Akr ja es to būtu zinājusi! — Amanta sacīja. — Ja kāds būtu mani brīdinājis, ja mana māte
būtu bijusi tik saprātīga un bildusi kaut vārdu . ..
— Ko tu ar to gribi teikt? — Kellahens, juzdamies neomulīgi, jautāja.
— To, ka tad es būtu rīkojusies gudrāk un nebūtu apprecējusi dulnu izgudrotāju! — Amanta atcirta, paceldama apgāzto papīr- kurvi un savākdama tā izkaisīto saturu. — Kāda izskatās šī istaba! Kāda galu galā izskatās visa mūsu māja! Kāpēc viņus nevar turēt laboratorijā, kur tie piederas, — to es gribētu zināt! Pasaki man, lūdzams! — Viņa dusmīgi nozibsnīja ar melnajām acīm.
— Es neesmu izgudrotājs, — Kellahens sacīja, pieiedams pie grāmatplaukta, kur mazs trīsriteņu mehānisms pašlaik pūlējās izdabūt laukā no apakšējā nodalījuma kādu sējumu. Viņš pagrieza to ar «seju» pret istabu. — Es esmu zinātnieks kibernētiķis. Izgudrotāji.. .
— Vienalga, kas tu butu, tu esi pilnīgi traks!
Amanta nikni paskatījās uz mazo riteņoto priekšmetu: tas bija apmēram skrituļkurpes lielumā un pašreiz šķita pārdomājam, ko darīt tālāk. Tas grozīja savus fotoelektriskos teleredzokļus uz visām pusēm, vēcinādams posmainās rokas ar tverekļiem galos. Tad, acīmredzot izlēmis, aizripoja pāri istabai pie elektrības kontakta grīdlīstē un pieslēdzās tam, lai uzlādētu savas baterijas. Amanta pikti apsviedās apkārt, jo pa durvīm, klusi klikšķēdams,, ieripoja otrs tāds pats mehānisms. Tas apstājās līdzās pirmajam, pacietīgi pagaidīja, lai tas beidz uzlādēties un atbrīvo kontaktu, un tad ieņēma tā vietu. Pirmais devās uz durvīm un, pagriezdamies pa labi, nozuda gaitenī.
— Nē, tur tu man netiksi! — Amanta iesaucās un metās tam pakaļ. — Manā istabā tu netiksi!
Kellahens sekoja sievai un ieraudzīja viņu kareivīgā pozā nostājušos priekšā savas darbistabas durvīm aci pret aci ar mazo mašīnu, kas šķita sarūgtināta par traucējumu.
— Pietiek jau ar to, — viņa sacīja, — ka tie iezogas garderobē un paslēpj manas kurpes. Dievs mans liecinieks, es necietīšu, ka kāds no šiem ripeļiem lien manā istabā! To es nepieļaušu!
Likās, ripelis, kaut arī tam nebija skaņu uztveršanas ierīces, saprot. Veikli apgriezies, tas klikšķēdams aizripoja pa gaiteni uz laboratorijas pusi.
Kellahenu prāvajā vienstāva mājā, kas atradās neliela ciemata malā Ņujorkas štata ziemeļos, bija viena neaizskarama telpa — Amantas darbistaba, kur viņa rakstīja savus stāstus. Šajos stāstos — galvenokārt par bērniem — nebija ne kripatiņas sentimentālisma, tiem drīzāk piemita mazliet zobgalīga nokrāsa, un varbūt tieši tāpēc tie jauno lasītāju vidū bija kļuvuši visai populāri.
Kad ripelis bija nozudis laboratorijā, Amanta cieši palūkojās vīram acīs. Šis skatiens spēja neganti mulsināt, jo Amantas tēvs bija īrs, bet māte — Francijas čigāniete. Ar sievas īrisko pusi Kellahens tika galā gluži labi, turpretim viņas čigāniskais temperaments tam dažkārt sagādāja galvassāpes.
— Kellahen, — Amanta sacīja, — mums reizi par visām reizēm jāizrunājas. Kad tu sāki nodarboties ar šo . . . ar šo savu projektu, mēs vienojāmies, ka rakstīšana notiks manā darbistabā un izgudrošana laboratorijā — tu būsi kungs savās četrās sienās, es savējās. Bet kas notiek tagad? Tu atļauj šiem ripeļiem brīvi klaiņot pa visu māju! Vai atceries, ko viens no tiem izdarīja ar manām zeķēm? Tas maziņais, kam bija četri riteņi?
— Tā vairs nav, — Kellahens sacīja. — Viņš iztaisīja sev īssavienojumu un sadedzināja visas ķēdes. Vai tad tu nevari guļamistabas durvis turēt aizslēgtas?
— Tie ielien virtuvē, — viņa turpināja, — un taisa vaļā cepeškrāsns durtiņas. Bet ja man tobrīd cepas suflē? Kas tur var iznākt, ja pastāvīgi virina durtiņas! Cepeškrāsns nav aizslēdzama, un es negribu virtuves durvis turēt ciet. Kā es varu uzraudzīt cepeti, ja, strādājot savā istabā, nejūtu tā smaržu?
— Kāpēc tu nelieto krāsns automātisko regulatoru?
— Automāti neder ēdienu gatavošanai — tiem nav šai lietā vajadzīgās jušanas. Tev vienkārši jātur šie savi palaidņi ieslodzīti laboratorijā, miri rom [2] vai arī kā citādi stingri jāierobežo. Lai viņi skraida pa dārzu — diena ir jauka un silta.
— Iepriekšējo reizi, kad viņi bija dārzā, — Kellahens sacīja, — viens izgāja uz šosejas un pakļuva zem mašīnas. Un vispār es nemaz neesmu domājis viņus ierobežot, tiem jādod pilnīga rīcības brīvība. Es gribu, lai uz viņu grafitogela [3] ķēdēm iedarbojas viss, kas . . .
— Ceru, ka tu to nabaga sabraukto ripeli apbedīji, kā pienākas, — Amanta sacīja.
— -Nē, es to vispār neapbedīju, — Kellahens atbildēja. — Viņi taču nav dzīvas būtnes, Amanta, kā tu to nesaproti! Viņi ir mašīnas ar elastīgu atmiņas iekārtu un vadības sistēmu ar atgriezenisko saiti. Un viņi ir ļoti zinātkāri.
— Ha! —Amanta pavīpsnāja. —Es teiktu, ka viņi ir ziņkārīgi nekauņas!
— Nepavisam ne! Tā nav vienkārša ziņkārība. Sākumā viņi darbojas uz labu laimi un pamazām uzkrāj pieredzi. Grafitogelā izveidojušies asociatīvie sakari, kas izrādās visveiksmīgākie, saglabājas, it kā iespiežas atmiņā un citreiz līdzīgā gadījumā tiek reproducēti. Mana darba galvenais mērķis ir aiziet tālāk par parastu, ar noteiktu informācijas summu programmētu mašīnu un ļaut tiem, pašiem eksperimentējot, iegūt zināšanas un mācīties no kļūdām. Tā sakot, dabiskās izlases ceļā.
— Izklausās pēc Darvina teorijas — pie velna atpalicējus! Vai tā nav? — Amanta jautāja.
Šai brīdī no virtuves puses atskanēja klaudzināšana, viņa bargi paskatījās uz vīru, un abi devās pārbaudīt, kas tur notiek. Līdzās atkritumu spainim viņi ieraudzīja ripeli, kas, darbodamies ar pedāli,, bezmērķīgi virināja vāku vaļā un ciet. Tā acis kustējās līdzi vākam un viena roka cilājās tai pašā ritmā.
— Kas vēl nebūs! — Amanta iesaucās un noliecās, lai pārtrauktu šo darbošanos.
— Nē, nē, neaiztiec: viņš mēģina uztvert sakarību starp pedāļa un vāka kustību. Viņš mitēsies, kad apjēgs, ka tā nav iespējams spaini pastumt uz priekšu vai aizdabūt projām.
— Un tikai to šis nabaga knauķis jēdz darīt?
— Jā, to un arī laikus uzlādēt sevi. Kaut kādus darbības impulsus man vajadzēja viņiem dot. Un ari dažus aizliegumus. Piemēram, viņiem ir karstuma detektors, lai tie neaizdedzinātu māju. Tādēļ viņi nepaliek krāsns tuvumā, kad ir atvēruši durtiņas. Būtībā tie ir pavisam primitīvi robotiņi, Amanta!
Būtībā primitīvais robotiņš mitējās klaudzināt vāku un tagad pats sparīgi spiedās virsū atkritumu spainim, taču tas bija pārāk smags, lai mazais ripelis spētu izkustināt to no vietas. Vēlreiz veltīgi pamēģinājis, viņš atmeta šo darbošanos, aizklikšķināja uz kaktu un palika tur mierīgi stāvam.
— Manuprāt, tu esi galīgi ķerts, — Amanta sacīja. — Man daudz labāk patiktu, ja tu būtu palicis pie skaitļošanas mašīnām. Tās vismaz neskraida apkārt un mūžīgi nemaisās pa kājām.
— Tieši tas ir galvenais, — Kellahens sacīja, apsēdies uz virtuves galda malas un būdams gatavs nolasīt veselu lekciju. — Skaitļošanas mašīna ar savu lielo kārbu tup uz vietas un nekad neiegūst pieredzi, kas būtu aktīvas darbošanās rezultāts! Tajā tiek ievadits milzum daudz informācijas, taču tas ir pavisam kas cits. Šīs lielās skaitļošanas mašīnas nepārvietojas un nerīkojas patstāvīgi — ja tās to darītu un tām būtu kāds mērķis, kā, piemēram, šiem ripeļiem sevis uzlādēšana, tad tās nevis tikai skaitļotu, bet gan domātu. Domāšana sākas tad, kad uz apkārtējās vides iedarbību reaģē ar aktīvu darbību.
— Ak, cik skaista, gudra, skanīga frāze! — Amanta iesaucās. — Tev tik tiešām vajadzētu sākt nodarboties ar rakstniecību!
— Labi, man jāķeras pie darba! — Kellahens atbildēja un piecēlās.
— Vispirms notīries! — Amanta sacīja. — Tur sēžot, viss tavs lielais … tu esi novārtījies ar miltiem.
Iegājis laboratorijā, Kellahens ieraudzīja divus ripeļus, kas grūstīja viens otru. Tā bija jauna veida darbība, un viņš ar interesi vēroja šo sadursmi. Pēc brītiņa viens padevās, atbrīvodams otram ceļu. Kellahens nosprieda, ka tā bijusi tikai nejaušība, jo nebija jūtams sāncensības moments, kas liecinātu, ka viņu gandrīz amorfajās «smadzenēs» radusies paliekoša, dzīvotspējīga en- gramma. Protams, dzīvnieku smadzenēs, kurās ir jau gatava vesela sistēma neironu, sinapsu un savienotājšķiedru, atkārtota darbība noved pie noderīgu stereotipu izveidošanās, bet ripeļu nediferencētajā pusvadošā grafitogela masā šis process vairāk atgādināja polarizētu daļiņu grupēšanos magnētiskajā laukā.
«Galvenais, ko es gribu izmēģināt,» viņš pašā sākumā bija teicis Amantai, «ir dot mazai skaitļošanas mašīnai mērķi… un piedevām rokas un kājas, nu, vismaz ritenī- šus.»
«Tu esi jucis!» Amanta bija atteikusi.
Viņš atkal ķērās pie darba — mēģināja iztaisīt vienam ripelim elektroencefalogrammu. To izdarīt pēdējā laikā bija ārkārtīgi grūti, jo mazie mehānismi arvien sīvāk pretojās, kad tos gribēja noturēt miera stāvoklī, it kā tas viņus apvainotu. Ja kāds uz brīdi pats palika mierā, elektroencefalogrāfs rādīja vienīgi pamata alfa pulsāciju — tā tipisko rezonansi, bet, tiklīdz ripeli ierobežoja ar varu, tas, kā Amanta teiktu, sāka «dulloties».
Visa diena pagāja gandrīz veltīgi. Pulksten piecos Kellahens piegāja pie elektrības slēgdēļa un izslēdza apakšējo līniju, kam bija pievienoti visi zemie, ripeļiem aizsniedzamie kontakti. Pārējos, ko lietoja stāvlampām, varēja izmantot tikai ar īpašas kontaktdakšas palīdzību, pie tam tie bija pieslēgti citai līnijai. Šāds iekārtojums kļuva nepieciešams, kad ripeļi bija sasnieguši savu pašreizējo aktivitātes pakāpi, citādi naktī mājā nebūtu iespējams ne aci aizvērt. Tagad, iztērējuši savu enerģijas krājumu un nevarēdami to atjaunot, ripeļi pārstāja darboties un palika mierā līdz rītam, kad Kellahens tos atkal uzlādēja.
Ēdot pusdienas, viņš sacīja sievai:
— Zini, Amanta, es baidos, ka viņi nesāk apjēgt sakarību starp mani un elektrības izslēgšanu. No rītiem, kad es tos uzlādēju, viņi vēl nav uztveres spējīgi un nevar novērtēt šo manu rīcību. Tā tiem rodas vienpusīgs uzskats par mani. Jācer, ka tas nenovedīs pie agresīvu stereotipu izveidošanās.
— Nu, piesargies gan, ka viņi tevi nerio- zūmē! — Amanta sacīja.
Kellahens mirkli klusēja, lāgā nesapratis pēdējo vārdu. Viņš ne visai orientējās Amantas pusčigāniskajā žargonā un nosprieda, ka tas laikam nozīmē «saindēt».
— Pēcpusdienā man piezvanīja Ander- vuds, — viņš sacīja. — Tu tobrīd biji savā istabā. Tas gan ir viens aprobežots tips . . .
— Tiesa, — Amanta piekrita. — Kas tad viņam bija ar tevi runājams?
— Atgādināja, ka rītvakar notiks simpozijs. Tā kā esmu tur galvenais runātājs, tad nebūtu jau nu vis aizmirsis. Es nolasīšu ziņojumu par saviem eksperimentiem. Pēc tam viņš murkšķēja kaut ko par dendrīta šķiedrām — viņš ir viens no tiem pārgudrajiem skeptiķiem. Šķiet, viņš nesaprot, ka grafīts . . .
— Ejam! — Amanta viņu pārtrauca. — Citādi nokavēsim televīzijas filmu.
— Kas ir šovakar? Ceru, ka ne mežonīgie rietumi: šie kovboji un indiāņi man jau līdz kaklam.
— Nē, austrumi — policisti un ļaundari.
Kellahens sekoja sievai uz dzīvojamo istabu, bet bija tā aizņemts ar domām par gaidāmo simpoziju, ka neievēroja mazo figūriņu, kas aizslīdēja gar stūri gaiteņa otrā galā. Tā kā šajā laikā visiem ripeļiem vaja
dzēja būt jau iztērējušiem savu enerģiju, viņa sirdsmieram nāca tikai par labu, ka viņš to nepamanīja.
Kad Kellahens nākamajā rītā pamodās, viņš redzēja, ka sieva ir jau apģērbusies un noraizējusies stāv pie guļamistabas durvīm, it kā kaut kas būtu noticis.
— Jocīgi gan, — viņa sacīja, saraukdama uzacis. — Durvis ir aizslēgtas … un no ārpuses . . .
Kellahens piecēlās, piegāja pie durvīm un nospieda rokturi, taču durvis neatvērās.
— Mans dievs, ko tas nozīmē! — viņš iesaucās.
— Es tevi brīdināju. Tagad viņi ņem un mūs ieslēdz!
— Bet viņi taču nevar aizsniegt atslēgu! — Kellahens devās pie loga. — Pie tam es izslēdzu apakšējo līniju . ..
Viņš izkāpa pa logu, ienāca pa parādes durvīm un izlaida Amantu no guļamistabas. Mājā viss bija klusu. Tad piepeši viņiem garām uz dzīvojamās istabas pusi klikšķēdams aizripoja viens ripelis.
— Tu esi aizmirsis izslēgt līniju, Kella- hen!
— Nekādā ziņā! Nolādēts! Nāc, pārliecinies pati!
Viņi iegāja laboratorijā, un Kellahens atvēra slēgdēļa kastes durtiņas.
— Redzi: es teicu, ka līnija ir izslēgta!
Un viņi nekādā ziņā nevarēja aizsniegt guļamistabas durvju atslēgu.
— Tu domā? —- Amanta ironiski jautāja. — Lūdzu, paskaties!
Viņš pagriezās un ieraudzīja grāmatu kaudzi, kas bija sakrauta kāpnīšu veidā no grīdas līdz laboratorijas galdam.
— Nu, pie velna … — Viņš sastinga aiz izbrīna.
— Bet, Kellahen, dārgais, kā viņi ar saviem riteņiem varēja uzrāpties pa šiem pakāpieniem?
— Porainās gumijas riepas, — viņš izklaidīgi noteica. — Bet viņu enerģijas krājumam taču vajadzēja izbeigties jau vakar vakarā . . . Ahā, vai redzi! — Viņš norādīja uz sienu aiz galda. Tur atradās kontakts, kas bija pievienots augšējai līnijai, nevis tai, ko pa nakti izslēdza. Blakus tam bija apgāzts mēģeņu statīvs.
— Nolādēts, kaut ko tādu savā mūžā neesmu piedzīvojis! Bet guļamistabas durvis … Tur taču nebija sakrautas grāmatas!
— Varbūt viņi tās aizvākuši atpakaļ, — Amanta minēja.
Iegājuši dzīvojamā istabā, viņi ieraudzīja, ka grāmatas izkaisītas pa grīdu un ap tām darbojas viens ripelis, pūlēdamies sakraut citu virs citas. Pēc brītiņa tas pamanīja Kel- lahena kāju, pagriezās un steigšus izripoja gaitenī.
— Viņš baidās no tevis, Kellahen, —
Amanta sacīja. — (Jn pēc tādas bļaustīšanas nav arī nekāds brīnums!
— Es nemaz nebļaustījos! Pie tam viņš vispār nespēj dzirdēt.
Amanta papurināja melnos matus.
— Man tomēr šķiet, ka tu viņu apvainoji.
— Nepļāpā blēņas! Sagadīšanās, nekas vairāk! Ripelis darbojas un mācās no kļūdām.
— Man šķiet, ka viņš rīkojas gluži saprātīgi.
Kellahens saģerbas un izstaigaja visu māju, savākdams inertos ripeļus, — tikai tam vienam bija izdevies sevi uzlādēt, — un visus pēc kārtas uz dažām minūtēm pieslēdza pie kontakta virs laboratorijas galda. Tad viņš palaida tos brīvībā uz visu dienu un ieslēdza apakšējo līniju. Tikai pēc tam viņš apķērās, ka netika ievērojis, kurš no ripe- ļiem bija parādījis tādu atjautību, pareizāk sakot, kuram bija tā laimējies. Lai varētu tos atšķirt, katram virspusē bija pieskrūvēta plāksnīte ar numuru. Kellahens iegāja pie Amantas un pajautāja, vai viņa nav to ievērojusi.
— Trīspadsmitais, protams! — viņa sacīja. — Kurš gan cits? Tas taču ir visviltīgākais.
— Smieklīgi! — Kellahens izmeta un atgriezās laboratorijā. Viņš aiznesa grāmatas atpakaļ uz dzīvojamo istabu un pēc tam pāris stundas nostrādāja, pievienodams apakšējai līnijai visus kontaktus, ko līdz
šim bija uzskatījis par ripeļiem nepieejamiem, lai vakaros pie viena varētu izslēgt arī tos. Tad viņš iedomājās, ka slēgdēla kastei varbūt vajadzētu pielikt atslēgu, taču atmeta ar roku, cerēdams, ka ripe|i nespēs apjēgt šās ierīces nozīmību. Izgājis ballē, viņš sastapa kaimiņos dzīvojošās atraitnes vienpadsmit gadu veco dēlu Pīteru Braunu, kas patlaban nāca iekšā pa parādes durvīm. Puisēna acīs dzirkstīja ziņkāre, un Kellahens viņu steigšus ieveda dzīvojamā istabā, tālāk no laboratorijas. Pirms pāris dienām pie viņiem bija iegriezusies Pītera māte atraitne Džesika Brauna un ieraudzījusi vienu ripeļi. Acīmredzot viņa bija par to pastāstījusi.
— Paklausieties, mister Kellahen! Māte saka, ka jums esot lokomotīves modelis, kas skraidot apkārt bez … — Zēns nepabeidza teikumu, ieraudzījis, ka istabā ieiipo divi ripeļi un kā sacenzdamies drāžas pie tuvākā kontakta. — Oho! Paskat, paskat! Divi gabali! Ko viņi dara?
Ripeļi cīkstījās par tiesībām uzlādēties, un Pīters nometās četrrāpus, lai varētu tos labāk aplūkot. Acis nenovērsdams, zēns aizrautīgi skatījās, kā veiksmīgākais steigšus pieslēdzas kontaktam un uzlādējas. Kad tas bija kārtībā un grasījās doties projām pāri paklājam, Pīters aizlika priekšā roku, bet ripelis apmeta līkumu un aši izripoja laukā pa vaļējām terases durvīm.
— Nolādēts! — Kellahens norūca un metās pakaļ.
— Tas taču ir gluži kā dzīvs! — Pīters sajūsmināts iesaucās un izskrēja Kellahenam līdzi uz terases. — Vai jūs redzējāt, cik veikli viņš izvairījās? Kā viņš varēja redzēt manu roku, mister Kellahen?
— Fotoelektriskā attēlu uztveršanas iekārta. Viņi nav dzīvi, Pīter, taču savā ziņā tos var uzskatīt par . . . Žēlīgais dievs! . . .
Ripelis bija šķērsojis zālāju un nonācis uz cementētā laukumiņa pie viņu nelielā peldbaseina. Kellahens teciņus metās turp, taču bija jau par vēlu — ne mirkli nevilcinādamies, ripelis devās uz priekšu un ar klusu šļakstu ievēlās ūdenī. Kad viņi pieskrēja klāt, tas nekustīgi gulēja zilām flīzēm izklātajā baseina dibenā.
— Uhū! Tas ir noslīcis!
— Nē, ir tikai noticis īssavienojums. Kad viņš izžūs, viss būs atkal kārtībā.
— Vai jūs viņu nevilksit ārā? Vai jūs gribat, lai es to izdaru, mister Kellahen? — Pīters jau vilka nost savu sporta krekliņu.
— Labi, — Kellahens sacīja. 5ajā mirklī terases durvīs parādījās Amanta.
— Tu esi izsitis korķus! — viņa sauca. — Mana rakstāmmašīna nestrādā!
— Nekā tamlīdzīga, — Kellahens samulsis nomurmināja un devās atpakaļ uz māju. Ejot iekšā, viņš dzirdēja, ka Pīters ielec baseinā. Palūkojies slēgdēļa kastē, viņš redzēja, ka viens no aizmugures sekcijas drošinātājiem ir pagalam — telpā oda pēc karstas eļļas. Viņš sāka meklēt un drīz vien atrada nelaimes cēloni: kaktā aiz kastēm tupēja viens ripelis, — ar dīvainu atvieglojuma sajūtu Kellahens konstatēja, ka tas nav Trīspadsmitais, — un no tā nāca dūmi. Acīmredzot tas bija atradis dažas tievas nagliņas, aizbāzis aiz kapsulas, kas nosedza kontaktu, un, pilnam spriegumam izejot cauri tverek- ļiem, grafitogelā bija noticis īssavienojums.
Kellahens pacēla ripeļi un tūlīt nosvieda zemē: tas vēl bija karsts. Tātad nu bija palikuši septiņi. Pirmie — ar numerāciju no viens līdz seši — bija bijuši eksperimentāli un sen jau izjaukti. Visi tagadējie modeļi bija uzbūvēti tā, ka sprieguma pavājināšanās baterijās deva tiem impulsu nekavējoties sameklēt kontaktu un uzlādēties. Kellahens ar nolūku bija izvēlējies mazas baterijas, lai ripeļi būtu spiesti bieži atkārtot šo darbību. Tas bija kaut kas līdzīgs barības meklēšanai, un viņš cerēja, ka tādējādi notiks sava veida dabiskā izlase — ne pašu ripeļu vidū, bet gan starp engrammām, no kurām saglabāsies visvajadzīgākās un noderīgākās.
Engrammas savukārt radās pēc noturīgām izmaiņām, ko ripeļa «smadzeņu garozā» bija izraisījusi viņa iepriekšējā darbošanās, un kopumā veidoja savdabīgu atmiņas formu. Sastopoties ar apkārtējās vides izvirzītiem uzdevumiem, ripelis mācīsies, un uzdevumi, kā atzinis R. V. Gerards attiecībā uz dzīvām būtnēm, liek attīstīties smadzenēm, kas spējīgās tos atrisināt.
Kellahena pārdomas tztraucēja Pīters, ienākdams laboratorijā vienās peldbiksītēs un slapjš no galvas līdz kājām. Viņš pasniedza ripeļi — arī pilnīgi izmirkušu.
— Vai jūs domājat, ka viss būs labi, mister Kellahen? — viņš jautāja.
— Noteikti. Liels paldies, Pīter! — Kellahens sacīja. — Bet tagad labāk ej mājā un pārģērbies sausās drēbēs!
Kellahens nolika ripeļi uz galda. Amanta pienāca pie durvīm un pavēstīja, ka strāva atkal esot. Viņš nolēma pats uzņemties vainu par izdegušo drošinātāju.
Pēc tam kad Pīters bija aizsūtīts uz māju pārģērbties, izglābtais ripelis sāka izdarīt nenoteiktas, impulsīvas kustības — tas nozīmēja, ka viņa servoķēdes palēnām izžūst, — un Kellahens nolika to uz grīdas. Abi ar Amantu viņi sekoja ripelim uz dzīvojamo istabu, kur tas atkal mēģināja tikt laukā pa terases durvīm, kas tagad bija aizvērtas.
— Izdarīsim mazu eksperimentu, — Kellahens sacīja, paņēma ripeļi un uzlika uz ēdamgalda. Tas. aizripoja līdz galda malai un apstājās, pievērsis teleredzokļus tukšumam. — Paskat tikai! No vienas reizes iemācījies . . . Tas ir interesanti!
— Atkal Trīspadsmitais! — Amanta iesaucās. — Kad es tev saku, Kellahen, tas ir visgudrākais!
Šoreiz Kellahenam gribējās viņai piekrist.
— Cikos sākas tavs simpozijs? — Amanta jautāja.
— Vispirms būs kopīgas pusdienas, kas sāksies septiņos. Pļāpāšana pēc tam droši vien ilgs līdz pusnaktij, tā ka es pārnakšņošu viesnīcā. Atgriezīšos rīt ap dienas vidu. Tikai neaizmirsti vakarā izslēgt apakšējo līniju, Amanta!
— Neaizmirsīšu. Bet tagad ej sakravāties, ja domā apmesties viesnīcā. Ceļā paies kādas četras stundas, tā ka tev vajadzētu izbraukt ap diviem.
— Pareizi. Trīspadsmito es ņemšu līdzi demonstrēšanai.
— Labi, tikai neļauj viņam darīt palaidnības.
Kellahenam bija speciāls konteiners ripeļu pārvadāšanai; tas deva zināmu kustību brīvību, lai ripeļi nejustos ierobežoti un nesāktu «dulldties». Taču, kad vajadzēja doties ceļā, viņš nekur nevarēja atrast Trīspadsmito.
— Varbūt aizlīdis aiz grāmatām dzīvojamā istabā? — Amanta ieteicās, kad viņi visur bija veltīgi izmeklējušies.
— Tā sprauga ir par šauru, — Kellahens sacīja. — Sasodīti nelāgi, bet es nevaru ilgāk kavēties. Ņemšu tā vietā Devīto. Eh! Es taču gribēju kolēģiem nodemonstrēt, kā Trīspadsmitais izvairās no galda malas!
— Varbūt viņš ir pateicis arī Devītajam, lai piesargās.
— Dieva dēļ, Amanta, ko tu runā! Viņi taču nevar sazināties!
— Nu labi, labi, es neizlaidīšu Trīspadsmito no prāta. Varbūt viņš paziņos, kur atrodas.
Kellahens pamāja un devās meklēt Devīto. Visapķērīgākā ripeļa pazušana bija kaut kas nepiedzīvots — līdz šim neviens no tiem nekad nebija mēģinājis paslēpties. Viņam iešāvās prātā, ka Trīspadsmitais varbūt atkal ticis ārā, taču visas durvis un logi bija ciet. Gaužām dīvaini!
Pirms prombraukšanas Kellahens teica sievai:
— Es tavā vietā izslēgtu apakšējo līniju jau agrāk. Varbūt pat tūlīt — citādi tev visu pēcpusdienu būs viņi jāuzrauga. Ja tu to izdarīsi tagad, tad ap četriem viņu baterijas būs tukšas un tu varēsi mierīgi atpūsties.
— Labi, es tā darīšu, — viņa atbildēja un šķiroties noskūpstīja vīru.
Kellahens devās uz garāžu, lai izbrauktu ārā divvietīgo sporta mašīnu, ko viņi lietoja tālākiem braucieniem, bet nevarēja iedarbināt motoru. Nebija vairs laika pārbaudīt akumulatoru un vadus, tādēļ viņš paņēma «džipu». Pēc desmit minūtēm "Kellahens šo starpgadījumu bija jau aizmirsis.
Simpozijs sākās un ritēja veiksmīgi: Kel- lahena ziņojumu par viņa eksperimentiem visi klausījās ar aizrautīgu interesi, izņemot vienīgi Andervudu, kas nemitīgi pārtrauca runātāju. Šķita, ka viņš vispār nav spējīgs aptvert Kellahena izvirzīto koncepciju par šāda veida smadzenēm, kas, reaģējot uz kairinājumiem, pašas mācās, varētu teikt, pašas sevi rada, un izturējās tā, it kā Kellahens noklusētu kaut ko ļoti svarīgu. Tieši šo brīdi Kellahens bija gaidījis, Viņš pamāja apkalpotājam, kas tūlīt ienesa zālē konteineru ar ripeļi un ļoti piesardzīgi nolika uz grīdas: klusā grabināšanās iekšpusē viņam acīmredzot šķita aizdomīga, bet, tā kā šeit atradās vesela grupa zinātnieku, tad viņš bija gatavs uz visu. Kellahens pateicās apkalpotājam, izņēma Devīto ripeļi un uzlika uz galda.
— Šeit, džentlmeņi, ir viens no tiem, — viņš sacīja. — Šis gan nav mans visattīstītākais eksemplārs, taču . ..
— Kādēļ tad jūs neatvedāt to? — Ander- vuds iejaucās.
— Es gribēju, bet. . . bet. . . nevarēju to atrast.
— Nevarējāt atrast?
— Redziet… kā lai saka … tas bija paslēpies.
Andervuds pavīpsnāja.
— Un šis droši vien nebūs spējīgs pierādīt jūsu visai oriģinālos apgalvojumus, — viņš ironiski sacīja. — Paslēpies!
— Būs jau labi, Andervud! — ierunājās kāds cits simpozijā dalībnieks. — Paskatīsimies, ko šis prot darīt.
Viņš izstiepa roku. Devītais ar saviem te- leredzokļiem to aplūkoja, tad atkāpās, aši aizripoja līdz galda pretējai malai — un spēji apstājās.
— Skaties tik, kas par velnu! — zinātnieks sajūsmināts iesaucās.
Arī Kellahens bija pārsteigts — izskatījās gandrīz tā, ka Amantai bijusi taisnība.
— Es domāju, — Andervuds nerimās, — ka nevienam, kas redzējis doktora Monk- tona fotoelektrisko «kaķi», kurš medī lumi- niscējošu «peli», šis mehānisms neliksies ne jaunums, ne pārsteigums.
— Jā, bet galda mala taču nav apgaismota, — kāds iebilda.
— Kad es biju zēns, — Andervuds augstprātīgi turpināja, — man bija mehāniska rotaļlieta, kas nekad nekrita nost no galda. Tai apakšā bija taustekļi, un, kad rotaļlieta nonāca pie malas, tie nolaidās uz leju un lika mehānismam apgriezties.
— Šim nav nekādu taustekļu, — Kellahens paskaidroja. — Tā smadzenēs ir izveidojies priekšstats par tukšu telpu. Es jums parādīšu.
Viņš nolika Devīto uz grīdas un palūdza kolēģus nostāties tam visapkārt ciešā lokā, tikai vienā vietā atstājot šauru eju.
Devītais pārlaida redzokļus kāju sienai un acīmredzot nosprieda, ka tās ir pārāk cieši kopa, lai varētu tikt cauri. Tad, pamanījis spraugu, devās uz to, bet iepriekš apmeta mazu līkumu un atraisīja vienu no Ander- vuda kurpju saitēm. Zinātnieki sāka smieties.
— Ļoti asprātīgi! — viens no viņiem piezīmēja.
Neizskatījās, ka Andervuds būtu tādās pašās domās.
— Neko sevišķu tas neizdarīja, — viņš sacīja, sasiedams kurpi. — Vienīgi uztvēra gaismas zonu un devās tajā virzienā. Visparastākais fototropisms. — Kurpju saites viņš nepieminēja.
— Labi, ja jūs tā domājat, pamēģināsim kaut ko citu, — Kellahens teica un pagriezās,- lai atkal paņemtu ripeļi. Tas patlaban lēnām ripoja gar grīdlīsti, un Kellahens saprata, ka baterijās pazeminājies spriegums un tas meklē kontaktu. Viņš paskaidroja to pārējiem, un visi noraudzījās, kā ripelis atrod vienu kontaktu un mēģina izvilkt tur iesprausto vadu, taču kontaktdakša bija iesprūdusi. Brīdi neveiksmīgi pacīnījies, ripelis atgriezās pie galda, zem kura bija nokritis nazis. Acīmredzot viņš to bija ievērojis un atcerējās, jo tagad tūlīt devās atpakaļ pie kontakta un, izlietodams nazi kā sviru, izdabūja kontaktdakšu laukā. Tad viņš pats pieslēdzās kontaktam un mierīgi uzlādējās. Tas atstāja iespaidu pat uz An- dervudu, bet Kellahens jutās mazliet neomulīgi . . .
Viņš bija noguris ka suns, kad atgriežas viesnīcā, un pamodās tikai nākamajā dienā ap pusdienas laiku. Viņš mēģināja piezvanīt Amantai, lai pateiktu, ka pārbrauks vēlu, bet neviens nenāca pie telefona. Kur gan viņa
būtu aizgājusi? Amantai taču vajadzēja būt mājās, jo ap šo laiku tā gaidīja viņu atgriežamies.
Kellahens brauca mājup ar vislielāko ātrumu un paveica ceļu gandrīz trīs stundās. Atstājis mašīnu mājas priekšā, viņš piegāja pie durvīm, bet tās bija aizslēgtas. Viņš skaļi uzsauca un nospieda zvana pogu, taču neviens nerādījās. Tad kaut kur mājā tik tikko sadzirdami atskanēja Amantas balss. Lai tiktu iekšā, Kellahenam neatlika nekas cits kā izspiest loga rūti. Tagad viņš jau skaidrāk saklausīja mājas dziļumā Amantas balsi. Viņš skriešus devās pa gaiteni uz laboratoriju, Arī tā bija aizslēgta, un tieši no turienes atskanēja Amantas saucieni, tikai dī- / vaini apslāpēti. Ar spēcīgu rāvienu viņš atlauza atslēgu un, verot durvis, apgāza veselu kaudzi grāmatu. Tagad sievas balss skanēja viņam virs galvas:
— Izpestī mani no šejienes, Kellahen!
— Apžēliņ, kur tu esi?
— Esmu ieslodzīta bēniņos!
— Mums taču nav bēniņu, Amanta!
— Nu, vienalga, es esmu te augšā!
Tad viņš apķērās, ka starp griestiem un jumtu bija tukša telpa ar ventilācijas tornī- šiem abos galos un tajā varēja iekļūt pa lūku laboratorijas griestos tieši virs darba galda. Tagad viņš ievēroja, ka uz tā novietota kaste un uz kastes — krēsls. Griestu lūkai bija vienpusīgs atsperes slēdzis —
acīmredzot tādēļ Amanta nevarēja tikt laukā no turienes.
— Tūlīt, tūlīt! — Kellahens iesaucās un uzkāpa uz galda. Viņš jau grasījās rausties uz krēsla, kad pamanīja, ka viena krēsla kāja ir pāri kastes malai. Nostādījis krēslu taisni, viņš uzrāpās augšā un atslēdza lūku. Amanta bija novārtījusies ar putekļiem un zirnekļu tīkliem. Viņas acis nikni dzalkstīja.
— Dievs kungs! — viņa izsaucās. — Pagaidi tikai, lai es dabūju rokā to Trīspadsmito! Es viņam sprandu aplauzīšu! Pa skrūvītei izārdīšu!
— Nomierinies, Amanta, un pastāsti man, kas noticis. Kāda velna pēc tu līdi tur augšā?
— Mani ievilināja lamatās! — viņa dusmīgi sacīja. — Aiz savas labās sirds es gribēju palīdzēt tam tavam nekrietnajam, viltīgajam bandu bērnam, un -1as mani piemuļķoja. Viņš ir kļuvis par īstu barvedi, tici man!
— Paklau, stāsti visu pēc kārtas! — Kellahens sacīja. — Vai tu izslēdzi apakšējos kontaktus agri, kā mēs norunājām?
— Saproti, man, atklāti sakot, negribējās to darīt. Viņiem tik ļoti patīk darboties, un man likās, ka tā būs pārestība — likt viņiem iet pie miera jau pulksten četros.
— Bet vai tu vispār izslēdzi barošanas līniju?
— Vai tu ļausi man atvilkt elpu vai neļausi? Es tur augšā jau nezcik ilgi kliedzu vienā kliegšanā, bet neviens mani nesadzirdēja. Braunu laikam nav mājās. Redzi, tā. Es līniju izslēdzu, bet viņi ir tikuši klāt elektrībai kaut kur citur. Viss sākās ar to, ka viņi atrada mazo zāģīti: Trīspadsmitais ar to izzāģēja grīdā caurumu, un viņi tur apakšā zem mājas gāja apkārt kā nelabie no viena gala uz otru! — Amanta norādīja uz robainu caurumu grīdā pie durvīm. — Trīspadsmitais iztaisījis tādus visās istabās, un arī durvis tiem vairs nav šķērslis. Pie tam viņi tagad prot citādā veidā tikt uz augšu — aizāķē stieples gabalu un uzvelkas pa to. Tāpēc jau ari es nokļuvu sprostā.
— Man šķiet, tu teici, ka tevi tur ievilināja?
— Tā jau arī bija. Trīspadsmitais kaut kā bija uzlīdis tur augšā, dzirdu — grabinās un rībinās. Nācu paskatīties, kas noticis, un domāju, ka viņš varbūt kaut kur aizķēries vai iespriedies. Uzliku uz galda kasti, tai virsū krēslu un ar žēlsirdīgiem nolūkiem uzrāpos augšā. Bet Trīspadsmitais kā plēsts aizmetas man garām, nolec uz krēsla, un — blaukš! — es esmu ieslodzīta!
— Tava laime, ka nevarēji viņam, sekot, — Kellahens sacīja. — Krēsla viena kāja bija pāri kastes malai, un tu būtu nogāzusies visā garumā tur uz grīdas. — Viņš pameta ar roku un tikai tagad ieraudzīja saplēstas pudeles dibenu ar asajām šķautnēm uz augšu tieši tajā vietā, kur būtu nokritusi Amanta, ja uzkāptu uz nestabilā krēsla.
— Tu teici, ka Trīspadsmitais nolēca uz krēsla? — viņš jautāja.
Amanta pamaja, neticīgi raudzīdamas uz saplēsto pudeli.
— Ripelis sver vairāk nekā septiņas mārciņas. Ja krēsls būtu stāvējis tā, kā es to atradu ienākdams, tad Trīspadsmitais noteikti būtu to apgāzis. Nē, viņš pēc tam to tīšām ir tā novietojis. -
Viņi abi klusēja. Kellahens papurināja galvu — tas viss šķita tīrais absurds. Viņa eksperiments bija pārlieku veiksmīgs. Ri- peļu domāšanas attīstības ātrums būtu darījis godu pat cilvēka smadzenēm. Patlaban neviens no tiem nekur nebija redzams.
— Kur gan viņi visi nozuduši? — Kellahens jautāja.
— Viņi visi ir zem mājas un apspriežas, ko darīt tālāk.
— Zini ko, Amanta?
— Nezinu nekā, — viņa atteica. — Man galvā ir absolūts tukšums.
— Tur viņi uzlādējas! Viņi ir atraduši kabeli zem grīdas un kaut kādā veidā tam pieslēdzas, un tagad tos nevarēs nobremzēt citādi kā vienīgi izslēdzot spriegumu kabelī.
— Kā tad mēs iztiksim bez gaismas?
— Ja es to izdarīšu tūlīt, viņi pēc pāris stundām kļūs inerti. Līdz vakaram mums gaisma nebūs vajadzīga
— Es iestiprināšos ar kādu olu un vis
kiju, — Amanta sacīja. — Jūtos gaužām nelāgi. Kā viņi varēja atrast to kabeli, Kellahen?
— Elektromagnētiskās indukcijas ceļā … Atkal jaunums!
Viņš paskatījās apkārt un ievēroja, ka no laboratorijas nozudušas dažādas lietas: pla- kanknaibles, stiepļu grieznes, elektrības auklas ritulis, kā arī zāģītis un svārpsts. Atskanēja kluss troksnis, un grīdas caurumā parādījās ripeļa teleredzokļi. Ieraudzījis Kel- lahenu, tas atkal nozuda, un viņi dzirdēja to atsitamies pret mājas cementa pamatu. Kellahens piegāja pie slēgdēļa kastes un parāva galveno svirslēdzi. Amanta aizgāja uz virtuvi, bet drīz vien jau no dārza sauca Kella- henu.
— Paskaties, kas te notiek! — viņa teica vīram, kad tas iznāca ārā.
Tur bija svaigas zemes kaudzīte un tai blakus neliels murkšķa alai līdzīgs caurums, taču šie zvēriņi nekad agrāk dārzā nebija manīti.
— Viņi ir iemācījušies rakt, — Amanta sacīja. — īsti velna bērni!
— Vai tu saprotj, ko tas nozīmē? Tagad viņi varēs piekļūt energokompānijas galvenajam kabelim pie ceļa. Elektrības pārvad- līnija tagad iet nevis pa stabiem, bet gan pa zemi, un tam, ka es izslēdzu spriegumu mūsu kabelī, nav nekādas nozīmes. Tagad notiks skriešanās ar laiku: ja viņi netiks līdz turienei divās stundās, tad viņu baterijas iztukšosies. Pretējā gadījumā… — Kellahens paskatījās pulkstenī. — Desmit minūtes uz pieciem . . . Septiņos mēs to zināsim.
— Manuprāt, tev tagad vajadzētu ielīst zem mājas, — Amanta sacīja, — un reizi par visām reizēm tikt ar viņiem galā. Tur var nokļūt pa mazajām durvīm no garderobes. Bet vispirms pasaki man: kāpēc tu vakar brauci ar «džipu»?
— Otrai mašīnai akumulators nav kārtībā. Labi, ka tu man atgādināji. Iešu pārbaudīt . ..
Viņš iegāja garāžā, bet no akumulatora pārbaudīšanas nekas neiznāca, jo tā mašīnā vispār nebija. Kellahens atgriezās dārzā un pastāstīja Amantai jauno vēsti.
— Viņi, protams, to ir pavilkuši zem mājas! Acīmredzot viņi izgudrojuši paņēmienu, kā iztikt bez saviem transformatoriem, un uzlādējas tieši no akumulatora — tā vol- tāža ir tieši piemērota viņu baterijām. Tagad es tam darīšu galu!
Kellahens paņēma kabatas laterniņu un devās uz garderobi, no kurienes varēja iekļūt zem mājas. Taču durvis nebija atveramas. Viņš paņēma skrūvgriezi un atskrūvēja viras. Durvis bija aizbarikadētas ar visādām grabažām. Zemajā telpā zem grīdas viņš atrada mašīnas akumulatoru un dažus pazudušos rīkus, bet no ripeļiem tur vairs nebija ne miņas. Vienā vietā no mājas pamatiem, izskrubinot cementē jumu, bija izlauzts izdedžu bloks, un līdzās šim caurumam rēgo
jās zemes čupiņa. Kamēr Kellahens tur stāvēja un skatījās, no cauruma izlidoja jauna smilšu šalts, gandrīz ietriekdamās viņam sejā. Uz mirkli parādījās ripeļa redzokļi, tad tas apsviedās un aši nozuda tunelī.
— Viņi ir izrakuši pamatīgu tuneli, — Kellahens sacīja. Viņš iznāca no garderobes ar automašīnas akumulatoru un zāģi rokās. — Palikuši bez šiem rīkiem, viņi, jādomā,- liks mūs šonakt mierā. Nedomāju, ka tie būtu jau tikuši līdz galvenajam kabelim. Viņi barojās no akumulatora, bet tagad es tos savaldīšu.
Kellahens aizgāja uz garāžu un atgriezās ar trīsdesmit mārciņu smagu kaļķakmens plāksni, kas bija paredzēta dārza celiņa segumam, un uzlika to virs grīdas cauruma dzīvojamā istabā. Plāksne bija pārāk smaga, lai ripeļi to paceltu, un tādā pašā veidā viņš nosedza pārējos caurumus.
Nākamais rīts bija apmācies un tveicīgs. Iegājusi virtuvē gatavot brokastis, Amanta konstatēja, ka nedarbojas ne ledusskapis, ne grauzdējamais aparāts.
— Mums nav elektrības! — viņa paziņoja Kellahenam, kad tas ienāca virtuvē.
— Skaidrs! — viņš sacīja. — Ripeļi ir pārgriezuši mūsu pievadkabeli un tagad var dabūt enerģiju, cik tik vēlas! Jāpiezvana energokompānijai…
Viņš iegāja piezvanīt, un kompānija apsolīja nekavējoties izsūtīt montieri. Kellahens vēlreiz palīda zem mājasr bet tur nebija manāms neviens ripelis. «Tie vēl atrodas savā tunelī,» Kellahens nodomāja. «Interesanti zināt, cik ātri viņi tiek uz priekšu …»
Pēc brokastīm atnāca Pīters.
— Hello! — viņš jautri sveicināja. — Mūsmājā nav elektrības! Es pārbaudīju korķus, bet tie ir kārtībā.
— Jūsu mājā arī?
— Jā. Māte izsauca montieri, bet tas vēl nav ieradies. Ziniet, mister Kellahen, viena no jūsu mazajām mašīnām bija ārā pie ceļa! Ieraudzījusi mani, tā paslēpās murkšķa alā. Gluži jauna ala, pavisam svaigs rakums, un otra tāda pati ir zālājā pie mūsu mājas. Es nemaz nezināju, mister Kellahen, ka šai apkārtnē dzīvo murkšķi.
— Es arī nezināju.
Kellahens dzirdēja, ka hallē iznāk Amanta un, veltīgi pamēģinājusi uzgriezt gaismu, skaļi nopukojas. Pēc mirkļa viņa parādījās mājas durvīs gluži ērcīga.
— Ko viņi teica, kad tas montieris būs? — viņa jautāja. — Mēs esam galīgi tintē! O! — Viņa ieraudzīja Pīteru. — Serišan, Pīter, miri pel![4] Klausi man, miri čevi, jo tesalo[5] pie savas di! [6] — uztraukuma brīžos amanta arvien mēdza runā iestarpināt čigānu vārdus. Pīteram tas ļoti patika, kaut gan viņš tikai aptuveni nojauta to nozīmi. — Ripeļi droši vien vēl arvien tup savā tunelī un apspriežas …
— Es tev desmitreiz esmu teicis, ka viņi nevar sarunāties, Amanta! — Kellahens sacīja.
— Tunelis? Kāds tunelis? — Pīters bija gauži ieinteresēts.
— Tik un tā tu tur nevarētu ielīst. To izraka šie mazie radījumi. Skrien vien mājās!
— Montieris ir klāt, — sacīja Kellahens.- — Tu, Pīter, tagad lasies projām!
Zēns negribīgi- pagriezās un devās pāri zālājam. Aiz vārtiem viņš apstājās, lai parunātos ar montieri, kas izkāpa no dienesta mašīnas.
Pēc kāda laika, veltīgi nopūlējies atrast bojājumu, montieris sacīja Kellahenam:
— Būs jāizsauc remontbrigāde, lai atrok kabeli. Blakus mājā ir tā pati nelaime — acīmredzot bojāti pievadkabeļi. Galvenajā kabelī vaina nevar būt, tad viss rajons būtu palicis bez elektrības. Netieku gudrs … Paklausieties! — viņš aizdomīgi paskatījās Kellahenā. — Puika stāsta, jums esot tāda mašīna, kas rokoties zemē. Varbūt tā ir vainīga šai ķezā? — Viņš sataisīja bargu ģīmi, likdams saprast, ka ar kompānijas īpašumu
nedrīkst jokoties. — Tagad man jābrauc. Jūs rīkojieties uzmanīgāk ar to savu mašīnu! Vēlāk ieradīsies brigāde un atraks kabeli. Pārsimt pēdu garā joslā te nav nevienas kontrollūkas.
Nosodoši papurinājis galvu, montieris aizgāja. Pēc dažām sekundēm viņa mašīna ierūcās un aizjoņoja pa ceļu.
Kellahens atgriezās laboratorijā un mēģināja strādāt. Nekur nemanīja darbojamies ripeļus, un šis klusums šķita vēstījam ļaunu, mulsināja vēl vairāk nekā viņu rosīgā klātbūtne. Tālumā nodunēja pērkons, bet negaiss neuznāca. Pēcpusdienā pie vārtiem piebrauca mašīna, un remontbrigādes vīri sāka uzlauzt asfaltu.
Pēc kāda laika Kellahens izgāja ārā un redzēja, ka viņi izrakuši garu tranšeju, atsegdami galveno kabeli. Otra grupa to pašu darīja pie Braunu mājas.
— Pamēģiniet tagad ieslēgt elektrību, mister! — sacīja priekšstrādnieks. — Mēs atradām bojājumu. Netālu no galvenā kabeļa bija noticis īssavienojums — vadi taisni kā žurku sagrauzti. — Viņš nosodoši paraudzījās Kellahenā. — Džounss teica, ka jums esot kaut kāda rokamā mašīna — kanalizācijas cauruļu tīrīšanai, vai? Jums gan vajadzēja zināt, ka nedrīkst rakņāties zem ietvēm!
— Nekā tamlīdzīga! Viņš ir pārpratis. Kaimiņu zēns viņam stāstīja …
— Hei, Villis! — Viens no brigādes vīriem domīgi raudzījās uz portatīvo volt- metru. — Vēl arvien spriegums nav normāls. Kaut kur tuvumā jābūt vēl kādam bojājumam. Pie kaimiņiem tās nav, tur jau izlaboja.
— Te visur ir žurku alas, — otrs strādnieks sacīja.
— Tās nav žurku alas, — pirmais iebilda, — pārāk lielas.
Kellahens atstāja viņus prātojam un atgriezās mājā, lai pārbaudītu, vai elektrība deg. Spuldzes iekvēlojās nespodri sarkanīgas — acīmredzot tuvumā bija liela strāvas noplūde.
— Vai ledusskapis darbosies, Kellahen? — Amanta jautāja.
— Šaubos gan.
— Zini ko, brauksim prom un kādu nedēļu pavadīsim Ņujorkā. Atpūtīsimies paši un ļausim atpūsties ripeļiem. Varbūt viņi nāks pie prāta . . .
— Es nevaru tagad braukt prom, Amanta, un atstāt viņus savā vaļā, lai zog elektrību, kad un cik vien grib!
Pie pusdienu galda viņi vēl pastrīdējās par šo jautājumu, un pēc tam Kellahens ieslēdza savu portatīvo radiouztvērēju, jo pazeminātā sprieguma dēļ televizors nedarbojās. Viņi noklausījās pēdējās ziņas, ko laiku pa laikam pārtrauca tālās zibeņošanas sprakšķi. No vietējām ziņām viņi uzzināja,
ka ciemā notikusi nenozīmīga, bet mīklaina zādzība.
Lielajā metālpreču veikalā uz Galvenās ielas bija nozudusi virkne dažādu izstrādājumu, bet veikala īpašnieks, kas tur atgriezies pēc pusdienām, paziņojis, ka ielaušanās s neesot notikusi un atslēga esot vesela. Veikala durvju vienīgā slēdzene glabājās pie viņa. Vietējā policija bija pilnīgā nesaprašanā, un diktors šo atgadījumu uztvēra vairāk no jocīgās puses. Kellahens paskatījās uz Amantu — arī viņai tas laikam šķita ļoti jocīgi.
— Tev jāatzīst, ka viņi ir šausmīgi enerģiski, — Amanta sacīja.
— Bet to nevar būt izdarījuši ripeļi! Galvenā iela ir trīs vai četrus kvartālus no šejienes!
Vienīgā lampa, ko viņi bija atstājuši degam, lai zinātu, vai ir strāva, nomirkšķinā- jās un iekvēlojās pilnā spožumā.
— Lai slavēts dievs, beidzot salabojuši! — Amanta sacīja. — Iešu ieslēgt ledusskapi.
Viņa piecēlās un devās uz durvīm.
— Trīspadsmitais! — viņa iekliedzās. — Aizskrēja kā nelabais! Laboratorijā . . .
Kellahens metās uz laboratoriju, brīnīdamies, kā Trīspadsmitajam izdevies pacelt smago plāksni, bet ieradās tur par vēlu. Trīspadsmitais jau bija paguvis nozust. Viņš bija iekļuvis mājā, izzāģējot grīdā jaunu caurumu, — acīmredzot ripeļi bija sadabūjuši citu zāģi.
Kellahens atgriezās dzīvojamā istabā, un viņi abi ar Amantu sāka skatīties televizoru.
Dažas nākamās dienas Kellahens nemanīja nevienu ripeļi un pilnīgi atmeta domu dabūt tos ciet, atrokot tuneli, jo bija jau par vēlu, pareizāk sakot, ripeļi bija aizrakušies par tālu, lai to varētu izdarīt. Zem mājas blakus tuneļa ieejai viņš pievilināšanai ierīkoja viegli sasniedzamu kontaktu un savienoja to ar signalizācijas sistēmu, kas iedarbinātu zvanu guļamistabā, ja kontakts tiktu lietots. Virs tuneļa viņš uzstādīja lamatas — aizkrītošu metāla režģi, kas nogrieztu atpakaļceļu, ja kāds ripelis izlīstu laukā. Visu nakti viņš veltīgi gaidīja trauksmes zvanu un nākamajā rītā nogāja lejā, lai pārbaudītu lamatas. Režģis virs ieejas bija nekustīgi nostiprināts un signalizācijas sistēma atvienota.
— Esmu pavisam noraizējies, — viņš sacīja Amantai. — Šie velnēni kļūst pārāk veikli un izmanīgi. Ja policija to uzodīs, mani var saukt pie atbildības par zādzību metālpreču veikalā un elektrības kabeļa sabojāšanu.
— Vai tu nevari no viņiem atteikties, Kellahen? Viņi taču nav miesīgi bērni. Ievieto avīzē paziņojumu: v ripeļi atstājuši manu ligzdu, un es par tiem neatbildu.
— Ar to nekas nebūs līdzēts. Tas būtu tikpat kā atstāt savu mašīnu kalna galā: bremzes kļūst vaļīgas, tā noripo lejā un kādu nosit.
— Viņi taču ir par vājiem, lai nodarītu ļaunu cilvēkam.
— Katrs par sevi jā, bet ne visi kopā. Un ja nu pēkšņi viņu smadzeņu kārbās rodas ideja mūs nogalināt?
Tajā dienā pa radio ziņoja, ka atkal notikusi zādzība — paņemti sīki metālapstrādes rīki, taču par lielu pārsteigumu policijai kase palikusi neaizskarta. Zem preču izstādes telpas atklāts tunelis, taču pārāk mazs, lai pa to būtu varējis ielīst cilvēks. Neviens nekā nevarēja saprast.
— Tagad es nožēloju, ka esmu izgatavojis šos nolādētos radījumus! — Kellahens sacīja Amantai.
— Droši vien arī Frankenšteins domāja tāpat, — viņa piebilda.
Tonakt Kellahens mocījās ar nelabiem sapņiem un pamodās īsi pirms rītausmas, pilnīgi nosvīdis. Viņš nez kāpēc nespēja pakustēties un, tā kā nevarēja pasniegties un uzgriezt gaismu, tad nevarēja arī redzēt, kas viņu tur ciet. Viņš pasauca Amantu.
— Es esmu tepat, — sieva atbildēja. — Esmu ievīstīta kā kūniņa, palīdzi man!
Aiz loga jau svīda gaisma, bet Kellahens vēl arvien staipījās un locījās, nevarēdams atbrīvoties. Gluži kā Gulivers Liliputu zemē viņš bija garu garām auklām piesaistīts pie gultas un smagi elpoja aiz piepūles, kad beidzot tika brīvs un pārgrieza Amantas saites. Atmiņā neskaidri atausa kāds cauri murgiem dzirdēts troksnis, un viņš steidzās tieši uz laboratoriju. Tur izskatījās kā kaujas laukā: bija aizvākts itin viss ripeļu izgatavošanai nepieciešamais, ieskaitot visu Kellahena grafitogela krājumu.
Pēcpusdienā radio ziņoja, ka tukšā apbūves gabalā redzēts mazs «mehānisks objekts», kas nesis uzgriežņu atslēgu, un kāds veikls zēns to panācis un notvēris. Neviens nevarēja pateikt, kas tas tāds ir. Drīz pēc sagūstīšanas mīklainais mehānisms pārstājis darboties un ataicināts automehāniķis, lai to izjauktu un izpētītu. Mehāniķis neko nav sapratis no tā iekšējās uzbūves, vienīgi servomotori un fotoelektriskā attēlu uztveršanas iekārta viņam bijusi pazīstama. Tagad tas nodots atrasto mantu birojā.
Kellahens brīdi svārstījās, vai nevajadzētu pieteikties, ka šis mehānisms pieder viņam, taču ļoti negribējās to darīt. Ja viņš pats neliksies ne zinis, iespējams, ka nevienam tas neienāks prātā, vienīgi par Pīteru nevarēja galvot.
Pīters ieradās tūlīt pēc šā ziņojuma.
— Hello, mister Kellahen! — viņš satraukti sauca. — Pa radio stāsta, ka ciemā atrasta viena no jūsu mašīnām! Tā atrodas policijas iecirknī. Vai jūs neiesit tai pakaļ?
— Iešu, PīLer, — Kellahens sacīja.
Policijas iecirknī viņu jau gaidīja, jo, ap-
apķēries, kas par lietu, tur bija pasteidzies ierasties elektromontieris Džounss un mazliet sagrozītā veidā pastāstījis, ko uzzinājis no Pītera. Par laimi Kellahenam, neviens nenāca uz domām, ka tam varētu būt kāds sakars ar notikušajām zādzībām. Džounss vēl izteica dažas piezīmes par īssavienojumiem elektrības kabeļos, bet policiju tas neinteresēja. Acīmredzot ripeļi tagad dabūja enerģiju, neradot manāmu sprieguma pazemināšanos. Tad Kellahens ievēroja, ka inertajam ripelim uz policijas seržanta galda nav numura plāksnītes. Viņš noliecās, lai aplūkotu to tuvāk, un juta matus saceļamies stāvus — nebija arī caurumiņu piestiprināšanas skrūvēm.
Šis ripelis nebija viņa izgatavots …
Kellahens nomurmināja pateicības vārdus, atstāja piecu dolāru banknoti kā balvu jaunajam atradējam un brauca mājās, kaudamies ar nemierīgām domām. Hallē viņu sagaidīja Amanta.
— Tas bija Trīspadsmitais, varu derēt! — viņa sacīja.
Kellahens papurināja galvu un paskaidroja. Viņi abi iegāja laboratorijā. Kellahens izjauca mazo mehānismu un konstatēja, ka tas ir gandrīz identisks tiem, ko viņš pats bija izgatavojis. Amanta raudzījās vīrā ar plati ieplestām acīm.
— Tu domā, ka viņi ir to iztaisījuši, Kellahen?
— Es . . . es nezinu . . .
— Pēdējais laiks laisties prom uz Ņujorku!
— Mēs nedrīkstam to darīt. Stāvoklis ir ļoti nopietns, Amanta! — viņš sacīja. — Man būs jāpaziņo . .. jābrīdina cilvēki, jo dievs vien zina, ko viņi darīs tālāk.
Kellahens pastiepa roku, lai rūpīgākai apskatei ieslēgtu augšējo apgaismojumu, un nokrita gar zemi kā nopļauts.
Atguvis samaņu, viņš ieraudzīja pār sevi noliekušos Amantu ar nobālušu seju. Viņa labo roku durstīja kā tūkstošiem adatiņu un pirksti bija nejauki apdedzināti.
— Kas tas bija, Kellahen, dārgais?
— Spriežot pēc sajūtas, ap sešsimt voltu. — Viņš pacēla acis un ieraudzīja šķērsām pāri griestiem jaunu vadu, kas bija pievienots augšējā apgaismojuma slēdzim. — Tas izskatās pēc kara pieteikuma.
Atskanēja soļi un Pītera balss:
— Hei! Kas noticis?
— Es nejauši paklupu, Pīter, — Kellahens sacīja un piecēlās.
— Ak tā .. . Ziniet, es gribēju jums pastāstīt, ka atradu vēl divas tikko izraktas alas — viena ir norā aiz mūsu mājas, bet otra turpat tālāk mežā. Vai jūs bijāt uz policiju pēc savas mazās mašīnas, mister Kellahen?
— Jā, — Kellahens atbildēja, piepeši ieinteresējies par Pītera jaunajām ziņām. — Paldies, ka tu man to pateici. Bet tagad gan, draudziņ, skrien vien projām, man jāstrādā!
Viņš bija nolēmis aiziet apskatīt šīs alas un negribēja, ka Pīters vilktos līdzi un maisītos pa kājām vai pat vēl ļaunāk — nokļūtu briesmās. Pietika jau ar to, ka vajadzēs pierunāt Amantu palikt mājās.
— Labi, es jau tikai gribēju jums pateikt, — Pīters sacīja un lēnām izgāja. Kellahens pa logu noraudzījās, kā zēns šķērso pagalmu, tad pievērsās Amantai un nepārliecinoši vienaldzīgā tonī iesāka:
— Man laikam būs jāaizstaigā turp un jāapskata šīs jaunās ejas . ..
— Darīsim to abil — viņa nelokāmi atbildēja.
Kellahens sāka protestēt, bet tad atmeta ar roku.
— Nu labi, tikai tu visu laiku turies man blakus!
— Es noteikti būšu tev blakus, jo mēs brauksim ar «džipu», — viņa sacīja.
— Kāda velna pēc?
— Tur ir vecs ceļš, kas sākas norā aiz Džesikas Braunas mājas. «Džipam» tas ir pietiekami plats, pie tam mežā pilns ar kazenājiem — es negribu sadīrāt savas zeķes.
Kellahens palūkojās pulkstenī.
— Ir jau pavēls, — viņš sacīja, — un taisās uz lietu. Atliksim labāk uz rītu! Vai tev nav jāsāk gatavot pusdienas?
— Pusdienas ir jau cepeškrāsnī, — Amanta atbildēja. — Brauksim vien tūlīt: es gribu redzēt, vai viņiem mežā nav vēl citas ejas. Varu derēt, ka taisni tur viņi ierīkojuši savu fabriku!
Kellahens paraustīja plecus. Tas viss izklausījās pēc pasakas par Sniegbaltīti un septiņiem ripeļiem, vienīgi tagad to varēja būt jau krietni vairāk nekā septiņi.
Viņi pabrauca mazliet atpakaļ pa sānceļu un nogriezās uz nelīdzenas, bet puslīdz izbraucamas takas, kas aizlocījās starp kokiem. Pēc kāda brīža, aprēķinājuši, ka ir nonākuši iepretim savai mājai, viņi apstājās un izkāpa no mašīnas. Gandrīz tūlīt viņi ieraudzīja svaigu zemes kaudzīti līdzās desmit collu platai alai un dziļāk mežā vēl otru tādu pašu.
— Bet ko tas nozīmē? — Amanta iesaucās, rādīdama ar roku uz priekšu, un Kellahens ieraudzīja vēl vienu zemes kaudzi. Tā nebija kurmja rakuma lielumā kā citas, bet tik prāva, ka droši vien piepildītu nelielu smago mašīnu. Piegājuši klāt, viņi atrada apmēram sešas pēdas platu eju ar nelīdzenām malām. Kellahens noliecās un ielūkojās alā — tā bija izrakta neliela paugura nogāzē un slīpi aizsliecās lejup tumsā. Visapkārt alai zemē vāļājās kāds ducis ripeļu — daži bez numuru plāksnītēm, bet visi saspiesti plakani.
— Velna milti! — Kellahens nošķendējās. — Kāds ir aizsteidzies mums priekšā! Kas gan . ..
— Nabaga mazie, samīcītie radījumi! — Amanta nogaudās.
Kellahens paskatījās apkārt. Vienā vietā mežā iezīmējās plata noliektu zaru un izlauzītu atvašu josla, kas aizveda projām starp kokiem.
— Kāds iebraucis te ar pussmago mašīnu un atracis viņu paslēptuvi, — viņš sacīja. — Velns parāvis, kas gan tas varētu būt bijis?
— Kāpēc tu katrā ziņā domā, ka tā ir alas ieeja, Kellahen? Manuprāt, drīzāk izskatās, ka viņi te ir izrakušies laukā!
Kellahens vēlreiz apskatīja sasviestās zemes kaudzi un secināja, ka viņai taisnība . . .
Amanta piebikstīja vīram ar elkoni.
— Lai nu kas tas būtu, tas tikko ir iznācis laukā, — viņa sacīja. — Es nupat redzēju iztaisnojamies noliektu zaru, rau, tur! — Amanta norādīja uz izlauzīto stigu, un viņi sāka iet pa to. Kellahens pamanīja tārpu, kas centās ielīst atpakaļ nupat uzvērstajā zemē. Viņam atkal ienāca prātā Amantas izteiktā piezīme par Frankenšteinu. Nogalinājis savu radītāju, briesmonis rada citu briesmoni, kas savukārt nogalina to . . .
— Man tas nepavisam nepatīk, Kellahen! — Amanta sacīja.
— Man ari ne.
— Es runāju par virzienu, kādā iet šī stiga. Tā ved uz mūsu māju … — Viņa atkal pastiepa roku. — Kā tev šķiet, Kellahen, ja viņi būtu gājuši kopā lielā barā, vai aiz tiem paliktu tāda stiga kā šī?
— Nedomāju vis. Un viņi būtu nākuši
laukā no sava tuneļa pa vienam, neizrokot tādu lielu caurumu. Tu, Amanta, sēsties «džipā» un brauc uz mājām! Es paiešos pa stigu, lai redzētu, kurp tā aizved.
— Es iešu tev līdzi, — viņa sacīja. — Lai put manas zeķes!
Kad viņi iznāca mežmalā iepretim savai mājai, stiga izbeidzās. Klajās noras sausajā zemē nebija palikušas nekādas pēdas. Sāka krēslot, un norietošo sauli aizklāja briestoši negaisa padebeši. Tālumā pie viņu mājas pavīdēja mazs, kustīgs priekšmets un nozuda.
— Vai tu to redzēji? — Amanta jautāja. — Viņi visi nav nogalināti!
— Es to zinu. Tikai diviem nogal.. . tas ir, sabojātajiem bija numura plāksnītes… Bet uz kurieni tas būtu devies?
— Vai, mans sautējums! Man taču tam jāpielej vīns!
— Lai nu paliek sautējums! Kur gan tas būtu paslēpies?
— Aizlīda aiz garāžas, tiklīdz ieraudzīja mūs.
— Es runāju par … to lielo, kas sadauzījis ripeļus.
— Tas droši vien notika nejauši, aiz neveiklības.
— Es labprāt gribētu tam ticēt!
— Mēs atstājām «džipu» mežā, bet izskatās, ka būs pērkons un lietus.
— Velns lai parauj «džipu»! Nāc!
Viņi šķērsoja noru un tuvojās mājai no sētas puses. Viss bija klusu un mierīgi. Viņi iegāja virtuvē, Amanta izņēma sautējumu no cepeškrāsns un pielēja tam glāzi burgundieša.
— Es gan nedomāju, ka tas lielais lempis būtu nācis šurp, — viņa sacīja, ielikdama sautējumu atpakaļ krāsnī. — Kas viņam te ko meklēt? Šī taču nav viņa māja.
Kellahens stāvēja sētas durvīs un raudzījās ārā.
— Amanta! Panāc šurp! Tev bija taisnība, ka viņi prot sazināties!
Amanta piebiedrojās viņam un redzēja, ka četri ripeļi, kas, sarindojušies cits aiz cita, virzījās uz priekšu, piepeši apstājas un piektais paralēli rindai lēni noripo tiem garām. Pēc brīža četru ripeļu kolona devās tālāk savu ceļu, bet piektais nozuda kādā ejā.
— Es neredzēju, ka viņi būtu žestikulējuši vai kā citādi devuši kādu zīmi, — Amanta sacīja.
— Viņi sazinās indukcijas ceļā, — Kellahens paskaidroja.
Norībēja pērkona grāviens.
— Ej iekšā un aiztaisi logus! — viņa sacīja. — Es paņemšu savu piezīmju grāmatiņu. E:jmu to atstājusi uz lieveņa.
— Labāk gan tu .. . — Kellahens iesāka, bet Amanta jau bija projām. Viņš devās pa gaiteni uz dzīvojamo istabu un, pamanījis tur vāju, zilganu atblāzmu, apstājās pie sliekšņa. Televizors bija ieslēgts, žalūzijas nolaistas. Kellahenam iešāvās prātā, ka var
būt atnācis Pīters, lai noskatītos pārraidi, un viņš skaļi uzsauca. Atbildes nebija. Stāvēdams durvīs, viņš pārlaida acis telpai, bet tur viss šķita kā parasti. Intuitīvas piesardzības mudināts, viņš gribēja vispirms uzgriezt gaismu un . jau pastiepa roku, kad piepeši kaut kas pie sienas slēdža piesaistīja viņa uzmanību. Kellahens ielūkojās vērīgāk, ne- pieskardamies slēdzim.
Pie sienas ar izolācijas lentes gabalu bija piestiprināts elektrības vads, kas aizstiepās pa grīdu uz televizora aizmuguri. Tieši priekšā slēdzim rēgojās divi kaili stiepļu gali. Kellahens atcerējās, ka televizora transformators dod piecpadsmit tūkstoš voltu spriegumu, un parāvās nostāk. Nesenais triks ar laboratorijas augšējā apgaismojuma slēdzi bija atkārtots uzlabotā variantā.
Hallē atskanēja telefona zvans, un Kellahens piesteidzās pie aparāta. Runāja Džesika Brauna.
— Vai jūs neesat redzējuši Pīteru? — viņa jautāja.
— Nē, neesmu gan.
— Nu, ja jūs viņu redzat, lūdzu, pasakiet, lai tūlīt nāk mājās! Taisās uz lietu.
Kellahens nolika klausuli un nobrīnījās, kur gan Amanta. tik ilgi kavējas ar savu piezīmju grāmatiņu. Viņš paskatījās pa atvērtajām parādes durvīm un, ieraudzījis sievu nākam pāri zālājam ar dažām vēstulēm rokā, atcerējās, ka no rīta viņi bija
aizmirsuši izņemt pastu 110 kastītes. Amanta laimīgi smaidīja un, ieraudzījusi durvīs vīru, māja ar atplēstu vēstuli.
— Hei! — viņa sauca. — Esmu pārdevusi savu grāmatu izdevējam … — Un tad piepeši viņa pazuda, burtiski iegrima zemē kopā ar iebrūkošām zālāja velēnām, un tajā vietā palika rēgojamies dziļa bedre. Kellahens metās uz priekšu, bet kaut kas tievs un auksts aptinās viņam ap kaklu, un viņš tika ievilkts atpakaļ mājā. Tad viņš sajuta smagu sitienu pa galvu un zaudēja samaņu.
Kellahena pirmā emocija, atgūstot samaņu, bija dusmas pašam uz sevi. Viņš gulēja uz grīdas mazajā priekšistabā, kur atradās garderobe, caur kuru varēja nokļūt zem mājas. Garderobe bija vaļā, tāpat arī pārējās istabas durvis. Vienas no tām veda uz galveno halli, otras — uz laboratoriju. Pa tām varēja redzēt darba galda stūri un aiz tā — slēgdēļa kasti pie sienas. Nepārtraukti dārdēja pērkons, un gaisā bija jūtama piedegušā sautējuma smaka.
Kellahens pierausās kājās, brīnīdamies, ka nesāp galva, un tagad saprata, ka laikam pats to nodauzījis pret ārdurvju stenderi un tas, kas viņu ievilka atpakaļ mājā, nav sitis. Ja Kellahena minējumi par šo «lielo» bija pareizi, tad tas droši vien viņu te pametis, noturēdams par beigtu vai domādams, ka viņa akumulators iztukšojies.
Kad prāts kļuva skaidrāks, Kellahens atcerējās Amantu un devās uz durvīm, bet tūlīt pat arī izdzirdēja viņu izmisīgi saucam:
— Kellahen! Kellahen!
Ieraugot sievu, viņš sastinga aiz šausmām. Amanta gulēja zemē halles otrā malā ar seju pret grīdu un uz muguras sasietām rokām. Arī kājas ap potītēm bija sasietas ar elektrības auklu. Un starp viņu un Amantu atradās tas, ko ripeļi bija izgatavojuši pēc sava ģīmja un līdzības, tikai ar dažiem uz- "laboj umiem.
Tam bija nevis divas, bet četras rokas ar tverekļiem, un Kellahens redzēja, ka šim nepavisam nedraud enerģijas izsīkšana, jo no sienas kontakta līdz tā korpusam stiepās aukla, kas bija uztīta uz sānu platēm piestiprinātas spoles, lai nesamudžinātos. Tagad, kad Kellahens īstenībā ieraudzīja šo briesmoni, viņu visvairāk satrieca tā apmēri — tas bija vismaz sešas pēdas augsts … Mugurpusē tam bija vēl papildu teleredzok- lis, kas pamanīja Kellahenu, tiklīdz viņš parādījās durvīs. Milzīgais ripelis aši pagriezās un virzījās šurpu. Kellahens redzēja, ka tas tur izstieptā rokā resna izolēta kabeļa kailo galu, bet kabelis aizlokās cauri durvīm uz dzīvojamo istabu, acīmredzot līdz televizoram un tā piecpadsmit tūkstoš voltu spriegumam. Viens kabeļa gala pieskāriens nozīmētu nāvi.
Kellahens atrāvās mazajā istabā, no kuras varēja tikt laboratorijā un no turienes pa gaiteni atpakaļ hallē — pie Amantas. Bet, vēl neticis līdz laboratorijas durvīm, viņš redzēja, ka milzenis jau uzminējis viņa nolūku. Stāvoklis bija visai nopietns: šis robots prata domāt ne sliktāk par viņu pašu. Tagad tas atkal nāca virsū Kellahenam, bet, kad viņš atkāpās, lai izvairītos no kabeļa gala, pagriezās atpakaļ, acīmredzot saprazdams, ka tad, ja Kellahens pirmais piesteigsies pie Amantas un viņu atbrīvos, tie abi varēs aizbēgt pa parādes durvīm. Atgriezies hallē, Kellahens redzēja, ka briesmonis atkal nostājies starp viņu un Amantu. Ja vien viņš paspētu ieskriet laboratorijā pie slēgdēļa, tad varētu paraut slēdzi un tādējādi pārtraukt strāvas pievadi televizoram.
Kellahens atmuguriski pārkāpa pāri mazās istabas slieksnim un metās skriešus, taču veltīgi: milzenis atkal jau bija viņam priekšā. Šķita, ka nav nekādas izejas. Ja viņš mēģinātu glābt Amantu, briesmonis nogalinātu kā vienu, tā otru. Cerēt to nokausēt būtu muļķīgi: ripelim bija neizsmeļams barošanās avots, turpretim viņš galu galā pagurtu. Bēgt, lai glābtu sevi, nozīmētu drošu nāvi Amantai.
Kellahenam ienāca prātā telefons, bet tas atradās aiz lielā ripeļa un viņa nāves kabeļa. Kliegt arī nebija nozīmes — vienā laidā dārdēja pērkona grāvieni, tā ka neviens viņu tik un tā nesadzirdētu, ja ari gadītos tuvumā.
Bet kas gan kavēja milzeni tūlīt nogalināt
Amantu? Vai tas saprata, ka tad Kellahenu nekas vairs neatturētu un viņš aizbēgtu, ka viņš vēl. atrodas šeit tikai nāves apdraudētās sievas dēļ! Tas šķita neticami, bet vienīgi tā varēja izskaidrot milzeņa rīcību. Tas sprieda tikpat loģiski kā cilvēks!
Amantai bija izdevies apgriezties uz muguras, un tagad viņa, uzslējusies pussēdus, bāla kā krīts vēroja milzeni.
— Bēdz prom pa sētas_ durvīm, Kellahen! — viņa kliedza. — Ātrāk, citādi viņš tevi nobendēs!
Pavisam tuvu apdullinoši spalgi nodārdēja pērkons, un lietus šļākoņa pieņēmās. Uz mirkli zilganā gaisma no televizora apdzisa, un Kellahens sevī lūdzās, kaut zibens iespertu vados, bet tūlīt pats saprata, ka veltīgi uz to cerēt, — tagad taču visur bija pazemes kabeļi.
— Guli mierīgi, Amanta! — viņš uzsauca sievai. — Es kaut ko izdomāšu!
— Pacenties gan, miri rom! Es iegāzos alā, un, pirms paguvu atjēgties, mazie bija mani sasējuši, pēc tam šis lielais pa mājas apakšu atvilka mani uz šejieni. Kas tas ir, ko viņš tur rokā?
— Tas ir … — Kellahens iesāka un aprāvās. Kādēļ gan nobiedēt viņu vēl vairāk?
Lielais ripelis atkal sāka lēnām virzīties uz viņa pusi. Kellahens atkāpās pa mazās istabas durvīm, it kā grasītos doties uz laboratoriju, bet tūliņ apgriezās un nāca atpakaļ. Taču ripeli neizdevās apmānīt — tas nesteidzās vis pretī uz laboratoriju, bet joprojām apsargāja Amantu. Kellahens vēlreiz atkāpās mazajā istabā un šoreiz tiešām metās uz laboratoriju . . . bet tur pie slēgdēla kastes ripelis jau bija priekšā. To nevarēja piemuļķot ar tik elementāru paņēmienu kā divkāršs maldinājums. Kellahens juta, ka te varbūt palīdzētu kaut kas no šaha spēles teorijas, ja vien viņš spētu atcerēties. Taču droši vien ari milzenis to zināja vai acumirklī pats to izstrādātu. Vai tad nav arī tāds paņēmiens kā trīskāršs maldinājums?
Kellahens apgriezās, aizskrēja atpakaļ uz halli un tūlīt metās atkal uz laboratoriju. Ripelis nebija pat pakustējies. Kellahens bija izmisumā — vienalga, ko viņš darītu, šis briesmonis spēja visu uzminēt. Un kas tad galu galā bija trīskāršs maldinājums, ja ne tas pats vienkāršais maldinājums, tikai nosaukts citādi? Tas viss atgādināja spēli «pāris-nepāris», tikai ar superracionālu partneri.
Kellahens jau sāka nogurt, un kādā prāta stūrītī neviļus pavīdēja doma: kur gan patlaban atrodas mazie ripeļi? Tagad tie šķita pavisam nekaitīgi radījumi… un tomēr viņi bija izgatavojuši šo racionāli domājošo briesmoni. Ja būtu iespējams to kaut kā ierobežot, kaut īsu brīdi noturēt uz vietas — tad viņš varētu piekļūt Amantai vai slēgdē- lim, un ar to pietiktu. Bet vienīgi guļamistabas durvis bija aizslēdzamas, pārējās durvis nekādi nebija iespējams nostiprināt vai aizbarikādēt. Mazajā istabā pie garderobes nebija nekādu mēbeļu, tikai viens viegls krēsls, un, tiklīdz viņš mēģinās piekļūt kādam smagākam priekšmetam hallē, briesmonis noteikti tūlīt uzminēs viņa manevru.
Varbūt virtuvē varētu kaut ko sadabūt.. . nē, tam nebija nozīmes — lielo ripeli neizdosies aizvilināt projām no slēgdēļa un Amantas. Bet ja nu viņš mēģinātu aizkļūt līdz dzīvojamās istabas durvīm? Ieiet tajā nedrīkstēja, jo tad briesmonis nogrieztu atpakaļceļu un viņu nogalinātu, iekāms viņš pagūtu izbēgt pa logu, bet varbūt izdotos noraut kabeli no televizora. Bija vērts to mēģināt, bet tad Kellahens iedomājās, ka patiesībā nav ko baidīties no iekļūšanas lamatās, jo, ja viņš nevis skries uz logu, bet vienkārši pasteigsies izslēgt televizoru, ripelis neko vairs nevarēs izdarīt. Bet kā gan lai zina, vai televizora slēdzis vēl darbojas?
Tas tomēr bija pārāk liels risks, labāk jau tad mēģināt izraut kabeli. Ja arī tas neizdosies, viņš vismaz nenonāks bezizejas stāvoklī. Situācija būs tāda pati kā sākumā.
šobrīd milzenis nebija redzams, jo atradās kaut kur gaitenī pusceļā starp Amantu un laboratorijas slēgdēli, un Kellahens uz pirkstgaliem iezagās hallē. Ripelis nevarēja dzirdēt, taču droši vien spēja uztvert grīdas vibrāciju. Pēc dažām sekundēm gaiteņa galā parādījās teleredzoklis. Lai apsargātu abus objektus, ripelim visu laiku bija modri jāuzrauga pieejas tiem. Patlaban Kellahens atradās tuvāk dzīvojamās istabas durvīm nekā milzenis, bet vai šī starpība bija pietiekama? Viņš tomēr nolēma mēģināt.
Nospriedis, ka maldinošs gājiens dos iespēju iegūt mazliet laika, Kellahens aši iemetās mazajā istabā un tūlīt atgriezās hallē. Teleredzoklis bija nozudis, un viņš skrēja pie kabeļa. Viņš nebija vēl paguvis to aizsniegt, kad aiz stūra parādījās ripelis. Kellahens sagrāba kabeli un, kāpdamies atpakaļ, rāva no visa spēka, taču tas turējās stingri — milzenis bija to īpaši nostiprinājis. Kellahens izlaida kabeli no rokām, un viņi atkal bija turpat, kur sākumā.
Arā šalca un burzguļoja lietus straumes, laiku pa laikam žilbinoši uzliesmoja zibens un spalgi nograndīja pērkons. Amanta stingi raudzījās vienā punktā, un Kellahens saprata, ka pirmoreiz mūžā viņa ir patiešām nobijusies. Pēc vīra rīcības Amanta droši vien bija nopratusi, ka tieši kabelis tam neļauj viņai tuvoties. Kā lai atrod izeju no šīs baismīgās šaha partijas? Tad viņam ienāca prātā kāda ideja. Bet kā iegūt laiku tās realizēšanai, ja pretī stājas nelokāma loģika un absolūti racionāls prāts?
Absolūti racionāls? Varbūt tieši tas bija šā milzeņa Ahileja papēdis — kaut ko pilnīgi neracionālu tas nebūs spējīgs analizēt! Kellahens vēlreiz apsvēra savu plānu. Ja kaut mazliet laimējas, tas varēja izdoties. Un viņš sāka intensīvi domāt, kāda rīcība šajā gadījumā būtu vispareizākā: tā nedrīkstēja būt ari pārāk neracionāla, jo tad milzenis to uzskatītu par muļķību un vispār neievērotu. No virtuves sāka plūst sadegušā sautējuma kodīgā smaka, un Kellahens prātoja, kā lai izdomā kaut ko pietiekami muļķīgu, kas dotu vajadzīgo efektu. Lai realizētu savu plānu, viņam bija nemanītam jāiziet cauri virtuvei. Ko darīt? Viņa uzmanību piesaistīja garderobes vaļējās durvis un tās dziļumā mazās durtiņas, kas veda zem mājas. Viņš saprata, ka ir atradis pareizo gājienu.
Viņš aizvilināja milzeni projām, grasīdamies iziet hallē, pats steigšus iemetās mazajā istabā, klusiņām aizvēra mazās iekšējās durtiņas, tad spēcīgi aizcirta garderobes durvis, lai ripelis noteikti sajustu vibrāciju, izdrāzās gaitenī un cauri virtuvei, pa ceļam paķerdams smagu gaļas griežamo nazi, izskrēja dārzā.
Viņš briesmīgi riskēja un nedrīkstēja ne mirkli uzkavēties, lai redzētu, vai viltība izdevusies. Aprēķins bija tāds, ka ripelis nevarēs saprast, kāpēc garderobes durvis ir ciet. Tas, protams, nospriedīs, ka Kellahens būtu galīgs muļķis, ja mēģinātu paslēpties šaurajā telpā, kur to daudz vieglāk notvert, un tomēr, kamēr viņš to izdomās, paies kāds brīdis.
Ārpusē blakus virtuves durvīm gar sienu stiepās zemesvads no zibeņnovedēja, kas bija piestiprināts televīzijas antenas galā, un ar vienu naža vēzienu Kellahens to pārcirta. Steigšus viņš atgriezās mājā un redzēja, ka milzenis nav pūlējies atvērt garderobes durvis, bet tiešām ir bridi vilcinājies, lai apsvērtu šās absurdās rīcības nozīmi. Un tagad viņi atkal bija tādā pašā neizšķirtā stāvoklī kā sākumā.
Un tomēr bija starpība — cerība, maza varbūtība, ka zibens iespers antenā. Tā bija noticis arī iepriekš, bet tad zemesvads pasargāja māju no zibens postošā spēka. Antena bija augsta, un pilnīgi iespējams, ka tas notiks atkal. Kellahens neatcerējās piedzīvojis tādu negaisu, un tagad viņam vismaz bija ko gaidīt. Varbūt… Katrreiz, kad virs Ņujorkas plosās pērkona negaiss, augstajā «Empire State Building» vairākkārt iesper zibens — ne acīm saskatāmā veidā, bet gan kā milzīgs potenciāla vilnis, kas liek salēkties attiecīgu aparātu rādītājiem.
«Nē,» viņš domāja, «es tomēr esmu muļķis. Šķiet, nebija vērts riskēt. Es te gaidīšu un gaidīšu, negaiss pāries, mani spēki būs galā … un tā tas beigsies ..,» Tad viņš izdzirdēja hallē dīvainu, dziedošu skaņu un pazina sievas balsi.
Piegājis pie mazās istabas durvīm, Kellahens ieraudzīja Amantu sēžam ar augšup pavērstu seju — viņas acis bija aizvērtas un vaibstos jautās iekšēja koncentrēšanās. Viņa kaut ko skaitīja čigānu valodā, un Kellahenam likās, ka tā ir lūgšana … kaut gan viņš domāja, ka čigāni nemēdz lūgt dievu. Bija kļuvis jau pavisam tumšs, un Kellahena
ceļi trīcēja aiz noguruma. Un tad tas notika.
Atskanēja brīdinoša šņākoņa, spalgs sprak- šķis, nozibēja uguns blīva, un visu māju satricināja briesmīgs grāviens — acīmredzot tas bija tiešs trāpījums viņu televīzijas antenā. Pārdegot aparātam, zilā gaisma dzīvojamā istabā nodzisa, daļa sprieguma izlauzās cauri kabeļa izolācijai, un ap milzīgo ripeli sprakšķēdamas lēkāja dzirksteles. Tas apstājās, palaida vaļā kabeli, un no savienojumu vietām sāka nākt dūmi.
Tagad no dzīvojamās istabas atplūda sārta blāzma, jo tur kaut kas bija sācis degt, bet Kellahens vispirms piesteidzās pie Amantas un atbrīvoja viņu no elektrības auklas žņaugiem. Milzenis bija pilnīgi inerts. Atstājis Amantu berzējam savas notirpušās potītes un roku locītavas, Kellahens aizskrēja uz virtuvi, paķēra spaini ar ūdeni un metās uz dzīvojamo istabu.
Liesmas laizīja tikai televizora koka kasti, un, atvienojis aparātu, Kellahens viegli apdzēsa uguni.
Pēc maza brītiņa viņi ar Amantu virtuvē iedzēra pa glāzei viskija. Sadegušais sautējums bija izsviests ārā un logi atvērti, lai izvēdinātu telpu. Viņi abi jutās mazliet apreibuši.
— Man nebija nekā vairāk kā tikai cerība, — Kellahens sacīja. — Bet zibens nav vienmēr vienādi spēcīgs. Dažreiz tas ir tikai neliels elektriskais lādiņš, un vairums cilvēku to pat neievēro, ja negadās tam tieši ce]ā. Zibens iesper samērā bieži, it īpaši tad, ja līdzenā vietā paceļas kāds vadītājs, kā, piemēram, mūsu antena. Bet mēs saņēmām pilnu devu, pareizāk sakot, to dabūja šis milzenis, un es nedomāju, ka viņš vēl būtu salabojams. Šķiet, — viņš, mazliet samulsis, turpināja, — mēs abi lūdzāmies vienu un to pašu, pēc tam kad es biju pārcirtis zemes- vadu . . .
— Jā, — Amanta sacīja. — Es uzminēju, kas tev padomā. Bet es nelūdzu dievu, Kellahen, dārgais!
— Ko tad tu tur skaitīji?
Viņa šķelmīgi palūkojās vīrā, tad paraustīja plecus un pasmaidīja.
— Ak tu par to. Tie bija buramie vārdi. Tos man iemācīja māte. Ar tiem var piesaukt zibeni, lai nosper tavu ienaidnieku . . . Bet tagad diezgan pļāpāts! — Viņa naski piecēlās. — Paies vesela mūžība, kamēr es atkal dabūšu cepeškrāsni tīru. Un tev, Kellahen, vajadzētu aizvākt to lielo zelli no halles.
Viņš domīgi raudzījās sievā. Tad papurināja galvu.
— Paklausies, tas man kaut ko atgādināja: kur gan ir mazie ripeļi? Es nevienu neesmu manījis. Daži taču bija palikuši, kad mēs . ..
— O, viņi visi ir tur lejā savā alā zem zālāja. Un arī Pīters ir tur …
— Ak dievs! — Kellahens iesaucās un devās uz durvīm. — Man jāiet palīgā …
— Nomierinies, Kellahen! — Amanta sacīja. — Viņi atstāja visu melno darbu lielajam. Viņi sēž lokā apkārt un skatās.
— Ko skatās, apžēlojies?
— Skatās, kā Pīters un Trīspadsmitais spēlē šahu. Kad mani tur sasēja un izvilka laukā — tas notika tik ātri, ka es nepaguvu ne iekliegties, — Pīters bija tā nogrimis spēlē, ka pat galvu nepagrieza. Un nav nekāds brīnums: Trīspadsmitais, varu derēt, viņu sakaus!