Pie rakstāmgalda sēdēja Rajona inspektors, garš, kalsns vīrs ar neizteiksmīgu seju, kas bija stingri apvilkta ar ādu. Lūpas viņam kustējās. ar mehānisma noteiktību.
— Ko tad jūs gribat, mister Džonston?
Viņam pretī platā galda otrā pusē, nervozi žņaudzīdams rokas, sēdēja mazs, bāls, neizskatīgs cilvēciņš. Tā acīs vīdēja satraukums, kustībās jautās nemiers.
— Kaut ko īstu, — viņš sacīja. — Kaut ko tādu, ko nebūtu taisījis cilvēks. Kaut ko tādu, kas nebūtu sintētisks. Tas ir viss. Un ne jau tāpēc, lai ņemtu līdzi. Nē, tikai lai apskatītu. Gribu pārliecināties, ka tas pastāv. Kur es varētu atrast kaut ko tamlīdzīgu?
Bija redzams, ka Inspektors ir neziņā. Tādu lūgumu viņam gadījās uzklausīt pirmo reizi.
— Kaut ko . .. Īstu?
Viņa lūpas izrunāja šo vārdu tā, it kā tas viņa vārdu krājumā būtu jaunums.
— Uz ko pamatojas šis jūsu lūgums, mister Džonston?
Mazā cilvēciņa cerības sagrīļojās. Kā lai šo neizskaidrojamo vēlēšanos, kas bija pāraugusi par uzmācīgu iedomu, izskaidro pretī sēdošajam drūmajam indivīdam saprotamā valodā?
Logs Inspektoram aiz muguras bija vaļā. Misters Džonstons redzēja pilsētu, kas pletās viņa priekšā kā milzu bruņurupuča vairogs. Viņš gurdi paskatījās uz pilsētas tērauda un plastmasas celtnēm, kas aizsedza apvārsni, un nodrebēja.
— Lai raugos kur raudzīdamies, viss cilvēka roku darināts, — viņš nedroši sāka. — Pilsēta, kurā mēs dzīvojam, gaiss, ko mēs elpojam, apģērbs, ko valkājam, un pat ēdiens, ko mēs lietojam, — viss ir mūsu apbrīnojamās tehnikas produkcija. Visur es redzu cilvēka nepārspējamās meistarības pēdas, bet kur lai atrodu viņa sirdi? Un kā es varu atrast pats savu sirdi, ja šajā ļaunajā, nežēlīgajā pasaulē kā atbildi savām jūtām es sastopu tikai atbaidošas ēkas un cilvēkus, kuru sejās nav ne jausmas no smaida? Kaut kur taču ir jābūt kādai niecīgai vietiņai, kas vēl nav nonākusi cilvēces progresa nepiepildāmajā kuņģī?
Viņš smagi nopūtās un atslīga krēslā. — Vienmēr taču nav bijis tā kā tagad. Pat es to zinu. Acīmredzot esmu dzimis vecās pasaules norieta un jaunās pasaules tapšanas sākuma posmā. Es atceros kokus, pu
ķes un putnu dziesmas. Man gar kājām plūstošas platas upes. Mākoņus, lietus gāzes un saltus vējus. Šodien es jautāju sev: kas ir putns? Kas ir mākonis? Vai tiešām tiem Vairs nav vietas pasaulē, ko mēs esam radījuši? Vai tie ir aizgājuši uz neatgriešanos? Vai uz planētas sarīkotajās dzīrēs mūsu mašīnas aprijušas visu, neatstājot neko citu kā vien kailu, metālā ieskautu un izplatījumā bezmērķīgi klīstošu kodolu bez ziemām un vasarām, kas iezīmētu tā gaitu?
Saviļņojums, kas uz bridi bija nosārtojis mazā cilvēciņa vaigus, palēnām rimās. Viņš truli raudzījās pa logu redzamajā šaušalīgajā ainavā.
Inspektors klusēja. Viņa caururbjošās acis vērtējoši vēroja Džonstonu, bet kā bārdas nazis asais prāts naski apstrādāja nupat saņemto informāciju un jau gatavoja rūpīgi pārdomātu atbildi.
— Bet jūs vēl neesat man pateicis, kādēļ jūtat vajadzību pēc kaut kā īsta.
— Kādēļ?
To misters Džonstons nudien nezināja.
— Tas man nepieciešams, un tas ir viss ! — viņš atbildēja, un šajā izsaucienā ieskanējās izmisuma nots. — Man vajadzīgs kaut kas tāds, ko es varētu aptaustīt pats savām rokām, lai pārliecinātos, ka tas ir īsts, ka to taisījis nevis cilvēks, bet. ..
— Bet kas tad, mister Džonston?
Mazais cilvēciņš ielūkojās Inspektoram tieši acīs. Viņam izlikās, ka salti vienaldzīgajā skatienā pavīd tāds kā cinisms.
— Kas … kas .. . nu, teiksim … Es … es patiešām nezinu. Tikai.. . tikai lai to nebūtu taisījis cilvēks. Jūs nesaprotat? Kaut kas īsts.
Inspektors atļāvās pavīpsnāt.
— Bet mister Džonston, jums droši vien ir skaidrs . . .
Tieši šajā brīdī viņa pratinātāja seja pēkšņi pārakmeņojās. Ledainās acis sastinga pavisam un šķita ieurbjamies kādā punktā misteram Džonstonam aiz muguras. No apslēptas vietas kaut kur starp Inspektora lāpstiņām pret griestiem laiski vijās tieva, izlocīta dūmu strūkliņa.
1 — Lūdzu . . . atvainot, — viņš murmināja. — Baidos, ka … nelabvēlīga … pārslodze būs . .. būs … — Uz galda gulēja divās bezspēcīgās dūrēs savilkti pirksti. — Esmu pārpūlējies . . . jūs saprotat. Pārmērīgs … sasprindzinājums. Es … ja jūs būtu … tik laipns … un ieietu . .. divpadsmitajā istabā … tad jūs apkalpos … Es … es … lūdzu piedot, ka … ka . . . ka aizkavēju … Es .. .
Viņš apklusa. Mute palika pusvirus. Acu dzīlēs uzliesmoja un apdzisa dzirksteles. Dūmu strūkliņa uz mirkli kļuva resnāka, tad izgaisa.
Džonstons vēl kādu brīdī skatījās uz ne
kustīgo figūru. Viņa seja pauda dziļu bezcerīgumu. Tad viņš piecēlās, nopūtās un izgāja no istabas.
«Kas gan šajā pasaulē notiek?» viņš domāja. «Mašīnas ir līdzīgas cilvēkiem, bet cilvēki — mašīnām. Ar katru dienu aizvien grūtāk atšķirt tos citu no cita.»
Viņš ar liftu nobrauca lejā un izsteidzās uz ielas. Nebija nekādas jēgas iet uz divpadsmito istabu un zaudēt laiku vēl vienā neauglīgā sarunā ar kādu citu skaitļošanas centra cilvēkveida atzarojumu. Bez tam viņš sāka apjaust, ka jēdziens «kaut kas īsts» neietilpst pilsētas kibernētisko mašīnu programmā.
«Un ne jau mašīnām vien tas ir svešs,» viņš nodomāja, vērojot klusi garām ejošos cilvēkus. Šī neizteiksmīgā, vienaldzīgā izturēšanās vairāk piederētos mašīnām nekā būtnēm ar miesu un asinīm. Cilvēku neslēptajā neizpratnē, kad tos izjautāja par kādu problēmu, kas saviļņoja Džonstonu, slēpās kaut kas atbaidošs, tādēļ arī viņš bija lūdzis palīdzību Rajona Inspektoram.
Atklājis, ka viņa sarunu biedrs ir robots, viņš jutās satriekts. Pašreizējos apstākļos gan citu neko arī nevarēja gaidīt, jo tikpat kā visi administratīvie pienākumi tagad bija uzticēti plaši izplatītajām kibernētiskajām apvienībām. Robotika bija pilnveidojusies tiktāl, ka Džonstons nemaz nejustos pār
steigts, uzzinot, ka lielā daļa pilsētas iedzīvotāju, lai cik veikli tie maskējās, īstenībā ir roboti.
Viņš sāka iet, kur deguns rāda. No augšas, no kailajām debesīm pa spraugām starp pilsētas sienām akmens sprostā ielauzās bālgana saules gaisma, tik tikko spēdama aizsniegt trotuāru. Džonstonam reiba galva, skatoties uz tērauda klintīm, kas slējās visapkārt, un brīnoties, cik bezbailīgi tās rāpjas debesīs. Neiedomājami mākslīgie masīvi, kas stūrgalvīgi soļo pretī bezgalībai.
Vai tiešām viņa pilsētai nebija ne gala, ne malas?
Viņš izmantoja visus virszemes un apakšzemes transporta līdzekļus cerībā atrast robežu, aiz kuras baismās aizas, ko dēvēja par ielām, atdotu vietu brīvākai telpai un kur viņš varētu ļauties saules staru glāstiem.
Viņš varēja braukt jūdžu jūdzēm, uz kuru pusi vien tīk, bet pilsēta kā nemainījās, tā nemainījās, un Džonstonam šķita, ka viņš visu laiku atgriežas ceļojuma sākuma punktā.
Tā sākās Džonstona murgi. Viņam rādījās pasaule, kas ieslēgta vienas vienīgas pilsētas čaulā un plešas no austrumiem līdz rietumiem, no pola līdz polam, pārklājot veco Zemi ar cilvēka radītām neiedragājamām bruņām.
Bet ja nu tas ir dievu mantojums?
Viņš negribēja ticēt. Viņš nespēja ticēt, ka pagātne ir pazudusi bez miņas. Kaut kam vēl jābūt. Tikai tas ir jāatrod.
Varbūt tas dotu spēku ielūkoties viņa bālās rītdienas vaigā.
Vai tiešām viņš būtu apstaigājis visas ielas? Kādi satiksmes līdzekļi vēl ir? Lid- auto, lifti?
Lifti!
Nu kā tad! Pastāv taču ne viena dimensija vien. Viņš bija meklējis ap sevi, bet nebija ne reizi palūkojies ne uz augšu, ne uz leju.
Satraukuma pārņemts, viņš devās -taisnā ceļā uz vienu no vislielākajām valdības ēkām.
Viņam tuvojoties, lifta durvis klusi atvērās.
— Uz kurieni? — vienaldzīgi noprasīja kāda balss.
— Uz leju, — atteica misters Džonstons.
— Cik tālu?
— Līdz galam.
Mašīna iedūcās. Durvis aizvērās. Džonstons traucās zemes dzīlēs.
Lifta gaita kļuva neticami strauja. Džonstons zināja, ka virs viņa krājas desmitiem kilometru pilsētas, un tomēr nejuta ātrumu. Lifts slīdēja pa šahtu, kur nebija vairs pievilkšanas spēka. Džonstons jutās viegls kā gaiss kabīnē.
Beidzot lifts apstājās. Durvis atvērās, un Džonstons izkāpa.
Un viņš bija vīlies. Viņa priekšā aizstiepās garš, tukšs gaitenis. Parādījas formas tērpa ģērbies stāvs.
— Jūsu vārds, ser? — tas jautāja.
— Džonstons. Harijs Džonstons. Es . .. es tikai gribēju paskatīties.
— Redzu, redzu. Tādā gadījumā es būšu jūsu gids. Cerams, jums būs interesanti apskatīt, kas atrodas dziļi zem pilsētas.
Džonstons neattaisnoja viņa cerības. Viņš ilgi sekoja savam nerunīgajam gidam, bet vilšanās nemazinājās. Pla'o ielu un virszemes celtņu vietā bija šauri gaiteņi un spoži paneļi, un tomēr tā bija un palika pilsēta, pat te. Viņš bija lolojis biklu cerību, ka varbūt pašas pasaules dziļumos izdosies atrast akmeni, zemi un smiltis to sākotnējā stāvoklī. Bet kas to deva! Ej kur iedams, visur cilvēka industriālā ģēnija darba augļi. Bet aiz sienām enerģijas pārpilnībā dunēja varenas mašīnas, nodrošinādamas eksistenci kilometru kilometriem platai un augstai pilsētai tur, no kurienes viņš bija ieradies.
Satriekts viņš pagriezās pret gidu.
— Es labāk došos atpakaļ.
— Jauki, ser.
Piepeši Džonstonam kaut kas ienāca prātā.
— Cik dziļi mēs atrodamies?
— Divdesmit septiņas jūdzes dziļi.
Viņš pie sevis atkārtoja šo skaitli.
— Un dziļāk vairs nav nekā?
— Ja jūs gribat zināt, vai zem mums vēl ir pilsēta, — nē, ser, tur pilsētas vairs nav.
Misters Džonstons apstājās un ar papēdi paklaudzināja pa grīdu.
— Bet kas tad tur ir?
— Vairākas jūdzes biezs izolācijas materiāls.
— Un zem tā?
— Elle, ser.
— Elle?
— Novecojis termins, kas apzīmē planētas iekšējo kodolu. Tas ir viss. Vairāk nekā tur nav.
Misters Džonstons lūkojās grīdā, mēģinādams iztēloties izkusušā planētas kodola stihisko niknumu. Un pasmaidīja. Tikko manāmi.
Tas jau bija kaut kas: tātad cilvēkam nav pieticis prāta vai varenības, lai uzveiktu pasaules kodola stihisko niknumu.
Gids pavadīja viņu līdz liftam un pagaidīja, kamēr aizveras durvis. Pārliecinājies, ka lifts aiziet uz augšu, viņš šķērsoja gaiteni un iespraucās šaurā nišā, kas bija izcirsta sienā. Tikko gida pleci skāra kādu metāla sloksnīti, cauri vina krūškurvim izšāvās jonu plūsma un izslēdza viņu.
Gida acis kļuva stiklainas, un viņa trulais skatiens ieurbās mēmajā tumsā.
Kad Džonstons bija nonācis zemes virspusē, viņam vispirms iešāvās prātā doma noīrēt lidauto un grozīties virs pilsētas tik ilgi, kamēr būs atrasts tas, ko viņš meklē. Varbūt no tik augsta novērošanas punkta izdosies ieraudzīt, kur beidzas pilsēta un kas ir aiz tās. Bet ja nu pilsēta ir bezgalīga? Tas nozīmētu, ka kaut kas īsts pastāv tikai nomaļās, apslēptās vietiņās, bet, lidojot tik ātri, šīs vietiņas varētu paslīdēt garām nepamanītas. Viņam nebija ne jausmas, ko īsti viņš meklē un ko varētu atrast. Tas varēja būt gan grandiozs kā robotas kalnu grēdas, gan trausls kā vientuļš ziediņš, kas uzplaucis starp pilsētas debesskrāpju blāķiem.
Viņš labāk ies kājām. Izmēros pilsētu soļiem. Aizstaigās līdz milzīgās teritoiijas robežai un vēl tālāk. Laika viņam bija atliku- likām, kāda tam nozīme, vai meklējumi prasīs mēnešus vai gadus? Viņam to vajadzēja atrast! Šīs nepārvaramās vēlēšanās priekšā laiks zaudēja nozīmi.
Savus meklējumus viņš sāka jau otrā rītā.
Viņš gāja tukšām rokām. Nebija vērts apgrūtināt sevi ar vēl kaut ko, ja neskaita apģērbu, kas bija viņam mugurā. Gan pilsēta gādās par viņu. Šim nolūkam jau tā^ radīta.-
Viņš devās ceļā, kad agrīna rītausma rotaļājās ar gandrīz neredzamajiem mūriem un uz tukšajiem trotuāriem vēl lija neona uguņu spokainā gaisma. Akmens sprosti nolūkojās, kā viņš paiet garām, tad īdzīgi vērās mūžam tukšajās debesīs.
Ap roku apliktais kompass palīdzēja viņam ieturēt virzienu uz ziemeļiem. Viņam nebija ne mazakās vēlēšanas līkumot pa pilsētu. Viņa acis kvēloja piedzīvojumu alkās.
Ap dienas vidu Džonstona entuziasms bija saplacis. Viņam sāpēja kājas un galva bija dīvaini viegla. Viņš apsēdās trotuāra malā un nelikās ne zinis par pilsētas neprātīgo kņadu visapkārt. Pāri galvai, klusi šņākdami, pa savām gaisa līnijām drāzās lidauto. Reti kāds cilvēks un robots izmantoja trotuāru: vairums nevis gāja pa kādreiz pārpildītajām ielām, bet deva priekšroku ātrajiem un tīrajiem pazemes transporta līdzekļiem.
Pēc kāda laika viņš piecēlās un devās tālāk. Gaitā vairs nebija možuma, un tomēr viņš raudzījās uz priekšu gatavs vēl vairākas dienas cīnīties ar nogurdinošā gājiena grūtībām. Pa to laiku, viņš cerēja, kājas būs apradušas ar neikdienišķo pastaigu.
Līdz vakaram viņš bija veicis apmēram deviņas jūdzes. Pilsēta nemainījās. Drūmie mūri no saviem augstumiem raudzījās uz viņa nožēlojamo stāvu tikpat vienaldzīgi.
Viņš atkal bija viens uz tukšās ielas. Zemes cilvēki ar bālajām sejām bija salīduši savās alās.
Viņam ar skubu vajadzēja darīt to pašu. Visu ķermeni kveldēja neciešamas sāpes. Vairāk par visu viņam šajā brīdī vajadzēja atpūtas.
Viņš atrada viesnīcu un paņēma istabu.
Otrā rītā viņš ar atjaunotiem spēkiem turpināja ceļu.
Tā aizritēja dienas. Piecas dienas. Viņam jau bija sajucis, cik jūdžu nosoļots pret ziemeļiem, bet milzīgās pilsētas smacējošā atmosfēra nemainījās un nemainījās. Bija apstaigāts simtiem ielu un šķērsielu, bet visur vinu sagaidīja tās pašas bezkrāsainās neskaitāmi daudzo namu sienas. Likās, ka šim cietumam nebūs gala.
Viņš sāka apturēt un izjautāt garāmgājējus.
— Atvainojiet, ludzu, vai jus esat kādreiz redzējuši kaut ko Īstu?
Tukšas, pusskumīgas, pusjautras acis nolūkojās viņā ar izbrīnu. Dažs pārjautāja:
— Ko redzējuši?
Un misters Džonstons satraukts ņēmās skaidrot:
— Es domāju, ka jūs varbūt zināt pilsētā tādu vietu, kur atrodams kaut kas īsts, nevis .. . nu, saprotiet, nevis taisīts. Koki, puķes un tamlīdzīgas lietas.
Daudzkārt vienīgā atbilde bija neticīgs jautājums:
— Kā jūs teicāt? Kaut kas īsts? Blēņas, draugs. Labāk aizejiet pie sava psihiatra . ..
Un viņi steidzās prom.
Citi pat nepapūlējās atbildēt, vienkārši nošūpoja galvu un gāja savu ceļu.
«Nekas neiznāks,» viņš nodomāja. «Ja jau cilvēkiem zudis priekšstats par to, kas ir īsts, kā lai es atrodu meklēto?»
Tāpēc viņš vairāk nevienam nejautāja, bet turpināja ceļu uz ziemeļiem, bezmērķīgi un bezcerīgi virzīdamies pretī kaut kam, ko viņš pats nezināja.
Tovakar, kad sāka krēslot, viņš neapstājās. Viņš dusmojās uz nakti un tās nesto nogurumu. Gribējās izmantot katru stundu pēc iespējas pilnīgāk: viņš taču cerēja, ka ik solis kaut nedaudz tuvina ilgotajam mērķim.
Taču viņa vārgais ķermenis bija pārmocīts. Visa apkārtne pēkšņi sagriezās virpulī, un viņš izstiepa rokas uz priekšu, lai noturētos vertikāli.
Veltīgi. Zaudējis samaņu, viņš saļima uz trotuāra. Nakts uzņēma viņu savā kapā, un neona spuldžu gaisma glāstoši slīdēja pār pakritušo.
Pēc neilga laika netālu no viņa nolaidās lidauto. Atvērās durvis, un izkāpa divi vīri. Vini iecēla Džonstonu savā braucamajā.
Sajuzdams pieskārienus, viņš puslīdz atguvās. Viņu vēroja ziņkāras, gudras acis.
— Kā jūs sauc?
Jautājums tika izteikts aši un pieklājīgi.
— Džonstons, — viņš atbildēja. — Harijs Džonstons.
— Vai jūs esat šā rajona iedzīvotājs vai ienācējs?
Viņš brīdi pārlika.
— Drīzāk gan ienācējs. Patiesību sakot, ceļotājs. Redziet, es meklēju kaut ko īstu.
Vīri ne aci nepamirkšķināja.
— Un vai jums tālu jāiet?
— Cik tālu vien iespējams. Bet tas ir tik … lēni… Tik lēni.. .
Viņam priekšā stāvošais cilvēks sarauca pieri.
— Tātad jūs . . . gājāt?
Misters Džonstons palocīja galvu. Tagad viņš bija pilnīgi atguvies.
— Tādā gadījumā iesaku jums noīrēt lidauto. 10789. kvartālā ir aģentūra. Varat doties turp jau rīt no rīta. Pagaidām mēs aizvedīsim jūs uz slimnīcu. Ceru, ka tur jums būs patīkamāk pavadīt nakti nekā ielas vidū.
Otrā rītā viņš paklausīja padomam un noīrēja lidauto. «Kādēļ nepamēģināt?» viņš prātoja. Bez tam neauglīgais sešu dienu gājiens bija atņēmis viņam pēdējos spēkus. Vecās labās debesis vismaz solīja pavērt skatu uz visu lejā notiekošo.
Bet viņš 'baidījās no atklājumiem, ko varētu nest šis lidojums. Varbūt tieši tādēļ viņš tik ilgi bija to atlicis.
Kad lidauto cēlās gaisā, viņa bažas apstiprinājās. Viņš lūkojās lejup uz neskaitāmajiem skrejošajiem namiem un sajuta, ka sirdī ieurbjas vilšanās bulta. Pilsētai, likās, tiešām nav gala. Tā pletās uz visām pusēm un ar nelīdzenajiem, šķautnainajiem mūru vaļņiem atdūrās pret apvārsni.
Lidauto maksimālais augstums bija tikai pāris tūkstošu metru. Džonstonam neatlika nekas cits kā pāri milzīgās nelaipnās pilsētas mantijai grūtsirdīgi turpināt lidojumu uz ziemeļiem.
Stundas ritēja kā sviedru lāses uz viņa pieres, un piepeši viņš — tavu brīnumu! — ieraudzīja, ka namu jumti kļuvuši zemāki. Lielais briesmonis pamazām laida zemāk savu apsegu. Milzīgie kvartāli sarāvās pavisam sīciņi. Viņš joprojām lūkojās lejup, un drīz vien nami vairs ne joņo ja virsū viņa mazajam lidaparātam un kā samierinājušies rāmi snauda, piekļāvušies cieši pie zemes.
Lidauto drāzās pāri neticami sarukušajai pilsētai. Aizmugurē palika centrālais kodols, kas cēla barjeru saules stariem.
Viņš jutās tā, it kā būtu ticis pāri milzum lielai kalnu grēdai un tagad, mazliet apmulsis, kāptu lejup pa lēzenu nogāzi. Bezjēdzīgo namu un ceļu sablīvējumu bija nomainījušas platas, tikpat kā tukšas stikla un tērauda alejas. Jūsmīgi lūkodamies lejup, Džonstons ieslēdza maksimālo ātrumu. Pirmo reizi šai laikā viņš pamanīja kaut kādas izmaiņas parasti vienmuļajā pilsētas ainavā. Iedomājoties, kas viņu sagaida tālāk, sirds sāka pukstēt straujāk.
Prieks izrādījās pāragrs. Pēc stundas apvāršņa malā izslējās ķēmīgu, masīvu celtņu apveidi, un drīz viņa acu priekšā iznira cita pilsēta. Vienā mirklī pacilāto noskaņojumu nomāca parastā grūtsirdība. Un kā caur miglu — bet varbūt tas bija tikai viņa iztēlē? — Džonstons tālumā ieraudzīja trešās pilsētas spokaino siluetu. Bet aiz tās ceturto, piekto, un tā bez gala. Kā baismi augoņi pilsētas plēsa metāla apvalku, kas ietvēra planētu.
Izgrūdis: «Maksimālais augstums», viņš piespieda kādu pogu uz vadības pults.
Vēl mirklis, un lidauto sāka celties debesīs.
Piecpadsmit tūkstošu pēdu augstumā Džonstons skatījās uz apakšā izplāto pasauli un nikni lādēja mazo rijīgo divkāji, kas to visu radījis. Tagad viņš aptvēra, ka tai tiešām nav gala. Nepārtrauktā virknē gigantiskās pilsētas sasaistīja miegainas priekšpilsētas, kas bija noklātas starp tām kā raibas galdsegas. Un ne mazākās plaisiņas šajās briesmīgajās bruņās Ne ezeru, ne upju, ne koku, ne putnu. Pat neviena mākoņa pie skaidrajām debesīm.
Viņš ļāva lidauto slīdēt pa spirāli pretī jumtiem un iegāja allaž mēreni karstas vasaras atmosfērā, kur katra gaisa strāva bija iepriekš aplēsta, kur mākoņu neaizplīvurots saulriets, kad tā spožums kļuva pārāk žilbinošs, automātiski aizklaja logus ar gaismas filtriem.
Te pēkšņi kāda vieta tālāk uz rietumiem sāka viņam izlikties savādāka nekā citas. Pie apvāršņa uzplaiksnīja krāsa, kas pamodināja viņā atmiņas.
Lidauto laidās aizvien zemāk un zemāk, bet Džonstons lauzīja galvu, ko gan varētu nozīmēt savādā krāsa. Tajā bija kaut kas neparasts.
Kas?
Nu kā tad, tā taču bija zaļā krāsa. Bet ne jau tā zaļā krāsa, pie kuras viņš bija pieradis. Ne tā blāvā, nepatīkamā krāsa, kas kropļoja pilsētas. Nē, daudz smalkāka. It kā tā būtu sajaukta no daudzām dažādām, bet līdzīgām krāsām. Jā, tādā krāsā bija koki un dārzi, kur katram augam piemita sava atšķirīgā kopkrāsas nianse un kur …
Viņš spēji pagrieza lidauto un, palielinājis ātrumu, traucās uz rietumiem. Diāzās pāri nekustīgajam tērauda okeānam. Pamazām, gandrīz vai nemanāmi pasakainā zaļuma plankums uzziedēja un piepildīja visu redzes lauku, līdz beidzot Džonstona acīm pavērās neticami grandiozs skats.
Negaidot viņš ieraudzīja Lielo Parku. Uzbrūkošās zaļās pasaules pārsteigts, viņš atsprāga atpakaļ un nepacietīgi nospieda pogu.
Miniatūrais lidaparāts pa spirāli tuvojās zemei un nolaidās košajā mauriņā tieši Lielā Parka vidū.
Misteis Džonstons nekustīgi sēdēja lidauto un, te aizvērdams, te atvērdams acis, centās sev iestāstīt, ka tas nav sapnis, ka tāda vieta šajā pasaulē tomēr pastāv. •
Parks. Milzu parks. Bet viņš bija domājis, ka cilvēki aizmirsuši…. Vai cilvēks var aizmirst tādu skaistumu?
Viņš izrāpās no lidauto un brītiņu pastāvēja, juzdams vieglu reiboni. Nolaidis acis, Džonstons pārsteigts ievēroja, ka viņa kājas iegrimušas mīkstā, zaļā zālē. Visapkārt valdīja tāds neticams miers un klusums, ka viņš sāka šaubīties, vai notiekošais ir īstenība.
Attālāk bija redzami zaļi pakalni. Vietumis skatu aizsedza koki. Šajā plašumā apdvesa mūžības elpa un aizmirsās pilsētu pekle.
Te patiešām nebija ne vēsts no pilsētām. Parks atradās tik dziļā ieplakā, ka no šejienes neredzēja pat visaugstākos debesskrāpjus. Džonstons varbūt bija vienīgais saimnieks šajā nošķirtajā pasaulē.
Par tādu laimi viņš nebija ne domājis.
Paradīze! Ja nu ne gluži paradīze, tad vismaz kaut kas viņa sapnim pavisam tuvs. Kāda cilvēka dabas dīvainība gan izolējusi šo oāzi nb pārējās pasaules? Laikam viņš pārsteidzies, nosodīdams savus līdzcilvēkus.
Bet"kādēļ Inspektors ne ar vārdu neieminējās, ka ir tāda vieta?
Apmulsums izgaisa, kad viņš atcerējās savu nepacietību. Ja viņš būtu devies uz divpadsmito istabu, kurp tika sūtīts, no turienes viņu, bez šaubām, savukārt būtu sūtījuši uz parku un tādējādi atkristu vairāku dienu nogurdinošā kājošana. Starp citu, nevarēja noliegt faktu, ka pārdzīvotās likstas tikai vairo prieku. Viņš nekad nespētu baudīt tādu piepildījuma svētlaimi, ja šajā idi- liskajā nostūrītī būtu ieradies no pilsētas vienā mierā.
Viņš atstāja lidauto un lēnām brida pa zāli uz grantētu celiņu, kas vijās starp kokiem. Viņš soļoja pa celiņu, kamēr lidaparāts nozuda aiz neliela paugura un pārtrūka pēdējā saite ar pilsētu. Viņš bija viens Ēdenes dārzā.
Laiku pa laikam viņš novirzījās no celiņa, lai tuvāk aplūkotu dažādu sugu kokus un krūmus, kas auga stingri noteiktā atstatumā cits no cita. Katram bija klāt vai nu pie stumbra, vai pie zemē iedzīta mietiņa piestip rināts dēlītis ar nosaukumu. Uzrakstus viņš nesaprata. Vairums nosaukumu jau sen bija izzuduši no modernās leksikas. Tomēr viņš smaidīja un māja ar galvu, it kā saprastu, kas rakstīts uz dēlīša, un devās pie nākamā koka.
Šķita, ka celiņš starp kokiem ved bezgalībā. Pēc kāda laika Džonstons noguris apsēdās dīvainajā zālē. Rietošā saule raidīja slīpas staru strēles. No zemes cēlās brīnumainas smaržas. Spējas vēlēšanās pārņemts, viņš izstiepās zālē un ar vienu roku aizsedza acis, lai pasargātu tās no saules.
Viņš tīksmi ļāvās svētlaimes viļņiem. Sapīkums bija kā ar roku atņemts, un viņš aizmirsa aiz muguras atstāto pasauli. Ar pilnu krūti viņš ieelpoja un ar nožēlu izelpoja smaržu piesātināto gaisu. Ne mazākās līdzības ar piesmakušo pilsētas gaisu.
Viņš pagriezās uz sāniem un sāka pētīt zāli. Viņš apskatīja tievos stiebriņus tā, it kā gribētu izdibināt kādu dziļu noslēpumu.
Zālē valdīja rosība. Kā apburts viņš vēroja garu skudru kolonu laužamies cauri miniatūriem džungļiem un apbrīnoja to pacietību.
Gaisā kļuva dzirdama svešāda skaņa. Viņš palūkojās augšup un ieraudzīja savādu radījumu, kas vēzēja spārnus un cauri nokrēslai ielaidās tuvējā kokā.
Putns!
Tas vēlreiz spalgi iebrēcās un apklusa.
Džonstons satraukts piecēlās sēdus. Šajā parkā mājo dzīvas būtnes! Kādi atklājumi vēl sagaidāmi?
Drīz kļūs pavisam tumšs. Laika vairs nebija daudz.
Viņš uzrausās kājās un žigli uzkāpa tuvākajā pakalnā. Lejā bija redzama neliela ieplaka, bet tālāk — atkal pakalns. Tādu ieleju viņam vēl nekad nebija gadījies redzēt.
Spriežot pēc platās ūdens plēves, kas to klāja, tam vajadzēja būt ezeram. Uz rāmā ūdens spoguļa sēdēja vairāki jocīgi radījumi un laiski snaikstīja garos kaklus, tīksminādamies par savu atspulgu ūdenī.
Gribēdams ātrāk tikt lejā no pakalna, pēdējos metrus Džonstons noskrēja klupdams krizdams. Bet viņš slējās kājās smiedamies, jo skaudri izjuta, ka dzīvo. Tad viņš nonāca ezermalā un, acis iepletis, skatījās uz apbrīnojamajiem radījumiem, kas beidzot pievērsa uzmanību ari viņam.
Viņš skatījās ilgi, bet, kad uz dienas nobālošā vaiga kā vasaras raibumi parādījās zvaigznes, viņš atgūlās zālē pie paša ūdens un jūsmoja par savu parku, kas zvaigžņu burvīgajā mirdzumā pārvērtās līdz nepazīšanai.
Tad viņš iemiga. Gaiss bija glāsmaini silts, un viņam nenāca ne prātā no kaut kā baidīties. Viņa pēdējā apzinātā doma bija, ka atklājumiem bagātais ceļojums vēl tikai sācies.
Viņš atmodās tik zaļā rītā, kādu savu mūžu nebija redzējis. Viņš iegremdēja seju ezera vēsajā ūdenī un tad atvadījās no laiskajiem gulbjiem. Viņu aicināja nākamais pakalns.
Šķīries no ezera, viņš uzkāpa nākamajā pakalnā. Skats, kas pavērās viņam pie kājām, bija pārsteidzošs. Pazīstamās, visu uzvarošās zaļās krāsas vietā acis žilbināja
krāsu ņirboņa. Viņa priekšā viļņojās nepārredzama spilgtu un dzidru krāsu jūra, un pat pie apvāršņa neprātīgi liesmoja puķes.
Krāsu uzbrukums bija tik spēcīgs, ka Džonstonam apreiba galva. Tālāk pa celiņu viņš gāja kā sapnī. Ik uz soļa viņu sveica garas skaisti izplānotu dārzu rindas. Viņš iedomājās, ka varbūt tiešām guļ un redz sapni. Nevar būt, ka pasaulei ir tiesības uz tādu skaistuma bagātību! Nē, rozes tomēr bija īstas — viņš pieskārās tām. Rožu aromāts spētu apskurbināt kuru katru Inspektoru un izkliedēt katru sapni. Tad nāca krāšņas orhidejas, neiedomājami krāšņas šim mērenajam klimatam. Vēl un vēl puķes. Bez sava gala. Jūdzēm gari eksotisko puķu lauki. īsts skatienam neaptverams puķu mežs.
«Bet kas to visu aprūpē?» viņš prātoja. «Kas kopj zālājus, kokus un laukus?»
Mēģinādams atminēt šo mīklu, viņš bija nonācis pie sarga mājiņas,
Apstājies Džonstons aplūkoja īpatnējo būvi klajuma pretējā malā. Tā bija pavisam maza ēciņa, acīmredzot taisīta no tā paša materiāla kā apkārtējo koku stumbri. «Koks vai kaut kas tamlīdzīgs;» viņš nosprieda, būdams lepns, ka atmiņa tomēr nav viņu vīlusi. Agrāk viņš nekad nevienu koka būvi nebija redzējis. Šķita- neticami, ka pilsētu pasaulē vēl saglabājies kaut kas no koka.
Tas viņu ārkārtīgi pārsteidza. Viņš būtu varējis iedomāties veselu armiju robotu, kas maršē šurp un turp pa bezgalīgajām puķu dobēm un kopi ziedošās rozes. Taču viņana nekad nebulu ienācis prātā, ka Lielais Parks uzticēts sīkam večukam, kas vientulīgi sēž vienkārši no koka uzcirstā pazemā mājelē.
Viņš nedroši pieklauvēja.
— Iekšā, — atsaucās pacietīga, gurda balss.
Misters Džonstons atvēra durvis. Istabu apgaismoja tikai saules stari, kas krita caur neaizklātajiem logiem. Mēbeles bija vecmodīgas un arī no koka.
Večuks sēdēja tālākajā kaktā pie loga. Viņš pamāja Džonstonam ar galvu, ar zīmi uzaicināja aizvērt durvis un apsēsties.
— Jūs esat atnācis apskatīt manu parku, — večuks teica balsī, ko varēja saukt par kokainu. Vārdos izskanēja apstiprinājums, nevis jautājums.
— Jā gan, — atbildēja Džonstons. — Es… es nespēju ne iedomāties, ka ir tāda vieta… Es domāju, ka tas viss … pieder pagātnei. Ka visu aprijušas pilsētas.
— Nē, neba viss pieder pagātnei, — lēnīgi sacīja večuks. Džonstons nodomāja, ka pirmo reizi redz tik vecu cilvēku. Veca kā sakārnis. It kā viņš būtu sēdējis te gadu simteņiem. — Kaut kas vēl ir palicis. Piemēra pēc, tādi parki kā šis. Bet retais nāk uz šejieni.
— Kāpēc?
Džonstons nespēja apjēgt, kā cilvēki var palikt pilsētās, kad tāds skaistums rodams turpat viņu durvju priekšā. Tieši to viņš večukam arī pateica.
Sargs skumīgi papurināja sirmo galvu.
— Jūs, mister Džonston, kā redzu, nesaprotat vienu, — ka lielākā dala cilvēku aizmirsuši, kas ir skaistums. Bet pārējie … pārējie nevēlas apgrūtināt sevi.
Tas izklausījās pārliecinoši. Un galvenais bija nevis tas, ka zināmu daudzumu cilvēku aizstājušas mašīnas, kas kustas, izskatās un darbojas gandrīz tāpat kā cilvēki, bet gan tas, ka atlikušie cilvēki izturas kā mašīnas. Viņu individualitāti bija aprijusi nožēlojamā, mehanizētā apkārtējā pasaule, un tagad viņus gandrīz vai nebija iespējams atšķirt no robotiem. Neauglīgā vide bija iežņaugusi viņu domas trafaretos. Lūk, kāpēc bija tik grūti konstatēt, kur beidzas cilvēks un kur sākas mašīna.
— Jūs esat mans pirmais apmeklētājs pēc daudziem gadiem, — sacīja sirmgalvis. Viņa balss bija vecišķa kā viņa laiks.
Džonstons nepamanīja īso pauzi aiz vārda «pēc». Viņa smadzenēs drūzmējās milzums neatbildētu jautājumu.
— Vai tiešām jūs viens pats uzraugāt to visu?
— Kur nu, jaunais cilvēk, kur nu … To dara. . . roboti. — Šo vārdu viņš izrunāja ar nepārprotamu nepatiku. — Mašīnas kopj dārzus un puķu dobes. Es esmu par vecu un varu tikai sēdēt un gaidīt.
— Bet es neredzēju.nevienu …
— Skaidrs, ka neredzējāt. Savu darbu tās padara naktī. Mašīnām nav vajadzīga dienas gaisma. Līdz ar to netiek bojāts skats, kad ierodas apmeklētāji. Tiesa, pēdējā laikā tam vairs nav sevišķas nozīmes.
Džonstons pateicās veselajam saprātam, kas bija diktējis šādu lēmumu jau pirms tik daudz gadiem. Viņš nodrebēja, iedomājoties, ka pa viņa parku ripo mašīnas. Kopš šīs dienas tas bija viņa parks — viņa un vecā vīra parks.
— Vai jūs dzīvojat te pilnīgā vientulībā?
Večuks paraustīja plecus.
— Kur tad citur? Man nav vajadzīgas pilsētas. Es pilsētām arī neesmu vajadzīgs. Te es varu būt vienatnē ar dabu. Mani ēdina un aprūpē … mašīnas. Baidos, vai tas nav neizbēgams ļaunums. Man pietiek visa kā. Vairāk neko es nevēlos.
Te redzētais un dzirdētais aizvien vairāk atgādināja Džonstonam paradīzi.
— Es labprāt paliktu te, pie jums, — viņš saviļņots nočukstēja.
Večuks sarauca pieri.
— Diez vai tas būs iespējams. Pilsēta . . .
— Pie velna pilsētu! Kāda tai daļa, kas ar mani notiek? Vai nav vienalga, kur aizrit cilvēka mūžs, — te vai tur?
— Nav vis vienalga, gluži otrādi. Neaizmirstiet, mister Džonston, ka jūs esat daļa no vienādojuma. No milzīga vienādojuma, kas palīdz municipalitātes kiberiem uzturēt pasaules procesu vienmērīgu. Jūs esat posms izvērstā, sarežģītā automatizācijas sistēmā, kur katru soli iepriekš nosaka un izskaitļo, ņemot vērā miljardiem citu soļu. Jūsu aiziešana ienesīs aprēķinos nejaušības faktoru, un tas var kaitēt sekmīgai pilsētas un gala rezultātā visas pasaules vadībai. Nē, baidos, ka jūs nevarēsiet palikt te. Bet jūs varat bieži atbraukt uz šejieni.
— Bet ja nu es lūgtu atļauju? — Džonstons neatlaidās. — Viņi taču nenoraidītu, vai ne? Vai.tad viņiem galu galā nav vienalga?
Večuks bridi klusēja, tad teica:
— Manuprāt, viņi apspriedīs jūsu lūgumu. Bet nav šaubu, ka bez izmeklēšanas neiztiks.
Abi iegrima domās. Džonstons paskatījās pa logu un ieklausījās, kā dārza klusumā čivina putni.
— Kā tas viss sācies? — viņš skaļi domāja.
Večuks pacēla galvu.
— Kas sācies, mister Džonston?
— Pilsētas. Pasaule. Viss. Kad mēs sākām iznīcināt savu planētu?
— Neviens to nezina, manu zēn. Varbūt tas sākās tad, kad dievi atstāja zemi un pārcēlās uz zvaigznēm. Un aizcirta vārtus, lai mēs nevarētu sekot. Un pameta mūs uz
mūžīgiem laikiem. Mums bija tikai viena pasaule. Kas cits mums atlika?
— Bet kad tas viss beigsies? — jautāja misters Džonstons.
— Beigsies? Vai tas jau nav beidzies?
Viņi saskatījās, bet neviens nevārēja atbildēt uz šo jautājumu.
— Kā jūs domājat, vai viņi kādreiz atgriezīsies? — jautāja Džonstons.
— Kas?
— Dievi.
— Kas to lai zina! Pēc visa spriežot, viņi jau aizmirsuši mūs.
Aizmirsuši mūs.
Tāpat kā mēs vienā jaukā dienā aizmirsīsim viņus.
Kad kaut kas pazūd atmiņas labirintos, lūk, tad ir gals.
Viņš vēl ilgi iztaujāja sargu par šo parku. Cik tālu tas stiepjas, kas vēl atrodams tajā, un, kad večuks stāstīja viņam par meža zvēriem, upēm un zivīm, visas Džonstona domas nomāca nepacietība. Saruna ar veco vīru atkal dzina viņu izmisumā. Viņš ilgojās tikt ārā, brīvē.
— Nu es iešu, — viņš beidzot sacīja un piecēlās no sagrabējušā krēsla, kas par brīnumu nebija sabrucis zem viņa smaguma. — Līdz vakaram man vēl tik daudz jāapskata.
— Saprotama lieta. Pienāciet vēl kādreiz. Man reti rodas izdevība patērzēt.
Viņi piegāja pie durvīm, un večuks atvēra tās, nododams viņu atkal dabas skavās.
Diena jau dzisa. Tātad viņi bija runājuši vairākas stundas. Bet varbūt diena tagad tikai šķita gaužām īsa? Viņš atcerējās, ka agrāk dienas bija daudz garākas. Bet tas bija sen, sen. Tāpat kā visu, cilvēks arī dienu nebija atstājis nemainītu.
«Izņemot to,» viņš nodomāja. «Visu šo skaistumu ap mani. Cilvēkam pietika veselā saprāta, lai atstātu to neskartu.»
Pie durvīm auga kupls rožu krūms. Sarkani ziedi alkaini tiecās pēc saules. Piepešas vēlēšanās skubināts, viņš izstiepa roku, lai noplūktu vienu rozi, pieliktu pie sirds un paņemtu līdzi.
— Nedrīkst! — klusumu pāršķēla sarga uzkliedziens.
Džonstona roka sastinga dažas collas no neaizsargātajām ziedlapiņām. Viņš atskatījās uz sīko večuku.
— Neaiztieciet puķes!
Džonstonu pārņēma nevaldāmas dusmas. Gana viņš klausījis pavēlēm. Te tām nav vietas!
Viņš izaicinoši satvēra no ērkšķiem brīvo kātiņu un ātri izrāva rozi no krūma. Viņš turēja to augstu paceltu, lai sargs redzētu, un demonstratīvi ievilka nāsīs maigo smaržu.
Roze viņa rokā tūlīt novīta un nokāra galvu. Nedzīvās lapas sačokurojās un drīzāk līdzinājās tādām kā zirnekļa tīkla atliekām.
Džonstons blenza tukšajā rokā. Tad paskatījās uz sargu. Ciešanu izteiksme vecā vīra sejā bija visšausmīgākais, ko Viņš jebkad bija redzējis.
Drebēdams viņš nokrita ceļos pie krūma un cieši sagrāba to pie pašām saknēm. Krāšņais krūms iznāca no zemes viegli jo viegli. Un kamēr tas vīta, pārvērzdamies par trauslu tīmekli, Džonstons redzēja tikko samanāmus tausteklīšus ierauj amies atpakaļ melnajā augsnē.
Skaidrībai neizdevās uzreiz pieveikt saprāta pretestību. Bet tad Džonstonam kļuva skaidrs, ka skaistās rozes nav nekas cits kā māns, sarežģīts pakaļdarinājums. Atdalītas no radītājas vides, tās pārvēršas niecīgā plēvītē, ko var sažņaugt vienā dūrē.
Un ja tādas ir rozes, tad tāds ir viss dārzs. Koki, zālāji, putni — viss. Kāds muļķis viņš bijis, noticēdams, ka tāda vieta tiešām saglabājusies! Tas bija mākslīgi radīts piemineklis, nekas vairāk. Lielisks makets no visdažādākajām puķēm un kokiem, kas nekad nevarētu augt un attīstīties tādos apstākļos.
Viņš bija piekrāpts.
Dziļi krūtīs radies vaids izlauzās pār lūpām sāpju kliedzienā. — Jūs riebīgais meli! Un es gandrīz
noticēju… Esiet nolādēts! Es gribēju tikai vienu — patiesību. Jūs varējāt man to dot. Jūs vienīgais. Bet jums labāk patika melot, melot…
Viņa acis iepletās, tad samiedzās un pārvērtās par zvērojošām spraudziņām. Pirksti savilkās dūrēs.
— Un kādēļ? Man vajadzēja saprast, vajadzēja nojaust. Jūs taču esat robots. Tāda pati nīstama mašīna kā visas pārējās. Vai tā nav? Vai tā nav?
Izmisušais večuks mēģināja vērst visu par labu.
— Es… Es teicu, lai jūs neplūcat rozi, — viņš stomījās. — Es negribēju, ka jūs to … atklātu.
— Ka es atklātu patiesību! — Džonstons iekliedzās un iezvēla vecajam pa seju. Sargs sagrīļojās un atspiedās pret sienu. Džonstons piegāja viņam klāt un, ļaudams vaļu dūrēm, kliedza:
— Mašīna! Nīstamā mašīna!
Večuks pakrita. Džonstons iespēra viņam pa galvu un spārdīja seju tik ilgi, kamēr no sašķaidītās protoplazmas sāka nākt ārā sintētiskās šķiedras pavedieni. Tad viņš apsviedās un metās skriešus prom no mājeles, pāri laūkumam, dziļāk un dziļāk garajās puķu» alejās.
Elsodams viņš sāka lauzt krūmus izmisīgā cerībā atrast beidzot kaut ko īstu. Bet visas puķes viņa rokās novīta. Katrs dzinums, ko viņš nolauza no jaunajiem kokiem, viņa rokās saira pīšļos. Viņš izkliedza lāstus un sāka tuvcīņu ar stieplēm, kas iesniedzās zemē. Viņš rāva tās laukā un raudzījās, kā līdzīgi čūskām tās locās viņam uz delnas. Raudzījās uz savām negantajā steigā saskrambātajām un nobrāztajām rokām. Uz asinīm, kas sāka tecēt no brūcēm.
Un iesmējās.
Tālumā nograndīja pērkons. Džonstons atmeta galvu un ieraudzīja riņķojam helikopteru. Tajā sēdēja divi cilvēki un vienaldzīgi aplūkoja viņu. Tie paši, kas bija pievākuši viņu pilsētā.
Pilsētas policisti. Tie, kas bija viņu novērojuši, izsekojuši, ļāvuši viņa iedomai iet savu ceļu.
Tagad viņi bija atlidojuši, lai vestu atpakaļ. Atpakaļ pilsētas šausmīgajos žņaugos, kuru radītājs bija cilvēks, kas visu pasauli iebāzis divdesmit septiņas jūdzes biezā tērauda trako kreklā.
Atpakaļ uz pilsētu, kur nav nekā īsta un kur roboti saskaras ar cilvēkiem un cilvēki ar mašīnām tik cieši, ka nav vairs iespējams atšķirt citu no cita.
— Vai tiešām jūs nesaprotat? — viņš tiem kliedza. — Varbūt es esmu pēdējais dzīvais cilvēks!
Viņi skatījās kā skatījušies. Lidauto laidās lejā.
Džonstons vēroja, kā tas tuvojas. Tupēdams uz ceļiem starp puķēm, ko viņš bija noturējis par īstām un kas bija izrādījušās tikpat mākslīgas kā pasaule, no kuras viņš bija aizbēdzis, Džonstons nolieca galvu un apskatīja spilgtos asins traipus uz savām rokām.
Tās bija īstas. Viņa paša asinis. Asinis, kas tek viņa dzīslās. Vienīgais, ar ko viņš atšķiras no mašīnām. Vienīgā cilvēka pazīme, ko viņi tomēr nav pratuši nokopēt.
Un viņš izlēma. Viņš vairs neatgriezīsies pilsētā. Labāk mirt, nekā smakt šā pretīgā cietuma žņaugos.
Viņš izrāva no zemes krūmu, pakampa stiepļu taustekļus un sāka nesaudzīgi plosīt roku virs locītavas, līdz beidzot no artērijas izšļācās bieza, sārta strūkla.
Atlikušos metrus lidauto nolidoja sazvē- lies uz sāniem. Atvērās durvis, un abi atbraucēji izkāpa. Viņi uzmanīgi tuvojās Džon- stonam. Viens no viņiem turēja rokā garu, šauru rīku.
Džonstons nepievērsa tam uzmanību. Viņš juta vājumu un reiboni. Viņš -pacēla asiņojošo roku.
— Vai redzat to, nolādētās mašīnas? Es spēju izdarīt to, ko jūs nespējat. Es spēju nomirt. Nomirt!
Viņi nebilda ne vārda, stāvēja mazliet atstatu un skatījās uz Džonstonu. Viņš brīnījās par to pacietību un intereses trūkumu un nodomāja, ka diez vai viņi vispār izprot nāves būtību.
Tikai tad, kad asinis bija beigušas plūst un zeme uzsūkusi pēdējo dārgā šķidruma lāsi, viņš aptvēra, kādēļ tie bija izturējušies tik pacietīgi. Viņš izslēja roku, - gribēdams, lai asinis atkal sāk tecēt, bet no saplosītās locītavas nenoritēja ne lāse. Viņa vēnas bija tukšas, jau saplakušas.
Un tomēr viņš vēl dzīvoja. Galvaskausā vēl vibrēja apziņa. Tai vairs nebija vajadzīga ārējā čaula, kas bija noderējusi tikai viņa un viņa līdzcilvēku maldināšanai. Te varēja redzēt evolūcijas gala rezultātu. Saprātu, kas pastāvēja neatkarīgi no sava sintētiskā ķermeņa.
Visu asaru nepietiktu, lai paustu Džon- stona bēdas. Šķita, ka viņa vārgais ķermenis sajūk daļās. Viņš sakņupa uz nodevīgās zemes un, paslēpis seju neīstajā zālē, apraudāja visu īsto, kas bija zudis.
Tā viņš ari nemānijā tuvojamies policistus, nejuta tievo jonu šautriņu, kas ieurbās viņa krūtīs un izdzēsa nožēlojamo dzīvību.