— Vai jums te kāds ir pilnīgi akls? Māsa laikam norāda uz manu gultu.
Dzirdu tuvojamies soļus. Vīrs atsēžas uz manas gultas. Klusējam. Man tāda sajūta, ka viņš mani pēta. Es nervozi sakustos. Sēdētājs ierunājas:
— Vai jums ir vecāki?
— Nav . . .
— Sieva?
— Nav . . .
— Piederīgie?
— Nav . . .
— Iznāk, ka jūs esat pilnīgi viens.
— Tā laikam ir .. .
To, ka man ir meitene zem drupām, neteicu. Runa taču ir par dzīvajiem.
— Jūs bijāt labs šāvējs?
— Domāju gan . . . Man roka nedreb . ..
— Jūs gribat redzēt?
Kāds muļķīgs jautājums! Kurš aklais nesapņo par to.
— Man taču nav palikušas pat pēdas no acīm . . .
— Sīkumi . . . Tas man tieši vajadzīgs . . . Es lieku galdā deviņdesmit procentus, ka jūs redzēsit. Desmit paliks katram gadī¬jumam, tā sakot, manam sirdsmieram, ja kļūdos . . .
Es piekristu pat, ja būtu otrādi. Slīkonis ķeras arī pie salmiņa.
— Noteikumi?
— Jūs man piederēsit visu mūžu . . .
— Vergs?
— Kādēļ uzreiz tā . . . Jūs būsit pirmais cilvēks ar elektroniskām acīm . . .
— Elektroniskām?!
— Klusāk . . . Par to pagaidām skaļi nerunā … Es pienākšu pēc trim dienām. Tikmēr visu labi apdomājiet. . .
Hronika.
Vitīna Moro pasūtījusi pie slavenā tēl¬nieka Fransuā Lapaso savam nelaiķa vīram pieminekli par pasakainu summu.
«Mīļotā cilvēka piemiņai jābūt izci ar zelta veseri.»
Trešajā dienā viņš neatnāca …
Ar ko gan daži cilvēki neuzjautri Meklē piedzīvojumus tur, kur sāpes st"! pat neaizsegušās ar plīvuru.
Viņš neatnāca arī ceturtajā dienā ..
Kur paliek cilvēku solījumi? Vai ļ otram cerēt nav nežēlīgāk nekā iešaut 1 pierē?
Vai es kādam esmu ko lūdzis, diedelē draudējis atņemt ar varu? Nē, tikai mie gulējis šajā nolādētajā gultā.
Lieciet mani mierā. Akls arī ir cilv" Gan pats tikšu uz priekšu, bet, ja apt spēka, paliek vēl. . .
Klau, tā ir viņa balss!
— Pie velna! Sajā ellē pat gliem tiks ātrāk uz priekšu . . . Taisies, puis! nav laika ķēpāties . . . Atceries reiz visām reizēm, ka laiks cilvēkam dots t' vienreiz un tas maksā naudu … Se, bies!
Viņš pat nepajautāja, ko esmu izlē Mums palika brīvas rokas. Toreiz pat neienāca prātā, ka tas atvieglos m šķiršanos. Nekad nevar zināt, kas not rīt . . .
Pirms devos ceļā, gribēju pajautāt, ko man gods būt kopā, bet viņš aizsteid priekšā:
— Profesors Erī. . . Dieva dēļ, vism šinī pilsētā nesauciet mani vārdā. Te v jadzīgs tūkstošiem protēžu . . . Godāji kā gribat. . . Jums taču ir fantāzija?
Fantāzijas man nebija, un es nosauci viņu sava bijušā saimnieka vārdā pa: Frenku, kuram tīrīju zābakus un mašīnu
Kāda starpība, kā sauc saimnieku, ja esi kalps.
Hronika.
Izmeklēšanas komisija secinājusi, Klodu Moro nonāvējusi nejauša lode. Lieta izbeigta, materiāli nodoti arhīvā.
— Tā, Bili, esam mājās. Te var runāt, cik skaļi grib. Kliegt, ja tas sagādā prieku. . . Tagad atpūties … Ja kas va¬jadzīgs, pasauc, kamēr nebūsi iemanījies orientēties apkārtnē.
Esmu Amerikā . . . Man šī zeme liekas mašīnām piebāzta. Visapkārt dārd, klaudz, cilvēki skrien, grūžas cits citam virsū un pat neatvainojas, jo laiks maksā naudu.
Visapkārt klusums, mīksts kā vilnas pavediens — tin, tin, bet vienmēr tavā rokā mīksts pavediens. Dīvaini. . .
Ak es, muļķis! Amerika taču ar vienu roku ieķērusies ziemeļpolā, ar otru svei¬cina Antarktīdu. Var būt, ka te aiz loga ir Aļaskas sniegs, Amazones džungļi, Patagonijas prērijas.
aāk, puis . . . Kas tev teica, kur tu esi? ^Visticamāk … jā, visticamāk, ka te nav Eiropa, ne Āzija, ne Amerika, bet tā ēpumainā zeme, kuru Velss sauc par zemi— «TTie country of the Blind». Reizi nedēļā te iegriežas sieviete. Daž-paliek pa nakti, citreiz pasaka «lab¬is un aizbrauc. Varbūt mīļākā, kas to • zināt. Vi tina . . .
profesors aizbrauc, es ilgi palieku Vitīna atved ēdamo. Parasti viņa iiani nerunā, staigā un dungo dzies-par kovboju, kas nolaupa savu mī-
kšņi viņa nostājas manā priekšā. - Bili. . .