Tors bija pirmais robots, kas nezaudēja prātu. Starp citu, būtu bijis labāk, ja viņš būtu sekojis savu priekšteču paraugam.
Visgrūtākais, protams, ir radīt pietiekami sarežģītu domājošu mašīnu, kas tajā pašā laikā nebūtu pārāk komplicēta. Robots Bol- ders IV atbilda šīm prasībām, taču nepagāja ne trīs mēneši, kad viņš sāka izturēties ļoti dīvaini: uz jautājumiem atbildēja nesakarīgi un gandrīz visu laiku truli raudzījās vienā punktā. Kad viņš patiešām kļuva bīstams apkārtējiem, kompānija nolēma atbrīvoties no viņa. Tā kā robotu, kas izgatavots no duraloja, nevar iznīcināt, Bolderu IV apbedīja cementā. Cementa masa vēl nebija sacietējusi, kad tajā vajadzēja iemest arī Marsu II.
Roboti darbojās, tas tiesa, bet tikai zināmu laiku. Pēc tam viņu smadzenēs kaut kas sabojājās, un tie izgāja no ierindas. Kompānija pat nevarēja izmantot viņu detaļas, jo sacietējušais plastmasu sakausējums nepadevās pat autogēna liesmai. Un tā nu tagad jau divdesmit astoņi prātu zaudējuši roboti atdusējās cementa bedrēs, kas kompānijas galvenajam inženierim Harnahenam atgādināja Redingas cietumu.
— Un neviens viņu kapu nezina! — Har- nahens patētiski iesaucās, izstiepies savā kabinetā uz dīvāna un laizdams gaisā dūmu gredzenus.
Harnahens bija gara auguma cilvēks ar nogurušām acīm un mūžīgi sarauktu pieri. Nebija viegli dzīvot šajā laikmetā, kad gigantiskie tresti, tiekdamies pēc ekonomiskās kundzības, ik brīdi bija gatavi pārkost cits citam rīkli. Trestu cīņa zināmā mērā atgādināja feodālo laiku niknos ķīviņus. Ja kāda kompānija cieta sakāvi, uzvarētāja to pievienoja sev, un — «ak vai zaudētājiem!».
Vandams, avāriju dienesta inženieris, sēdēdams uz galda malas, kodīja nagus. Viņš izskatījās pēc rūķīša — maziņš, ar tumšu ādu un gudru, krunkainu seju, tikpat bezkaislīgu kā robotam Toram, kas nekustīgi stāvēja pie sienas.
' — Kā tu jūties? — Vandāms jautāja, pa- raudzīdamies uz robotu. — Vai tavas smadzenes vēl nav sabojājušās?
— Smadzenes man ir pilnīgā kārtībā, — Tors atbildēja. — Esmu gatavs atrisināt jebkuru uzdevumu.
Harnahens apsviedās uz vēdera.
— Okei! Tad atrisini šādu: Laksingemas kompānija atņēmusi mums doktoru Sedleru
līdz ar viņa formulu dzelzs aizstājēja elastības robežu palielināšanai. Šis nelietis strādāja mums, kamēr te viņam maksāja vairāk. Tiklīdz šie mūs pārsolīja, viņš pārbēga uz Laksingemu.
Tors pamāja.
— Vai viņam šeit bija līgums?
— Četrpadsmit-x-septiņi. Parastais metalurgu līgums. Praktiski nelaužams.
— Tiesa nostāsies mūsu pusē. Taču Lak- singemas ķirurgi, plastisko operāciju speciālisti, pasteigsies pārveidot Sedlera ārieni un pirkstu nospiedumus. Prāva ilgs . . . divus gadus. Pa to laiku Laksingema izspiedīs no Sedlera formulas visu iespējamo.
Vandams savilka briesmīgu grimasi.
— Atrisini šo uzdevumu, Tor!
Viņš asi paskatījās uz Harnahenu. Viņi abi zināja, kas tagad notiks. Ne velti viņi visas cerības lika uz Toru.
— Vajadzēs pielietot spēku, — Tors sacīja. — Jums nepieciešama formula. Robots nav atbildīgs likuma priekšā — tā ir bijis līdz šim. Es došos uz Laksingemu.
Harnahens nepaguva caur zobiem novilkt ne visai apmierinātu «okei», kad no Tora vairs nebija ne miņas. Galvenais inženieris sarauca pieri.
— Jā, es zinu, — teica Vandams. — Viņš vienkārši tur ieies un pievāks formulu. Un mūs atkal sauks pie atbildības par to, ka izgatavojam mašīnas, kuras nav iespējams vadīt.
— Vai rupjš spēks ir labākais loģiskais atrisinājums?
— Acīmredzot visvienkāršākais. Toram nav vajadzības izstrādāt sarežģītas legālas metodes. Viņš ir neiznīcināms. Viņš vienkārši ieies Laksiņgemā un paņems formulu. Ja tiesa nospriedīs, ka Tors ir bīstams, mēs viņu apraksim cementā un izgatavosim citus robotus. Viņam, kā zināt, nav sava «es». Viņam tas ir vienalga.
— Mēs bijām gaidījuši vairāk, — Harnahens norūca. — Domājošai mašīnai jābūt spējīgai darīt daudz ko.
— Tors spēj darīt daudz ko. Kamēr nav sajucis, tāpat kā citi. Viņš ir atrisinājis katru problēmu, ko esam tam devuši. Tors tika galā pat ar sabiedrisko tendenču diagrammu, kas nevienam citam nebija pa spēkam.
Harnahens pamāja.
— Jā, viņš pateica, ka tiks ievēlēts Snou- menijs, un tas izglāba kompāniju no lielām nepatikšanām. Viņš prot gluži labi domāt. Varu derēt, ka nav tāda uzdevuma, ko viņš nespētu atrisināt. Un tomēr viņam pietrūkst radošas izdomas.
— Ja būs izdevība … — Vandams pēkšņi aprāvās un mainīja sarunas tematu. — Lai nu kā, mums ir robotu izgatavošanas monopols. Un tas kaut ko nozīmē. Būtu laiks dot. rīkojumu izgatavot vairākus Tora tipa robotus.
— Vēl mazliet jānogaida. Jāredz, vai Tors nesajuks prātā. Viņš ir sarežģītākais no visiem, ko līdz šim esam izgatavojuši.
Vizifonā uz galda pēkšņi atskanēja nikni bļāvieni:
— Harnahen! Draņķīgais, bezdievīgais slepkavniek! Tu . ..
— Es to fiksēju, Bleik! — galvenais inženieris iesaucās, uzsliedamies kājās. — Pēc stundas pret jums tiks ierosināta apsūdzība par noķengāšanu.
— Sūdzies, cik patīk, nolādētais! — rēca Bleiks no Laksingemas kompānijas. — Es aiziešu pats un ielauzīšu tavu nokārušos gorillas žokli! Dievs mans liecinieks, es tevi sadedzināšu un nospļaušos tavos pelnos!
— Tagad viņš draud mani nogalināt, — Harnahens skaļi sacīja Vandamam. — Par laimi es to visu ierakstu lentē.
Bleika tumšsarkanā seja uz ekrāna piepūtās un kļuva neskaidra, taču tūlīt pat tās vietā parādījās cits portrets — Laksingemas policijas priekšnieka Jeila gludi skūtā, laipnīgā fizionomija. Jeils izskatījās noraizējies.
— Paklausieties, mister Harnahen, — viņš nopietni sacīja, — tas nu nekur neder. Vai mēs nevarētu parunāt prātīgi? Galu galā es esmu likuma sargs . ..
— Ha! — Vandams iesmējās sotto voce[7].
— … un nevaru pieļaut atklātu vardarbību. Varbūt jūsu robots ir zaudējis prātu? — viņš ar cerību piebilda.
— Robots? — Harnahens, aci nepamirkšķinājis, jautāja. — Nesaprotu. Kāds robots?
Jeils nopūtās.
— Tors. Protams, Tors. Kurš gan cits? Kā redzu, jūs par to nekā nezināt, — Jeils atļāvās to pateikt ar diezgan neslēptu sarkasmu. — Nupat šeit Laksingemā bijis jūsu Tors un izstrādājis velnišķīgu numuru.
— Nevar būt!
— Fakts! Viņš burtiski ielauzies ēkā. Sargi mēģinājuši viņu aizturēt, bet viņš tos notriecis zemē un tikai gājis uz priekšu. Tad viņam uzšļākta liesmu strūkla, taču arī tas nav līdzējis. Darbā laisti visi aizsardzības ieroči, kas ir Laksingemas kompānijas arsenālā, bet šis jūsu velnišķīgais robots tikai soļojis tālāk. Viņš sagrābis Bleiku aiz rīkles un piespiedis atslēgt laboratorijas durvis. Tur viņš vienam no tehniķiem atņēmis formulu.
— Esmu ļoti pārsteigts, — Harnahens, izlikdamies šokēts, sacīja. — Starp citu, kas tas bijis par tehniķi? Vai viņa vārds nav Sedlers?
— Es nezinu … vienu acumirkli! Jā, Sedlers.
— Bet Sedlers taču ir mūsu darbinieks, — inženieris paskaidroja. — Viņu ar mums saista nelaužams līgums. Visas viņa izstrādātās formulas pieder mums.
Jeils noslaucīja sviedrus no sejas.
— Mister Harnahen, es jūs lūdzu!"— viņš izmisis sacīja.. — Iedomājieties sevi manā vietā! Mans pienākums ir kaut ko darīt šai lietā. Jūs nedrīkstat Jaut vienam no saviem robotiem pielietot rupju spēku kā šajā gadījumā. Tas ir pārāk … pārāk …
— Izaicinoši? — Harnahens pateica priekšā. — Redziet, kā jau teicu, man par to nekas nav zināms. Es pārbaudīšu un tad vēlreiz sazināšos ar jums. Starp citu, es iesniegšu sūdzību pret Bleiku. Par lamāšanos un slepkavības draudiem.
— Ak mans dievs! — Jeils iesaucās un izslēdza vizifonu.
Vandams un Harnahens priecīgi saskatījās.
— Jauki, jauki! — rūķim līdzīgais Vandams noklukstēja. — Viņi nekā nevar iesākt. Bleiks nemēģinās ietekmēt'mūs ar bombardēšanu — kā mums, tā viņiem ir pārāk labi pretgaisa aizsardzības ieroči, tā ka lieta ies caur tiesu. Tiesāsimies! — Viņš greizi pasmīnēja.
Harnahens atkal izstiepās uz dīvāna.
— Tas bija ļoti gudri darīts, ka mēs koncentrējām visus spēkus šo robotu izgatavošanai. Pēc desmit gadiem mūsu kompānijai piederēs visa pasaule. Un arī citas pasaules. Mēs varēsim sūtīt kosmosā kuģus, ko pilotēs roboti.
Durvis atvērās, un ienāca Tors. Viņa ārienē nebija manāmas nekādas grūtā pārbaudījuma pēdas. Robots nolika uz galda šauru metāla plāksnīti.
— Te ir Sedlera formula.
— Vai tu esi ievainots?
— Mani nevar ievainot.
Tors piegāja pie kartotēkas, izņēma kādu aploksni un atkal nozuda. Harnahens piecēlās, lai aplūkotu metāla plāksnīti.
— Jā, te tā ir. — Viņš iebāza plāksnīti transportiera atverē. — Dažreiz viss nokārtojas gaužām viegli. Liekas, šodien diezgan strādāts. Bet paklausieties, ko Tors tagad grib darīt?
Vandams jautājoši paraudzījās uz viņu.
— Ko viņš meklēja kartotēkā? Kas viņam padomā? — Harnahens paskatījās rādītājā. — Materiāli par elektroniku. Nesaprotu, kam tie viņam vajadzīgi. Varbūt viņš pats uz savu roku grib kaut ko konstruēt.
— Iespējams, — Vandams sacīja. — Iesim paskatīsimies!
Viņi nobrauca ar liftu robota darbnīcā pagraba stāvā, taču telpa bija tukša. Harnahens ieslēdza vizifonu.
— Pārbaude. Kur ir Tors?
— Vienu mirkli, ser… Septītajā lietuvē. Vai savienot jūs ar vadītāju?
— Jā. Aiver? Ko dara Tors?
Aivers paberzēja apaļo pauri.
— Velns viņu zina! Iedrāzās te, paķēra elastības robežu tabulu un atkal aizskrēja. Mazdrusciņ pagaidiet! Šķiet, viņš atkal ir šeit.
— Es gribu ar viņu parunāt, — Harnahens sacīja.
— Tūlīt… — Aivera raupjā seja nozuda un pēc mirkļa atkal parādījās. — Nenoķēru.
Viņš tikai pagrābis gabalu sintoplata un ir jau prom.
— Hm-m-m… — Vandams norūca.
— Vai jūs domājat. . .
— Ka viņš sajucis prātā, tāpat kā citi? — Harnahens saviebās. — Tie tā nerīkojās. Taču — viss ir iespējams.
Tieši tajā brīdī darbnīcā ienāca Tors, savās plastmasas rokās nesdams veselu lēveni daždažādu detaļu un materiālu. Nepievērsdams uzmanību abiem cilvēkiem, viņš nokrāva visu uz galda un sāka ātri un rūpīgi kaut ko montēt.
— Viņš nav jucis, — Harnahens sacīja.
— Spuldzīte deg.
Tora pierē bija sarkana signālspuldzīte, kas iedegās, kad robots risināja kādu problēmu. Tas bija jaunievedums, kas palīdzēja kontrolēt robotu garīgo līdzsvaru. Ja spuldzīte degtu ar pārtraukumiem, būtu pamats uztraukties — vajadzētu sagatavot jaunu cementa bedri, kur apglabāt prātā jukušo robotu.
— Tor! — Vandams asi uzsauca.
Robots neatbildēja.
— Tai jābūt sarežģītai problēmai, — Harnahens sarauca pieri. — Interesanti, kas gan tas varētu būt?
— Mani vairāk interesē, kas viņu uz to pamudinājis, — sacīja Vandams. — Acīmredzot kāds nesens notikums. Varbūt viņš grib uzlabot dzelzs aizstājēja ražošanas tehnoloģiju?
— Iespējams. Hm-m-m . ..
Labu brīdi viņi vēroja darbā aizņemto robotu, bet nekādā skaidrībā netika. Beidzot abi inženieri atgriezās Harnahena kabinetā, iedzēra pa glāzītei un turpināja prātot, ko gan Tors varētu būt izgudrojis. Vandams palika pie sava, ka tas būšot kāds uzlabojums dzelzs aizstājēja ražošanā. Harnahens tam nepiekrita, taču pats neko labāku izdomāt nevarēja.
Viņi vēl joprojām noņēmās ar minējumiem, kad pa vizifonu paziņoja, ka pagraba stāvā noticis sprādziens.
— Atomenerģija! — Harnahens izdvesa, vienā rāvienā pietrūkdamies no dīvāna. Viņš metās uz liftu, Vandams steigšus sekoja. Pagraba stāvā grupiņa cilvēku bija sapulcējušies pie Tora darbnīcas durvīm.
Harnahens izspraucās cauri un, pārkāpis pāri slieksnim, nokļuva cementa putekļu mākonī. Kad tas izklīda, viņš ieraudzīja pie savām kājām Tora sašķaidītās atliekas. Bija pilnīgi skaidrs, ka robots vairs nav izlabojams.
— Jocīgi gan! — Harnahens murmināja. — Sprādziens nebija sevišķi spēcīgs. Taču, ja tas iznīcināja Toru, tam vajadzēja sagraut visu rūpnīcu vai vismaz pagraba stāvu. Duralojs ir pa pusei izkusis.
Vandams neko neatbildēja. Pacēlis acis,. Harnahens redzēja, ka avāriju dienesta inženieris cieši raugās, putekļu mākonī, kur
dažu pēdu atstatumā no viņiem gaisā karājās kāds dīvains priekšmets.
Tas neapšaubāmi bija kaut kāds aparāts. Harnahens pazina dažas detaļas, ko Tors bija ienesis savā darbnīcā. Bet kopskats bija diezgan mulsinošs. Nebija saprotams, kādam nolūkam šī ierīce izmantojama. Tā izskatījās līdzīga rotaļlietai, ko kāds neparasts bērns samontējis no mazajiem konstruktoriem domātā detaļu komplekta.
Apmēram divas pēdas garā un pēdu platā cilindriskas formas korpusā bija iemontēta lēca, dažādas kustīgas detaļas un spirāliska spole. Aparāts dūca.
Tas bija viss.
— Sasodīts! — Harnahens sacīja. — Kas gan tas varētu būt?
Vandams piesardzīgi pakāpās atpakaļ un steidzīgi izkliedza strupas pavēles. Sienas paneļi sabīdījās kopā, un pie avāriju dienesta inženiera piesteidzās zilā formā ģērbies cilvēks.
— Telpa ir nobloķēta, šef!
— Labi, — Vandams sacīja. — Pielietojiet šiem puišiem hipnozes procedūru. — Viņš norādīja uz klātesošo strādnieku bariņu. Tie sāka nemierīgi mīņāties.
— Mēs gribētu zināt, kāpēc, ser! — kāds iesaucās.
Vandams pavīpsnāja.
— Tāpēc, ka tā vajag. Jūs redzējāt, kas palicis pāri no Tora. Ja kļūs zināms, ka viens no mūsu neiznīcināmajiem robotiem ir iznīcināts, pārējās kompānijas neturēs rokas klēpī. Vai atceraties, kas notika ar mūsu vecā parauga robotiem? Tos ļaunprātīgi bojāja, un tieši tāpēc mēs izgudrojām duraloja robotu. Tas ir vienīgais praktiski derīgais tips. Mēs tikai izdzēsīsim no jūsu atmiņas faktu, ka Tors ir izkusis. Tad ne Laksingemas kompānija, ne pārējās nevarēs uzzināt to pat tādā gadījumā, ja jums pielietos skopolamīnu.
Nomierinājušies strādnieki cits pēc cita izgāja laukā. Harnahens vēl arvien neizpratnē raudzījās uz aparātu.
— Tam nav neviena slēdža, — viņš sacīja. — Interesanti, kas to iedarbina?
— Varbūt doma, — Vandams ieteicās. — Bet esiet piesardzīgs! Mēs nedrīkstam to iedarbināt, iekāms nezinām, kam tas domāts.
— Jums taisnība, — Harnahens piekrita, un viņa seja piepeši pārvērtās. — Tikai tagad es sāku apjaust kopsakarību. Tors taču tika uzskatīts par neiznīcināmu.
— Nekas nav absolūti neiznīcināms.
— Zinu. Bet duralojs . . . hm-m-m . . . Pa- raugieties uz šo lēcu. Vai tās uzdevums nevarētu būt fokusēt kādus spēcīgus starus, kas sagrautu sakausējuma atomstruktūru? Taču nē. Tas, kas palicis pāri no Tora, vēl arvien ir duralojs. Tātad tas nevar būt. Un tomēr … Sargieties! — Harnahens strauji pasitās sānis, izvairīdamies no aparāta, kas lēnām sāka rotēt gaisā.
Vandams atsprāga pie durvīm.
— Jūs to iedarbinājāt! Taisāmies, ka tiekam laukā no šejienes!
Taču bija jau par vēlu. Aparāts aizdrāzās pāri viņa galvai, noraudams sirmo matu 'šķipsnu, un atsitās pret pagraba stāva metāla starpsienu. Harnahens un Vandams "stāvēja robota darbnīcas durvīs un noraudzījās, kā dīvainā ierīce lēnām izgrauž sev ceļu cauri masīvajam metāla slānim.
Pēc mirkļa tās vairs nebija.
Harnahens atskatījās uz vizifona ekrānu. Sprādziena spēks bija to saplēsis. Viņš nodrebēja un sacīja:
— Sekosim šim daiktam. Bet… kā jums šķiet… — viņš aprāvās.
Vandams vērīgi paskatījās uz galveno inženieri.
— Ko jūs gribējāt teikt?
— Neko. Es tikai minu. Bet. . . man ienāca prātā doma par mehānisko mutāciju.
— Jūs esat jucis gluži tāpat kā robots, — Vandams noteikti sacīja. — Mehāniskā mutācija? Blēņas!
— Un tomēr padomājiet. Kad dzīvība sasniedz zināmu attīstības pakāpi, notiek mutācija. Tas ir bioloģijas likums. Varbūt Tors radīja par sevi sarežģītāku robotu un … un …
— Šī konstrukcija, — Vandams sacīja, norādīdams uz caurumu sienā, — lai kas tā būtu, nav robots. Tā ir mašīna. Un nedomājoša mašīna. Bet tai ir spēks, milzīgs spēks. Mūsu uzdevums ir noskaidrot, kā šis spēks izmantojams. — Viņš brīdi vilcinājās. — Vai mēs nevarētu iegūt kādu informāciju no Tora smadzenēm?
Harnahens pakratīja galvu.
— Neiespējami. Viņa smadzenes ir izdegušas. Es to konstatēju.
— Un roboti piezīmes neatstāj. Nu, bet jābūt taču kaut kādai iespējai noskaidrot, ko šis aparāts dara.
— Tas izdedzina caurumus metālā — to mēs jau zinām, — Harnahens sacīja.
— Un apstādina pulksteņus, — Vandams piemetināja, paskatījies uz savu rokas hronometru. — Lai izprastu šo robota izgudrojumu, mums jāmēģina sevi iedomāties viņa vietā.
Harnahens nikni paskatījās uz Vandamu un steigšus izgāja pa durvīm metāla starpsienā. Otrā pusē no aparāta vairs nebija ne miņas. Caurums griestos norādīja, kur tas palicis.
Viņi uzbrauca vestibilā, un tur televizors tos informēja, ka aparāts atrodas kādā mehāniskajā cehā un nekā nedara. Kad Harnahens un Vandams ieradās tur, tas arvien vēl nekustīgi karājās gaisā. Pie precīzās rindās novietotajām piecdesmit virpām stāvēja strādnieki un izbrīnījušies blenza uz nepazīstamo aparātu.
Pienāca ceha vadītājs.
— Kas tas ir? — viņš jautāja. — Kāds no laksingemiešu jokiem? Varbūt bumba?
— Ko tas šeit izdarīja?
— Neko lielu. Tikai virpas nestrādā.
Vandams paņēma garu kārti ar metāla uzgali un tuvojās aparātam. Tas lēnām atvirzījās. Inženieris iedzina to kaktā un pabikstīja ar kārti — nekādu rezultātu. Dūcošā skaņa neizmainījās.
— Pamēģiniet tagad iedarbināt virpas! — Harnahens ierosināja.
Virpas vēl arvien nedarbojās. Bet aparāts, it kā sajuzdams jaunas iekarojamas pasaules, aizslīdēja pie durvīm, izurbās tām cauri un nozuda.
Tagad tas atradās ārpus milzīgās ēkas. Stāvēdami uz balkonveida izbūves pie ma- sīvās celtnes sienas, Harnahens un Vandams noraudzījās, kā tas, līgani šūpodamies, paceļas debesīs. Kaut kur tālu augšā tas nozuda skatienam, un tai pašā mirklī lejup šķindēdamas nobira pleksistikla drumslas — viņi tikko paguva izvairīties no tām.
— Augšā! — Harnahens īsi iesaucās. — Baidos, ka tas ielauzies pie Tvilla!
Komentāri te bija lieki. Džozefs Tvills bija viens no kompānijas līdzīpašniekiem, dievam līdzīga būtne, kas mitinājās augšējo torņu izretinātajā atmosfērā.
Uztrauktie sargi ielaida viņus Tvilla apartamentos. Nojauta Harnahenu nebija vīlusi — bija noticis visļaunākais. Noslēpumainais aparāts tagad dūca uz šefa rakstāmgalda. Pats Tvills, sašļucis aiz bailēm, čurnēja savā krēslā un blenza uz to. Ik pēc trim minūtēm
viņš krampjaini noraustījās, nobālēja, un tad atkal lēnām atguvās.
Vandams izrāva revolveri.
— Sadabūjiet man autogēnu! — viņš nokliedza un tuvojās aparātam. Tas paslīdēja uz Tvilla pusi, un avāriju dienesta inženieris, aši pagriezies, izšāva. Viņš netrāpīja. Aparāts mazliet pacēlās gaisā, uz brīdi apstājās, tad izurbās cauri galda virsmai, atvilktnēm, paklājam, grīdai un nozuda. Dūkoņa attālinājās.
Tvills noslaucīja nosvīdušo seju.
— Kas tas bija? — viņš tikko dzirdami jautāja. — Laksingemiešu triks? Es domāju .. .
Vandams skatījās uz Harnahenu, kas stostīdamies sniedza šefam paskaidrojumus.
— Tagad mēs to tomēr iznīcināsim, — viņš nobeidza. — Autogēns to viegli izkausēs, tas nav no duraloja.
Tvills bija jau daļēji atguvis savu cienīgo stāju.
■—• Pagaidiet! — viņš aizturēja Harnahenu, kas grasījās doties uz durvīm. — Neiznīciniet to bez sevišķas nepieciešamības. Tas nozīmētu uzspridzināt dimantu raktuves. Tā var izrādīties ļoti vērtīga lietiņa, kaut vai kā ierocis.
— Vai tas jums nodarīja ko ļaunu? — Vandams jautāja.
— Nē, neko sevišķu. Tikai sirds man brīžiem pēkšņi sarāvās un apstājās, bet tad atkal sāka ritmiski pukstēt.
— Uz mani tas tā neiedarbojās, — Harnahens sacīja.
— Patiešām? Nu labi, ja jums tas jāiznīcina, iznīciniet. Taču nedariet to, iekāms tas nav absolūti nepieciešams. Tors bija gudrs robots. Ja mēs varētu noskaidrot, kam šis aparāts domāts …
Izgājuši no Tvilla kabineta, Vandams un Harnahens saskatījās. Šefam, protams, bija taisnība. Šis aparāts varēja būt ārkārtīgi vērtīgs, ja vien būtu iespējams uzzināt, kā tas izmantojams. Pēc izskata neko nevarēja pateikt. Tas bija izkausējis metālu, bet to spēja izdarīt ari lodlampa un termīts. Tā neredzamie izstarojumi bija ietekmējuši Tvilla sirds darbību. Taču šis fakts neko neizskaidroja. Robots nevarēja būt konstruējis šo aparātu tikai tāpēc, lai sagādātu Tvillam nepatīkamus brīžus.
Viņi neprata to vadīt, bet tas nenozīmēja, ka tas vispār nebūtu vadāms. Taču vienīgi Tors bija zinājis, kādam nolūkam viņš tādā steigā uzbūvējis šo aparātu.
— Mēs varam izsekot aparāta izraisītās parādības un, tās summējot, izdarīt attiecīgu secinājumu, — Harnahens sacīja. — Tas būtu viens ceļš, kā noskaidrot tā izmantošanas iespējas.
Vandams darbojās ap vestibila teleiekārtu.
— Vienu acumirkli! Es gribu noskaidrot… — Viņš kaut ko asi pateica mikrofonā un, satriekts līdz sirds dziļumiem, novaidējās.
Rūpnīca bija apstājušies visi pulksteņi, Visi precīzie mērinstrumenti bija sabojājušies. Seismogrāfs rādīja, ka notiek spēcīga zemestrīce. Barometrs vēstīja, ka trako taifūns. Spriežot pēc atomskaldītāja darbības, visa matērija bija gandrīz neiespējami inerta.
— Tas ir Planka neiespējamības faktors, — Harnahens nikni sacīja, ķerdamies kā slīcējs pie salmiņa. — Tas apgāž iespējamības likumus…
— Nezaudējiet galvu! — Vandams ieteica. — Drīz jūs sāksit skaitīt savus pirkstus. Mums ir darīšana ar objektīvu, loģisku zinātni. Ja mēs atradīsim pareizo atslēgu, viss būs skaidrs kā diena.
— Bet mēs taču nezinām robota prāta spēju robežas. Varbūt viņš ir radījis kaut ko tādu, kas mums vispār nav aptverams.
— Šķiet, tā nu nebūs vis, — Vandams lietišķi sacīja. — Līdz šim, raugoties no mūsdienu zinātnes viedokļa, aparāts nav izdarījis neko neiespējamu.
Televizors histēriski ieķērcās. Pētniecības nodaļā B-14 visi cilvēki bija pārvērtušies par skeletiem un pēc tam pavisam izgaisuši. Tas, protams, bija aparāta darbs.
— Rentgenstari, — Vandams, mazliet aizsmacis, sacīja. — Vienalga, es tomēr sameklēšu autogēnu. Tad es jutīšos drošāk.
Kad viņi bija sadabūjuši šo ierīci, televizors pavēstīja, ka nozudušie cilvēki atkal atrodas savās vietās un notikušais uz tiem
nav atstājis nekādu ļaunu iespaidu. Pa to laiku aparāts bija apciemojis kadru daļu, līdz histērijai pārbiedējis sekretāri, izdzēsis luminiscējošās spuldzes un novedis milzīgu seifu bezsvara stāvoklī, tā ka tas karājās pie griestiem starp sašķaidītas plastmasas dris- kām.
— Tagad tas anulē gravitāciju, — Harnahens sarūgtināts sacīja. — Pamēģināsim savilkt visu kopā. Līdz šim mēs esam uzzinājuši, ka aparāts anulē gravitāciju, padara cilvēkus neredzamus, izslēdz elektrisko strāvu un izraisa Tvillam sirds lēkmi. Tātad —- tam ir izteikti nihilistiska tendence.
— Nav šaubu, ka kļūst arvien ļaunāk, — Vandams piekrita. — Bet, lai mēs varētu šo nolādēto mašīnu iznīcināt, tā vispirms jādabū rokā.
Iedams uz liftu, viņš vēl apstājās pie tuvākā televizora. Vēstis nebija iepriecinošas. Aparāts bija iekļuvis pārtikas noliktavā un saraudzējis visu pienu.
— Man patiktos uzlaist to Laksingemas kompānijai, — Harnahens sacīja. — Tur tas visu apgrieztu ar kājām gaisā. Mīļais dievs, kā tas cenšas kaitēt mums! Kaut mēs zinātu, kā tas vadāms!
— Telepātiski, — Vandams jau otrreiz izteica šādu domu. — Bet mēs nedrīkstam to mēģināt. Spriežot pēc tā, ko šī mašīna ir jau izdarījusi, tā var saskaldīt neitronos visu apgabalu, ja mēs… ha, ha! .. . iedomātos to vadīt!
— Varbūt tikai robots spēj to vadīt, — Harnahens ieteicās, uzsita skaļu knipi, un viņa seja sāka starot. — Pag, pag! Man ir ideja — Tors II!
— Ko?
— Otrs robots, kas uzbūvēts pēc Tora parauga. Tas ir jau gatavs — pilnīgi pabeigts, apgādāts ar garīgo bagāžu veselas bibliotēkas apmēros. Vēl tikai jāuzpilda enerģija. Jā, tas ir pareizais ceļš. Mēs nevaram izdomāt, kāds ir šā aparāta uzdevums, bet otrs tāds pats robots kā Tors to spēs. Tas ir pilnīgi loģiski, vai ne?
— Pārāk loģiski, — Vandams vilcinādamies sacīja. — Bet ja nu Tors II lieto šo aparātu pret mums? Tā var būt ierīce robotu pārvēršanai par augstāko valdošo sugu.
— Tagad jūs runājat kā jucis, — Harnahens sacīja un smīnēdams aizgriezās, lai pa vizifonu nodotu rīkojumus. Pēc piecpadsmit minūtēm Toram II vajadzēja būt pilnīgā darba kārtībā, spējīgam domāt un atrisināt jebkuru uzdevumu.
Šis stundas ceturksnis tomēr bija nepatīkami nervozs laika sprīdis. It kā ļauna gara iedvesmots, aparāts centās iekļūt ikvienā gigantiskā uzņēmuma nodaļā. Krietnu porciju zelta stieņu tas pārvērta par visparastāko svinu, kam nebija gandrīz nekādas vērtības. Akurāti, pa strēmelei vien tas noplēsa apģērbu kādam ievērojamam klientam augšējā tornī. Tas atkal iedarbināja visus pulksteņus, tikai tagad tie gāja pretējā virzienā. Tas vēlreiz ieradās pie nelaimīgā Tvilla un izraisīja viņam jaunu sirds lēkmi, turklāt no šā brīža šefs sāka izstarot dīvainu, iesārtu spožumu, kas galīgi izzuda tikai mēnesi pēc tam.
Tas bija dēmons, ļauns gars, burvestība. Šīs piecpadsmit minūtes kompānijas korpusos valdīja lielāks uztraukums nekā toreiz, kad virs torņiem bija parādījušies Laksingemas bumbvedēji. Sakarus pa tālajām televīzijas līnijām traucēja mežonīga rūkoņa. Tvills lādēdamies griezīgā balsī izkliedza paskaidrojumus saviem kompanjoniem Ņujorkā un Čikāgā. Tehniķi un avāriju dienesta personāls hallēs saskrējās cits ar citu. Debesīs lidinājās helikopters, gatavs nogāzt aparātu, ja tas mēģinātu aizbēgt. Ne viens vien kompānijas darbinieks lūdza dievu, lai tas notiktu jo ātrāk.
Noslēpumainais un neaprēķināmais aparāts jautri riņķoja pa korpusiem, bendēdams cilvēkiem nervus, bet patiesībā nenodarīdams nekādu lielu ļaunumu, vienīgi izraisīdams galīgu jucekli visā kompānijas iekšējā organizācijā. Harnahens grauza nagus, gaidīdams Toru II. Tad viņš kopā ar robotu steigšus iekāpa liftā, lai piebiedrotos Vandamam, kas ar savu autogēnu atradās kādā zemākā stāvā, kur pēdējo reizi bija redzēts aparāts.
Vandams vērīgi paskatījās robota sejā.
— Vai viņš ir par visu informēts un gatavs rīkoties?
— Jā, — Harnahens pamāja. — Tor II, tu taču zini, ko mēs gribam, vai ne?
— Jā, — robots atbildēja. — Bet, neredzot aparātu, es nevaru jums pateikt, kāds ir tā uzdevums.
— Pareizi, — Vandams noņurdēja, kad viņam garām spiegdama aizmetās kāda blondīne. — Tas droši vien ir šajā nodaļā.
Viņš pirmais devās turp. Nodaļa', kā jau varēja sagaidīt, bija tukša. Telpas vidū, klusi dūkdams, gaisā karājās aparāts. Tors II pagāja garām Harnahenam un apstājās, intensīvi vērodams noslēpumaino mašīnu.
— Vai tas ir kaut kas dzīvs? — Harnahens klusi jautāja.
— Nē.
— Kāds ir tā uzdevums?
— Pagaidiet! Atrisināt problēmu … jā, tas ir radīts, lai atrisinātu problēmu. Bet es nezinu, vai tas veiks savu uzdevumu. Ir tikai viena iespēja, kā to pārbaudīt.
Tors II pagāja uz priekšu. Aparāts strauji pagriezās, tā ka lēca pievērsās robotam. Nojauta brīdināja Harnahenu. Viņš dzirdēja, ka dūkoņa kļūst stiprāka, un tai pašā acumirklī metās klāt Vandamam. Viņi abi nogāzās zemē aiz rakstāmgalda. Vandama portatīvais autogēns smagi atsitās pret sienu un sāpīgi uzkrita Harnahenam uz kājām.
Viņš to gandrīz nejuta, jo tūlīt notika kaut kas daudz-svarīgāks. No aparāta lēcas izšāvās spožs, iesārts stars un apgaismoja Toru II. Tai pašā mirklī dūkoņa pārvērtās griezīgā, nervus plosošā kaucienā, kas nevilkās ilgi. Tam sekoja satricinošs sprādziens, kas abus cilvēkus padarīja aklus un kurlus un uzgāza viņiem virsū galdu.
Harnahens mokoši klepoja un kaut ko murmināja. Pašam par brīnumu, viņš vēl bija dzīvs. Uzrausies kājās, viņš redzēja, ka Vandams streipuļo uz priekšu, paceļ autogēnu un pavērš liesmas strūklu pret aparātu, kas nemaz nemēģina izvairīties. Tas nokaita uguns sarkans un tad sāka kust. Uz grīdas pilēja vara un citu metālu lāses. Ar dobju skaņu aparāts, pareizāk sakot, tā atliekas sabruka nekaitīgā un nejūtīgā lūžņu kaudzītē.
Vandams izslēdza autogēnu. Dobjā dūkoņa bija apklususi.
— Bīstama spēlīte! — viņš sacīja, dusmīgi palūkodamies uz Harnahena pusi. — Es paguvu iejaukties pēdējā brīdī. Vai jūs esat ievainots?
— Pēdējā brīdī! — Harnahens pastiepa pirkstu. — Paskatieties!
Vandams palūkojās norādītajā virzienā. Toru II bija piemeklējis Tora I liktenis. Pa pusei izkusis, viņš gulēja pie durvīm — salauzta mašīna, nekas vairāk.
Harnahens ar roku noslaucīja notraipīto vaigu un atspiedās pret rakstāmgaldu. Viņa seja lēnām savilkās ņirdzīgā grimasē. Vandams izbrīnā vēroja viņu.
— Kāda velna pēc …
Harnahens sāka gandrīz histēriski smieties.
— Tas … tas darbojās! — viņš ar pūlēm izteica. — Kāds . . . kāds trieciens kompānijai! Aparāts parādīja, ko spēj!
Vandams sagrāba inženieri aiz pleciem un sapurināja. Harnahens nomierinājās, taču lūpas vēl arvien viebās greizā smaidā.
— Okei! — viņš beidzot sacīja. — Es . . . es nevarēju nezviegt. Tas ir tik jocīgi!
— Kas tad? — Vandams jautāja. — Ja jūs šajā notikumā saskatāt kaut ko smieklīgu . . .
Harnahens ievilka elpu.
— Paklausieties, tas … tas ir strupceļš. Vai jūs vēl arvien nesaprotat, kam šis aparāts bija domāts?
— Kaut kādi nāves stari?
— Jūs neievērojāt, ko teica Tors II — ka* ir tikai viena iepēja pārbaudīt, vai aparāts var izdarīt to, kam tas paredzēts.
— Nu? Kas tad tas būtu?
Harnahens klusi iesmējās.
— Ņemiet palīgā loģiku! Vai atceraties mūsu pirmos robotus? Tos visus sabojāja, tādēļ mēs izgatavojām šķietami neiznīcināmus robotus no duraloja. Un roboti tika izgatavoti, lai atrisinātu problēmas — tāda bija viņu eksistences jēga. Sākumā viss gāja labi un gludi, bet tad šie roboti cits pēc cita sajuka prātā.
— To es zinu, — Vandams nepacietīgi ieteicās. — Kāds tam sakars ar šo aparātu?
— Viņi kļuva ārprātīgi tādēļ, — Harnahens turpināja, — ka sastapās ar problēmu, ko nespēja atrisināt. Elementāra psiholoģija. Tors I sastapās ar to pašu problēmu, bet viņš to atrisināja.
Vandama sejas izteiksme liecināja, ka viņš pamazām sāk saprast.
— Neiznīcināmības problēma, jā?
— Nu kā tad! Agrāk vai vēlāk visus dura- loja robotus sāka nodarbināt šī viņiem acīmredzamā problēma: kā varētu iznīcināt viņus pašus. Mēs viņus bijām izgatavojuši tādus — spējīgus vairāk vai mazāk patstāvīgi domāt. Tas bija vienīgais ceļš, kā padarīt viņus par pietiekami domājošām mašīnām. Tie roboti, kas tagad aprakti cementa bedrēs, sastapās ar sevis iznīcināšanas problēmu, nespēja to atrisināt un kļuva ārprātīgi. Tors I bija gudrāks. Viņš atrada atbildi. Bet bija tikai viena iespēja, kā to pārbaudīt — pašam ar sevi!
— Bet… Tors II. ..
— Gluži tas pats. Viņš zināja, ka aparāts iznīcinājis Toru I, bet nezināja, vai tas iznīcinās viņu. Roboti spriež nelokāmi loģiski. Viņiem nav pašsaglabāšanās instinkta. Tors II vienkārši izmēģināja aparātu, lai redzētu, vai tas atrisinās viņa problēmu. — Harnahens norija siekalas. — Un tas atrisināja.
— Ko mēs teiksim Tvillam? — Vandams neskanīgi jautāja.
— Ko mēs viņam varam teikt? Patiesību — ka esam nonākuši strupceļā. Vienīgie noderīgie roboti, ko mēs varam izgatavot, ir domājošās mašīnas no duraloja, un tās pašas sevi iznīcinās, tiklīdz sāks domāt par to, vai tiesām ir neiznīcināmas. Ikviens no šiem robotiem nenovēršami tieksies pēc beidzamā pārbaudījuma — pašiznīcināšanās. Ja mēs ierobežosim viņu domāšanas spējas, viņi nekur nederēs. Ja mēs viņus neizgata- vosim no duraloja, Laksingemas vai kāda cita kompānija tos sabojās. Roboti, protams, ir brīnišķīgs izgudrojums, taču tiem piemīt pašnāvnieciskas tieksmes. Es ļoti baidos, Vandam, bet būs jāsaka Tvillam, ka kompānija ir nonākusi strupceļā.
Avāriju dienesta inženieris smagi nopūtās.
— Tātad tas bija šās ierīces īstenais uzdevums, ko? LTn viss pārējais — tikai nevadāmas mašīnas patvaļīgas darbības rezultāts?
— Jā gan.
Harnahens devās uz durvīm garām pusiz- kusušajām robota atliekām. Viņš skumīgi paraudzījās uz iznīcināto radījumu un nopūtās.
— Varbūt kādreiz mēs atradīsim izeju. Bet pašlaik, šķiet, mēs tik tiešām esam strupceļā. Mums nevajadzēja viņu nosaukt par Toru, — Harnahens piebilda, iziedams vestibilā. — Manuprāt, Ahilejs viņam būtu bijis piemērotāks vārds.