eviens vairs neatcerējās, kad cilts bija uzsākusi savu ilgo ceļojumu: plašie paugurainie līdzenumi, tās pirmā mājvieta, tagad bija vairs tikai pusaizmirsts sapnis. Gadiem ilgi Sens un viņa ļaudis bija klīduši pa apvidu ar nelieliem uzkalniem un vizuļojošiem ezeriem, un nu viņu priekšā slējās kalni. Šovasar viņiem jātiek tiem pāri un jāsasniedz dienvidi, laika nebija atlicis daudz.
Baltās šausmas, kas bija atnākušas no poliem, saberžot putekļos kontinentus un sasaldējot savā ceļā pat gaisu, nebija palikušas pat dienas gājiena attālumā aiz viņiem. Sens nezināja, vai šļūdoņi spēs pārvarēt priekšā redzamos kalnus, un sirdī loloja vāju cerības dzirkstīti. Kalni varēja izrādīties šķērslis, pret kuru veltīgi sistos pat nežēlīgais ledus. Dienvidu zemēs, par kurām vēstīja leģendas, viņa ļaudis beidzot atrastu patvērumu.
Vajadzēja daudzas nedēļas, lai sameklētu pāreju, kuru varētu izmantot cilts un tās dzīvnieki. Pienākot vasaras vidum, viņi bija apmetušies vientuļā ielejā, kur gaiss bija retināts un zvaigznes mirdzēja neredzēti spoži. Vasara jau gāja uz beigām, kad Sens ar abiem dēliem devās uz priekšu izlņkot ceļu. Trīs dienas viņi kāpa un trīs naktis gulēja, cik nu labi tas bija iespējams, uz ledainajām klintīm. Un ceturtajā rītā priekšā vairs nebija nekā, izņemot ieslīpu nogāzi, kas veda uz pelēku akmeņu piramīdu, ko pirms daudziem gadsimtiem bija. cēluši citi ceļotāji.
Tuvojoties nelielajai akmeņu piramīdai, Šens trīsēja, bet ne jau no aukstuma. Viņa dēli bija palikuši iepakaļ; neviens nerunāja, jo pārāk daudz kas izšķīrās šai brīdī. Tūlīt viņi uzzinās, vai tiešām visas cerības bijušas veltas.
Kalnu siena aizlocījās uz austrumiem un rietumiem, it kā ieskaudama lejā izpletušos zemi. Tur jūdzēm tālu aizstiepās viļņains līdzenums ar lielu upi, kas milzīgās cilpās aizvijās tam pāri. Tā bija auglīga zeme; cilts tur varētu iekopt labību, ja vien būtu droša, ka līdz ražas novākšanai nebūs jābēg.
Tad Šens pacēla acis uz dienvidiem un redzēja sabrūkam visas savas cerības. Tur, pasaules malā, blāvi mirdzēja tā pati nāvi nesošā gaisma, ko viņš tik bieži bija skatījis ziemeļos — ledus atspīdums aiz horizonta.
Tālāk ceļa nebija. Visus šos gadus, viņiem bēgot, šļūdoņi no dienvidiem bija virzījušies viņiem pretī. Drīz kustīgas ledus sienas viņus samals …
Dienvidu šļūdoņi sasniedza kalnus tikai nākamās paaudzes laikā. Tajā pēdējā vasarā Sena dēli sanesa cilts svētos dārgumus pie vientuļās piramīdas, kas slējās virs līdzenuma. Ledus, kas kādreiz bija mirdzējis aiz horizonta, tagad atradās viņiem gandrīz pie kājām; uz pavasara pusi tas jau šķelsies pret kalnu sienām.
Neviens vairs nesaprata dārgumu nozīmi: tie saistījās ar pārāk tālu pagātni, lai kāds no dzīvajiem to saprastu. To izcelšanās gaisa miglā, kas ietina Zelta Laikmetu, un neviens vairs nestāstīs, kā tie beidzot nonākuši šīs klejotāju cilts īpašumā, jo tas bija stāsts par nebūtībā nogrimušu civilizāciju.
Kādreiz visas šīs nožēlojamās relikvijas kaut kāda iemesla dēļ glabāja kā dārgumu, un tagad tās bija kļuvušas svētas, lai gan to nozīme sen bija zudusi. Teksts vecajās grāmatās bija izbālējis jau pirms vairākiem gadsimtiem, tomēr lielu daļu iespieduma vēl varēja salasīt — ja atrastos kāds, kas to spētu. Bet jau daudzas paaudzes bija mainījušās kopš tiem laikiem, kad cilvēkiem bija vajadzīgas septiņzīmju logaritmu tabulas, pasaules Ģeogrāfijas atlants un Sibēliusa Septītās simfonijas partitūra, ko, spriežot pēc titullapas, bija iespiedis H. K. Ču un dēli Pekinā 2021. gadā.
Vecās grāmatas bija godbijīgi novietotas nelielās, speciāli šim nolūkam izveidotās kapenēs. Turpat atradās raiba kolekcija — zelta un platīna monētas, salauzta teleskopa lēca, rokas pulkstenis, luminiscējošā spuldze, mikrofons, elektriskā skujamaparāta asmens, dažas miniatūras radiolampas — viss, kas palicis pāri no tiem laikiem, kad civilizācija, sasniegusi savu uzplaukumu, izzuda uz mūžiem. Tas viss bija rūpīgi sakravāts. Tad sekoja vēl trīs relikvijas, visneizprotamākās, bet tieši tādēļ vissvētākās.
Pirmais bija savādas formas metāla gabals, kura krāsa liecināja par augstas temperatūras iedarbību. Tas bija savā ziņā visaizkustinošākais no visiem šiem pagātnes simboliem, jo stāstīja par Cilvēka izcilāko sasniegumu un par nākotni, ko viņš, iespējams, paredzējis. Sarkankoka paliktni, uz kura tas bija uzmontēts, rotāja sudraba plāksnīte ar uzrakstu:
Kosmiskā kuģa «Rīta zvaigzne» labā borta sprauslas papildu aizdedze.
Zeme — Mēness, 1985.
Nākamais bija vēl viens antīkās zinātnes brīnums — caurspīdīgas plastmasas lode ar tajā iestrādātiem dīvainas formas metāla gabaliem. Tās centrā atradās niecīga kapsula ar sintētisku radioaktīvu vielu, ko ieskāva pārveidojošie ekrāni, kuri raidīja izstarojumu tālu pāri spektra robežām. Kamēr vien viela saglabāja aktivitāti, lode bija it kā miniatūrs radioraidītājs, kas izstaro enerģiju visos virzienos. Pavisam bija izgatavotas tikai dažas šādas lodes; tās bija paredzēts izmantot par pastāvīgiem signālaparātiem asteroīdu orbītu norādīšanai. Bet Cilvēks nekad nesasniedza asteroīdus, un signālaparāti tā arī netika izmantoti.
Pēdējā relikvija bija plakana, apaļa metāla kārba, ļoti plata, toties sekla. Tā bija rūpīgi aizlodēta un grabēja, kad to pakratīja. Cilts ticējums paredzēja nelaimi, ja kārbu atvērtu, un neviens nezināja, ka tajā atrodas viens no izcilākajiem mākslas darbiem, kas radīts apmēram pirms tūkstoš gadiem.
Darbs bija pabeigts. Abi vīri aizvēla akmeņus savās vietās un sāka lēni kāpt lejup pa kalna nogāzi. Pat līdz pēdējam brīdim Cilvēks domāja par nākotni, centās saglabāt kaut ko nākamajām paaudzēm.
Toziem milzīgie ledus vaļņi sāka pirmo uzbrukumu kalniem, virzoties no ziemeļiem un dienvidiem. Priekškalnes tika pārplūdinātas jau pirmajā triecienā, šļūdoņi tās pārvērta putekļos. Bet kalni stāvēja stingri, un, pienākot vasarai, ledus nedaudz atkāpās.
Tā cīņa turpinājās ziemu pēc ziemas, un gaisu tricināja lavīnu rēkoņa, samalto klinšu brakšķēšana un sašķeltā ledus eksplozijas. Neviens Cilvēka karš nav bijis nežēlīgāks un nav aptvēris zemeslodi pilnīgāk kā šis! Beidzot ledus paisuma viļņi sāka atplūst un lēni slīdēt lejup pa nogāzēm; kalnus tiem tā arī nebija izdevies pakļaut, lai gan ielejas un pārejas joprojām atradās ledus gūstā. Tas nozīmēja neizšķirtu: šļūdoņi bija uzdūrušies cienīgam pretiniekam.
Bet tas viss bija pārāk vēlu, lai Cilvēkam no tā būtu kāds labums.
Pagāja gadsimti, un drīz atgadījās kaut kas tāds, kam jānotiek vismaz reizi jebkuras Visuma pasaules vēsturē, lai cik tāla un vientuļa tā arī būtu . . .
Kuģis no Venēras nokavējās par piectūkstoš gadiem, bet tā apkalpe neko par to nezināja. Vēl daudz miljonu kilometru attālumā teleskopi bija pamanījuši lielo ledus plīvuru, kas padarīja Zemi par visspilgtāko debessķermeni tūlīt pēc Saules. Šur tur apžilbinošo klajumu izraibināja melni traipi, kas liecināja par gandrīz apraktu kalnu esamību. Tas arī bija viss. Viļņojošie okeāni, līdzenumi un meži, tuksneši un ezeri — viss, kas reiz bija Cilvēka pasaule, tagad atradās ledus gūstā, likās, uz mūžu.
Kuģis pievirzījās tuvāk Zemei un iegāja, orbītā nepilnas tūkstoš jūdzes no tās. Piecas dienas tas riņķoja ap planētu; kameras pa to laiku fiksēja visu, kas bija palicis redzams, un simtiem instrumentu vāca informāciju, kura prasīs Venēras zinātniekiem daudzu gadu darbu. Tieša nosēšanās nebija paredzēta, šķita, ka tam nebūtu jēgas. Bet sestajā dienā aina mainījās. Panorāmas skaitītājs, noregulēts uz maksimālo diapazonu, uztvēra piectūkstoš gadus vecā signālaparāta dziestošo radiāciju. Gadsimtiem ilgi tas bija raidījis signālus, kuri pakāpeniski zaudēja intensitāti sakarā ar aparāta radioaktīvās sirds darbības strauju pavājināšanos.
Skaitītājs pieskaņojās signālaparāta frekvencei. Kontroltelpā zvans uzstājīgi pieprasīja, lai tam pievērš uzmanību. Nedaudz vēlāk Venēras kuģis izgāja no orbītas un lidoja pretī Zemei — pretī kalniem, kas joprojām lepni slējās virs ledus, pretī akmeņu piramīdai, kuru laika zobs gandrīz nebija skāris.
Gigantiskais Saules disks žilbinoši mirdzēja debesīs, ko vairs neaizplīvuroja migla, jo mākoņi, kuri reiz slēpa Venēru, tagad bija pilnīgi izklīduši. Spēks, kas bija izmainījis Saules radiāciju, bija pazudinājis vienu civilizāciju, bet devis dzīvību citai. Pirms gandrīz piectūkstoš gadiem pusmežonīgie Venēras ļaudis pirmoreiz ieraudzīja Sauli un zvaigznes. Tāpat kā uz Zemes, arī Venēras zinātne sākās ar astronomiju, un augšupeja uz šīs bagātās, siltās pasaules, ko nekad nebija skatījis Cilvēks, norisinājās neticami strauji.
Varbūt venēriešiem bija palaimējies. Viņi nepazina Tumšo Laikmetu, kas tūkstoš gadus turēja važās Cilvēku; ķīmijā un mehānikā viņi negāja garo apkārtceļu, bet uzreiz nonāca pie daudz fundamentālākajiem kodolfizikas likumiem. Kamēr Cilvēks nogāja ceļu no piramīdām līdz raķeškuģim, venērieši no zemkopības apgūšanas bija tikuši līdz pašai antigravitācijai — lielākajam noslēpumam, ko Cilvēks tā arī nebija atminējis.
Siltais okeāns, kurā joprojām mitinājās lielākā daļa jaunās planētas dzīvības, gurdi vēla viļņus pret smilšaino krastu. Kontinents bija tik jauns, ka pat smiltis vēl sastāvēja no rupjiem graudiem: jūra nebija paspējusi sasmalcināt tos. Zinātnieki gulēja pa pusei ūdenī, to skaistie rāpuļu ķermeņi Saules gaismā mirdzēja. Šai krastā no visām planētas salām bija sapulcējušies Venēras dižākie prāti. Viņi vēl nezināja, ko klausīsies, izņemot to, ka tas attiecas uz Trešo Pasauli un noslēpumaino rasi, kura to apdzīvojusi pirms ledus uzbrukuma.
Vēsturnieks stāvēja uz sauszemes, jo instrumenti, kurus viņš gribēja lietot, bija jāsargā no ūdens. Tam līdzās atradās liela mašīna, ko viņa kolēģi ziņkāri apskatīja. Bija skaidrs, ka aparāts saistīts ar optiku, jo lēcu sistēma projicēja attēlu uz balta ekrāna vairāku jardu attālumā.
Vēsturnieks sāka runāt. Viņš īsi rezumēja nedaudzos par Trešo Planētu un tās iedzīvotājiem uzzinātos faktus, pieminēja gadsimtiem ilgos neauglīgos pētījumus, kuros veltīgi mēģināts iztulkot kaut vienu vienīgu Zemes rakstu vārdu. Planētu apdzīvojusi rase ar ievērojamām spējām tehnikā; vismaz par to liecinājušas nedaudzās piramīdā uz kalna atrastās mašīnu detaļas.
— Mēs nezinām, kādēļ tik attīstīta civilizācija beigusi pastāvēt. Gandrīz droši var teikt, ka tai bijušas pietiekamas zināšanas, lai pārdzīvotu Ledus Laikmetu. Jābūt kādam citam iemeslam, par kuru mēs neko nezinām, — varbūt slimība vai rases deģenerēšanās. Pastāv uzskats, ka cilšu sadursmes, līdzīgas tām, kādas notikušas pie mums aizvēsturiskos laikos, varētu būt turpinājušās uz Trešās Planētas arī tehnikas attīstības apstākļos. Daži filozofi uzskata, ka mašīnu eksistence nebūt- nav saistīta ar augstu civilizācijas pakāpi un kari teorētiski ir iespējami arī sabiedrībā ar augstu mehanizāciju, aviāciju un pat radiotehniku. Tāda koncepcija ir pilnīgi sveša mūsu uzskatiem, bet mums jāatzīst tās iespējamība. Tā katrā ziņā varētu izskaidrot izzudušās rases pagrimumu.
Valda uzskats, ka mēs nekad neuzzināsim, kāds bijis Trešo Planētu apdzīvojušo būtņu ārējais izskats. Gadsimtiem ilgi mūsu mākslinieki tēlojuši ainas no mirušās pasaules vēstures, likdami to apdzīvot daždažādām fantastiskām būtnēm. Lielākā daļa šo būtņu vairāk vai mazāk atgādinājušas rnūs, lai gan bieži ticis uzsvērts — tādēļ vien, ka mēs esam rāpuļi, nav jāsecina, ka visām saprātīgām būtnēm noteikti jābūt rāpuļiem. Tagad mēs esam atrisinājuši vienu no sarežģītākajām vēstures problēmām. Beidzot, pēc piecsimt gadu ilgiem pētījumiem, mēs esam atklājuši Trešās Planētas valdošo dzīvo būtņu īsto veidu un dabu.
Sapulcējušos zinātnieku vidū atskanēja klusinātas izbrīnās pilnas balsis. Daži bija tik pārsteigti, ka uz brīdi pazuda zem ūdens, kā visi venērieši mēdza darīt sasprindzinājuma momentos. Vēsturnieks pagaidīja, līdz viņa kolēģi atkal uzpeldēja elementā, ko viņi tik ļoti neieredzēja. Viņš pats jutās gluži ērti, jo virs viņa nepārtraukti darbojās nelieli smidzinātāji. Ar to palīdzību viņš varēja vairākas stundas uzturēties sausumā, pirms vajadzēja atkal atgriezties okeānā.
Uztraukums lēni norima, un lektors turpināja:
— Viens no mīklainākajiem priekšmetiem, ko mēs atradām uz Trešās Planētas, ir plakans metāla konteiners ar ļoti garu, caurspīdīgu, malās perforētu un cieši uz spoles uztītu plastmasas lenti. Šī caurspīdīgā lente no pirmā acu uzmetiena likās gluži neizteiksmīga, bet pārbaudē ar jauno subelektronu mikroskopu atklājās, ka tā nav. Uz materiāla virsmas ir tūkstošiem miniatūru attēlu, kas mūsu acij nav saredzami, bet ir pilnīgi skaidri attiecīgā apstarojamā. Ļoti ticams, ka tie iespiesti materiālā ar kādas ķīmiskas metodes palīdzību un laika gaitā padzisuši.
Šie attēli acīmredzot ir Trešās Planētas dzīves hronika tās civilizācijas ziedu laikos. Attēli nav neatkarīgi cits no cita; blakus esošie ir gandrīz vienādi un atšķiras tikai ar sīkām kustību detaļām. Šāda ieraksta mērķis ir skaidrs: lai attēlotu ilgstošu kustību, nepieciešams fiksēt atsevišķus tās momentus
ātrā secībā. Mēs esam konstruējuši šādu aparātu, un man te ir precīzs attēlu secības atveidojums.
Kadri, ko jūs tūlīt skatīsiet, aiznes mūs daudzus tūkstošus gadu tālā pagātnē, mūsu kaimiņu planētas uzplaukuma laikos. Jūs redzēsiet ļoti sarežģītu civilizāciju, kuras darbībā mēs daudz ko varam tikai neskaidri nojaust. Dzīve liekas bijusi ļoti brāzmaina un enerģijas pilna, un tajā ir daudz mulsinoša.
Ir skaidrs, ka Trešo Planētu apdzīvojušas dažādas sugas, pie kam neviena no tām nav bijusi rāpuļi. Tas ir trieciens mūsu lepnumam, bet tāds secinājums ir neizbēgams. Dominējošā dzīvības forma, šķiet, bijis divkājis ar divām rokām. Tas pārvietojies stāvus un sedzis ķermeni ar kaut kādu elastīgu materiālu, droši vien aizsardzībai pret aukstumu, jo pat pirms Ledus Laikmeta temperatūra uz planētas bijusi daudz zemāka nekā mūsu pasaulē.
Taču es ilgāk nepārbaudīšu jūsu pacietību. Tūlīt jūs redzēsiet ierakstu, par ko es jums stāstīju.
No projekcijas aparāta izšāvās spilgts gaismas kūlis. Atskanēja klusa dūkoņa, un uz ekrāna parādījās simtiem savādu būtņu, kas raustīdamās pārvietojās šurpu turpu. Attēls pēkšņi paplašinājās, ietvēra vienu no šīm būtnēm, un zinātnieki varēja pārliecināties, ka vēsturnieka apraksts bijis pareizs. Būtnei bija divas diezgan tuvu kopā stāvošas
acis, bet pārējo sejas rotu nozīmi nevarēja izprast. Galvas apakšdaļā rēgojās liela atvere, kas nepārtraukti aizvērās un atvērās; droši vien tai bija kaut kāds sakars ar būtnes elpošanu.
Zinātnieki kā apburti vēroja, kā savādās būtnes tiek iesaistītas fantastiskos piedzīvojumos. Notika neticami nikna sadursme ar citu, nedaudz atšķirīgu radījumu. Likās, ka abiem noteikti jāiet bojā, bet nē, — kad viss bija cauri, neviens nelikās cietis. Tad sekoja jūdzēm garš mežonīgs brauciens kādā mehānismā ar četriem riteņiem, kurš spēja ārkārtīgi ātri pārvietoties. Skrējiens beidzās pilsētā, kas bija stāvgrūdām pārpildīta ar citiem satiksmes līdzekļiem; tie kustējās visos virzienos galvu reibinošā ātrumā. Neviens nebrīnījās, kad divas mašīnas sadūrās un abas tika sadragātas.
Pēc tam notikumi kļuva arvien sarežģītāki. Tagad bija gluži skaidrs, ka būs nepieciešami daudzu gadu pētījumi, lai analizētu un izprastu visu notiekošo. Bija skaidrs arī tas, ka ieraksts ir mākslas darbs, pie tam nevis precīzs, bet drīzāk nedaudz stilizēts Trešās Planētas dzīves atspoguļojums.
Attēlu plūsmai beidzoties, lielākā daļa zinātnieku jutās pilnīgi apstulbuši. Pēdējais kadrs attēloja haotisku kņadu, kur būtne, kas bija atradusies uzmanības centrā, tika ierauta kādā šausmīgā, bet neizprotamā katastrofā. Attēls sašaurinājās līdz aplim ar būtnes galvu centrā. Pēdējā aina attēloja tuvplānā tās seju, acīmredzot paužot kaut kādas spēcīgas jūtas, bet nebija uzminams, vai tās ir ārkārtīgas dusmas, bēdas, izaicinājums, rezignācija vai vēl kas cits.
Attēls nozuda. Uz ekrāna pazibēja kaut kādas rakstu zīmes, tad viss bija cauri.
Dažas minūtes valdīja absolūts klusums, ja neskaita viļņu šļakstus smiltīs. Zinātnieki bija pārāk apstulbuši, lai runātu. Acumirklīgais ieskats Zemes civilizācijā bija atstājis uz viņu prātiem satriecošu iespaidu. Tad nelielas grupiņas sāka sarunāties, vispirms čukstus, tad arvien skaļāk, domām par redzēto kļūstot noteiktākām. Drīz Vēsturnieks lūdza uzmanību un atkal uzrunāja klātesošos.
— Mēs pašreiz plānojam, — viņš iesāka, — plašu pētījumu programmu, lai uzzinātu no šīs hronikas pēc iespējas vairāk. Tiek gatavots tūkstošiem kopiju, ko izdalīs visiem darbiniekiem. Pienācīgi jānovērtē ar to saistītās problēmas; būs jāveic milzu darbs, it sevišķi psihologiem. Bet es nešaubos, ka mēs gūsim panākumus. Kurš vēlāk, nākamajās paaudzēs, varēs kaut ko pateikt par šo brīnišķīgo rasi, ja mēs nespēsim to izdarīt? Pirms šķiramies, palūkosimies vēlreiz uz mūsu tālajiem radiniekiem, kuru prāts varbūt pārspējis mūsējo, bet no kuriem munis palicis tik maz.
Uz ekrāna vēlreiz pazibēja beigu kadrs, šoreiz nekustīgs, jo projekcijas aparāts bija izslēgts. Ar tādu kā godbijību zinātnieki cieši vērās klusajā pagātnes tēlā, kamēr mazais divkājis savukārt lūkojās uz viņiem ar tam raksturīgo uzpūtību.
Pēdējo reizi Laikā tas simbolizēs cilvēku rasi. Venēras psihologi analizēs tā darbību un novēros katru tā kustību, līdz viņi varēs rekonstruēt tā smadzeņu uzbūvi. Par to sarakstīs tūkstošiem grāmatu. Tiks izdomātas juceklīgas filozofijas, lai izskaidrotu tā izturēšanos. Bet viss šis darbs, visi šie pētījumi būs gluži veltīgi.
Lepnā un vientuļā figūra uz ekrāna droši vien sardoniski smīnēja par zinātniekiem, kuri atsāka savus mūžsenos, neauglīgos meklējumus. Tās noslēpums paliks neatminēts, kamēr vien pastāvēs Visums, jo neviens nekad vairs nevarēs izlasīt Zemes mirušo valodu. Nākamajos gadsimtos vēl miljoniem reižu šie pēdējie vārdi pazibēs uz ekrāna, un neviens nekad neuzminēs to nozīmi: «Volta Disneja ražojums».