Tā bija vesela smieklu gāzma. Viņš smējās ilgi un skaļi. Laiku pa laikam atvilka elpu un smējās atkal. Reizēm likās, it kā viņš kliegtu, tomēr tie bija smiekli. Trīsdesmit -piecus gadus veca vīrieša uzvaras smiekli. Viņš sēdēja gluži viens savas mājas hallē, priekšā stāvēja trīs tukšas degvīna pudeles, ceturtajai viņš pašlaik bija nositis kaklu. Viņš rija šo šķidrumu, pie kura nebija pieradis, tikpat kā ūdeni tveicīgā dienā. Tad viņš grīļodamies nogāza no sienas plaukta vēl vienu grāmatu kaudzi un samīdīja kājām
magnetofona lentes, kurās bija ierakstījis atrisināmās problēmas. Pirms tam viņš jau bija sadauzījis sienas televizoru, ultraskaņas plīti un infrasarkano radiatoru, bezdrāts telefonu un senlaicīgu radiolu. Mājas priekšā stāvēja daži kaimiņi. Tos bija satraukuši mīklainie trokšņi. Baueri taču allaž uzvedās tik rāmi, un šajā kvartālā, kuru valdība sešdesmitajos gados bija uzcēlusi zinātniskajiem darbiniekiem, vienmēr valdīja pārlieku dziļš klusums, Bet namiņa sienas bija caurspīdīgas tikai no iekšpuses, un kaimiņi neko neredzēja. Beidzot pane Navrātila sasparojās. Bet, tiklīdz viņa atvēra durvis, Bauers svieda viņai ar tehniskās enciklopēdijas sējumu. Tā bija bieza grāmata, kas svēra vismaz divi kilogrami. Navrātila aizskrēja uz savu dzīvokli piezvanīt Bauerei. Bauere strādāja Bioloģijas institūtā Zābehlicē, tāpēc pagāja krietns brīdis, iekams viņu sagaidīja. Bauere atbrauca pavisam vecmodīgā reaktīvā bezriteņu automašīnā, kura pacēlās kādu metru virs zemes. Viņa samaksāja šoferim, nemaz nepaskatījusies uz skaitītāju, un ieskrēja mājā, aizcirzdama durvis ziņkārīgajiem taisni deguna priekšā. Bauers tūliņ mitējās smieties. Iestājās klusums. Kaimiņi pamazām izklīda.
— Ir gan pateicība, — Navrātila sūrojās. — Pat paldies nepasacīja. Dabūju punu pierē ne par šo, ne par to.
— Saskandināsim, — Bauers atkārtoja jau kuro reizi, kamēr viņa sieva neizpratnē pārskaitīja iznīcinātos priekšmetus. — Tev jāsadzer ar mani. Nopirkšu visu jaunu un pašu modernāko. Bez tam vēl speciālu helikopteru svētdienas izbraukumiem uz jūrmalu vai uz Tatriem, tev metakrilona kažoku un veselu dārglietu komplektu.
— Bet kāpēc?
Šķita, ka Bauers pēkšņi ir atskurbis. Pavisam klusi, itin kā nemaz nebūtu dzēris, viņš sacīja:
— Man izdevās. Iedomājies, Irēn, man tas izdevās.
— Un tāpēc tev bija jāsadauza vecmāmiņas radiola? Tāda dārga senlieta?
— Es vairs nevienu dienu nespētu skatīties uz šīs mājas iekārtu. Desmit gadu esmu te noņēmies ar saviem plāniem, saproti, un tagad man jādzīvo citādi, jādzīvo gluži jaunos apstākļos. Esmu to paveicis, Irēn, esam uzvarējuši, es tagad esmu vislielākais, viscienījamākais, vistalantīgākais, visievērojamākais, visoriģinālākais, vis …, īsi sakot, es ceļu nākotni, lūdzu. Tā sacīja Kovals pēc šīsdienas izmēģinājuma, — Bauers iegāza sev pa krūtīm, it kā būtu uzvarējis boksa sacīkstē. — Šodien esmu uzcēlis nākotnes ēku, siev. — Un viņš nokrita ar seju uz rakstāmgalda. Krizdams viņš norāva no sienas pēdējo rasējumu, ko bija aizmirsis iznīcināt. Izmisusī Irēna lūkoja aizvilkt vīru uz guļamistabu, kur, paraudama nelielu sviru, bija nolaidusi no griestiem gultu, bet viņš bija pārlieku smags; beidzot Irēna uzklāja guļvietu uz grīdas un palika vīram pagalvī «Kibernētikas pamatus» un «Fizikas problēmu vēsturi». Tad viņa steidzās pie tālruņa.
— Profesoru Kovalu! Kur tad viņš ir? Rūpnīcā? — Irēna neko nesaprata. Tomēr viņa skaidri zināja, ka vajag parunāt ar Kovalu, ka tūdaļ jādodas pie tā. Viņa izbrauca no garāžas savu lidojošo divriteni, kas cēlās gaisā galvenokārt tāpēc, ka bija no ļoti viegla materiāla, un devās ceļā.
Profesors Kovals bija Eksperimentālā automātikas institūta direktors. Irēna atrada viņu galvenajā zālē stāvam uz kāda neliela paaugstinājuma. Turpat atradās vairāki asistenti un rūpnīcas pārstāvji. Mašīnas dārdēja, tāpēc vajadzēja gandrīz kliegt.
— Esmu Irēna Bauere. Simona Bauera sieva.
— Apsveicu, — Kovals viņai uzsmaidīja. — Ko jūs par to teiksiet?
— Tas ir drausmīgi.
— Ko?
— Nespēju vairs dzīvot ar viņu kopā. Gribu jūs brīdināt.
Profesors neizpratnē raudzījās Irēnā. Viņš žigli ieveda viešņu blakus telpā, kurā senāk bija strādājis meistars un kuru stikla siena nošķīra no rūpnīcas trokšņa.
— Par ko jūs runājat? — Kovals vaicāja.
— Par Simonu. Viņš ir briesmīgs cilvēks. Gribēju vērst uz to jūsu uzmanību. Šodien
viņš bija piedzēries un pļāpāja par nezkādu izgudrojumu. Tā nav taisnība, vai ne?
— Protams, ka taisnība. Jūsu vīrs ir atrisinājis mūsu institūta uzdevumu. Vai jūs neievērojāt, ka tās mašīnas strādā pašas? — profesors norādīja uz zāli aiz stikla sienas. Irēna to apjēdza tikai tagad. Tur mašīnas piegādāja izejvielas, apstrādāja tās, apre- tēja, tad izgatavoja detaļas un no tām samontēja visjaunākās konstrukcijas reaktīvos automobiļus.
— Vēl vakar, biedrene, šeit strādāja ap trīssimt cilvēku. To paveicis jūsu vīrs. Mums vairs nevajag celt automātiskās rūpnīcas pavisam no jauna. Izmantojot viņa izgudrojumu, mēs varam automatizēt katru cehu. Viņš ir atrisinājis vissvarīgāko mūsu laikmeta problēmu. Jūs varbūt aptverat, ko tas nozīmē. Bauers ir ģēnijs.
Irēnas sejā izpaudās vēl lielāks izmisums.
— Viņš ir briesmīgs cilvēks, profesor. Es jūs brīdinu: Viņš ir egoists. Sis notikums viņu galīgi samaitās.
— Vai jūs šķirsieties?
— Neskatieties uz mani tik aizdomīgi. Es apprecējos ar viņu aiz mīlestības. Zinu, ka viņš ir gudrs un talantīgs. Bet viņš mani ņēma tikai tāpēc, ka mans tēvs bija nopelniem bagāts darbinieks un ka tādējādi viņš iekļuva taisni jūsu eksperimentālajā institūtā.
. — Būtu ļoti žēl, ja viņš būtu nokļuvis citur
— Bet citur viņam vispirms vajadzētu pierādīt savas spējas un tikai tad viņš nokļūtu pie jums, vai nesaprotat? Viņš allaž domā tikai par sevi. Ko es neesmu ar viņu strīdējusies par mājas iekārtošanu! Viņam vienmēr vajadzīgs pats dārgākais, viņš pastāvīgi domā tikai par savu labumu un par slavu, viņš neprot ziedoties, pat manis dēļ ne, profesor. Bērnus viņš negrib, jo tad viņam vajadzētu ierobežoties. Viņš noņēmās ar savu izgudrojumu tikai tāpēc, ka alkst slavas. Viņš ir egoists.
Profesors sadrūma.
— Ziniet, man nepatīk, ja cilvēkus aprunā. Man svarīga ir tikai Bauera uzvedība darbā. Viņš ir mans labākais asistents.
— Tāpēc, ka viņš liekuļo.
— Ardievu, — profesors sacīja, atvērdams Irēnai durvis. Tikai tagad Irēna pamanīja izgudrojumu. Aparāts izskatījās pēc maza raidītāja. Tas stāvēja uz paaugstinājuma, un tajā nemitīgi iedegās un dzisa dažādas spuldzes. Tagad ap to bija sadrūzmējušies strādnieki.
— Vai tas patiesi nekad nebojājas? Vai nav vajadzīgs neviens, kas to uzrauga?
Jaunais inženieris bija satraukts.
— Nē, tiešām nav vajadzīgs. Tur ir iemontēti kontrolaparāti. Tas spēj pats veikt arī remontus. Ja rodas problēma, ko aparāts neprot atrisināt, tas apstādina ražošanas procesu un ar īpašu ierīci izsauc mūs.
— Tas nozīmē, ka mēs vairs neesam vaja
dzīgi, — sacīja vecs, baltā spectērpā ģērbies virs. — Es strādāju šajā rūpnīcā jau kopš piecdesmitajiem gadiem. Ar šīm pašām rokām palīdzēju to uzcelt. Ar lāpstu, jūs varbūt vēl zināt, kas tas ir par rīku.
— Kas ar mums notiks? — otrs taujāja. Pie viņiem pienāca Kovals.
— Tikai mieru. Šādas bažas rodas visiem. Bet esiet bez raizēm. Pirmajā laikā rūpnīca jums maksās tāpat kā senāk. Sakarā ar automatizāciju rūpnīcas produkcija taču pieaugs daudzkārtīgi. Jūsu algas tagad būs gluži niecīgs postenis rūpnīcas budžetā. Bet jūs pa to laiku atradīsiet citu darbu.
— Bet pēc neilga laiciņa jūs šīs mašīniņas uzstādīsiet visur.
— Vai tad jums nav nekāda jājamā zirdziņa? Jūs varat studēt vai nodoties sportam, mākslai vai kādam amatam, kā nu kuram tīk. Mašīna vien cilvēku dzīvē nespēj visu paveikt. Jaunais darbs jums sagādās prieku.
— Man nav nekāda jājamā zirdziņa, — vecais strādnieks iebilda.
— Bet akvārijs? — citi smējās. — Plīvur- zivis un daniorerijas? Un futbols? Katru svētdienu tu ej uz futbola sacīkstēm. Vari būt par treneri.
Vecais vēl joprojām neticīgi grozīja galvu. Kovals saņēma viņu aiz rokas un izveda no zāles. Pārējie aizgāja pakaļ. Irēna palika uz paaugstinājuma gandrīz viena. Brīdi viņa vēroja, kā darbojas mašīnas un kā spīguļo
tas dīvainais čemodāns, ko izgatavojis viņas vīrs.
— Man ir bail no tā, — viņa uzrunājas jauno inženieri.
— Vai jūs tehnikā neko nesaprotat?
— Nē. Es nodarbojos ar bioloģiju. Vai jums šķiet, ka tas ir labs izgudrojums?
— Jūs domājat — vai tas labi darbosies? Nevainojami. To taču konstruējis Bauers. Un Bauers ir mūsu labākais darbinieks. — Inženieris to pateica ar lielu lepnumu.
— Esmu Bauere. — Inženieris godbijīgi pavērās Irēnā. — Es šķiros no vīra.
Nākamajā dienā atbrauca valdības pārstāvis novērtēt izgudrojumu. Pārstāvis uzreiz saprata, cik svarīgs ir jaunais izgudrojums. Pirms sapulces visi bija svinīgā noskaņojumā. Pat Bauera ienaidnieki bija sajūs- < mināti. Tas taču nozīmēja, ka institūta galvenais uzdevums ir paveikts. Jau pirms astoņiem visi sapulcējās lielajā sēžu zālē. Astoņos ienāca Kovals, precīzs kā allaž. Turpmākajās piecās minūtēs ieradās ministrs ar pavadoņiem. Pasniedza kafiju. Valdīja sasprindzināts klusums. Tikai Bauera nekur neredzēja.
— Viņš taču vienmēr ir tik akurāts, — Kovals jau kuro reizi atkārtoja ministram.— Un viņš zināja, ka jūs būsiet šeit. Naktī mēs viņam zvanījām.
— Bauera sieva apgalvo, ka viņš aizbraucis jau pirms stundas, — sekretāre paziņoja.
Visi raudzījās pulksteņos, minūtes ritēja. Ministrs aiz gara laika pētīja darba plānus. Kovalam ienāca prātā, ka vēl nav novērtēti iepriekšējā mēneša darba rezultāti. «Man vēl būs nepatikšanas šā puiša dēļ.» Domās viņš Baueru allaž dēvēja par puisi, jo tas taču bija sācis strādāt institūtā tūliņ pēc studiju beigšanas. Kovals piesteidzās pie ministra: «Paskaidrošu viņam kaut vai automāta darbības principus.» Bija nepatīkama situācija. Pārējie darbinieki stāvēja pie lielajiem logiem un vēroja pagalmu. Sekretāre zāles stūrī jau piekto reizi telefonēja vārtsargam, lai Baueru pasteidzinot.
— Vai viņš nebūs nomiris aiz prieka? — vaicāja pakurlais docents Suba, kurš institūtā strādāja kopš senseniem laikiem un kuru te pacieta drīzāk aiz cienības. — Reizēm tā gadās …
-— Rau, kur viņš! — pēkšņi kāds iesaucās. Ministrs piecēlās un arī piegāja pie loga. Kovals viņam sekoja. Jaunie inženieri kodīja lūpas.
Nesdams rokā biezu papīru tīstokli, Bauers lēnām soļoja pāri pagalmam, ģērbies svīterī, kaut gan visiem bija aizrādīts, ka jāierodas svinību uzvalkos. Bauers gāja gaužām lēni, soli pa solim, varēja redzēt, ka viņš svilpo un vēro apkārtni. Vārtsargs skraidelēja viņam apkārt, acīmredzot skaidrodams kaut ko un rādīdams uz visjaunākā tipa helikopteru, ar kuru ministrs bija atlidojis; bija nomanāms, ka vārtsargs labprāt būtu paņēmis
Baueru klēpī un aizstiepis uz sapulci. Bet Bauers neuztraucās. Ministrs aši atgāja no loga un atgriezās savā vietā.
—- Bauers ir apzinīgs un precīzs cilvēks. Viņš zina savus pienākumus, — Kovals atkārtoja jau kuro reizi. -— Ķs patiesi nesaprotu …
Arī pārējie apsēdās. Tātad beidzot. Atkal iestājās svinīga noskaņa. Bauers ienāca pa durvīm.
— Sveicināti! — viņš iztālēm uzsauca ministram un pamāja žēlīgi ar roku. — Veseli! — viņš sacīja pārējiem. Tagad vairs nevienam smiekli nenāca. Viņi neko nesaprata. Bauers aizgāja līdz runātāju katedrai, nolika priekšā savu mapi, atvēra to un iesāka:.
— Jūs visi zināt, kas ir paveikts šajā institūtā. Vakar jūs to redzējāt. Tas ir mans izgudrojums. Katram ir skaidrs, ko tas nozīmē tautas saimniecībai. Visu rūpnīcu produktivitāte fantastiski palielināsies, pēc neilga laika mēs visur ieviesīsim manus automātus. Kad pirms desmit gadiem es sāku ar tiem nodarboties, daži smējās un sacīja, ka tas esot absurds. Tātad absurds tagad kļuvis par realitāti. Automatizācija ir jau ar roku aizsniedzama. Pilnīga un neierobežota. Ņemiet vērā, ka tas ir mans nopelns. Vispirms mans. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur katrs tiek atalgots pēc nopelniem. Esmu ziņkārīgs, cik augstu tiks novērtēti mani nopelni.
Kādu mazumu atļaušos pieprasīt tūliņ. Gribu kļūt par mūsu institūta vadītāju. Zinu, ka esmu vēl jauns un ka tādējādi aizskriešu priekšā daudziem citiem. Taču man ir nopelni. Bet profesoram Kovalam. jau laiks iet pensijā. Mēs visi labi zinām, ka viņš kā speciālists ir atpalicis. Viņš kaut ko sajēdz vienīgi politikā. Tagad sākas laikmets, kad būs vajadzīgi speciālisti. Profesors Kovals aizies. Mūsu institūtam jārisina jaunas problēmas. Ja mēs jau esam tikuši galā ar mašīnu automatizāciju, tad tagad mums nepieciešams visnotaļ koordinēt mūsu automātus. Automatizēt automātus. Mums jāpanāk, lai tehnika pati sevi vadītu, pārvaldītu, ražotu un kontrolētu, lai ražošanas process vairs neapgrūtinātu cilvēkus. Tas būs mūsu pirmais uzdevums. Kad būšu iecelts par vadītāju, paskaidrošu jums atsevišķās problēmas. Darbiniekus sev izvēlēšos pats, visi līdzšinējie te nepaliks.
Runājot par atlīdzību naudā, negribu minēt skaitļus. Ceru, ka arī valdība atzīs manus nopelnus. Tādi ir mani noteikumi. Tāds ir mans paziņojums. Kad tas būs apspriests, esmu ar mieru nodot savu izgudrojumu atklātībai.
Bauers palocījās un apsēdās galda galā. Ministrs pat nepiecēlās.
— Panākumu reiboni mēs pazīstam. Jūsu panākums ir patiešām milzīgs. Jums ir tiesības arī uz pamatīgu reiboni. Institūta vadību mēs nemainīsim. Tieši šajā laikā, kas patlaban tuvojas, atbildīgās vietās būs vajadzīgi apzinīgi cilvēki. Tehniski izglītoti ļaudis bez pareiza pasaules uzskata dzīvē neko nepanāks, to jūs izbaudīsiet pats, pan Bauer. Biedrs Kovals paliks savā amatā. Samaksāsim mēs jums, cik gribēsiet. Kaut miljonus. — Ministrs pasmaidīja un piecēlās. — Ja tie jums kur noderēs. Mūsu vidū jau tagad ir diezgan daudz cilvēku, kam pietiek ar prieku par paveikto darbu. Ejam, — ministrs sacīja Kovalam un pagriezās uz durvju pusi. Iziedams viņš tās aizcirta. Zālē neviens nesacīja ne vārda.
— Vai jūs vēl arvien esat piedzēris, Bauer? — Šuba pēc brīža vaicāja.
— Tad arī man viņiem nekas nav jādod, — Šimons pēkšņi atjēdzās un pielēca no krēsla. Viņš izskrēja pagalmā. Ministra lidmašīna patlaban cēlās gaisā. Kovals pagriezās pret Baueru.
— Jūsu sievai bijusi taisnība. Klausieties, kā tas iespējams? Cik reižu jūs esat daudzinājis, ka es esot ģeniāls matemātiķis? Kāpēc jūs to darījāt? Vai tas jums bija vajadzīgs? Vai domājāt, ka citādi es jūs padzīšu no institūta? Es taču zinu, ka esat spējīgs darbinieks. Bet jūs esat liekulis.
— Vakar jūs mani nosaucāt par cilvēku, kas veido nākotni.
Bauers aizbrauca mājās. Viņš sakravāja čemodānu. To darot, vajadzēja lēkāt pāri vakar sadauzītajiem priekšmetiem. Viņš tos vēroja ar nožēlu, jo skaidrā prātā bija diezgan skops. Tad viņš pa videotelefonu piezvanīja sievai.
— Tātad es esmu liekulis? Ardievu!
Irēna centās viru pierunāt. Viņam esot jāpārmainās, tā dzīvot nevarot, gan viņš pārliecināšoties … Šimons niknumā uzkāra klausuli. Viņš zināja, ka tāpat dzīvo diezgan daudz zinātnes darbinieku, un domāja, ka tas ir pilnīgi dabiski, nesaskatīja tur nekā ļauna, ja kāds par saviem nopelniem grib saņemt atalgojumu. Vai tad tāds nav sociālisma likums?
— Laiks braukt, — viņš sacīja pats sev. — Pietiek man viņu pļāpāšanas. Diezgan ilgi esmu noliedzis pats sevi.
Ar aerobusu Bauers aizbrauca uz Roudnici pie savas kādreizējās mīlestības. Viņas tēvam toreiz piederēja liela māja ar plašu dārzu kraujajā Labas krastā. Agrāk viņš bija manufaktūras preču lieltirgotājs. Jana patlaban atradās tieši dārzā. Bauers Janu tūliņ pazina, kaut arī viņa pa šiem gadiem bija mazliet pārvērtusies. Kļuvusi resnāka. Drīz Šimons arī saprata, kāpēc. Pa dārzu skraidelēja divi bērni, kurus Jana sauca vārdā. Arī viņa nebija aizmirsusi Baueru.
— Šimon, — viņa iesaucās, kad Bauers pienāca pie vārtiņiem. Tūliņ viņa veda viesi tālāk. Abi atkal sēdēja kopā skaistajā verandā, no kuras pavērās skats tālu visapkārt, un atkal Jana atkorķēja Melnikas vīna pudeli.
— Ir tā, it kā pa šiem desmit gadiem nekas nebūtu mainījies.
— Tikai esmu apprecējusies. Esmu arī iestājusies darbā. Strādāju par rasētāju.
Tātad Janai ir vīrs, ir darbs un bērni. Droši vien Simonu viņa nekad nepieminēja.
— Es bieži domāju par tevi.
— Kāpēc? Tu taču pats izvēlējies savu ceļu.
Bauers paskaidroja, ka tā vajadzējis, tur
nekas nebijis darāms, viņš gribējis likt lietā savas spējas, gribējis strādāt zinātnisku darbu, un lieltirgotāja meita būtu bijusi par kavēkli. Tā vismaz toreiz licies. Un tomēr viņš Janu esot mīlējis vairāk par visām.
— Vismaz neapvaino, — Jana sacīja. — Sevi vispirms.
Bauers viņu nesaprata.
— Tu esi pārvērtusies, Jana. Es gribēju tev … Esmu atbraucis jautāt, vai tu tagad, pēc ilgiem gadiem … zini, tagad man vairs ne no kā nav jābaidās … — Jana sāka smieties un izskrēja ārā, jo bija izdzirdējusi, ka viņas mazulis raud.
Bauers satika Janas tēvu. Pans Mrāčeks bija tāds pats kā senāk. Kā īsts gardēdis viņš nobaudīja dažus malkus vīna.
— Tur vainīgs Janas vīrs. Viņa apprecējās ar kaut kādu organizatoru. Tas no šāda vīratēva nenobijās. Bet jūs man vienmēr bijāt mīļāks. Mēs abi sapratāmies labāk. Iesim. — Mrāčeks izveda Simonu ārā. Aiz mājas stāvēja liels, apbružāts helikopters. — Braukāju apkārt. Tāpat kā senāk. Sad tad var labi nopelnīt. Un reizēm pagadās kaut kas pavisam jauns. Vai esat jau dzirdējis par jaunajiem metalīna krekliem? Tīrā pasaka, es varētu jums kādu par lētu naudu pagādāt.
Bauers neviļus pasmīnēja.
— Vai jus vel joprojām velētos daudz naudas?
Mrāčeks nesaprata Bauera jautājumu. — Es domāju, vai jūs zinātu, kā izlietot, teiksim, miljonu?
— Vai jums kāds ir? Ja tas jums sagādā rūpes, atnāciet, es došu jums padomu. Naudu izdot arī ir māksla, draugs, tam vajadzīga pieredze un vēriens, mūsdienās to retais prot. Mēs, vecie, nomirstam, bet kas stājas mūsu vietā? Puikas bez kādas kultūras. Es jums to izkārtotu. Brīvdienas dienvidos, ziema Ēģiptē, mūžīgs pavasaris cauru gadu, brokastīs kaviārs, tikai atnāciet pie manis. Man reiz tiešām piederēja miljoni. Varu jums vēl parādīt čeku grāmatiņas.
— Zinu, — Šimons atteica. Viņš jau daudzreiz bija redzējis Mrāčeka pirmskara čeku grāmatiņas, kam tagad nebija nekādas vērtības. Jana vairs nenāca, un Mrāčeks viņu pavadīja līdz stacijai. Janas tātad nebūs. Nav vairs kur atgriezties. Atpakaļ uz Prāgu Šimons brauca reaktīvajā ātrvilcienā. Tā bija ērtāk nekā pārpildītajā aerobusā.
Šimons nezināja, kur lai apmetas. Pie sievas iet viņš negribēja. īstenībā nebūtu peļama ideja — paņemt uz gadu atvaļinājumu. Visu gadu atpūsties kaut kur pie jūras. To viņš ir nopelnījis. Tad varēs visu mierīgi pārdomāt. Veselu gadu garas brīvdienas. Nē, divi gadi. Nekad viņam nebija paticis Zils Verns. Bet galy galā viņš ir kļuvis par izgudrotāju. Tā gan! Viņš iegāja viesnīcā un paēda lieliskas pusdienas. Tad izņēma no bankas savu noguldījumu. Viņš bija ietaupījis krietnu summu. Uz ielas viņš uzrunāja divas meičas, kas bija noskatījušās viņam pakaļ. Viņš tām izmaksāja pusdienas un tad aizveda tās uz pēcpusdienas tēju. Vienai bija sudraba zobs, otra melsa muļķības. Viesnīcā viņš atgriezās viens pats, jau. krietni iereibis. Bārā viņš pasūtīja franču konjaku, bet spēja vairs tikt galā tikai ar sešām glāzītēm. Pēc tam pudeles aiz bāra pārdevējas muguras sāka virpuļot jukjukām. Visas viņš acīmredzot nevarēs izdzert pat tad, ja būs miljonārs. Mrāčekam gan nav taisnība. Galva reiba. Viesmīlis aizveda Baueru uz viņa istabu.
No rīta Bauers devās uz institūtu. Droši vien viņi jau ir apspriedušies un varbūt nolēmuši pieņemt visus noteikumus. Bauers iztēlojās, kā viņš visur nodibinās kārtību, kā visiem viņa priekšā būs jāstāv miera stājā. Redzēsim. Bauers iegāja pie inženiera Martena, jo viņš zināja, ka šis īgņa institūtā nesen kā saņēmis patenti. Viņš bija racionalizējis izotopu izmantošanu. Cik gan viņš par to ir dabūjis?
— Nezinu, — Martens atbildēja, tā savādi raudzīdamies Bauerā. — Patiešām nezinu …
— Vai tu gribi sacīt, ka neesi par to parūpējies? — Baueram ienāca prātā, ka šim ērmam nav pat vecmodīgas automašīnas.
— Neesmu. Man taču tā nauda nemaz nav Vajadzīga.
Martens ir ne vien jocīgs, viņš ir īsts muļķis. Šimons sasparojās un gāja pie Kovala.
Tas pat neskatījās viņam acīs. Profesors nolasīja lēmumu. Baueram tajā piedāvāja noteiktus procentus. Izgudrojums droši vien kļūs populārs arī ārzemēs. Sanāks milzīga summa. Baueram aizrāvās elpa. Viņš pateicās un gāja uz durvīm. Tad viņš vēl atcerējās savu vajadzību. Viņš teica, ka vēloties atvaļinājumu.
— Bet jūsu izgudrojums? Es domāju, ka jūs vismaz darbā esat apzinīgs.
— Vai tad ir sūdzības? Vai mans automāts nestrādā precīzi?
— Strādā. Bet jūs varbūt interesēs, ka divas dienas pēc jums analoģisku patentu piesacījis Budapeštas profesors Veldeši.
— Es tomēr biju pirmais.
— Protams. Tas ir jūsu izgudrojums. Par to jau skandina visi laikraksti. Žurnālisti atkal fantazē kā allaž. Bet Veldeši aicina jūs uz savu institūtu. Ceru, ka brauksiet.
Satiksmi starp galvaspilsētām uzturēja raķetes. Tas bija ērts brauciens un aizņēma mazāk laika nekā ceļš no institūta līdz viesnīcai. Simons tikko paguva pārlaist acis virsrakstiem avīzēs. Pirmajās lappusēs rēgojās viņa fotogrāfija. Ministrija bija parūpējusies, lai avīzēs nokļūtu arī Kovals: tas taču esot Bauera skolotāis un padomnieks. Pret to varētu protestēt. Kovals pat nezināja par viņa darbu. Bet kā Simonām tomēr veicies! Daudz netrūka, un viņam vajadzētu nošauties. Nabaga Veldeši. Vai viņš arī gadiem strādājis ap šo atklājamu? Kāpēc tad viņš kādreiz neatbrauca? Droši vien kāds savrupiS.
No lidlauka Baueru aizveda taisni uz rūpnīcu. Ungāri vēl tikai izmēģināja savu automātu. Šajā rūpnīcā ražoja pulksteņus. Tas bija maza mēroga eksperiments. Plašajā telpā uzstādītajam nelielajam automātam vajadzēja vadīt visus sarežģītos ražošanas mehānismus. Sākumā viss gāja pavisam gludi. Žurnālisti centās pārkliegt cits citu, strādnieki sāka aplaudēt, Bauers apbrīnoja šo cilvēku temperamentu. Salīdzinājumā ar viņiem Prāgas rūpnīcas strādnieki atgādināja zivis. Bet pēc kādas ceturtdaļstundas automāts sāka signalizēt, mašīnas atkal un atkal atkārtoja vienas un tās pašas kustības, materiālu krājumi auga, no konveijera lentes nāca divkāršoti un trīskāršoti rokas pulksteņi, tīrie Siāmas dvīņi. Resnais, pietvīkušais Veldeši salīcis un elsdams skraidīja ap automātu, skatītāji satraukti apklusa, tikai Šimons nespēja apvaldīt smieklus. Visi naidīgi viņā paraudzījās. Veldeši izslēdza strāvu.
— Man ļoti žēl, — viņš ierunājās. — Bet jūs redzējāt, ka divdesmit pulksteņi tika izgatavoti bez mazākās kļūmes. Tātad mēs esam uz īstā ceļa. Inženieris Bauers ir izgudrojis automātu, kas darbojas jau divas dienas. Mums tas būs liels gods, ja jūs kaut ko pastāstīsiet par savu automātu.
Bauers nevarēja atteikties. Protams, pašus galvenos datus viņš paturēs slepenībā. Bet kāpēc gan nepadižoties studentu priekšā? Viņš bija pieradis runāt bez sagatavošanās. Šimons nolēma runāt ilgi un plaši. Klausītāju pulkā viņš meklēja cilvēkus, pie kuriem koncentrēt savu uzmanību. Klausītāji sēdēja taisni pretim, palielināts lektora attēls tika projicēts aizmugurē uz ekrāna, tā ka klausītāji varēja vērot katru žestu. Bauers runāja krieviski, gandrīz visi viņu saprata. Tomēr cilvēkus, pie kuriem koncentrēt savu uzmanību, viņš neatrada. īstenībā atrada gan, bet tikai vienu.
Viņa sēdēja otrās rindas galā, ģērbusies īpatnējā, ļoti modernā tērpā, tādā kā vilnas tunikā, kuras drosmīgais izgriezums atsedza gandrīz visas krūtis. Meiča bija melnīgsnēja un daiļa, atgādināja Janu, tikai Janu jaunībā, Janu, kurā Šimons bija iemīlējies un no kuras atsacījies savas karjeras labad.
— Kas ir tā meiča otrās rindas galā? — Bauers pārtraukumā apvaicājās Veldeši. Tas sarauca pieri.
— Nekaunība. Tūliņ likšu viņu izraidīt.
— Kāpēc?
— Divas reizes viņa neizturēja kursa pārbaudījumus. Nebija nemaz gatavojusies. Viņa domāja, ka apburs mani ar savu moderno tērpu. Proti, brīvajā laikā viņa strādā par tērpu demonstrētāju. Viņa esot visskaistākā Ungārijas meiča. Bet no fizikas nejēdz galīgi nekā. Izkrita. Jūsu lekciju viņa nepavisam nesaprot, par to varu likt galvu ķīlā. Atnākusi tikai paskatīties uz jums. Atnākusi kā uz cirku. Jaunkundze…
— Pagaidiet, — Bauers pārtrauca Veldeši. — Es vēlētos ar viņu parunāt. — Veldeši izbrīnījies paraudzījās Bauerā. — Mēs esam mazliet pazīstami, — Šimons paskaidroja. Tā viņš iepazinās ar Olgu.
Bauers nolēma palikt Budapeštā. Pirmkārt, Veldeši viņu uzaicināja, solīdams, ka ungāri iegādāsies viņa izgudroto automātu, otrkārt, viņš bija iemīlējies Olgā. Pirmo iemeslu viņš paziņoja Kovalam. Tai pašā vakarā viņš aizgāja uz modes skati. Tur viņš konstatēja, ka visefektīgākie un vismodernākie modeļi ir mats matā tādi paši kā sešdesmitajos gados, laikā, kad viņš vēl studēja. Mākslinieki laikam nespēj izdomāt neko patiešām jaunu. Visus Olgas demonstrētos modeļus Šimons tai nopirka. Rēķinu viņš aizsūtīja uz vēstniecību, pievienodams arī Prāgas rīta laikrakstu pirmās lappuses. Neviens viņu vairs neaicināja uz Prāgu atpakaļ. Viņš apmetās pie Olgas. Olgai bija daudz radinieku. Bauers tos visus baroja un apģērba. Ungāru ēdieni bija lieliski. Reizēm viņš aizgāja arī pie Veldeši. Neviens neiedrošinājās viņu iztaujāt. No institūta atsūtīja vēstuli, ko bija parakstījusi tikai sekretāre. Kad Bauers domājot atsākt darbu? Vēlāk paziņoja, ka esot uzsākta viņa automātu izgatavošana sērijveidā. Tas viņu tagad neko daudz neinteresēja. Mrāčeks, dodams savu padomu, bija kaut ko aizmirsis. Cilvēks var izlietot savu bagātību, ja ir iemīlējies. Tad ir kur naudu likt. Olga bija brīnišķīgs radījums. Visdaiļākā sieviete pasaulē. Divas reizes viņa bija uzvarējusi skaistuma konkursā. Viņai bija augums kā Praksiteļa statujai. Dzīvojot kopā ar Olgu, nauda, plūda straumēm.
Pēc kāda mēneša viņam pakaļ atsūtīja Irēnu. Viņi droši vien bija to piespieduši braukt šurp. Tagad Irēna, šī stingrā un uzcītīgā persona, stāvēja Olgas istabā un tai nebija kur apsēsties, jo Olgai bija austrumnieciska gaume un viņa no sava dzīvokļa bija izvākusi visus krēslus. Šimons norādīja uz paklāju. Irēna atsacījās apsēsties. Simonām nāca smiekli.
— Vai tu apzinies, ko dari? Tu dzīvo kā nelietis, kā slaists. Prāgā ierodas aizvien jaunas delegācijas no visas pasaules, grib iepazīties ar ģēniju, bet ģēnijs vārtās ar skuķi… — Šimons apvainojās. Bet Irēna teica, ka zinot, kāda Olgai slava, viņa esot ievākuši ziņas. Simonām esot pienākumi pret savu talantu.
— Es daru, ko gribu, — Šimons gandrīz kliedza. Viņš arī saslējās. Viņš zināja, ka Olga guļ blakus istabā un klausās. Simons vēlējās, lai tā viņu mīl arī turpmāk. Olga bija piecpadsmit gadu jaunāka. — Beidzot esmu ticis atvaļinājumā. Pirmo reizi desmit gadu laikā. Tas man ir atalgojums par visiem šiem gadiem. Mani automāti dos cilvēkiem iespēju dzīvot paradīzē, jaunā zelta laikmetā. Tāpēc man ir tiesības pirmajam ieiet šajā laikmetā.
Vai tad Šimons tādu iztēlojoties paradīzi un laimi? Vai viņš domājot, ka tāds esot cilvēces mērķis? Un Irēna ar riebumu paskatījās uz senām turku greznumlietiņām un nicīgi paostīja smaržas pie spoguļa.
— Man tevis žēl, Šimon … — Viņa gan laikam nezināja, kā savu bijušo vīru jo sāpīgāk apvainot. Bet Šimons bija laimīgs, ka viņa aizgāja.
Kad beidzot Veldeši ar Šimona palīdzību bija pabeidzis ražošanas procesa automatizāciju, Šimons kopā ar Olgu aizbrauca uz jūrmalu. Viņš uzaicināja līdzi arī visus pulksteņu rūpnīcas strādniekus, kuriem tagad nebija ko darīt.
— Mums ir pienācis zelta laikmets, — Šimons atkārtoja. — «Aurea prima sata est aetas, quae vindice nullo» — viņš nodeklamēja latīņu valodā, jo labprāt uzsvēra, ka nav tāds vienpusīgi attīstīts inženieris kā viņa kolēģi. Bet neviens uzaicinājumu nepieņēma. Divi vien ar Olgu viņi aizbrauca uz jūru. Tagad jau Simonām piederēja kapitāli arī Bulgārijā.
Simonām šķita, ka tā ir laime. īsta un neviltota, zila zila — kā debesis un kā jūra; laime ir vasarnīca, kuru viņš bija nopircis pašā jūras krastā, laime ir akvārijs, kuru bija licis ierīkot, laime ir dejot vakarā mēness gaismā, kad apkārt čirkst cikādes, laime ir Olga, kurai katru dienu mugurā jauna, vislabākajā salonā šūta kleita un kura katru dienu devās iepirkties, jo viņai patika iepirkties, viņa prata izvēlēties un kaulēties, viņa mīlēja lietas un mācīja Simonām baudīt pasauli. Cilvēki viņus cienīja, šad tad Baueru apmeklēja reportieri, un viņš sarunājās ar tiem, sēdēdams šūpuļkrēslā savas vasarnīcas terasē zem palmas kā īsts miljonārs, kāds viņš tiešām arī bija. Reportieri stāstīja, ka Kijevā kāds Pjatikins
esot izgudrojis tādu pašu automātu nedēļu vēlāk nekā Veldeši un ka tas darbojoties ātrāk. Bet arī Pjatikins bija nokavējies.
Šimons cēlās ap pusdienlaiku un, kamēr Olga iepirkās, lasīja avīzes. Viņa izgudrojums pārvērta pasauli. Ražojumu cenas kritās diendienā. Beidzot automātus uzstādīja arī raktuvēs, tā ka izejvielas kļuva ievērojami lētākas. Darbs vairs nemaksāja neko, pēdējām kapitālistiskajām valstīm — Šveicei, Andorai un Jemenai — vajadzēja ieviest saimniecisko plānošanu. Un tas viss īstenībā bija Bauera roku darbs. Viņš iedzēra kafiju vai apelsīnu sulu un apēda grauzdētas maizes šķēlīti, tad pa savām personiskajām kāpnēm noskrēja lejā liedagā un ielēca ūdenī.
Taču šai laimei nebija lemts ilgi pastāvēt. Kad automāti pārņēma savā ziņā darbu visos uzņēmumos, daudziem cilvēkiem ienāca prātā gluži tādas pašas idejas kā Simonām. Tie sāka apmesties tepat kaimiņos, liedags drīz vien bija pārpildīts, tos nebija iespējams padzīt, jo, kaut arī tiem nebija ne tik daudz naudas, nedz arī tādi nopelni jaunās dzīves labā, tomēr bija tādas pašas tiesības. Olga tagad sēdēja mājā, sūdzējās par galvas sāpēm un nevēlējās nekur iet. Pilsētā bija saradušies jauni veikali, iekārtoti sadales punkti, kur dzīvei visvajadzīgākās preces izsniedza tikpat kā par velti. Visas sievietes drīz vien sāka valkāt elegantus tērpus no laba materiāla, dažas šuva tērpus mājās, tās prata šūt vēl labāk nekā vietējie drēbnieki. Olga bija palikusi gluži viena un mocīja Simonu, jo tā tagad bija viņas vienīgā izklaidēšanās. Simonām vajadzēja Olgu apkalpot, vairāk reižu dienā aicināt ārstu, jo viņa baidījās par savu sirdi, kas brīžam nepukstēja, brīžam atkal pukstēja pārāk ātri, ar vārdu sakot, viņa garlaikojās. Garlaikojās tāpat kā aristokrāti pirms franču revolūcijas; viņai bija garlaicīgi dzīvot paradīzē, it īpaši tad, ja tā atvērta visiem. Olga gribēja, lai Šimons atgriežas Prāgā, noskaidro, cik liels ir viņa īpašums, un pārceļas kaut kur citur, kur viņi atkal būtu vieni, kur laime piederētu tikai viņiem vien. Šimons ilgi gudroja, viņš nevēlējās atgriezties, bet, kad Olga sāka aicināt viesos jaunus vīriešus, dzēra kopā ar tiem caurām naktīm un Simonu pat neiepazīstināja ar saviem viesiem, viņš izlēma to darīt. Viņš gribēja pēdējo reizi satikties ar Kovalu un galīgi apspriest savas pretenzijas.
No gaisa Bauers gandrīz vairs nevarēja Prāgu pazīt, jo ap pilsētu bija izauguši jauni, plaši kvartāli. Celtniecībā vēl joprojām bija vajadzīgs cilvēku darbs, jo savu māju katrs vēlējās uzcelt pēc savas gaumes un centās pārveidot fabrikā ražotos blokus. No lidlauka Simonu aizveda automātiskais taksometrs. Šimons brīnījās, cik ātri viņa izgudrojums piemērots arī automobiļiem. Viņš runāja ar kādu centrāli, kas atsaucās mikrofonā virs stūres, minēja sava advokāta adresi, un mašīna sāka līgani kustēties.
— Jūs esat visbagātākais cilvēks pasaulē, tas ir skaidrs. Rokfellers salīdzinājumā ar jums ir nabags. Rokfellers tiešām ir kļuvis nabags. Jūsu automāti īstenībā ir vienīgā prece, kam vēl ir kāda cena. Jums pieder milzīgs kapitāls. Bet ko jūs ar to iesāksiet? — advokāts smējās. No galvas līdz kājām viņš bija tērpies drānās, kas saņemtas jaunajos nepieciešamo preču sadales punktos. Viņš arī jau dzīvoja bez naudas.
— Redzēsim, — Šimons apņēmīgi sacīja. — Kaut ko jau izdomāšu.
Pa ceļam uz institūtu Šimons vēroja ēdnīcas, kur ēdienu izsniedza par velti, jo cilvēki, atbrīvoti no darba rūpniecībā, bija bariem plūduši uz zemkopību, un, tā kā lauksaimniecības mašīnu bija daudz, tad viena gada laikā lauksaimniecības produktivitāte bija daudzkārt pieaugusi, noliktavas pārpildītas un pārtikas produktu pārpalikumu vajadzēja izda^ līt. Šimona mašīna apbrauca ap centrālo laukumu, un viņš redzēja, ka tur sēž ļaužu pulki tikpat kā demonstrācijā, tikai gluži klusi; klausīdamies speciālas lekcijas. Staromjestas laukumā lasīja matemātikas kursu. Tila laukumā — elementārās fizikas kursu, bet pie Sv. Ludmilas baznīcas — kibernētikas kursu. Vaclava laukums bija brīvs.
Institūtā Simonu pieņēma sekretāre.
— Profesors Kovals ir Indonēzijā. Es vairs neesmu viņa sekretāre. Esmu viņa vietniece. Ko vēlaties? — Sī sieviete bija oficiāla un stingra. Institūts bija paplašināts. Uzceltas vismaz astoņas jaunas ēkas.
— Jūsu agrākā vieta jau ir aizņemta. Ja gribat strādāt mūsu institūtā, iesniedziet lūgumu. Mums ik dienas piesakās simtiem kandidātu. Jūsu automātu uzlaboja Veldeši un Pjatikins, tas tagad darbojas precīzi un daudz ātrāk. Ja jums ir kādi jauni projekti, iesniedziet tos rakstiski izgudrojumu novērtēšanas komisijai. Bet vēršu jūsu uzmanību uz to, ka jāgaida būs vismaz mēnesis. Kopš darbs ir Šikvidēts, komisija ir iestāde, kas visvairāk nodarbināta. Nedz mūsu mākslas pulciņā, nedz sporta klubā vairs nav vietas. Tagad jums, inženierim, ir jāgaida.
— Nevēlos iestāties nekādā pulciņā, — Šimons atcirta un aizgāja. Darba laiks bija ārkārtīgi īss. Institūta priekšā viņš redzēja ļaudis, kas sporta laukumā trenējās tāllēkšanā, bet, iedams garām vārtsarga namiņam, dzirdēja Hamleta tēva balsi. Šimons varētu zvērēt, ka tas ir docents Šuba. Tas droši vien ir tikpat vājš aktieris, cik vājš fiziķis. Šāda dzīve nav Simona gaumē — pastāvīgi būt kopā ar citiem, pastāvīgi par kaut ko jūsmot. Šimons staigāja gar visgreznākajiem Vaclava laukuma veikaliem un gudroja, ko varētu aizvest sievai. Droši vien vēl ir priekšmeti, kas nav kritušies cenā. Vispirms viņš domāja nopirkt kādu pili vai bāzi Dienvidpolā, bet visi nekustamie īpašumi piederēja sabiedrībai. Viņš nolēma pirkt zeltu.
Šimons izvēlējās patiešām krāšņu, modernu un ļoti dārgu rotaslietu. Viņu apkalpoja divas pārdevējas, viena pieredzējusi, otra daiļa, un abas tīri nokaunējās, kad viņš taisījās maksāt.
— Kādēļ? — Šimons vaicāja. — Vai tad jūs arī dārglietas izsniedzat par velti?
Vecākā pārdevēja paņēma Simonu aiz rokas, atvilka vaļā aizkaru un parādīja darbnīcu. Šai mazajā telpā bija saspiedušies kādi divdesmit cilvēki.
— Pie mums plūst strādnieki no malu malām. Bijušie virpotāji, metinātāji un smalk- mehāniķi. Juveliera darbs viņiem ir tikpat kā dieva dāvana. Viņi ir nodrošināti, tāpēc strādā par velti. Un cik skaisti. Jūsu rotaslietu darinājusi bijusī apretūras ceha strādniece. Zelta mums ir, cik vien gribam. Tas ir lēts metāls.
Bauers saprata. Zinātniskie eksperimenti, amatniecība, māksla un sports — tās tagad ir galvenās specialitātes. Cilvēki priecājas, ja var strādāt šajās nozarēs, jo garlaicība ir vislielākais dzīves posts. Kā laikmetā pirms franču revolūcijas, tā tur lejā jūrmalā, tā arī šeit, ar precēm pārpildītās pilsētas vidū. Ja jums jāstāv aiz letes tikai sešas stundas nedēļā, tad pat pircēju apkalpošana ir baudījums; tad jūs priecājaties par darbu, priecājaties par jaunām sejām, jauniem cilvēkiem un jauniem iespaidiem.
Kad Bauers devās atpakaļ uz lidlauku, avīžu pārdevēji visur izkliedza jaunākās ziņas. Vairāk aiz paraduma viņš nopirka avīzi. Paskatījies virsrakstus, viņš neviļus uz mirkli piemiedza acis. NAUDA LIKVIDĒTA. Baueram bankā rēķina vairs nav. Tagad viņš līdzināsies Mrāčekam ar tā nevērtīgajām čeku grāmatiņām. Nauda ir likvidēta. Viņš kļuvis par parastu cilvēku. Viņš kļuvis par pēdējo slaistu.
Vasarnīcā pie jūras Simonu gaidīja Mrāčeks. Tas bija mazliet iereibis. Šimons nemaz nebrīnījās, ieraudzījis Mrāčeku. Mrāčeks piederējās pie jaunajām ziņām. Bet vecais bija atnesis vēl ļaunākas vēstis. Olga esot Simonu pametusi. Esot saskatījusies ar kādu jaunu modelētāju. Abi tagad demonstrējot individuālus modeļus. Sis puisis gribot apģērbu gatavošanu padarīt par īstu mākslu. Viņš gribot katru cilvēku ietērpt īpašā un oriģinālā drānā, kas piestāvēšot raksturam un tipam; viņš gūstot lielus panākumus, kaut arī iesakot jūrmalai romiešu togas, bet Nirnbergai vieglas, caurspīdīgas bruņas. Viņš gūstot panākumus, jo esot īpatnējs un neatdarināms, viņu nekad neaizstāšot neviens automāts. Bet Olga mīlot slavas vainagotus vīriešus.
Šimons vairākas dienas dzēra kopā ar Mrāčeku. Tikai pēc nedēļas vecais kungs tiktāl sadūšojās, ka nāca klajā ar savu lūgumu.
— šimon, apstādini to visu. Griezies atpakaļ. Tu taču šos briesmoņus izgudroji, tev tie atkal jāiznīcina.
Bauers pasmīnēja.
— Jūs neizprotat fiziku, — viņš skumji sacīja. Arī viņš jau bija aptvēris, ka izgudrojums ir pavērsies pret viņu pašu. Viņš atkorķēja jaunu konjaka pudeli. Mrāčeks stāstīja, ka esot ilgi ķepurojies. Kad vairs neesot bijis iespe- jams spekulēt ar jauniem rūpniecības ražojumiem, viņš esot nolēmis pamēģināt ar mežģi- nēm, pēc tam ar veciem mākslas priekšmetiem un beidzot ar gleznām. Taču pilsētā esot nodibināti gleznošanas kursi, ko apmeklējot neskaitāmi cilvēki, un kurš katrs tagad no gleznām jēdzot vairāk nekā Mrāčeks. Roud- nicē dažos mēnešos eso.t izaudzināti divdesmit jauni gleznotāji, no kuriem vienam noteikti esot talants.
— Pastardiena ir klāt, — Mrāčeks reibumā kliedza. — Pastardiena ir klāt! Viņi likvidējuši naudu. Viņi sacēlušies pret cilvēka dabu.
Tai pašā naktī Mrāčeks izdarīja pašnāvību. Viņš nebija vienigais. Vairāki cilvēki pēkšņi vairs nespēja izturēt ilgās brīvdienas jūrmalā. Viņi taču tikai tad juta, ka strādā, kad varēja apkrāpt citus cilvēkus vai aizsteigties tiem priekšā, tāpēc tagad viņiem vajadzēja aiziet. Viņi izmira tāpat kā dinozauri, kā kvartārā laikmeta dzīvnieki toreiz, kad izmainījās klimats. Simons saprata, no kā Irēna bija pūlējusies viņu pasargāt. Viņš redzēja, ka zelta laikmets prasa no katra savu nodevu. Egoisms tagad ir bīstama slimība.
Prāgā Šimons ilgi nevarēja sameklēt darbu. Darbs tagad bija retums. Kovala institūtā viņš neiedrošinājās iegriezties. Irēna vadīja bioloģiskus eksperimentus Visočanos, viņas darbam bija iekārtotas dažas nevajadzīgas rūpnīcu cehu telpas. Tur Simonu beidzot pieņēma, un viņš nodarbojās ar eksperimentiem, kas risināja fizikāli ķīmiskas problēmas.
— Priecājos, ka esi atgriezies, — Irēna viņam sacīja.
— Kāpēc?
— Daudzi apgalvo, ka cilvēki nespējot pārveidot savu raksturu, ka tie nekad nevarēšot piemēroties pārpilnības laikmetam, par kuru arvien ir sapņojuši. Bet tu pierādīji, ka tā nav taisnība.
— Esmu bijis par jūras cūciņu? Noderējis eksperimentam? — Simonām vēl bija mazliet žēl sevis. Bet viņš negribēja ņemt tādu pašu galu kā Mrāčeks. Viņš vēlējās dzīvot. Irēna viņam uzsmaidīja. Varbūt tā viņam piedos? Vai tā vēl joprojām dzīvo vecajā mājiņā? Irēna ieveda Simonu laboratorijā. Laboratorijas vadītājs viņu pierakstīja. Tas bija jauns puisis.
— Bauers? Simons Bauers? Tas ir interesanti, jūs sauc tāpat kā automātu izgudrotāju. Diezin, kas ar to cilvēku noticis?
Šimons viņam to nestāstīja.