Jār patiesi, cilvēks līdz mūža novakarei ir dzirdējis bez sava gala dīvainu lietu, un viņu tik lēti vairs nevar pārsteigt. Stāsta, ka Miklagārdā karalim troņa priekšā guļot tīra zelta nezvērs, kas slienas uz pakaļkājām un rēc. Man to teica Eilivs Eiriksons, kas tur bijis par sardzes vīru, un šim puisim, kad viņš nav apdzēries, var ticēt. Viņš redzējis arīdzan grieķu uguni, kas deg uz ūdens.
Tālab, mācītāj, esmu gatavs ticēt tam, ko tu stāsti par Taisnīgo Kristu. Pats esmu bijis Anglijā un Francijā un redzējis, cik pārtikuši tur dzīvo ļaudis. Tam vajag būt bezgala varenam dievam, kas spēj apsargāt tik daudzas karaļvalstis … Un vai tu nesacīji, ka ikviens, kas tiek uzņemts tavā ticībā, dabūs baltas drānas? Es tādas gan gribētu. Mūsu nolādēti drēgnajā Islandes gaisā tās, protams, apbūbēs, bet neliels ziedojums mājas gariem … Kā tu teici — nekādu ziedojumu? Nu pavei tiki Ja vajadzētu, es atteiktos pat no zirga gaļas, jo mani zobi vairs nav tādi kā jaunās dienās, bet katrs saprātīgs vīrs taču zina, cik daudz raižu sagādā mājas gari, ja tie nav pabaroti.
. . . Nu, iztukšosim vēl pa kausam un aprunāsimies. Kā tev garšo alus? Zini, tas ir mans brūvējums. Šos kausus es dabūju Anglijā pirms daudziem gadiem. Tolaik es biju vēl jauns . . . laiks nestāv uz vietas, nestāv. Pēc tam es atgriezos atpakaļ, mantoju no tēva šo sētu un kopš tā laika neesmu to vairs atstājis. Jauneklim nav nemaz slikti braukāt līdzi vikingiem, bet, kad kļūsti vecāks, tad tikai atskārsti, kur slēpjas īstā bagātība: tā ir tepat — zemē un lopos.
Piemet vēl kurināmo, Jalti. Kļūst vēsi. Dažkārt man liekas, ka ziemas tagad ir aukstākas nekā manos zēna gados. Torbrands no Lašu ielejas saka to pašu. Viņš domā, ka dievi ir sadusmojušies, tālab ka tik daudzi novērsušies no viņiem. Tev, mācītāj, nenāksies viegli dabūt Torbrandu savā pusē. Viņš ir stūrgalvis. Es toties esmu atklāts un vismaz mīļu prātu uzklausu otru.
. . . Redzi, vienā lietā tu esi alojies. Pasaules gals nav gaidāms pēc divi gadiem. To es skaidri zinu.
Ja tu gribi dzirdēt, kā es to dabūju zināt, man jāsaka, ka tas ir gaužām garš stāsts un savā ziņā baisīgs. Ir labi, ka esmu vecs un jau atdusēšos zemes klēpī, pirms sāksies lielā rītdiena. Tas būs savāds laiks, pirms sala milži sāks savas gaitas … ak, jā, es gribēju teikt, pirms erceņģelis pūtīs savu kaujas tauri. [8] es klausos tavā sprediķošanā tālab, ka zinu: Taisnīgais Kristus uzveiks Toru**. Zinu, ka Islandē drīz jo drīz valdīs kristīgā ticība, un labāk ir nostāties līdzās tiem, kas uzvarējuši.
Nē, es neesmu redzējis nekādas parādības. Tas viss notika pirms pieciem gadiem, un gan mana saime, gan kaimiņi var apzvērēt, ka tas tā bija. Tikpat kā neviens neticēja tam, ko stāstīja svešzemnieks, taču es gan ticēju, kaut vai tālab vien, ka melkulis, manuprāt, nevar nodarīt tik daudz ļaunuma. Es mīlēju savu meitu, mācītāj, un, kad viss bija galā, es viņai salūkoju labu precinieku. Viņa to neatraidīja, taču tagadīt ar vīru dzīvo savā sētā, kas atrodas uz zemesraga, un man ne reizes nav laidusi nekādu ziņu. Kā stāst^, viņas vīrs esot nemierā ar to, ka viņa ir nerunīga un sadrūmusi, un pavadot naktis kopā ar kādu īru draugaļu. Viņš nav vainojams, taču tas mani skumdina.
Tā, esmu gana iedzēris un tagadīt varu pastāstīt visu, kā īsti bija, un man ne silts, ne auksts, vai tu tam tici vai ne. Ei meičas! . . . Piepildiet vēl kausus, jo, pirms būšu beidzis savu stāstāmo, man būs galīgi izkaltusi rīkle.
Tas notika pirms pieciem gadiem pašā vasaras sākumā. Tolaik kopā ar mani un manu sievu Ragnhildu dzīvoja tikai divi mūsu bērni, kuriem vēl nebija pašiem savas ģimenes: jaunākais dēls Helgi, kam skaitīja septiņpadsmito ziemu, un meita Torgunna, kurai bija astoņpadsmit. Tā kā meitene bija daiļā, viņai jau bija nākuši precinieki. Taču viņa visiem atteica, un es jau nu neesmu tas, kas spiedīs ar varēm savu meitu iziet pie vīra. Helgi, jāsaka, no laika gala bijis ņiprs un darbā izveicīgs zēns, bet liels trakulis. Šobrīd viņš kalpo Norvēģijas karaļa Olava karadraudzē. Neskaitot bērnus, mūsu saimē bija vēl desmit ļaužu: divi īru vergi, divas kalpones, kas palīdzēja sievai tikt galā ar mājas soli, un pusducis algādžu. Tā nav nekāda mazā saimniecība!
Tu vēl neesi redzējis, kāds ir viss mans īpašums. Aptuveni divas jūdzes uz vakariem atrodas līcis, bet piecas jūdzes uz dienvidiem, Reikjavikā, ir citu ļaužu sētas. Uz Garā Jekulla pusi lauki iet kalnup, tālab mana zeme ir pauguraina, taču tā man dod labu sienu, bet piekrastē vētra bieži jo bieži atdzen malā kokus. Esmu tur uzcēlis būdu, kur tos salikt, un arīdzan šķūni laivai.
Iepriekšējā naktī bija plosījies viesulis, tālab citurīt es ar Helgi devos palūkoties, vai malā nav izskaloti koki. Tev, norvēģim, nav ne jausmas, cik vērtīga manta mums, islandiešiem, ir koks,, jo te aug tikai panīkuši krūmāji un visi būvkoki mums jāved šurp no svešām zemēm. Agrākus laikus vīri bieži vien aiz atriebības likuši liesmām aprīt savus naidniekus un to mājokļus, bet mēs tādu darbu ieskatām par vislielāko negantību, lai gan reizumis to padzird vēl šobrīd.
Tā kā es dzīvoju ar saviem kaimiņiem mierā un saticībā, mēs paņēmām maz ieroču: es nesu cirvi, Helgi — zobenu, un abiem algādžiem, kas nāca mums līdzi, bija šķēpi. Pēc trakā negaisa diena bija skaidra un saule spoži mirdzināja savus starus pār garo, slapjo zāli. Es nolūkojos uz savām leknajām pļavām, govīm ar spīdīgajām mugurām un labi paēdušajām aitām, uz dūmu strūklu, kas pacēlās no jumta cauruma, un domāju, ka man dzīvē tīri labi veicies. Kad manu sētu aizsedza kalna mugura un mēs tuvojāmies krastam, Helgi mati sāka plīvot vieglajā vējā, kas pūta no vakariem. Savādi, cik skaidri man prātā palicis viss todien notikušais, šī diena kaut kā iespiedās atmiņā ciešāk nekā pārējās.
Mēs aizgājām līdz krastam. Jūra stipri bangoja, un līdz pat pašai pasaules malai bija redzami baltpelēki viļņi. Dažas kaijas, ko bijām aizbaidījuši projām no kādas krastā izskalotas mencas, ķērkdamas laidelējās pāri mūsu galvām. Es ieraudzīju, ka vētra izmetusi malā ne mazums koku, pat veselu aptēstu baļķi. . . Droši vien vētrā bija aizgājis bojā kāds kuģis ar baļķu kravu. Tas bija noderīgs atradums, bet, būdams piesardzīgs, es apņēmos vēlāk nest ziedu dievam,'lai va
rētu būt drošs, ka koku īpašnieka gars man neatnesīs nelaimi.
Mēs tobrīd vilkām baļķi uz nojumi, kad Helgi pēkšņi iekliedzās. Skatīdamies turp, kur viņš rādīja, es skrēju pēc sava cirvja. Tolaik mums nebija naidnieku, kas tīkotu atriebties, bet apkārt aizvien klīst visādi vazaņķi.
Tas cilvēks gan izskatījās pavisam nekaitīgs. Kad viņš klunkurēja pa mitrajām smiltīm mums tuvāk, es nudien domāju, ka viņam nav nekādu ieroču, un nevarēju apjēgt, kas īsti noticis. Tas bija ērmoti ģērbies liela auguma vīrs: viņam bija svārki, bikses un apavi kā visiem citiem, taču tie bija neparasta griezuma un bikšu galus viņš bija nevis sasējis ar siksniņām, bet apjozis ar tādu kā ādas gabalu, kas sniedzās turpat vai līdz ceļgaliem. Savu mūžu nebiju vēl redzējis arīdzan tādu bruņu cepuri: tā bija gandrīz četrstūraina un mugurpusē nosedza kaklu, toties degunu neaizsargāja; noturēties galvā tai palīdzēja ādas sloksnīte. Un vari man neticēt, bet bruņu cepure, kaut nebija no metāla, bija darināta no viena gabala!
Kad svešais jau bija ticis mums tuvāk, viņš sāka grīļīgi skriet, plātījās un kaut ko klaigāja. Tādā mēlē nebiju dzirdējis runājam nevienu, un esmu taču dzirdējis ne mazumu svešu mēļu; viņa runa izklausījās pēc suņa rejām. Es ievēroju, ka svešzemnieks ir gludi noskuvies un viņa tumšie mati ir īsi apcirpti, un nodomāju, ka viņš varētu būt franču ļaužu. Viņš bija jauns, daiļu vaigu, zilām acīm un pareiziem vaibstiem. Pēc viņa ādas krāsas varēja spriest, ka viņš daudz laika pavadījis telpās, tomēr bija stalti noaudzis.
— Vai viņš nav no bojā gājušā kuģa? — vaicāja Helgi.
— Viņa drānas nav nedz slapjas, nedz notraipītas, — es atteicu, — un viņš nav ilgi klejojis apkārt, jo zods nemaz nav apaudzis ar bārdu. Taču nav arīdzan dzirdēts, ka te kaut kur tuvumā sērstu kāds svešzemnieks.
Mēs nolaidām ieročus, svešzemnieks pienāca mums klāt un, smagi elsdams, apstājās. Es ieskatījos, ka viņa svārki un krekls nav aizsieti ciet ar auklām, bet aizdarīti ar kaulam līdzīgiem -ripulīšiem un šūdināti no stingra auduma. Ap kaklu viņš bija apsējies kādu šauru drānas gabalu, kas bija iebāzts svārkos. Visas drānas bija brūnganā krāsā. Viņa apaviem līdzīgus es agrāk netiku redzējis, tie bija varen labi uztaisīti. Viņa svārkus šur tur izraiboja misiņa gabaliņi, un uz abām piedurknēm bija trīs īsas svītriņas; ap roku bija melns apsējs ar baltiem burtiem, un tādi paši burti bija arī uz bruņu cepures. Tās bija nevis rūnu zimes, bet romiešu burti MP [9] . ap vidu viņam bija plata josta, kas turēja pie gurniem maksti ar kādu nelielu, vālei līdzīgu metāla lietiņu, un īsta vāle.
— Viņš, kā rādās, ir burvi3, — nomurmināja algādzis Sigurds. — Kam gan citādi viņam visas šis zīmes?
— Varbūt tikai rotājumam vai ari lai pasargātu no Jaunas acs, — es lūkoju viņu nomierināt. Tad es pievērsos svešzemniekam:
— Es esmu Ospaks Ulvsons no Paugurai- nes. Kādu ļaužu tu esi?
Viņa krūtis strauji cilājās un acīs vīdēja satraukums. Viņš laikam bija skrējis garu ceļa gabalu. Tad viņš ievaidējās, noslīga zemē un aizsedza seju rokām.
— Ja viņš ir sasirdzis, labākais būtu aizvest viņu uz mājām, — teica Helgi.
Helgi acis mirdzēja — mēs taču te redzam tik maz svešu seju.
— Nē … nē … —- Svešzemnieks palūkojās uz mums. — Ļaujiet man brīdi atpūsties . ..
Norvēģu mēlē viņš runāja diezgan veikli, lai gan vārdus izteica tik neskaidri, ka nebija viegli tos izprast, un viņa runā bija daudz svešzemju vārdu, kurus es nezinu.
— Vai mūsu krastā piestājuši vikingi? —- šķēpu pacēlis, jautāja otrs algādzis, vārdā Grims.
— Kad tad vikingi ir braukuši uz Islandi? — es nosprauslājos. — Viņi taču dodas pretējā virzienā.
Svešzemnieks purināja galvu, it kā būtu to sasitis. Tad viņš nedroši pietrausās kājās.
— Kas noticis? — viņš vaicāja. — Kas noticis ar pilsētu?
— Ar kādu pilsētu? — es pamatoti jautāju.
— Ar Reikjaviku. — Viņš smagi nopūtās. — Kur tā ir?
— Piecas jūdzes uz dienvidiem, tieši tur, no kurienes tu atnāci — ja vien tu nedomā pašu fjordu, — es sacīju.
— Nē! Tur bija tikai kails krasts, dažas nožēlojamas būdas un …
— Jalmāram Platdegunim dzirdot, gan nesauc tā viņa sētu, — es brīdināju.
— Bet tur taču bija pilsēta! — viņš kliedza, un viņa acis mežonīgi gailēja. — Es šķērsoju ielu, plosījās vētra, un atskanēja grāviens bet pēc tam es atrados piekrastē un pilsēt bija pazudusi!
— Viņo ir prātā jucis, — teica Sigurds, soli atkāpdamies. — Uzmanies … ja viņam pie mutes parādīsies putas, tad skaidrs, ka viņš sāks trakot.
— Kas jūs tādi esat? — svešzemnieks nomurmināja. — Ko jūs darāt šādos apģērbos? Un kāpēc jums ir šķēpi?
— Neliekas, ka viņš būtu negudrs, — sacīja Helgi, — viņš ir tikai izbijies un apjucis. Viņam būs atgadījies kaut kas nelāgs.
— Es nestāvēšu līdzās tādam, pār kuru gu] lāsts, — iespiedzās Sigurds un deva kājām ziņu.
— Atpakaļ! — es iebļāvos. — Nekusti no vietas, citādi es pāršķelšu tavu utaino pauri!
Šie vārdi Sigurdu apstādināja, jo viņam nebija neviena radinieka, kas atriebtos par viņu, taču tuvāk nepienāca. Pa to starpu svešzemnieks bija tiktāl nomierinājies, ka vismaz varēja rāmu garu parunāt.
— Vai tā bija ūdeņraža bumba? — viņš taujāja. — Vai sācies karš?
Viņš bieži atkārtoja vārdus ūdeņraža bumba, tā ka es tos vēl tagadīt atminos, kaut gan neesmu drošs, ko tas īsti nozīmē. Liekas, tā būs kaut kāda grieķu uguns. Par to karu jāsaka, ka es neizpratu, kurējo viņš domājis, un tā ari pateicu.
— Pagājušajā naktī te trakoja bargs negaiss, — es piebildu. — Un tu saki, ka tur tavā pusē arī bijis negants laiks. Var jau būt, ka tevi ķēris Tora āmurs un atsviedis šurpu.
— Bet kas šī par vietu? — viņš jautāja.
Pēc tam kad pirmais izbīlis bija pāri,
viņa balss skanēja skaidrāk.
— Es jau tev teicu. Šeit ir Pauguraine, kas atrodas Islandē.
— Bet tur taču es biju! — viņš nomurmināja. — Reikjavikā … kas noticis? Vai ūdeņraža bumba sagrāva visu, kamēr es biju nemaņā?
— Nekas nav sagrauts, — es iebildu.
— Var jau būt, ka viņš domā pagājušā mēneša ugunsgrēku Olavsvikā, — ieteicās Helgi.
— Nē, nē! — Viņš paslēpa seju rokās, bet pēc brīža pavērsa skatienu pret mums un sacīja: — Paklausieties. Es esmu seržants
Džeralds Robertss no Savienoto Valstu armijas bāzes Islandē. Es biju Reikjavikā, un tur mani ķēra zibens vai ari kaut kas cits. Pēkšņi es atrados jūras krastā, izbijos un skrēju. Tas ir viss. Vai jūs man tagad nepateiktu, kā nokļūt atpakaļ bāzē?
Es gandrīz vārdu pa vārdam atstāstu tev, mācītāj, ko viņš teica. Saprotams, ne pusi no sacītā mēs neapjēdzām un likām viņam visu atkārtot ne vienu reizi vien, kā arīdzan izskaidrot svešos vārdus. Un pat tad vēl mums bija skaidrs tikai tas, ka viņš nāk no kādas zemes, ko sauc par Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras, kā viņš teica, esot uz vakariem no Grenlandes, un ka viņš un vēl daži citi ieradušies Islandē, lai palīdzētu mūsu ļaudīm turēties pretī naidniekiem. Es to neieskatīju par meliem — drīzāk gan likās, ka viņš vienkārši alojas vai ir šādas iedomas pārņemts. Grims bija gatavs vai nosist viņu par to, ka viņš turējis mūs par tādiem muļķiem, kas noticēs šai muldēšanai, bet es matīju, ka svešzemnieks tik tiešām teicis to, ko domājis.
Lūkodams visu sacīto mums izskaidrot, viņš kļuva mierīgāks.
— Paklausieties, — viņš teica tik prātīgi, it kā nemaz nebūtu uzbudis, — mēģināsim nokļūt pie patiesības pa citu ceļu. Vai nav bijis kara, par kuru jūs būtu dzirdējuši? Nekas tāds, kas … nu, paklausieties. Mani tautieši vispirms ieradās Islandē, lai aizsargātu to pret vāciešiem, tagad tā jāaizsargā pret krieviem, bet tad bija vācieši. Kad tas bija?
Helgi pakratīja galvu.
— Es skaidri zinu, ka tas nekad nav noticis, — viņš teica. — Kas tie krievi tādi ir?
Pēcāk viņš dabūja zināt, ka svešzemnieks runājis par gardarikiem.
— Ja nu tikai vecie burvji… — sacīja Helgi.
— Viņš būs domājis īru mūkus, — es paskaidroju. — Daži šepat dzīvoja, bet, kad ienāca norvēģi, viņus padzina. Tas bija … hm … pirms vairāk nekā simt gadiem. Vai tava tauta kādreiz palīdzēja šiem mūkiem?
— Neesmu par tiem pat dzirdējis! — viņš, elpai savādi raustoties, iesaucās. — Jūs… vai jūs, islandieši, neieradāties te no Norvēģijas?
— Jā, pirms kādiem simt gadiem, — es, nezaudēdams pacietību, atbildēju. — Pēc tam kad karalis Haralds Gaišmatis atņēma norvēģiem visu zemi un …
— Pirms simt gadiem! — viņš nočukstēja, un es pamanīju, kā bālums pārņem viņa vaigu. — Kurš gads tad ir pašreiz?
Mēs atplestām mutēm raudzījāmies viņā.
— Otrais gads pēc lielā lašu loma, — es pūlējos kaut kādi ieskaidrot viņam.
— Kurš gads pēc Kristus, es prasīju? — viņš it kā aizžņaugtā balsī lūgtin lūdza atbildi.
— Ak tu esi kristīgais? Hm, lūkošu atminēties … Reiz es. Anglijā runāju ar kādu bīskapu, kuru mēs turējām gūstā, lai saņemtu izpirkšanas maksu, un viņš teica … pagaidi, kā īsti tur bija. .. Liekas, viņš teica, ka šis Kristus dzīvojis pirms tūkstoš gadiem, bet var jau būt, ka to gadu bija mazāk.
— Tūkstoš …
Svešzemnieks papurināja galvu, un kaut kas viņā apdzisa, tā ka viņš stiklainām acīm vērās uz priekšu .. . jā, man ir gadījies redzēt stiklu, es taču tev sacīju, ka esmu daudz braukājis pa svešām zemēm … Tā nu viņš stāvēja, un, kad mēs vedām viņu uz mūsu sētu, viņš nāca līdzi kā mazs bērns.
Tu pats redzi, mācītāj, ka mana sieva Ragnhilda pat vecumā vēl ir tīri glītu vaigu, un Torgunna ir atsitusies mātē. Viņa bija . . . nē, viņa vēl tagadīt ir gara un slaida, kupliem jo kupliem zeltainiem matiem. Tā kā tolaik viņa nebija vēl izgājusi pie vīra, mati tai bija brīvi izlaisti pāri pleciem. Viņai bija lielas, zilas acis, smalka, iegarena seja un stipri sārtas lūpas. Turklāt viņa bija jautras dabas un labu sirdi, tālab visi puiši bija viņā iemīlējušies. Svēri Snorasons pat aizgāja vikingos, kad Torgunna tam bija atteikusi, un tika nogalēts. Taču neviens pats neatjauta, ka viņa nav laimīga.
Atstājuši Sigurdu un Grimu vācam kopā krastā izskalotos kokus, mēs vsdām Dže- raidu Semsonu mājup — uz manu vaicājumu viņš atbildēja, ka viņa tēvu saucot par Semu. Dažs labs aiz bailēm no burvestības gan neuzņemtu kristīgo savā mājā, taču es šādiem māņiem neticu, un Helgi, saprotams, bija galīgi traks pēc kaut kā jauna. Pa laukiem mūsu viesis klumburoja, it kā būtu zaudējis acu gaismu, bet, kad iegājām pagalmā, viņš tā kā atdzīvojās. Viņš acīm apskrēja visas ēkas, kas apjoza pagalmu, — skatiens no staļļiem un šķūņiem pārlēca uz dūmotavu, alus darītavu, namiņu, kur vārīja ēdienu, pirti, svētvietu un tad pārsviedās uz dzīvojamo istabu. Uz sliekšņa stāvēja Torgunna.
Viņu skatieni uz brīdi sastapās, un es manīju, ka Torgunna pietvīkst, bet tobrīd es par to daudz neko nedomāju. Ejot pāri pagalmam un pasperot sānis suņus, mūsu soļi skaļi dunēja uz kaļķakmens slānekļa. Abi mani vergi pārstāja mēzt staļļus un brīnīdamies bolīja acis, līdz es piedabūju viņus atpakaļ pie darba, teikdams, ka laiskoni allaž ir patīkami ziedot dievam. Upurēšana ir labs paradums, kāda jums, kristīgajiem, nav; es pats gan arīdzan ne reizes neesmu nesis dieviem cilvēka upuri, bet tu i iedomāt nevari, cik daudz dod jau tas vien, ka es to varētu darīt.
Mēs iegājām namā, es nosaucu savai saimei Džeralda vārdu un pastāstīju, kā mēs viņu atradām. Ragnhilda tūdaļ izrīkoja kalpones — lika tām uzšķilt uguni un atnest alu, bet es pa to laiku aizvedu Džeraldu līdz goda krēslam un apsēdos viņam līdzās. Torgunna mums atnesa piepildītus dzeramos ragus.
Nomēģinājis brūvējumu, Džeralds saviebās. Man tas tīri vai ķērās pie dūšas, jo mans alus ir vienādi daudzināts par labu, un es noprasīju, vai dzērienam kas vainas. Viņš spalgi iesmējās un atteica, ka vainas neesot nekādas, tikai viņš esot pieradis pie alus, kas puto un nav skāņš.
— Un kur tad tādu darina? — es sapīcis vaicāju.
— Visur. Arī Islandē … nē . .. — Viņš stingi raudzījās uz priekšu. — Sacīsim… Vinlandē.
— Kur tāda Vinlandē ir? — es jautāju.
— Uz rietumiem, no kurienes es atnācu. Es domāju, ka jums ir zināms… Paga, paga … — Viņš pakratīja galvu. — Varbūt es tikšu skaidrībā . . . Vai jūs esat dzirdējuši par kādu vīru, vārdā Leivs Eiriksons [10] ?
— Nē, — es atteicu.
Krietni vēlāk man ienāca prātā, ka tieši šie vārdi ir liecība par viņa stāsta patiesīgumu, jo vikingu Leivu Eiriksonu tagadīt zina visi; nu es arīdzan vairāk ticu stāstiem par zemi, ko redzējis Bjarni Herjulv- sons [11] .
— Varbūt esat dzirdējuši par viņa tēvu — Eiriku Sarkano? — Džeraids jautāja.
— Jā, gan, — es teicu, — ja vien tu runā par norvēģi, kas atbrauca šurp tālab, ka savā zemē bija nokāvis cilvēku, aiz tā paša iemesla atstāja pēc tam Islandi un tagadīt kopā ar citiem apmeties uz dzīvi Gren- landē.
— Tātad ir… laiks īsi pirms Leiva jūras brauciena, — viņš nomurmināja. — Desmitā gadsimta pēdējie gadi.
— Paklau, — uzstāja Helgi, — mēs esam pacietīgi klausījušies tevī, bet šobrīd nav īstais laiks mīklu minēšanai. Tās mēs pataupām svētku reizēm un dzīrēm. Pasaki mums skaidri un gaiši, no kurienes tu esi un kā tu nonāci šeit?
Džeraids drebēdams aizklāja seju rokām.
— Liec taču cilvēku mierā, Helgi, — sacīja Torgunna. — Vai tad tu neredzi, ka viņu māc bēdas?
Viņš pacēla galvu un paraudzījās Tor- gunnā kā izpērts suns, kad to kāds paglaudījis. Istabā bija nokrēsla: pa logiem gan vēl ieplūda dienas gaisma, tālab sveces nebija aizdegtas, bet labi redzēt vairs nevarēja.
Tomēr es nomanīju, ka abiem vaigos iesitas sārtums.
Dziļi ievilcis elpu, Džeraids sāka taustīties pa savu apģērbu, kas bija šūdināts ar pulka kabatām. Viņš izvilka nelielu pergamenta kastīti, paņēma no kastītes tādu kā mazu baltu nūjiņu un ielika to mutē. Tad izņēma otru kastīti un no tās — koka nūjiņu, pa- skrapstināja to gar kastīti, un nūjiņa uzliesmoja. Ar uguni viņš aizdedza mutē ielikto nūjiņu un kāri iesūca dūmus.
Mēs visi lūkojāmies viņā ieplestām acīm.
— Vai tā ir kāda kristīgo paraža? — vaicāja Helgi.
— Nē … tā nu tas gluži nav. — Viņa muti sašķobīja greizs smaids, kas pauda vilšanos. — Es biju domājis, ka jūs būsiet vairāk izbrīnījušies, pat izbijušies.
— Kaut ko tādu redzam gan pirmo reizi, — es piekritu, — bet mēs, islandieši, esam prātīgi ļaudis. Šādas uguns nūjiņas būtu noderīgas. Vai tu atbrauci tirgoties ar tām?
— Diez vai. — Viņš smagi nopūtās. Likās, ka dūmi, ko viņš ieelpo, kā par brīnumu dara tam labu, kaut gan no dūmiem mūsu mājā viņam bija uznācis klepus un acīs saskrējušas asaras. — Patiesība ir tāda … nē, jūs tam neticēsiet. Es pats gandrīz nespēju tam ticēt.
Mēs gaidījām. Torgunna stāvēja mazuliet paliekusies uz priekšu, muti pavērusi.
— Tā zibens bulta … — Džeraids gurdi pameta ar galvu. — Negaisa laikā es atrados ārā, un kaut kā izgadījās, ka zibens mani ķēra tā, kā tas notiek tikai reizi no simttūkstoš reizēm. Trieciens mani atsvieda pagātnē.
Tie bija viņa vārdi, mācītāj. Es netiku gudrs no tiem un tā arīdzan viņam pateicu.
— Jā, patiešām grūti to saprast, — viņš bija vienis prātis ar mani. — Lai dievs dod, ka es pašlaik tikai sapņoju. Bet, ja tas ir sapnis, man jāpaciešas, līdz es atmodīšos… tā, lūk. Esmu dzimis tūkstoš deviņsimt trīsdesmit otrajā gadā pēc Kristus dzimšanas, zemē, kura atrodas uz rietumiem no jūsējās un kuru jūs vēl neesat atklājuši. Divdesmit trešajā dzīves gadā es kopā ar daļu no savas valsts armijas nonācu Islandē. Mani ķēra zibens, un šobrīd… šobrīd, kad vēl nav pagājuši ne tūkstoš gadi kopš Kristus dzimšanas, es tomēr esmu šeit — gandrīz tūkstoš gadu pirms savas dzimšanas esmu ieradies šeit!
Mēs sēdējām kā valodu zaudējuši. Ar Tora āmuru pārmetu sev zīmi un ievilku krietnu malku no dzeramā raga. Vienai no kalponēm paspruka raudas, un Ragnhilda, kaut arī čukstus, tik spīvi apsauca viņu, ka pat es sadzirdēju:
— Nepinkšķi! Nabaga zēns ir muļķa prātā. Viņš nekā ļauna nedarīs.
Es domāju tāpat kā Ragnhilda, lai gan par viņas pēdējo izteikumu nebiju vis tik drošs. Ar traka cilvēka muti var runāt dievi, un uz dieviem ne ikreiz var paļauties.
Varēja arīdzan gadīties, ka viņš sāk trakot, un tikpat labi varēja būt, ka viņu vajā kāds smags lāsts, kas spētu ķert arīdzan mūs.
Viņš sēdēja, stingi raudzīdamies uz priekšu, un es, kaudamies ar domām, noķēru dažas blusas un nospiedu tās. Džeraids, to pamanījis, bailīgi prasīja, vai mums esot pulka blusu.
— Kā tad, ka pulka, — atsaucās Torgunna. — Vai tad tev nav nevienas?
— Nē. — Viņš greizi nosmīknēja. — Vēl nav.
— Vai, — viņa nespēja apvaldīt nopūtu, — tu neesi vesels.
Viņa bija saprātīga meitene. Es nopratu, ko viņa domā, un arīdzan Ragnhildai un Helgi tas bija skaidrs. Kas tur ko neizprast: reiz jau cilvēks ir tik smagi slims, ka viņam nav blusu, tad nav brīnums, ka viņš nesakarīgi runā. Vēl bija jābaiļojas par to, vai tikai sērga neķers arīdzan mūs, taču man likās, ka tā mums nekaitēs; viņam visa nelaime bija galvā, var jau būt, ka tā nāca no dabūtā trieciena. Un, tā kā šī liga atgadījās nevis vairs debesīs, bet gan zemes virsū, tad nav divu domu, ka tā ir tāda, ar kuru var tikt galā.
Aiz tā iemesla, ka esmu godi — tas ir, vecākais, kas nes dieviem, ziedojumus, mans pienākums ir neliegt svešiniekam pajumti. Turklāt, ja viņš iespētu sadabūt labi pulka šo mazo uguns nūjiņu, iznāktu ienesīga tirgošanās. Tālab es teicu, ka Džeral- dam jādodas pie miera. Viņš gan spurojās pretī, bet mēs viņu aizvilkām uz gultu, kur viņš, noguruma mākts, drīz jo drīz aizmiga. Torgunna apņēmās viņu pieskatīt.
Nākamajā dienā es nolēmu upurēt zirgu — gan tālab, ka bijām atraduši krietnu tiesu koku, gan tālab, lai novērstu no mums lāstu, kas varbūt vajā Džeraldu. Lopiņš, kuru es izraudzījos, bija vecs un nekam nederīgs, turklāt mēs sen nebijām mielojušies ar svaigu galu. Džeraids augu dienu bija sadrūvējies klīdis apkārt pa sētu, bet, atnācis vakariņās, es atradu viņu un savu meitu smejamies.
— Kā rādās, tu sāc atlabt, — es teicu.
— Jā gan. Varēja būt… vēl ļaunāk.
Kad algādži uzslēja skrāģu galdu un kalpones ienesa ēdamo, Džeraids apsēdās man līdzās un sacīja:
— Mani vienmēr ir pievilcis vikingu laikmets, un es šo to pieprotu.
— Nu ko, — es atteicu, — ja tev nav savu māju, paliec kādu laiku pie mums.
— Es varu strādāt, — viņš dedzīgi iesaucās. — Es atpelnīšu savu iztiku.
Tad es sapratu, ka viņš patiesi ir no tālienes, jo kurš dižvīrs gan ņemsies strādāt uz svešas zemes? Taču viņš iznesās kā augstas kārtas piederīgais, un varēja skaidri redzēt, ka viņš visu mūžu radis labi paēst. Es piedevu to, ka viņš netika pasniedzist
nevienu dāvanu: galu galā viņa kuģis taču bija nogrimis.
— Var jau būt, ka tev izdodas tikt atpakaļ uz savām Savienotajām Valstīm, — ierunājās Helgi. — Mēs varētu salūkot kādu kuģi. Es mīļu prātu brauktu apskatīt šo karaļvalsti.
— Nē, — Džeraids sadrūmis noteica.
— Šādas valsts nav. Vēl nav.
— Tātad tu vēl aizvien gribi uztiept, ka esi atnācis no rītdienas? — norūca Sigurds. —- Traka iedoma. Padod labāk man cūkgaļu.
— Jā, gribu, — Džeraids atsacīja. Nu viņš bija pavisam mierīgs. — Un es varu to pierādīt.
— Netieku gudrs, kā tas nāk, ka tu runā mūsu mēlē, ja reiz esi atbraucis no tālām malām, — es iebildu.
Es gan nemēdzu teikt otram tieši acīs, ka viņš ir melis, ja nu tikai tad, kad mēs abi bez naida palielāmies, taču …
— Manā zemē un manā laikmetā runā citādi nekā agrāk, — viņš atbildēja, — bet izrādās, ka Islandē valoda kopš seniem laikiem mainījusies pavisam maz, un es to iemācījos, kad atbraucu uz šejieni.
— Kaut ari tu esi kristīgais, — es teicu,
— tev vajadzēs būt mierā ar to, ka mēs šovakar upurēsim savam dievam.
— Man nav nekas pretī, — viņš attrauca.
— Baidos, ka nekad neesmu bijis sevišķi labs kristietis. Man gribētos redzēt šādu upurēšanu. Kā tā notiek?
Es viņam pastāstīju, kā es dieva tēla priekšā ar āmura sitienu nobeigšu zirgu, tad pārgriezīšu tam rīkli un ar vītola zariem izslacināšu asinis. Pēc tam mēs beigto lopu sadalīsim gabalos un mielosimies. Viņš tūdaļ steigšus iesaucās:
— Te es varēšu pierādīt, kas es esmu. Man ir ierocis, kas nogalinās zirgu ar … ar zibeni.
— Kas tas tāds par ieroci? — es gribēju zināt.
Mēs visi sastājāmies viņam apkārt, kad viņš izvilka no maksts un parādīja mums līku dzelzs vālīti. Lielu uzticību šis līks manī neviesa: kaut gan to bija kaldinājis brīnum izveicīgs kalējs, tam nebija asmens un tas izskatījās labs diezgan, tikai lai ar to iesistu cilvēkam.
— Labi, pamēģināsim, — es sacīju.
Viņš parādīja mums visu, kas vēl bija viņa kabatās. Tur bija daži reti apaļi un smalkum smalki izkalti naudas gabali, neliela atslēga, ar svinu pildīta nūjiņa rakstīšanai un plakans maks ar veselu lērumu zīmēm izraibotu papīru. Kad viņš nopietnu vaigu stāstīja, ka daži no šiem papīriem esot nauda, pat Torgunna nevarēja valdīt smieklus. Vislabākā manta bija nazis, kura asmens ielocījās spalā. Redzēdams manu sa- jūsmību par nazi, viņš man to dāvināja. Par šādu izrīcību cilvēku, kas nule izglābies no grimstoša kuģa, var tikai uzteikt. Es viņam savukārt solīju dot apģērbu un labu cirvi, kā arīdzan pajumti, cik ilgi vien viņš gribēs.
Nē, šī naža man vairs nav. Tu vēl dzirdēsi, kāpēc nav. 2ēl gan, tas bija labs nazis, kaut diezgan maziņš.
— Kas tu biji, pirms kara bulta vēl nebija ķērusi tavu zemi? — prašņāja Helgi. — Tirgonis?
— Nē, — Džeraids atteica. — Es biju … inženieris… tas ir, es vēl tikai mācījos šo amatu. Inženieris ir cilvēks, kas ceļ mājas, tiltus, taisa ceļus un darba rīkus… tas ir pārāks par vienkāršu amatnieku. Tāpēc es domāj u, ka manas zinašanas te varētu but ļoti noderīgas. — Viņa acīs es atkal pamanīju drudža kvēli. — Dodiet man laiku, un es kļūšu par karali!
— Islandē nav karaļa, — es noņurdēju. — Mūsu tēvu tēvi atbrauca uz šejieni, lai tiktu vaļā no karaļiem. Mēs te pulcējamies kopā tingos [12] , kur izšķiram sūdzības un izdodam likumus, bet gandarījums par aizskārumu katram jārod pašam saviem spēkiem.
— Bet ja nu vainīgais nedomā pakļauties? — Džeraids vaicāja.
— Tad vēl paliek asinsatriebība, — atsaucās Helgi un, acīm mirdzot, ņēmās stāstīt par slepkavībām, kas nesen notikušas.
Džeraids izskatījās tīri sašļucis un cilāja revolveri. Tā viņš dēvēja savu ugunsspļā- vēju vālīti.
— Tavas drānas ir krāšņas, — maigā balsī ierunājās Torgunna. — Tavējiem droši vien pieder pulka zemes.
— Nē, — viņš attrauca, — mūsu … mūsu karalis dod šādu apģērbu katram karavīram. Manai ģimenei nav nemaz zemes, un mēs dzīvojam ēkā, kur mājo vēl daudzas citas ģimenes.
Es gan nedižojos ar savu bagātību, taču man šķita, ka viņš nav darījis krietni, dalīdamies ar mani goda krēslā, itin kā būtu kāds dižvīrs, kaut gan viņam nepiederēja ne pēda zemes. Torgunna mazināja manu niknumu, sacīdama:
— Gan tu vēlāk iemantosi savu sētu.
Kad bija satumsis, mēs gājām uz svētvietu. Algādži jau bija sakūruši tās priekšā ugunskuru, un, tiklīdz es atdarīju durvis, izlikās, ka no koka grieztais Odins [13] izlec mums pretī. Džeraids pačukstēja manai meitai, ka tas esot nemākulīgs kokgriezums, un, tā kā to bija darinājis mans tēvs, es saniknojos uz Džeraldu vēl stiprāk. Dažiem ļaudīm nav nekādas saprašanas par mākslu.
Tomēr es atvēlēju viņam palīdzēt man aizvest zirgu pie akmens altāra. Paņēmis trauku asinīm, es teicu, ka nu viņš, ja grib, var nobeigt kustoni. Viņš izvilka savu
ievolveri, pielika tā galu aiz zirga auss un cieši saspieda ieroci. Atskanēja blīkšķis, lopiņš noraustījās un pakrita. Galvā tam bija izrauts caurums, un smadzenes bija aizgājušas postā. Tavu prastu ieroci! Es matīju asu un sīvu smaku, kāda ir vulkāna tuvumā. Mēs visi salēcāmies, viena no sievietēm iespiedzās, un Džeraids izskatījās varen lepns. Atguvies es pabeidzu upurēšanu, kā tas ierasts. Džeraldam nebija pa prātam, ka viņu apslacina ar asinīm, saprotams, tālab, ka viņš bija kristīgais. Un kā no zirga gaļas zupas, tā no gaļas viņš paņēma tikai mazu nieciņu.
Pēc tam Helgi viņu izprašņāja par revolveri, un viņš teica, ka ar to varot atņemt cilvēkam dzīvību loka šāviena attālumā, taču tur neesot nekādas burvestības, vienīgi liktas lietā dažas izmaņas, kādas mums vēl esot svešas. Tā kā biju jau dzirdējis stāstām par grieķu uguni, es viņam ticēju. Revolveris varēja būt noderīgs cīniņā, kā man to vēlāk tik tiešām nācās pieredzēt, taču nelikās, ka no tā būtu liels labums: ko gan nemaksā dzelzs un cik mēnešu nepaiet, līdz izkaļ vienu ieroci!
Vairāk mani satrauca pats Džeraids.
Nākamajā rītā es dzirdēju, kā viņš Tor- gunnai klāsta visvisādas muļķības par savu dzimto vietu: par' mājām kalnu augstumā un par ratiem, kas iet uz priekšu bez zirgiem vai lido pa gaisu. Viņš stāstīja, ka pilsētā, kur viņš dzīvojis un ko sauc par Ņu- jorviku vai kaut kā uz to pusi, esot tūkstošreiz pa astoņiem vai deviņiem tūkstošiem ļaužu. Man, tāpat kā visiem, ir prieks par veiklu izdomu, bet tas nu bija pārlieku traki, tālab es tīri sirdīgi liku viņam nākt līdzi un palīdzēt man sadabūt rokā no bara noklīdušos lopus.
Pēc tam kad augu dienu bijām izkāpelē- jušies pa pakalniem, man bija pavisam skaidrs, ka Džeraids tik tikko spēj atšķirt govs galvu no astes gala. Vienu lāgu mēs bezmaz jau notvērām noklīdušos lopus, bet viņš, bez jēgas skriedams, aizšķērsoja tiem ceļu, un tie metās uz otru pusi, tā ka visu vajadzēja sākt no gala. Par vari pūlēdamies apslāpēt dusmas, lai nezaudētu laipnīgu balsi, es viņam noprasīju, vai viņš prot slaukt govis, cirpt aitas un apieties ar izkapti un spriguli. Viņš atteica, ka šos darbus nepie- protot, jo nekad neesot dzīvojis lauku sētā.
— 2ēl, — es piebildu, — Islandē gan visi tos pieprot, atskaitot vazaņķus.
Izdzirdis šos vārdus, viņš pietvīka.
— Es protu daudz ko citu, — viņš atsacīja. — Dodiet man darba rīkus, un es jums parādīšu labi pagatavotus metāla kalumus.
Mani tas iepriecēja, jo, taisnību sakot, neviens no mūsu saimes nebija īsti izveicīgs kalējs.
— Tas ir godājams amats, — es teicu, — un tu būsi mums liels palīgs. Man ir salūzis zobens, vajadzētu iztaisnot vairākus salieku- šos šķēpa uzgaļus, un nemaz nebūtu par ļaunu apkalt visus zirgus.
Viņa atzīšanās, ka pielikt zirgam pakavu viņš neprot, tobrīd manu prieku necik nemazināja.
Runādamies mēs bijām atgriezušies mājās, un Torgunna apskaitusies metās man pretī.
— Vai tā kāds izturas pret viesi, tēv! — viņa izsaucās. — Liksi viņu pie darba kā tādu algādzi!
Džeraids smaidīja.
— Darbs man sagādās prieku, —- viņš sacīja. — Man nepieciešams … kaut kas tāds, kas mani atkal uzmundrinātu. Turklāt es gribu kaut mazliet atlīdzināt jums par laipnību.
To dzirdot, man sirds kļuva tīri mīksta, un es teicu, ka tā nav mūsu vaina, ka viņiem Savienotajās Valstīs ir pavisam savādākas ieražas. Citurīt viņš varēs sākt darbu smēdē, un es viņa pūliņus atalgošu, taču ieskatīšu viņu par sev līdzīgu, jo amatnieki tiek turēti godā. To padzirduši, pārējie kalpi viņā nolūkojās ar klaju niknumu.
Tovakar viņš mums brangi pakavēja laiku ar stāstiem par savu dzimto vietu; alga viena, vai tie bija patiesīgi vai ne, mums patika tajos klausīties. Tomēr īsta smalkuma viņam trūka: viņš nespēja sacerēt pat ne divi dzejas rindas! Kā rādās, tajās Savienotajās Valstīs mīt neaptēsti un tumši ļautiņi. Viņš stāstīja, ka karaspēkā viņa uzdevums esot bijis raudzīties, lai pulkos valda kārtība. Helgi teica, ka kaut ko tādu gan viņš vēl neesot dzirdējis un ka Džeraldam vajagot būt varen drosmīgam, reiz viņš nebīstas sadusmot tik daudz vīru, bet Džeraids paskaidroja, ka ļaudis viņam paklausījuši aiz bailēm no karaļa. Kad viņš vēl piebilda, ka Savienotajās Valstīs jaunekļiem jānokalpo karaspēkā divi gadi un ka vīrus var aizsaukt karā pat ražas novākšanas laikā, es teicu, ka viņam palaimējies, reiz viņš ticis projām no tādas zemes, kur valda tik varens un nežēlīgs karalis.
— Nē, — viņš domīgi noteica, — mēs esam brīvi ļaudis un varam runāt, ko vien gribam.
— Toties darīt, ko gribat, jūs, kā rādās, vis nevarat, — attrauca Helgi.
— Jā, — Džeraids sacīja, — mēs nedrīkstam nogalināt cilvēku tāpēc vien, ka viņš mūs apvainojis.
— Pat tad ne, ja viņš nokāvis tavu radinieku? — pārjautāja Helgi.
— Arī tad ne. Karalis… atriebjas par mums visiem.
— Tavi izdomājumi ir bez vainas, — es nosmējos, — bet šite tu esi samuldējis greizi. Kā gan karalis var izsekot pa pēdām visiem slepkavniekiem, kur nu vēl atriebties tiem? Patiesi, tad jau viņam nebūtu laika pat iedzemdināt sev mantinieku!
Smiekli, kas tūdaļ atskanēja, vairs neļāva Džeraldam bilst ne vārda.
Nākamajā dienā Džeraids devās uz smēdi, un līdz ar viņu gāja vergs, kam vajadzēja pūst plēšas. Todien biju aizjājis uz Reikja- viku, lai vienotos ar Jalmāru Platdeguni par dažu aitu pirkšanu, un tur arīdzan pārlaidu nakti. Es no savas puses uzaicināju viņu pasērst dieniņu pie manis, un tā nu mēs atlēk- šojām uz manu sētu kopā ar viņu un viņa dēlu Ketillu, divdesmit gadu vecu rudmatainu īdzīgas dabas puisieti, kuru Torgunna reiz bija atraidījusi.
Džeraldu es atradu sadrūmušu sēžam istabā uz sola. Mugurā viņam bija manis dotais apģērbs, jo viņējais bija viss vienos pelnos un ēzes dzirkstīm izdedzinātos caurumos. Ko gan viņš, nejēga, bija gaidījis? Viņš klusā balsī runājās ar manu meitu.
— Nu, — iedams iekšā, es jautāju, — kā labi gāja?
Mans kalps Grims iespurcās.
— Divus šķēpu uzgaļus viņš izniekoja, bet ugunsgrēku mēs patapām apdzēst, citādi viņš būtu nodedzinājis visu smēdi.
— Kā tad tā? — es iekliedzos. — Tu taču teici, ka esot kalējs.
Džeraids pietrūkās kājās un izaicinoši paraudzījās manī.
— Mājās man bija citādi darba rīki, daudz labāki, — viņš attrauca. — Jūs te darāt visu savādāk.
Kā rādījās, viņš bija uzpūtis pārlieku stipru uguni. Viņa āmurs bija trāpījis it visur, tikai ne tur, kur vajadzēja, un tērauda rūdījumu viņš bija izbojājis tālab, ka viņam nebija ne jausmas, kad tas jāatlaidina. Kalēja amats, saprotams, jāmācās gadiem ilgi, bet viņam vajadzēja skaidri pateikt, ka viņš nav pat ne māceklis.
— Nu, — es viņam uzbrēcu, — ko tad tu darīsi, lai nopelnītu sev iztiku?
Mani saērcināja tas, ka Jalmārs un Ketills, kuriem es tik daudz tiku stāstījis par svešzemnieku, redzēja, cik dumji viss iznācis.
— Odins vien to zina, — atsaucās Grims.
— Es kopā ar viņu aizjāju pēc tavām kazām un savu mūžu nudie neesmu redzējis zirgam mugurā lielāku lempiķi. Es viņam prasīju, vai viņš māk vērpt vai aust, un viņš teicās neprotam.
— Šādas lietas nevaicā vīram! — aiz- svilās Torgunna. — Viņam tevi vajadzētu nosist par to!
— Vajadzētu gan, — nosmējās Grims.
— Bet ļauj man izstāstīt, kas notika tālāk. Es domāju, ka mēs arīdzan sataisīsim tiltu pāri grāvim. Kas to deva! Viņš knapi jēdz rīkoties ar zāģi, taču ar cērti bezmaz atcirta sev kāju.
— Mēs nelietojam šādus darba rīkus, kad es jums sakul
Džeraids sažņaudza dūres un, kā rādījās, bija gatavs vai apraudāties.
Pamādams ar roku, uzaicināju savus viesus piesēst.
— Vepri nokaut un nožāvēt tu, kā liekas, arīdzan neproti, — es teicu.
— Nē, — viņš tikko sadzirdami izdvesa.
— Nu tad saki… ko tu proti?
— Es… — viņš nevarēja izdabūt pār lūpām ne vārda.
— Tu biji karavīrs, — Torgunna viņam atgādināja.
— Jā, tas es biju! — viņš, vaigam gaišo- joties, atsaucās.
— Islandē no tā maz labuma, ja tu citu neko nepieproti, — es norūcu, — bet var jau būt, ka tev palaimējas nokļūt pāri jūrām uz austrumzemēm un tur kāds valdnieks pieņem tevi savā apsardzē.
Es pats gan par to nebiju drošs, jo karaļa sargam tak jābūt ar stāju, kas dara godu valdniekam, taču man nebija dūšas viņam to sacīt.
Ketillam Jalmarsonam acīm redzami nebija pa prātam tas, ka Torgunna stāv cieši līdzās Džeraldam un vēl aizliek par viņu labu vārdu.
Nievīgi smīkņādams, viņš teica:.
— Es pat īsti neticu, ka tu proti kauties.
— Kauties mani apmācīja labi, — Džeraids drūmi iebilda.
— Gribi nākt ar mani lauzties? — jautāja Ketills.
— Labprāt! — Džeraids noskaldīja.
Mācītāj, kas tas cilvēks īsti ir, ja tā padomā? Gadu nastai pieaugot, man aizvien mazāk un mazāk liekas, ka dzīvē visi ir vai nu labi, vai ļauni, melni vai balti, kā tas pēc taviem vārdiem iznāk; mēs visi esam tādā pelēcīgā krāsā. Šis nekam nederīgais puisis, šis lēnīgais lempis, kurš necēla atbildei cirvi pat tad, kad viņam prasīja, vai viņš prot sieviešu darbus, izgāja ar Ketillu Jalmarsonu pagalmā un nolika to gar zemi trīs reizes pēc kārtas. Viņš kaut kā izmanīgi sagrāba Ketillu aiz drēbēm, kad tas metās viņam virsū . .. Kad Ketills jau bija gatavs pretinieku dusmās vai nosist, es liku cīkstēšanos izbeigt, uzteicu abus un piepildīju dzeramos ragus ar alu. Taču Ketills augu vakaru nīgri nosēdēja uz sola, perinādams savā prātā ko ļaunu.
Džeraids stāstīja, ka varot izkaldināt savam revolverim līdzīgu ieroci. Tam esot jābūt lielākam —viņš to sauca par lielgabalu — un tas iespējot nogremdēt kuģus un izklīdināt karapulkus. Viņam tikai vajagot palīgā kalējus un arīdzan dažādas vielas. Koka ogle3 bija viegli dabūjamas, sēru laikam varētu atrast vulkānu apkaimē, bet kas tas salpetris tāds ir?
Neuzticēdamies vairs tik lēti kā pirmējā reizē, es sīki jo sīki izprašņāju, kā viņš tādu rīku taisīs. Vai viņam ir skaidrs, kā īsti sajaucams pulveris? Viņš atzinās, ka to gan nezinot. Cik lielam jābūt šādam revolverim?
Kad viņš man pateica, ka tam jābūt ne mazākam par cilvēka augumu, es iesmējos un noprasīju, kā tik varen liels gabals ir lejams vai urbjams, pat ja mēs sadabūtu kopā tik pulka dzelzs. Arīdzan tas viņam nebija skaidrs.
— Jums nav darba rīku, ar kuriem uztaisīt darba rīkus, lai izgatavotu darba rīkus, — viņš teica. Es tā i neapjēdzu, ko viņš ar to grib sacīt. — Palīdzi man, dievs, viens es nespēju izlauzties cauri tūkstoš gadiem vēstures.
Viņš paņēma pēdējo no savām dūmu nūjiņām un pielika tai uguni. Helgi jau agrāk bija mēģinājis ievilkt kādu dūmu un dabūjis no tā laist pār mēli, taču viņš vēl aizvien bija draugos ar Džeraldu. Tad mans dēls lika priekšā nākamajā rītā paņemt laivu un aizbraukt uz Ledus fjordu, kur es gribēju savākt dažus nenomaksātus parādus. Jalmārs un Ketills izteica vēlēšanos doties līdzi šajā braucienā, un Torgunna lūdzās tik gauži, ka es atvēlēju braukt arīdzan viņai.
— Nebūs labi, — murmināja Sigurds. — Visi taču zina, ka troļļi necieš sievišķi uz kuģa. Tas nes nelaimi.
— Kā tad tavs tēvs atveda sievietes uz šo salu? — es pasmīnēju.
Kaut jel es būtu viņu uzklausījis! Viņš gan nebija nekāds gudrinieks, taču nereti zināja, ko runā.
Tolaik man piederēja puse no kuģa, kas brauca uz Norvēģiju iemainīt vilnu pret baļķiem. Tirdzniecība ienesa labu peļņu, līdz juku laikā, kad Olavs Trigvasons gāzajarlu [14] hokonu, kuģis sastapās ar vikingiem. Tādi vīri kā zagļi un slepkavnieki ir gatavi uz visu, lai sagādātu iztiku. Tos draņķa laupītājus, kas uzklūp godīgiem tirgoņiem, vajadzētu tik vilkt pie kāķa. Ja tiem būtu kaut cik vīra dūšas un goda jūtu, viņi brauktu uz Triju, kur zagļu ir kā biezs.
Neko darīt, kuģis bija projām svešās malās, taču mums vēl palika trīs laivas, un nu mēs paņēmām vienu no tām. Braucējos bez manis, Torgunnas un Helgi bija vēl Jalmārs ar Ketillu, Grims un Džeraids. Es pamanīju, kā svešzemnieks saraujas no aukstā ūdens, kad mēs iestūmām laivu jūrā, un vēlāk nomauc apavus un zeķes, lai apžūst kājas. Citkārt viņš acis vien bija ieplētis, padzirdot, ka mums ir pirts — vai tad viņš turēja mūs par mežoņiem? — taču viņš vēl aizvien bija izvēlīgs kā sievietes un ātri vien pārsēdās tā, lai būtu patālāk no mūsu kājām.
Tā kā bija labs ceļavējš, mēs pacēlām mastu un buru. Džeraids lūkoja palīdzēt, taču, kā rādās, nejaudāja atšķirt vienu auklu no otras un samudžināja tās. Grims pikti rūca uz viņu, bet Ketills nejauki smējās. Taču drīz jo drīz mēs jau atradāmies ceļā, un
Džeraids atsēdās man līdzās pie stūres air*, kas bija manā ziņā.
Liekas, viņš ilgi bija visu pārlicis, līdz uzdrīkstējās bikli sapīt:
— Manā zemē ir . . . būs takelāža un stūre. Tie ir labāki nekā šis rīks. Ar tiem var krustām šķērsām izbraukāt jūru ari pret vēju.
— Pavei, mūsu izveicīgais kuģinieks nu būs mūsu padomnieks! — ņirgājās Ketills.
— Klusē! — Torgunna viņu asi apsauca. _ — Lai Džeraids runā.
Viņš zagšus tai uzmeta pateicīgu skatienu, un man arīdzan nebija nekas pretī paklausīties.
— To viegli izdarīt, — viņš teica. — Es pats esmu braucis tādas laivās un labi tās pārzinu. Vispirms, burai nav jābūt kvadrātveida un nav jānokarājas no rājas, bet gan trijstūrainai, pie kam trešais stūris jāpiesien pie rājas, kas savienota ar mastu un var brīvi grozīties. Un vēl viena lieta: jūsu stūres airis atrodas nepareizā vietā — stūrei, ko vada ar grozīkli, jābūt pašā vidū laivas pakaļgalā.
Iededzies sajūsmā, viņš ar rādītāja pirkstu uzvilka šādas laivas apveidu uz Torgunnas apmetņa.
— Ar tādām burām, stūri un dziļu ķīli, kuram jāsniedzas zem ūdens aptuveni cilvēka auguma dziļumā, ja laiva ir tik liela kā jūsējā, kuģis var doties pretī vējam.
Starp mastu un kuģa priekšgalu var uzvilkt otru buru.
Jā, mācītāj, jāatzīst, ka šī doma nebija peļama, un, ja nebaidītos no neveiksmes — it viss, kam vien kāds sakars ar viņu, taču bija lemts neveiksmei — es pat šobrīd varētu to likt lietā. Tomēr šādam kuģim ir skaidri nomanāmas vainas, uz kurām es viņam prātīgi aizrādīju.
— Pati pirmā un lielākā vaina, — es teicu,
— ir tā, ka stūre un dziļais ķīlis nekādi neļaus izvilkt kuģi krastā vai braukt pa seklu upi. Var jau būt, ka tur, no kurienes tu atbrauci, ir pulka ostu, bet šeit kuģim jāpiestāj malā, kur vien pagadās, un, sākoties uzbrukumam, tas steigšus jānolaiž ūdenī. Otrām kārtām, šo tavējo mastu ir grūti nolaist, kad vējš nostājas un jāķeras pie airiem. Trešām kārtām, no trijstūrainas buras nav nekāda labuma, kad nakts jāpārlaiž uz jūras un no buras jāiztaisa nojume.
— Kuģis varētu stāvēt reidā, un jūs varētu irties uz krastu mazā laiviņā, — viņš sacīja.
— Lai būtu kur patverties, uz klāja var arī ierīkot kajītes.
— Kajītes traucēs airēt, — es iebildu, —ja vien kuģis nav nesamanīgi plats vai arīdzan ja airētāji nesēž zem klāja kā galeru vergi Miklagārdā. Un brīvi vīri jau nu nebūs mierā airēt tādā ūķī.
— Vai tad airi ir noteikti vajadzīgi? — viņš jautāja tīri kā mazais bērns.
Laivu pāršalca smiekli. Pat kaijas, kas laidelējās gar labējo bortu, kura pusē redzēja melnējām krastu, spalgi izkliedza savu izsmieklu.
— Vai tad tur, no kurienes tu atnāci, ir arīdzan paklausīgi vēji? — Jalmārs nosprauslājās. — Un ko lai apsāk tad, ja kuģis nokļūst bezvējā … varbūt pat dienām ilgi un ēdamais iet uz beigām…
— Var uzbūvēt tik lielu kuģi, kas spēj uzņemt pārtiku vairākām nedēļām, — atteica Džeraids.
— Ja tu esi tik bagāts kā karalis, tad jau var, — ieteicās Helgi. — Taču šādam karaliskam kuģim, kas bezpalīdzīgi stāv rāmā jūrā, mestos virsū ikviens no vikingiem, kuri siro apkārt no šejienes līdz Jomsborgai. Un, ja gadās nokļūt lamatās, kamēr kuģis atstāts jūrā un tu malā salūko apmetni, kur tad tu radīsi patvērumu un kā aizsargāsies?
Džeraids sašļuka.
Torgunna viņu vēlīgi uzbilda:
— Dažiem ļaudīm nav dūšas izmēģināt ko jaunu. Man liekas, tā ir varen laba doma.
Viņš gurdi tai uzsmaidīja un sadūšojies ņēmās stāstīt par to, kā atrast ziemeļus pat mākoņainā laikā, — viņš sacīja, ka esot akmeņi, kas, pakarināti auklā, allaž rādot, uz kuru pusi atrodas ziemeļi. Es viņam laipnīgi teicu, ka man gaužām patiktu, ja viņš spētu man sameklēt šādu akmeni, vai arīdzan, ja nu viņam būtu zināms, kur tādu var sadabūt, es palūgtu kādu tirgoni man atvest vienu gabalu. To viņš nezināja un apklusa. Ketills
pavēra muti, bet Torgunna uzmeta viņam tik niknu skatienu, ka viņš atkal to aizvēra; taču viņa acis runāja pietiekami skaidru valodu un izteica, ka viņš ieskata Džeraldu par tīro meli.
Pēc kāda laika vējš grozījās, tālab mēs nolaidām mastu un ķērāmies pie airiem. Džeraids, lai gan aplam neveikls, bija spēcīgs un izpalīdzīgs, taču izrādījās, ka viņa rokas ir tik mīkstulīgas, ka drīz jo drīz bija vienās asinīs. Es liku priekšā, lai viņš atvelk elpu, bet viņš ietiepīgi airēja tālāk.
Vērodams, kā viņš, duļļiem žēli čīkstot, šūpojas uz priekšu un atpakaļ un kā airi, kur vien viņš tos satver, kļūst sarkani un mikli no viņa asinīm, es dažnedažādi izdomājos par viņu. Visu, kas vīra cilvēkam jāprot, viņš bija izdarījis greizi — tā man tobrīd likās, jo nezināju, ko nesīs nākotne, — un man nebija pa prātam, ka Torgunnas skatiens šad un tad aizmaldās līdz viņam un paliek tur kavējamies. Manai meitai tāds vīrs nederēja: viņš bija bez zemes, bez mantas un galīgi bezpalīdzīgs. Tomēr man viņš patika. Alga viena, vai viņa stāsts bija patiesīgs vai tikai vājprāta murgi —; es jutu, ka melot viņš nemelo, un tik tiešām, viņš bija atkļuvis pie mums kaut kā ērmoti. Es pamanīju uz viņa smakra skrambas, ko tur bija atstājis mans bārdas nazis; viņš tika teicis, ka neesot radis pie šāda rīka un labāk audzēšot bārdu. Viņš bija pūlējies sviedriem vaigā. Diezin, kā klātos man, ja es viens pats būtu nonācis tajā burvju zemē, par kuru viņš allaž sapņoja, un starp mani un manām mājām būtu mūžam nepārkāpjama plaisa.
Var jau būt, ka šī pati nelaime bija aizkustinājusi Torgunnas sirdi. Sievietes ir grūti izprotami radījumi, mācītāj, un tu, kas ar viņām nepiņķējies, laikam pazīsti viņas tikpat labi kā es, kaut gan esmu gulējis ar kādu pussimtu sešās dažādās zemēs. Man rādās, viņas pašas sevi nēizprot. Dzimšana, dzīvība un nāve — tie ir lieli noslēpumi, kurus neviens nemūžam neizdibinās, un tomēr sieviete stāv tiem tuvāk nekā vīrietis.
… Vējš, kas pūta mums pretī, pieņēmās spēkā, zemo tumši pelēko mākoņu klātā jūra izskatījās tērauda pelēka un kļuva nemierīga, un mēs tikpat kā netikām no vietas. Saulei rietot, vairs nejaudājām irties uz priekšu, tālab mums vajadzēja piestāt mazā neapdzīvotā līcī un kaut kā uzrīkot krastā sev apmetni.
Mēs bijām paņēmuši līdzi malku un iekuru. Džeraids, aiz paguruma tik tikko turēdamies uz kājām, nāca talkā — viņa mazās nūjiņas aizdedza uguni daudz ātrāk nekā krams un šķiļamais akmens. Torgunna tūdaļ ķērās pie vakariņu taisīšanas. Laiva mūs nepasargāja no gaudīgi smilkstošā vēja; Torgunnas apmetnis plivinājās kā spārni, un viņas mati mežonīgi plandījās līdzi liesmām. Tas bija gaišo nakšu laiks, kad tumšā debesu zilgme ir blāva, jūra izskatās kā sagrumbota metāla plāksne un zeme, kā liekas, ir izaugusi no
sapņu miglas. Mēs, vīri, ietinušies savos apmetņos, sildījām sastingušās rokas pie uguns un daudz neko nerunājām.
Es manīju, ka visiem lieti derētu kāds uzmundrinājums, un liku izsist tapu sava labākā un stiprākā alus mucai. To darīt mani skubināja kāda no ļaunajām likteņa dievēm, taču nevienam neaiziet secen tas, kas viņam nolemts. Kad saodām, kā smaržo uz iesma čurkstošais gurna gabals, mūsu vēderi likās esam vēl jo tukšāki un alus ātri vien sakāpa mums galvās. Atceros, es tiku skandējis Ragnāra Pinkainā nāves dziesmu tikai tālab, ka man gribējās to skandēt.
Torgunna pienāca pie mums un nostājās līdzās Džeraldam, kas pārguris bija atkritis zemē. Es redzēju, cik liegi viņas pirksti noglauž tā matus, un arīdzan Ketills Jalmar- sons to ievēroja.
— Vai tavā zemē dziesmas neskandē? — viņa jautāja.
— Mūsu dziesmas ir citādas, — viņš atteica, lūkodamies viņas acīs, un viņi nenovērsa skatienu viens no otra. — Mēs vairāk gan dziedam, nevis runājam dziedošā balsī. Kaut šeit būtu mana ģitāra — tas ir arfai līdzīgs instruments. „
— Rekur īru bards! [15] — iesaucās Jalmārs Platdegunis.
Taisni ērmoti, cik skaidri man turas prātā, kā Džeralds smaidīja un ko viņš teica savā mēlē, kaut gan es nesapratu šos vārdus: «Only on me mither's side, begorra.» [16] droši vien tie bija kādi burvju vārdi.
— Uzdziedi mums, — lūdza Torgunna.
— Man jāpadomā, — teica Džeralds. — Lai jūs saprastu manu dziesmu, tā jāizsaka norvēģu vārdiem.
Pēc brīža viņš, vējainās nakts notumsā cieši vērdamies Torgunnā, sāka dziedāt. Man patika viņa dziesma.
Viņi teica, ka iešot tu prom, Man šai ielejā trūks tava smaida. Saulei līdz ar tevi lemts zust, Tumšas dienas mani nu gaida …
Pārējo esmu piemirsis, atgādāju tik to, ka tālāk dziesma nebija gluži pieklājīga.
Kad viņš bija beidzis dziedāt, Jalmārs un Grims piecēlās palūkoties, vai gaļa nav jau gatava. Savas meitas acīs es ieraudzīju pavi- zam asaras.
— Tā bija brīnum jauka dziesma, — viņa sacīja.
Ketills sēdēja kā mietu norijis. Liesmas meta viņam sejā nemierīgu, niknu spīdumu. Viņa balss skanēja skarbi:
— Jā, nu mēs zinām, ko šis puisietis māk: tupēt un trallināt meitenēm saldas dziesmiņas. Paturi vien viņu šādai vajadzībai, Ospak.
Torgunna nobālēja, un Helgi spēji tvēra pēc zobena. Es pamanīju, kā satumst Dže- ralda vaigs. Viņa balss bija piesmakusi:
— Nerunā tā! Ņem savus vārdus atpakaļ!
Ketills pielēca kājās.
■— Ne, — viņš teica, — es neprasīšu piedošanas no laiskoņa, kas sēž uz kakla krietnam zemniekam.
Viņš bija vai traks aiz dusmām, taču viņam bija tik daudz prāta, lai apvainojumu, kas skāra manu ģimeni, noveltu uz Džeraldu vien. Citādi viņam un viņa tēvam būtu darīšana ar mums četriem. Džeralds arīdzan pietrūkās kājās un, dūres sažņaudzis, teica:
— Panāc malā un nokārtosim šo lietu.
— Ar prieku!
Ketills pagriezās un, paķēris no laivas savu vairogu, pagājās dažus soļus tālāk gar krastu. Džeralds viņam sekoja. Torgunna palika stāvam ar izbiedētu seju, tad pacēla viņa cirvi un metās Džeraldam pa pēdām.
— Vai tu iesi bez ieroča? — viņa kliedza.
Džeralds apjucis apstājās.
— Man tas nav vajadzīgs, — viņš nomurmināja. — Dūres .. .
Ketills, būdams liels savā garā, izvilka zobenu.
— Skaidrs, tu esi radis kauties, kā kaujas vergi tavā zemē, — viņš sacīja. — Tālab, ja tu lūgsies man piedošanu, es ieskatīšu šo lietu par izbeigtu.
Džeralds stāvēja sašļucis. Viņš raudzījās uz Torgunnu tā, it kā būtu akls, it kā prasīdams viņai, ko nu lai dara. Viņa sniedza tam cirvi.
— Tātad tu gribi, lai es viņu nonāvēju? — viņš izdvesa.
— Jā, — viņa atbildēja.
Tad es atskārtu, ka viņa to mīl, jo vai gan citādi ^viņai rūpētu, lai viņš neliek sevi kaunā.
Helgi atnesa viņam bruņu cepuri. Viņš to uzmauca galvā, paņēma cirvi un gāja tālāk.
•— Cik nelāgi, — Jalmārs man sacīja.
— Vai tu stāvi svešzemnieka pusē, Ospak?
— Nē, — es atteicu. — Ne viņš ir man rada, ne arīdzan mūs vieno zvēresta brālība. Gar šo ķildu man nav daļas.
— Tas ir jauki, — nopriecājās Jalmārs.
— Es nepavisam negribētu krustot zobenus ar tevi, mans draugs. Tu no laika gala esi bijis man labs kaimiņš.
Mēs plecu pie pleca gājām uz priekšu un ar mietiem nospraudām cīņas vietu. Torgunna lūdza mani patapināt Džeraldam zobenu, lai viņš arīdzan varētu likt lietā vairogu, bet puisis tā savādi palūkojās manī un teica, ka labāk gan paturēšot cirvi. Viņš un Ketills nostājās viens otram pretī, un cīniņš sākās.
Tā nebija parasta divcīņa, kur ir savi likumi un stingri noteikta cirtienu kārtība, kur uzvaru gūst tas, kurš pirmais savaino pretinieku līdz asinīm. Šie divi kāvās uz dzīvību un nāvi. Ketills brāzās uz priekšu tā, ka zobens nošvīkstēja vien gaisā. Džeralds, nemākulīgi turēdams cirvi, atlēca atpakaļ. Cirvis nobūkšķēja pret Ketilla vairogu. Jauneklis atņirdza zobus smieklā un iecirta zobenu Džeralda kājās. Es redzēju asinis krāsojam sadriskātās bikses.
Tā bija slepkavība no sākta gala. Džeralds, kā rādījās, savu mūžu nebija turējis rokās cirvi. Vienu lāgu viņš cirta ar to pat plakaniski. Ja Ketilla zobens nebūtu notrulis pret viņa bruņu cepuri un viņš nebūtu žigli pie- lēcis kājās, viņš būtu tūdaļ beigts. Drīz viņš, ievainots no vienas vietas, sāka grīļoties.
— StājietiesI —• Torgunna skaļi iekliedzās un traucās uz priekšu. Helgi sagrāba viņu aiz rokām un atrāva atpakaļ, bet viņa pūlējās tikt vaļā un spārdījās, tā ka Grimam vajadzēja iet talkā. Sava dēla vaigā es pamanīju bēdas, bet algādža ģīmī ļaunas ņirgas.
Džeralds pagriezās, lai palūkotos atpakaļ. Ketilla asmens krita lejup un iecirtās sāncenša kreisajā rokā. Cirvis nokrita zemē. Ketills, atviezis zobus, grasījās viņu nobeigt. Tad Džeralds izvilka savu revolveri. Pavīdēja zibsnis, un atskanēja suņa rejām līdzīgs troksnis. Ketills nogāzās, brīsniņu raustījās, tad sastinga. Viņa apakšējais žoklis un pakausis N bija sašķaidīts.
Iestājās ilgs klusums; bija dzirdamas tikai vēja gaudas un jūras šņākoņa.
Tad priekšā izgāja Jalmārs; viņa vaigs bija žēlabu izķēmots, bet turēties viņš turējās stingri. Viņš nometās ceļos un aizspieda dēlam acis, — tā bija zīme, ka tiesības atriebt pieder viņam.
Rausdamies kājās, viņš sacīja:
— Tas bija ļauns darbs, Par to tevi izsludinās ārpus likuma.
— Tā nebija burvestība, — dobjā balsī attrauca Džeralds. — Tas bija kā . . . kā šaujamais loks. Man nebija citas izejas. Es taču gribēju cīnīties tikai ar dūrēm.
Es nostājos starp viņiem un teicu, ka šī lieta jāizspriež tingam, bet ka Jalmārs, kā es ceru, būs mierā pieņemt izpirkuma maksu par Ketillu.
— Bet es viņu nonāvēju, lai glābtu savu dzīvību! — iebilda Džeralds.
— Izpirkuma nauda tomēr ir jādod, ja tik Ketilla dzimta to pieņems, — es viņam skaidroju. — Man liekas, ka ieroča dēļ maksa būs divreiz lielāka, bet tas jāizlemj tingam.
Jalmāram vēl palika pulka dēlu, un Džeralds tak nepiederēja pie viņam naidīgas ģimenes, tālab es domāju, ka Jalmārs neatraidīs izpirkuma maksu. Taču viņš, skarbi iesmējies, noprasīja, kā gan cilvēks, kam nav nekādas bagātības, tiks pie sudraba.
Torgunna saltā mierā pienāca klāt un pateica, ka mēs samaksāsim izpirkuma naudu. Es jau pavēru muti, bet, ielūkojies viņas acīs, piekrizdams pamāju ar galvu.
— Jā, mēs samaksāsim, — es sacīju,— lai uzturētu mieru.
— Tad tu arīdzan gribi iepīties šajā ķildā? — vaicāja Jalmārs.
— Nē, — es atteicu. — Šis cilvēks man nav rada. Bet kas par to, ja es vēlos viņam dāvināt naudu, lai viņš to liek lietā pēc sava prāta?
Jalmārs smaidīja. Ap vina acīm bija skumju ēnas, bet viņš raudzījās manī tikpat laipnīgi kā citkārt.
— Drīz vien. šis puisietis var kļūt par tavu znotu, — viņš sacīja. — Pēc visām zīmēm spriežot, tā notiksies, Ospak. Tad viņš būs tavas dzimtas piederīgais. Pat palīdzēdams viņam šobrīd, tu nostāsies viņa pusē.
— Un tad? -— Helgi pavisam klusu iejautājās.
— Un tad, lai gan es turu cieņā tavu draudzību, man ir dēli, kas ņems ļaunā sava brāļa nāvi. Viņi alks atriebties Džeraldam Semso- nam kaut vai tikai tālab, lai nezaudētu savu vārdu labo skaņu, un tā mūsu abu mājas sanāks naidā un viena slepkavība būs par ieganstu otrai. Senāk tādas lietas notikušas bieži. — Jalmārs nopūtās. — Es gribu dzīvot mierā ar tevi, Ospak, bet, ja tu nostājies šā slepkavnieka pusē, būs savādāk.
Es brīdi pārliku visu, iedomājos Helgi guļam zemē ar pāršķeltu pakausi, citās sētās savus pārējos dēlus, kas tiks ievilkti cīniņā kāda puiša dēļ, kuru viņi ne reizes nav redzējuši, iedomājos, ka ikreiz, ejot uz piekrasti pēc malā izskalotajiem kokiem, mums būs jāvelk bruņu krekls un ka, dodamies pie miera, nevarēsim nemūžam būt droši, vai tikai, rītā celdamies, neredzēsim savu māju šķēpnešu aplenktu.
— Jā, — es teicu, — tev taisnība, Jal- mār. Es ņemu atpakaļ savu piesolījumu. Tieciet galā ar šo lietu vieni paši.
Tad mēs paspiedām viens otram roku.
Torgunna iekliegdamās metās pie Dže- ralda. Viņš to cieši pieglauda sev klāt.
— Ko tas nozīmē? — viņš lēni vaicāja.
— Nevaru tevi ilgāk turēt pie sevis, — es atteicu, — bet var jau gadīties, ka tev kāds no zemes nomniekiem neliedz pajumti. Jalmārs ir vīrs, kas liek vērā likumus, un nedarīs tev nekā ļauna, iekāms tings nebūs tevi pasludinājis ārpus likuma. Tas nenotiks agrāk par vasaras vidu. Varbūt tev palaimējas līdz tam laikam aizbraukt projām no Islandes.
— Tādam nekam nederīgam cilvēkam kā es? — viņš rūgti atvaicāja.
Torgunna izrāvās no viņa rokām un sa- nikno.a izsaucās, ka es esot bailulis, zvēresta lauzējs un kas vēl tik viss ne. Es ļāvu izteikt, kas tai bija uz sirds, tad uzliku viņai rokas uz pleciem un sacīju:
— Tas ir mūsu nama dēļ. Mūsu nama un asiņu dēļ, kuras ir svētas. Vīri mirst, un sievietes lej asaras, bet, kamēr vien dzīvo mūsu dzimta, mūsu vārdi tiks glabāti atmiņā. Vai tu drīksti prasīt, lai desmitiem vīru atdod dzīvības tavu iegribu dēļ?
Viņa ilgi stāvēja, nebilzdama ne vārda, un es vēl šobrīd nezinu, kāda būtu bijusi viņas atbilde. Tad ierunājās Džeralds.
— Jā, — viņš teica, — tev droši vien ir taisnība, Ospak . . . taisnība, spriežot pēc tava laikmeta likumiem, bet tas nav mans laikmets.
Viņš paspieda roku man, tad Helgi un ar lūpām piedūrās pie Torgunnas vaiga. Pēc tam viņš pagriezās un aizsoļoja nakts tumsā.
Vēlāk es dzirdēju, ka viņš atradis mājvietu pie Torvalda Hallsona, Kupra kalnāja nomnieka, un neesot savam saimniekam stāstījis par notikušo. Viņš droši vien loloja cerības, ka viņu neievēros, līdz viņam kaut kā izdosies sarunāt braucienu ' kuģī uz austrumzemēm. Taču valodas nestāv uz vietas. Man palikusi prātā viņa lielīšanās, ka Savienotajās Valstīs esot ietaises, lai ļaudis vienā zemes malā varētu runāties ar ļaudīm otrā malā. Viņš laikam gan nievīgi noraudzījās uz mums, redzēdams, kā mēs te dzīvojam savās vientuļajās sētās, un nepavisam nenoskārta, cik žigli skrien apkārt valodas. Torvalda dēls Hrolvs nogājis pie Brenda uz Roņādas Zābakiem par kaut ko aprunāties un, skaidrs kā diena, pastāstījis arīdzan par svešzemnieku, tā ka pēc necik ilga laika ļaudis visā salas vakarpusē jau bija dzirdējuši šo stāstu.
Ja Džeralds būtu zinājis, ka viņam jāpasaka par cilvēka nobeigšanu pirmajā sētā, kur viņš rod pajumti, viņš būtu bijis drošībā vismaz līdz tam laikam, kad sanāk kopā tings, jo Jalmārs un viņa dēli ir prātīgi vīri, kas nenogalēs cilvēku, kurš vēl atrodas likuma aizsardzībā. Bet, tā kā viņš šo lietu bija slēpis, tad ar to pašu reizi viņš kļuva par slepkavnieku un likums viņu vairs neaizsargāja. Jalmārs ar saviem radiniekiem aizjāja uz Kupra kalnāju un izvilka Džeraldu laukā no mājas. Ar revolveri izbrīvējis sev ceļu, viņš aizbēga kalnos. Naidnieki, kuru vidū bija vairāki ievainoti un viens mirušais, ko arīdzan pienācās atriebt, sekoja viņam pa pēdām. Nez, vai Džeralds domāja, ka viņa savādais ierocis laupīs mums drosmi. Viņš droši vien nezināja, ka ikviens beidz savas gaitas tad, kad pienācis viņa laiks, ne agrāk un ne vēlāk, tālab nav jēgas baidīties no nāves. -
Galu galā, kad viņu notvēruši, viņa ierocis klusējis. Tad viņš paķēris kritušā zobenu un aizstāvējies tik drosmīgi, ka Ulvs-Jalmarsons vēl šobaltdien iet klibiski. Pat viņa naidnieki nenoliedz, ka viņš cīnījies labi. Tie tur, Savienotajās Valstīs, ir dīvaini ļaudis, taču vīra dūšas viņiem netrūkst.
Kad viņš bija npbeigts, viņa miesas atgādāja šurp. Aiz bailēm no spokiem — viņš varbūt bija bijis burvis — mirušo sadedzināja un visu, kas tam bija piederējis, ielika ugunī līdz ar viņu. Tā es zaudēju nazi, ko viņš rtian tika dāvājis. Viņa kapkalns stāv tīrelī uz ziemeļiem no šejienes, un ļaudis iet šai vietai ar līkumu, kaut gan viņa spoks nav klīdis apkārt. Šobrīd, kad jau atgadījušies tik daudz citu notikumu, viņš mazpama- zām sāk gaist no ļaužu miņas.
Tas nu, mācītāj, ir viss, un es to izklāstīju tā, kā redzēju un dzirdēju. Daudzi jo daudzi domā, ka Džeralds Semsons bijis prātā jucis, bet es cieši ticu, ka viņš tik tiešām bija atnācis no cita laikmeta un viņa nelaime bija tā, ka neviens neiespēj nobriedināt tīrumu, pirms nav pienācis ražas novākšanas laiks. Taču es ielūkojos nākotnē, kāda tā būs pēc tūkstoš gadiem, kad ļaudis laidīsies pa gaisu un brauks ratos, ko nevilks zirgi, un nopostīs veselas pilsētas ar vienu vienīgu triecienu. Es domāju par to, kāda tad būs Islande, un par jaunajiem puišiem no Savienotajām Valstīm, kuri te atbrauks, lai palīdzētu mūs aizsargāt, tajā gadā, kad pasaules gals jau būs tuvu. Var gadīties, ka daži no tiem, klaiņodami pa viršu laukiem, ieraudzīs šo kap- kalnu un nobrīnīsies, kāds senlaiku karavīrs gan tur guldīts zemē, un var pat notikties, ka tie vēlēsies, kaut būtu dzīvojuši vecvecos laikos, kad dzīvoja viņš un kad ļaudis bija brīvi.