muļķīgiem jautājumiem neatbild, ole . . . Kovboju laiki' ir beigušies . . . ides vietā es tikai pasmaidu un atklāti saku:
Šāvējs, Bili, diez vai tu kādreiz būsi. Es gan, Bili, — un viņa šāk dziedāt, aa man apkārt: Dzīvoja reiz meitene prēmijā …
Bili, man viss sagatavots. Laiks ķer-pie darba. Varējām sākt arī mazliet i, bet, saproti, kā lai to labāk pa-
i. . . Līdz šim es operēju tikai trušus
i suņus. Šoreiz būs cilvēks. Tas, Bili, nav un tas pats.
espējams, bet man no tā vieglāk ne-
st. Rīt trusītis būšu es, un to neviens
ir noliegt. >
Tātad norunāts, Bili, — rīt. . . Tā diena ir pienākusi. Raudi vai
ii. .. Man nemaz vairs negribas re-
… Pirkstiņš ir padots, un to vairs
rar pavilkt atpakaļ. -trā dienā profesors mani pamodina
Celies, Bili. Sāksim .. . rī paņem mani zem rokas, un mēs ejam
ii kā bērēs. Es saku «mēs». Sirds —
to labāk nerunāsim . ..
)ļi noklust celiņu mīkstumā. Trūkst
ai bēru dziesmas. )mas auļo . . . Drosme papēžos … Es 3s nezaudēt dūšu, bet nesanāk. Jā, ilgoties ir pavisam kas cits nekā ilties uz galda . . . ar laimi, gājiens beidzas. Mani ieved zālēm smaržojošā istabā, ietērpj pēc Jēm smaržojošās drēbēs un nogulda uz srācijas galda.
Pa vienai injekcijai zem plakstiem, pa rim deniņos. Tas esot novokaīns un emot sāpes . . . Pasakas . . .
Palabosim mazliet acu dobumus . . . Dzelzs spīles neļauj aizvērt plakstus . . .
bet es ciešos. Esmu vīrs. Gadiem te av nozīmes . . .
— Elpo dziļāk . . . Eh, kā derētu asis¬tents, bet. . .
«Bet» palika gaisā karājoties.
— Pūlies skatīties pa labi. Tagad it kā pa kreisi. Tā . . . labi. Uzliksim dažas šu¬ves . . . Nekas, nekas . . . Tūlīt viss būs galā. Labi. . . Tagad es tevi kādu laiku atslēgšu no dzīves . . .
Adatas dūrienu vēnā vēl sajutu, un viss . . .
— Pamodies?
Manas rokas ir piesietas. Manas kājas ir piesietas. Tas ir tas pats galds, uz kura apgūlos, bet istaba ir cita. To jūtu ar visu savu «es».
Galva ir apsaitēta kā toreiz, kad mani ievainoja, un ļoti smaga. Acu dobumos spiež un grauž. Viss esmu salauzts tūkstoš gabalos un atkal salikts.
— Kā jūties, veco zēn?
— Var iztikt. . .
To, ka tāpat kā zem drupām, nesaku. Mani interesē kaut kas cits. Cauri apsē¬jam, šķiet, spiežas gaisma.
— Profesor, vai istabā nedeg uguns?
— Ir novakare, Bili. Saule spīd tev tieši sejā . . .
Viņš runā lēni, mierīgi kā par maizes šķēli, kas sagriezta sīkos gabaliņos un apcepta. Viens no šiem gabaliņiem biju es . . . Pie velna! Mani tu neapmānīsi. Tu esi vairāk uztraucies nekā es tad, kad pirmo reizi nospiedu šautenes mēlīti. To¬reiz atskanēja šāviens, bet tagad . . .
— Un nu?
— Tagad ir tumšāk . . .
— Paldies, Bili.
Kuram bija jāsaka paldies — man vai viņam? Tie deviņdesmit procenti laikam bija man kabatā.
Es aizmigu kā mazs laimīgs cilvēkbērns, mātes ieaijāts.
— Attīsim, Bili, vēl dažas kārtas . . . Gribētos visas šīs lupatas aizsviest, bet nedrīkst. Tavas smadzenes ir atradušas no gaismas. Var sadegt . . . Vai tagad ir gaišāks?
— Jā, profesor.
— Būs labi, Bili. Galvu augšā!
Galvu tomēr nedrīkst pacelt. Pats pro¬fesors baro mani ar karotīti, padod pudeli, kad ir neatliekamas vajadzības, un aiznes.
— Tavas acis būs tumši brūnas. Manas acis bija melnas . . .
— Vai ir gaišāks, Bili?
— Jā, profesor.
Es ieraugu rūsganus griestus un šķel¬mīgi smaidošu vīru, kas paceltā rokā tur baltu marles saiti. Es viņam uzsmaidu un aizveru acis.
— Pagūli, manu zēn. Mēs abi esam pie¬kusuši no laimes . . .
— Paldies . . .
Visapkārt kalni sniegotām virsotnēm, un mākoņi, pāri skriedami, noglāsta tiem pieres.