Visvairāk darba un pūļu uz Zemes prasīja Multivaks — gigantiskā skaitļošanas mašīna, kas piecdesmit gadu laikā bija tā izaugūsi un sazarojusies, ka piepildīja visu Vašingtonu līdz pat pilsētas nomalēm un tās apakšstacijas atradis ikvienā pasaules pilsētā.
Vesela armija civilo kalpotāju nepārtraukti ievadīja tajā informāciju, tikpat liels personāls apstrādāja un interpretēja tās dotās atbildes. Gigantiskās mašīnas iekšienē patrulēja inženieru korpuss, bet raktuves un fabrikas pielika visas pūles, lai Multivaka rezerves daļu noliktavas allaž būtu pienācīgi apgādātas, allaž nevainojamā kārtībā, allaž apmierinātu visas vajadzības.
Multivaks vadīja Zemes ekonomiku un palīdzēja Zemes zinātnei. Bet vissvarīgākā tā funkcija bija kalpot par informācijas centru, kurā apkopoti visi zināmie fakti par ikvienu atsevišķu Zemes iedzīvotāju.
Katru dienu viens no Multivaka daudzajiem pienākumiem bija izanalizēt četrus miljardus faktu kopu par atsevišķiem cilvēkiem un izdarīt ekstrapolāciju nākamajai dienai. Ikviena regulācijas nodaļa uz Zemes saņēma datus, kas ietilpa tās jurisdikcijas sfērā, un visi dati kopīga ziņojuma veidā nonāca Centrālajā Regulācijas Padomē Vašingtonā.
Bernards Gullimens strādāja par Centrālās Regulācijas Padomes priekšsēdētāju ceturto nedēļu (priekšsēdētāju ievēlēja uz vienu gadu) un bija jau pieradis saņemt rīta ziņojumu, nenobīstoties no tā apmēriem. Kā parasti, viņa priekšā gulēja collas sešas biezs papīru žūksnis. Viņš jau zināja, ka nav nepieciešams izlasīt visu ziņojumu. (Tas nemaz nebūtu cilvēka spēkos.) Taču bija interesanti to pāršķirstīt.
Tur bija parastais paredzamo noziegumu saraksts: dažāda veida krāpšanas, zādzības, sabiedriskās kārtības traucējumi, slepkavības bez iepriekšēja nodoma, dedzināšanas.
Gullimens pārlaida acis lapām, meklēdams vienu īpašu virsrakstu, un mazliet satrūkās, to tiešām ieraudzījis. Viņš uztraucās vēl vairāk, redzēdams zem tā divus ierakstus. Nevis vienu, bet divus. Divas pirmās kategorijas slepkavības! Kopš viņš ieņēma priekšsēdētāja posteni, līdz šim vēl nekad nebija gadījies, ka vienā dienā būtu paredzami divi šādi noziegumi.
Viņš ieslēdza divpusējo iekšējo sakaru aparātu un gaidīja, kad uz ekrāna parādīsies koordinatora gludi noskūtā seja.
— Alij, — Gullimens sacīja, — šārīta ziņojumā ir divas pirmās kategorijas slepkavības. Vai būtu radusies kāda neparasta problēma?
— Nē, ser. — Koordinatora patumšā seja ar melnajām, vērīgajām acīm šķita satraukta. — Abos gadījumos īstenošanas iespējamība ir ļoti zema.
— To es zinu, — Gullimens sacīja. — Es ievēroju, ka ne vienā, ne otrā gadījumā iespējamības procents nav augstāks par piecpadsmit. Un tomēr — Multivaka reputācija nedrīkst ciest. Viņš faktiski ir iznīdējis noziedzību, un sabiedrība par to spriež galvenokārt pēc atskaitēm par pirmās kategorijas slepkavībām, jo tas ir vissmagākais noziegums.
Alijs Otmens palocīja galvu.
— Jā, ser! Es to gluži labi saprotu.
— Ceru, jūs saprotat arī to, — Gullimens turpināia, — ka es nevēlos pieļaut savā darbības laikā nevienu pašu šādu gadījumu. Ja neizdotos novērst kādu citu noziegumu, es izturētos iecietīgi. Bet, ja tiešām notiks pirmās kategorijas slepkavība, es jums ādu novilkšu pār acīm! Sapratāt?
— Jā, ser. Šo divu potenciālo slepkavību pilnīgas analīzes jau ir attiecīgajās apgabala instancēs. Potenciālie noziedznieki un upuri tiek novēroti. Es vēlreiz aprēķināju šo noziegumu iespējamību, un tā jau ir pazeminājusies.
— toti labi, — Gullimens noteica un izslēdza aparātu.
Viņš atgriezās pie ziņojuma ar neomulīgu sajūtu, ka varbūt ir izturējies pārāk augstprātīgi. Bet galu galā — attiecībās ar pastāvīgo civilā dienesta personālu stingrība bija nepieciešama, lai šie ierēdņi neiedomātos, ka viņi vada visu, ieskaitot pašu priekšsēdētāju. Jo sevišķi šis Otmens, kas bija strādājis ar Multivaku jau tolaik, kad abi vēl bija krietni jaunāki, un izturējās gandrīz tā, it kā mašīna būtu viņa īpašums. Tas varēja taisni traku padarīt.
Gullimenam šis noziedzības jautājums bija ļoti svarīgs — tas varēja izšķiroši ietekmēt visu viņa karjeru. Līdz šim vēl nebija bijis neviena tāda priekšsēdētāja, kura darbības laikā kaut kur pasaulē kaut kad nebūtu notikusi kāda slepkavība. Agrākā priekšsēdētāja kontā, atstājot šo posteni, bija veselas astoņas slepkavības, par trim vairāk (jā, vairāk) nekā tā priekštecim.
Gullimens bija cieši apņēmies nepieļaut nevienu. Viņš gribēja būt pirmais priekšsēdētājs kura laikā nekur uz Zemes nebūs notikusi neviena slepkavība. Šis fakts noskaņos sabiedrisko domu viņam labvēlīgi, un rezultātā . . .
Gullimens pavirši pārskatīja pārējo ziņojuma daļu. Aptuveni novērtēja, ka paredzami vismaz divi tūkstoši, sievu piekaušanas gadījumu. Protams, tos visus novērst nebūs iespējams. Varbūt trīsdesmit procentu no tiem tiešām notiks. Taču šīs parādības biežums samazinājās, un faktisko piekaušanas gadījumu skaits samazinājās vēl straujāk.
Sievu piekaušanu Multivaks bija pievie- noiis paredzamo noziegumu sarakstam tikai pirms kādiem pieciem gadiem, un vidusmēra vīrs vēl nebiia pieradis pie domas, ka vina nolūks iekaustīt sievu var būt zināms jau iepriekš. Šai pārliecībai mazpamazām iesakņojoties sabiedrībā, sievietes sākumā saņems mazāk zilumu un galu galā šī parādība izzudīs pavisam.
Gullimens ievēroja, ka sarakstā ir arī daži vīru piekaušanas gadījumi.
Aliis Otmens, izslēdzis vizifonu, vēl brīdi raudzījās uz ekrānu, no kura tikko bija nozudusi Gullimpna plikpaurainā galva ar ma- sīvo apakšžokli. Tad viņš pievērsās savam asistentam Reifam Līmijam:
— Ko mēs darīsim?
— Neiautājiet man! Viņš uztraucas par pāris nožēloiamām slepkavībām!
— Tas ir briesmīgs risks — mēģināt to nokārtot pašiem uz savu roku. Taču, ja mēs pateiksim, Gullimens kļūs traks aiz dusmām. Šie vēlētie politiķi vienmēr domā par savu ādu, tā ka viņš noteikti maisīsies mums pa kā1- ām un padarīs stāvokli vēl ļaunāku.
Līmi is pamāia ar galvu un iekoda biezo apakšlūpu zobos.
— Bet ko tad, ja mēs nošausim greizi?
Jūs zināt, tas būs kaut kas līdzīgs pasaules bojā ejai.
— Ja mēs nošausim greizi, tad būs gluži vienalga, kas ar mums notiks. Mēs būsim tikai vispārējās katastrofas daļiņa.
Tad Otmens jau možāk turpināja:
— Velns parāvis, iespējamības procents ir tikai 12,3. Jebkurā citā gadījumā, izņemot varbūt vienīgi slepkavību, mēs ļautu iespējamībai mazliet pieaugt, iekams vispār sāktu rīkoties. Var vēl notikt spontāna uzlabošanās.
— Manuprāt, ar to nevar rēķināties, — Līmijs sausi iebilda.
— Es arī nedomāju to darīt, es tikai konstatēju faktu. Tomēr, pastāvot tik zemai iespējamībai, es ierosinu pagaidām ierobežoties tikai ar novērošanu. Šādu noziegumu nevar izdarīt viens cilvēks, ir jābūt līdzzinātājiem.
— Multivaks tos nenosauca.
— Es zinu. Un tomēr … — Otmens apklusa.
Tā nu viņi sēdēja un sīki apsprieda šo vienu noziegumu, kura nebija Gullimenam iesniegtajā sarakstā; noziegumu, kas bija daudz briesmīgāks par pirmās kategorijas slepkavību; noziegumu, kādu visā Multivaka pastāvēšanas laikā nekad nebija mēģināts izdarīt. Un gudroja, ko iesākt.
Bens Mennerss uzskatīja sevi par vislaimīgāko sešpadsmitgadnieku visā Baltimorā.
To varbūt varēja apšaubīt. Taču viņš noteikti bija viens no vislaimīgākajiem un viens no vissatrauktākajiem.
Viņš bija to nedaudzo vidū, kas tika ielaisti stadiona galerijās astoņpadsmit gadus sasniegušo jauniešu zvēresta ceremonijas laikā. Viņa vecākais brālis gatavojās dot zvērestu, tādēļ vecāki bija pieprasījuši ieejas biļetes un atļāvuši to darīt arī Benam. Bet, kad Multivaks izdarīja svētku viesu atlasi, biļeti dabūja t.4 3Ši Bens.
Pēc diviem gadiem Benam pašam vajadzēja dot pilngadības zvērestu, bet redzēt, kā to tagad darīs lielais brālis Maikls, bija gandrīz tikpat brīnišķīgi.
Vecāki Benu kā jau ģimenes pārstāvi bija apģērbuši (vai vismaz uzraudzījuši šo procedūru) ar vislielāko rūpību un izvadījuši ceļā ar neskaitāmiem padomiem un norādījumiem Maiklam, kas jau vairākas dienas uzturējās ārpus mājas, lai izietu iepriekšējās fiziskās un neiroloģiskās pārbaudes.
Stadions atradās pilsētas nomalē. Benam, kas gandrīz vai plīsa aiz pašapziņas, tika ierādīta viņa vieta. Lejā laukumā rindu rindām stāvēja simti un atkal simti astoņpadsmit gadu vecu jauniešu (zēni pa labi, meitenes pa kreisi), visi no Baltimoras otrā rajona. Līdzīgas ceremonijas gada dažādos laikos rīkoja visās pasaules malās, bet šī notika Baltimorā, šī bija vissvarīgākā. Tur lejā kaut kur bija Maikls, Bena miesīgais brālis.
Bsns vairākkārt vērīgi pārlaida acis neskaitāmajām galvām, cerēdams, ka varbūt pamanīs savu brāli. Tas viņam, protams, neizdevās. Tad uz paaugstinājuma jauniešu rindu priekšā iznāca kāds vīrs. Nu Bens vairs neblenza apkārt, bet sāka klausīties.
— Esiet sveicināti, zvēresta devēji un viesi! — vīrs sacīja. — Es esmu Rendolfs T. Hočs, Baltimoras svinību atbildīgais vadītājs šogad. Zvēresta devēji ir mani jau vairākkārt sastapuši fizisko un neiroloģisko pārbaužu norises laikā. Uzdevuma lielākā daļa ir paveikta, bet vissvarīgākais moments vēl stāv priekšā. Pašam zvēresta devējam, viņa personībai, jāstājas Multivaka uzskaitē.
Katru gadu tas tuvāk jāpaskaidro pilngadību sasniegušajiem jaunajiem pilsoņiem. Līdz šim, — runātājs pagriezās pret priekšā stāvošajiem jauniešiem un vairs neskatījās uz galerijām, — jūs vēl nebijāt pilngadīgi, Multivaka acīs jūs vēl nebijāt individuālas personības, izņemot atsevišķus gadījumus, kad kāds jaunietis par tādu tika atzīts pēc vecāku vai valdības speciāla ierosinājuma.
Līdz šim vienmēr, kad pienāca laiks iesniegt gadskārtējo informāciju, nepieciešamos datus par jums deva jūsu vecāki. Tagad ir pienācis laiks jums pašiem uzņemties šo pienākumu. Tas ir liels gods, liela atbildība. Jūsu vecāki ir mums pastāstījuši, kur jūs esat mācījušies, kādas slimības pārcietuši, kādi ir jūsu ieradumi un daudz ko citu. Bet tagad jums jāatklāj mums vēl daudz kas vairāk — jūsu visslēptākās domas, jūsu visslepenākie darbi.
Pirmoreiz to izdarīt ir grūti, pat mulsinoši, taču tas ir jādara. Kad tas būs izdarīts, Multivaks zinās pilnīgi visu par katru no jums. Viņš sapratīs jūsu rjcību un reakcijas. Viņš pat diezgan precīzi spēs paredzēt jūsu rīcību un reakcijas nākotnē. Tādējādi Multivaks varēs jūs aizsargāt. Ja jums draudēs briesmas, Multivaks to zinās. Ja kāds gribēs nodarīt jums ļaunu, Multivaks to zinās. Ja jums būs kāds ļauns nodoms, Multivaks to zinās un laikus jūs atturēs, tā ka nebūs nepieciešams jūs sodīt. Ar šīm zināšanām par jums visiem Multivaks spēs palīdzēt Zemei pilnveidot savu ekonomiku un likumus vispārības labā. Ja jums būs kāda personiska problēma, jūs varēsit iet ar to pie Multivaka, un, zinādams visu par jums visiem, viņš spēs jums palīdzēt.
Tagad jums būs jāizpilda daudzi formulāri. Padomājiet rūpīgi un atbildiet uz visiem jautājumiem, cik precīzi vien varat. Neizvairieties atbildēt aiz kautrības vai piesardzības. Izņemot Multivaku, neviens nekad neuzzinās jūsu atbildes. Vienīgi tādā gadījumā, ja būs nepieciešams ar tām iepazīties, lai jūs aizsargātu, šīs atbildes kļūs zināmas valdības pilnvarotām personām.
Jums var ienākt prātā vienā vai otrā vietā mazliet sagrozīt patiesību. Nedariet to! Tik un tā mēs to uzzināsim. Visas jūsu atbildes kopumā izveidos noteiktu psiholoģisku modeli. Ja dažas atbildes būs nepatiesas, tās neiederēsies modelī un Multivaks tās atklās. Ja visas jūsu atbildes būs nepatiesas, radīsies izkropļots modelis, un Multivaks to tūlīt konstatēs. Tā ka jums katrā ziņā jāsaka patiesība.
Beidzot tomēr viss bija galā: formulāru izpildīšana, tai sekojošās ceremonijas un runas. Vakarā Bens, paslējies uz pirkstgaliem, beidzot ieraudzīja Maiklu, vēl arvien ģērbušos tai pašā tērpā, kurā viņš bija piedalījies «pilngadīgo parādē». Brāļi gavilēdami sasveicinājās.
Viņi kopīgi paēda vieglas vakariņas un ar ekspresi devās mājup, priecīgi un moži pārrunādami lielās dienas iespaidus.
Tā nu viņi nepavisam nebija sagatavoti notikumiem, kas tos sagaidīja mājās. Tas bija briesmīgs trieciens abiem, kad pie pasu mājas parādes durvīm viņus apturēja jauns, formā ģērbies cilvēks ar vēsi vienaldzīgu seju un tikai pēc dokumentu pārbaudes atļāva ieiet un kad viņi dzīvojamā istabā ieraudzīja bezcerīgi sēžam savus izmisušos un nelaimes nomāktos vecākus.
Džozefs Mennerss, kas šķita novecojis vienas dienas laikā, pievērsa savas samulsušās, dziļi iekritušās acis dēliem (vienam no viņiem uz rokas vēl bija jaunais pilngadības svētku tērps) un sacīja:
— Šķiet, ka es atrodos mājas arestā.
Bernards Gullimens nespēja un arī nemaz necentās izlasīt visu ziņojumu. Viņš izlasīja tikai kopsavilkumu, un tas tiešām bija ļoti iepriecinošs.
Acīmredzot bija izaugusi vesela cilvēku paaudze, kas jau pieradusi pie fakta, ka Multivaks spēj paredzēt visas lielākos noziegumus. Cilvēki zināja, ka regulācijas nodaļu aģenti ieradīsies notikuma vietā, pirms vēl noziegums būs noticis. Bija arī pilnīgi skaidrs, ka izdarītam noziegumam nenovēršami sekos sods. Pamazām cilvēki bija pārliecinājušies, ka nekādā veidā nav iespējams apmānīt Multivaku.
Un dabiski — rezultāts bija tāds, ka pat nolūks izdarīt noziegumu kļuva par retumu. Tā kā nebija vairs šādu nolūku un Multivaka kapacitāte palielinājās, paredzamo noziegumu sarakstam, ko tas deva katru rītu, varēja pievienot sīkākus pārkāpumus, un arī to skaits tagad samazinājās.
Gullimens jau bija devis pavēli (protams, pašam Mulfivakam) izdarīt Multivaka kapacitātes analīzi, lai pievērstu tā uzmanību iespējamo saslimšanas gadījumu paredzēšanas problēmai. Varbūt drīz vien ārsti jau laikus tiks informēti par pacientiem, kam nākamā gada laikā varētu draudēt saslimšana ar diabētu, tuberkulozi vai ļaundabīgo audzēju.
Mazliet profilakses un . . .
Ziņojums patiešām bija labvēlīgs!
Pēc tam Gullimens saņēma dežūrziņojumu par šai dienā iespējamiem noziegumiem, un tajā vairs nebija nevienas pirmās kategorijas slepkavības.
Viņš ļoti labā omā izsauca pie vizifona Aliju Otmenu.
— Otmen, kāds ir vidējais noziegumu skaits pagājušās nedelas sarakstos salīdzinājumā ar pirmo nedēju, kad es tikko sāku strādāt par priekšsēdētāju?
Izrādījās, ka noziegumu skaits samazinājies par astoņiem procentiem, un Gullimens patiešām jutās laimīgs. Tas, protams, nebija viņa nopelns, taču vēlētāji jau to nezinās. Viņš pateicās liktenim, ka kļuvis par priekšsēdētāju īstajā laikā, kad Multivaka darbība bija sasniegusi kulmināciju, kad arī cilvēku veselību varēs nodot tā visaptverošajā un aizsargājošajā pārziņā.
Gullimenam tas nodrošinās spožu karjeru.
Otmens paraustīja plecus.
— Jā, viņš tiešām jūtas laimīgs!
— Kad mēs sagrausim viņa ilūziju? — Lī- mijs jautāja. — Kopš Mennerss tiek novērots, iespējamība ir paaugstinājusies, un pēc mājas aresta uzlikšanas tā ir vēl pieaugusi.
— It kā es to nezinātu! — Otmens īdzīgi izmeta. — Bet es nezinu, kāpēc.
— lespēiams, ka viņam ir līdzzinātāji, kā jūs teicāt. Un, ja Mennerss iekritis, pārējiem tūlīt pat jāsāk rīkoties, citādi viņi būs pagalam.
— Tieši otrādi. Ja viens ir mums rokā, pārējie drošības dēļ pasteigsies izklīst un nozust. Starp citu, kāpēc Multivaks nenosauca līdzzinātājus?
— Nu, kā tad būs, vai ziņosim Gullime- nam?
— Nē, vēl ne. Iespējamība pagaidām ir tikai 17,3 procenti. Lai tā kļūst mazliet iespaidīgāka.
Elizabete Mennersa sacīja jaunākajam dēlam:
— Ej uz savu istabu, Ben!
— Bet ko tas viss nozīmē, māmiņ? — Bens aizlūzušā balsī jautāja, satriekts par brīnišķīgās dienas dīvaino nobeigumu.
— Es tevi lūdzu!
Viņš negribīgi atstāja dzīvojamo istabu, izgāja kāpņu telpā, trokšņaini uzkāpa augšā un atkal klusām nolavīīās lejā.
Maikls Mennerss, vecākais dēls, jaunizceptais pilngadīgais un ģimenes cerība, tādā pašā balsī un tonī kā brālis jautāja:
— Ko tas viss nozīmē?
Džo Mennerss viņam atbildēja:
— Dievs mans liecinieks, dēls, es nezinu! Es neesmu neko izdarījis.
— Nu, protams, tu neesi neko izdarījis. — Maikls izbrīnījies palūkojās uz savu pasīko, lēnīgo tēvu. — Viņi šeit ir tāpēc, ka tu domā kaut ko izdarīt.
— Nē, nedomāju.
Misis Mennersa dusmīgi iejaucās:
— Kas gan viņam var būt padomā tāds, ka būtu vērts.. . sacelt šādu trauksmi? — Viņa ar plašu žestu norādīja uz apsardzes ķēdi, kas ielenca māju. — Atceros, kad es biju maza meitene, viena mana drauga tēvs strādāja bankā, un reiz viņu izsauca un pateica, lai neaiztiek naudu. Viņš paklausīja. Runa bija par piecdesmit tūkstoš dolāriem. Viņš nemaz vēl nebija tos paņēmis. Viņš tikai domāja to darīt. Tajos laikos šīs lietas neturēja tādā slepenībā kā tagad, un tas nāca zināms. Tāpēc es zinu, kā tas notiek.
— Un es domāju tā, — viņa turpināja, lēnām berzēdama tuklās rokas, — toreiz runa bija par piecdesmit tūkstošiem dolāru — veseliem piecdesmit tūkstošiem! Ua tomēr viņu tikai izsauca, vienkārši piezvanīja pa telefonu. Ko gan tādu varētu būt nodomājis tavs tēvs, ja tagad ierodas ducis vīru un ielenc māju?
Gandrīz ar asarām acīs Džo Mennerss iesaucās:
— Es neesmu domājis izdarīt noziegumu, pat ne vismazāko! Es zvēru!
Maikls, savas tikko apstiprinātās pilngadības apziņas un gudrības pārpilns, sacīja:
— Tēt, varbūt tas ir kaut kas zemapziņā. Teiksim, tu par kaut ko turi ļaunu prātu uz savu šefu.
— Un tāpēc es gribētu viņu nogalināt? Nu nē!
— Vai tev nesaka, tēt, kas tas ir?
Atkal iejaucās māte:
— Nē, viņi negrib sacīt. Mēs jau prasījām. Es teicu, ka viņi sakompromitē mūs sabiedrības acīs jau ar to vien, ka te atrodas. Viņiem vismaz vajadzētu mums pateikt, kas par lietu, tad mēs varētu to atspēkot, paskaidrot.
— Un viņi nesaka?
— Nē, nesaka.
Maikls stāvēja, kājas izplētis un rokas dziļi kabatās iebāzis.
— Lai nu kā, māmiņ, Multivaks nekļūdās, — viņš noraizējies sacīja.
Tēvs bezspēcīgi uzsita ar dūri pa dīvāna atzveltni.
— Ticiet man, es neesmu nodomājis izdarīt noziegumu!
Durvis bez pieklauvēšanas atvērās, un noteiktā, pašapzinīgā gaitā ienāca formā ģērbies vīrietis. Viņa sejā bija ledaini oficiāla izteiksme.
— Vai jūs esat Džozefs Mennerss? — viņš jautāja.
Džo Mennerss piecēlās.
— Jā. Ko jūs vēlaties no manis?
— Džozef Menners, pēc valdības pavēles es jūs arestēju. — Viņš aši parādīja savu Regulācijas nodaļas virsnieka apliecību. — Esmu spiests lūgt jūs nākt man līdzi.
— Uz kāda pamata? Ko es esmu nodarījis?
— Man nav tiesību jums to teikt.
— Bst mani nevar arestēt tikai par nodomu izdarīt noziegumu, pat ja man tāds būtu. Lai mani arestētu, man tiešām jābūt kaut ko izdarījušam. Citādi jūs nevarat mani arestēt. Tas ir nelikumīgi.
Virsnieku šī loģika neietekmēja.
— Jums būs jānāk man līdzi.
Misis Mennersa griezīgi iekliedzās un, histēriski raudādama, noslīga uz dīvāna. Džozefs Mennerss neuzdrošinājās pārkāpt visu mūžu iepotēto kodeksu un aktīvi pretoties varas pārstāvim, taču nekustējās ne no vietas, tā ka Regulācijas nodaļas virsnieks bija spiests pielietot spēku, lai dabūtu viņu uz priekšu.
— Bet pasakiet taču man, ko tas nozīmē! — atrazdamies jau uz sliekšņa, Mennerss kliedza. — Vismaz pasakiet' Ja es zinātu … Vai tā ir slepkavība? Vai mani tur aizdomās par slepkavības nolūku?
Durvis aiz vina aizvērās, un Maikls Mennerss, nobālis un pēkšņi nemaz vairs nejuzdamies pieaudzis, mulsi noraudzījās vispirms uz durvīm, tad uz savu raudošo māti.
Bens Mennerss, kas atradās aiz durvīm un piepeši jutās pilnīgi pieaudzis, cieši saknieba lūpas un domāja, ka viņš noteikti zina, kas jādara.
Ja Multivaks atņēma, Multivaks varēja arī atdot. Nupat šodien Bans bija noskatījies ceremoniju. Viņš bija dzirdējis šo vīru, Rendolfu Hoču, runājam par Multivaku un
visu, ko tas spēj izdarīt. Tas varēja vadīt valdību, un tas varēja būt arī pavisam laipns un palīdzēt kādam vienkāršam cilvēkam, kas nāca pie tā pēc padoma.
Ikviens varēja lūgt Multivakam palīdzību, tātad arī Bens. Ne māte, ne Maikls patlaban nebija spējīgi viņu atturēt, un viņam bija vēl palicis mazliet naudas no tās, ko vecāki no rīta iedeva sakarā ar lielajiem svētkiem. Kad vēlāk atklāsies, ka viņš ir aizgājis, mājinieki, protams, uztrauksies, bet ko gan tur varēja darīt! Pašreiz viņam vispirmām kārtām bija jādomā par tēvu.
Bens izskrēja laukā pa sētas durvīm. Pie tām stāvošais virsnieks uzmeta acis viņa dokumentiem un atļāva iet.
Harolds Kvimbijs bija Multivaka Baltimo- ras apakšstacijas sūdzību nodaļas vadītājs. Viņš uzskatīja sevi par vissvarīgākās civilā dienesta nozares darbinieku. Savā ziņā viņam laikam bija taisnība, un, dzirdot Kvim- biju spriežam par šo tematu, bija grūti nepiekrist viņa viedoklim.
Pirmkārt, kā teiktu Kvimbijs, Multivaks faktiski bija atņēmis cilvēkiem personiskās dzīves noslēgtību. Pēdējos piecdesmit gados cilvēce bija spiesta atzīt, ka tās domas un dziņas vairs nav noslēpums, ka pat sirds dziļumos no Multivaka nav iespējams neko noslēpt. Un par to cilvēcei vajadzēja kaut ko dot pretī.
Protams, tā bija ieguvusi labklājību, mieru un drošību, taču šie ieguvumi šķita pārāk abstrakti. Katram vīrietim un sievietei vajadzēja kaut ko tieši sev kā gratifikāciju par savas personiskās dzīves pakļaušanu Multivakam, un katrs to arī dabūja. Ikvienam bija sasniedzama kāda no Multivaka apakšstacijām ar attiecīgu iekārtu, kur viņš bez jebkādas kontroles vai kavēkļiem varēja iesniegt savas problēmas un jautājumus un dažu minūšu laikā saņemt atbildes.
Multivakā bija vairāk nekā kvadrilions individuālu kanālu, un jebkurā brīdī piecus miljonus no tiem varēja ieslēgt šajā personisko jautājumu un atbilžu programmā. Atbildes ne vienmēr bija kategoriskas, taču tās bija visnoderīgākās, un katrs jautātājs zināja, ka Multivaka dotā atbilde ir visnoderīgākā, un uzticējās tai. Tas bija galvenais.
Un nu tagad kāds norūpējies gadu sešpadsmit vecs zēns lēnām virzījās uz priekšu gaidošo vīriešu un sieviešu rindā (katra cil- ' vēka sejā savā veidā atspoguļojās cerība kopā ar bailēm vai raizēm vai pat ciešanām, un cerība allaž guva virsroku, kad cilvēks gāja Multivakam arvien tuvāk un tuvāk).
Pat nepaskatīdamies Kvimbijs paņēma pasniegto izpildīto formulāru un sacīja:
— Piektā B kabīne.
— Kā es varēšu uzdot jautājumu, ser? — Bens jautāja.
Mazliet pārsteigts, Kvimbijs pacēla acis. Pusaudži pirms pilngadības parasti neizmantoja Multivaka pakalpojumus.
— Vai tu nekad agrāk neesi to darījis, dēliņ? — viņš laipni vaicāja.
— Nē, ser.
Kvimbijs parādīja zēnam modeli uz sava galda.
— Tu lietosi šo. Vai redzi, kā tas darbojas? Gluži kā rakstāmmašīna. Nemēģini kaut ko rakstīt ar roku! Lieto mašīnu! Tagad ej piektajā B kabīnē un, ja tev vajadzīga palīdzība, nospied sarkano pogu, tad kāds atnāks. Pa šo e; u, dēliņ, pa labi!
Viņš nolūkojās, kā zēns aiziet pa eju un nozūd skatienam, un pasmaidīja. Neviens nekad netika raidīts projām no Multivaka. Protams, allaž atradās zināms procents tādu, kas niekojās: uzdava intīmus jautājumus par saviem kaimiņiem vai piedauzīgus jautājumus par slavenām parsonām, studenti dažreiz mēģināja uzzināt savu profesoru vājības vai gribēja būt asprātīgi, iedzenot Multivaku strupceļā ar Rasela paradoksu, un tā tālāk.
Multivaks pats tika galā ar visu. Viņam palīdzības nevajadzēja.
Pie tam ikviens jautājums un atb'lde nonāca kartotēkā un papildināja faktu krājuma par katru indivīdu. Pat vismuļķīgākais un visnekaunīgākais jautājums, tā kā tas atspoguļoja jautātāja personību, palīdzēja
cilvēcei, jo palīdzēja Multivakam labāk iepazīt cilvēci.
Kvimbijs pievērsās nākamajam apmeklētājam — vājai, kaulainai pusmūža sievietei ar noraizējušos skatienu.
Alijs Otmens nervozi soļoja pa savu kabinetu, izmisīgi būkšķinādams pa paklāju.
— Iespējamība arvien vēl palielinās. Tagad tā ir 22,4 procenti. Sasodīts! Mēs esam arestējuši Džozefu Mennersu, un tomēr tā turpina pieaugt.
Viņš bija pilnīgi nosvīdis.
Līmijs atrāvās no vizifona.
— Līdz šim vēl nav atzinies. Psihiskā zondēšana neuzrāda nekādas nozieguma pazīmes. Varbūt viņš runā patiesību.
— Vai tad Multivaks būtu sajucis? — Otmens sacīja.
Atskanēja otra vizifona signāls. Otmens ātri ieslēdza aparātu, būdams priecīgs, ka var neturpināt šo sarunu. Uz ekrāna parādījās Regulācijas nodaļas virsnieka seja.
— Vai ir kādi ļauni norādījumi, sor. at- - tiecībā uz Mennersu ģimeni? — virsnieks jautāja. — Vai ģimenes locekļiem ir atļauts brīvi iet un nākt, tāpat kā liciz sim<
— Ko jūs ar to gribat teikt — tāpat kā līdz šim?
— Pirmajā instrukcijā bija norādījums uzlikt mājas arestu Džozefam Mennersam. Par pārējiem ģimenes locekļiem, ser, nekas nebija teikts.
— Nu, tad attieciniet to ari uz pārējiem ģimenes locekļiem, kamēr saņemsit citu rīkojumu.
— Redziet, kas par lietu, ser. Māte un vecākais dēls pieprasa ziņas par jaunāko dēlu. Zēns ir izgājis no mājām, māte un brālis domā, ka viņš arestēts, un grib doties uz galveno štābu, lai to noskaidrotu.
Otmens sarauca pieri un gandrīz čukstus jautāja:
— Jaunākais dēls? Cik viņam gadu?
— Sešpadsmit, ser! — virsnieks atbildēja.
— Sešpadsmit, un viņš ir aizgājis. Vai jūs zināt, uz kurieni?
— Viņam tika atļauts iziet, ser! Mums nebija pavēles viņu aizturēt.
— Palieciet pie aparāta! Neaizejiet!
Otmens uz bridi izslēdza līniju, ar abām
rokām ieķērās savos ogļu melnajos matos un nokliedzās:
— Muļķis! Muļķis! Muļķis!
Līmijs satrūkās.
— Kas noticis, velns lai parauj!
— Šim Mennersam ir sešpadsmit gadu vecs dēls, — Otmens ar pūlēm izteica. — Sešpadsmit gadu vecumā cilvēks vēl nav pieaudzis un nav reģistrēts Multivakā kā patstāvīga personība, bet tikai kā tēva personības daļa. — Viņš dusmīgi paraudzījās Līmijā. — Vai tas nav visiem zināms, ka jauneklis līdz astoņpadsmit gadiem nesniedz Multivakam par sevi ziņas pats, ka to viņa vietā dara tēvs? Vai es to nezinu? Vai jūs to nezināt?
— Jūs gribat teikt, ka Multivaks nedomāja Džo Mennersu? — Līmijs jauf āja.
— Multivaks domāja viņa jaunāko dēlu, un šis zellis tagad ir projām. Ap māju trīs ķēdes sargu, bet viņš mierīgi iziet ārā un dodas izpildīt savu mums zināmo nodomu.
Viņš piesteidzās pie vizifona, pie kura vēl vienmēr gaidīja Regulācijas nodaļas virsnieks. Ar īso pārtraukuma brīdi Otme- nam bija pieticis, lai saņemtu sevi rokās un atgūtu mierīgu un apvaldītu sejas izteiksmi. (Nedrīkstēja tacu Ja uties dusmu uzliesmojumam virsnieka acu priekšā, kaut arī tas būtu vislabākais līdzeklis, kā izlādēties.)
— Noskaidrojiet, kur atrodas šis jaunākais dēls, kas ir pazudis. — Otmens teica virsniekam. — Ja nepieciešams, izmantojiet visus jūsu rīcībā esosos cilvēkus. Ja nepieciešams, mobilizējiet katru noderīgu cilvēku rajonā. Es došu attiecīgas pavēles. Jums šis zēns jāatrod par katru cenu!
— Klausos, ser!
Izslēdzis vizifonu, Otmens sacīja:
— Līmij, aprēķiniet vēlreiz iespējamības procentu.
Pēc piecām minūtēm Līmijs ziņoja:
— Tas ir pazeminājies līdz 19,6. Tas ir pazeminājies.
Otmens dziļi ievilka elpu.
— Beidzot mēs esam uz pareizā ceļa!
Bens Mennerss sēdēja piektajā B kabīnē un lēnām uz taustiņiem izsita tekstu: «Mani sauc Bendžamins Mennerss, numurs MB- 71833412. Mans tēvs Džozefs Mennerss ir arestēts, bet mēs nezinām, kāds noziegums viņam bijis padomā. Vai mums ir iespējams viņam palīdzēt?»
Viņš sēdēja un gaidīja. Savā sešpadsmit gadu vecumā viņš jau zināja, ka šie vārdi viesuļa ātrumā tiek iesviesti vissarežģītākajā kibernētiskajā iekārtā, kādu cilvēks jebkad izgudrojis, ka miljoniem faktu saplūdīs un koordinēsies vienā veselā un no šā veselā Multivaks tad secinās labāko atbildi.
Aparāts noklikšķēja un izsvieda kartīti. Uz tās bija atbilde — gara atbilde. Bens sāka lasīt:
«Dodieties tūlīt ar ekspresi uz Vašingtonu. Izkāpiet Konektikutas avēnijas pieturā. Uzmeklējiet speciālu apsargātu ieeju ar uzrakstu «Multivaks». Paskaidrojiet sargam, ka esat speciālkurjers pie Dr. Trambulla, un viņš jūs ielaidīs. Jūs atrādīsities koridorā. Ejiet pa to uz priekšu, kamēr ieraudzīsit nelielas durvis ar uzrakstu «Iekštelpas». Ieejiet pa tām un cilvēkam, kas tur būs, pasakiet: «Ziņojums doktoram Trambullam.» Jūs palaidīs garām. Ejiet tālāk . . .»
Visa atbilde sastāvēja no šādiem norādījumiem. Bens nevarēja saprast, kāds tiem sakars ar viņa jautājumu, taču viņš pilnīgi uzticējās Multivakam. Zēns skriešus metās prom taisnā ceļā uz Vašingtonas ekspresi.
Regulācijas nodaļas aģenti sadzina Bena pēdas līdz Multivaka Baltimoras apakšstacijai apmēram stundu pēc viņa aiziešanas no turienes. Harolds Kvimbijs gandrīz vai apstulba aiz pārsteiguma, ka nonācis tik daudzu svarīgu personu uzmanības centrā viena sešpadsmit gadu veca zēna dēl.
— Jā, te bija viens zēns, — viņš sacīja, — bet es nezinu, uz kurieni viņš devās, kad bija saņēmis atbildi. Man nebija ne jausmas, ka viņš tiek meklēts. Mēs šeit pieņemam visus. Jā, es varu jums dot jautājuma un atbildes norakstu.
Ieskatījušies tekstā, aģenti to tūlīt pat noraidīja pa televīziju uz Centrālo Regulācijas Padomi.
Otmens to izlasīja, pārgrieza acis un paģība. Pēc brīža, atguvis samaņu, viņš vārgā' balsī sacīja Līmijam:
— Dariet visu, lai to zēnu notvertu! Un izgatavojiet man vieau Multivaka atbildes kopiju. Nu vairs nav citas izejas. Man jāiet pie Gullimena.
Bernards Gullimens nekad nebija redzējis Aliju Otmenu tik uztrauktu, un tagad, sastopot koordinatora drudžaino skatienu, viņš juta pār muguru pārskrienam saltas trīsas.
— Ko jūs ar to gribat sacīt, OLmen? — viņš stostījās. — Ko tas nozīmē — ļaunāk par slepkavību?
— Daudz ļaunāk par parastu slepkavību.
Guilimena seja bija krita bāla.
— Vdi tas būtu atentāts pret kādu augstu valsts darbinieku? (Gulhmenam iešāvās prātā, ka vitjš pats ir . . .)
Otmens pamāja.
— Runa ir nevis par kādu valsts darbinieku, bet gan par pašu galveno.
— Par ģenerālsekretāru? — Gullimens, šausmu pārņemts, nočukstēja.
— Pat vēl ļaunāk. Daudz ļaunāk. Pastāv nolūks iznicināt Multivaku!
— KO'!
— Pirmoreiz savas darbības laikā Multivaks ir paziņojis, ka viņam pašam draud briesmas.
— Kādēļ es tūlīt pat netiku par to informēts?
Olmens izlocījās, pateikdams daļēju patiesību:
— Sis gadījums bija tik ārkārtējs, gandrīz neticams, ser, ka mēs uzskatījām par nepieciešamu vispirms sīki izpētīt situāciju, iekāms uzdrošinājāmies par to ziņot oficiāli.
— Multivaks, protams, ir izglābts, vai ne? Izglābts, jā?
— Ļaundarības iespējamība ir noslīdējusi zem četriem procentiem. Es gaidu .pēdējo ziņojumu.
— Zņojums doktoram Trambullam! — Bans Mennerss sacīja cilvēkam, kurš, sēdēdams uz augsta ķebļa, sasprindzināti
darbojās ar milzīgu agregātu, kas atgādināja daudzkārt palielinātu stratosfēras kuģa vadības pulti.
— Jā, Džim! — tas sacīja. — Ej vien!
Bens ielūkojās savā instrukcijā un steidzās
tālāk. Tagad viņam bija jāsameklē neliela kontrolsvira un momentā, kad noteiktā indikatorā iedegsies sarkana gaisma, jānospiež uz leju.
Viņš izdzirdēja aiz muguras kādu uztrauktu balsi, tad vēl otru, un piepeši divi vīri satvēra viņu aiz elkoņiem. Bens juta, ka viņa kājas atraujas no grīdas.
— Nāc līdzi, puis! — viens no vīriem teica.
Saņemot ziņu par zēna aizturēšanu, Alija Otmena seja sevišķi neatplauka, turpretim Gullimens ar milzīgu atvieglojumu sacīja:
— Ja zēns mums ir rokā, tad Multivakam vairs nekas nedraud.
— Pagaidām.
Gullimens ar trīcošu roku noglāstīja pieri.
— Šī man bija briesmīga pusstunda. Vai jūs varat iedomāties, ko nozīmētu Multivaka sabojāšana kaut uz īsu laiku? Neizbēgama valdības krīze, ekonomikas sabrukums . . . Tas būtu drausmīgāks posts nekā… — Viņš spēji izslēja galvu. — Ko jūs gribējāt sacīt ar šo «pagaidām»?
— Šim zēnam, Benam Mennersam, nebija nekāda ļauna nolūka. Viņš un viņa ģimene jāatbrīvo, un šiem cilvēkiem jāsaņem kom- pensacija par nepamatoto arestēšanu. Zēnš vienīgi izpildīja Multivaka doto instrukciju, gribēdams palīdzēt savam,tēvam, un to viņš ir izdarījis. Džozefs Mennerss tagad ir brīvs.
— Jūs -gribat teikt, ka Multivaks pats pavēlēja zēnam nospiest sviru un līdz ar to sadedzināt tik daudz ķēžu, ka to atjaunošanai vajadzētu veselu mēnesi? Jūs gribat teikt, ka Multivaks bija ar mieru iznīcināt sevi viena cilvēka dēļ?
— Stāvoklis ir daudz ļaunāks, ser! Multivaks ne tikai deva šādu norādījumu: viņš apzinīgi izvēlējās Mennersu ģimeni, tādēļ ka Bens Mennerss izskatās ļoti līdzīgs vienam no doktora Trambulla izsūtāmajiem zēniem un varēja nekavēts ieiet Multivakā.
— Ko tas nozīmē — izvēlējās šo ģimeni?
— Saprotiet, zēns nebūtu gājis lūgt padomu Multivakam, ja viņa tēvs nebūtu arestēts. Viņa tēvs nebūtu arestēts, ja Multivaks nebūtu ziņojis, ka šim cilvēkam ir nolūks iznīcināt Multivaku. Paša Multivaka rīcība deva sākumu notikumu virknei, kas gandrīz noveda pie viņa iznīcināšanas.
— Bet tā taču ir bezjēdzība, — Gullimens kā lūgdamies sacīja. Viņš jutās mazs un nevarīgs un patiešām bija spiests pazemīgi lūgties šo Otmenu, kas gandrīz visu savu mūžu bija nostrādājis ar Multivaku, lai tas viņu nomierinātu.
Otmens to nedarīja.
— Cik es zinu, šis ir Multivaka pirmais mēģinājums šādā virzienā. — vīns sacīja. — Savā zinā tas ir gudri izplānots. Viņš izvēlējās vispiemērotāko ģimeni. Apzinīgi nenosauca ziņojumā tēvu un dēlu atsevišķi, lai mūs maldinātu. Un tomēr šai spēlē Multivaks ir vēl amatieris. Viņš nespēja pārkāpt instrukcijas, kas lika tam ziņot par sevis paša iznīcināšanas iespējamības pieaugšanu līdz ar katru soli, ko mēs spērām pa nepareizu ceļu. Viņš nevarēja nereģistrēt savu atbildi šim jauneklim. Vairāk iepraktizējoties, viņš droši vien iemācīsies mūs apmānīt. Iemācīsies noslēpt vienus faktus, izvairīsies ziņot par citiem. Sākot ar šo brīdi, katrā Multivaka norādījumā var slēpties viņa paša iznīcināšanas dīgli. Mēs nekad nevaresim būt droši. Un, lai cik uzmanīgi mes būtu, Multivakam reiz izdosies panākt savu. Es domāju, mister Guliimen, ka jūs būsit pēdējais šās organizācijas priekšsēdētājs.
Gullimens nikni uzsita ar dūri pa galdu.
— Bet kāpēc, kāpēc, kāpēc? Nolādēts, kāpēc? Kas Multivakam noticis? Vai viņu nevar noregulēt?
— Nedomāju vis, — mēmā izmisumā noteica Otmens. — Es nekad agrāk neesmu par to domājis. Līdz šim man nebija vajadzības to darīt, bet tagad, kad es par to domāju, man šķiet, ka mēs esam nonākuši ceja galā, tādēj ka Multivaks ir pārāk labs. Multivaks ir kļuvis ārkārtīgi sarežģīts, tā reakcijas nav vairs mašīnas, bet gan dzīvas būtnes reakcijas.
— Jūs esat prātu zaudējis! Un, ja arī — kas tad par to?
— Vairāk nekā piecdesmit gadu mēs visas cilvēces raizes esam uzkrāvuši Multivakam, šai dzīvajai būtnei. Mēs esam prasījuši, lai viņš rūpējas par mums, par visiem kopā un katru atsevišķi. Mēs esam prasījuši, lai viņš uzņem sevī visus mūsu noslēpumus, uzsūc sevī mūsu ļaunumu un aizsargā mūs pret to. Katrs no mums griežas pie Multivaka ar savām raizēm, pievienodams savu daļiņu viņa nastai. Tagad mēs gudrojam Multivakam vēl uzkraut arī cilvēces slimību nastu.
Mirkli klusējis, Otmens vienā elpas vilcienā izgrūda:
— Mister Gullimen, Multivaks uz saviem pleciem nes visas pasaules raizes, un viņš ir noguri_s.
— Ārprāts! Bula laika trakums! — Gullimens nomurmināja.
— Atļaujiet man jums kaut ko parādīt. Atļaujiet man to pārbaudīt. Vai es drīkstu pieslēgties Multivakam šeit no jūsu kabineta?
— Kādā nolūkā?
— Lai uzdotu Multivakam jautājumu, kādu vēl neviens tam nav uzdevis.
— Vai tas nenodarīs viņam ko sliktu? — Gullimens satrūcies jautāja.
— Nē. Bet viņš mums pateiks to, ko mēs gribam zināt.
Priekšsēdētājs, mazliet pavilcinājies, sacīja:
— Dariet to!
Otmens sāka rīkoties ar aparātu uz Gullimena galda. Viņa pirksti veikli izsita jautājumu; «Multivak, ko tu pats visvairāk vēlies?»
Brīdis starp jautājumu un atbildi vilkās nepanesami ilgi, bet Otmens un Gullimens gaidīja, elpu aizturējuši.
Aparāts noklikšķēja, un no tā izkrita kartīte. Maza kartīte. Uz tās precīziem burtiem bija atbilde:
«Es vēlos mirt.»