Kaut kur augšā aiz Veskeras mūžīgajiem mākoņiem bija saklausāma aizvien pieaugoša dārdoņa. To izdzirdējis, tirgotājs Džons Harts apstājās, un, plaukstu pie veselās auss pielicis, ieklausījās. Viņa zābaki mazliet grima dubļos. Blīvajā atmosfērā skaņa te pieņēmās spēkā, te pieklusa, taču nāca arvien tuvāk un tuvāk.
— Tāds pats troksnis kā no tava kosmiskā kuģa, — sacīja Itins, ar veskeriešu salto loģiku lēni saskaldīdams domu, lai to pamatīgāk apsvērtu. — Taču tavs kuģis joprojām stāv tai pašā vietā, kur tu to nosēdināji. Kaut gan mēs kuģi neredzam, tam tur jābūt, jo tu vienīgais proti to vadīt. Un ja vēl kādam tas arī izdotos, mēs dzirdētu kuģi paceļamies gaisā. Bet, tā kā mēs līdz šim neko neesam dzirdējuši un tādu troksni rada tikai kosmiskais kuģis, tad tas nozīmē ..
— Jā, vēl viens kuģis, — viņu pārtrauca Harts, kas bija pārāk aizņemts ar savām domām, lai spētu sagaidīt, kad beigsies veskerieša loģisko konstrukciju virtene.
Protams, tas bija cits kosmiskais kuģis, un tā parādīšanās bija tikai laika jautājums; bez šaubām, šis kuģis ieturēja kursu ar radiolokācijas iekārtas palīdzību, kā savā laikā bija orientējies arī Harts. Uz šurp lidojošā kuģa ekrāna viņa paša kuģis būs skaidri saskatāms, un atbraucējs droši vien nolaidīsies pēc iespējas tuvāk tam.
— Labāk nekavējies, Itin, — brīdināja Džons Harts. — Ej pa ūdeni, lai ātrāk nokļūtu ciematā. Pasaki visiem, lai iet uz purvu, tālāk no cietās zemes. Kuģis laižas lejup, un katrs, kas nosēšanās laikā pakļūs zem tā, tiks izcepts.
Mazā Veskeras amfībija nojauta neizbēgamas briesmas. Harts vēl nebija beidzis runāt, kad Itina ribainās ausis jau bija sakļāvušās kā sikspārņa spārni un viņš klusēdams ieslīdēja tuvējā kanālā. Harts šļakstināja tālāk pa dubļiem, cenzdamies iet pēc iespējas ātrāk. Viņš bija tieši iznācis pie klajuma, kur atradās ciems, kad dārdoņa pārauga apdullinošā rēkoņā un cauri zemajiem mākoņu slāņiem izšāvās kosmiskais kuģis. Harts pievēra acis un, pretrunīgu jūtu pārņemts, vēroja, kā aug pelēkmelnā kuģa siluets.
Pavadījis gandrīz veselu gadu uz Veskeras, viņš tagad bija spiests apklusināt ilgas pēc cilvēku sabiedrības. Kaut gan šīs ilgas — dziļi apslēptās bara instinkta paliekas — neatlaidīgi atgādināja Hartam viņa radniecību ar pārējo pērtiķu cilti, viņš ar komersanta lietišķību aplēsa iznākumu. Diezgan ticams, ka atlidojis vēl viens tirdzniecības kuģis, un, ja tas ir tā, tad viņa monopolam tirdzniecībā ar Veskeras iedzīvotājiem gals klāt. Bet tas varēja būt arī kāds cits kuģis, un tieši tāpēc Harts nostājās zem milzu papardes un izvilka no maksts revolveri.
Kosmiskais kuģis izsvelmēja ap simt kvadrātmetru dubļu, dārdoņa apklusa, un nolaišanās kāju nagi čirkstot iecirtās saplaisājušajā zemē. Nošņirkstēja metāls, un kuģis sastinga uz vietas; mitrajā gaisā palēnām plaka dūmu un tvaiku mākonis.
— Ei Hart, iezemiešu izspiedēj un aplau- pītāj, kur tu esi? — nokliedza kuģa skaļrunis.
Kosmiskā kuģa aprises tikai ļāva nojaust kaut ko pazīstamu, toties šo griezīgo balsi Harts pazina nekļūdīgi. Izgājis atklātā vietā, viņš pasmaidīja un, iebāzis mutē divus pirkstus, spalgi nosvilpās. No kuģa apakšējās daļas izvirzījās mikrofons un pavērsās pret viņu.
— Ko tu te dari, Singh? — uzsauca Harts, pagriezies pret mikrofonu. — Vai tiešām esi kļuvis tik slinks, ka nevarēji atrast sev citu planētu un ieradies te, lai nolaupītu peļņu godīgam tirgotājam?
— Godīgam! — ierēcās skaļruņa pastiprinātā balss. — Un to es dzirdu no cilvēka, kurš redzējis vairāk cietumu nekā atklāto namu, bet šis skaitlis, iedrošinos apgalvot, nav nekāds mazais. Traki žēl, manu jaunības dienu biedri, bet es nevaru pievienoties tev, lai kopīgi ekspluatētu šo mēra apsēsto zaņķi. Mans ceļš ved uz pasauli, kur vieglāk elpot, kur vieglāk saraust naudu. Šeit iemaldījos tikai tāpēc, ka radās izdevība tīri labi nopelnīt, uzņemoties taksometra šofera pienākumus. Es atvedu tev draugu, ideālu biedru, cilvēku, kas nodarbojas ar pavisam citām lietām. Bet tev viņš labprāt palīdzēs. Es būtu izkāpis un sasveicinājies ar tevi, ja nebaidītos, ka pēc atgriešanās mani ietupinās karantīnā. Es izlaižu pasažieri caur tamburu; ceru, ka palīdzēsi viņam izkraut bagāžu.
Tātad otra tirgotāja uz planētas pagaidām nebūs, par to varēja nebažīties. Toties Hartam ātrāk gribējās uzzināt, kas tas par pasažieri, kuram ienācis prātā atbraukt uz šo tālo pasauli, nopērkot sev biļeti tikai vienā virzienā. Un ko varēja nozīmēt Singha balsī saklausāmais slēptais izsmiekls? Harts apgāja apkārt kosmiskajam kuģim, dodamies uz to vietu, no kuras bija nolaistas kāpnes, un, palūkojies augšup, ieraudzīja kravas nodalījumā cilvēku, kas velti stīvējās ar lielu grozu. Cilvēks pagriezās, un Harts, ieraudzījis augsto garīdznieka apkakli, saprata, par ko zobojies Singhs.
— Kas jums še vajadzīgs? — noprasīja Harts; lai kā viņš mēģināja savaldīties, taču izgrūda šos vārdus pavisam nelaipnā tonī.
Ja atbraucējs arī ievēroja, cik dīvaini tiek uzņemts, viņš nelikās par to ne zinis, bet smaidīja, kā smaidījis, un, rāpdamies lejā, stiepa pretim roku.
— Tēvs Marks, — viņš stādījās priekšā, — no brāļu misionāru biedrības. Ļoti patīkami .. .
— Es jautāju, kas jums te vajadzīgs? — Harta balss skanēja mierīgi un ledaini. Tagad viņš zināja, kā jārīkojas pašreizējā situācijā.
— Tas taču ir pilnīgi skaidrs, — joprojām labsirdīgi sacīja tēvs Marks. — Mūsu misionāru biedrība pirmo reizi savākusi līdzekļus, lai sūtītu garīgos emisārus uz citām planētām.. Man palaimējās . ..
— Pievāciet savu bagāžu un kāpiet atpakaļ kuģī. Jūsu klātbūtne te nav vēlama, bez tam jums nav atļaujas izkāpt. Jūs būsiet par apgrūtinājumu, bet te, uz Veskeras, nav neviena, kas varētu rūpēties par jums. Kāpiet atpakaļ kuģī.
— Es nezinu, kas jūs esat, ser, un kāpēc jūs nerunājat taisnību, — atbildēja garīdznieks. Viņš joprojām bija mierīgs, bet smaids no viņa sejas bija nozudis. — Esmu pamatīgi izstudējis kosmiskās tiesības un šīs planētas vēsturi. Te nav ne slimību, ne zvēru, no kuriem būtu jābaidās. Turklāt Veskera ir atklāta planēta, un, kamēr Kosmosa pārvalde nebūs grozījusi tās statusu, man ir tādas pašas tiesības te atrasties kā jums.
Likums, protams, bija misionāra pusē, Harts vienkārši mēģināja viņu piemānīt, cerēdams, ka atbraucējs nezina savas tiesības. Tomēr nekas neiznāca. Hartam atlika vēl viena visai nepatīkama iespēja, un viņam vajadzēja to izmantot, kamēr nebija par vēlu.
— Kāpiet atpakaļ kuģī! — viņš uzkliedza, vairs neslēpdams savas dusmas. Viņš mierīgi izvilka no maksts revolveri, un stobra melnais caurums jau atradās dažas collas no garīdznieka vēdera. Garīdznieks nobālēja, bet nekustējās.
— Kāda velna pēc tu pūties kā tītars, Hart? — skaļrunī iečerkstējās Singha klusinātā balss. — Puisis ir samaksājis par braucienu, un tev nav tiesību padzīt viņu no šīs planētas.
— Man ir gan tiesības, — atcirta Harts, paceldams revolveri un tēmēdams garīdzniekam starp acīm. — Dodu viņam trīsdesmit sekundes laika iekāpt atpakaļ kuģī, citādi es nospiedīšu gaili.
— Vai tu esi jucis, vai arī āzē mūs? — ietarkšķējās Singha aizkaitinātā balss. — Ja tu joko, tad tas ir muļķīgs joks un tev nekādā ziņā nepalīdzēs. Tādā spēlē var piedalīties divi, bet es tevi apspēlēšu.
Smagi nodārdēja lodīšu gultņi, un kuģa tālvadāmais tornis pagrieza pret Hartu četrus stobrus.
— Liec nost revolveri un palīdzi tēvam Markam izkraut bagāžu! — nokomandēja skaļrunis; Singha balsī atkal bija dzirdamas humoristiskas notis. — Lai kā arī es gribētu, es nespēju palīdzēt, draudziņ. Pēc manām
5t domām, nu ir īstā reize tev aprunāties ar misionāru. Bet man pietiek — man jau bija iespēja sarunāties ar viņu visu ceļu, braucot šurp no Zemes!
Harts iebāza revolveri makstī, sāpīgi pārdzīvodams savu neveiksmi. Tēvs Marks panācās uz priekšu; uz viņa lūpām atkal rotājās apburošs smaids; izņēmis no kabatas bībeli, viņš to pacēla virs galvas.
— Mans dēls, — viņš teica.
— Es neesmu jūsu dēls, — izmocīja Harts, pēc ciestās sakāves plīsdams vai pušu aiz dusmām.
Hartā trakoja niknums, viņš sažņaudza dūres; taču viņš piespieda sevi atslābināt pirkstus un iesita garīdzniekam ar plaukstu. Un tomēr tas nogāzās, bet līdz ar viņu biezajos dubļos nokrita atvērusies bībele.
Itins un citi veskerieši vēroja notiekošo uzmanīgi, taču acīmredzot vienaldzīgi. Harts neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt uz viņu neizteiktajiem jautājumiem. Viņš devās uz savu māju, bet, manījis, ka veskerieši vēl arvien nekustīgi stāv, apgriezās.
— Ir ieradies jauns cilvēks, — viņš teica. — Vajadzēs palīdzēt viņam pārnest mantas. Varat tās novietot lielajā noliktavā, kamēr viņš pats nebūs kaut ko sev uzcēlis.
Harts skatījās, kā viņi aizklunkuro pāri pļaviņai uz kuģi, tad iegāja mājā un guva kaut nelielu gandarījumu, aizcērtot durvis tā, ka to viena puse ieplīsa. Ar tādu pašu skaudru prieku viņš atkorķēja pēdējo īru
viskija pudeli, ko bija taupījis īpašam gadījumam. Nu, gadījums, protams, bija īpašs, kaut arī ne gluži tāds, kā viņš būtu vēlējies. Viskijs bija labs un daļēji nomāca nepatīkamo garšu mutē. Ja viņa taktika būtu izdevusies, panākumi būtu attaisnojusi visu. Bet viņš bija cietis neveiksmi, un zaudējuma rūgtumam pievienojās mokoša doma, ka viņš nostādījis sevi muļķa lomā. Singhs aizlidoja neatvadījies. Nav zināms, kāds iespaids viņam radies par šo. notikumu, bet, atgriezies uz Zemes, viņš, protams, stāstīs brīnumu lietas. Lai, bažas par savu reputāciju var pataupīt līdz nākamajai reizei, kad viņš atkal ļaus sevi savervēt. Tagad nu jānokārto attiecības ar garīdznieku. Caur lietus aizsegu Harts saskatīja, ka garīdznieks mēģina uz- sliet saliekamo telti, bet visi ciema iedzīvotāji nostājušies rindās un klusēdami vēro. Saprotams, ka neviens no viņiem nepiedāvājās palīdzēt.
Kad telts bija uzslieta un grozi un kastes saliktas tajā, lietus mitējās. Šķidruma līmenis > pudelē bija stipri krities, un neizbēgamā tikšanās Hartu vairs tā nesatrauca. Taisnību sakot, viņš meklēja ieganstu, lai sāktu runāt ar misionāru. Ja aizmirsa visu šo nejēdzīgo notikumu, tad tikšanās ar jebkuru cilvēku, vienalga, kas viņš arī būtu, pēc pilnīgā vientulībā pavadīta gada likās patīkama. «Vai jūs nebūtu ar mieru paēst kopā ar mani pusdienas? Džons Harts,» viņš uzrakstīja otrā pusē uz vecas pavadzīmes. Bet varbūt vecais ir pārāk iebiedets un neatnāks? Nē, tas laikam gan nav labākais paņēmiens, kā nokārtot attiecības. Pa vandījies zem lāviņas, viņš atrada piemērotu kastīti un ielika taiā savu revolveri. Kad Harts atvēra durvis, ītins, protams, savu skolotāju jau gaidīja, jo šodien biia viņa kārta veikt Zināšanu Vācēia pienākumus. Tirgotājs pasniedza viņam zīmīti un kasti.
— Aiznes tam atbraucējam, — viņš pavēlēja.
— Atbraucēju sauc par Jauno Cilvēku? — jautāja Itins.
— Nē! — skarbi atteica Harts. — Viņu sauc Marks. Bet es taču lūdzu tevi tikai aiznest to, nevis ielaisties sarunā.
Ikreiz, kad Harts zaudēja pašsavaldīšanos, veskerieši ar savu pedantisko domāšanu uzvarēja raundu.
— Tu nelūdz ielaisties sarunā, — lēni teica Itins, — bet var gadīties, ka Marks palūdz. Bez tam citi interesējas, kā viņu sauc, un, ja es nezināšu vina vār . ..
Viņš aprāvās, jo Harts aizcirta durvis. Starp citu, tam nebija nozīmes: tiekoties ar Itinu nākamreiz — pēc dienas, pēc nedēļas vai pat pēc mēneša — monologs atsāksies ar to pašu vārdu, ar kuru viņi beiguši, un doma tiks zelēta, kamēr viss kļūs pilnīgi skaidrs. Harts pie sevis nolamājās un uzlēja ūdeni divām visgaršīgākajām no vēl palikušajām koncentrātu porcijām.
Pie durvīm steidzīgi pieklauvēja.
— Iekšā! — atsaucās Harts.
Ienāca garīdznieks un sniedza kasti ar revolveri.
— Pateicos, mister Hart, ka jūs man aiz- devāt revolveri, es cienu garu, kas jūs mudinājis man to sūtīt. Man nav ne mazākās jausmas, kāda iemesla dēļ izcēlušās ar manu atbraukšanu saistītās nepatikšanas, bet, ja mēs gribam kādu laiku dzīvot kopā uz šīs planētas, laikam gan vislabāk būs tās aizmirst.
— Jūs dzerat? — jautāja Harts, paņemdams kasti un norādīdams uz pudeli, kas stāvēja uz galda. Viņš pielēja divas glāzes pilnas līdz malām un sniedza vienu garīdzniekam. — Es domāju apmēram tāpat kā jūs, bet man jums tomēr jāpaskaidro, kāpēc tas notika. — Viņš kādu brīdi drūmi raudzījās uz savu glāzi, tad pacēla to, aicinādams izdzert, — Šī ir liela pasaule, un man šķiet, ka mums jāiekārtojas tajā pēc iespējas labāk. Uz jūsu veselību.
— Tas kungs lai ir ar jums, — atteica tēvs Marks un arī pacēla glāzi.
— Ne ar mani un ne ar šo planētu, — cieti noteica Harts. — Tur ir tas āķis. — Viņš izdzēra glāzi līdz pusei un nopūtās.
— Jūs tā runājat, lai mani šokētu? — smaidot jautāja garīdznieks. — Varat būt pārliecināts, uz mani tas neiedarbojas.
— Es pat nedomāju šokēt, bet pateicu tieši to, ko domāju. Es droši vien piederu pie tiem, kurus jūs dēvējat par ateistiem, un tāpēc man nav nekādas daļas par reliģiskajiem uzskatiem, šejienieši, vienkāršie, neizglītotie akmens laikmeta radījumi, līdz šim ir iztikuši bez visādiem māņiem un reliģijas iedīgļiem, un es cerēju, ka viņi ari turpmāk varēs dzīvot tāpat.
— Ko jūs runājat? — garīdznieks sapīka. — Jūs gribat teikt, ka viņiem nav nevienas dievības, nav nekādas ticības aizkapa dzīvei? Pēc jūsu domām, viņiem jāmirst. . .
— Un viņi mirst un sairst pīšļos, tāpat kā visas pārējās dzīvās būtnes. Viņiem ir pērkons, koki, ir ūdens, bet nav Pērkongrā- vēju, nav meža garu un nāru. Viņiem nav tabu, nav burvju vārdu un kroplīgu dieviņu, kas mocītu viņus ar lietuvēniem un dažādiem ierobežojumiem. Tā ir vienīgā pirmtauta no visām, kuras esmu redzējis, kas pilnīgi brīva no māņticības un tieši tāpēc ir daudz laimīgāka un saprātīgāka par citām tautām. Es gribu, lai šīs būtnes tādas arī paliktu.
— Jūs gribat turēt tās tālu no dieva . .. no glābiņa? — garīdznieka acis ieplētās, un viņš parāvās tālāk no Harta.
— Nē, es gribu pasargāt tās no māņiem, — iebilda Harts. — Lai veskerieši vispirms papildina savas zināšanas un iemācās reālistiski spriest par dabas parādībām.
— Ser, jūs apvainojat baznīcas mācību, pielīdzinot to māņticībai. ..
— Lūdzu, — pārtrauca Harts, paceldams roku, — bez teoloģiskiem strīdiem. Es nedomāju, ka mūsu sabiedrība tērējusi līdzekļus šim ceļojumam tikai tādēļ, lai mēģinātu atgriezt mani. Ņemiet vērā to apstākli, ka pie saviem uzskatiem esmu nonācis pēc nopietnām daudzu gadu pārdomām, un veselam baram pēdējā kursa teoloģijas studentu neizdosies tos grozīt. Es apsolu, ka necentīšos pievērst jūs savai ticībai, ja jūs apsolāt to pašu attiecībā pret mani.
— Esmu ar mieru, mister Hart. Jūs man atgādinājāt, ka esmu atbraucis ar uzdevumu glābt veskeriešu dvēseles, un ar to man tad ari jānodarbojas. Bet kā gan mana darbība varētu izjaukt jūsu plānus, ja jūs centāties aizkavēt manu izkāpšanu? Jūs pat draudējāt man ar revolveri un … — garīdznieks apklusa un sāka vērties savā glāzē.
— Un pat sāpīgi iesitu jums? — jautāja Harts, pēkšņi sadrūvējies. — Tam nav nekāda attaisnojuma, un es esmu gatavs atvainoties. Vienkārši sliktas manieres un vēl sliktāks raksturs. Nodzīvojiet ilgi vientulībā, un jūs sāksiet izturēties tāpat. — Viņš domīgi aplūkoja savas lielās, uz galda gulošās rokas; rētas un tulznas atgādināja viņam pagātni. — Tā kā nav labāka apzīmējuma, sauksim to par cerību sabrukumu. Darbojoties savā profesijā, jums ne vienreiz vien bijusi izdevība ieskatīties cilvēka dvēseles vistumšākajās dzīlēs, un jums jāzina šis tas par rīcības stimuliem un laimi. Esmu bijis pārāk aizņemts, un man nekad nav ienācis prātā kaut kur apmesties un nodibināt ģimenes dzīvi. Līdz pat nesenai pagātnei es
neesmu to nožēlojis. Varbūt radiācija atmiekšķējusi manas smadzenes, bet es esmu sācis izturēties pret šiem spalvainajiem, zivīm līdzīgajiem veskeriešiem tā, it kā tie zināmā mērā būtu paša bērni, un es daļēji atbildu par viņiem.
— Mēs visi esam Viņa bērni, — rāmi piebilda tēvs Marks.
— Labi, te dzīvo tie viņa bērni, kam nav ne jausmas par viņa eksistenci, — sacīja Harts, piepeši noskaities uz sevi par to, ka ļāvies aizkustinājumam. Taču viņš tūdaļ aizmirsa savus pārdzīvojumus un satraukumā paliecās uz priekšu. — Vai jūs varat saprast, cik tas ir svarīgi? Padzīvojiet kādu laika kopā ar veskeriešiem, un jūs ieraudzīsiet vienkāršu un laimīgu dzīvi, kas ne ar ko nav sliktāka par to svētlaimes stāvokli, kuru jūs mūždien sludināt. Viņi bauda dzīvi… un nedara nevienam pāri. Nejauša gadījuma dēļ viņi uz šīs neauglīgās planētas sasnieguši pašreizējo attīstības līmeni, tā ka viņiem ne reizi nav radusies iespēja pacelties augstāk par akmens laikmeta materiālās kultūras līmeni. Bet garīgajā attīstībā viņi neatpaliek no mums … Varbūt pat ir pārāki. Viņi ir iemācījušies mūsu valodu, tā ka es varu paskaidrot visu, ko viņi vēlas zināt. Zināšanas un zināšanu apguve sagādā viņiem īstu baudu. Var gadīties, ka viņi jūs aizkaitina, jo ir pieraduši saistīt katru jaunu faktu ar visu viņiem jau zināmo, bet jo vairāk viņi uzzina, jo šis process ir ātrāks. Ausīs diena, kad viņi panāks cilvēku, varbūt pat mūs pārspēs. Ja vien … Vai jūs man neizdarītu kādu pakalpojumu?
— Cik vien būs manos spēkos.
— Lieciet viņus mierā. Vai arī, ja nu tas tik nepieciešams, māciet viņiem vēsturi un dabas zinātnes, filozofiju, jurisprudenci, visu, kas palīdzēs viņiem, saskaroties ar plašāku pasauli, par kuras pastāvēšanu viņi agrāk nav pat zinājuši. Bet nejauciet viņiem galvas ar naidu un ciešanām, ar vainu, grēku un atmaksu. Kas zina, kādu ļaunumu.. .
— Jūsu vārdi mani apvaino, seri —- iesaucās garīdznieks, pietrūcies kājās, t^fa sirmā galva tikko sniedzās astronautam līdz zoda.m: bet viņš bezbailīgi aizstāvēja to, kam ticēja.
Harts, kas arī bija piecēlies, vairs nebūt neizskatījās pēc grēku nožēlotāja. Viņi naidīgi raudzījās viens otrā, cieši, kā vienmēr raugās cilvēki, kuri nelokāmi aizstāv to, ko uzskata par pareizu.
— Jūs pats apvainojat, — kliedza Harts. — Kāda neredzēta uzpūtība domāt, ka jūsu neoriģinālie nožēlojamie mīti, kas gaužām maz atšķiras no tūkstošiem līdzīgu, kuri vēl joprojām māc cilvēkus,, var radīt viņu vēl neattīstītajos prātos visu ko, tikai ne jucekli! Vai tiešām jūs nesaprotat, ka viņi tic patiesībai un līdz šim nav dzirdējuši par tādu parādību kā meli? Vēl neviens nav mēģinājis viņiem iegalvot, ka var domāt citādi. Un jūs gribat grozīt. . .
— Es izpildīšu savu pienākumu, tas ir,
Viņa gribu, mister Hart. Te arī dzīvo dieva radības, un viņām ir dvēseles. Es nedrīkstu izvairīties no sava pienākuma darīt zināmu šīm būtnēm. Viņa vārdu un tādējādi glābt viņas, ievedot debesu valstībā.
Kad garīdznieks vēra durvis, vējš tās parāva un atsita pavisam vaļā. Tēvs Marks nozuda aklajā tumsā, bet durvis gan atvērās, gan aizcirtās, un istabā šļācās iekšā lietus. Harts lēnām piegāja pie durvīm, aiztaisīja tās un tā ari neieraudzīja Itinu, kas pacietīgi un bez kurnēšanas sēdēja lietū, cerēdams, ka Harts varbūt brītiņu pakavēsies un atdos viņam vēl vienu daļiņu savu apbrīnojamo zināšanu.
Saskaņā ar abpusēju mēmu vienošanos par šo pirmo vakaru nekad vairs netika runāts.
Pēc dažām vienatnē pavadītām dienām, kas likās vēl mocošākas tāpēc, ka katrs zināja par otra tuvumu, viņi atsāka sarunas, bet par stingri neitrālām tēmām. Harts palēnām saiņoja un bēdzināja visu, ko bija ieguvis, tomēr nepieļaudams pat domu, ka viņa darbs ir pabeigts un viņš kurā katrā laikā varētu aizbraukt. Viņam bija diezgan daudz retu ārstniecības līdzekļu un augu preparātu., par kuriem viņš dabūtu labu naudu. Bet ves- keriešu mākslas darbiem bija jārada sensācija kosmiskajā tirgū ar tā augstajām prasībām. Pirms Harta ierašanās daiļamatu produkcija uz šīs planētas bija aprobežojusies galvenokārt ar grieztiem priekšmetiem, kas ar akmens šķembām bija darināti no cieta
koka. Harts bija apgādājis veskeriešus ar rīkiem un metālu no saviem krājumiem, un tas bija viss. Pēc dažiem mēnešiem veskerieši bija ne tikai iemācījušies strādāt ar jaunajiem materiāliem, bet arī prata iemiesot savas ieceres un tēlus visdīvainākajos — bet arī visskaistākajos — mākslas darbos, kādus viņš jebkad bija redzējis. Hartam atlika laist tos tirgū, lai radītu sākotnējo pieprasījumu, un tad braukt pēc jaunas partijas. Veskeriešiem pretī bija vajadzīgas tikai grāmatas, darba rīki un zināšanas, un Harts nešaubījās, ka drīzā laikā viņi saviem spēkiem izcīnīs uzņemšanu Galaktikas savienībā.
Uz to Harts arī cerēja. Bet ciematā, kas bija izaudzis ap viņa kuģi, sāka pūst pārmaiņu vēji. Tagad Harts vairs nebija visas ciemata dzīves un uzmanības centrs. Domājot par zaudēto varu, viņš tikai smaidīja; tomēr šo smaidu nevarēja saukt par labsirdīgu. Veskerieši joprojām nopietni un uzmanīgi veica Zinašanu Vācēja pienākumus, bet Harts sniedza viņiem tikai kailus faktus, un tas krasi kontrastēja ar intelektuālās vētras atmosfēru, kas apņēma garīdznieku.
Harts lika atstrādāt par katru grāmatu, katru rīku, turpretim garīdznieks izdāļāja tos par velti. Harts, nododot zināšanas, centās ievērot pakāpenību, izturēdamies pret veskeriešiem kā pret spējīgiem, bet dumjiem bērniem. Viņš gribēja, lai tie uzveiktu vienu pakāpienu, iekams pāriet pie nākamā, lai viņi vispirms iemācītos iet un tikai tad skriet.
Tēvs Marks viņiem bija vienkārši atnesis kristietības labdarību. Vienīgais fiziskais darbs, ko viņš prasīja, bija uzcelt baznīcu — dievkalpojumu un sprediķu vietu. No bezgalīgajiem purviem, kas bija izpletušies pa visu planētu, bariem nāca veskerieši, un pēc dažām dienām uz stabiem balstītais jumts bija gatavs. Katru ritu draudze mazliet pastrādāja, celdama sienu, tad steidza iekšā, lai dabūtu zināt daudzsološus, visu aptverošus, ārkārtīgi svarīgus faktus, kas izskaidroja Visuma uzbūvi.
Harts nekad neteica veskeriešiem, ko domā par viņu jauno aizraušanos, un tas notika galvenokārt tāpēc, ka veskerieši viņam nekad nejautāja. Lepnums vai pašcieņa liedza viņam notvert pacietīgu klausītāju un izkratīt tam savu sirdi. Iespējams, ka viss būtu noticis citādi, ja Zināšanu Vācēja pienākumus joprojām veiktu Itins; viņš bija apķērīgākais no visiem. Bet nākamajā dienā pēc garīdznieka ierašanās Itina kārta izbeidzās, un kopš tā laika Harts nebija ar viņu runājis.
Tāpēc Harts jutās pārsteigts, kad pēc septiņpadsmit Veskeras dienām, — bet tās bija trīs reizes garākas nekā uz Zemes, — pēc brokastīm izgājis no mājas, viņš ieraudzīja pie savām durvīm delegāciju. Itinam vajadzēja runāt tās vārdā, un mute viņam bija pusvirus. Arī daudziem citiem veskeriešiem mutes bija va]ā, viens pat it kā žāvājās, tā ka skaidri varēja redzēt asu zobu divkāršu rindu un purpurmelnu rīkli. Ieraudzījis šīs mutes, Harts saprata, ka paredzama nopietna saruna. Atvērta mute nozīmēja kādu spēcīgu pārdzīvojumu — laimi, bēdas vai dusmas. Parasti veskerieši bija mierīgi, un Harts nekad nebija redzējis tik daudz pavērtu mutu kā pašreiz.
— Palīdzi mums, Džon Hart, — sāka Itins. — Mēs gribam tev ko jautāt.
— Es atbildēšu uz jebkuru jūsu jautājumu, — teica Harts, jauzdams kaut ko nelāgu. — Kas par lietu?
— Vai dievs ir?
— Ko jūs saprotat ar «dievu»? — savukārt jautāja Harts. Ko lai viņiem atbild?
— Dievs ir mūsu debesu tēvs, kas radījis mūs visus un sargā mūs. No viņa mēs izlūdzamies palīdzību, un, ja mēs tiksim izglābti, viņš sagatavojis mums . . .
— Diezgan! — nogrieza Harts. — Nekāda dieva nav.
Tagad viņi visi, pat Itins, atvēra mutes, skatīdamies uz Hartu un pārdomādami viņa atbildi. Sārteno zobu rindas varētu likties draudīgas, ja Harts nepazītu šos radījumus tik labi. Mirkli viņam bija šķitis, ka tie jau pieņēmuši kristietības mācību un uzskata viņu par ķeceri; bet viņš noraidīja šo domu.
— Paldies, — sacīja Itins, un viņi apgriezās un gāja projām.
Kaut gan rīts vēl bija vēss, Harts izbrīnījies pamanīja, ka ir viss vienos sviedros.
Sekas nebija ilgi jāgaida. Itins tai pašā dienā vēlreiz ieradās pie Harta.
— Vai tu nenāksi uz baznīcu? — viņš jautāja. — Daudz kas no tā, ko mēs mācāmies, ir grūti izprotams, bet nav nekā grūtāka par šo izpratni. Mums vajadzīga tava palīdzība, tāpēc ka mums jādzird vienlaikus tu un tēvs Marks. Viņš sludina, ka taisnība ir viens, bet tu saki, ka otrs, bet nevar pastāvēt vienlaikus divas taisnības. Mums jānoskaidro, kas tad īsti ir pareizs.
— Protams, es iešu, — sacīja Harts, cenzdamies slēpt spējo satraukumu. Viņš neko nebija uzsācis, un tomēr veskerieši bija atnākuši pie viņa. Iespējams, vēl ir pamats cerēt, ka viņi paliks brīvi.
Baznīcā bija karsts, un Harts brīnījās, cik daudz veskeriešu tur sapulcējušies, — vairāk, nekā viņam jebkad bija gadījies redzēt. Apkārt bija milzums atvērtu mutu. Tēvs Marks sēdēja pie galda, kas bija apkrauts ar grāmatām. Garīdznieks izskatījās nelaimīgs. Viņš neko neteica, kad Harts ienāca. Harts ierunājās pirmais.
— Jūs, cerams, saprotat, ka tā ir viņu ideja… ka viņi pēc savas brīvas gribas ieradās pie manis un lūdza atnākt uz šejieni?
— Zinu, — samierinoši atbildēja garīdznieks. — Reizēm ar viņiem ir ļoti grūti. Bet viņi mācās un grib ticēt, un tas ir galvenais.
— Tēv Mark, tirgotāj Hart, mums vajadzīga jūsu palīdzība, — pārtrauca Itins. — Jūs abi zināt daudz ko tādu, ko nezinām mēs.
Jums jāpalīdz mums tikt līdz reliģijai, bet tas nemaz nav viegli.
Harts gribēja kaut ko bilst, tomēr pārdomāja.
Itins turpināja: L — Mēs esam izlasījuši bībeli un visas grāmatas, ko mums devis tēvs Marks, un esam visi vienās domās. Šīs grāmatas stipri atšķiras no tām, kuras mums devis tirgotājs Harts. Tirgotāja Harta grāmatās aprakstīts Visums, ko mēs neesam redzējuši, un tas iztiek bez jebkāda dieva, jo tāds nekur netiek minēts; mēs meklējām ļoti rūpīgi. Tēva Marka grāmatās viņš ir visur, un bez viņa nekas nenotiek. Vienam no abiem jābūt pareizam, bet otram nepareizam. Mēs nezinām, kā tas iznāk, bet pēc tam, kad būsim noskaidrojuši, kas īsti ir pareizi, varbūt sapratīsim. Ja dieva nav …
— Saprotams, ka viņš ir, mani bērni, — dziļi izjustā balsī teica garīdznieks. — Viņš ir mūsu debesu tēvs, kas radījis mūs visus …
— Kas radījis dievu? — jautāja Itins, čuksti apklusa, un veskerieši vērīgi paskatījās uz tēvu Marku. Viņš tikko manāmi sarāvās, tad pasmaidīja.
— Neviens nav radījis dievu, viņš pats ir radītājs. Viņš bijis vienmēr…
— Ja viņš bijis vienmēr, tad kāpēc gan Visums nevarēja pastāvēt vienmēr, nejūtot vajadzību pēc radītāja? — viņu pārtrauca Itina vārdu straume. Jautājuma nozīmīgums bija acīm redzams.
Garīdznieks atbildēja bez steigas, ar bezgalīgu pacietību.
— Es gribētu, lai visas atbildes būtu tikpat vienkāršas, mani bērni. Jautājumā par Visuma izcelšanos pat starp zinātniekiem nav vienprātības. Viņi šaubās, turpretī mēs, kas esam redzējuši patiesības gaismu, zinām. Radīšanas brīnumu mēs skatām it visur sev apkārt. Bet vai radīšana iespējama bez radītāja? Tas ir Viņš, mūsu tēvs, mūsu dievs debesīs. Es zinu, jūs šaubāties, jo jums ir dvēseles un jūsu griba ir brīva. Un. tomēr atbilde ir ļoti vienkārša. Ticība — tas ir viss, kas jums vajadzīgs. Tikai ticiet.
— Kā lai mēs ticam bez pierādījuma?
— Ja jūs nespējat saprast, ka šī pasaule pati par sevi ir Viņa esamības pierādījums, tad es jums teikšu, ka ticībai nav vajadzīgi pierādījumi… ja jūs patiešām ticat!
Baznīcu piepildīja šalkoņa; tagad lielākajai daļai veskeriešu mutes bija līdz galam vaļā; šie radījumi centās tikt cauri vārdu tīmekļiem un satvert patiesības pavedienu.
— Ko tu vari mums pateikt, Hart? — jautāja Itins, un, atskanot viņa balsij, visi apklusa.
— Es varu ieteikt jums izmantot zinātnisko metodi, ar kuru var izpētīt visu — ieskaitot pašu metodi — un dabūt atbildes, kas apgāž vai pierāda jebkuru apgalvojumu.
— Jā, tā mums jādara, — atbildēja Itins. — Mēs secinājām to pašu. — Viņš paķēra biezu grāmatu, un, galvām sakustoties, klātesošo rindām pārskrēja ņirboņa. — Mēs esam izstudējuši bībeli, kā mums ieteica tēvs Marks, un atraduši atbildi. Dievs parādīs mums brīnumu un tādējādi apliecinās, ka ir nomodā par mums. Mēs pēc šīs zīmes pazīsim viņu un iesim pie viņa.
— Tas ir viltus lepnības grēks, — iebilda tēvs Marks. — Dievam nav vajadzīgi brīnumi, lai pierādītu savu esamību.
— Bet mums vajadzīgs brīnums! — iesaucās Itins, un, kaut gan viņš nebija cilvēks, viņa balsī ieskanējās patiesības alkas.
— Mēs te esam lasījuši par daudziem sīkiem brīnumiem — par maizēm, zivīm, vīnu . . . Daži no tiem tika pastrādāti daudz nenozīmīgāku iemeslu dēļ. Tagad viņam jāveic vēl viens brīnums, un mēs visi sekosim viņam . . . Un šis brīnums būs veselas jaunas pasaules klanīšanās viņa troņa priekšā, kā tu teici mums, tēv Mark. Un tu teici, cik tas ir svarīgi. Mēs apsvērām šo jautājumu un nospriedām, ka ir tikai viens brīnums, kas visvairāk piemērots tādam gadījumam.
Garlaicība, kas mācās virsū Hartam, klausoties teoloģiskus strīdus, vienā mirklī pagaisa. Viņš neapgrūtināja sevi ar domāšanu, citādi būtu uzreiz sapratis, uz kuru pusi lieta virzās. Itina uzšķirtajā bībeles lappusē bija kāds zīmējums. Harts jau iepriekš zināja, kas tajā attēlots. Viņš lēnām, it kā gribētu izstaipīties, piecēlās no krēsla un pagriezās pret garīdznieku, kas sēdēja viņam aiz muguras.
—' Sagatavojieties! — nočukstēja Harts. ^ Izejiet pa otru pusi un steidzieties uz kuģi; es aizturēšu viņus šeit. Domāju, ka mani viņi neaiztiks.
— Ko jūs gribat teikt? — jautāja tēvs Marks, izbrīnā mirkšķinādams acis.
— Ejiet prom, muļķi! — nošņāca Harts.
— Par kādu brīnumu, pēc jūsu domām, viņi runāja? Kāds brīnums, kā vēsta leģenda, pievērsa pasauli kristietībai?
— Nē! — nomurmināja garīdznieks.
— Nevar būt. Tas vienkārši nevar būt! .. .
— Ātrāk! — uzkliedza Harts, uzraudams garīdznieku no krēsla un grūzdams pret pakaļējo sienu.
Tēvs Marks paklupis apstājās, tad pagriezās atpakaļ. Harts metās pie viņa, taču bija jau par vēlu. Amfībijas bija mazas, bet viņu bija salasījies tik daudz! Harts sāka lādēties, un viņa dūre ķēra Itinu, atsviežot to atpakaļ pūlī. Kad viņš sāka lauzt sev ceļu pie garīdznieka, citi veskerieši ielenca viņu ciešā lokā. Viņš sita tiem, bet tas bija tikpat kā cīnīties ar vilkiem. Spalvainie, pēc mus- kusa smirdošie ķermeņi panāca un apstāja viņu. Viņš nemitējās pretoties pat tad, kad viņu sasēja un sāka sist pa galvu. Bet amfībijas izvilka viņu ārā, un tagad viņš varēja tikai gulēt lietū, lamāties un vērot.
Veskerieši bija lieliski strādnieki un visu līdz beidzamajam sīkumam izdarīja tā, kā bija redzams zīmējumā bībelē: nelielā uzkalna galā stingri nostiprināts krusts, spožas metāla naglas, āmurs. Tēvam Markam novilka visu apģērbu un apsēja rūpīgi krokās saliktu gurnu jostu. Viņi izveda to no baznīcas.
'Ieraudzījis krustu, garīdznieks tikko nezaudēja samaņu. Bet tad viņš augstu izslēja galvu un nolēma mirt tā, kā bija dzīvojis,— ticēdams
Taču tas bija grūti. Tas bija neizturami pat Hartam, kurš tikai skatījās. Viena lieta ir runāt par krustā sišanu un svētbildes lampiņas blāvajā gaismā aplūkot skaisti veidotu ķermeni, pavisam cita — redzēt kailu cilvēku un virves, kas iegriezušās tais vietās, kur ķermenis piesiets pie staba. Un redzēt, kā ņem asas naglas un liek pie mīkstas miesas — pie viņa delnām, cik rāmi un.vienmērīgi staigā šuipu turpu āmurs, it kā to ritmiski cilātu amatnieks. Dzirdēt dobju skaņu, metālam ieurbjoties miesā.
Bet pēc tam dzirdēt vaimanas.
Tikai nedaudzi ir dzimuši mocībām, tēvs Marks nepiederēja pie tiem. Jau saņēmis pirmos sitienus, viņš iekoda lūpā; no tās sāka tecēt asinis. Tad viņa mute plati atvērās, galva atgāzās, un no rīkles, sajaukdamās ar krītošo lāšu šalkoņu, laiku pa laikam izlauzās šaušalīga gārdzoņa. Kliedzieni mēmi atbalsojās vērojošo veskeriešu pūlī; lai kāds satraukums bija atvēris viņu mutes, tagad tas plosīja veskeriešus ar milzu spēku, un atvērto rīkļu rindas atspoguļoja krustā sistā garīdznieka nāves mokas.
Par laimi, viņš zaudēja samaņu, tikko bija iesista pēdējā nagla. No svaigajām brūcēm plūda asinis, sajaucās ar lietu un, dzīvībai pamazām gaistot, bāli sārtām lāsēm tecēja pa kājām uz leju. Gandrīz tai pašā laikā Harts, kas raudāja un mēģināja saraut saites, saņēmis sitienus pa galvu, zaudēja samaņu.
Viņš atguvās savā noliktavā, kad bija jau satumsis. Kāds bija pārgriezis pītās virves, ar kurām viņš bija sasiets. Arā vēl joprojām šalca lietus.
— Itin, — ierunājās Harts. Tas varēja būt līkai viņš.
— Jā, — čukstus atsaucās veskerietis. — Pārējie vēl sarunājas baznīcā. Lins nomira no tava sitiena pa galvu, bet Inons ir ļoti slims. Daži saka, ka tevi arī vajagot sist krustā, un es domāju, ka tā arī būs. Var gadīties, ka tevi nomētā ar akmeņiem. Viņi atraduši bībelē vietu, kur teikts .. .
— Zinu. — Bezgala noguris, Harts turpināja: — Aci pret aci. Jūs atradīsiet veselu lērumu tādu teicienu, vajag tikai pameklēt. Tā ir apbrīnojama grāmata!
Hartam galva plīsa pušu no sāpēm.
— Tev jāiet projām, tu vari nokļūt līdz savam kuģim tā, ka tevi neviens nepamana. Gana slepkavots. — Arī Itina balsī skanēja pagurums, kas bija pārņēmis viņu pirmo reizi mūžā.
Harts mēģināja piecelties. Viņš atspieda galvu pret grubuļaino koka sienu, kamēr pārgāja nelabums.
— Viņš ir miris. — Tas izskanēja kā apstiprinājums, nevis kā jautājums.
— Jā, nesen. Citādi es nebūtu varējis atnākt pie tevis.
— Un, protams, apglabāts, jo citādi viņiem nebūtu ienācis prātā ķerties tagad klāt man.
— Un apglabāts! — Veskerieša balsī varēja saklausīt kaut ko līdzīgu satraukumam, mirušā garīdznieka intonācijas atskaņas. — Viņš ir apglabāts un celsies augšā debesīs. Tā ir rakstīts, tātad tā arī notiks. Tēvs Marks būs ļoti laimīgs, ka tā viss noticis. — Itins izdvesa skaņu, kas atgādināja cilvēka elsas.
Balstīdamies pret sienu, lai nepakristu, Harts ar pūlēm streipuļoja uz durvīm.
— Mēs rīkojāmies pareizi, vai ne? — jautāja Itins. Atbildes nebija. — Viņš celsies augšā, Hart, vai tad viņš necelsies augšā?
Harts jau stāvēja pie durvīm, un spoži apgaismotās baznīcas uguņu atblāzmā varēja saskatīt viņa saskrāpētās asiņainās rokas, kas bija ieķērušās durvju stenderē. Cieši līdzās no tumsas iznira Itina seja, un Harts juta, ka maigās rokas ar daudzajiem pirkstiem un asajiem nagiem ieķērušās viņa apģērbā.
— Viņš taču celsies augšā, vai ne?
— Nē, — atteica Harts, — viņš paliks tur, kur jūs viņu aprakāt. Nekas nenotiks, tāpēc ka viņš ir miris un paliks miris.
Ūdens tecēja pa Itina vilnu, bet mute viņam bija atvērta tik plati, ka šķita — viņš kliedz naktī. Tikai ar lielām pūlēm viņš atguva spēju runāt, iežņaudzot sev svešas domas svešos vārdos.
— Tātad mēs netiksim atpestīti? Mēs nekļūsim brīvi no grēkiem?
— Jūs bijāt brīvi no grēkiem, — atbildēja Harts, un viņa balsī jautās tā kā asaras, tā kā smiekli. — Šausmīgi nepievilcīgs, netīrs notikums. Jūs bijāt brīvi no grēkiem, bet tagad jūs esat…
— Slepkavas, — sacīja Itins. Ūdens plūda pār viņa noliekto galvu un notecēja kaut kur tumsā.