— Manai noteikti, — Govors norūca.
— Viņš bija kārtīgs puisis, — Serjogins teica. — Posts un nelaime. Jā, un vispār… Veltīgi cilvēks aizgāja bojā.
— Ko, vispār? — Govors nikni jautāja. — Gājis bojā cilvēks. Bet ne cerība uz nemirstību: mēs tagad zinām, ka tā ir iespējama, un zinām pat, kur aptuveni to meklēt. Iespējams, ka es to neatradīšu, iespējams pat, ka to neatradīs arī Gerts — lai…
Noliecis galvu, viņš vēroja, kā nodziest gaisma un tukšojas zāle.
— Bet man liekas, — Serjogins ieminējās, — jūs savā ziņā esat apmierināts, ka džinu no pudeles nāksies izlaist citam.
— Serjogin! — Govors skumji teica. — Jūs šodien visu laiku it kā tīšām bakstāt ar pirkstu debesīs …
— Kā tā?
— Jūs sacījāt, ka Rogovs veltīgi gājis bojā. Tas nav pareizi. Viņš ir palīdzējis mums izdarīt svarīgu secinājumu.
— Kādu īsti?
— Ļoti vienkāršu, Serjogin. Iegaumējiet: arī kļuvuši" nemirstīgi, cilvēki nebaidīsies atvērt durvis!