ļzlūkkuģim laižoties lejup, pa pusei noliekušies popētajos šūpuļkrēslos, Beilijs un Kromms vēroja aparatūras skalas; līdz Krodosa Septītā sarkanīgi brūnā plato klinšainajai virsmai bija atlikušas tikai dažas pēdas. Stingiem vaibstiem viņi saspringti vēroja un gaidīja, zinādami, ka vēl joprojām draud nāve, ja kuģis nosēstos neveiksmīgi. Jau tā bija pārciests ne mazums izbaiļu!
Pēkšņi viņi sajuta grūdienu, un četras spuldzītes uz paneļa iezibējās citās krāsās; pāris mēnešu vecākais Beilijs nervozi pārlaida slaidos pirkstus slēdžu rindai un ar atvieglojuma nopūtu ieslīga sēdeklī. Uz viņa kaisnās sejas spīguļoja sviedru lāses.
Druknais Kromms, nebūt netaisīdamies izrādīt savas sajūtas, pagrieza galvu un veltīja ceļabiedram greizu smīnu.
— To nu mēs esam paveikuši.
Beilijs nesmaidīja.
— Ar lielām pūlēm. Nu, kad es nokļūšu atpakaļ uz «Opija», kāds par to samaksās. Dārgi samaksās!
Kromms grozījās savā sēdeklī un, meklēdams cigaretes, rakņājās pa kabatām. Kad Beilijs noraidīja piedāvājumu, viņš nesatricināmā mierā aizsmēķēja.
— Tu domā, ka tam visam par iemeslu ir tikai degvielas trūkums?
— Kas gan cits? — Beilijs nikni pavērās viņā. — Mums izdodas nolaisties tikai ar ceturto manevru, pie tam atmuguriski, un, lai nosēstos, man jāķeras pie rezervēm. Bez tam rezervē gandrīz nekas vairs nav atlicis! Ir tāds inženieris Ramiress — viņš nu gan dabūs trūkties, tikko mēs atgriezīsimies! — Viņš piecēlās un ar tādu pašu stingu sejas izteiksmi paspēra soli līdz borta lūkai.
— Liekas jauka pasaulīte, — viņš sacīja.
— Zeme pirms piecdesmit miljoniem gadu. — Beilijs pagriezās pret Krommu, kurš zvilnēja, kūpinādams cigareti. — Nāc, Kurt, nodibini sakarus un paziņo viņiem, kas ar mums noticis.
Kromms izvēlās no šūpuļkrēsla un apsēdās radioaparatūras priekšā. Viņš ieslēdza aparātu, un no nelielā skaļruņa kompaktās ierīces pašā virspusē atskanēja atmosfēras traucējumu sprakšķi.
Kompakts šeit bija viss, izņemot varbūt vienīgi pašu Krommu. Šis divvietīgais kuģis bija viens no četriem, kas tika palaisti no lielā «Openheimera» un pašlaik pētīja Kro- dosa sistēmu.
\
Beilijs gaidīja, nervozi bungādams ar pirk
stiem. Kromms saprata, ka šis negadījums sāpīgi skāris Bedīja speciālista pašlepnumu.
— Vēl joprojām nekā, — Beilijs muimi- nāja. — Kādēļ tā?
— Nesaprotu, — atteica Kromms.
— Vai izsaukuma signāls nokļūst ēterā?
— Klausies, — Kromms nospieda nelielu ' taustiņu. Kļuva dzirdams izsaukuma signāls,
kurš atkārto|ās atkal un atkal.
— Vai tikai tas nokļūst ēterā?
Kromms pacietīgi nopūtās.
— Labi, es ar savu melodisko balsi personiski viņus izsaukšu. — Viņš atkabināja mikrofonu un tuvināja to mutei.
— X-2 izsauc «Openheimeru», X-2 izsauc «Openheimeru» . . . Pieci trīs septiņi, seši divi viens, četri septiņi astoņi … Uz Krodosa Septītā, nolaidos uz Krodosa Septītā … — Viņš vēlreiz atkārtoja to pašu, tad ieklausījās. Vienīgā atbilde bija atmosfēras sprakšķi. Kromma apaļā seja pauda nopietnību. Viņš pārraidīja izsaukumu vēlreiz un atkal nogaidīja.
— Nekā, — teica Bailijs, vērdamies mazajā skaļrunī, kas joprojām raidīja zvaigžņu valodu. — Vai aparatūra kārtībā?
— Jā, — Kromms pastrupi atteica. —: Neviens mehāniķis tai nav pieskāries. Par to atbildu es. Gribi, lai es to izjaucu?
Beilijs atkal raudzījās pa lūku.
— Paēdīsim, — viņš ierosināja, — un tad es tev palīdzēšu.
Pēc trim stundām viņiem kļuva skaidrs, ka radio ir pilnīgā kārtībā. Kromms atstāja aparātu un pievienojās Beilijam, kurš pētīja gaisa un mitruma analīžu rezultātus.
— Precīzi atbilst almanaham, — Beilijs sacīja. — Maksimālā līdzība ar Zemi. Šefam vajadzētu būt apmierinātam.
— Vai viņam vispār būs izdevība to uzzināt? — Kromms atjautāja. —- Neviens nezina, ka mēs esam šeit. Pēc nedēļas mēs būsim spiesti gādāt sev pārtiku tajā zaļajā, patīkamajā ielejā tur apakšā. Kādreiz uzskatīja, ka esmu ieinteresēts Krodosa Septītā iepriekšējā izpētē; tagad es esmu tikai cilvēks, kurš vēlas zināt, kā turpmāk pārtiks. Padod man almanahu.
Beilijs pasniedza viņam biezo sējumu, un Kromms to pāršķirstīja.
— Redzēsim, — viņš murmināja, — vai es spēju atcerēties kaut pusi no šīm zīmēm .. .
— Za]ā zvaigznīte, — Beilijs atgādināja, •— nozīmē, ka informācija iegūta pirms piecsimt gadiem.
Kromms cieši pavērās viņā.
— Pilnīgi pareizi. Ari toreiz cilvēki devās tālos ceļojumos, vai ne? — Viņš turpināja pētīt almanahu, šķirstot uz priekšu un atpakaļ un kaut ko meklējot zīmju sarakstā.
— Divdesmit piecu stundu diennakts … niecīgs ass slīpums.. . divi mēneši. . — Kiomms novilka ar resno īkšķi līdz divkāršās simbolu rindas galam.
— Četri T burti. Pasvītrots. — Pēkšņi viņa seja pārvērtās. — Volless kaut ko stāstīja par … — Viņš uzmeklēja simbola nozīmes izskaidrojumu, tad nolaida grāmatu un neizteiksmīgi palūkojās uz Beiliju.
•— Kas noticis? — tas jautāja.
— Tas ir jonosfēras blīvums, — Kromms dobji sacīja.
— Nu, un tad?
— Blīvums ļoti liels, un tieši tas mums traucē nodibināt sakarus ar «Opiju». Šīs planētas jonosfēra ir tik blīva, ka radiosignāli — vismaz no mūsu aparāta — netiek tai cauri.
— Tādā gadījumā mēs esam uz sēkļa, — secināja Beilijs.
Patīkamā apkārtne nespēja iepriecināt neveiksmīgos kosmonautus. Silta, dzeltena saule lēja starus pār brūno klinti; abās pusēs kalna mugurai zaļoja Zemes florai ļoti līdzīga augu valsts; bija dzirdama upju čalošana, un lēzenākās nogāzes pakājē pletās neliels ezeriņš ar plašu, smilšainu pludmali.
Viņi devās gar krastu uz turieni, kur upīte pa kanālu burbuļodama ietecēja ezerā. Abiem mugurā bija viegli darba tērpi un pie sāniem pistoles. Beilijs runāia ļoti maz, un Kromms domāja", ka tas tādēļ, ka viņš šajā klizmā par vainīgo uzskata savu biedru, lai gan — ko viņš būtu varējis darīt, ja arī būtu lasījis šo piezīmi par blīvo jonosfēru agrāk? Ierīkot spēcīgāku raidītāju? Tas bulu neiespejami — lādi kā viņu kuģis jau tā bija bāztin piebāzti.
Kromms apsēdās uz brūnās klints radzes un vēroja upītes plūdumu. Tad viņš paskatījās uz lietošanai nederīgo kuģi.
— Gandnz kā mājās, — viņš noteica.
Beilijs nopūtās.
— Vai tu joprojām domā, kā atmaksāt, kad atgriezīsimies?
— Jā.
— Ja vien tu atgriezīsies.
— Viņi taču mūs meklēs, — Beilijs pārliecināti noteica.
— Protams, tikai nav zināms, kad. Var gadīties, ka šī ir pēdējā no piecām planētām, uz kuras viņi nolaidīsies.
— Oh!
— Varēja tomēr būt vēl sliktāk Mēs varējām nokļūt mūžīgā ledus valstībā, varēja gadīties, ka mums jāstaigā skafandros. — Viņš drūmi palūkojās uz nelielu ķirzaku ar dīvainām lāpstveida kājām; dzīvnieka acs, kas atgādināja dārgakmeni, viņu mulsināja. — Nu, sāksim ar ūdens paraugu?-
Beilijs pamāja. Kromms iesmēla blašķē nedaudz ūdens. Viņi izstaigāja pludmali visā garumā. Kad tā sāka attālināties no klinšainā plato, kosmonauti šķērsoja retu krūmāju.
Beilijs apstājās pie kādas citas upītes.
— Lūk, — viņš klusi teica, — paskaties uz šīm malām lejup gar nogāzi.
Kromms saprata, ko biedrs ar šiem vārdiem domājis.
— Almanahā teikts, ka šeit nav cilvēkveida būtņu.
— Kas tādā gadījumā izveidojis šo kanālu tik taisnu?
— Tiešām savādi. — Kromms atrāva pistoles maksti un devās augšup gar upīti, kur ūdens kanāla straujajā kritumā griezās un mutuļoja. Beilijs sekoja. Kromms ieteicās:
— Straume ir loti ātra. Varbūt tas tomēr ir dabas veidojums. — Viņš palūkojās augšup uz klinšaino nogāzi. — Netālu no virsotnes ir gandrīz vai ūdenskritums. Kāpsim augšā. Bet varbūt tu labāk gribi nogaidīt, lai redzētu, kādi radījumi nāk uz šejieni dzert?
— Kāpsim, — Beilijs piekrita.
Viņi sāka rāpties augšup pa nogāzi. Brūnās klintis veidoja neskaitāmus pakāpienus. Viņi turējās cieši gar straujo upīti, bet nekas neliecināja, ka kanāls būtu cilvēku vai cilvēkveida būtņu veidots. Kromms, rāpdamies augšup, purpināja: — Pat tad, ja almanahs nesniedz precīzas ziņas, tomēr laikam taisnība, ka šeit nav cilvēkveida būtņu. Ei, kas tas?
«Tas» bija šaura, no apakšas neredzama dzega, kas stiepās gar nogāzi. Tā parādījās skatienam un noderēja par taku, pa kuru ērti varēja iet.
Beilijs palīdzēja Krommam tikt augšā un sacīja:
— Nekusties. Palūkojies tikai uz šo dzegu. Redzi ieskrambājumus un zīmes klintī?
-— Jā! — izdvesa Kromms. — Tas ir bijis kaut kas liels. — Viņš izvilka pistoli. — Liekas, ka šajā apkārtnē uzturas kaut kādi milzu dzīvnieki. — Viņš grasījās spert soli uz priekšu, bet Beilijs viņu atturēja.
— Pagaidi. Ievēro, kādā kārtībā zīmes seko cita citai. Garš ieskrāpējums, īsāks apmēram jardu priekšā un divas pēdas pa kreisi no pirmā. Tad viss atkārtojas, gandrīz bez izmaiņām. — Viņš klusi pagājās uz priekšu, uz turieni, kur dzegā sākās pagrieziens.
Kromms turējās cieši aiz viņa.
— Nesaprotu, ko tas varētu nozīmēt, — viņš murmināja. — Tas ir dzīvnieks, bet kas … — viņš no muguras uzgrūdās Beili- jam.
— Lai kas tas būtu par dzīvnieku, šeit ir tā midzenis, — Beilijs noteica dobjā balsī.
Alas ieeja bija apmēram astoņas pēdas plata un sešas pēdas augsta. Pēc formas tā atgādināja ovālu. Abi kosmonauti stāvēja viens otram līdzās un vēroja.
Beilija balsī bija dzirdams triumfs:
— Vai tu vari nosaukt dzīvnieku, kurš tā nopūlas izveidot sava midzeņa ieeju līdzīgi šai? Kurš atstāj darba rīku pēdas, kas no šejienes skaidri saredzamas?
Kromms saknieba lūpas un papurināja galvu. Tad viņš iegrūda Beilijam dunku un teica:
— Ej, es tev sekošu.
Bez mazākā troksnīša viņi rāpās pa nogāzi uz alas ieeju. Laikazoba sagrauztajā klintī pie ieejas varēja redzēt darba rīku pēdas; iekšpusē bija tumšs.
Kromms paņēma atlūzušu klin+ s p^h^iu un iemeta alā; abi turēja pistoles gatavībā. Bija dzirdams vājš šķembas kritiena iroK- snis, tad viss apklusa.
Beilijs aizdedzināja lāpu. Kromms darīja to pašu. Beilijs enerģis'ki pacēla galvu, un viņi devās iekšā, saskaņodami soļus un leni šūpodami lāpas.
Tai pašā brīdī viss kļuva redzams. Alā atradās neliels tērauda galds un gulta ar skrandainām gultas veļas atliekām. Pārējās mēbeles abi vīri tikpat kā nemanīja: viņu uzmanība bija pievērsta galdam, pār kuru pārkritis gulēja cilvēka skelets.
Piegājuši tuvāk, viņi nopētīja mirstīgās atliekas. Bez šaubām, tas bija cilvēka skelets, pie tam krietni ilgi gulējis, jo kauli bija balti un tīri.
— Kas viņš bijis? — čukstēja Kromms. Viņš apgaismoja ar lāpu sienas. Šaudīgajā gaismā varēja saredzēt atsevišķas tērauda mēbeles, dokumentu kartotēku un kaut ko, kas varētu būt bijis skafandrs.
— Nav nekāds patīkamais skats, — viņš noteica.
— Kādreiz mums visiem būs jāmirst, — sacīja Beilijs. — Bet kas tad tas? — viņš paņēma kaut ko līdzīgu grāmatai, kas gulēja uz kastītes, rūpīgi nopūta putekļus un izlasīja tikko saredzamo uzrakstu:
«Pērkoņdārda» dienasgrāmata.
2827. gada janvāris—decembris.
— Kurš gads?
— Divi tūkstoši astoņi simti divdesmit septītais — gandrīz pirms trīssimt gadiem.
Kromms pienāca tuvāk.
— Atver to, — viņš saviļņots teica.
Beilijs atvēra vāku ar vislielāko piesardzību, bet veltīgi: papīra zem tā vairs nebija, tas bija pārvērties putekļos, kas čaukstot bira zemē viņam pie kājām.
Kromms sāka lādēties.
— Zūd jebkura cerība uzzināt kaut ko par «Pērkoņdārdu».
— Vai arī — kas viņš bijis, kādēļ viņi nolaidušies, kāda bijusi krava .. . Vārdu sakot, mums atliek tikai viens — virzīties uz priekšu pašu spēkiem, — Beilijs grasījās aizvērt grāmatu, kad Kromms iesaucās: -
— Pagaidi, uz vāka kaut kas rakstīts!
Viņi pagājās tuvāk alas izejai. Burti bija
pa pusei izdzisuši, bet vēl salasāmi. Beilijs murmināja:
— «… nevaru vairs ilgāk dzīvot. Ja nebūtu Piektdiena, es jau sen būtu sajucis prātā . . . Vērtīgā krava pagalam . . .»< Vai vari salasīt parakstu?
— Izskatās kā «kapteinis Dž. Holends», — teica Kromms.
— Trīssimt gadu… — čukstēja Bailijs,
— Turpināsim izlūkošanu?
— Nē, iesim atpakaļ un pamēģināsim nodibināt sakarus.
— Cik labi būtu bijis, — Kromms drūmi sacīja, — ja kuģis būtu nedaudz lielāks, — tad mums bateriju vietā radio barošanai būtu ģenerators.
— Atliek mēģināt vēl un vēl, — atteica Beilijs. Viņš pavērās uz klinšaino nogāzi. — Vai mēģināsim tikt atpakaļ pa to pašu ceļu?
— Iesim gar krastu, — ieteica Kromms.
Viņi nokāpa lejā, izgāja cauri krūmājam,
pāri otrai upītei uz pludmali. Smiltis bija tikpat spilgtā krāsā kā klints, augi — sulīgi zaļi, debesis — zilas ar purpura nokrāsu. Kromms to visu konstatēja, it kā kombinēdams brīnišķīgā gleznā, kura tomēr nespēja izraisīt viņā ne mazāko entuziasmu. Viņš ierunājās:
— Interesanti, cik ilgi šis kapteinis Holends dzīvojis.
— Ja viņš varējis šeit dzīvot, tad arī mēs varam. Tagad man par šo vietu jau ir labāks iespaids.
Kromms šļūca pa smiltīm.
— Labi, ka tā — mēs būsim spiesti palikt šeit ilgi. Rīt jāmeklē otrs skelets.
— Kāds otrs?
— Piektdiena.
— Tas varbūt bijis suns. Un ja tas — vienalga, suns vai cilvēks — miris pirms Holenda, tad viņš to būs apbadījis.
— Tā gan, — Kromms iesāka, pēkšņi ap- stāiās un, ārkārtīgi pārsteigts, lūkoiās smiltīs. Tad viņš nometās ceļos, lai izpētītu zīmes. B°iliis darīia to pašu.
— Cilvēka kāias nospiedums!
Apmēram piecpadsmit sekundes viņi stingi
vērās viens otrā'
■— Tu tā domā? — Kromms vaicāja.
— Kaut kas loti līdzīgs.
— Ļoti dziļi papēžu iespiedumi. Interesanti. kādēl?
— Iemesls, ir tas pats, kā dēļ te ir tikai divi nospiedumi. Viņš ir lēcis no klints uz klinti. Tieši šai vietā kUn+is atrodas tālu cita no citas, tādēļ viņš bijis spiests nolēkt smiltīs.
Kromms domīgi pārlaida skatienu apkārtnei. Viņa roka visu laiku atradās uz pistoles.
— Šī cilvēkveida būtne taču var iedomāties mūs apciemot, vai ne?
— Protalns. — B-nliis piecēlās, notīrra no an^ērba smiltis un piegāja pie tuvākās klints.
— Lūk. šeit ir vēl pāris ieskrambā'"umu, līdzīgi tiem, kurus mēs atradām klintī pie alas.
Kromms pienāca paskatīties.
— Oh! — viņš neviļus iesaucās. — Labi, ka mēs to nesastapām tur augšā! Nu ko, iesim atpakaļ un pamēģināsim radio?
Otrā rītā viņi brokastoja taupīgi. Kromms, likās, ar drūmu prieku, uzskaitīja:
— Pārtikas pietiks vēl sešām dienām, ūdens šeit ir uz goda. Baterijas darbosies ne ilgāk par divām nedēļām, pat tad, ja lietosim tās tikai divas stundas dienā. Alā ir skelets, kuru vajag apbedīt, un dievs vien zina, cik daudz cilvekveida būtņu novēro katru mūsu soli. Vai nav jauka situācija?
Beilijs nodzēsa cigareti.
— Iesim? — Viņš piecēlās, piegāja pie grīdas lūkas un nometās ceļos, cenšoties ar kāju sataustīt kāpnes. — Es tagad ienīstu šo kuģi. Kādreiz man likās, ka izlūkkuģi ir lieliski, bet tagad es vairs tā nedomāju. Es kļūstu pesimistiski noskaņots, un man zūd cerības, jo gandrīz katru, pat sīkāko remontu tajos var veikt tikai speciālists. Uzmanies, neiesper man pa galvu!
Arā, rīta saules spilgtaiā gaismā, viņi devās atkal uz pludmali, degdami nepacietībā redzēt nospiedumu, kā arī ziņkārībā, vai nebūs redzams vēl kas vairāk. Tomēr viss, ko viņi atrada, bija tās pašas zīmes, kas iepriekšējā dienā. Vējš bija padarījis nospieduma kon'ūras mazliet neasākas. Abi vīri atkal šķērsoja krūmāju, otru upi un rāpās augšup uz dzegu.
— Man liekas, •— murmināja Beilijs, viņiem virzoties pa dzegu uz priekšu, — ka Holends droši vien izmantojis vēl citas alas. Mēs taču netikām tālāk par alu, kurā atradās vina kauli. Kad būsim tikuši galā ar šo, es domāju, mēģināsim atrast noliktavas vai ko tamlīdzīgu. Iespējams, ka mēs atrodam kaut ko noderīgu.
Vīri atradās pie alas ieejas. Kromms jau taisījās iedegt lāpu, te pēkšņi apstājās un sagrāba Beilija piedurkni.
— Kas tad nu?
Kromma balss bija tikko dzirdama, kad viņš izvilka pistoli.
— Tur iekšā kaut kas kustējās!
Beilijs pielēca pie ieejas vienas malas, Kromms pieplaka pie otras. Iekšā kāds it kā skrāpējās. Kromms mehāniski atvilka pistoles drošinātāju. Beilijs to jau bija izdarījis. Skaņa atkārtojās vēlreiz — kaut kas līdzīgs metāla čirkstoņai. Viņi sastinga, sažņauguši rokās pistoles.
Tad kāda balss teica tikai vienu vienīgu vārdu:
— Kungs.
Tā bija mierīga, neizteiksmīga, bezjūtīga balss. Kromms lūkojās uz Beiliju, aiz pārsteiguma pavēris muti.
— Vai tu dzirdēji? . . .
— Kungs, — balss atkārtoja, šoreiz skaidrāk. Alas dziļumā sakustējās kāds stāvs. Beilija un Kromma lāpu gaisma pāršķēla tumsu, atsedzot mirdzošu cilvēkveida figūru.
— Kungs.
Beilijs stāvēja ieejā, pavērsis lāpu tieši pret robotu.
— Nāc šurpu, — viņš sacīja, skaidri izrunādams vārdus.
Robots panācās tuvāk un apstājās. Tas bija piecas pēdas un sešas collas garš, labi izveidots, ar mazu olveida galvu, kas it kā liecināja, ka satur diezgan labi attīstītas smadzenes. Kromms izlasīja datus uz plāksnītes:
U-E robots. Birmingema, Anglija. v Sērija 43123. U/D.
— Ko nozīmē U/D?
Robots pats atbildēja savā neizteiksmīgajā, monotonajā balsī:
— Es esmu universālas darbības robots. Piektdienis.
— Piektdienis?
— Man ir savs vārds, tāpat kā cilvēkiem.
— Pastāsti, kā tu nokļuvi -šeit, — teica Beilijs.
— «Pērkoņdārds», — iesāka Piektdienis, — bija viens no pirmajiem lielajiem starpzvaigžņu preču kuģiem. Mums sabojājās dzinēji, un mēs novirzījāmies tālu no kursa. Tad dzinējos vēl kaut kas notika, un mēs bijām spiesti mēģināt nolaisties šeit. Mēs nosēdāmies augstajos bronzas krāsas kalnos.. Kapteinis Holends vienīgais palika dzīvs.
— Vai tu strādāji uz kuģa? — Kromms vaicāja, bet tūlīt saprata, ka uzstādījis muļķīgu jautājumu.
— Nē. Kuģa krava sastāvēja no robotiem … — pēkšņi balss aizķērās. — Es esmu vājš. Drīz man būs beigas, tāpat kā kapteinim.
— Un tas notika pirms trīssimt gadiem! — Beilijs jautājoši noteica.
— Jā, — atteica Piektdienis. — Gadiem. Pēc cilvēku laika mērogiem. Ilgs laiks, kungs.
— Trīssimt gadus, — čukstēja bijības pārņemtais Kromms, — viņš klaiņojis šeit, ievērodams uzvedības normas, ko tam ieaudzinājuši viņa radītāji. Trīssimt gadus!
— Kā tu izturēji tik ilgi? — interesējās Beilijs.
— Nāciet, — robots atbildēja un aizveda viņus pa dzegu uz citu, daudz lielāku alu, kura aiz dabiskā akmens balsta iesniedzās klints sienā. Robots paspēra dažus soļus alā, tad apstājās.
— Lūk.
Vājajā gaismā varēja saskatīt visdažādākās kastes un kārbas, bet galvenokārt viņu uzmanību saistīja milzīgs daudzums izjauktu robotu karkasu.
■— Lūk, kā es izturēju, — noteica Piektdienis. — Krava, kā jau minēju, sastāvēja galvenokārt no universālas darbības robotiem, kas paši sevi uztur kārtībā. Es tos izmantoju eksistencei pat vēl pēc kapteiņa nāves. Bet nu vairs nav jaunu rezerves daļu. Drīz man būs beigas. Ar ko varu pakalpot?
— Paskatīsimies, — teica Kromms. Viņš pagājās dziļāk alā, apgaismodams ceļu ar
lāpu. — Te ir dažas pārtikas kastes! Tas būtu lieliski!
Beilijs pienāca klāt.
— Pēc trīssimt gadiem?
— Ko var zināt! Kas tas?
Beilijs izlasīja uzrakstu uz kastes:
Staru radio, A7.
Neierobežots diapazons.
Viņi palūkojās viens otrā un saprata, ka abi domā vienu un lo pašu.
— Pieņemsim, ka tas darbojas, — sacīja Beilijs, — bet kur lai ņem enerģiju?
— Kas tas tāds? — Kromms norādīja ar lāpu.
Spriežot pēc etiķetēm uz kāda duča rūpīgi aizlakotu, gaismas necaurlaidīgu plastmasas pudeļu, tās ietilpa «Skābes bateriju enerģijas ražošanas komplektā».
— Skābes bateriju? — jautāja Beilijs.
Kromms saspringti domāja. — Jā, tā ir.
Ķīmiska reakcija kā elektroenerģijas avots. To viņi mēdza izmantot. Ja skābe nav zaudējusi savas īpašības, to vēl varēs izlietot. Piektdieni, nāc šurpu!
Robots paklausīja. Kromms izvēlējās kastes un pudeles, kuras domāja izmantot, un, no pāris iesaiņojuma kastēm improvizējis solu, ar Beilija palīdzību izklāja uz tā veco, viņu laikmetam nepierasti lielo izmēru komplektu.
Kromms strādāja ar entuziasmu, bet pēk-' šņi, saķēris galvu, ievaidējās.
— Kas noticis?
— Ak es muļķis! To visu taču nepieciešams aiznest uz plato, tuvāk pie kuģa.
— Kādēļ?
— Tādēļ, ka tur atrodas mūsu vienīgā antena. Un, ja Piektdienis skābju pudeles un kastes aiznestu uz turieni, tas prasītu daudz mazāk laika nekā antenas atvienošana un at- gādāšana šurp. Piektdieni, vai tu vari pacelt un aiznest šīs kastes — nu, teiksim, astoņsimt soļus?
— Es esmu vājš, bet paklausīšu.
Kromms pameta savādu skatienu uz robotu.
— Žēl vecā puikas, — viņš sacīja.
— Tā ir mašīna, — atgādināja Beilijs.
— Bet tas ir pēdējais, kas mūs saista ar kapteini Holendu. Liekas, ka vajadzēs nākt vēlreiz. Sāksim.
Kromms brīnījās par savām izjūtām, vērojot Piektdieni streipuļojam uz kuģa silueta pusi ar kastēm un kārbām, kurās atradās viņiem tik nepieciešamā aparatūra. Viņam reti bija gadījies saskarties ar robotiem, un šī cilvēkveida, mašīna, kas ar pūlēm virzījās uz priekšu ar savām nastām, atstāja uz viņu dīvainu iespaidu. Kad Kromms uzrunāja Piektdieni un tas atbildēja savā neizteiksmīgajā balsī, likās, ka tam pat kļuvis sliktāk. Trīssimt gadus šī mašīna bija eksistējusi, trīssimt gadus — it kā tieši gaidot viņus.
Vēlu pēcpusdienā komplekts bija samontēts, un, saslēgto ķēdi pārbaudot, baterijas
klusiņām sīca. Caur kuģa lūku stiepās tievs kabelis, kas savienoja aparātu ar antena.
— Vai tu esi gatavs mēģināt? — jautāja Beilijs.
Kromms uzlika austiņas.
— Gandrīz. — Viņš uzlūkoja spoži mirguļojošo rādītāju. — Šim aparātam ir divreiz lielāka jauda nekā kuģa radio, vajadzētu izdoties. Tas lielā mērā, protams, atkarīgs no tā, kur patlaban atrodas «Opijs», un bez tam man nav nekāda priekšstata par to, kā pārraidi ietekmēs šī saule. — Viņš nospieda slēdzi, un iemirdzējās maza, dzeltena spuldzīte. Kromms apmierināti uzelpoja. Pēc tam palūkojās apkārt.
— Kur aizgāja Piektdienis?
Robots nekur nebija manāms.
— Nezinu, — atteica Beilijs.
— Viņš kļuva arvien vājāks, — sacīja Kromms.
— Tā ir mašīna, — Beilijs noteica.
— Jā, — domīgi nomurmināja Kromms, — tikai… — Pagriezis skaitļu ripu, viņš pieliecās pie mikrofona, noraidīja izsaukuma signālu un turpināja:
— Izlūkkuģis divi izsauc «Openheimeru». Pie aparāta Kromms. Atrodamies uz Krodosa Septītā, Krodosa Septītā. — Viņš atkārtoja to visu vairākas reizes, tad pārtrauca un ieklausījās. Nekas nebija dzirdams — no nelielā skaļruņa atskanēja tikai atmosfēras sprakšķi.
Kromms un Beilijs vērās viens otrā.
— Nu? — jautāja Beilijs.
— Vēl ir agrs, — atbildēja Kromms. Viņš noņēma austiņas un sniedza tās Beilijam:
— Tagad raidi tu, es iekāpšu kuģī, paņemšu magnetofonu un uzstādīšu to šeit.
Kad viņš pēc piecām minūtēm atgriezās ar magnetofonu, Beilijs tikko bija beidzis raidīt. Kromms ierunāja raidījumu lentē un nospieda atskaņotāja taustiņu, pēc tam abi sēdēja, smēķēja un pūlējās izlikties bezrūpīgi, it kā nepavisam sasprindzināti negaidītu, vai skaļrunī neatskanēs cilvēka balss.
— Trīssimt gadu, — čukstēja Kromms. — Gandrīz neticami.
Skaļrunī kaut kas iesprakšķējās.
— Hallo, Kromm .. . hallo, Kromm. «Open- heimers» izsauc Krommu . . .
Abi vienā balsī iekliedzās un pieplaka pie raidītāja. Kromms atvienoja magnetofonu un nodibināja tiešus sakarus. Kādas trīs sekundes viss bija klusu.
— Hallo, kas raida?
Atsaucās «Openheimera» operators.
— Šeit M'Bala. Kas noticis?
Kromms sāka paskaidrot, bet Beilijs viņu pārtrauca un turpināja pats, izsakot savas domas par. lielā kuģa inženieriem visai aizskarošā tonī.
— Un jūs neesat ievainoti?
— Ne skrambiņas, — atbildēja Kiomms.
— Pēc divpadsmit stundām pēc Zemes laika izsūtīsim jums trešo izlūkkuģi, tam sekos remontkomanda. Ieslēdziet uztvērējus apmēram pēc desmit stundām pēc Zemes laika. Roger [1]
— Roger, beidzu, — sacīja Kromms. Atviegloti nopūzdamies, viņš atlaidās sēdekli un norāva austiņas. — Esmu velnišķīgi noguris, — viņš turpināja.
— Es tāpat, — atteica Beilijs.
— Bet laimīgs, un to es gribu kādam paziņot. Tik tiešām! — viņš iesaucās, pieceldamies sēdus. — Es uzmeklēšu Piektdieni un pateikšu viņam. Bez viņa mēs to visu nebūtu atraduši.
Beilijs pasmīnēja.
— Labs ir, to mēs izdarīsim.
Viņi vēlreiz sasniedza dzegu un sāka iet pa to. Pie alas ovālās ieejas gulēja robots. Signāluguntiņa tā priekšā bija nodzisusi.
Kromms noliecās.
— Piektdieni! — viņš čukstēja. Šoreiz Beilijs viņam neatgādināja, ka tā ir tikai mašīna. Kromms nospieda aktivizēšanas taustiņu vienreiz, otrreiz; nekas nemainījās.
— Nekā iepriecinoša, — teica Beilijs.
Kromms stāvēja domās nogrimis. Kādu
laiku viņš domāja par skeletu alā, tad palūkojās lejup uz robotu.
— Zudusi pēdējā saite, — viņš sacīja. Tad, neteicis vairāk ne vārda, viņš sāka doties lejup pa nogāzi. Beilijs gāja nopakaļ. Kad viņi bija sasnieguši zeltaino pludmali un varēja iet blakus, Kromms apstājās.
— Domāju, ka Hoienda mirstīgās atliekas apbedīsim rīt?
— Cerams, — Beilijs atbildēja.
— Vai tu domā, — nedroši jautāja Kromms, — ka būtu šausmīgi muļķīgi, ja mēs to pašu izdarītu ar Piektdieni?
Beilijs domīgi pavērās viņā.
— Nē, — viņš noteica, — droši vien ne. Pludmalē Kromms vēlreiz apstājās, šoreiz,
lai palūkotos uz diviem gandrīz cilvēka pēdu nospiedumiem, ko pa pusei jau bija aizputinājusi neliela smilšu kāpa.