Jau piecpadsmit gadu harrieši bija uzturējušies savā bāzē Mēness otrā pusē.
Tas bija kaut kas nepiedzīvots, kaut kas nedzirdēts! Neviens harrietis nebūtu ticējis, ka tas var vilkties tik ilgi. Speciālas dezak- tivācijas vienības pilnā trauksmes gatavībā bija gaidījušas piecpadsmit gadu, lai kuru katru mirkli piķētu lejup cauri radioaktīvajiem mākoņiem un glābtu kas glābjams, palīdzētu tiem nedaudzajiem, kuri būs palikuši dzīvi. Protams, par pieklājīgu atlīdzību.
Taču nu jau piecpadsmit reižu planēta bija apriņķojusi ap savu Sauli. Katra apriņķojuma laikā satelīts nepilnas trīspadsmit reizes bija apmetis loku ap planētu. Un visu šo laiku kodolkarš nebija sācies.
Domājošie lielie primāti uzspridzināja atombumbas dažādos planētas virsmas punktos. Planētas stratosfēra no radioaktīvajiem atkritumiem bija kļuvusi nenormāli silta. Bet karš nesākās un nesākās.
Deviens loloja cerību, ka viņu nomainīs. Viņš bija pēc skaita ceturtais šās kolonizācijas ekspedīcijas komandieris (ja pēc piecpadsmit gadu ilgas bezdarbības to vēl varēja tā dēvēt), un viņam būtu gauži pa prātam, ja te ierastos piektais. Tagad, kad harriešu pasaule sūtīja uz šejieni Virsadministratoru, lai tas personiski iepazītos ar stāvokli, viņa nomainīšana varēja notikt visai drīz. Jauki! - Deviens stāvēja uz Mēness virsmas, ģērbies savā skafandrā, un domāja par mājām, par Harriju. Viņa garās, tievās rokas nemierīgi kustējās, it kā ilgodamās (cauri miljoniem gadu saglabājušas instinktu) pēc pirmatnējā meža kokiem. Viņš bija tikai trīs pēdas garš. Zem ķiveres caurspīdīgā sejsega bija redzama melna, krunkaina seja ar resnu, kustīgu degunu tieši pašā centrā. Uz melnā fona mazais smalkās bārdas kušķītis izskatījās spodri balts. Skafandra mugurpusē mazliet zem vidus bija izcilnis, kurā ērti novietojās īsā, strupā harriešu aste.
Deviens savu ārieni, protams, uzskatīja par normālu un dabisku, taču viņš ļoti labi zināja, ka harrieši stipri atšķiras no visām citām Galaktikas domājošajām būtnēm. Harrieši vienīgie bija tik mazi augumā; viņiem vienīgajiem bija aste; viņi vienīgie ēda tikai veģetāru barību… un viņi vienīgie bija izvairījušies no neizbēgamā kodolkara, kas bija pazudinājis visas pārējās zināmās domājošo būtņu sugas.
Viņš stāvēja ar valni apjoztā ieplakā, kas - pletās tik daudzu jūdžu tālumā, ka to ietverošā augstā malas krants nozuda aiz apvāršņa. (Šādu reljefa veidojumu, ja tas būtu mazāku apmēru, Harrijā sauktu par krāteri.) Fie ieplakas dienvidu malas vaļņa, kur vienmēr bija zināms pavēnis pret tiešajiem Saules stariem, atradās pilsēta. Sākumā, protams, tā bija tikai pagaidu nometne, bet, gadiem ritot, šurp tika atvestas sievietes, tepat dzima bērni. Tagad šeit bija skolas, komplicētas hidroponikas iekārtas un lieli ūdens rezervuāri — viss, kas nepieciešams pilsētai bezgaisa pasaulē.
Smieklīgi! Un tas viss tādēļ, ka viena planēta, kam bija kodolieroči, negribēja sākt kodolkaru.
Virsadministrators, kam kuru katru brīdi vajadzēja ierasties, bez šaubām, gandrīz tūlīt uzdos to pašu jautājumu, ko Deviens bija uzdevis sev jau līdz apnikumam.
Kāpēc nav noticis kodolkarš?
Deviens vēroja, kā smagnējie movi sagatavo nosēšanās laukumu, nogludinādami nelīdzenumus un noklādami pamatu ar keramikas masas slāni, kam vajadzēja absorbēt su- peratomiskā lauka grūdienus kuģa nolaišanās brīdī, iespējami pasargājot pasažierus no neērtībām.
Pat savos skafandros movi šķita spēka pārpilni, taču tas bija tikai muskuļu spēks. Aiz viņiem varēja redzēt kāda harrieša mazo stāvu. Tas deva pavēles, un movi paklausīgi tās izpildīja. Kā gan citādi!
No visiem domājošajiem lielajiem primātiem movu rase maksāja harriešiem meslus visneparastākajā veidā — vairāk paši ar sevi nekā ar materiālām vērtībām. Tā bija apbrīnojami noderīga atlīdzība, daudzējādā ziņā labāka nekā tērauds, alumīnijs vai medikamenti.
Deviena radiotelefons iesprakšķējās.
— Kuģis ir jau redzams, ser! — atskanēja ziņojums. — Tas nolaidīsies stundas laikā.
— Ļoti labi, — Deviens sacīja. — Lieciet sagatavot manu mašīnu, lai es varu doties pie kuģa, tiklīdz sāksies nosēšanās.
Patiesībā viņam nepavisam nelikās, ka ir ļoti labi.
Virsadministrators ieradās savas personiskās svītas pavadībā, kas sastāvēja no pieciem moviem. Kopā ar viņu tie ienāca pilsētā — katrā pusē pa vienam, trīs aizmugurē. Tie palīdzēja viņam novilkt skafandru, tad novilka savējos.
Viņu retām spalvām klātie ķermeņi, lielās, rupji veidotās sejas, platie deguni un plakanie vaigu kauli bija pretīgi, taču neiedvesa bailes. Kaut arī viņi bija divreiz garāki un gandrīz trīsreiz resnāki par harriešiem, viņu acis raudzījās truli un poza, kādā tie stāvēja, mazliet noliekuši resni dzīslotos kaklus un apātiski nokāruši muskuļainās rokas, pauda pilnīgu padevību.
Virsadministrators atlaida movus, un tie izgāja laukā. Patiesībā viņam, protams, šāda apsardze nebija vajadzīga, taču augstais stāvoklis prasīja, lai viņam allaž būtu pieci pavadoņi, un tas tika ievērots.
Ne maltītes, ne gandrīz nebeidzamā apsveicināšanās rituāla laikā netika runāts par dienesta darīšanām. Tikai vēlā stundā, kad daudz piemērotāk būtu bijis doties pie miera, Virsadministrators, ar sīkajiem pirkstiem paburzījis savu bārdas kušķīti, jautāja: ■ — Cik ilgi, kaptein, mums vēl būs jāgaida uz šo planētu?
Viņš acīmredzot bija jau krietni vecs. Viņa augšdelmu apspalvojums bija nosirmojis un pušķīši pie elkoņiem gandrīz tikpat balti kā bārdiņa.
— Es to nevaru pateikt, jūsu augstība, — Deviens pazemīgi sacīja. — Viņi neiet parasto ceļu.
— Tas ir acīm redzams. Jautājums ir, kāpēc viņi neiet parasto ceļu? Padomei ir skaidrs, ka jūsu ziņojumos nav pateikts viss līdz galam. Jūs izvirzāt teorijas, bet nepamatojat tās ar faktiem. Mums tur Harrijā tas viss ir apnicis. Ja jums ir zināms kaut kas tāds, par ko mēs neesam informēti, tagad būtu laiks par to parunāt.
— Te ir grūti kaut ko noteikti apgalvot, jūsu augstība. Līdz šim mēs nekad neesam novērojuši kādu planētu tik ilgu laiku. Un vēl pavisam nesen mūsu izlūkošanai bija nepareiza ievirze. Katru gadu mēs gaidījām, ka kodolkarš sāksies nākamajā gadā, un tikai tagad, kopš es esmu komandieris, mēs esam sākuši intensīvāk pētīt planētas iedzīvotājus. Vismaz viens labums ir no ilgās gaidīšanas — mēs esam iemācījušies dažas no viņu galvenajām valodām.
— Patiešām? Pat bez nosēšanās uz viņu planētas?
Deviens paskaidroja:
— Mūsu kuģi, kas novērošanas nolūkos ielidoja planētas atmosfērā, pierakstīja veselu virkni radioziņojumu, jo sevišķi pirmajos gados. Es liku mūsu lingvistiskajām skaitļošanas mašīnām tos apstrādāt, un pēdējā gada laikā esmu mēģinājis no visa šā materiāla izlobīt kādu jēgu.
Virsadministrators cieši pavērās Devienā ar tādu sejas izteiksmi, kas labāk par jebkuru skaļu izsaucienu liecināja, cik viņš ir pārsteigts.
— Un jūs esat uzzinājis kaut ko svarīgu?
— Iespējams, jūsu augstība, taču tas, ko esmu izdibinājis, ir tik dīvaini, pie tam manā rīcībā nav tiešu, noteiktu pierādījumu, tādēļ es neiedrošinājos runāt par to oficiāli savos ziņojumos.
Virsadministrators saprata.
— Vai jums būtu kas pretī izklāstīt savu viedokli neoficiāli — tikai man? — viņš mazliet klīrīgi jautāja.
— Ar lielāko prieku, — Deviens tūlīt atbildēja. — Šās planētas iedzīvotāji, protams, pēc savas dabas ir lielie primāti. Un viņiem piemīt konkurences instinkts.
Virsadministrators atviegloti nopūtās un aši nolaizīja savu degunu.
— Man bija tāda dīvaina iedoma, — viņš sacīja, — ka tiem varētu nebūt šā konkurences instinkta un ka tāpēc… Bet turpiniet, turpiniet!
— Viņiem ir šis instinkts, — Deviens apgalvoja. — Pie tam daudz spēcīgāks par vidējo.
— Bet kādēļ tad parastajā secībā nenotiek viss pārējais?
— Līdz zināmam punktam tas ir noticis, jūsu augstība. Pēc parastā ilgā inkubācijas perioda viņi sāka attīstīt tehniku; pēc tam parastās lielo primātu savstarpējās apkaušanās pārvērtās par patiešām iznīcinošiem kariem. Pēdējā liela mēroga kara beigu posmā tika izgudroti kodolieroči, un karš tūlīt beidzās.
Virsadministrators pamāja.
— Un tālāk?
— Tālāk notikumiem būtu vajadzējis risināties šādi: drīz pēc tam noteikti sākas kodolkarš, kara gaitā strauji tiek izgudroti arvien postošāki kodolieroči, kas tomēr tiek lietoti lielajiem primātiem tipiskajā veidā, un tā rezultātā drīz vien no iedzīvotājiem paliek pāri neliels skaits badā mirstošu indivīdu uz drupās pārvērstās planētas.
— Protams, bet tas nav noticis. Kāpēc?
— Jāņem vērā viens apstāklis, — Deviens turpināja. — Manuprāt, pie šiem lielajiem primātiem tehnikas attīstība, reiz sākusies, noritēja ārkārtīgi strauji.
— Nu un tad? — Virsadministrators iebilda. — Vai tam kāda nozīme? Viņi jo ātrāk varēja izgudrot kodolieročus.
— Taisnība. Bet pēc pēdējā vispārējā kara viņi turpināja neparasti straujā tempā attīstīt kodolieročus. Tā ir tā nelaime. Nāvi nesošais potenciāls bija ļoti palielinājies, iekāms radās izdevība uzliesmot kodolkaram, un tagad tas sasniedzis tādu līmeni, ka pat lielie primāti neuzdrošinās riskēt ar karu.
Virsadministrators plati ieplēta savas mazās, melnās acis.
— Tas nav iespējams. Nav svarīgi, cik talantīgi šie radījumi ir tehnikā. Kara zinātne strauji attīstās tikai kara laikā.
— Šie radījumi un viņu planēta šai ziņā varētu būt arī izņēmums, taču šķiet, ka pie viņiem notiek karš — ne īsts karš, tomēr karš.
— Ne īsts karš, tomēr karš … — Virsadministrators neizpratnē atkārtoja. — Ko tas nozīmē?
— Labi nezinu, — Deviens nikni noskuri- nāja degunu. — Šai jautājumā mani mēģinājumi izlobīt kādu jēgu no fragmentārā materiāla, ko mums izdevās uztvert, ir visai neapmierinoši. Uz šās planētas notiek kaut kas tāds, ko sauc par auksto karu. Un šis aukstais karš, lai kas tas īstenībā būtu, mežonīgi dzen viņus uz priekšu pētniecībā, tomēr nenovedot līdz kodolieroču lietošanai un iznīcībai.
— Neiespējami! — Virsadministrators iesaucās.
— Tur ir planēta. Te esam mēs, — Deviens sacīja. — Mēs esam gaidījuši piecpadsmit gadu.
Virsadministrators pacēla savas garās rokas un, sakrustojis virs galvas, nolaida plaukstas uz pleciem.
— Tad ir tikai viena izeja. Padomē tika apsvērta tāda varbūtība, ka planēta ir nonākusi strupceļā, sasniegusi stāvokli, kad valda sasprindzinājuma pilns miers, kas balansē tieši uz kodolkara robežas. Kaut kas līdzīgs tam, par ko jūs nupat stāstījāt, tikai neviens nevarēja izskaidrot šās parādības cēloņus. Bet tādu stāvokli mēs nedrīkstam pieļaut.
— Nedrīkstam, jūsu augstība?
— Nē. — Virsadministrators saviebās kā sāpēs. — Jo ilgāk tas- turpinās, jo lielāka kļūst varbūtība, ka lielie primāti var atklāt starpzvaigžņu ceļojumu metodes. Un tad viņi iespiedisies Galaktikā ar visu savu konkurences spēku. Vai jūs saprotat?
— Nu un tad?
Virsadministrators ierāva galvu dziļāk rokās, it kā negribētu dzirdēt to, kas pašam jāsaka. Viņa balss skanēja apslāpēti.
— Ja viņi tik tikko noturas līdzsvarā, mums tie mazliet jāpagrūž, kaptein. Mums tie jāpagrūž.
Devienam iekšas kaut kas sagriezās, un piepeši viņš rīkles galā sajuta apēsto pusdiena garšu.
— Jāpagrūž, jūsu augstība?
Viņš to nespēja saprast.
Tad Virsadministrators pateica tieši:
— Mums jāpalīdz viņiem sākt kodolkaru.
Varēja redzēt, ka viņam ir tikpat nelabi
ap dūšu kā Devienam. Viņš nočukstēja:
— Mums tas jādara!
Deviens tik tikko spēja parunāt.
— Bet kā to var izdarīt, jūsu augstība? — viņš čukstot jautāja.
— Es nezinu . . . Un neskatieties tā uz mani. Tas nav mans lēmums. Tas ir Padomes lēmums. Jūs taču saprotat, kas notiktu ar Galaktiku, ja domājošie lielie primāti ielauztos kosmosā ar pilnu spēku, kodolkara nenovājināti.
Deviens nodrebēja, to iedomājoties. Lielie primāti ar savu spēcīgo konkurences instinktu Galaktikā! Taču viņš neatlaidās:
— Bet kā var izraisīt kodolkaru? Kā tas izdarāms?
— Es jums saku, es nezinu. Bet vajag būt kādai iespējai. Varbūt. .. mēs varētu nosūtīt kādu ziņojumu vai… ar mākoņu akumulācijas palīdzību izraisīt katastrofiskas lietus gāzes. Mēs varētu daudz ko izdarīt ar viņu meteoroloģiskajiem apstākļiem . . .
— Kādā veidā tas varētu izraisīt kodolkaru? — Deviens, šo priekšlikumu neietekmēts, sacīja.
— Laikam jau nevarētu. Es to pieminēju tikai piemēra pēc. Bet lielajiem primātiem pašiem tas būtu jāzina. Galu galā viņi taču ir tie, kas sāk kodolkarus. Viņu smadzenes ir tā modelētas, ka tiem jāzina. Tāds ir Padomes pieņemtais lēmums.
Deviens izdzirdēja klusu troksni, kas radās, viņa astei lēnām dauzoties pret krēslu. Viņš mēģināja noturēt to mierā, bet veltīgi.
— Kāds lēmums, jūsu augstība?
— Sagūstīt vienu lielo primātu no planētas. Nolaupīt.
— Savvaļas lielo primātu?
— Pašreizējā momentā uz planētas eksistē tikai tādi. Protams, savvaļas.
— LJn ko, pēc jūsu domām, viņš mums pastāstīs?
— Tas nav svarīgi, kaptein. Ja vien viņš vispār kaut ko runās, mentalitātes analīze dos mums atbildi.
Deviens ierāva galvu, cik iespējams, dziļi starp lāpstiņām. Aiz pretīguma viņam padusēs trīcēja āda. Savvaļas lielais primāts! Viņš mēģināja to iedomāties •— kodolkara apdullinošo seku neskartu, harriešu eigēni- kas civilizējošās ietekmes nepārvērstu.
Virsadministrators nemaz necentās noslēpt, ka arī viņam tas šķiet pretīgi, taču sacīja:
— Jums, kaptein, būs jāvada sagūstīšanas ekspedīcija. Tas ir nepieciešams Galaktikas labā.
Deviens jau vairākkārt bija redzējis planētu, bet ikreiz, kad kuģis nonāca Mēness otrā pusē un redzeslokā parādījās šī pasaule, viņu sagrāba nepanesamas ilgas pēc mājām.
Tā bija skaista planēta, pēc savām dimensijām un īpašībām ļoti līdzīga Harrijai, tikai mežonīgāka un lielāka. Ieraudzīt to pēc tuksnesīgā Mēness bija satriecoši.
Interesanti būtu zināt, cik vēl šai līdzīgu planētu patlaban ir harriešu uzskaitē. Cik vēl ir šādu planētu, par kurām pedantiski novērotāji ir ziņojuši, ka līdz ar gadalaikiem to izskatā notiek pārmaiņas, kas izskaidrojamas vienīgi ar barības augu mākslīgu kultivēšanu? Cik reižu vēl nākotnē pienāks tāda diena, kad vienas vai otras planētas stratosfērā sāks pieaugt radioaktivitāte un uz turieni nekavējoties būs jānosūta kolonizācijas eskadriļas? Gluži tāpat kā uz šo planētu . ..
Sākumā harrieši bija rīkojušies gandrīz aizkustinoši pašpaļāvīgi. Deviens būtu varējis pasmieties, pārlasot šos pirmos ziņojumus, ja tagad pats nebūtu iepīts šai pasākumā. Harriešu izlūkkuģi pievirzījās cieši klāt planētai, lai savāktu ģeogrāfiskos datus, konstatētu iedzīvotāju koncentrācijas vietas. Viņi, protams, tika ^pamanīti, bet kāda gan tam bija nozīme? Kuru katru brīdi, viņi domāja, vajadzēja notikt pēdējai eksplozijai.
Kuru katru brīdi. . . Bet veltīgi pagāja gadi, un izlūkkuģiem radās šaubas, vai tomēr nevajadzētu būt piesardzīgākiem. Tie atkāpās tālāk no planētas.
Deviena kuģis tagad bija piesardzīgs. Komanda nervozēja, jo misija bija ļoti nepatīkama; visi Deviena apgalvojumi, ka lielajam primātam netiks nodarīts nekas ļauns, nespēja viņus nomierināt. Notikumu gaitu nekādā ziņā nedrīkstēja steidzināt. Lai tuvotos planētai, vajadzēja izraudzīties pavisam vientuļu un mežonīgu, kalnainu apvidu. Viņi tur lidinājās desmit jūdžu augstumā dienām ilgi, un komanda kļuva arvien nervozāka, vienīgi allaž flegmātiskie movi palika mierīgi.
Beidzot viņi teleskopā ieraudzīja kādu radījumu, gluži vienu starp pauguriem, ar garu nūju rokā un saini pāri muguras augšdaļai.
Viņi klusām, ar superskaņu nolaidās zemē. Deviens pats, ādai tirpstot aiz satraukuma, vadīja kuģi.
Sagūstīšanas laikā radījums divas reizes kaut ko pateica, un šīs frāzes tika fiksētas kā pirmais materiāls mentalitātes analīzes mašīnai.
Pirmo izsaucienu — tajā brīdī, kad lielais primāts gandrīz tieši virs galvas ieraudzīja kuģi, — uztvēra pelengējošais telemikro- fons. Tas skanēja: «Mans dievs! Lidojošais šķīvis!»
Deviens saprata otro frāzi. Tā lielie primāti sauca harriešu kuģus; šis apzīmējums bija radies tajos pirmajos gados, kad netika ievērota piesardzība.
Otru piezīmi mežonīgais radījums izkliedza, kad viņu ievilka kuģī; viņš pretojās ar apbrīnojamu spēku, taču nespēja izrauties no movu dzelžainā tvēriena.
Deviens, smagi elpodams, gaļīgajam degunam viegli trīcot, pagāja gīīsteknim pretī, un šis radījums (kura netīkami kailā seja bija kļuvusi eļļaini spīdīga no kaut kādiem šķidriem izdalīiumiem) iegaudojās: — Deviņi pērkoni! Pērtiķis!
Atkal Deviens saprata pēdējo vārdu. Vienā no planētas galvenajām valodām ar šo vārdu apzīmēja mazos primātus.
Ar mežonīgo radījumu bija ārkārtīgi grūti apieties. Vajadzēja bezgalīgu pacietību, iekāms ar to varēja sākt prātīgi runāt. Sākumā viņš visu laiku atradās nenormāla uzbudinājuma stāvoklī. Gandrīz tūlīt pat šis radījums saprata, ka viņu ved projām no Zemes, un pretēji Deviena viedoklim nepavisam neuztvēra to kā aizraujošu piedzīvojumu. Viņš tikai nepārtraukti pieminēja savu mazuli un kādu lielo primātu sieviešu kārtas radījumu.
(«Viņiem ir sievas un bērni,» līdzjūtīgi nodomāja Deviens, «un viņi tos savā veidā mīl, jo viņi visi ir lielie primāti.»)
Vispirms šim radījumam vajadzēja ieskaidrot, ka movi, kas viņu uzraudzīja un niknuma lēkmju brīžos apvaldīja, nenodarīs tam nekā ļauna un ka vispār ar viņu nenotiks nekas slikts.
(Devienam kļuva nelabi, iedomājoties, ka viena domājoša būtne varētu nodarīt pāri otrai. Viņam bija ļoti grūti runāt par šo tematu, jo, lai pārliecinātu gūstekni par pretējo, gribot negribot vajadzēja mirkli it kā pieļaut šādu varbūtību. Bet planētas radījums Deviena vilcināšanos uztvēra ar lielām aizdomām. Tādi jau šie lielie primāti bija.)
Piektajā dienā, kad gūsteknis, varbūt gan tikai aiz spēku izsīkuma, labu laiku bija izturējies mierīgi, viņi abi sarunājās Deviena personiskajā kajītē, bet, tiklīdz kapteinis īsi un lietišķi pateica, ka harrieši gaida kodolkaru, lielais primāts piepeši atkal saniknojās.
— Gaidāt! — viņš kliedza. — Kādēļ jūs esat tik pārliecināti, ka tas būs?
Deviens, protams, nebija pārliecināts, taču atbildēja:
— Vienmēr notiek kodolkari. Mūsu nolūks ir palīdzēt jums pēc tam.
— Palīdzēt mums pēc tam… — Lielā primāta valoda kļuva nesakarīga, viņš sāka nikni mētāties ar rokām, un moviem, kas stāvēja tam abās pusēs, vajadzēja viņu atkal saudzīgi apvaldīt un aizvest projām.
Deviens nopūtās. Planētas radījuma izteicienu skaits bija jau krietni prāvs, un varbūt mentalitātes analīzes mašīnas spēs no tiem kaut ko izlobīt. Viņa paša neapbruņotais prāts te netika nekādā galā.
Starp citu, gūstekņa veselības stāvoklis nebija spīdošs. Viņa ķermenis bija gandrīz pilnīgi bez spalvām; novērošana no liela attāluma šo faktu nebija atklājusi tāpēc, ka šie lielie primāti valkāja mākslīgas ādas. Viņi to darīja vai nu siltuma dēļ, vai ari tādēļ, ka pat paši juta instinktīvu pretīgumu pret pilnīgi kailu ādu. (Tas varētu būt interesants sarunas temats. Nebija svarīgi, kāda satura izteicienus dod apstrādāt mentalitātes analīzes mašīnām.)
Dīvaini, bet uz šā radījuma seias bija sadīgušas spalvas — pat vairāk nekā harriešiem un tumšākas krāsas.
Un tomēr — galvenais bija tas, ka šis radījums nejutās labi. Viņš bija kļuvis vājāks, jo ēda ļoti maz, un, ja tā turpināsies pārāk ilgi, var ciest vina veselība. Deviens negribēja justies atbildīgs par to.
Nākamajā dienā lielais primāts šķita pavisam rāms. Viņš runāja ar jūtamu ieinteresētību, gandrīz tūlīt ievirzīdams sarunu par kodolkaru. («Lielo primātu prātam šis temats ir briesmīgi pievilcīgs,» Deviens nodomāja.)
— Jūs teicāt, ka vienmēr notiekot kodolkari? — radīiums sacīja. — Vai tas nozīmē, ka eksistē vēl citas domājošas būtnes, izņemot jūs, mūs … un viņus? — viņš norādīja uz tuvumā stāvošajiem moviem.
— Ir tūkstošiem domājošu būtņu sugu, kas apdzīvo tūkstošiem pasau]u. Daudz daudz tūkstošu, — Deviens sacīja.
— Un tās visas sāk kodolkarus?
— Visas, kas ir sasniegušas zināmu tehnikas attīstības pakāpi. Visas, izņemot mūs. Mēs esam citādi. Mums nav konkurences instinktā. Mums ir sadarbības instinkts.
— Vai tas jāsaprot tā: jūs zināt, ka kodolkari notiks, un tomēr nekā nedarāt?
— Mēs darām, — Deviens sacīja, juzdamies aizskarts. — Protams, darām. Mēs mēģinām palīdzēt. Mūsu vēstures agrīnajā posmā, kad mēs tikko atklājām iespēju ceļot kosmosā, mums vēl nebija zināma lielo primātu daba. Viņi atraidīja mūsu draudzību, un mēs vairs nemēģinājām nodibināt sakarus. Pēc tam mēs atradām radioaktīvās drupās pārvērstas pasaules. Beidzot mēs uzdūrā- mies vienai pasaulei, kur patlaban notika kodolkarš. Tas bija šausmīgi, bet mēs nekā nevarējām palīdzēt. Pamazām mēs to iemācījāmies. Tagad mēs esam gatavi doties palīgā jebkurai mums zināmai pasaulei, kas sasniegusi kodolkara līmeni. Mēs esam gatavi laist darbā dezaktivācijas iekārtas un eigēnikas analizatorus.
— Ko tas nozīmē — laist darbā eigēnikas analizatorus?
Deviens bija veidojis šo frāzi pēc analoģijas, izmantodams savas nelielās šā radījuma valodas zināšanas. Viņš piesardzīgi turpināja:
— Mēs mērķtiecīgi kontrolējam pārošanos un izdarām sterilizācijas, lai, cik iespējams, izskaustu konkurences instinktu tajos, kas palikuši dzīvi.
Vienu mirkli viņam likās, ka lielais primāts atkal sāks niknumā trakot. Taču tas neskanīgā balsī sacīja:
— Jūs gribējāt teikt, ka padarāt viņus pakļāvīgus kā tos tur? — Viņš atkal norādīja uz moviem.
— Nē, nē. Šie ir citādi. Mēs tikai atbrīvojam karu pārcietušos indivīdus un to pēcnācējus no ekspansijas un agresijas tieksmēm un dodam tiem iespēju dzīvot mierā mūsu pārvaldībā. Bez mūsu uzraudzības viņi ir sevi iznīcinājuši, un bez tās viņi iznīcinātu sevi atkal.
— Kāds jums no tā labums?
Deviens šaubīdamies pavērās lielajā primātā. Vai tiešām bija nepieciešams vēl skaidrot, kas ir dzīves galvenais prieks?
— Vai tad jums nav prieka kādam palīdzēt? — viņš jautāja.
— Turpiniet! Kas vēl? Ko jūs no tā gūstat?
— Protams, planētas maksā Harrijai kontribūcijas.
— Ahā!
— Atlīdzība par kādas sugas izglabšanu ir visai pieticīga, — Deviens iebilda, — un mums taču rodas izdevumi, kas jāsedz. Kontribūcija nav liela un tiek noteikta atbilstoši planētas iespējām. No pasaules, kas bagāta ar mežiem, tā var būt ikgadēja kokmateriālu piegāde, no kādas citas planētas — mangāna sāļi. Šo movu planētai nav nekādu dabas bagātību, un viņi paši piedāvājās dot mums zināmu skaitu indivīdu, ko mēs izmantojam kā apkalpojošo personālu. Viņi ir visspēcīgākie no lielajiem primātiem, un mēs nesāpīgā veidā tiem pielietojam smadzeņu darbību bremzējošus preparātus . ..
— Lai padarītu viņus par kretīniem?
Deviens aptuveni uzminēja, ko šis vārds
varētu nozīmēt, un saērcināts sacīja:
— Nepavisam ne. Mēs to darām tikai tāpēc, lai viņi samierinātos ar savu kalpotāju stāvokli un aizmirstu mājas. Mēs negribam, ka viņi būtu nelaimīgi. Viņi taču ir domājošas būtnes!
— Un ko jūs darītu ar Zemi, ja pie mums notiktu karš?
— Mums ir bijis piecpadsmit gadu laika, lai to izlemtu, — Deviens sacīja. — Jūsu pasaule ir ļoti bagāta ar dzelzi, un jums ir augsti attīstīta tērauda ražošanas tehnoloģija. Manuprāt, jūsu kontribūcija būtu tērauds. — Viņš nopūtās. •— Taču šajā gadījumā, man šķiet, kontribūcija nesegtu mūsu izdevumus. Mēs esam gaidījuši pārāk ilgi — vismaz desmit gadus par ilgu.
— Cik pasaules jūs esat šādā veidā apli- kuši ar nodokļiem? — lielais primāts jautāja.
— Es nezinu precīzo skaitu. Bet noteikti vairāk nekā tūkstoš.
— Tad jau jūs esat īsti Galaktikas lendlordi, vai ne? Tūkstoš pasaules iznīcina sevi, lai maksātu meslus jūsu labklājībai. Bet, ziniet, jūs esat vēl kaut kas cits. — Radījuma balss kļuva skaļa un griezīga. — Jūs esat maitasputni!
— Maitasputni? — Deviens atkārtoja, pūlēdamies uzminēt šā vārda nozīmi.
— Maitu ēdāji. Putni, kas gaida, kad kāds nabaga radījums nomirs tuksnesī aiz slāpēm, un tad nolaižas zemē un ēd tā līķi.
Iedomājoties šādu ainu, Devienam noreiba galva un kļuva nelabi. Viņš vārgā balsī sacīja:
— Ne, nē, mēs palīdzam viņiem.
— Jūs gaidāt uz karu gluži kā maitasputni. Ja jūs gribat palīdzēt, novērsiet karu! Neglābiet dzīvus palikušos vien. Glābiet visus!
Deviena aste noraustījās pēkšņā uzbudinājumā.
— Kā var novērst karu? Varbūt jūs man to pateiksit?
(Kara novēršana nebija nekas cits kā pretējais process kara izraisīšanai. Jāzina, kā notiek viens process, tad būs skaidrs arī otrs.)
Taču mežonis vilcinājās. Beidzot viņš sacīja:
— Dodieties leja! Izskaidrojiet situāciju!
Deviens jutās vīlies. Viņš bija gaidījis ko
citu, Bez tam .. .
— Nolaisties pie jums? — viņš pārjautāja. — Pilnīgi neiespējami.
Viņa āda vairākās vietās sāka trīcēt aiz riebuma, iedomājoties, ka harriešiem būtu jāsastopas vaigu vaigā ar šo nesavaldīto mežoņu miljoniem.
Laikam pretīguma izteiksme Deviena sejā bija tik ekspresīva un nepārprotama, ka lielais primāts pat pāri bioloģisko sugu barjerai saprata tās cēloni. Viņš metās virsū harrietim, taču viens no rnoviem burtiski pēdējā mirklī to saķēra un savaldīja, nemaz nepiepūlot savus muskuļus.
— Nē, nē! Kverniet vien un gaidiet! Mai- tasputns! Maitasputns! Maitasputns! — mežonis kliedza.
Dienām ilgi Deviens nevarēja sadūšoties, lai atkal sastaptos ar mežoni. Viņš pietiekami nerespektēja pat Virsadministratoru, kad tas kategoriski paziņoja, ka vēl nav pietiekami daudz datu, lai izdarītu šo mežoņu mentalitātes galīgo analīzi.
Deviens atļāvās pateikt:
— To ir pilnīgi pietiekami, lai dabūtu atbildi uz mūsu jautājumu.
Virsadministrators domīgi pārlaida sārto mēli pāri trīcošajam degunam.
— Jā, kaut kādu aptuvenu atbildi varbūt gan. Bet es nevaru paļauties uz tādu atbildi. Mēs esam sastapušies ar ļoti neparastu sugu. To mēs jau zinām. Mēs nedrīkstam pieļaut kļūdas .. . Vismaz viens ir skaidrs. Mēs esam notvēruši augsti attīstītu eksemplāru, ja vien … ja vien tāda nav visa šī suga. —
Šķita, ka Virsaaministratoru šī doma ļoti
mulsina.
Deviens sacīja:
— Šis radījums iztēloja man šausmīgu ainu par to … to putnu … kas …
— Maitasputnu, — Virsadministrators pateica priekšā.
— Viņš visu mūsu misiju parādīja izkropļotā gaismā. Kopš tā brīža es neesmu bijis spējīgs ne kārtīgi paēst, ne gulēt. Tik tiešām, man šķiet, es būšu spiests lūgt mani atbrīvot…
— Tikai ne tūlīt, iekāms mēs neesam paveikuši savu uzdevumu, — Virsadministrators stingri sacīja. — Vai jūs domājat, ka man šī aina par… par maitu ēšanu… ir patīkama? Jums jāsavāc vairāk datu!
Deviens pamāja. Viņš, protams, saprata. Virsadministratora attieksme pret kodolkara mākslīgu izraisīšanu bija tāda pati kā jebkuram harrietim, un viņš, cik iespējams, novilcināja izlemšanas brīdi.
Deviens gatavojās vēl vienai sarunai ar mežoni. Tā izvērsās pilnīgi nepanesama un bija pēdējā.
Mežonim uz vaiga rēgojās zilums, it kā viņš atkal būtu pretojies moviem. Skaidrs, ka viņš bija to darījis. Viņš jau daudzkārt bija tā izturējies, un moviem, lai kā tie centās nenodarīt gūsteknim pāri, bija nejauši gadījies viņam iesist. Mežonim gan būtu vajadzējis saprast, cik ļoti movi pūlas viņu fiē* ievainot, un tādēļ uzvesties mierīgi, taču šķita, ka drošības apziņa, tieši otrādi, mudina viņu pretoties vēl vairāk.
(«Šie lielie primāti ir ļauni, ļoti ļauni,» Deviens skumīgi nodomāja.)
Vairāk nekā stundu viņi sarunājās par dažādiem nenozīmīgiem tematiem, un tad pēkšņi mežonis ļoti kareivīgi jautāja:
— Kā jūs teicāt, cik ilgi jūs te jau uzturaties?
— Piecpadsmit jūsu gadus, — Deviens atbildēja.
— Saskan. Pirmie lidojošie šķīvji tika pamanīti tieši pēc otrā pasaules kara. Cik ilgi tad vēl jāgaida uz kodolkaru?
Gluži neviļus Deviens pateica patiesību: — Mēs arī to gribētu zināt. — Un tad piepeši aprāvās.
— Es sapratu, ka kodolkarš ir neizbēgams, —• mežonis sacīja. — Pagājušo reizi jūs teicāt, ka esat gaidījuši vismaz desmit gadu ilgāk nekā parasti. Tātad jūs gaidījāt karu pirms desmit gadiem, vai ne?
— Es nevaru ar jums runāt par šo tematu, — Deviens sacīja.
— Ak nevarat? — mežonis griezīgi kliedza. — Ko tad jūs domājat darīt? Cik ilgi jūs vēl gaidīsit? Kādēļ tad mazliet nepiebik- stīt? Negaidiet vis, maitasputni! Sāciet karui
Deviens pietrūkās kājās.
— Ko jūs runājat?
— Kādēļ gan jūs joprojām gaidāt, jūs draņķīgie .ii — viņš it kā aizrijās ar kādu pilnīgi nesaprotamu lamuvārdu, tad aizelsies turpināja: — Tieši tā dara maitasputni, kad kāds nabaga nožēlojams dzīvnieks vai pat cilvēks mirst pārāk lēni. Viņi negrib gaidīt. Viņi riņķodami nolaižas lejā un izknābj savam upurim acis. Viņi nogaida, kamēr tas kļūst nevarīgs, un paši pasteidzina viņa galu.
Deviens tūlīt lika aizvest mežoni projām un devās uz savu guļamistabu, kur stundām ilgi vēl mocījās ar nelabumu. Viņš nevarēja gulēt ne tobrīd, ne nākamo nakti. Vārds «maitasputns» griezīgi skanēja viņa ausīs, un acu priekšā rēgojās šī pēdējā drausmīgā aina.
— Jūsu augstība, es vairāk nespēju runāt ar mežoni, — Deviens noteikti sacīja. — Ja jums vēl vajadzīgi dati, es jums nevaru palīdzēt.
Virsadministrators izskatījās novājējis.
— Es zinu, — viņš sacīja. — To . . . par maitasputniem… ir ļoti grūti panest. Bet jūs taču ievērojāt, ka viņu tas nemaz nesatrauc. Lielie primāti pret tādām lietām ir imūni, nocietinājušies, nejūtīgi. Tāds ir viņu domāšanas veids. Šausmīgi!
— Es jums nevaru dabūt vairāk datu.
— Būs jau labi. Es jūs saprotu .. . Pie tam katra nākamā datu kopa tikai apstiprina iepriekšējo atbildi. Līdz šim es domāju, ka tā ir tikai provizoriska. Es ļoti cerēju, ka galīgā atbilde būs citāda… — Viņš paslēpa seju spalvainajās rokās. — Tagad mēs zinām, kā pie viņiem var izraisīt kodolkaru.
— Patiešām? Kas jādara?
— Kaut kas ļoti tiešs, ļoti vienkāršs. Es nekad nebūtu varējis to iedomāties. Arī jūs ne.
— Kas tas ir, jūsu augstība? — Devienu pārņēma baisma priekšnojauta.
— Viņus novalda mierā tikai tas, ka neviena no spēka ziņā gandrīz vienādām pusēm neuzdrīkstas uzņemties atbildību par kara uzsākšanu. Ja viena puse to darītu, tad otra .. . labi, runāsim pilnīgi atklāti… atmaksātu ar to pašu.
Deviens saprotoši pamāja.
Virsadministrators turpināja:
•— Ja kaut viena pati atombumba nokristu vienas vai otras puses teritorijā, upuri tūlīt pat secinātu, ka to nometusi pretējā puse. Viņi saprastu, ka tālākus uzbrukumus gaidīt nevar. Dažu stundu laikā sekotu spēcīgs pretuzbrukums. Otra puse savukārt parādā nepaliktu. Dažu nedēļu laikā viss būtu galā.
— Bet kā mēs piespiedīsim vienus no viņiem nomest šo pirmo bumbu?
— Mēs to nemaz nedarīsim, kaptein. Runa nav par to. Mēs paši nometīsim pirmo bumbu.
— Ko? — Deviens sagrīļojās.
— Jā gan. Izanalizējiet lielā primāta
domāšanu, un šī atbilde pati iekritīs jums rokās.
— Bet kā mēs to varam?
— Mēs samontēsim bumbu. Tas nepavisam nav grūti. Mēs to nosūtīsim ar kuģi lejup un nometīsim uz kādu apdzīvotu vietu…
— Apdzīvotu?
Virsadministrators novērsa skatienu un, juzdamies neomulīgi, sacīja:
— Pretējā gadījumā nebūs efekta.
— Saprotu, — Deviens noteica. Viņš pret savu gribu iedomājās maitasputnus. Viņš tos iztēlojās kā lielus, zvīņainus putnus (līdzīgus mazajiem, nekaitīgajiem spārnotajiem radījumiem Harrijā, tikai milzīgi lielus) ar gludu plēvi klātiem spārniem un gariem, asiem knābjiem, viņš redzēja tos riņķojam lejup, iecērtam knābjus mirstošās acīs.
Viņš aizsedza acis ar rokām, tad drebošā balsī jautāja:
— Kas pilotēs kuģi? Kas nometīs bumbu?
Virsadministralora balss bija tikpat nedroša kā Devienam:
— Es nezinu.
— Es to nedarīšu, — Deviens sacīja. — Es nevaru. Neviens harrietis nedarīs to ne par kādu maksu.
Virsadministrators bēdīgi šūpojās uz priekšu un atpakaļ.
— Varbūt pavēlēt moviem . ..
— Kas viņiem pavēlēs to darīt?
Virsadministrators smagi nopūtās.
— Es sazināšos ar Padomi. Lai tā iepazīstas ar visiem datiem. Varbūt Padome kaut ko ierosinās.
Tā pēc mazliet vairāk nekā piecpadsmit gadiem harrieši demontēja savu bāzi Mēness otrā pusē.
Nekas nebija paveikts. Šīs planētas lielie primāti nebija sākuši savu kodolkaru; varbūt tā nebūs nekad.
Par spīti visām briesmām, kas sakarā ar to varēja draudēt nākotnē, Deviens jutās neizsakāmi laimīgs. Kāda jēga lauzīt galvu par nākotni šobrīd, kad viņš beidzot atstāja šo visšausmīgāko no šausmīgajām pasaulēm.
Viņš noraudzījās, kā Mēness attālinās un sarūk par spožu punktu; tas pats notika ar planētu un šīs sistēmas Sauli, līdz beidzot tā visa nozuda starp zvaigznājiem.
Un tikai tad viņā līdztekus atvieglojumam pamodās arī citas izjūtas. Tikai tad viņš pirmoreiz sajuta mazu pašpārmetumu, ka viss būtu varējis notikt citādi.
— Varbūt viss vēl būtu beidzies labi, ja mēs būtu apbruņojušies ar pacietību, — Deviens sacīja Virsadministratoram. — Iespējams, ka viņi tomēr kādreiz tīri nejauši būtu sākuši kodolkaru.
— Šaubos gan, — Virsadministrators atteica. — Mentalitātes analīze …
Viņš apklusa, un Deviens visu saprata. Mežoni viņi bija nogādājuši atpakaļ uz planēji
tas gandrīz bez kādiem miesas bojājumiem. Pēdējo nedēļu notikumi tika izdzēsti no viņa atmiņas. Viņu izsēdināja kādas nelielas apdzīvotas vietas tuvumā, netālu no pauguriem, kur harrieši to bija atraduši. Lielā primāta biedri droši vien domās, ka viņš bijis apmaldījies. Novājēšanu, sasitumus un atmiņas zudumu viņi izskaidros ar pārciestajām grūtībām.
Bet ļaunums, ko bija nodarījis viņš .. .
Galvenais, harriešiem nevajadzēja atvest viņu uz Mēnesi. Gan viņi kaut kā būtu samierinājušies ar domu par kara izraisīšanu. Varbūt paši būtu nākuši uz domām nomest bumbu un izstrādājuši kādu netiešu, tālva- dāmu sistēmu, lai to izdarītu.
Mežoņa iztēlotā aina par maitasputniem bija visam pārvilkusi svītru. Tā bija satriekusi Devienu un Virsadministratoru. Kad visi dati tika aizsūtīti uz Harriju, tie arī uz Padomi atstāja graujošu iespaidu. Drīz vien bija pienākusi pavēle demontēt bāzi.
— Es nekad vairs nepiedalīšos kolonizācijā, — Deviens teica.
— Varbūt nevienam no mums tas nekad vairs nebūs jādara, — Virsadministrators drūmi sacīja. — Šīs planētas mežoņi ielauzīsies kosmosā, un lielie primāti ar savu mentalitāti Galaktikā nozīmēs beigas . . .
Deviena deguns noraustījās. Tas nozīmēs beigas visam — visam labajam, ko Harrija paveikusi Galaktikā, visam labajam, ko tā vēl būtu darījusi nākamībā.
Viņš iesaka: — Mums tomšr vajadzēja nomest… — un nepabeidza.
Kāda nozīme to teikt? Viņi nebūtu varējuši nomest šo bumbu pat visas Galaktikas labklājības vārdā. Ja viņi to varētu izdarīt, tad savā domāšanas veidā paši būtu lielie primāti, un ir taču vēl briesmīgākas lietas nekā tikai visa beigas.
Deviens domāja par maitasputniem.