— Jā. Cik ilgi jūs neesat lidojis? Precīzi.
— Pagaidiet, Serjogin. Ko jums dos skaitļi? Nu, pieņemsim, ka viņš nav lidojis piecus gadus. Iegūtie refleksi taču neizzūd… Bet kāpēc jūs neesat lidojis? Tas ir svarīgāk.
— Apprecējos, — Rogovs atbildēja. — Dzīvoju uz Zemes. Atpūtos, var teikt.
— Saprotu. Cilvēkam nepieciešama pārmaiņa … Tagad ģimenes dzīve jums, acīm redzot, apnikusi un jūs nolēmāt …
— Nē. Nevarētu teikt, ka apnikusi…
Kaut kas Rogova balsi lika sarunas biedriem vērīgāk palūkoties uz viņu. Nē, viss bija kārtībā. Stalts, plecīgs vīrs — ne vecāks par četrdesmit gadiem, ar gludu seju un atlētiski veiklām kustībām. Un tomēr kaut kas viņa balsī… Vai tā nebija rūgta pārākuma apziņa?
— Hm… Bet kāpēc tad jūs, augstā stilā runājot, nolēmāt vēlreiz atstāt cilvēces šūpuli?
Rogovs paraustīja plecus.
— Saprotu. Jums nav viegli atbildēt. Savā ziņā tas pat ir labi: jūsu vēlēšanās tātad ir dabiska, organiska …
— Vai bērnu jums daudz? — Serjogins painteresējās. — Un vai sievai nav iebildumu?
— Bērni izauguši. Sieva nomira.
— Piedodiet, — Serjogins saminstinājās.
— Nē, atļausiet! — Govors sašuta. — Ko nozīmē — piedodiet? Un kā tas jāsaprot — sieva nomira? Mums ir gandrīz simtprocentīga normālā mūža garantija. Katrs cilvēks tagad nodzīvo līdz savai bioloģiskajai vecuma robežai, bet jūs sakāt — nomira! .
— Acīm redzot, — Rogovs paskaidroja, — viņa bija sasniegusi bioloģisko robežu.
— Kādā vecumā, ja nav noslēpums?
— Kāds gan te varētu būt noslēpums? — Rogovs pabrīnījās. — Viņai bija simt divi gadi.
Pat allaž savaldīgais Serjogins nespēja apspiest smiekliņu, tiesa, viņš steigšus ieklepojās, mēģinādams to slēpt. Toties Govors pat nepasmaidīja.
— Jūs mani pārsteidzat, — viņš iesaucās. — Simt divi gadi? Piedodiet, bet cik tad jums gadu?
— Divi simti divdesmit septiņi, — Rogovs mierīgi atbildēja.
— Nē taču, — Govors saviebās. — Mūs neinteresē re- latīvistiskie gadi, kas pagājuši uz Zemes, kamēr jūs lidojāt gandrīz ar gaismas ātrumu. Mēs gribam zināt jūsu reālo, fizisko vecumu, saprotat? Gadus, kurus jūs esat nodzīvojis! Vai tas jums ir skaidrs?
— Kāpēc ne, — Rogovs teica. — Pilnīgi skaidrs.
— Tātad…
-— Man ir divi simti divdesmit septiņi gadi. Skaitot arī relatīvistiskos — krietni pāri par trim simtiem.
Govors satvēra glāzīti un ar blīkšķi nolika to uz galda.
— Paklausieties, Serjogin, — viņš dusmīgi sacīja. — Ko jūs man esat atsūtījis? Es lūdzu pilotu, bet mūsu draugs Rogovs, liekas, ir mistifikators. Divi simti divdesmit septiņi gadi? Kāpēc ne vairāk?
— Divi simti divdesmit septiņi. — Rogovs paraustīja plecus. Viņš, acīm redzot, pat nebija apvainojies.
— Kaut kas nedzirdēts! Bet vai jūs, Rogov, saprotat, ka šajā jautājumā mēs esam speciālisti. Vecums, tā teikt, ir mūsu profesija un ja jums tiešām būtu… Nu, protams, ne jau divi simti divdesmit septiņi, bet kaut vai pusotra simta … Ievērojot jūsu izskatu un veselības stāvokli, mēs jūs tagad pētītu kā visretāko dārgumu, kā bioloģisku uni- kumu. Bet kāpēc mēs līdz šim nekā neesam dzirdējuši par jums? Ko?
— Nezinu, — teica Rogovs. — Es nekad nebiju domājis, ka par mani kāds varētu īpaši interesēties.
— Bet, piedodiet, jūs taču nedzīvojat tukšumā! Cilvēki …
— Gluži otrādi, savas dzīves lielāko daļu esmu pavadījis tukšumā…
— Jā, protams, un tomēr …
— Atļausiet man, — Serjogins iejaucās. — Es nedomāju, ka viņš mūs gribētu apcelt. Un tomēr tas skan neticami. Tā kā, cerams, Rogovs neapvainosies, ja mēs…
— Protams, lūdzu, — Rogovs tūdaļ piekrita.
— Sakiet — kurā gadā jūs esat dzimis?
— Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit piektajā.
— Ārprāts! — Govors nenocietās. — Pie labākās gribas es nevaru …
— Vienu mirklīti. Kad jūs sākāt lidot?
— Kosmiskās navigācijas sākumā. Vispirms Mēness trasēs.
— Un pēc tam?
— Piedalījos planētu apgūšanā. Saules sistēmas perifērijā, vēlāk arī citās sistēmās… Tas viss ierakstīts manā personāllietā.
— Jā, — Govors teica. — Tās bija relativistiskas ekspedīcijas. Par hipertelpu toreiz vēl nekā nezināja. Bet tādā gadījumā mēs varam ļoti vienkārši… Serjogin, lūdzu, sazinieties ar Zvaigžņu hroniku.
4
Nesteidzīgi šķērsojis kabinetu, Serjogins piegāja pie sienas, kur augstprātīga un smagnēja pacēlās informatora pults. Nospiedis vairākas pogas, viņš izvēlējās attiecīgu ciparu kombināciju. Mirkli vēlāk iezaigojās ekrāns, kas bija nedaudz izstiepts no augšas uz leju, acīm redzot, lai saglabātu tradicionālās grāmatu lappuses proporcijas. Uz ekrāna iedegās vēsturiskā sacerējuma nosaukums, kuru Govors iepriekš bija minējis, un tad cita pēc citas parādījās teksta lappuses …
— Ātrāk, Serjogin, — Govors nepacietīgi mudināja. — Rogov, kur īsti mums jāmeklē?
— Četrpadsmitajā, deviņpadsmitajā…
— Četrpadsmitā ekspedīcija, Serjogin! Ko jūs tur snaužat?
Lappuse sastinga uz ekrāna. Ieskatījies tajā, Serjogins skaļi nolasīja:
— Līderis «Ulugbeks», sekotājs — «Anaksagors». Kurā bijāt jūs?
— «Ulugbeks» neatgriezās, — Rogovs klusi teica.