ieslodzījis savā sprostā cilvēku, nevis pērtiķi, kaut arī šis cilvēks uztraukumā dauza sev pa krūtīm. Es taču biju ievērojis, ka Tarzāns ieģērbts jocīgās peldbiksītēs un īpašā jakā, lai no nejaušu novērotāju acīm noslēptu visas svarīgākās pazīmes, kas apliecinātu piederību pie cilvēku dzimuma — vispirms to, ka viņam nav apspalvojuma. Tāpēc man gan liekas, ka esmu ticis uz pēdām noslēpumainam noziegumam, nevis atradis svešzemju pērtiķi. Katrā ziņā es cerēju, ka kļūšu par ievērojamu personu.
Pēc tā taču cilvēks īstenībā tiecas visu mūžu. Tāpēc man bija vieglāk paciest šefa apvainojumus, kurš jau nākamajā dienā mani izdzina no gaišās darbistabas rāpuļu nodaļā un nometināja pagrabā pie minerālu kolekcijām, kur cauru gadu netika kurināts, laikam gan aiz bailēm, ka neizkūst kristāli un stalak- tīti. Šefs pieņēma arī otru praktikantu, kas bija vietējais, no šā paša apgabala. Jaunais darbinieks bija vācietis un jau otrā dienā sāka parādīties sabiedrībā kopā ar Hildu. Drīz vien viņš jau stūma arī bērnu ratiņus. Mani visi ignorēja un pacieta tikai tāpēc, ka es par velti strādāju caurām dienām. Jā gan, toreiz, trīsdesmitajos gados, kad tas viss notika, valsts ierēdņiem vajadzēja veselu gadu praktizēties bez algas. Viņi droši vien taisījās pēc gada mani padzīt un pieņemt jaunu praktikantu, lai veselu gadu to nokalpinātu un tad beidzot aiztriektu. Bet viņi bija pārrēķinājušies. Visi. Jo iznāca pavisam citādi. Un iemesls bija tieši Tarzāns
Viešņa no Vestenda