Viņa īstais vārds bija Peržinka. Būdams leitnants, Peržinka vadīja raķetes pa līniju, pa kuru, reizēm tieši, reizēm ar pār- sēšanos trīsdesmit sestajā vai astotajā kosmiskajā stacijā, uzturēja satiksmi starp otro Mēness bāzi un Zemes lidlaukiem, Tas bija vienmuļš darbs, un jau toreiz plaši apsprieda ierosinājumu aizstāt šo raķešu vadītājus ar autopilotiem, kas daudz precīzāk un ātrāk spēj pamanīt bīstamu meteorītu vai motora defektus, turklāt nekad nenogurst.
Bet tad notika daudzinātā avārija ar cisternas raķeti 272 BF, kura nevarēja piestāt sestajā kosmiskajā stacijā; draudēja briesmas, ka raķete eksplodēs un iznīcinās visu staciju, tādējādi uz vairākām nedēļām pārtraucot satiksmi starp Zemi un Mēnesi; tad apstātos darbs arī vislielākajās Zemes fabrikās, kuras īstenībā ir atkarīgas no lētās un augstvērtīgās Mēness rūdas pieveduma. Un cik ilgi Mēness bāzes personāls iztiks bez pārtikas piegādes? Vai viņiem tur ir pietiekami lieli krājumi? Cik ilgi viņi būs izolēti? Tie bija jautājumi, ko toreiz sev uzdeva katrs, jo uz Zemes nebija nevienas ģimenes, kurai nebūtu tuvinieku kādā Mēness bāzē. Galveno Astronautikas pārvaldi kritizēja malu malās, šķita, ka tās priekšsēdētājam būs jāatkāpjas.
Tieši tad pienāca vēsts, ka gluži nepazīstamais leitnants Peržinka, riskēdams ar savu dzīvību, aizlidojis līdz cisternai mazajā pasta raķetē numurs 4 — «kosmosa vannā» (tā saukāja mazu, vēderainu tuvsatiksmes raķeti), izlabojis defektus cisternas vadības sistēmā un laimīgi nolaidies kādā Mēness bāzē. Pēc tam Peržinkam vairākas nedēļas vajadzēja nogulēt slimnīcā, jo viņš to visu bija paveicis vieglā treniņa skafandrā. Kad Peržinka iznāca no slimnīcas, viņu pieņēma pats Kosmosa pārvaldes priekšsēdētājs, lai pateiktos par varonību un piedāvātu viņam jaunu darbu.
Tā leitnants Peržinka kļuva par kapteini Peržinku, bet kapteinis Peržinka par kapteini
Nemo. Pasaules preses aģentūras visādi kropļoja šo čehu uzvārdu, un, kad bija paziņots, ka Peržinka komandēs jauno raķeti «Nautilu», kura dosies pētīt Neptuna noslēpumus, viņu bez kavēšanās pārkristīja par Nemo, jo Žila Verna grāmatas arī toreiz bija lielā cieņā un plaši pazīstamas. Reitera aģentūra gan ieteica citu formulējumu: captain Peržinka of Neptun, tas ir, kapteinis Peržinka no Neptuna; tas izklausītos tīri kā tāds dižciltīgs tituls, bet aģentūras ierosinājumu neviens neatbalstīja.
Pasaules sabiedrība ātri vien pierada pie kapteiņa Nemo, kas atklāja Neptuna noslēpumu, no Urāna atveda dzīvas baktērijas un izglāba rodona krājumus uz Jupitera, kad uz šīs planētas notika liela zemestrīce (pareizāk sakot, planētas trīce). Kapteinis Nemo allaž bija klāt, ja mūsu saules sistēmā atgadījās kāda avārija vai nelaime, ja tur vajadzēja riskēt ar savu dzīvību. Viņš savā ekipāžā bija sapulcinājis sev līdzīgus vīrus, lielākoties savus tautiešus no Skalices, un viņu par savu ideālu uzskatīja visi puikas uz mūsu trešās planētas, kā zinātnieki reiz bija nosaukuši Zemi.
Bet automātikas attīstība un tehnikas pilnveidošanās arvien vairāk ierobežoja Peržin- kas jeb Nemo aktivitāti: viņš bija iecelts par glābšanas komandas priekšnieku uz Zemes, un jau vairākus gadus viņam negadījās nekādas izdevības parādīt savu varonību. Līdz ar savu ekipāžu viņš tikai gādāja, lai netrūktu tematu visvisādiem literātiem, pozēja tēlniekiem un gleznotājiem un lasīja lekcijas jaunajai paaudzei. Tāpēc viņš bieži vien mainīja dzīves vietu un līdz ar to arī draudzenes. Jo sievietes kapteini mīlēja. Viņš bija glīts, samērīgi noaudzis, ar lielu zodu un sudrabotiem deniņiem, īsts jaunu meiteņu ideāls. Bet ģimenē viņš jutās nelaimīgs, to visi zināja.
Tāpēc jau viņš īstenībā bija kļuvis par varoni. Vismaz kāds psihologs par to bija uzrakstījis zinātnisku darbu. «Pašnāvība un varonība. Piezīmes par sakarību starp tām» — tāds bija šā darba virsraksts. Autors balstījās tieši uz gadījumu ar kapteini Nemo. Ja slavenais kosmonauts būtu laimīgāk apprecējies, ja viņš būtu apņēmis sievu nevis no Zatecas, tātad no apiņu novada, bet gan savu novadnieci, Skalices meiču, kas augusi, spēku smeldama no vīnogulāja, ja sievas zinātniskās intereses nebūtu tik šauras (proti, tā nodarbojās ar ģeoloģiju), ja tai būtu mazliet vairāk fantāzijas un ja beidzot vismaz dēls būtu atsities . tēvā, tad kapteinis Nemo tagad būtu biedrs Peržinka, sēdētu pie ģimenes pavarda, un pasaule par viņu nezinātu itin neko. Bet tāda dzīve Peržinku diezko vis nevaldzināja, tieši otrādi, viņš pastāvīgi centās no tās izbēgt. Dēlam jau no dzimšanas bija vāja redze, kopš bērnības viņš valkāja acenes ar bieziem stikliem un nodevās mūzikai. Jaunais Peržinka sacerēja nez kādas simfonijas, kuras neviens nekad neizpildīja, ar tām jau bija piebāzts viss rakstāmgalds; sabiedrībai viņš bija noderīgs tikai ar to, ka šad un tad patrinkšķināja arfu un mākslas pulciņos mācīja spēlēt šo aizmirsto instrumentu. Varoņa dēls — arfists. Protams, ka tas nepavisam nevarēja priecināt kapteiņa Nemo sirdi. Tāpēc viņš meklēja izklaidēšanos citur. Pēdējo reizi tā esot bijusi kāda nēģeriete, matemātiķe no Timbuktu universitātes. Bet viens otrs zināja, ka pat divdesmitgadīgā nēģeru meiča nespēšot Nemo ilgi saistīt. Visās malās taču daudzināja viņa nepastāvību, kas tolaik bija samērā reta parādība, jo cilvēki precējās tikai tad, kad bija visu rūpīgi pārdomājuši un apspriedušies ar attiecīgiem speciālistiem, tā ka viņi varēja dibināti cerēt uz laimīgu ilaulības dzīvi. Protams, speciālisti arvien centās saskaņot mīlētāju intereses. Varonību tajos laikos vairs neuzskatīja par nodarbošanos, tas bija kaut kas gluži ārkārtējs, kas nesniedz nekādu īstu gandarījumu. Par varoņiem uzskatīja inženierus, kas izgudrojuši jaunas mašīnas vai atrisinājuši jaunas problēmas; ar dzīvību riskēt vairs nevajadzēja. Tā kapteinis Nemo tajā civilizācijā, ko pats vairākkārt bija izglābis, bija gandrīz vai svešinieks, muzeja eksponāts, ko sievietes apbrīnoja tāpēc, ka tās alka jūsmot un vēl nebija aizmirsušas, ka mīlestība un bērnu dzemdēšana ir vienīgais, kas nav izmainījies kopš tā laika, kad cilvēks pameta džungļus. Peržinka un viņa komanda saņēma rņīlestības vēstules no visām pasau-
Ies malām, pat no visām mūsu Saules sistēmas malām. Saprotams, laulības saites tas nestiprināja, gluži otrādi, taisni šīs popularitātes dēļ vīri tiecās allaž izrādīt savu varonību, pārrasties mājās arvien jaunas slavas vainagoti un vienmēr uzvarēt. Taču beidzot pat Timbuktu nēģeriete sāka domāt par kopīgu māju, jo drosmīgi ceļojumi vairs neesot vajadzīgi; pat šī jaunā piedzīvojumu meklētāja kāroja kapteini Nemo sagūstīt savas mīlestības tīklos tāpat, kā tas reiz bija izdevies Zatecas ģeoloģei. Bet kapteinis to nevēlējās. Tad droši vien beigtos visi piedzīvojumi, sāktos vecums un slimības. Nemo nespēja iedomāties, ko viņš iesāktu laimīgā laulībā; to atkal vajadzētu izpostīt, lai būtu iegansts no jauna doties lidojumā un riskēt ar dzīvību; tā dzērājs meklē ieganstu, lai piedzertos. Nemo zināja visus vēsturē daudzinātos piedzīvojumu meklētājus, prata izmantot zinātniskus argumentus un apgalvoja: cilvēce reiz atzīšot, ka tehniskajam uzplaukumam, kas visiem sagādājis iespēju dzīvot droši kā vatē ievīstītiem, esot vajadzīgs kāds pamatīgs pretsvars, cilvēkiem reizēm vajagot ļaut vaļu savām kareivīgajām tieksmēm, vīriešiem esot nepieciešami piedzīvojumi tāpēc vien, lai viņi spētu radīt pēcnācējus, riskēšana ar dzīvību vai nu kosmosā, vai kur citur īstenībā esot tieši saistīta ar nākamo paaudžu veselību. Tā bija diezgan dīvaina filozofija, retais pievienojās tādiem uzskatiem; argumentu, kas tos apstiprinātu, kļuva arvien mazāk: pēdējos piecos gados kapteiņa Nemo komanda dzīvoja bezdarbībā, vīri jau kļuva nemierīgi. Tā nu visi līksmoja, kad reiz kādu nakti (pavisam pēkšņi, tikpat kā senāk trauksmes brīžos) kapteini atkal izsauca uz galveno ministriju.
Pirāti
— Šoreiz, kapteini Nemo, — ministrs viņu svinīgi uzrunāja, — mums ir darīšana ar gluži neparastu, mīklainu un bīstamu parādību. Šoreiz, šķiet, ir apdraudēta ne vien mūsu Zeme, bet pati Saule, dzīvības avots visai mūsu sistēmai, visam, kas ir ap mums … — Ministrs svinīgi pamāja savam vietniekam speciālajos zinātniskajos jautājumos, lai tas- turpina. Nemo ar savu palīgu sēdēja iepretim aiz liela konferenču galda. Visā plašajā telpā viņi bija vieni paši. Ministra vietnieks piegāja pie kosmosa kartes.
— Protams, arī mēs sākumā tam neticējām, bet tas nebija pareizi, biedri. Visas ziņas, kas mums ir, dibinās uz patiesiem faktiem. Apmēram pirms gada mēs no kādas universitātes saņēmām jauna zinātnieka darbu, kas apcerēja novu izcelšanos. Darbs bija pamatīgi argumentēts, autors atsaucās uz senajām ēģiptiešu zvaigžņu kartēm, kuras sastādītas pirms divdesmit gadsimtiem, uz jaunākajiem novērojumiem Centaura zvaigznāja omegā un Andromēdas miglājā, un secināja, ka no- vas uzliesmo nevis, tā sakot, pašas no sevis, bet pēc noteikta plāna tiek aizdedzinātas. Tā ekspedīcija kalnos pamet aiz sevis ugunskurus, lai dotu zīmi ielejas iedzīvotājiem. Zinātnieks sprieda, ka tā esot kāda raķete, kosmiskais kuģis vai maza planēta ar mainīgu kustības trajektoriju; tā traucoties pa Visuma telpu un iznīcinot atsevišķas zvaigznes. Ir interesanti, ka ar šādu domu sastopamies jau antīkajos avotos. Tā kā darba autors domāja, ka kosmosa pirātu nākamais mērķis būšot mūsu Saules sistēmas vistuvākā apkārtne, tad ātri un slepeni, sabiedrībai nezinot, Jupitera tuvumā ierīkoja teleobjektīvu, lai novērotu vietas, pa kurām kustas hipotētiskais ķermenis. Šā teleobjektīva ziņojumus esam atšifrējuši tikai šodien … — Ministra vietnieks paņēma garu rādāmo irbuli un pastiepa to uz zvaigžņu kartes pusi. Ministrs vairs nespēja izturēt sasprindzinājumu. Viņš pielēca kājās.
— Viņi ir tur! — tas kliedza. — Viņi tuvojas mums! Viņi ir klāt! — Satraukumā elsodams, ministrs noslaucīja pieri ar mutautu. — Nolādētie pirāti… — viņš izgrūda un atkal apsēdās. Nebija ko brīnīties par ministra izmisumu.
— Ja ēģiptiešu ziņas ir pareizas, tad šis ķermenis klaiņo pa izplatījumu apmēram deviņsimt tūkstoš gadu, — ministra vietnieks zinātniskajā darbā turpināja. •— Mums ir izdevies aprēķināt tā sarežģīto trajektoriju. Pilnīgi neiespējami, ka tā būtu kādas tālas Saules sistēmas planēta. Šim ķermenim ir pašam savs enerģijas avots.
— Pašam savs? Tātad raķete? —- kapteiņa Nemo jauniņais palīgs izbrīnā iesaucās.
— Tā ir septiņi tūkstoši reižu lielāka par jebkuru raķeti, ko mēs patlaban spējam izgatavot, — ministra vietnieks sacīja. —Zvaigznes tā aizdedzina no milzīga attāluma. Pēc gada mūsu Saule nokļūs šā ķermeņa darbības rādiusā. Pēc gada šis ķermenis var uzspridzināt mūsu Saules sistēmu-.,.
—• Kādas būs pavēles? — izvilkdams piezīmju grāmatiņu, kapteinis Nemo apvaicājās tik lietišķi, it kā viņš diendienā būtu cīnījies ar kosmiskiem pirātiem, kas septiņi tūkstoši reižu lielāki par viņu pašu.
•— Pavēles? Neesiet muļķis, — ministrs atkal uzšāvās stāvus. — Vai tad mēs varam sūtīt jūs pretī šai raķetei? Tas būtu tikpat kā sūtīt skudru pret ziloni.
— Bet ja skudra būs viltīga? Un ja tai būs pietiekami daudz skābes … — Nemo pasmīnēja.
— Mēs taču nevaram jums pagādāt nekādu brīnumlīdzekli, — ministrs turpināja.
— Dosim jums visjaunākā tipa kaujas raķeti ar radioaktīviem ieročiem, kas gan ir jau vairāk nekā simt gadu veci, — vietnieks ierunājās. Jaunais palīgs, kas stāvēja līdzās kapteinim, sadrūma.
— Vai šaujamloku un bultu mums nebūs? Kapteinim Nemo patika pajokot. Viņš bija slavens ar to, ka pat vislielākajās briesmās spēja stāstīt anekdotes.
— Stāvoklis ir nopietns, kapteini, — ministrs aizrādīja.
— Redzu. Te jūsu autopiloti jums vairs nespēj līdzēt. Tik tālu jūs tos nevarat sūtīt, jo pārtrūkst sakari, vai ne? Tik tālu spēj lidot vienīgi cilvēku vadīta raķete.
— Protams… — ministra vietnieks sa- drūma. — Tāpēc tas ir uzdevums, kas jāuzņemas brīvprātīgi. Neviens nedrīkst par to zināt, nebiedēsim sabiedrību — tikai nedaudzas paaudzes taču ir nodzīvojušas, nezinādamas kara šausmu. Par to paziņosim tikai tad, ja jums neveiksies.
— Ja mēs nespēsim padarīt pirātu nekaitīgu?
Kapteiņa Nemo sarunu biedri paskaidroja, ka runa neesot par iznīcināšanu, daudz labāks būtu miera līgums, jo tad Zeme neiemantotu liekus ienaidniekus Visuma telpā, tomēr viņi negribot kapteinim Nemo neko pavēlēt, jo pazīstot kā viņa drosmi, tā arī varonību. Ja vien pirāti pametīšot mūsu Saules sistēmu, tad kapteinis būšot uzvarējis.
— Par to mums droši vien vajadzēs jums ziņot? — palīgs ievaicājās.
— Diezin vai, — Nemo sacīja.
— Kāpēc?
Palīgam bija nedaudz vairāk par divdesmit gadiem. Visi trīs tagad raudzījās viņā. Ministrs, kapteinis Nemo un ministra vietnieks.
— Mīļo zēn, pastāv taču relativitāte. Kad jūs pēc pusgada nokļūsiet līdz šim ķermenim, lidodami gandrīz ar gaismas ātrumu, uz Zemes būs pagājuši vairāk nekā tūkstoš gadu.
— Tūkstoš gadu? — palīgs nočukstēja, iedomādamies par to, ka pirms tūkstoš gadiem Čehijā valdīja Pršemisls Otakars.
— Draugi, tas ir uzdevums, kas jāuzņemas brīvprātīgi…
— Un varens piedzīvojums.
— Baidos, ka pēdējais… — kapteinis Nemo noteica, piecēlās, militāri sasita papēžus un lūdza apspriest ekspedīcijas gaitu sīki jo sīki.
— Bet ko mēs sacīsim mājās? — palīgs vēl gribēja zināt.
— Jūs taču nebiedēsiet mājiniekus, stāstīdami, ka pēc diviem gadiem kads aizdedzinās mūsu Sauli? Jūs dodaties parastā ekspedīcijā, bet pēc mēneša mēs paziņosim, ka esat gājuši bojā. Vai domājat, ka jūsu mīļajiem būs labāk, ja tie gaidīs jūs līdz pašai nāvei? Jūsu mazbērni par jums vairs neko nezinās, pēc tūkstoš gadiem jūs tik un tā būsiet aizmirsti.
— Ja uzvarēsim pirātus, — Nemo pasmaidīja. — Citādi visi drīz vien satiksimies.
— Vai jūs vēl ticat pēcnāves dzīvei? — ministrs iesmējās.
— Piedzīvojumu meklētājam drīkst piemist visādas ērmības, —kapteinis atbildēja.— Nē, neticu, ka jūs tas interesē. Man patīk piedzīvojumi tieši tāpēc, ka tad cilvēks liek uz spēles visu …
— Tas taču nav nekāds piedzīvojums, palīgs saviļņots viņu pārtrauca. — Praktiski tā ir droša nāve. Mēs nevaram iznīcināt ķermeni, kas gadsimtu gaitā iztālēm aizdedzinājis jau vairākas saules; un, ja arī tas izdotos, mēs atgriezīsimies svešā pasaulē, pie cilvēkiem, kas mūs nepazīs …
— Draugi, jūs būsiet vienīgie, kas ieraudzīs tik tālu nākotni, — ministrs sacīja.
—• Tā ir brīvprātīga ekspedīcija, —1 ministra vietnieks uzsvēra. — Ja jūs zināt citu iespēju, tad iesakiet. Vispasaules padome par to lauza galvu jau desmitiem stundu.
— Un atcerējusies mūs. Tas ir jauki. — Kapteinis jutās glaimots. — Bet tagad lūgšu apspriest detaļas… — Viņš piegāja pie ministra vietnieka tā, kā pieiet komandieris pie ofensīvas virspavēlnieka.
Atvadīšanas
— Tātad jums atkal neliek mieru? —< pane Peržinka sūrojās, kravādama vīra čemodānu. ■— Vai tad nevarēja sūtīt kādu jaunāku? Man jau likās, ka tu ar saviem piecdesmit gadiem uz muguras viņiem vairs nederēsi… Cerēju, ka vismaz tagad vecumdienās pavadīsim kopā kādu mierīgu brītiņu. Varētu apmesties kalnos, kaimiņi tur taisās nomāt mājiņu, mēs atpūstos pa īstam …
— Atpūtīsimies kapā… — nožāvājās kapteinis, kas, mājās pārnācis, visu laiku gulšņāja uz dīvāna. Pirms katras ekspedīcijas viņš mēdza divdesmit četras stundas no- snaust un novāļāties, dēvēdams šo ieradumu par ziemas guļu, un nekur citur nevarēja atpūsties tik labi kā mājā. Tāpēc sieva jau zināja: ja vīrs pārrodas mājā, tad viņš nāk atvadīties. Tikai pēdējos gados viņš apciemoja ģimeni arī svētdienās un ziemsvētkos.
— Saki, Lacek, cik ilgi tu vēl domā dzīvot kā jauns puika? Kad tu atgriezīsies pie mums? …
Kapteinis nikni pielēca kājās.
— Nesaprotu, kāpēc tu neļauj man atpūsties. Ja tu zinātu, cik svarīga ir šī ekspedīcija …
—< To pašu tu sacīji pirms Neptuna, pirms Jupitera, pirms Mēness vētrām un toreiz, kad uznāca meteorītu lietus … Katra ekspedīcija tev ir vissvarīgākā, un vienmēr tas ir tikai iegansts, lai tu varētu tikt projām no mājas…
— Kas tad ta par maju? — kapteinis paskatījās apkārt. — Puiku neesmu šorīt vēl redzējis.
'— Zēns beidzot esot atradis kādu kolektīvu, kas nospēlēšot vienu no viņa simfonijām, un viņš ar tiem mēģina jau kopš vakardienas.
— Un nenāks pat atvadīties? Vai viņš ziņu nesaņēma?
— Viņam būs premjera, saproti taču, —* māte aizstāvēja dēlu.
— Man arī, — Nemo atteica, nezinādams, kā nosaukt savu pēdējo, visefektīgāko uzstāšanos. Tad viņš tomēr gāja meklēt dēlu. Viņam gribējās paklausīties kaut vai mēģinājumu.
Zālē nebija gandrīz neviena, tikai malējās rindās snauda daži vecāki ļaudis. Orķestris no saviem instrumentiem izvilināja dīvainas skaņas, jaunais Peržinka aizrautīgi diriģēja pēc atmiņas, acis aizvēris, un neredzēja, ka no sānu ložas viņam māj tēvs. Viņš dzirdēja tikai savu mūziku. Šķita, it kā viņš zālē būtu viens pats. Nemo īgni aizcirta zāles durvis. Aiz tām viņš sadūrās ar vecu vīru — vietu ie- rādītāju.
— Kā jums patīk šī simfonija? — kapteinis ievaicājās.
— Moderna, tas jāatzīst, — vietu ierādītājs atbildēja.
— Es gribēju zināt, kā jums tā patīk …—■ Šajā mirklī no zāles atplūda īpaši pretīgas, skaļas un griezīgas skaņas, un Nemo gandrīz skriešus izmetās ārā nama priekšā.
Tur kapteini jau gaidīja Timbuktu meiča. Viņa bija atlidojusi agri no rīta ar speciālu raķešu lidmašīnu. Kapteinim ienāca prātā, kā meiča raudāja, kad viņš noteikti bija atsacījies ar to precēties.
<— Braucam labot kādu ierīci starp Mer- kuru un Venēru, — Nemo smējās. — šoreiz būs krietni jāpasvīst. Kad atgriezīšos, man pat tavā Timbuktu nebūs karsti…
— Es zinu, ka tu neatgriezīsies, kapteini … — Viņa arvien sauca Nemo par kapli!
teini. — Es taču pati uzrakstīju atzinīgu atsauksmi par šo ziņojumu …
— Par kādu ziņojumu?
— Par septiņi tūkstoši reižu lielākiem pirātiem, — meiča pasmīnēja. — Tūliņ sacīju pati sev, ka tas nu būs piedzīvojums pēc tavas gaumes. Es varēju šo darbu noraidīt, to mums atnesa kāds jauns students, varēju vēl iegūt mazliet laika mums abiem. Bet mums ir svarīgāki pienākumi, kā tu allaž mēdz sacīt…
— Protams.
— Mums vismaz jāatvadās. Uz startu es neiešu. Vēlos atvadīties no tevis vienatnē …
Tā nu atkal iznāca, ka Nemo pie sievas neatgriezās un pirms aizlidošanas vairs nesatika savu dēlu. Čemodānu viņam uz raķeti atnesa palīgs, kas viņu jau bija nomeklējies dzīvoklī. Nemo ieradās mazliet bāls un sejā sakrities, visi komandas vīri to ievēroja, bet tāds viņš uz startu nāca aizvien, un vīri par to tikai labsirdīgi pasmējās.
Galvenā ministrija šoreiz bija sarīkojusi ārkārtīgi svinīgu pavadīšanu. Neviens nebija domājis par taupību, bija ieradusies Vispasaules valdības padome, kopā ar to visi aizbraucēju tuvinieki un vesels bars apbrīnotāju: sievietes, meičas un jaunekļi. Tā nu tur varēja redzēt jūsmīgas sejas līdzās vienaldzīgajiem tuviniekiem, kas jau bija pieraduši pie tādiem notikumiem; turpat ar nopietniem, pat raižu pilniem vaibstiem stāvēja tie, kuri
zināja šā starta noslēpumu. Uzsaucot svinīgo tostu, ministram gandrīz iedrebējās balss. Viņš nezināja vien, kā pateikties visai komandai, un solīja, ka vīru varonīgo rīcību nekad neaizmirsīšot. Kad ministrs atvadījās no kapteiņa Nemo, viņam trīcēja roka, beidzot viņš pat apraudājās.
Kad tuvinieki un ziņkārīgie bija aizgājuši, komanda vēlreiz pavisam slepeni satikās ar Vispasaules valdības pārstāvjiem.
— Jūsu rokās ir mūsu dzīvība. Jūsu tuvinieku, jūsu bērnu un bērnubērnu dzīvība, visu nākamo paaudžu dzīvība. Cilvēki bieži ir gājuši nāvē nākamo paaudžu labā, reizēm pat veltīgi. Jūs skaidri zināt, kāpēc to darāt. Nekāda cita iepriecinājuma nevaram jums dot. Man ir žēl, ka nebraucu kopā ar jums, bet tas radītu pārāk lielu uztraukumu, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka izceļas panika. Cīnīties taču ir vieglāk nekā gaidīt un krist par upuri.
Pēc tam komandai, kura sastāvēja no dažādu tautību vīriem, nospēlēja seno, slaveno karadienu maršus, bet tie neaizkustināja, nevienam neritēja asaras, dzirdot Kastaldo vai Radecka maršu. Tad diriģentam iešāvās prātā laba doma, un viņš lika ātrumā vēl nospēlēt nobeiguma kori no Bēthovena Devītās simfonijas, kā nu viņa pūtēji to atcerējās, tas kļuva par atvadu ceremonijas vissvinīgāko brīdi, jo klausītāji izjuta, ka jau daudzas cilvēku paaudzes dzīvo laikmetā, kad visi ļaudis ir brāļi un ka tagad pēkšņi pasaulei uzbrukušas jaunas Bailes.
Lidojams
Pusstundas laikā viņi attīstīja vajadzīgo ātrumu, jo pašā pēdējā brīdī raķete tomēr bija uzlabota un piemērota jaunajam uzdevumam. Jau pēc stundas palīgs atnesa komandierim radiostacijas ziņojumu. Uz Zemes, kur pa šo laiku jau bija aizritējuši vairāki gadi, bija publicēts komunikē par to, ka Nau- tils III — tāds vārds bija dots viņu kosmiskajam kuģim — gājis bojā.
— Tātad mēs esam galīgi nomiruši.
— Vai paziņot to komandai? — palīgs mulsi apvaicājās.
— Protams. Šeit mūsu starpā nedrīkst būt nekādu noslēpumu.
Sākumā komanda ziņu par savu nāvi saņēma ar smiekliem. Kas pārdzīvojot pats savu nāvi, tam esot ilgs mūžs. Un tiešām, ja viņi satiks kosmisko ķermeni un paliks dzīvi, tad atgriezīsies kā tūkstošgadīgi veči.vjūk- stošgadīgi veči pašā spēku briedumā. Bet ar šo tēmu ilgi nepietika. Drīz vien kjuva manāmas pazīmes, kas tik bieži vērojamas kosmiskajos ceļojumos. Vīri tapa gurdeni un raudulīgi, nerunīgi un grūtsirdīgi. Kad joki nelīdzēja, atlika vienas vienīgas zāles. (Nemo mēdza sacīt: «Ja senāk ļaudis neuztraucās par to, ka, aizlidojuši no Prāgas līdz Maskavai, kļūst par divām stundām vecāki, kāpēc tad jūs uztraucaties, ka novecosiet par dažiem gadiem? Galvenais ir, ka jūs paši to nemaz nejūtat, tas ir pats svarīgākais.») Kad joki nelīdzēja, vajadzēja mākslīgi satraukt dienu ritumu. Bads un bailes mēdz ātri vien izklaidēt bezmērķīgas pārdomas. Tāpēc kapteinim pašam vajadzēja sagudrot dažādas briesmas, kas apdraudot kuģi, kurš īstenībā darbojās priekšzīmīgi: reiz viņš stāstīja, ka neesot kārtībā borta mehānismi; kuģi neapturot, vīri uzmanīgi apmainīja detaļu pēc detaļas un pēc tam priecājās, ka izglābušies; citreiz draudēja sadursme ar meteorītu, un vajadzēja ātri pārkraut visus krājumus no apdraudētās puses uz otru, bet pēc tam, kad meteors bija nogājis raķetei no ceļa, krājumus nogādāt atpakaļ vecajā vietā; trešo reizi likās, ka sāk izplatīties infekcija, kas esot ievazāta starta laikā, un visus pēc kārtas nācās no jauna potēt; tad tika atklāta produktu bojāšanās, un divas dienas vīriem izsniedza tikai maizi un ūdeni. Kapteinis nemitīgi pūlējās ceļojumu padarīt interesantāku, izgudrodams dažādas sīkas grūtības, lai vīri nepaļautos bezdarbībai un tukšai prātošanai, kas nekad labi nebeidzas, to jau rāda pieredze.
Bet Peržinkam neviens nesadomāja tādus sīkus sarežģījumus, lai viņu izklaidētu. Viņam pašam vajadzēja tikt ar visu galā. Gan ar sajūtu, ka šis lidojums un visa viņa dzīve ir bezjēdzīga, jo viņš taču paliks vientuļš uz visiem laikiem, gan ar izmisumu par to, cik bezcerīgs ir uzdevums, ko viņš uzņēmies, un cik bezcerīga ir dzīve, ko viņš atstājis Zemes viesti. Kapteinis bija norunājis ar kuģa ārstu: tiklīdz ārsts manīs, ka viņa depresija kļūst draudīga, tas izdomās žultsakmeņu lēkmi, kas esot jāārstē kuģa ambulancē ar īpašiem stariem. Kamēr kapteinis, kas neatzina nekādas zāles, izņemot sļivovici, ārsta kabinetā dzēra, kuģi komandēja viņa palīgs, kas šais ilgajos starplaikos saskatīja sev ceļojuma mērķi: šajā lidojumā viņš parādīs savas spējas un nākamreiz pats kļūs par komandieri. Pēc divām dienām kapteinis parasti bija ticis vaļā no paģirām un atkal ieradās uz klāja, lai gudrotu nākamos šķēršļus, kurus komanda, bailēs trīcēdama, pieveiks, lai pēc tam svinētu uzvaru.
Tikai pēc. pēdējām paģirām kapteinim Nemo vairs neko nevajadzēja izgudrot. Likās, ka drīz notiks sastapšanās ar kosmisko ķermeni. To jau varēja saskatīt. Tā bija cigār- veidīga raķete, tāda kā neliels planetoīds, apmēram puse no mūsu Mēness, un izskatījās drīzāk pēc gaisa kuģa; gaužām lēni tā peldēja uz mūsu Saules sistēmas pusi. Nebija nekādu šaubu — tā virzījās uz Sauli.
Nemo nekavējoties izrīkoja, lai ar speciālu ierīci nosūta ziņojumu uz Zemi. Tas gan bija tikai mēģinājums, jo no tik liela attāluma diezin vai kādi sakari bija iespējami. Tad viņš pavēlēja visiem būt kaujas gatavībā. Komandai vajadzēja maiņās dežurēt pie aparātiem, gulēt kosmiskajos tērpos un ar ieročiem rokās. Vissmagākās tālšāvējas katapultas kapteinis pavērsa pret milzi un lika samazināt ātrumu.
Sastapšanas
Tagad bija vairākas iespējas, tās visas štābā tika izanalizētas, un elektronu skaitļojamās mašīnas ieteica aizvien jaunas un jaunas kombinācijas. Taču visā visumā tās bija divējas: vai nu tūliņ uzbrukt svešajam ķermenim, vai arī noslēgt miera līgumu.
Ņemot vērā tos briesmu darbus, ko pirāts līdz šim bija pastrādājis Visuma telpā, lielākā daļa štāba iestājās par tūlītēju uzbrukumu. Visi vēl labi atcerējās izmēģinājuma sprādzienus un domāja, ka Visuma telpā nevarot būt neviena ķermeņa, kas spētu turēties pretim saskaldītā atoma spēkam. Bet vai uzbrucēju kuģītis pārcietīs tik milzīgas masas eksploziju? Vai Nautils pārcietīs tādu katastrofu? Uz to bija grūti atbildēt, jo neviens nezināja, no kādas vielas īsti darināts kosmosa ķermenis. Turklāt bija taču iespējams, ka superraķetes komandā ir saprātīgas un inteliģentas būtnes, ar kurām iespējams salīgt mieru. Bet ja nu noslēpumainie pirāti sagūsta un iznīcina parlamentārus? Sāds lēmums bija visai riskants. Tomēr, rīkojoties pēc pirmā plāna, risks īstenībā būtu vēl lielāks: tad aizietu bojā pilnīgi visi.
Tāpēc Nemo galu galā izšķīrās par to, ka viņš, līdz zobiem apbruņojies, kopā ar dažiem visuzticamākajiem biedriem aizlidos pie noslēpumainās parādības -un mēģinās uzsākt sarunas. Kapteinis devās ceļā vecmodīgajā «kosmiskajā vannā», kurā lidodams, bija gU* vis pirmo slavu savā mūžā.
Cik pārsteigti visi bija, konstatēdami, ka raķete ir visai līdzīga dažiem Zemes satiksmes raķešu tipiem, tikai daudzkārt lielāka. Viņi varēja lidot raķetei apkārt, it kā būtu tās pavadoņi, bet raķetē nekas nekustējās. «Vai nu raķetē nav neviena novērotāja, vai viņi vēlas līgt ar mums mieru, vai arī ir miruši,» Nemo domāja.
— Piestāsim pie galvenās ieejas, — viņš norādīja uz milzīgu iedobumu raķetes priekšgalā. Galvenā ieeja nemaz nebija īpaši noslēgta, un atbraucēji viegli iekļuva iekšā. Viņi bija pieci. Sasaistījušies savstarpēji ar virvēm un nodrošinājuši sakarus ar «vannu», viņi pa vienam devās dziļāk iekšā raķetē. Pirmais gāja kapteiņa palīgs. Pēc maza brīža viņš atgriezās. Acis viņam bija ieplestas, pa muti plūda asinis, to varēja redzēt pa astronauta skafandra biezajiem stikla aizsargiem. Viņu tūliņ aizsūtīja atpakaļ uz Nautilu. Nevienam vairs nebija patikas kāpt lejā bezdibenī. Visi stāvēja neapņēmīgi, kā spēku zaudējuši, turēdami rokā mazas baterijas, kas deva iespēju pārvietoties; uz muguras karājās automātiskās šautenes. Neviens nekustējās. Beidzot devās uz priekšu pats Nemo. Viņš sāka lēnām laisties lejup dziļumā.
Nemo nebija nokāpis vēl ne trīs metrus, kad galvā sāka neatlaidīgi rosīties doma, it kā to kāds čukstētu ausī:
«Esam draugi, esam draugi, esam draugi…» Tomēr dzirdēt viņš neko nedzirdēja. Bija tāda sajūta, kāda ir cilvēkam, kad tam skan ausīs viena un tā pati melodija. Sis teikums džinkstēja galvā kā sabojāta skaņuplate.
Jo dziļāk kapteiņa smadzenēs urbās vārdi par draudzību, jo lielākas šķita augam viņa baismas. Beidzot kājas atdūrās pret tādu kā grīdu. Tiklīdz Nemo uz tās nostājās, priekšā sāka vērties vaļā vairākus metrus biezā pretējā siena; šķita, ka raķetes iemītnieki ir gatavi pieņemt viesus. Nemo aizmiedza acis un žigli iegāja pa šo spraugu, apgaismodams ceļu ar savas baterijas šauro staru kūli. Pēc kādām trim minūtēm viņu apžilbināja spožums.
Viņš stāvēja bezgalīgi plašas zāles vienā malā, otru galu nemaz nevarēja saskatīt. Bet savā priekšā viņš redzēja briesmoņus.
Tie vismaz izskatījās baigi. Nemo gan bija pārliecināts, ka šiem briesmoņiem arī viņš pats liekas kā briesmonis. Bet visvairāk viņu pārsteidza, ka tie nav cits citam līdzīgi. Viens no šiem radījumiem, gandrīz valzivs lielumā, līdzinājās piepūstai infuzorijai, otram visu ķermeņa virsmu klāja tādas kā viciņas, trešajam bija astoņas kājas. Visi bija caurspīdīgi, varēja redzēt, kā miesā pulsē dīvains šķidrums, katram pa savu ceļu. Bet radījumi nekustējās. Ja neredzētu, ka sirdis tiem pukst, būtu jādomā, ka tie ir miruši.
«Tie tikai guļ, tie ir atdzesēti, tu vari tos atmodināt sasildīdams, tie pamodīsies acumirklī…», kapteinim galvā atkal sāka skanēt. Viņš jau noprata, ka šīs domas ierosina mikroraidītāji, kas darbojas smadzeņu virsmā. Nekavēdamies viņš nodzēsa savu bateriju. Viņš nevēlējās tos uzmodināt, nevēlējās pat ar sava gaismekļa kvēli sasildīt telpu kur tie uzturējās. Nemo ātri paraustīja virvi, pie kuras bija piesējies. Tiklīdz viņu izvilka ārā, viņš dzirdēja, ka izolācijas siena aiz muguras aizveras.
— Tie patiešām ir briesmoņi, — kapteinis sacīja saviem pavadoņiem, aši iedzerdams malku sļivovices. — Palielināti vienšūņi. Zēna gados reiz mikroskopā apskatīju ūdens pilienu. Šie radījumi ir septiņtūkstoškārt palielināti ūdens pilieni, — viņš skaidroja un pats tam gandrīz noticēja. Visi žigli steidzās atpakaļ uz savu kuģi, aizlidoja uz raķeti un sapulcināja štāba locekļus.
Palīgs, kas pa šo laiku jau bija atguvies, sacīja:
— Es ierosinu nekavējoties novietot uz raķetes virsmas visas sprāgstvielas, kādas vien mums ir, noregulēt laika degli tā, lai sprādziens notiktu pēc nedēļas, tad, cik ātri vien iespējams, pazust un doties atpakaļ uz Zemi.
1 — Bet ja nu tie ir draugi… — Nemo iebilda. — Mums nav tiesību viņus iznīcināt bez brīdinājuma. Ja nu viņi mums ved kādu vēstījumu vai grib mūs brīdināt? — Un viņš nolēma sprāgstvielas gan piestiprināt pie šā milzīgā gaiskuģa, kurā mīt palielinātas infu-
zorijas, tomēr reizē ari pamēģināt, vai nevar uzsākt sarunas.
— Kas nāks man līdzi kā parlamentārs? — kapteinis beidzot ievaicājās. Viņš raudzījās uz biedriem, kam aiz muguras bija tik daudz piedzīvojumu, bet visi vairījās no viņa skatiena. Pirmo reizi pa visiem šiem gadiem vīrus bija pārņēmušas bailes, pirmo reizi. Palīgs taču bija drausmīgā stāvoklī, kad viņu ieveda ambulancē. Viņš bez mitas kliedza par briesmoņiem un nezvēriem, bija redzams, kādas šausmas viņš izcietis.
— Iešu jums līdzi, — viņš tagad sac.īja. — Man jāizlabo savs nodarījums …
Sfinksa
Tagad abi stāvēja milzīgās telpas malā netālu no infuzorijas, kas bija valzivs lielumā, un no aļģes ziloņa lielumā; trešā radījuma milzīgais tausteklis gulēja atmests atpakaļ; pārējās būtnes viņi nevarēja saskatīt un nemaz necentās to darīt. Atkal viņi dzirdēja galvā skanam abus paziņojumus. Atnācēji sāka pamazām sildīt gaisu. Viņi bija atnesuši līdzi aktīvu akumulatoru un pēc nepilnas I stundas ieraudzīja, ka šķidrums infuzorijas
ķermenī sāk plūst straujāk, nepazīstamā radījuma tausteklis notrīc un aļģe slinki un tīksmīgi nostaipās.
Līdz šim brīdim sastapšanos vēroja visa I Nautila III komanda, jo palīgs bija paņēmis
līdzi televīzijas raidītāju, bet, tiklīdz aļģe sakustējās otrreiz, likās, ka attēlu kāds aizmiglotu vai aplietu ar ūdeni, un sakari pārtrūka.
Otrais virsnieks nekavējoties sapulcināja štābu. Tā kā abi parlamentāri vairs neatbildēja arī uz virves paraustīšanu, visi jautāja, vai nevajadzētu sākt uzbrukumu un mesties milzenim virsū. Galu galā tomēr nolēma izsūtīt otru grupu. Tā noskaidroja, ka siena, par kuru iepriekšējie sūtņi bija stāstījuši, tagad ir ciet un neveras vaļā, lai kā viņi izmēģinājās; siena turējās pretim arī kosmisko staciju autogēna aparātiem, kas taču griež kuru katru vielu! Grupa nolēma pagaidīt pie milzīgās raķetes ieejas vēl stundu un tad sākt uzbrukumu.
Tieši pēc piecdesmit deviņām minūtēm abi parlamentāri atkal parādījās. Viņi pārsēdās «kosmiskajā vannā», atgriezās raķetē, sapulcināja komandu, un Nemo pavēlēja sākt ceļu atpakaļ.
— Bet sprāgstvielas?
— Tās varam atstāt viņiem. Tik un tā viņi par tām zina, — Nemo atbildēja un ieslēdzās savā darbistabā kopā ar palīgu un kuģa ārstu. Tur viņi apspriedās gandrīz desmit stundas.
Tikmēr komanda ievēroja, ka arī milzu raķetes ekipāža nestāv dīkā. Milzīgais .cigārs pēkšņi it kā pārlūza, tad atkal iztaisnojās un lielā ātrumā sāka kustēties pretējā virzienā, projām no mūsu Saules. Šķita, ka Nautils savu uzdevumu ir paveicis. Bet noslēpumainā ilidķermeņa mikla vēl aizvien nebija uzminēta. Visi kāri gaidīja, ko kapteinis pastāstīs. Tāpēc uz vakara sapulci visi sanāca lielā nepacietībā.
— Baidos, ka sagādāšu jums vilšanos, — Nemo uzrunāja savus vīrus. —• Ar šiem svešajiem sūtņiem (jo tie nebija nekas cits) pārmijām tikai dažus vārdus. Viņi mums atbildēja, pārraidīdami domas, šķiet, ka šajā mākslā viņi tikuši tālāk nekā mēs. Mēs jautājām, vai viņi lido uz mūsu Saules sistēmu un ar kādu nolūku. Viņi atbildēja, ka jau sen esot no savas planētas izsūtīti kosmosā, lai apciemotu mūsu Saules sistēmu, kas Visumā esot vienīgā, kur pēc viņu ziņām mītot inteliģentas būtnes, tas ir, dzīvi radījumi, kas apjēdz paši sevi un savu apkārtni, kas apzinās paši sevi.
Mēs vaicājām, ko viņi vēlas un kāpēc devušies tik tālā ceļā pie mums. Varbūt mēs varam viņiem palīdzēt, varbūt viņi grib pārcelties uz mūsu planētu; tūliņ gan mēs paskaidrojām, kāpēc tas nav iespējams. Mums šķita, ka vienīgi nāves briesmas varēja būt piespiedušas šos radījumus doties tik tālā un tik grūtā kosmosa ceļojumā.
Viņi atteica, ka vēloties zināt mūsu atbildi uz jautājumiem par esamības dziļāko jēgu.
Šos vārdus izrunājis, kapteinis pietvīka tikpat kā skolnieks, kas izsaukts un pēkšņi aizmirsis uzdoto. — Man ir gaužām nepatīkami, zinu, ka jums tas liksies smieklīgi, bet viņi tiešām tā sacīja … — Nemo pavērās uz savu palīgu, tas pamāja un atkārtoja:
— Viņi sacīja, ka vēloties zināt mūsu atbildi uz jautājumu par esamības dziļāko jēgu.
— Zināms, mēs viņus nesapratām, — kapteinis turpināja. — Domājām, ka viņi taujā par dzīves jēgu. Tā taču katram ir skaidra: dzīves jēga ir apkārtējās dabas pārveidošanā, bet šī gan nebija īstā atbilde. Varbūt viņi domāja to, cik pamatīgi mēs pazīstam dzīvību? Piedāvājām viņiem mūsu doktora piezīmes: mēs taču jau mākam atjaunot audus, spējam pagarināt cilvēka mūžu, protam glābt pat ļoti smagi savainotu dzīvu radījumu. Bet arī tas viņiem nebija vajadzīgs. Viņiem bija vajadzīga atbilde uz galvenajiem jautājumiem par esamību. Šķita, ka viņi vienā balsī sauc mums to ausi, ka ap mums kliedz vesels pūlis kādā stadionā, ka mūs riedami vajā satrakoti suņi. Viņi kāroja zināt atbildi. Bet mēs viņus nesapratām.
— Galvenie jautājumi par esamību, — palīgs pārtrauca kapteini. — Protams, mums ienāca prātā, ka tā varbūt ir tikai taktika un viņi mūs tīšām aizkavē ar filozofisku disputu. Jo kam tad viņi domā iestāstīt, ka ceļo nevis astoņsimt gadu, bet vismaz divsimt tūkstoš gadu no sava sasodītā spirāliskā miglāja šurp pie mums, ka pa ceļam aizdedzina zvaigzni pēc zvaigznes, dodami savējiem zīmi, ka joprojām vēl tiecas pēc sava mērķa, ka brīvprātīgi ļāvuši sevi pa pusei nobeigt, mākslīgi iemidzināt ziemas guļā tikai tāpēc, lai uzzinātu atbildi uz jautājumu, ap kuru pie mums noņemas slaisti, dzērāji un visvisādi filozofi? Tātad man ienāca prātā, vai tā nav taktika, vai viņi negrib mūs aizturēt un pa to laiku iznīcināt raķeti. Mēģināju noraidīt jums pavēli.
Un to jums nevajadzēja darīt! — Nemo nikni uzkliedza palīgam. — Tā infuzorija, kas atradās mums vistuvāk, tai pašā mirklī atvēra izolācijas durvis un izgrūda mūs ārā. «Pasakiet viņiem, ka esam novākuši viņu sprāgstvielas,» tā teica. «Redzam, ka jūsu Saules sistēmā dzīvās būtnes līdz šim vēl nav apveltītas ar īstu saprātu …»
-— Ja viņi būtu jūs aizturējuši vēl vienu minūti ilgāk, mēs sāktu uzbrukumu.
— Muļķi, — kapteinis uzkliedza. — Stulbeņi! Nekas nebūtu noticis. Vai jūs nesaprotat, ka šīm būtnēm ir daudz pilnīgāka tehnika nekā mūsējā? Mēs bijām paļauti viņu žēlastībai vai nežēlastībai, un viņi pažēloja mūs. Pažēloja tikai tāpēc, ka sen vairs nevienu nenogalina un neiznīcina, ka viņus acīmredzot interesē citi jautājumi… — Kapteinis brīdi klusēja un tad atkal uzrunāja savus vīrus. -— Tas bija satraucošs piedzīvojums, un es kļūstu vecs. Jūs zināt, ka līdz šim nekad nebiju kliedzis uz jums. Bet man šķiet, ka šie briesmoņi mums būtu varējuši pastāstīt vairāk, man šķiet, ka esam kaut ko zaudējuši. Jo pilnīgāka ir dzīva būtne, jo vairāk laikam tā jautā.
— Galvenais, ka esam izglābuši savu dzimteni, — otrais virsnieks ieminējās.
— Izglābuši? No kā? Jautajumi nevienam nav bīstami.
— Viņi turpina savu lidojumu, — no novērošanas telpas atskrēja ārsts, iedrāzdamies zālē bez pieteikšanās un bez parastā sveiciena. — Viņi negriežas mājup uz Andro- mēdu, viņi dodas tālāk Visumā. Un ātrums atkal samazinājies.
— Viņi tātad tic, ka kaut kur Visumā dzīvība jau spēj atbildēt uz savu svarīgāko jautājumu …
— Uz galveno jautājumu, kapteini, — palīgs aizrādīja.
— Uz galveno jautājumu, — kapteinis vēl joprojām dusmojās uz savu palīgu. Viņš pagriezās pret komandu un klusā balsī nolasīja pavēli par nākamo dienu. Neviens nekad vēl nebija dzirdējis kapteini tik klusi lasām pavēli.
—: Viņš kļūst vecs, — vīri runāja. Bet viņi maldījās. Kapteinis bija sācis pārdomāt.
Nautils 300
Atpakaļceļā neviens vairs vīriem neizgudroja sīkas grūtības, neviens vairs nerūpējās par to, lai viņiem nevajadzētu domāt un mocīties. Kapteinis augām dienām sēdēja darbistabā un pa logu lūkojās tumšajā, tukšajā Visuma telpā, mīklainajos mūžības dziļumos, mūžības, kura varbūt nemaz nav mūžīga, ga* ilgajā bezgalībā. Pavāri sāka gatavot labāku ēdienu, virsnieki ļāva disciplīnai atslābt, pavēles nolasīja tikai tad, ja visi bija kopā, neviens vairs īsti nerūpējās par ceļu. Sākumā tas vīriem patika, tad viņiem kļuva bail. Galu galā gandrīz neviens vairs negāja pie galda, ēdiens vairs negaršoja, miegs nenāca, visus mocīja dīvainas domas. Tā viņi sasniedza Zemi. Raķete, protams, nolaidās tai pašā vietā, no kuras ceļojuma sākumā bija startējusi. Bija vēls vakars, nemaz nelikās, ka lidlaukā pa šo laiku būtu kas mainījies. Tiklīdz raķete nosēdās, no angāriem brauca šurp vecvecā tipa kravas "mašīnas. Kombinezonos tērpušie^- vīrieši atbraucējiem norādīja, kur iet un kā nokļūt mašīnās. Vīrieši viņiem uzsmaidīja un ar tiešām draudzīgām sejām sirsnīgi kratīja rokas. Bet tas arī bija viss. Ne sagaidītāju pulka,,nē reportieru, ne valdības delegācijas ar orķestri un pateicības runām, itin nekā. Pavisam parasta saņemšana, it kā viņi būtu atgriezušies no izbrauciena uz Marsu. Kapteini tas drusku aizskāra.
— Vai jūs nezinājāt, ka mēs atlidosim?
— Protams, ka zinājām. Jūs pārtraucāt mums raķešu satiksmi pa galveno līniju starp Zemi un Merkuriju. Mums vajadzēja izlaist piecus reidus* jo nebijām droši, vai jūs precīzi ievēr6siet laikū.
— Mēs arvjen esam precīzi, —• kapteinis iesaucās. — Tātad neviens no augstākajiem komandieriem neieradīsies man pateikties? —« viņš savaldījies apjautājās.
— Tikai rīt, tikai rīt no rīta jūsu apmešanās vietā, — atteica vīrietis, ar kuru kapteinis runāja. Tas bija izstīdzējis puisis ar pelnaini bālu seju un neveselīgu izskatu. Viņš aicināja visu komandu sēsties mašīnās. Atbraucēji paņēma līdzi tikai pašu nepieciešamāko. No lidlauka viņi aizbrauca apjukuši. Tā viņi nebija iedomājušies savu atgriešanos uz izglābtās Zemes.
— Mierīgi varējām atsūtīt viņiem tos briesmoņus. Tie viņiem būtu iedvesuši ilielāku respektu.
Tiklīdz mašīnas bija nokļuvušas uz maģistrāles, atbraucēji izdzirda aiz muguras sprādzienu. Kapteinis ātri pavērās atpakaļ. Lidlaukā bija aizdedzinājuši Nautilu. Tikko kā bija eksplodējuši raķetes rezervuāri. Kapteinis Nemo nikni iekliedzās, viņam piebalsoja visa komanda. Viņi dauzījās pie kabīnes durvīm, bet mašīna tikai palielināja ātrumu.
— Un mēs nepaņēmām līdzi nevienu šauteni, — otrais virsnieks sūrojās. Kapteiņa palīgs izliecās no mašīnas un ar kabatas nazi, mašīnai ejot pilnā gaitā, lūkoja pārdurt pakaļējo riepu. Tad skaļrunī atskanēja balss:
— Vīri, lūdzu, uzvedieties prātīgi. Vēršu jūsu uzmanību uz to, ka jūs nākat no laikmeta, kad ik dienas sūtīja kosmosā vairākas raķetes. Ja mums vajadzētu saglabāt katru raķeti, kas atgriežas uz Zemi, tad pēc neilga slaika tām vairs nebūtu, kur nolaisties. Jūs esat trīssimtā komanda, kas pēc simtiem gadu atgriežas šajā lidlaukā. Nezinu, kāpēc jūsu
laikos cilvēki tā kārojuši lidot Visumā, mums ir grūti to izprast, bet mēs cenšamies to darīt. Centieties arī jūs saprast mūsu grūtības.
Kapteiņa palīgs padevās. Automašīnai jau arī bija pilngumijas riepas, kuras viņš nevarēja pārdurt. Drīz vien viņi apstājās pie nometnes. Tur atradās vairākas zemas ēkas, kuras bija iekārtotas gluži tādā pašā stilā, kāds bija pierasts tais laikos, kad iemītnieki atstājuši Zemi. Pie atbraucējiem piesteidzās nesēji, kas, protams, paķēra viņu čemodānus. Visi šie cilvēki bija bālām sejām. Mītne kapteinim patika.
— Es gribētu pateikties jūsu komandierim, — viņš sacīja šoferiem.
— Tikai rīt, — tie samulsusi smaidīja. — Tikai rīt no rīta. — Šoferi atsveicinājās un aizbrauca.
Iegājis savā guļamistabā, Nemo izdzirdēja smieklus. Viņš atvēra durvis. Viņa vīri stāvēja klusi un apjukuši pie savām guļvietām, bet kādā gultā istabas kaktā smieklos kratījās vecs, bārdu apaudzis vīrietis, ģērbies no- skrandušā astronauta tērpā.
— Viņš saka …
— Viņš apgalvo …
— Tie neesot cilvēki … — kapteinis sadzirdēja.
— Tie esot nezkādi roboti… Melnbaltie kalpotāji… Pelēkie līdzinieki…
Nemo piegāja taisni pie ērmīgā vīra, kas vēl arvien smējās, un iesita tam divus krietnus pliķus. Vīrs tūdaļ pielēca kājās un sažņaudza dūres. Bet tad viņš novērtēja kapteiņa plecus, ieraudzīja, ka visa istaba ir pret viņu, un tikai nosēcās.
— Tādus jokus te nepazīst. Neviens vairs nekaujas. Un nevienam nepatīk, ja mēs kaujamies.
— Bet kas jūs tādi esat? — kapteinis vaicāja.
— Mēs? Neliela komanda, kas ar kādu personisku raķeti izlidoja no Kalifornijas, lai noskaidrotu, vai uz Merkurija nebūtu kaut kas labs iegūstams. Bet saniķojās vadības iekārta, un mēs gadiem klaiņojām starp Mer- kuriju un Zemi, līdz mūs kāds pamanīja un nodabūja atpakaļ uz Zemi. Mēs arī jutāmies ērmīgi, kad izrādījās, ka mūsu glābēji, ar kuriem visu ceļu spēlējām kārtis un dzērām greipfrūtu sulu, īstenībā ir fabrikā ražotas mašīnas. Jā, kungi, rīt doktors Erasms to visu jums izskaidros. Pagaidiet vien līdz rītam.
Jautājums par esamības dziļāko jēgu
— Jūs esat atgriezušies uz Zemes laikmetā, kad tehnikas attīstība ir beigusies, — nākamās dienas rītā viņiem stāstīja doktors Erasms. Doktors bija gandrīz vēl bālāks par saviem melnbaltajiem kalpotājiem. — Cilvēks sāka izgudrot mašīnas, lai tiktu vaļā no darba sloga. Cilvēks gan savu darbu veica ideāli, jo viņš kā inteliģenta būtne prot to padarīt vislabāk, tikai nespēj paciest, ja viņu pazemo kā vergu. Tiklīdz bija izgudrotas mašīnas, kas varētu nevainojami kalpot cilvēkiem, atlika vairs tikai viena problēma: kādām tām vajadzētu izskatīties? Nelikās ērti izveidot tās par ideāliem skaistuļiem: kāds varētu iemīlēties savā vergā, kas viņu apkalpo, varētu arī to ienīst, sodīt vai atriebties tam, ieviest savus cilvēka ieradumus attiecībās pret mašīnu. Daži ierosināja — stāstu to tikai tāpēc, lai viss būtu pilnīgi skaidrs — darināt ideālo kalpotāju pērtiķa vai suņa izskatā. Bet citi atzina, ka pērtiķa apveids nebūšot mērķtiecīgs un sunim, kas gan ir cilvēka līdzgaitnieks kopš senseniem laikiem, nav visu vajadzīgo iemaņu, tas nevar cilvēku apkopt, neprot uzpost telpas un atbrīvot savu saimnieku no darba, nespēj par viņu gādāt tik pilnīgi, lai cilvēks varētu nodoties tikai jaunradei un pārdomām, vienīgajam darbam, kas ir cilvēka cienīgs. Galu galā kalpotājus nolēma darināt melnbaltā krāsā, un katrs cilvēks saņēma kalpu, kas viņam līdzinājās tik ļoti, ka abus nebija iespējams atšķirt, saņēma tādu pelēku līdzinieku, kas paveica visus darbus un visnotaļ gādāja par savu paraugu. Arī jūs varat dabūt tādu līdzinieku, ja jums patiks dzīvot mūsu laikmetā, ja jūs spēsiet tam piemēroties. Jums nebūs par savu līdzinieku jārūpējas, viņš rūpēsies par jums, jo visus kalpotājus no viena centra vačla galvenās mehāniskās smadzenes, kas rīkojas pēc pamatinstrukcijas: rūpējieties par cilvēkiem. Tādējādi tehniskā problēma ir pilnīgi atrisināta, un cilvēks uz visiem laikiem atbrīvots no darba.
Bet, ja jūs labāk gribat dzīvot pa vecam — viens otrs jau vecumdienās tikai ar pūlēm pie-, rod pie jaunumiem, — tad varat palikt tajā rezervātā, kas atstāts jums un visiem pārējiem, kuri atgriežas no kosmosa.
Tas bija savādi. Ko tad cilvēki tagad īsteni dara? Nemo apvaicājās par to.
— Varu jums parādīt, — doktors Erasms atteica un ieslēdza televizora ekrānu pie sienas. Kļuva redzams dārzs, kurā pastaigājās doktora Erasma līdzinieks, sarunādamies ar dažiem draugiem. Tikai tagad visi apjēdza, ka uz ekrāna ir cilvēks, bet viņiem paskaidrojumus sniedz pelēkais līdzinieks. Erasms uz sienas televizora pēkšņi pagriezās pret Nau- tila komandu, uzsmaidīja viņiem un pamāja ar roku, bet tad atkal sāka runāt ar draugiem, it kā pasaulē nebūtu nekā svarīgāka …
Visa Nautila komanda nolēma iepazīties ar .jauno laikmetu. Erasma līdzinieks pasmīnēja. Tā iesākot visi. Diemžēl, visi gan nebeidzot tikpat jūsmīgi.
Kapteinis vispirms iegāja vēstures institūtā. Tur viņš palūdza ziņas par savu ceļojumu. Aizlidošanas datumu un datumu, kad paziņoja par ceļotāju nāvi. Bet viņš nevarēja neko dabūt. Nekur nebija saglabājies ne vārds par kosmosa pirātiem, jo ministrs laikam bija tā baidīites sacelt paniku, ka aizmirsis atstāt kaut jelkādu dokumentu, kas tagad noderētu Nautila komandai…
— Sameklējiet man vēl Peržinku!
Pelēkais līdzinieks neizpratnē paraudzījās
uz kapteini Nemo.
— Ladislavs Peržinka, daudzinātais varonis, kuru dēvēja arī par Nemo, — kapteinis skaidroja, pavērdamies visapkārt, vai viņā neklausās kāds paziņa. Bet pelēkais neizpratnē grozīja galvu.
— Jūs varbūt domājat Igoru Peržinku?
Par Igoru sauca kapteiņa vājredzīgo
dēlu. — Dvoržaks, Janāčeks, Peržinka? Trīs visslavenākie čehu mūziķi? — robots atkal pieklājīgi vaicāja.
— Mūziķi?
— Piedodiet, komponisti. Peržinka noteikti ir visslavenākais no viņiem, to mūsdienās zina katrs bērns. Viņa dzimtā māja veselus tūkstoš gadus ir saglabāta tāda pati, kā toreiz bijusi. Tās priekšā rīko svinīgus koncertus -un diskusijas par mūziku, tur jūs redzēsiet milzum daudz cilvēku… — Robots uzsvēra vārdu «cilvēku». Un tā kapteinis pēc tūkstoš gadiem brauca mājup.
Todien par laimi nenotika nekāds koncerts. Kapteinis baidījās, ka pat pēc tik ilga laika viņš nespētu noklausīties sava dēla kaķu koncertus. Viņu bijušā mājiņa tagad stāvēja parka vidū, visas kaimiņu villas bija nojauktas. Jau iztālēm viņš pie fasādes ieraudzīja divas mirdzošas zelta plāksnes. Viena bija veltīta viņa dēla piemiņai, slavināja darbus, ko tas šeit sacerējis, un atgādināja par tā nopelniem mūzikas laukā. Otra — kapteinis tai tuvojās ar pukstošu sirdi — otra bija veltīta viņa sievas piemiņai. Plāksni, kas atgādinātu par kapteini Nemo, nebija te pielicis neviens. Kapteinis vēlreiz pārlūkoja abas plāksnes, taču sava vārda neatrada.
— Viņa nomira gadu pirms Igora koncerta pirmatskaņojuma Rudolfinā … — Nemo aiz muguras izdzirdēja. Viņš izbijies atskatījās No krūmu ēnas iznāca viņa paša palīgs. — Viņai vajadzēja kopt jūsu dēlu, kurš galu galā kļuva pavisam akls. Divdesmit gadu viņa rūpējās par Igoru. Tas nomira viņas rokās. Bet viņa pat nesagaidīja, kad dēls kļūs slavens. Igora talantu atklāja gadu pēc viņas nāves. Šī sieviete bija svētā, kaptein.
— Kāpēc jūs man to stāstāt?
— Tāpēc, ka mīlēju viņu.
— Jūs taču to nekad nesacījāt…
— Un jums, protams, nekad nelikās savādi, ka es ciemojos jūsu mājā un man pietiek ar to, ka drīkstu būt viņas tuvumā. Jūs viņu pievīlāt ar to melno meiču, kura apprecējās nedēlu pēc jūsu aizlidošanas …
— Tā nav taisnība.
Tā ir taisnība. Viņai bija divpadsmit bērnu. Jūs varat sameklēt viņas pēcnācējus. Tagad to jaū būs ap simtu. Es taču lidoju ar Nautilu un ar jūsu komandu tikai jūsu sievas dēļ, kapteini, es gribēju viņai pierādīt, ka nav grūti būt slavenam varonim, ka es izturēšu to pašu; ko jūs, kaut gan mani pleci ir šaurāki. Taču viņa mīlēja jūs. Bet jūs mīlējāt to meiču …
— Tā ir vēl viena dzīves dīvainība, vai ne? Vēl viena problēma.
— Tā nav nekāda problēma, tas ir fakts. Jūs palīdzējāt viņu nogalināt, kaptein … Tā ir cūcība, nevis problēma. Tas ir kauns, kā jūs pret viņu izturējāties.
Tā kapteiņa palīgs ar viņu nekad nebija runājis. Kapteinis pagriezās un gāja projām. Viņš redzēja, ka atkal ir kaut kas jādara komandas labā, atkal jāatrod tai un pašam sev kāds uzdevums, jo šis laiks pārāk līdzinājās dīkajām dienām kosmosa ceļojumos.
Bet Astronautikas pārvaldē kapteini atteicās pieņemt darbā.
— Visām vajadzībām mums ir pašiem savas komandas, kas sastāv no robotiem. Nesaprotu, kāpēc jums jāriskē ar savu dzīvību. Kāpēc gribat darīt to, ko var paveikt mašīnas, un pametat novārtā uzdevumus, kuri pa spēkam tikai cil\ēkam?
— Te būs mani dokumenti, — kapteinis cilāja tos kā vecs, izmisis lūdzējs. — Es protu vadīt raķetes tikpat labi kā jūsu roboti. Un manā rīcībā ir vīri, kas ar mani ies kaut peklē.
— Mūsdienu kosmisko programmu nav spējīgs izturēt neviens organisms. Mums nav darba, ko jums dot. Mēs pētījam telpas izliekumu un gaismas īpašības, mēģinām, vai nevar sasniegt vēi lielākus ātrumus; tie visi ir uzdevumi, kas jums nav pa spēkam. Nododie- tics filozofijai, mākslai vai estētikai, tas taču tagad ir pats svarīgākais.
— Esmu jau vecs … — kapteinis sacīja, pieceldamies no krēsla. Pelēkais kalpotājs izteica nožēlu. Te kancelejas siena atvērās, un istabā parādījās pelēkā kalpotāja līdzinieks— cilvēks. Tas bija gadu piecdesmit vecs vīrs mākslinieciski nevīžīgā tērpā, ar paleti un otu rokā, bet aiz muguras bija redzama milzīga, tikko iesākta glezna. Vīrietis skaļi runāja: — «Ja kāds apgalvo, ka viņam vēl nav pienācis vai arī jau pagājis laiks nodoties filozofijai, tad tas ir tas pats, it kā viņš apgalvotu, ka viņam vēl nav pienācis laiks būt laimīgam vai arī ka tāda laika nav.» To, draugs, teicis Epikūrs, un šī gudrība ir jau trīsarpus tūkstoša gadu veca. Sameklējiet sev tādu darbu, lai jūs varētu radīt. Katram cilvēkam taču ir kāds talants, un tikai tas dod apziņu, ka cilvēks tiešām dzīvo, tikai tā cilvēks pats sev pierāda savu eksistenci un izpauž savu «es». Sīs tehniskās rotaļlietas atstājiet bērniem un mašīnām, citam nevienam par tām nav nekādas intereses. Mums tagad ir svarīgāki pienākumi. Visneatliekamākie ir jautājumi par esamības dziļāko jēgu …
Tādu valodu Nemo jau bija dzirdējis.
— Bet vai kāds ir uz tiem atbildējis? — viņš vaicāja.
— Mīļais draugs, cilvēce vēl ir mazliet par jaunu. Tas nav tas pats, kas sašķelt atomu vai lidot apkārt Jupiteram; lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vajadzīgs laiks, pacietība, viengabalaina personība; uz tiem atbild ne vien ar vārdiem, bet arī ar to, kā jūs dzīvojat …
— Es sevi vairs nevaru pārveidot. Daru jums zināmu, ka rīt ar visu savu komandu ieradīšos vecajā starta laukumā, — kapteinis bija negrozāmi izlēmis.
Gleznotājs paraustīja plecus, it kā nožēlodams laiku, ko pazaudējis sarunā ar kapteini. Viņš atkal pievērsās savam audeklam, un siena aizvērās. Viņa pelēkais līdzinieks palocījās kapteiņa priekšā.
— Kā vēlaties, brīdinājis jūs esmu. Tā īstenībā ir pašnāvība.
Galīgā atbilde
Tai naktī kapteinis negulēja. Viņš atcerējās, kā puiši viņu vakar bija saņēmuši bez kādas sajūsmas, ka ne visi bija pārliecināti, vai tiešām vislabākais būtu atkal pacelt enkuru. Tomēr beidzot viņš puišiem to ieskaidroja, beidzot tie saprata. Tie apsolījās ierasties. Kapteinis izskrēja no mājas jau tumsā. Uz starta laukumu viņš klumburoja kājām. Tur viņš ieradās pārāk agri. Bet roboti jau cītīgi strādāja. Raķete, kuru te kārtoja startam, nemaz neizskatījās pēc raķetes, tā drīzāk atgādināja ūdens pilienu vai lodi. Tā pat modināja kapteini tādas kā bailes. Arī starta ierīce bija pavisam savādāka, Nemo nekā no tās nesaprata. Viņš varēja apskatīt, ko vien vēlējās,pelēkie viņu laida visur klāt, tikai tā savādi, kā atvainodamies smaidīja, it kā nepieklātos, ka tik nopietna izskata vīrietis šķiež laiku ar tādiem niekiem kā raķešu mehānismiem.
Nemo atgriezās starta laukumā. Rīta miglā cits pēc cita jau tuvojās viņa vīri. Tie atkal bija apvilkuši savus vecos tērpus. Šoreiz viņi aizlidos bez mūzikas un cildinošām runām, bet tā būs labāk, labāk visiem, jo uz Zemes viņi vairs nespētu dzīvot, pie šīs dzīves taču nevar pierast…
Apmēram tādiem vārdiem kapteinis Nemo uzrunāja savus vīrus nelielā laukumā. Rīta migla viņu tīri vai smacēja, viņš vairākkārt noklepojās. Pēc tam viņš nosauca visus pēc vārdiem, katram vajadzēja atsaukties, pienākt klāt un pasniegt kapteinim roku. Viņi atsaucās, pienāca klāt un pasniedza roku.
Tie bija līdzinieki. Tie bija viņa komandas vīru pelēkie līdzinieki. Viņa vīri tos bija atsūtījuši savā vietā. Neviens no šiem sasodītajiem, nepateicīgajiem, nelietīgajiem draņķa- gabaliem nebija ieradies. Kapteinis izslaucīja acis. Tur vainīga migla, viņš paskaidroja pats sev. Tad viņš apsēdās uz tuvējā akmens, jo viņam šķita, ka trūkst elpas.
— Vai kapteinis Peržinka? — pie viņa noliecās plecīgs vīrs. Tas bija ģērbies krāšņā, mirdzošā formas tērpā, kādu kapteinis nekad savā mūžā nebija redzējis.
— Jā, — kapteinis ielūkojās šim vīram cieši sejā.
— Mani sūta Galvenā pārvalde. Ja atļaujat, es tagad pārņemšu komandēšanu …
Kapteinis Nemo pazina pats sevi. Kā tad, tas bija viņš pats. Tikai kļuvis mazlietiņ sirmāks.
— Kā vēlaties. Kā viņi vēlas, — kapteinis atbildēja, juzdamies uzvarēts. Viņa līdzinieks godbijīgi pielika roku pie cepures un sasita papēžus tieši tā, kā Peržinka allaž bija paradis darīt. Pēc mirkļa viņš jau dzirdēja raķetē pats savu balsi, dzirdēja dažādas enerģiskas pavēles, raportus un atbildes kā pirms daudziem gadiem. Pēc neilga laiciņa raķete klusi palēcās augšup (kas gan tas ir par spēku, kas viņiem paceļ raķeti?) un pamazām iepeldēja mākoņos. Kapteinis pamāja tai nopakaļ. Bet tūliņ viņš paskatījās apkārt, vai kāds viņu nenovēro. Ir taču muļķīgi māt mašīnai, kas strādā pati no sevis un tik precīzi.
Nemo pagriezās un lēnām devās uz savu bijušo māju. Šoreiz tur bija daudz cilvēku. Izpildīja viņa dēla Pēdējo simfoniju. Kapteinis pazina tās ērmīgās skaņas, kas viņu toreiz pirms aizlidošanas bija uztraukušas. Tagad tās vairs nelikās tik neparastas, viņš ieklausījās tajās. Viņš palika stāvam pie koka, tālāk nost no klausītājiem, un vējš nesa šurp skaņu fragmentus. Lielā augstumā varēja redzēt izzudam raķeti.
Pēkšņi kapteinim ienāca prātā: ja no tālā zvaigznāja atlidojušo ceļinieku priekšā toreiz būtu stāvējis viņa dēls, tas gan būtu pratis šiem ceļiniekiem atbildēt.
«Man viņiem jāpasaka, lai nesūta raķeles meklēt atbildi uz jautājumu par esamības dziļāko jēgu,» kapteinis domāja. «Uz to ir jāatbild tepat Zemes virsū.»
Orķestris pieklusa, un varēja sadzirdēt ar- īas. Tās kapteinim atgādināja kaut ko skaistu.