Jo tuvāk nāk 2300. gads, jo biežāk viesnīcās izklaidējas, ievēlot «gadsimta visizcilāko personību». Vieni aizstāv Belu Bengersonu, kas no jauna uzrakstījis Pasaules Konstitūciju. Citi atceras Ikiharu un viņa darbu par staru slimību. Taču visvairāk jūs dzirdēsiet kapteiņa Rilija Rigsa vārdu, un tā ir diezgan pareiza izvēle.
Un tomēr viņš šauj garām mērķim. Esmu pieredzējis kosmosa vilks, vecs ierindas karotājs un zinu, ko runāju. Man jums jāteic, ka es dienēju par sakaru virsnieku pie Rigsa un, lai gan tas notika turpat vai pirms sešdesmit gadiem, atceros visu, it kā tas būtu noticis pagājušajā mēnesī. Es runāju par trešo Venēras ekspedīciju, par to braucienu kosmosā, kas pārveidoja Zemes seju: toreiz no Venēras tika atvesti kristāli, kas uz visiem laikiem pārvērta ir jūs, ir mani par laimīgiem tauriņiem. Tais senajās dienās viss bija savādāk. Mēs zinājām, ko nozīmē strādāt piecas stundas dienā. Personisko robotu vēl nebija, un no rītiem mums vajadzēja ģērbties pašiem. Taču tolaik dzīvoja stiprāka rūdījuma cilvēki.
Lai nu kā, par." gadsimta izcilāko personību es uzskatu vienu no tiem, kas lidoja ar mūsu kosmisko kuģi, ar mūsu jauko «Zvaigžņu aicinājumu», bet ne pašu Rigsu.
Apkalpe mums bija gadījusies lieliska. Prasmīgāku kuģa komandieri par Rigsu nevarēja vēlēties; to pašu varēja teikt par viņa palīgu Blekiju Farrelu. Mums bija bort- mehāniķis Ziperleins, milzīgs, nosvērts vīrietis ar mazām ačtelēm. Nosaukšu vēl viņa palīgus, elektrontehniķus Grivsu un Purči, tik pārgalvīgus puišus, kādus kosmosa melnie bezdibeņi nav redzējuši. Kopā ar mums lidoja mana meitene, brīnišķa meitene — Lorna Bernharda, labākais stūrmanis pasaulē. Kuģī atradās vēl divas sievietes: Betija Or- dveja, izstarojumu analīzes speciāliste, un Honija Lundkvista, remontinženiere. Viņas interesējās tikai par saviem pienākumiem, turpretim pašas neinteresēja nevienu.
Un it kā izklaidēšanai mums piesvieda klāt Slopsu. Viņu paņēma kā Venēras kristālu pazinēju. Man vēl līdz šim brīdim nav skaidrs, kam mums viņš bija vajadzīgs. Visu ar šiem kristāliem saistīto zinātnisko darbu bija paredzēts veikt uz Zemes … ja tikai mēs ^grieztos uz Zemes. Slopsu droši vien paņēma tāpēc, ka viņam atradās vieta, nu, un vēlāk viņš varēja būt noderīgs kristālu
meklējumos. Pagaidām no viņa nebija nekāda labuma. Mēs visi bijām tādās domās un izteicām tās diezgan bieži, lai Slopss neceltu degunu pārāk augstu.
Starp citu, nevar teikt, ka viņš kādam būlu maisījis. Tur tā lieta, ka viņš bija jocīgs, jocīgs pats par sevi. Komiķis kas komiķis. Ne no tiem, kas bāž zem galdauta an- tigravitācijas plati un ieslēdz to, tiklīdz kāds apsēdies ēst zupu. Un arī ne «sabiedrības dvēsele» no tiem, kas bāž aiz apkakles fluorescējošās caurulītes un uzdodas par marsieti. Mūsu Slopss smīdināja ļaudis pret savu gribu. Augumā viņš bija pamazs un, kaut arī neizskatījās pēc kropļa, bet diezin pēc kāda skaistuļa arī ne. Man šķiet, ka viņa aprakstam vispiemērotākais ir vārds «gandrīz». Viņš bija vistīrākais «gandrīz». Starpība starp «gandrīz īsts» un «gluži īsts», vismaz attiecībā uz Slopsu, mūs ļoti uzjautrināja. Bet viņā šo starpību varēja manīt visā.
Neviens no mums nepazina Slopsu līdz tam brīdim, kad viņš, ģērbies civilā, divas stundas pirms izlidošanas iekāpa kuģī. Pirmo kļūdu viņš izdarīja, ierazdamies tādā uzvalkā. Bet. . . kādēļ gan tā būtu kļūda? Galu galā viņš bija civilā dienesta tehniķis. Turpretim mēs visi piederējām katrs pie kādas Kosmiskā dienesta nozares, un tas jau pašā sākumā noskaņoja mūs pret viņu. Purči, otrais elektrontehniķis, staigāja pa koridoru, kad Slopss ar savām mantiņām izkāpa no kravas lifta. Purči uzreiz pateica, kas viņa
priekšā. Purči bija garš, gauss un nesatricināmi mierīgs puisis. Viņš novada Slopsu kuģa pakaļgalā (citiem vārdiem sakot, lejā, jo uz zemes «Zvaigžņu aicinājums» stāvēja, balstīdamies uz astes stabilizatoriem) un ieteica nolikt bagāžu. Kaste, uz ko norādīja Purči, «nejauši» izrādījās atkritumu lūka; ieejot jonosfērā, tā automātiski atvērās. Nekāda lielā nelaime tā nebija: lādēs izdevās sameklēt daudz Slopsam kaut cik piemērotu vasaras apģērba gabalu. Vismaz viņš bija apģērbts it kā pēc formas. Un tomēr Slopss izskatījās gaužām jancīgs. Viņa sejas izteiksme, kad viņš pēc sešām stundām piegāja pie šīs atkritumu lūkas, nav aprakstāma. Man vēl tagad nāk smiekli, to atceroties. Visa brauciena laikā vajadzēja tikai viņam pajautāt, kur lai ņem kādu lietu, tā kāds atbildēja: «Paskaties atkritumu lūkā!» — un visa apkalpe gandrīz vai krita gar zemi no smiekliem.
Visjautrāk bija, kad mēs vaiis nepalielinājām ātrumu un pārgājām uz brīvu kritienu. Slopsa dēļ nolēmām izslēgt mākslīgo gravitāciju, un visi, izņemot Ziperleinu, kas vadīja kuģi, salasījās kopkajītē, lai papriecātos par šo skatu. Cits citam — apejot Slopsu — pačukstēja, tieši kad tiks izslēgta gravitācija, un, ticiet man, nebija viegli atturēt publiku no smiešanās, kas varētu visu izjaukt. Dažs ieņēma pozīciju pie stāvgal- diņa, dažs pie nostiprināta galda, kur varēja pie kaut kā turēties, kad pienāks laiks. Slopss ienāca bērna neziņā un apsēdās netālu no ēdienu izsniegšanas lodziņa. Grivss, aizsedzis pulksteni ar plaukstu, vēroja sekundu rādītāju. Sekundes trīs pirms gravitācijas izslēgšanas viņš uzsauca:
— Slops, panāc šurp!
Slopss, acis mirkšķinādams, paskatījās uz viņu.
— Jūs saucāt mani?
Viņš nedroši piecēlās un nebija paguvis paspert ne trīs soļus, kad tika izslēgta vilkme.
Manuprāt, cilvēks nekad nespēs īsti pierast pie bezsvara stāvokļa. Kuņģī jums pa- mazītiņām sāk kņudēt, bet iekšējās auss loka kanāli kā traki pretojas šādam stāvoklim. Viss ķermenis saspringst līdz pēdējai iespējai: vēl mazliet, un jūs sāksiet raustīties krampjos. Jūs apjūkat. Jūs zināt, ka krītat, bet nezināt, uz kuru pusi. Gribot negribot jūs gaidāt strauju un piepešu triecienu (jūs taču krītat), bet nekāda trieciena nav un jūs jūtaties muļķīgi. Mati jums ir sapinko- jušies, un, kaut ari esat padevies panikai, tai pašā laikā jūs esat idiotiski jautrs un pilnīgi apmierināts. Šo stāvokli sauc par Velsbaha eiforiju. Psiholoģisks termins. Bezsvara stāvokļa izraisīta nervu izlādēšanās.
Bet es stāstīju par Slopsu.
Kad Ziperleins izslēdza vilkmi, Slopss vienkārši sāka peldēt. Viņš tikai divas reizes skāra ar kājām grīdu, tad atmeta rokas aiz muguras: droši vien viņam šķita, ka viņš krīt atpakaļ. Bet, kad viņš mēģināja ar pleciem apturēt šo kustību, viņa galva nosvērās uz leju, bet kājas pasviedās gaisā. Viņš iztaisīja palēninātu saltomortāle un kūleņotu tālāk, ja nebūtu aizķēris ar kājām griestu siju. Tā viņš karājās gaisā ar galvu uz leju un gaidīja, ka asinis saplūdīs galvā. Bet tas nenotika. Pēkšņi Slopsam sāka likties, ka viss ap viņu ir augša, bet apakšas nekādas nav. Viņš no visa spēka sāka tiekties pie šķērssienas, pie griestu sijas, pie durvīm, bet nejaudāja tikt līdz tām. Tad samierinājās un tikai drebēja, bet mēs pa to laiku bijām atguvušies no spējās pārejas bezsvara stāvoklī— mums šīs sajūtas taču bija pazīstamas — un varējām pēc sirds patikas baudīt savas izdomas augļus.
— Es teicu — nāc šurp! — uzkliedza Grivss.
Slopss kulstīja kājām gaisu un spārdījās. Tomēr viņš netika uz priekšu, bet palika bezspēcīgi karājamies tai pašā vietā ar galvu uz leju. Mēs zviedzām kā zirgi. Viņš pakustināja lūpas, bet spēja nomurmināt tikai: «M-m-m-m!»
Es domāju, ka pārplīsīšu no smiekliem.
— Neesi iedomīgs! — viņam uzsauca jauniņā Lundkvista, kas atbildēja par remontiem. — Kāp zemē un noskūpsti mūs visus.
— Lūdzu .. . lūdzu … — čukstēja Slopss.
— Lai saka «ļoti lūdzu», — ierosināja Betija Ordveja.
Mēs līksmi iesmējāmies.
— Varbūt viņš mūs ne visai mīl? — es novilku. — Nāc lejā pie mums, Slopsij!
— Pacienā mūs ar atkritumiem! — kāds teica, un visi atkal iesmējās.
Turēdamies pie mēbelēm, kajītē ienāca Ziperleins.
— Skat ko, — viņš sacīja savā apnicīgajā, klīrīgajā balsī. — Cilvēks var lidot!
— Un galva viņam mākoņos, — iestarpināja kapteinis.
Visi atkal iesmējās, ne tāpēc, ka būtu asprātīgi, bet tāpēc, ka to bija teicis kapteinis.
— Lūdzu, laidiet mani zemē, — sāka lūgties Slopss. — Nolaidiet mani kāds!
— Maniem ļaudīm jāstāv stingri uz kājām, Slops! — sacīja Grivss. — Es tevi ar labu, laipni lūdzu pievienoties mums.
Ziperleins iesmējās.
— E, vai viņš jums vajadzīgs? — Pārceldams spalvainās rokas, viņš devās no durvīm pie dzeramā ūdens rezervuāra, no pusdienu galda pie apgaismes svirslēdža un tagad varēja aizsniegt Slopsa kāju. — Grivss tevi sauc! — viņš teica un pagrūda kāju.
Slopss iztaisīja vēl vienu saltomortāle.
— O-o-o! O-o-o! — viņš sāka gaudot, nemitēdamies griezties.
Tā viņš drāzās cauri visai kopkajītei no viena gala līdz otram un nonāca pie Grivsa. Bet Grivss, abām rokām pieķēries pie trapa un saliecis kājas ceļos, jau gaidīja. Tiklīdz Slopss bija klāt, viņš abām kājām atspērās nabadziņam pret muguru un spēra viņu uz kapteiņa pusi. Tagad Slopss vairs negriezās. Rigss izrieza plecu un atdzina Slopsu pie manis, bet es atsviedu viņu atpakaļ Griv- sam. Tas gribēja viņu grūst, bet netrāpīja, un Slopss ar brīkšķi ietriecās šķērssienā. Svars ir tāda lieta, no kuras var tikt vaļā, bet no masas nevar tikt vaļā. Visas pusotr- simt mārciņas bija viņā, bet ātrums — liels. Slopss tā arī palika pie šķērssienas, stenēdams aiz sāpēm.
— Zip, — sacīja kapteinis, — ieslēdz gravitācijas plātnes. Šī komēdija var vilkties veselu dienu.
— Ir, — atbildēja mehāniķis un sāka virzīties uz durvīm.
Es turējos tuvāk Lornai: pirmkārt, es zināju, ka viņa pieķersies pie kaut kā stingra, otrkārt, man vienkārši patika būt viņas tuvumā.
— As, — viņa man jautāja, — kas to izdomāja?
— Uzmini!
— As, — viņa toreiz teica, — zini ko? Tu esi nelietis.
— Lēnāk pa tiltu! — Es pavīpsnāju. — Tev vajadzēja redzēt, ko izstrādāja ar mani, kad es biju iesācējs!
Lorna pagriezās pret mani, un viņas acīs bija tāda izteiksme, kādu agrāk es biju redzējis tikai divas reizes. Abos gadījumos mēs bijām viens otram sveši.
— Iznāk, ka katru dienu tu uzzini kaut ko jaunu. Pat par labi pazīstamiem cilvēkiem, — Lorna piezīmēja.
— Nu, ko, — es atbildēju, — tas ir jauki. Lidojuma laikā var, cik tīk, jūsmot par zvaigznēm vai skatīties televīzijas filmas. Bet reizēm gribas dzīvē kaut nelielu dažādību. Mums visiem sirsnīgi jāpateicas Slopsam. Viņš ir ļoti amizants cilvēks.
Viņa teica vēl kaut ko, bet vārdus nomāca dārdoši smiekli. Ziperleins tija ieslēdzis mākslīgo gravitāciju, un Slops*i nogāzās uz grīdas. Viņš locījās sāpēs un vienlaicīgi glāstīja ar roku grīdu kā mīļu būtni. Slopss patiešām juta pret to maigumu, kā katrs, kas ticis vaļā no bezsvara stāvokļa.
Oh, tovakar gan mēs uzjautrinājāmies! Es to nekad neaizmirsīšu.
Lidojot mēs bieži spriedām par sava ceļojuma mērķi. Tagad, kad mūsu rīcībā ir simtiem miljonu tādu pašu kristālu kā tie, kas atrodami uz Venēras, jums grūti saprast, cik augstu tos vērtēja pirms sešdesmit gadiem. Otrā Venēras ekspedīcija ieguva tikai divus, un tie paši izmēģinājumu laikā izjuka. Pirmais kristāls ar nodomu tika pārvērsts pulverī. Kristālu ķīmiski izanalizēja, un no tā pagatavoja šķīdumu, kurā gribēja izaudzēt jaunus kristālus. Tai laikā neviens nezināja, ka Venēras kristāli neaug. Otru kristālu sāka pārbaudīt ar augstfrekvences rezonansi. Kāds mazlietiņ pārcentās ar to pašu augstfrekvenci, un kristāls eksplodēja. Sprādziena rezultāti rādīja, ka mums pavērusies iespēja pārvadīt bez vadiem enerģiju, tik lētu enerģiju, ka patērētājs saņemtu to praktiski par velti. Vispār, kopš mēs bijām izstrādājuši vara atomu kodolu skaldīšanas tehnoloģiju, mums jau bija daudz enerģijas. Bet pārvade bez vadiem ir ļoti sarežģīta. Sīks stariņš no spēkstacijas jānotēmē uz uztvērēju un jānotur, bet tas ir sevišķi grūti, ja uztvērējs atrodas automašīnā vai helikopterā. Venēras kristāli deva tādu iespēju. Atbildot uz tiem pievadīto augstfrekvences jaudu, tie vibrēja un pārvērta šo jaudu starojumā, ko pārraidīja virzāms stars. Ja bija daudz tādu kristālu, varēja atteikties no miljoniem kilometru gariem vara vadiem un pārvērst šo varu par degvielu, lai nodrošinātu Zemi ar enerģiju simtiem gadu uz priekšu. Neaizmirstiet, ka cilvēce četrsimt gadu bija vilkusi elektrības līnijas un varš bija uzkrājies milzīgos daudzumos.
Tātad Zemei, kas cieta degvielu badu, šie kristāli bija nepieciešami kā gaiss. Ja neņēma vērā ar ceļojumu uz Venēru saistītās grūtības, vienīgais šķērslis, kas mūs sagaidīja, bija bulduri.
Pirmā Venēras ekspedīcija bija atklājusi, ka eksistē bulduri, un ar godu laidusies lapās no planētas. Otrā ekspedīcija bija konstatējusi, ka bulduriem pieder kristālu krājumi, un, dabūjusi tikai divus gabalus, mukusi prom. Mūsu uzdevums bija pārvest mājās pēc iespējas vairāk kristālu, lai kā bulduri tam pretotos. Kaut arī mums līdzi deva milzumu pamācību, lietas būtība bija tāda: «Aprunājieties ar bulduriem un dabū- jiet kristālus. Ja bulduri neielaižas darījumā, tieciet pie kristāliem vienalga ar kādiem līdzekļiem.»
— Kaut tikai mēs dabūtu tos ar labu! — bieži teica Lorna. — Cilvēki ir gana postījuši un slepkavojuši.
Es viņai atbildēju:
— Vai nav vienalga, kā? Tie taču nav cilvēki.
— Bet tās ir saprātīgas būtnes.
— Mežoņi, — es nosprauslājos. — Un vispār briesmoņi. Pataupi savas simpātijas tādiem jaukiem, maigiem un pēc glāstiem izsalkušiem cilvēciskiem radījumiem kā es.
Viņa iesita man pa rokām un devās atpakaļ pie savām skaitļošanas mašīnām.
Reiz Slopss apjautājās man, kas tie bulduri tādi esot. Vai tie esot īsti cilvēki?
— Tikai līdzīgi cilvēkiem, — es īsi atteicu.
Nez kādēļ, sarunājoties ar viņu, es vienmēr jutos neērti. Toties mani ļoti uzjautrināja viņa jocīgās izdarības.
— Viņi staigā uz divām kājām, — es paskaidroju. — Viņu roku īkšķi nostatīti pretim pārējiem pirkstiem. Nēsā rotas lietas. Kristāli viņiem šim nolūkam vien ir vajadzīgi. Viņi ieelpo nevis skābekli, bet amonjaku.
Dievs to zina, kāda viņiem vielu maiņa! Vai tad tev, Slops, sagribējies pavandīties pa viņu atkritumiem?
— Es tāpat vien pajautāju, *— lēnīgi atbildēja Slopss.
Viņa vaigu apstaroja rāms smaids. Viņš pagāja nost. Atceros, kā es smējos, iedomājoties viņa sadursmi ar diviem trim bulduriem, ar visbaismīgākajām būtnēm, kādas vien vēsturei pazīstamas. Kad otrā ekspedīcija nolaidās uz Venēras, visa apkalpe, izņemot divus cilvēkus, jau ieraugot buldurus, pameta saiņus un lika ļekas vaļā. Divi drosminieki turējās, kamēr bulduri sāka kliegt. Psihologus ļoti ieinteresēja šī skaņa. Normāla cilvēka auss to nespēj izturēt. Vienam no kosmonautiem kļuva nelabi, un viņš metās prom. Nekā apkaunojoša tur nebija. Otrs izrādījās atgriezts no kuģa un stāvēja baiļu paralizēts, bet bulduri auroja un spiedza un tā velēja ar zvīņainajām dūrēm pa zemi, ka apkārt viss trīcēja vien. Lai atbaidītu satracinātos briesmoņus, kosmonauts izšāva gaisā.
Grūti pateikt, kas uz tiem iedarbojās. Viņš atcerējās tikai vienu — nu gāja va[ā kā īstā trako mājā. Sākās tik apdullinoša rēkoņa un kaukoņa, ka kosmonauts šausmās sastinga un zaudēja samaņu. Kad viņš atguvās, bulduri bija pazuduši. Viņam blakus gulēja divi kristāli. Viņš paķēra tos un, neko savā priekšā neredzēdams, pa galvu pa kaklu joza uz kuģi. Pasaules labākie psihoterapeiti astoņus mēnešus ārstēja viņu, bet stāsta, ka gluži normāls viņš neesot vēl tagad, kaut ari nodzīvojis līdz sirmam vecumam. Kādus fantastiskus izstarojumus bulduri izmanto, lai psihiski iedarbotos uz ienaidnieku, to mēs nezinām, bet, kad iztēlojas Slopsa cīniņu ar viņiem, iznāk vienreizējs skats!
Kad kuģī ir kāds jokdaris, dežūras aizrit ātri un apkalpei nav garlaicīgi.
Nemūžam neaizmirsīšu to vakaru, kad Grivss uzlika Slopsam uz sviestmaizes karoti matu pomādes, vislipīgākās lietas pasaulē. Slopss koda, un viņa augšzobi pielipa pie apakšzobiem. Viņš sāka skraidīt, žēlabaini vaidēdams. Nespēdams dabūt sviestmaizi ārā no mutes, Slopss bezjēdzīgi mētāja pa gaisu rokas. Ļaudis gandrīz vai zaudēja prātu. Pati pomāde ir pilnīgi nekaitīga. Tā ir ķīmiski inerta un viegli padodas vājiem beta stariem, kas sagrauj molekulāro saikni. Mēs apstarojām viņu pēc tam, kad bijām tiku tikām izsmējušies. 2ēl, ka jūs neredzējāt to skatu!
Iegājuši Venēras atmosfērā, mēs galīgi aizmirsām Slopsu. Es noregulēju Lornas infrasarkanos televīzijas ekrānus. Attēli uz tiem ir daudz skaidrāki nekā tie, kurus amonjaka miglā deva radiolokators, un Lorna ļoti veikli veda mūs. Ielikuši autopilotā fotouzņēmumu karti un savienojuši to ar televizora ekrānu, mēs atradām kosmiskā kuģa «Uz zvaigznēm» nolaišanās vietu.
Lorna uzslēja kuģa priekšgalu gaisā un uzticēja vadību žiroskopiem. Mēs sākām laisties lejup ar asti pa priekšu, sēzdamies uz liesmu staba, kas saruka aizvien īsāks. Lornas acis vēroja eholotu — tas rādīja grunts blīvumu zem kuģa. Ļaujiet tikai tādam kosmosa sienāzim nogāzties uz sāniem, un viss pagalam! Tais laikos vēl nebija izgudrota antigra- vitācijas vilkme. Viss bija ļoti primitīvi. Bet mūsdienu jaunatnei sveša mūsu kaisme un mūsu sapņi!
Par Venēru nav nekā liela ko stāstīt. Toreiz tā bija tikpat nemīlīga un nekam nederīga kā šodien. Ja neskaita to, ka uz tās kaut kur atradās kristāli, pēc kuriem mēs bijām atlidojuši. Iluminatoros nekas nebija redzams — migla vien. Turpretim radiolokatori un infrasarkanie stari palīdzēja mums saskatīt paugurainu apvidu, klintis, vāju, zilganu augu valsti. Šur tur slējās pa gigantiskam kokam. Vajadzēja pacietīgi sēdēt divpadsmit stundas, lai augsne zem mums atdzistu un beigtos ķīmiskās reakcijas saistītā un brīvā slāpekļa, slāpekļskābes, slā- pekļskābā amonjaka, ozona un ūdeņa maisījumā, ko mēs bijām sakustinājuši nolaižoties. Lielākā daļa komandas gulēja. Bet Slopss, liekas, nebija pat iesnaudies. Viņš klīda no infrastaru aparāta pie radiolokatora, skatīdamies te no labās un kreisās puses, te no augšas un apakšas. Viņš ilgu laiku tupēja pie miglas aizsvīdinātajiem iluminatoriem, sasprindzināti ielūkodamies karsto reaģējošo gāzu virpulī, lai kaut pa brīdim ieraudzītu drūmo un ērmīgo ainavu. Slopss vēlāk arī pamodināja mūs.
— Bulduri! — viņš satraukts sauca. — Nāciet paskatīties! Kapteini Rigs! Kapteini Rigs!
Viņš bija uztraukts kā desmitgadīgs puišelis, un, jāatzīstas, viņa uztraukums pielipa arī mums. Mēs saklupām ap ekrāniem.
Divsimt metru no kuģa starp klintīm un zilajiem krūmiem parādījās kaut kādas figūras. Lai arī bijām pamatīgi gatavojušies, mēs tikai iekliedzāmies izbrīnā un novērsā- mies. Bulduri bija lielāki par cilvēkiem, daudz lielāki. Nezin kāpēc es to nebiju gaidījis. Bet citādi. . . Man iespiedās atmiņā dzeltenie ilkņi, ļaunās sarkanās acis un pe- lēkzaļās zvīņas. Es redzu visu to kā tagad, un man negribas aprakstīt buldurus sīkāk.
— Dodiet skaņu! — sacīja kapteinis.
Es iegāju radiokabīnē un ieslēdzu pastiprinātāju. Tad es ieslēdzu ārējo mikrofonu. Kuģi piepildīja planētas fona trokšņi, kas atgādināja vēja dūkoņu un svilpoņu; tas mūs pārsteidza, jo migla izskatījās nekustīga. Šim troksnim pievienojās vēl kāds no tālienes nākošs mainīgs troksnis, tāda kā putnu čiepstēšana vai čivināšana. To visu nomāca dīvainas skaņas — bulduru pretīgā murmulēšana, kuras dēļ viņi tā bija iesaukti. Tā bija mežonīga, sēcoša, neapvaldīta rēkšana, kas nosedza visu pārējo skaņu gammu un atšķīrās no pērtiķu tarkšķēšanas ar to, ka šķita saprātīga.
— Uz elektronu paneli! — pavēlēja kapteinis. — Sagatavot apģērbu un uzkabi! Stūrmanim nenolaist acu no ekrāniem! Četrus brīvprātīgos šurp!
Es, jāsaka, nebūt negribu pārmest Kosmiskā dienesta darbiniekiem drosmes trūkumu. Gribētos uzrakstīt, ka visi, kas atradās kuģī, sasita papēžus un noskaldīja: «Jūsu rīcībā, ser!» No otras puses, stāstot jums, kā kuģa «Uz zvaigznēm» ļaudis, nobijušies no bulduru izskata, bēga, es, liekas, paskaidroju, ka tādos apstākļos šai rīcībā nebija nekā apkaunojoša. Rigss uzaicināja pieteikties četrus brīvprātīgos. Atsaucās divi — PuT-či, kas patiešām nebaidījās no paša velna, — viņš nebūt nedižojās, — un Honija Lundkvista, kurai, manuprāt, gribējās ar kaut ko izcelties, lai ari viņa jau bija izcēlusies — ar to, ka bija reti neglīta. Kas attiecas uz mani, tad man, par laimi, bija pavēlēts dežurēt pie radiotelefona, tā ka cits nekas neatlika. Bet kas attiecas uz citiem, kuri neatsaucās, es viņus nevainoju. Pat Slopsu ne, kaut arī aizvien vēl domāju, ka derētu izlaist viņu pret diviem trim izsalkušiem bulduriem, — tāpat, joka pēc.
Rigss neko neteica. Viņš izģērbās un ielīda skafandrā. Purči un Honija arī. Pārējie palīdzēja viņiem uzstīvēt mugurā cieši pieguļošos tērpus un piestiprināt caurspīdī
gās bumbveida ķiveres. Viņi pārbaudīja gaisa piegādes un sakaru sistēmu. Tad piegāja pie gaisa slūžu iekšdurvīm. Es atvēru tās.
— Mēs nodibināsim sakarus, — teica Rigss, un viņa sejā nesakustējās ne musku- lītis. Šķita, ka balss nāk no skaļruņa, nevis no viņa paša. Tas skanēja svešādi un satraucoši. — Vispirms mēs pamēģināsim ar labu. Tāpēc ejam bez ieročiem. Katram gadījumam es gan paņēmu līdzi mazu pistoli. Viens no jums nāks man blakus, otrs — nopakaļ. Mēs paliksim pie paša kuģa. Nekādā ziņā nedrīkst pieļaut, ka mūs atgriež. Pārbaudīt sakarus!
— Ir pārbaudīt! — noķērcās Purči.
— Ir pārbaudīt! — nočukstēja Honija Lundkvista.
Kapteinis iegāja slūžās, abi pavadoņi sekoja. Es aizcirtu slūžu iekšdurvis un ar tālvadības iekārtas palīdzību atvēru ārdurvis. Visi kuģī palikušie steidzās pie ekrāniem.
Bulduri — viņu bija divdesmit vai trīsdesmit — neatgāja tālu no krūmiem. Mēs nevarējām redzēt ne kapteini, ne abus brīvprātīgos, bet bulduri viņus, bez šaubām, bija pamanījuši. Viss bars metās uz priekšu, un es zvēru, ka manas vecās acis savu mūžu nebija redzējušas briesmīgāku skatu. Pa radiotelefonu es izdzirdēju Purči «Ai!» un Honijas «Vai!». Kapteinis nedrošā balsī noteica: «Bez panikas!» Es izdzirdēju aiz muguras dobju būkšķi. Betija Ordveja bija paģībusi. Nelikos par viņu ne zinis un pievērsos ekrānam.
Kā pēc komandas lielākā daļa bulduru apstājās uz lēzenas nogāzes starp mums un krūmiem. Trīs tuvojās mums, viens — pa priekšu, divi — aiz viņa. Pārējie sacēla tādu troksni, ka pat milzīgie koki sāka manāmi locīties. Tai pašā mirklī kapteinis pavirzījās uz priekšu tiktāl, ka mēs viņu ieraudzījām. Honija un Purči turējās kapteinim aiz muguras. Viņi apstājās. Apstājās arī trīs bulduri. Lai cik tas neticami, troksnis uz paugura stāvošajā pūlī divkāršojās. Tur nu es neko nevarēju darīt un tikai noklusināju āra trokšņus. Es nespēju tos paciest. Lorna pateicās man. Slopss noslaucīja seju ar mutautiņu, joprojām skatīdamies uz ekrānu, lai neko nepalaistu garām.
Pienāca sasprindzināts bridis — nebūtu pareizi saukt to par klusumu. Apdullinošā buldurēšana nerimās, taču neviens nekustējās. Bet pēc tam viss gāja ātri.
Kapteinis pacēla abas rokas, acīmredzot uzskatīdams to par miera zīmi. Bet, kā varēja spriest pēc bulduru tālākās rīcības, viņi to bija uzņēmuši kā nāvīgu apvainojumu. Visi trīs palēcās un metās uz priekšu. Viņi tuvojās milzu lēcieniem rēkdami un kaukdami, bet pārējie drāzās līdzi lejā pa nogāzi. Kaut arī troksnis bija ellišķīgs, es dzirdēju, kā iekliedzās Honija Lundkvista. Mūsu kosmonautu trijotne izskatījās diezgan nožēlojama, kad tai virsū vēlās rēcošo gigantu vilnis. Viens
no brīvprātīgajiem, zaudējis samaņu, pakrita. Veltīgi Rigss kliedza bulduriem: «Stāt, šaušu!» Viņš pacēla staru pistoli. Otrs brīvprātīgais uzvēla sev plecos pirmā ļengano ķermeni un sāka ātri atkāpties uz kuģi. Rigss notēmēja, izšāva un skrēja prom, atpakaļ neskatīdamies, tā arī nezinādams, ir trāpījis vai nav.
Slopss — jā, tas bija viņš! — pielēca pie slūžu vadības svirām un piespieda degunu pie iluminatora, lai pārliecinātos, ka visi trīs ir jau kuģī, un aizcirta ārdurvis. Viņš ieslēdza gaisa sūkni, lai izspiestu no slūžām amonjaku, tad atkal aizšmauca pie ekrāniem.
Bulduri apstāja to, kuru bija sašāvis Rigss. Troksnis bija velnišķīgs. Es iegāju radioka- bīnē un vēl pavājināju skaņu, un tomēr troksnis lauzās cauri kuģa metāla apšuvumam.
Atvērās slūžu iekšdurvis, un ienāca kapteinis. Viņš bija ļoti bāls. Aiz viņa parādījās brīvprātīgie — smagi elsojošā Honija Lundkvista un Purči, ko viņa nesa uz pleciem.
— Viņš zaudēja samaņu, — bez jebkādas vajadzības noteica Honija un iesvieda Purči mums rokās.
Mēs ievēlām viņu kaktā un vairs neno- vērsāmies no ekrāniem.
— Lai nu kā, bet vienu no viņiem es nokniebu, — nopurpināja Rigss.
— Nē, kaptein, — tūlīt iebilda Slopss.
Un tiešām: bulduris, kas bija nekustīgi
gulējis, jau sedeja, kaukdams un šūpodams no vienas puses uz otru savu vareno ilkņoto galvu.
— Ko, vai tad stars tiem neko nevar padarīt? — brīnījās Rigss.
— Ne jau tur tā vaina, — kategoriski paziņoja Slopss. — Kapteinis trāpījis tieši kristālā, kas karājas buldurim kaklā.
Kapteinis Rigss nopūtās.
— Šoreiz mums droši vien neizdosies piekļūt tuvāk kristāliem, — viņš drūmi pareģoja.— Mani neviens nebrīdināja, ka var gadīties kaut kas tamlīdzīgs. Kāpēc mūsu vietā nesūtīia kara kuģi?
— Lai apkautu Venēras iedzīvotāius un pievāktu viņu rotas? — Lorna bija sašutusi. — Tālu gan esam tikuši pēdējā gadu tūkstotī!
— Nu, nevar taču tā skatīties uz to, — es iesāku, bet Rigss pārtrauca mani:
— Tev taisnība, tev taisnība, Lorna! Ja mēs nevienosimies ar viņiem, būs vaiadzīgi gadi. lai uzzinātu, kā tiek taisīti kristāli vai arī kur tie atrodami. Bet mums nav laika. Mūsu rīcībā ir labi ja četras dienas.
Redziet, pirms sešdesmit gadiem kuģim degvielas pietika līdz ar nagiem. Tās krājumus aprēķināja pēc visīsākā attāluma starp planētām. Atstāt Venēru un dzīties pakaļ Zemei, kad tās attālinājās viena no otras, biia vienkārši neiespējami. Bet taaad, kad enerģijās ir cik uziet, tā ir visparastākā lieta.
Mēs izvilkām Purči no apģērba un palīdzējām viņam atgūt samaņu. Visi bija gatavi apzvērēt, ka Purči cietis no kāda mums nepazīstama ieroča. Mēs zinājām, ka nobiedēt viņu nav nemaz tik viegli. Viņš laikam patiešām nebija spējis izturēt tādu troksni — tā bija tīri individuāla īpašība. Bet tobrīd mēs bijām gatavi pierakstīt bulduriem sazini ko.
Kuģis nodrebēja.
— Viņi uzbrūk! — iekliedzās Grivss.
Tas nebija tiesa, kaut arī visu nogāzi tagad klāja baismīgi milzīgi, zvīņaini cilvēkveida neradījumi. Viņi kaut ko apdullinoši buldurēja. Daudzi pietupās un bungāja zemi ar veseriem līdzīgām dūrēm.
— To viņi dara, lai satracinātu sevi, — sprieda Ziperleins. — Kaptein, lasīsimies prom no šejienes! Mēs tādam pasākumam, var teikt, neesam pietiekami bruņoti.
Rigss kļuva domīgs.
— Vēl drusku pagaidīsim, — viņš beidzot sacīja. — Startējot es gribētu būt pārliecināts, ka esmu darījis visu iespējamo. Kaut mums neatliktu nekas cits kā sēdēt uz vietas.
Es par to šaubījos un pēc citu sejām nopratu, ka arī viņi šaubās. Bat neviens neko neteica. Kuģis drebēja. Mēs gājām pusdienās.
Apmēram trīspadsmit stundas pirms aizlidošanas es sadrūvējies vēroju uz ekrāna bulduru baru, kad piepeši manīju — kāds stāv aiz muguras. Tas bija Slopss. Pēdējās trīs dienas neviens nebija licies zinis par viņu: visi jutās pārāk nomākti un nokaitināti, lai nāktu prātā joki.
— Paskaties uz viņiem, — es norūcu un pametu ar roku uz ekrāna pusi. — Es nezinu, vai tie ir tie paši vai arī viņi mainās, lai balagāns neapklustu. Jābūt venērietim, lai atšķirtu viņus citu no cita. Man viņi visi izskatās vienādi.
Slopss paraudzījās uz mani tā, it kā es viņam nupat būtu atklājis, kur glabājas valsts briljanti, un, ne vārda nebildis, atgāja nost. Tad sāka izģērbties. Neviens no mums nepievērsa viņam uzmanību. Ja kāds arī būtu ievēroiis, ko Slopss dara, tad nodomātu, ka viņš grib iet dušā. Iekāms kāds no mums saprata, kas notiek, Slopss bija uzvilcis rezerves skafandru un sāka piekārtot ķiveri.
— Ei, Slops! Uz kurieni tu?
Viņš kaut ko atbildēja, bet es nesadzirdēju. Es ieslēdzu radiotelefonu. Slopss atkārtoja to, ko bija teicis iepriekš, divus vārdus: «Eju ārā.» Iekāpis slūžās, viņš aizvēra aiz sevis durvis.
Rigss noskaities iznāca no radiokabīnes.
— Kurp tas ēzeļgalva aizvilkās? — Viņš piegāja pie slūžām, bet virs durvīm dega sarkanā spuldzīte, rādot, ka slūžu kamera ir vajā un ka Slopss ir jau ārā. — Galīgi jucis! — iesaucās Rigss un paķēra no plauktiņa manu mikrofonu. — Slops! — viņš no- dārdināja.
Es ātri nospiedu pogas. Kļuva dzirdama
Slopsa balss, daudz rāmāka un skaidrāka nekā jebkad agrāk.
— Jā, kaptein?
— Nāc atpakaļ!
— Es mēģināšu dabūt kristālus.
— Tu laikam gribi dabūt galu. Nāc atpakaļ — tā ir pavēle!
— Piedodiet, kaptein, — lakoniski atteica Slopss. Mēs ar Rigsu izbrīnījušies blenzām viens otrā, bet saniknotais kapteinis ar putām uz lūpām nebija paguvis bilst ne vārda, ka Slopss mierīgi turpināja: — Man ir kāda doma, un es vienīgais spēju to pārbaudīt.
— Tevi nogalinās! kliedza Rigss.
— Tas nozīmēs, ka man nav bijusi taisnība, — vienā mierā atbildēja Slopss. — Bet tagad, ja jums nav iebildumu, es atvienošos. Man ir jāpadomā.
Rigss ievilka plaušās gaisu, bet tad pamanīja, ka uz paneļa uzmirgo un nodziest indikators: radiosakari ar Slopsu bija pārtrūkuši. Kapteinis izgrūda lāstu.
Visi pieplaka pie ekrāniem, uz kuriem bija redzams Slopss, kas attālinājās no kuģa.
— Viņš vienīgais to spējot! — es nospur- cos. — Ko, velns parāvis, viņš spēj?
— Izturēties cilvēciski, — piezīmēja Lorna.
Es nesapratu, ko viņa ar to grib teikt.
Viņa bija bāla un nenovērsās no ekrāna.
Ieraudzījuši Slopsu, bulduri sāka rosīties
kā traki. Viss bars gāzās uz priekšu, viņi
gandrīz spiedās cits citam virsū, cenzdamies, drīzāk nokļūt pie Slopsa.
Trīs vai četri visnaskākie pieskrēja viņam klāt gaudodami un zobus klabinādami. Šķita, ka viņi grib patīksmināties par cilvēka bezspēcību. Viņi skraidīja tam apkārt, lēkāja un purpināja, palaikam pietupdamies un dauzīdami ar dūrēm pa zemi. Piepeši viens no bulduriem sagrāba Slopsu, pacēla augstu virs galvas un drāzās ar viņu augšup pa nogāzi. Pūlis pašķīrās, tad sakļāvās aiz viņiem, un viss zvīņoto ņudzeklis nozuda zilajos krūmos.
— Jauns pašnāvības paņēmiens, — nočukstēja Purči. Honija Lundkvista sāka šņukstēt.
— Tā nav pašnāvība, — sacīja Lorna. — Tā ir slepkavība. Un slepkavas esat jūs!
— Kas? — es pārjautāju. — Varbūt es?
Viņa aizsvilās:
— Jā, tu. Tu un jūs visi kopā. Nabadziņš nevienam nedarīja pāri. Jūs rīkojāties kā pēdējie nelieši. Jūs ņirgājāties par cilvēku, lai gan viņš nebija devis ne mazāko iemeslu, vienkārši tāpēc, ka viņš bija smieklīgs. Bet tagad viņš pierādīja, ka ir vīrietis. īsts vīrietis, kas atdevis dzīvību darbam, ar kuru jūs sevi apkaunojāt.
— Ja viņš izkāpa tādēļ, lai tiktu nogalināts, — paziņoja Betija Ordveja ar viņai raksturīgo dzelžaino loģiku, — tā ir nevis slepkavība, bet pašnāvība. Turpretim, ja
viņš to darīja tādē], lai iegūtu kristālus, tad es nespēju saprast, kas viņam īsti padomā.
— Es neredzēju, ka tu būtu centusies viņam palīdzēt, — uzrunādama Lornu, zobgalīgi piebilda Honija.
Lorna neielaidās strīdiņā.
— Es līdz šim neesmu viņu pazinusi, — Lorna sakaunējusies noteica un aizgāja.
— Mums vajadzēja sekot viņam, — ierunājās Grivss. Pārējie izlikās nedzirdam šos vārdus.
— Lai kā viss beigtos, mēs startēsim vienpadsmitos astoņpadsmit, — sacīja Rigss un iegāja stūrmaņa kabīnē.
Bet mēs dīki stāvējām un vairījāmies skatīties cits citam acīs. Daudzi domāja: «Varbūt mēs tiešām esam apgājušies ar viņu slikti, taču neko sevišķi ļaunu mēs viņam, velns parāvis, neesam nodarījuši!»
Mūs visus, šķiet, vienlaicīgi pārsteidza, ka pēc trīs dienu ilgas buldurēšanas un vā- lēšanas pa zemi apkārt iestājies nāves klusums. Katrs mēģināja sākt sarunu un, pateicis pāris vārdu, aprāvās. Mēs laikam sākām apjēgt, ko gribēja teikt Lorna.
Purči saudzīgi formulēja mūsu kopīgo domu:
— Viņš negribēja atgriezties kuģī. Viņš negribēja atgriezties uz Zemi. Viņš nekur nebija savējais, tāpēc ka neviens neiedomājās uzņemt viņu savā vidū. Nav nekāds brīnums, ka viņam tas viss bija līdz kaklam!
Turpmākajās desmit stundās nezin vai tika izrunāti piecdesmit vārdi, protams, ja neskaita dienesta sarunas.
Apmēram pusotras stundas pirms starta mēs izdzirdējām, ka bulduri nāk atpakaļ. Cita pēc citas parādījās viņu galvas.
— Atkal sagribējies rīt! — kāds teica.
Es ieslēdzu ekrānus. Krūmi čumēja un mudžēia no bulduriem; kuģim tuvojās nepārredzams pūlis.
— Kaptein! — es saucu. — Vai mums nevajadzētu laisties prom? Apsvilināsim viņu zvīņas.
— Pievaldi muti, stulbeni! — nošņāca Lorna. Viņa runāja pusbalsī, bet es esmu pārliecināts, ka to dzirdēja visā kuģī. — Viņi nes Slopsu atpakaļ!
Viņai bija taisnība! Nudien biia taisnība! Apķēris ar kājām skrejošā buldura kaklu, kļuvis mazliet zils — viņam iau gāja uz beigām skābeklis — un tomēr plati smaidīdams, Slopss simtiem zvīņainu briesmoņu pavadībā piejāja pie kuģa. Bulduris, kas palēkdamies biia atnesis Slopsu, notupās uz ceļiem, un Slopss, kuram visi locekļi bija kļuvuši stīvi, nokāpa zemē. Viņš pamāja ar roku, un ap pussimt bulduru pietupušies sāka vālēt ar dūrēm pa zemi. Slopss gurdi devās uz kuģi, un četri buldivi sekoja viņam, nesdami uz galvas katrs pa milzīgam aizsainim.
— Vai lūka ir vaļā? — kāds attapās pajautāt. Es pārbaudīju: jā, lūka bija vaļā.
No tās nāca dobjas skaņas, it kā kristu kaut kas smags. Tūlīt sākās arī ausis plosošā buldurēšana. Tad sarkanā spuldzīte nodzisa un iedūcās gaisa sūknis. Beidzot durvis atdarījās. Cits citu grūstīdami, mēs ņēmāmies atbrīvot Slopsu no ķiveres un skafandra.
— Es gribu ēst, — viņš teica, — un esmu šausmīgi noguris. Droši vien palikšu uz mūžu kurls.
Mēs viņu noberzējām, ievīstījām segās un pabarojām ar karstu zupu. Kamēr mēs rosījāmies ap Slopsu, viņš aizmiga. Bija laiks startēt. Mēs piesējām Slopsu pie nārām, nostiprinājām viņa četrus aizsaiņus, vairākkārt uzzibinājām ugunis, lai atbaidītu buldurus, un traucāmies pretim zvaigznēm.
Izrādījās, ka aizsaiņos ir astoņi simti deviņdesmit divi lieliski kristāli. Atceļā mēs tā centāmies atmaksāt Slopsam par visām viņa mocībām, ka kļuvām greizsirdīgi cits uz citu. Bei Slopss vairs nebija «gandrīz». Viņš neapšaubāmi bija «gluži īsts». Balsī — tvirtums, gaitā — vingrums.
Viņš strādāja ar iegūtajiem kristāliem kā apsēsts. Sākumā viņš tikai atkārtoja, ka pilnīgi nepieciešams iemācīties tos sintezēt. Pamazām nāca gaismā, kā viņš guvis tādus panākumus. Jo tālāk kristālu komplicētā režģa pētījumos viņš tika, jo vairāk jaunumu mums pavēstīja. Tādējādi ap to laiku, kad sasniedzām Mēnesi, mēs jau zinājām, kas noticis.
•— Jums ir nepareizs priekšstats par bulduriem! — sacīja Slopss. — Cilvēkiem ir viens šausmīgs trūkums: viņi baidās no visa, ko nesaprot. Tas ir diezgan dabiski. Bet kādēļ, sastapuši neparastu dzīvu būtni, viņi, tās izskata pārsteigti, iedomājas, ka šī būtne noteikti uzbruks?
Iedomājieties, ka jūs esat mazs dzīvnieciņš, teiksim, burunduks. Jūs esat paslēpies zem galda, uzlasāt cepumu drupačas un darāt, kā saka, savu darāmo. Istabā sēž pieci vai seši cilvēki, un viens no viņiem gari stāsta par fermeri un klejojoša tirgotāja meitiņu. Beidzot viņš nonācis līdz sālij, un visi smej. Bet ko godājamais burunduks? Viņš zina tikai to, ka pie galda sēdošie dzīvnieki skaļi jo skaļi rēc. Un pamirst no bailēm.
Gluži tas pats notiek starp cilvēkiem un bulduriem- Tikai cilvēki šai gadījumā dažādības pēc izpilda burunduka lomu.
Kāds nenocietās:
— Vai tu gribi teikt, ka šīs pusķirzakas, puspērtiķi smējās par mums?
— Paklausieties, — sacīja Jaunais Slopss. — Cik viegli mēs iedegamies sašutumā! Jā, es gribēju teikt tieši to, ko pateicu. Cilvēki ir vissmieklīgākie radījumi, kādus jebkad redzējuši bulduri. Kad es izgāju pie viņiem, tie aiznesa mani uz savu ciemu, saaicināja kaimiņus no visas apkārtnes un sarīkoja balli. Lai ko es darīju, viss viņus smīdināja.
Pamāju ar foku — viņi smejas pilnā kaklā. Apsēžos zemē — viņi locās smieklos. Ieskrie- nos un palēcos — viņi gar zemi.
Piepeši viņš atlika darbu sāņus un sirsnīgi noprasīja:
— Jums sāpīgi to dzirdēt? Nedrīkst smieties par cilvēkiem? Viņiem jābūt ar cieņu un spēku apveltītiem Visuma valdniekiem? Nav piedodams, ka par cilvēku smejas, ja nu vienīgi tad, kad viņš pats to vēlas? Tādā gadījumā atļaujiet man jums kaut ko teikt. Bulduri pamodināja manī to, ko līdz šim nebija spējis pamodināt neviens cilvēks, — apziņu, ka esmu cilvēces sastāvdaļa. To, ko izjutāt jūs, kad bulduri pirmo reizi smiedamies skrēja jums virsū, es esmu izjutis visu mūžu. Un tas vairs nenotiks.' Vismaz ar mani ne. Man jāsaka paldies bulduriem, jo nu es zinu, ka jūs visi esat pašpārliecināti pūšļi un ne mazāk smieklīgi par mani.
Bulduri ir pieticīgi un pateicīgi radījumi. Viņi priecājās par notiekošo, apbēra mani ar dāvanām. Kad liku viņiem saprast, ka man patīk kristāli, viņi aizskrēja un atnesa man vairāk, nekā es jaudāju panest. Arī es esmu viņiem pateicību parādā. Un es gādāšu, lai turpmāk šos kristālus varētu ražot uz Zemes, pie tam tik lēti, lai vairs nevajadzētu sūtīt pēc tiem ekspedīciju uz Venēru. Vai tiešām jūs neredzat, cik tas svarīgi?
Ja cilvēks vēlreiz saskarsies ar būtnēm, kas smiesies, jau paskatoties vien uz cilvēku, viņš tās visas iznīcinās.
Bet, ja tā labi padomā, varbūt Slopsu nemaz nepasludinās par «gadsimta visizcilāko personību». Viņš, iespējams, negribēs, ka visi uzzina par bulduriem. Bez tam viņš ir cūka — viņš apprecēja manu meiteni.