Reportieres seja uz televizora ekrāna bija ļoti jauna, svaiga un sievišķīga.
— Un ko jūs darāt vaļas brīžos, direktor Larkin? — viņa moži jautāja.
— Dzeru vīnu, kārtoju savas lietas un nodarbojos ar žurnālistiku, — Makss atbildēja.
Reportieres seja mulsi saviebās.
— Ar… ar ko?
— Ar žurnālistiku, — Makss noteikti sacīja. Viņš atkārtoja šo vārdu pa zilbēm. — Paskatieties mikrofilmotēkā, ko tas nozīmē.
Viņš izslēdza kanālu un neviļus sāka domāt par jaunās paaudzes trūkumiem. Kā Televīzijas raidījumu korporācijas reportierei komentētājai šai meitenei taču vajadzēja būt ieguvušai labu humanitāro izglītību pēc revidētās programmas, kur vēsture bija obligāts priekšmets. Viņš domāja par divdesmito gadsimtu, kad tika nopostīti visi Zemes meži, lai radītu avīžpapīra okeānu un ar to pārplūdinātu šo gadsimtu. Visa šī drudžainā darbošanās tagad bija bez pēdām izgaisusi no cilvēku atmiņas. Grāmatas, kaut arī neviens tās vairs nelasīja, vēl bija pazīstamas — gan tikai kā zināšanu un informācijas krātuves, kur atrodami filmēšanai nepieejami vai nenozīmīgi pagātnes fakti. Bet žurnāli vairs neiznāca. Pirms trim gadiem Transporta un sakaru resors pieprasījuma trūkuma dēļ bija slēdzis savu žurnālu — ceļvedi tūristiem, kas apbraukāja Itāliju, izmantojot pēdējo pasaules dzelzceļu Apenīnu pussalā. Tagad bija palicis tikai viens vienīgs žurnāls. Tas saucās «Pētniecība» un tika iespiests Honkongā ar rokas presi. Uz visas biezi apdzīvotās planētas to saņēma tikai kādi divsimt piecdesmit cilvēki, tādi paši savādnieki kā Makss.
Viņš paņēma rokā pēdējo numuru un atkal nopriecājās par iespiestās lappuses senlaicīgo skaistumu un kārtīgumu. Bija brīnum jauki to lasīt, uztvert domu, kas izteikta loģiski un bez steigas, rindu pēc rindas, nevis nesakarīgi un haotiski pasviesta auditorijai no televīzijas ekrāniem. Raksts par cekuldū- kura mutāciju. Kārtējais turpinājums no Jan Tsuna rūpīgi izstrādātā apcerējuma par Trīs- desmitgadu karu… Un viņa vecā drauga Metjū Laberro raksts par korporācijas «Ato- mics» — pirmās lielās starptautiskās organizācijas — darbības sākuma posmu. Pamanījis, ka ekrāns sienā vēl aizvien zibsnī un trokšņo, Makss izslēdza aparātu, uzlika la- sāmlēcas un ērti ierīkojās krēslā.
«Korporācijas «Atomics» noorganizēšana uz Pēdējā pasaules karā sagrautās pasaules drupām pati par sevi apstiprināja līdz tam ignorētos Pareto novērojumus par pārvaldīšanas prasmi. Laikā starp Otro pasaules karu un Pēdējo karu vieni no visskaļākajiem un visaktīvākajiem pacifistiskajos un propaci- fistiskajos grupējumos bija lielie atomzināt- nieki. Liktos loģiski, ka tādā gadījumā, ja no kara pelniem kā iēnikss rastos kāda atomenerģijas kontroles organizācija, tās vadītāji nāktu no šo zinātnieku vidus. Taču runu laiks bija pagājis, tagad viss bija atkarīgs no ātras un noteiktas rīcības. Pasaules dažādie sociālie grupējumi, satriekti un zaudējuši katras ilūzijas, raudzījās uz palikušajiem atomenerģijas centriem nogaidoši un ar dalītām jūtām, svārstoties starp dievināšanu un atklātu naidu. Šāds stāvoklis nevarēja pastāvēt ilgi. No malas skatoties, patiešām būtu varējis likties, ka naids un no tā izrietošais barbarisms ir neizbēgami, taču patiesībā mūsu civilizācijas attīstība tikai tad bija sasniegusi savu universālo vispasaules pakāpi. Tieksme pēc kārtības un stabilitātes bija ļoti spēcīga un izraisīja attiecīgu reakciju. «Atomics» sāka pieņemties spēkā un varenībā, taču nevis ar zinātnieku, bet gan tās vadītāju pūlēm. Cilvēki, kam nebija nekādu zinātnisko grādu, toties piemita spēja dziļi izprast cilvēces sarežģīto stāvokli (ļoti bieži
šī īpašība apvienojas ar vidēju kvalifikāciju zinātnes laukā), gluži automātiski izvirzījās priekšplānā. Tur, kur augsti mācītie zinātnes vīri bija tikai teoretizējuši, viņi rīkojās.
Kustība pārņēma visu pasauli un izvirzīja savu līderi. Oto van Marks, kas pirms kara bija kalpojis par neievērojamu drošības dienesta virsnieku kādā Filadelfijas uzņēmumā, izvirzīja sev grandiozu mērķi — apvienot atdzimstošās sīkās atomenerģijas organizācijas vispasaules kartelī, kas nebūtu atkarīgs no vājajām nacionālajām valdībām, kuru teritorijās tas darbotos. Divu gadu laikā un ne bez cilvēku upuriem — van Marks nebija sīkumains vīrs, citādi viņš nebūtu ķēries pie šāda uzdevuma — viņš savu panāca. Pirmā vispasaules korporācija «Atomics» bija nodibināta.
Nav ne mazāko šaubu, ka van Marks to uzskatīja tikai par pirmo soli ce/ā uz vispasaules kundzību, kas četrus vai piecus gadu tūkstošus bija mokoši kārdinājusi visus despotus. Vispirms viņš gādāja par «Atomics» aizsardzību, pēc tam gatavojās uzbrukt. Aizsardzība bija ļoti vienkārša un efektīva. Van Marks uzcēla speciālu korpusu, kas ar automātiski paceļamiem vairogiem bija sadalīts atsevišķos sektoros. Sektoros viņš ievietoja skaldāmo vielu tieši uz kritiskās masas robežas. Bija aprēķināts, ka, paceļot vairogus, notiks sprādziens, kas noslaucīs no pasaules kartes Ziemeļamerikas kontinentu un pārējo zemeslodes daļu padarīs neapdzīvojamu. Sistēmas iedarbināšanas galvenais slēdzis bija van Marka rīcībā. Pasaules liktenis atradās viņa rokās.
Tas bija aizsardzības ierocis, taču no van Marka atstātajām piezīmēm ir pilnīgi skaidrs, ka viņš to gribēja lietot arī uzbrukumam. Viņš būtu piespiedis vājās atsevišķo zemju valdības nodot varu viņa rokās, piedraudēdams, ka pretējā gadījumā planēta uzsprāgs gaisā. Un tie nebija tukši draudi. Van Markam bija īsta lieluma mānija. Tikai ar vienu apstākli viņš nebija rēķinājies, proti, ar liktenīgu nejaušību. Kādā jaukā jūnija rītā viņš nokrita no kāpnēm, pārlauza mugurkaulu un nomira.
Van Marka pēctecis Leversons nebija tik godkārīgs. Diezgan labi orientēdamies politikas teorijā, viņš saprata, ka nenovēršami radīsies citas spēcīgas korporācijas, kas pretendēs uz varu. Viņš samierinājās ar šo perspektīvu, uzskatīdams, ka cilvēces drošībai nāks tikai par labu, ja visa vara nebūs koncentrēta vienās rokās. Kādu laiku Leversons vēl saglabāja van Marka slepeno plānu. Bet 1994. gadā, kad korporācijas «United Chemicals». «Lignin Products» un «Agriculture Incorporated» bija konsolidējušās un kļuvušas par pasaules mēroga spēku, viņš nosprieda, ka šādos apstākļos risks ir lielāks nekā izredzes, tādēļ skaldāmās vielas tika dispersētas un plāns, par kura eksistenci zināja tikai neliels skaits ģenerāldirektora tuvāko palīgu, likvidēts. Pasaule bija glābta.»
Likdams nost žurnālu, Makss pie sevis nobrīnījās, kur gan Metjū izrāvis šos materiālus. Kaut arī vēsture, protams, vairs netika uzskatīta par izdevīgu darbības lauku, viņš pats bija diezgan pamatīgi izpētījis pasaules korporāciju sistēmas izveidošanās laikmetu, taču šie fakti viņam nebija zināmi. Tad viņš atcerējās, ka Metjū Laberro ir korporācijas «Atomics» Pensilvānijas nodaļas direktors. Iespējams, ka viņam ir pieejams kādas privātas sabiedrības arhīvs. Taču tāda Metjū interese pati par sevi šķita dīvaina. Līdz šim Makss bija pārliecināts, ka nevienam no «Pētniecības» abonentiem un lasītājiem, kurus nepavisam nevarēja turēt aizdomās par modernismu, šis jautājums nav tik vienaldzīgs kā tieši Metjū. Šī zinātniskā anekdote par jaunas pasaules iekārtas izveidošanu nekādi nesaskanēja ar viņa neslēpti nicinošo un kritisko attieksmi pret to.
Makss izvilka no sava papīriem piebāztā rakstāmgalda pēdējo Metjū vēstuli un sāka burtot ķeburaino rokrakstu. Piepeši iedūcās uz pārvietojamās pamatnes novietotais vizi- fons. Makss nospieda pogu uz sava krēsla rokbalsta, un aparāts bez trokšņa pieslīdēja viņam klāt. Ieslēdzis to, viņš uz ekrāna ieraudzīja Hjūvisona apaļo, krunkaino seju.
— Hello, Maks! Kā tur pie jums? —: direktors jautāja.
— Auksti, — Makss īsi atbildēja. — Septiņi grādi. Droši vien jau pirms ziemsvētkiem uznāks sniegs. Vai tas ir viss?
Hjūvisons iesmējās.
— Pie mums jau snieg. īsts putenis. Taču es gribēju jums kaut ko pajautāt. Vai jūs zināt «Kodeksu»?
Makss pamāja ar galvu. «Vienošanās kodekss» bija reti lietots vispārīgu noteikumu krājums, kas kalpoja par pamatu dažādu kor porāciju sadarbībai.
— Šo to zinu.
— Astoņdesmit pirmais pants. Tiesības nopratināt citas korporācijas darbiniekus. Katrā atsevišķā gadījumā atļauju dod attiecīgās nodaļas direktors.
— Abpusējas policejiskas tiesības. Zinu.
— Mums šis pants nepatīk, — Hjūvisons sacīja. — Nevienam no mums tas nepatīk. Tas vispār ir sasodīti muļķīgs noteikums. Taču «Kodeksā» tāds ir … un to var izmantot tikai tādā gadījumā, ja pastāv reālas briesmas sabiedrībai.
— Tas viss ir ļoti interesanti, — Makss pacietīgi sacīja. — Un kas tad būtu?
— Kāds vēlas iztaujāt jūs, Maks, — Hjūvisons smalkjūtīgi sacīja. — Es gribēju, lai jūs būtu lietas kursā. Nav nekā tāda, par ko būtu jāuztraucas. Mēs esam tikai devuši atļauju jūs nopratināt. Ja tiktu izvirzīta kāda apsūdzība, tad jābūt klāt mūsu korporācijas oficiālam pārstāvim, un tādā gadījumā izmeklēšana notiktu pa «United Chemicals» kanāliem.
— Pateicos! — Makss sausi noteica. — No kuras puses man gaidāmi šie nelūgtie viesi?
— No korporācijas «Atomics». Taču uztraukumam nav absolūti nekāda pamata. Mēs uzmanīgi sekosim visam.
— Bet kā tad attiecībā uz «reālām briesmām sabiedrībai»? Vai jums tika tuvāk paskaidrots, par ko ir runa?
Hjūvisons papurināja galvu.
— Viņiem tas nav jādara. Un jūs taču zināt, ka «Atomics» vīri prot turēt mēli aiz zobiem.
— Vai jūs gribat zināt nopratināšanas iemeslu? Pienāciet tuvāk! — Hjūvisona plikā galva automātiski pieplaka pie ekrāna un tad muļķīgi parāvās atpakaļ. — Es turu mājās žirafi no Venēras, — Makss sacīja. — Bez atļaujas.
Viņš izslēdza vizifonu, un Hjūvisona saērcinātā seja izdzisa. Makss atkal paņēma Metjū vēstuli un vēlreiz pārlasīja pēdējo teikumu:
«Starp citu, es nesen atkal pārlasīju Sviftu. Interesants vīrs, Maks. Viņš ir pazinis cilvēkus.»
Ieradās tikai viens viesis. Viņš bija zaļā policijas formas tērpā, pie kura atloka vizēja «Atomics» nozīmīte liesmiņas veidā. Viņš bija jauns — ne vecāks par divdesmit sešiem septiņiem gadiem, ar gaišiem matiem un biklu sejas izteiksmi, zem kuras slēpās rāma pašapziņa. Kad Makss kopā ar apmeklētāju bija apsēdies uz dīvāna, tas ar nevērīgu atklātību ieslēdza savu kabatas magnetofonu.
— Es ceru, ka mums nevajadzēs jūs pārāk apgrūtināt, direktor Larkin, — viņš sacīja.
— Man netīk tituli, — Makss sacīja.
— Sauciet mani par Larkinu vai, ja vēlaties, vienkārši par Maksu.
— Mans vārds ir Menigsteins, — korporācijas «Atomics» pārstāvis sacīja. — Normans Menigsteins. Redziet, kas par lietu. Es neteikšu, ka tas ir nenozīmīgs jautājums. Tā nav. Bet jūs tas skar tikai netieši. Mums vajadzīga informācija par kādu cilvēku, un mēs domājām, ka jūs varēsit to sniegt.
— Par Laberro? — Makss jautāja.
— Vai jums kaut kas zināms? — Menigsteins, spēji ieinteresēts, jautāja.
— It nekas, — Makss pakratīja galvu.
— Es pat nemēģinu uzminēt. Bet jau vairākus gadus es sarakstos ar Laberro un nevienu citu «Atomics» darbinieku nepazīstu. — Viņš uz mirkli apklusa. — Esmu pārsteigts, ka jums tas viss vēl nav sīki zināms.
— Šai ziņā vispār pastāv maldīgs uzskats, piedēvējot mums vairāk, nekā spējam, — Menigsteins bēdīgi sacīja. — Mūsu darbam tiek asignēti niecīgi līdzekļi. Ja mums būtu pietiekami daudz darbinieku, lai savāktu tādu informāciju, kādu daudzi domā esam mūsu rīcībā, tad es tagad neatrastos šeit. Jā, runa ir par Laberro. Ko jūs varat man pastāstīt?
— Kā jau teicu, — Makss sacīja, — mēs gadiem ilgi uzturam sakarus. Tas ir, mēs rakstām viens otram vēstules ar roku, nevis sūtām radiogrammas. Cik noprotu, dažas no tām ir nonākušas jūsu rokās, tātad jūs zināt, par ko mēs rakstām. Mēs abi esam vēstures cienītāji un problēmu … cilvēces problēmu pētnieki.
— Kāds iespaids jums radies par Laberro raksturu? — «Atomics» pārstāvis pacietīgi turpināja. Viņa acis ātri, bet vērīgi pārslīdēja telpai. — Mūs interesē psiholoģiskais tips, nevis atsevišķas īpašības.
— Psiholoģiskais tips? Varētu teikt, ka viņš ir ideālists. Un, pēc manas izpratnes, ideālists ir cilvēks, kas ir augstās domās pats par sevi un vēlas, lai visa pārējā cilvēce būtu tādā pašā līmenī. Bet, tā kā cilvēki nekad neattaisno jūsu cerības, viņu var uzskatīt par vīlušos ideālistu. — Makss cieši paskatījās uz Menigsteinu. — Es pašreiz runāju par savu vecu draugu. Kā redzat, es izturos pret jūsu profesiju ar vislielāko respektu.
— Patiesību sakot, — Menigsteins mierīgi teica, — es pats arī pazīstu Metjū. Mēs esam pazīstami jau vairākus gadus. Tieši tādēļ man uzdeva šo lietu. Neiedomājieties, ka man patīk ar to nodarboties, taču jautājums ir ļoti svarīgs.
— Jā. — Makss nospieda signālpogu uz krēsla rokbalsta. — Kā gan tas lai nebūtu svarīgi, ja kāds draud izdarīt atomsprā- dzienu, kas izpostīs visu planētu.
Menigsteins neizrādīja ne mazāko pārsteigumu. Viņa garais stāvs vēl ērtāk atslīga krēslā.
— Jums nevajadzētu censties samulsināt policijas darbiniekus, Maks. Labāk izstāstiet man, kas jums ir zināms.
— Redziet, tobrīd, — Makss sacīja, — es mēģināju uzminēt. — Viņš paņēma no galda «Pētniecības» numuru, atšķīra lappusi ar Metjū rakstu un pasniedza Menigsteinam. — Divi un divi ir četri. Tā nav patiesības atklāšana, tā ir tautoloģija.
Ienāca Džuzepe ar dzērieniem. Zemos, trauslos pokālos dzirkstīja gaiši dzeltens vīns — «Lacrimae Christi di Orvieto» no 1961. gada. Menigsteins ātri, bet ļoti uzmanīgi lasīja Laberro rakstu. Neatraudamies no tā, viņš izklaidīgi paņēma blakus nolikto glāzi un pacēla pie lūpām. Ievilcis nāsīs vīna aromātu, viņš brīdi vilcinājās un smaidīdams paraudzījās uz Maksu.
— Esmu dzirdējis, ka jums ir lielisks vīna pagrabs. — Viņš vērtējoši aplūkoja pacelto glāzi. — Dzerot šādu mantu, vajadzētu uzsaukt tostu. Kam gan — varbūt cilvēces nākotnei?
Makss pacēla savu glāzi.
— Lai cik dīvaini, es tomēr tai ticu. Jūs varētu man paskaidrot tikai vienu. Pašu galveno. Vai Metjū var to izdarīt?
Menigsteins viegli uzsita pa žurnālu un pamāja ar galvu.
— Te tas viss ir pateikts, un tie nav tukši nieki. Kā jūs sacījāt, viņš ir . . . vēstures cienītājs. Van Marka oriģinālais ģenerālštābs atradās Filadelfijā. Tieši tur Metiū kļuva par direktoru. Vecā atomreaktora ēka tika izmantota par noliktavu vai kā citādi. Neviens vairs neatcerējās, kādam nolūkam tā uzcelta. Metjū to noskaidroja un centrālās kameras sektorus piepildīja ar urānu-287 tieši uz kritiskās masas robežas. Jau iepriekš viņš salaboja ekranizācijas aparatūru. Tagad vajag tikai piespiest pogu, lai viss uzietu gaisā.
— Es brīnos, kā viņš varējis to visu izdarīt, nemodinot nekādas aizdomas, — Makss sacīja.
Menigsteins gurdi pasmīnēja.
— Jā, tas ir kauna traips «Atomics» iekšējai pārvaldei, vai ne? Vecā dziesmiņa — tur neviens ne par ko neliekas zinis. Nevienam neienāca prātā painteresēties, kāpēc tur novieto urānu.
— Un vēl kas, — Makss turpināja. — Kāpēc mēs vēl neesam uzspridzināti?
— Ir radusies interesanta situācija, — Menigsteins sacīja. — Tādēļ jau eš esmu šeit. Vai mēs to apspriedīsim tepat vai…
Ar Sevras porcelāna inkrustāciju izrotāts sienas pulkstenis, maigi šķindēdams, nosita septiņas reizes.
— Mēs vēl varam nokļūt Filadelfijā līdz septiņiem pēc turienes laika, — Makss sacīja. — Parasti es neizmantoju stratolainerus, bet vienmēr var būt izņēmumi. Pa ceļam jūs man visu izstāstīsit sīkāk.
Viņi nolaidās Filadelfijas aerodromā divpadsmit minūtes pirms septiņiem. Tur viņus uzņēma helikopters un nogādāja uz «Atomics» štābu pilsētas nomalē. Slīdēdams sāniski, helikopters laidās cauri ziemas krēslai tieši uz mirgojošajām ugunīm ap raksturīgi sašķiebto «Atomics» pilonu. Uz lidceliņa viņus sagaidīja gara auguma cilvēks ar dzedru, vērīgu seju. Tas bija korporācijas «Atomics» ģenerāldirektors Silvestro. Atturīgi pamājis Maksam sveicienu, viņš pievērsās Menig- steinam:
— Ceru, ka jums ir nopietns pamats ievest šeit nepiederošu personu?
Menigsteins, neizrādot pret ģenerāldirektoru nekādu respektu, mierīgi atbildēja:
— Ne vairāk, kā es jums ziņoju telesarunā no Neapoles. Šis ir direktors Larkins. Viņš ir Laberro draugs, un dažas viņa idejas varētu būt noderīgas.
Makss pie sevis nobrīnījās, ka šī drīzumā iespējamā pasaules atomizācija padarījusi jauno cilvēku tik neatkarīgu. Silvestro likās to neievērojam. Kopā ar Maksu un Menig- steinu viņš devās projām no lidceliņa.
— Vai ir kaut kas jauns? — Menigsteins jautāja.
«Atomics» ģenerāldirektors papurināja kalsnējo, iesirmo galvu.
— Viņš deva mums nedēlu laika. Tas bija pirms trim dienām. Kāda dīvaina untuma dēļ viņš grib, lai cilvēki zinātu, kas ar tiem notiks. Ikvienam, ko mēs sūtījām uz sarunām, viņš to pieprasa atkal un atkal. Pasaule esot nolemta bojā ejai, un pasaulei jāzinot, ka tā ies bojā.
— Vesela nedēļa … — Makss iesāka.
Silvestro paraudzījās uz viņu.
— Kovodrens . .. Viņš uzpumpējis sevi ar kovodrenu. Viņš varētu iztikt vai mēnesi pilnīgi bez miega. Šī iespēja tikt viņam klāt atkrīt.
— Vai nekādi nav iespējams viņu apmānīt? Piemēram, pielietot kādu tāliedarbības servomehānismu?
— Jūs taču lasījāt to rakstu, Maks, — Menigsteins domīgi sacīja. — Tā sākotnēji bija van Marka ideja, un viņš savā projektā bija visu apsvēris. Visapkārt Laberro galdam ir fotoelementu barjera. Tiklīdz kaut kas šķērsotu šo barjeru, kad tā ir ieslēgta, automātiski notiktu eksplozija. Un tā ir ieslēgta vienmēr. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem, izvēloties veidu, kā viņam tuvoties.
— Saprotu, — Makss sacīja. Viņi bija nonākuši līdz liftam. — Manuprāt, es varētu tūlīt doties lejā pie Laberro.
Silvestro palūkojās viņā ar bezcerīgu neticību.
— Šķiet, tas nepadarīs stāvokli ļaunaku, — viņš sacīja.
Atomreaktora vadības telpa bija gandrīz tukša, tās vidū atradās tikai liels rakstāmgalds un aiz tā viens krēsls. Tieši pie durvīm, ārpus fotoelementu barjeras loka, bija novietots vēl viens krēsls. Ar atvieglojuma sajūtu Makss konstatēja, ka tas ir plats un ērts.
Krēslā aiz rakstāmgalda sēdēja Metjū La- berro. Makss ar interesi raudzījās uz viņu. Jau ilgus gadus viņi bija draugi un sarakstījās, taču nekad nebija tikušies, ne arī kādreiz runājuši pa vizifonu, kas gandrīz aizstāja personisku iepazīšanos. Nezin kāpēc Makss bija iedomājies, ka Metjū ir liela auguma, un tagad jutās pārsteigts, ieraugot savā priekšā cilvēku, kas pat salīdzinājumā ar viņa paša trauslo kompleksiju šķita mazs, gandrīz punduris. Laberro seja bija kalsna, asu grumbu izvagota, acis dziļi iedubušas. Kad viņš palūkojās pretī ienākošajam Mak- sam, zem tām iezīmējās pietūkuši asaru maisiņi.
— Man jāstādās jums priekšā, Metjū. Makss Larkins, — Makss sacīja.
Laberro mute saviebās smaidā.
— Pēdējās dienās man te lejā ir bijuši īsti gāganu kari, — viņš sacīja. Viņa balss bija klusa, piesardzīgi lēnīga. — Ir nākuši filozofi, garīdznieki un godīgi džentlmeņi, kas atklāti atzīst, ka ir ieinteresēti planētas turpmākajā pastāvēšanā. To viņi lieliski izdomājuši — sadabūt rokā jūs. Jūs taču esat Makss? Kurā gadā krita Ninive?
— Sešsimt sestajā.
— Jā, neapšaubāmi Makss. Neteikšu, ka priecājos jūs redzēt. Mūsu attiecībām nebija nepieciešama fiziska iepazīšanās. Vai jūs nolēmāt, ka mums vajadzētu satikties, pirms mēs . . . visi. . . pārceļamies uz viņpasauli? Esmu ieintriģēts, Maks.
— Nē, — Makss atbildēja. — Es nekad neko nedaru bez savtīgiem nolūkiem. — Viņš brīdi klusēja, raudzīdamies uz Laberro. — Es esmu dziļi vīlies. Man likās, vismaz par vienu mēs bijām vienis prātis — proti, ka iejaukšanās ir neprātīga muļķība.
— Ja šī iejaukšanās ir tikai daļēja, tad jā, piekrītu. Bet totāla iejaukšanās, varētu teikt, kosmiska iejaukšanās — tas taču ir pavisam kas cits, vai ne?
— Apmēru ziņā, protams, — Makss sacīja. Viņš ērti apsēdās krēslā. — Cik ilgi jūs tam visam gatavojāties, Metjū?
Laberro paraustīja plecus.
— Trīs gadus. Es nejauši uzdūros vecā van Marka papīriem drīz pēc tam, kad tiku pārcelts uz šejieni. Godīgi sakot, sākumā tas mani ieinteresēja tikai tīri teorētiski. Es gribēju pārliecināties, vai viens cilvēks spēj sagatavot degli, kas aizdedzināts varētu iznīcināt visu cilvēci. — Viņš pasmaidīja.
— Kad tas bija izdarīts, šķita, ka nav nekāda iemesla to neaizdedzināt.
— Es pilnīgi saprotu jūsu sākotnējos motīvus, — Makss iecietīgi sacīja. •— Man pašam būtu bijis grūti atturēties no tik interesantas rotaļas. Taču šī nav tāda rotaļa, ko cilvēks ar veselu saprātu gribētu novest līdz galam.
— Tas mani neaizskar, Maks, — Laberro sacīja. — Spēcīgs pašsaglabāšanās instinkts ir nepieciešams priekšnoteikums, lai turpinātos dzīvība. Jebkurš morāles kodekss pasludinās par ārprātīgu katru, kas gribētu izdarīt to, ko esmu nodomājis darīt es. Pasakiet man vienu, Maks! Vai dzīve ir bezjēdzīgs joks, vai arī tai ir mērķis un jēga? Ja tā ir joks, vai tad ir svarīgi, ja tā izbeidzas? Bet, ja tai ir mērķis, vai tad mana rīcība būtībā nav jāuzskata par šā mērķa daļu?
— Vidusceļš izslēgts, — Makss piezīmēja.
— Es brīnos par jums, Metjū! Bet varbūt dzīves jēga ir tās nemitīgā attīstībā?
— Šeiva «dzīves spēks»? Ateista taisnošanās, kāpēc viņš joprojām dzīvo. Es brīnos par jums, Maks!
— Jūs nevarat ar to nerēķināties. Un viņa vārds bija Šovs, nevis Šeivs. Bet, šķiet, es saprotu jūsu kompleksu. Droši vien tam nebūs nekādas nozīmes, taču es pateikšu — jūsu nelaime ir pārliekā iedomība.
— Mēs visi, kas abonējām «Pētniecību», — Laberro sacīja, — zinājām, ka esam pārāki par mūsdienu pasaules vidusmēra cilvēkiem.
Taču es līdz pašam pēdējam laikam neapjautu, cik milzīgs ir šis pārākums. Es to neapzinājos līdz tam brīdim, kad biju sagatavojis šo savu mazo degli, bet tad, darot savu kārtējo darbu, man pēkšņi ienāca prātā, cik viegli es varētu pavilkt svītru zem cilvēces sasniegumiem un uzrakstīt lielu sarkanu STAT! Es sāku nopietnāk vērot pasauli. Es skatījos televīziju, ko nekad agrāk nebiju darījis. Paraugiēties!
Lielu daļu sienas, kas atradās pa kreisi no Laberro un pa labi no Maksa, aizņēma parastais televīzijas ekrāns. Laberro nospieda vienu no daudzajām pogām uz sava rakstāmgalda, un uz ekrāna parādījās attēls. Smuidri noaugušas meičas zīda triko un zeltītās kurpītēs, augstu cilādamas kājas, dejoja džigu čērkstošas, pilnīgi nebaudāmas mūzikas pavadījumā. Kamera, sekodama viņām, intīmi jo intīmi parādīja sievišķīgo ķermeņu jaukumus.
— Filadelfija, — Laberro paskaidroja. — Un tagad Holivuda.
Diktors sacīja: «Sākam mūsu «Kultūras stundu». Jūs dzirdēsit pagātnes dižo mūziku. Vispirms pēc daudzu skatītāju lūguma tiks atskaņots divi gadsimti vecais šedevrs — Geršvina «Zilā rapsodija».»
Kamera pārslīdēja orķestrim, ilgāk uzkavēdamās pie saldsērīgi čīgājošās stīgu instrumentu grupas.
— Londona, — Laberro pavēstīja.
Neskaidri stāvi skraidīja un slīdēja pa biezas miglas jūru, ko klāja dūmakas jūra. Brīžiem pavīdēja uz soliem sablīvējusies aurojoša cilvēku masa. Komentators aizsmakušā balsī rēja: «Bumba Rīsam-Viljamsam, viņš piespēlē to Džounsam, nē, tas laikam ir Ed- vardss… nē, nē, tomēr Džcunss! Skaista piespēle! Lieliska piespēle! Ak vai, Džounss pazaudēja bumbu, laikam taču pazaudēja. Jā, atkal kautiņš ap bumbu. Brīnišķīga spēle!»
— Deli, — Laberro sacīja.
Asprātības uzdevumi.
Viņš izslēdza televizoru.
— Tas tā — uz labu laimi paklejots pa pasauli, — viņš sacīja Maksam. — Un tā ir divdesmit otrā gadsimta otrā puse. Nu, mēģiniet to aizstāvēt! Es gaidu.
— Man nenāk ne prātā to aizstāvēt, — Makss lēnīgi atbildēja. — Bet jūs? Vai jūs esat par to tik sašutis, ka redzat attaisnojumu savam nodomam iznīcināt visu dzīvo uz pasaules?
— Attaisnojums, — Laberro atbildēja, — vajadzīgs tikai tam, kas svārstās. Man nav nekādu šaubu. Es varu to izdarīt, un tas, ka es to varu, pats par sevi ir attaisnojums.
— Bet bērni? — Makss jautāja. — Un dzīvnieki?
— Jūs nepamodināsit manī emocijas. Sentiments ir stulbums. Bērni kļūst par pieaugušiem cilvēkiem. Dzīvnieki pastāvīgi mirst, ciešot lielākas vai mazākas sāpes. It visus sagaida nāve, un vispārēja iznīcība ir tāda pati, vienalga, vai tā iestājas acumirklī vai pakāpeniski vesela gadsimta laikā.
— Un jūs pats? — Makss jautāja. — Jūs arī esat gatavs mirt?
— Katrs cilvēks, — Laberro lēni sacīja, — katra dzīva radība, kas mirst, paņem sev līdzi veselu pasauli. Bet tā ir subjektīva pasaule. Es paņemšu līdzi objektīvo pasauli, miljoniem miljonu pasauļu. Vai jūs varat man ticēt, ka es patiešām gaidu to brīdi, kad nospiedīšu šo liktenīgo pogu?
Laberro pirksts tuvojās mazam, zaļam diskam uz vadības pults.
— Jā, — Makss sacīja, — es ticu. — Viņš mirkli klusēja. — Jūs gribat, lai pasaule zinātu, kas notiks? Kādēļ — vienkārši aiz sa- disma?
—• Nē, — Laberro drūmi atbildēja. — Es gribu, lai pasaule tiek brīdināta. Lai kā, tomēr nebūs godīgi, ja cilvēki netiks brīdināti.
Makss saprotoši pamāja.
— Vai šai teleiekārtai, — viņš jautāja, — ir arī vizifona kanāls?
— Jā, — Laberro atbildēja. — Un kas tad būtu?
— Ieslēdziet divpusējus sakarus ar Silves- tro kabinetu.
Laberro dīvaini paskatījās uz viņu, tad sacīja:
— Ka vēlaties.
Viņi ieraudzīja Silvestro kabinetu. Pats Silvestro sēdēja krēslā, viņam aiz muguras stāvēja Menigsteins,
— Lūdzu? — Silvestro atsaucās.
— Oficiāls ziņojums, — Makss sacīja.
— Es apstiprinu iepriekšējās ziņas, ka direktors Laberro ir cieši nolēmis realizēt savu nodomu. Jārēķinās ar to, ka eksplozija notiks paredzētajā laikā. Uzskatu, ka nekavējoties jāsāk rīkoties un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku evakuētu uz Marsu un Venēru. Tāpat es uzskatu, ka pasaulei jāpaziņo, kas notiks.
Silvestro palocīja kalsno, sirmo galvu.
— Piekrītu. — Viņš cieši paskatījās uz Laberro. — Vai jūs apstiprināt, ka mūsu rīcībā ir vēl trīs dienas?
— Mans nodoms, — Laberro atbildēja,
— nav mainījies. Jūsu rīcībā ir trīs dienas.
— Jūs neizvirzīsit prasību pēc pasaules diktatūras?
— Es neesmu muļķis. Brīdī, kad es atstāšu šo vadības pulti, mans spēks būs zudis. Labāk paziņojiet pasaulei!
Ekrāns nodzisa. Makss arvien vēl sēdēja atzveltnes krēslā pretī Laberro.
— Tagad jūs varētu iet, Maks, — Laberro sacīja. — Jums taču būs arī savas darīšanas kārtojamas.
— Darīšanas kārto tad, ja ir paredzams, ka pasaule turpinās pastāvēt, — Makss atbildēja. — Ja mums ir palikušas tikai trīs dienas, tad es neredzu nekādas jēgas pavadīt tās nemierā un steigā. Es tepat jūtos pietiekami labi.
— Interesanti… — Laberro ziņkāri sacīja.
— Vai cilvēki bariem metīsies šurp? Kā jūs domājat? Vai viņu aklās dusmas paātrinās notikumu gaitu? — Viņš brīdi vilcinājās.
— Nevar taču būt, ka Silvestro mani krāptu?…
Makss nekā neatbildēja, tikai ar acīm norādīja uz ekrānu.
Laberro pamāja.
— Jā, tur būs atbilde.
Viņš ieslēdza Filadelfiju. Diktors runāja, stāvēdams pret gludu, zilu ekrānu, kas bija paredzēts ārkārtējiem gadījumiem. Mierīgā, nosvērtā tonī viņš paziņoja, kas noticis un kas sagaida pasauli. Var cerēt, ka uz Marsa un Venēras eksplozijas ietekme aprobežosies ar klimatiskiem traucējumiem, tādēļ iespējami daudz cilvēku tiks nogādāts uz šīm planētām ar ātrgaitas kosmiskajiem kuģiem. Evakuēs galvenokārt jaunus, inteliģentus cilvēkus ar labu veselību. Evakuējamos izraudzīsies apgabalu administrācija.
— Kā jums šķiet? — Laberro ierunājās.
— Tagad droši vien sāksies briesmīga kukuļošana. Un tie, kas netiks projām, sturmēs kosmodromus.
Diktors turpināja ziņojumu:
«Lai nodrošinātu cilvēces tālāko eksistenci neparedzētu sarežģījumu gadījumā, proti, ja pēc sprādziena visa Saules sistēma kļūtu pilnīgi neapdzīvojama, grupa abu dzimumu pārstāvju ar jauno starpzvaigžņu kuģi dosies uz Centaura zvaigznāju. Pārējiem neatliek nekas cits kā gaidīt. Baznīcās notiks dievkalpojumi. Komunālo pakalpojumu dienests, protams, darbosies līdz pēdējam brīdim.»
— Tas man patīk! — Laberro iesmējās.
— Redziet nu, neiznāks gluži tā, kā bijāt domājis, — Makss sacīja. — Daži dzīvos tālāk uz citām planētām. Cilvēks kā bioloģiska suga paliks. Un varbūt pat dosies tālāk uz citām saules sistēmām.
— Tam nav nekādas nozīmes, — Laberro vienaldzīgi noteica. — Vismaz viņiem būs jāsāk viss atkal no gala — jāstrādā kā vergiem, lai uzvarētu nelabvēlīgo vidi. Diez vai viņi to spēs. Jūs esat bijis uz Venēras. Kā jums šķiet, kas tur notiks?
— Bez dzimtās planētas atbalsta? Manuprāt, trīs pret vienu, ka cilvēki vai nu izmirs, vai deģenerēsies vēl zemāk par mežoņiem.
— Gluži manas domas, — Laberro sacīja.
— Ja viņi izķepurosies, lai viņiem labi veicas. Bet es neticu, ka viņi to spēs. — Viņš uz brīdi apklusa. — Domājams, Silvestro nelolo cerību, ka es pašā pēdējā brīdī apžēlošos. Es to nedarīšu. Ja televīzija arvien vēl darbojas, es varēšu krietni uzjautrināties, vērojot, kā skudras drudžaini tekalē pa savu pūzni.
Makss nožāvājās.
— Trīs dienas ir ilgs laiks, — viņš sacīja.
— Es mazliet nosnaudīšos.
Viņu pamodināja televīzijas komentatora balss. Laberro lūkojās uz ekrānu. Tur bija redzams Ņūheivenas kosmodroma foajē: gara rinda jaunu vīriešu un sieviešu pacietīgi gaidīja, kad pienāks viņu kārta iekāpt gaidošajos kuģos. Pēc brīža tika parādīts viena kuģa starts — uz saviem dūmu un liesmu spārniem tas pacēlās glābiņu sološajās debesīs. Komentators īsi un lietišķi pastāstīja, kas notiek. Garās rindas lēnītiņām virzījās uz priekšu. Tad kamera pievērsās citu vīriešu un sieviešu pūlim, kas, mierīgi stāvēdami, klusu vēroja, kā izredzētie soli pa solim tuvojas kuģiem.
Laberro pārslēdza televizoru uz citu staciju. Arī šeit bija ceļojošās kameras programma. Acīmredzot visas stacijas šajā dramatiskajā brīdī bija pārgājušas uz tiešo reportāžu. Te rādīja dievkalpojumu. Skanēja tūkstoš gadu veca mūzika, lēnām risinājās vēl vecākais svinīgais rituāls. Baznīcā esošo cilvēku sejas bija nopietnas un domīgas.
Trešā stacija, ko Laberro ieslēdza, sniedza pārraidi no Veicmaņa muzeja. Tajā pašlaik bija ļoti daudz cilvēku, kas lēnām apstaigāja eksponātus, atvadīdamies no antīkajiem mākslas darbiem — Atikas vāzēm, Romas mozaīkām, gleznajiem japāņu akvareļiem. Kamera apstājās pie Samotrākes spārnotās uzvaras dievietes, kas bija divreiz aprakta un divreiz atkal atrakta, pēdējo reizi no Parīzes drupām. Tās apdauzītais, graciozais stāvs uzpeldēja priekšplānā, aizņemot visu ekrānu.
Makss ieslīga snaudā un, laiku pa laikam pamodies, redzēja, ka Laberro vēl arvien raugās uz ekrānu, kur aina pēc ainas atspoguļoja planētas gatavošanos savai bojā ejai. Arvien pieaugošie evakuācijas tempi… ar klusiem un nopietniem dievlūdzējiem pārpildītas baznīcas . . . komunālo pakalpojumu dienesta darbinieki mierīgi veic savus parastos darbus . . . pasaule pēdējo reizi nesteidzīgi parāda cieņu savas pagātnes dārgumiem .. . desmitiem ainu, bet visas samierināšanās un apgarotas mērķtiecības caurstrāvotas.
Laberro vēroja tās, un Makss snauduļodams vēroja Laberro.
Viena aina, kas tika parādīta apmēram astoņpadsmit stundas pēc paziņojuma nolasīšanas, bija sevišķi iespaidīga. Kaut kur Kalifornijas dižo sekvoju biezoknī kamera sekoja kādai ģimenei. Tur bija tēvs, māte, gadus septiņus vecs zēns un gadus piecus veca meitenīte. Viņi klaiņāja starp milzīgajiem kokiem gluži kā gigantiskā mežā apmaldījušies pigmeji. Taču šie bija dīvaini izteiksmīgi pigmeji. Mazā meitene uzkāpa uz kādas kailas, izlīdušas koka saknes un palika tur stāvam. Helikopters, kurā atradās kamera, strauji pacēlās augšup, lai parādītu šo ainu vēl efektīgākā rakursā — dziļi lejā zeltmatains bērns līdzās majestātiskajam mežu karalim. Laberro strauji, pat pārāk strauji pārslēdza televizoru uz citu staciju.
Makss, viņu vērodams, apsvēra izredzes. Šeit sēžot, viņam nebija jādomā ne par ko citu kā vienīgi par Laberro un milzīgo spēku, kas atradās tā rokās. Tagad viņš saprata, ka ir izvēlējies pareizo ceļu un droši vien sasniegs savu mērķi. Taču tajā pašā laikā viņš saprata, ka viss vēl var beigties arī k}ūmīgi. Laberro neizturēs šos skatus trīs dienas. Bet, ja nu viņš nonāk psihiskas krīzes stāvoklī ātrāk, vai tad spējš lepnuma uzliesmojums nepiespiedīs viņu iet to otru ceļu un izdarīt neglābjamo, nospiežot šo mazo, zaļo pogu? Viss bija atkarīgs no Laberro psihes stabilitātes. Tā nebija patīkama doma, ar ko kavēt laiku šajās gaidpilnajās stundās.
Makss redzēja, ka Laberro sejas izteiksme kļūst arvien sasprindzinātāka, liecinot par iekšēju cīņu. Viņš uzmanīgi vēroja, cenzdamies iepriekš paredzēt brīdi, kad sasprindzinājums sasniegs maksimumu. Tas notika šķietami nenozīmīgā momentā. Otrās dienas vakarā Londonas telecentra kamera klaiņāja pa pilsētas senatnīgajām ieliņām. Tā apstājās kāda koktēlnieka darbnīcas pagalmā. Mākslinieks rūpīgi strādāja, ar apdomīgiem, mērķtiecīgiem cirtieniem atšķeldams no topošā veidojuma skaidu pēc skaidas. Lai pabeigtu šo darbu, bija vajadzīgas nedēļas un mēneši.
Laberro piecēlās kājās. Viņa labā roku vilcinādamās tuvojās zaļajai pogai. Tad, īsi iekliegdamies, viņš piepeši parāva atpakaļ galveno spēka pārslēdzēju, pastreipuļoja dažus soļus uz priekšu un iekrita Maksa izstieptajās rokās.
Kad viņi ieradās Silvestro kabinetā, ģenerāldirektors sacīja:
— Labi nostrādāts, Larkin!
Laberro saraustīti murmināja:
— Vajag pateikt. Tūlīt pat vajag viņiem pateikt. Lai viņi drīzāk uzzina. Šie brīnišķīgie cilvēki. . . Viņiem jāzina . . .
Makss būtu palēnām atklājis Laberro patiesību, bet Silvestro strupi pateica:
— Savaldieties, Laberro! Nav taču nekā ko teikt.
— Ka viss ir kārtībā! — Laberro sacīja. — Jums tas viņiem jāpasaka.
— īeslēdziet Filadelfiju! — Silvestro teica Menigsteinam.
Iespējams, ka tā bija tā pati rēvija. Sieviešu kājas un krūtis izaicinoši ņirbēja pa skatuvi tās pašas kakofonijas pavadījumā. Laberro apstulbis papurināja galvu.
— Es nekā nesaprotu.
— Tā bija Larkina ideja, — Silvestro pašapmierināti sacīja.
— Viņiem nekas netika paziņots, Metjū, — Makss klusi teica. — Un arī nekad netiktu paziņots.
— Bet telepārraides … — Laberro murmināja. — Baznīcas . . . muzeji. .. meitenīte mežā … Es nesaprotu.
Viņš kā apbēdināts suns jautājoši lūkojās te vienā, te otrā.
— Tas viss tika inscenēts, — Makss pacietīgi skaidroja. — Jūs bijāt tik ļoti drošs, ka mēs nevaram tikt jums klāt tur pie jūsu galda. Un mēs, protams, arī nevarējām. Bet televīzijas ekrāns atradās ārpus barjeras. Tas bija mūsu rīcībā. Jūs noskatījāties pārraides no vairākām fiktīvām stacijām, ko Telesakaru korporācija ierīkoja speciāli šim nolūkam. Visas šīs ainas tika nospēlētas, Metjū.
— Televīzija izdarīja velnišķīgi labu darbu, — Silvestro sacīja. — Un es ilgu laiku neteikšu neviena slikta vārda par Sa- guki teātri.
— Bet kāpēc tas bija vajadzīgs? — Laberro saniknots jautāja.
— Diemžēl, — Makss sacīja, — mēs nevarējām būt droši, ka cilvēce sagaidīs savu bojā eju ar tādu cieņu, kā to spēja notēlot Saguki aktieri. Ars melior vitae[17]. Un bija ārkārtīgi svarīgi parādīt jums tieši to.
— Citiem vārdiem sakot, melot, — Laberro neskanīgi sacīja.
— Vai dzeja ir meli? — Makss jautāja. — Mēs tikai likām jums pārvērtēt savu redzes viedokli. Ziniet, jūsu agrākie uzskati bija mazliet neobjektīvi. Cilvēkiem tomēr ir ari savas labās puses, pat priekšniekiem. Viņš, piemēram, nav atriebīgs. Mēs esam parūpējušies par jūsu nākotni, Metjū. Jūs pārcels citā darbā. Tas nebūs viegls, taču es domāju, ka jūs tajā saskatīsit savu pievilcību. Jūs strādāsit «Lignin Products» zinātniskās pētniecības stacijā Kalifornijas sekvoju mežos. Jūsu nākotne tur pieder jums pašam.
Vēl arvien neticēdams, bet izskatīdamies kā tikko no slikta sapņa pamodies, Laberro kopā ar Silvestro izgāja no kabineta. Menig- steins un Makss noraudzījās viņiem paka].
— Vēlreiz gods un slava direktoram L&r- kinam! — Menigsteins sacīja.
Makss savilka grimasi.
— Un veiksmīgajam Menigsteinam tāpat!
Menigsteins pasmīnēja.
— Es esmu pazemināts. Mani pārceļ atpakaļ uz personāla izpētes nodaļu, kur strādāju pirms diviem gadiem.
— Turpiniet! — Makss sacīja.
— Esmu apvainojis ģenerāldirektoru. Izturējies nekaunīgi. Vai atceraties?
Makss aši paskatījās uz viņu.
— Priekšnieki nav atriebīgi, — viņš sacīja. — Vai tas jūs gauži sarūgtina, Norman?
— Es par to pat ļoti priecājos, — Menigsteins atbildēja. — Es aizeju. Es nokratu «Atomics» putekļus no savām kurpēm.
Makss jautājoši palūkojās viņā.
— Es dodos līdzi Laberro, — Menigsteins paskaidroja, — lai novērotu, kā aug sekvojas Kalifornijā. Tas ir darbs visam mūžam.
Viņi apsēdās uz Silvestro greznā rakstāmgalda, aplikusi rokas viens otram ap pleciem, un smējās līdz asarām.