Marss bija putekļaina, salta pekle. Izkaltusi, asins- sarkana. Viņi slāja viens aiz otra, stigdami līdz potītēm smiltīs un apnicīgi lādēdami nezināmo konstruktoru, kas bija iecerējis skafandriem šos nekur nederīgos kondicionētājus. Jauno skafandru izmēģinājumos defekti nebija atklājušies. Tie nāca gaismā tikai pēc vairāku nedēļu valkāšanas. Uzsūcēji vairs neņēma pretī mitrumu un izgāja no ierindas. Temperatūra uz Marsa bija nemainīga — mīnus sešdesmit grādu pēc Celsija. Lēnām vārīdamies paši savā sulā, viņi miedza ciet acis, lai neiztvaikojušie sviedri neaizsegtu skatienu.
Morlijs pikti skurināja galvu, lai nokratītu lāsi, kas kutināja viņam degunu. Tajā pašā brīdī viņam ceļu šķērsoja kāds pūkains, ruds zvēriņš. Tā bija pirmā dzīvā radība, kuru viņi ieraudzīja uz Marsa. Taču viņā pamodās nevis zinātnieka interese, bet dusmas. Viņš pēkšņi uzspēra dzīvnieciņu augstu gaisā. Šīs negaidītās kustības dēļ Morlijs pazaudēja līdzsvaru. Viņš sāka lēnām sāniski krist un aizķērās ar savu gumijoto tērpu aiz kādas asas obsidiāna klints šķautnes.
Tonijs Benermens izdzirdēja austiņās biedra aiz- smakušo kliedzienu un atskatījās. Morlijs locījās smiltīs, pūlēdamies ar abām rokām aizspiest caurumu celī. Ar mitrumu piesātinātais gaiss lauzās ārā kā tvaika strūkla un momentāni pānvērtās spīguļojošos ledus kristālos. Tonijs pieskrēja klāt draugam un veltīgi mēģināja ar abām rokām nosegt plīsumu. Viņu sejsargi bija cieši kopā, un Tonijs redzēja, ka Morlija acis ieplešas šausmās un seja kļūst zila.
— Palīdzi man … palīdzi!
Sie vārdi tika izkliegti ar tādu spēku, ka radio- austiņu membrāna nodrebēja. Tomēr nekas nebija glābjams. Viņi nebija paņēmuši līdzi nevienu ielāpu. Visi ielāpi bija palikuši kuģī savu ceturtdaļjūdzi no šejienes. Kamēr viņš aizskrietu turp un atskrietu atpakaļ, Morlijs jau būtu beigts.
Tonijs gausi piecēlās un nopūtās. Kuģī viņi bija divi, un uz Marsa nebija neviena, kas varētu palīdzēt. Morlijs notvēra Tonija skatienu un sašļuka.
— Nav nekādu cerību, Tonij? Man ir beigas?
— Līdzko skābeklis būs izsīcis. Labi ja trīsdesmit sekundes. Es neko nevaru līdzēt.
Morlijs izgrūda visīsāko un visrupjāko lamuvārdu, kādu vien zināja, un nospieda sarkanu podziņu plaukstas virspusē — «Avārija». Tajā pašā mirklī zeme atvērās un smiltis sabira caurumā. Tonijs pakāpās atpakaļ: caurumā parādījās divi vīrieši baltos skafandros. Uz ķiverēm viņiem bija sarkani krusti. Viņi uzvēla Morliju uz nestuvēm un viens divi nozuda.
Tonijs drūmi raudzījās lejup, kamēr no cauruma izmeta Morlija skafandru. Tad ar smiltīm klātā lūka aizvērās, un tuksnesī atkal valdīja klusums.
Lelle skafandrā svēra tikpat, cik Morlijs, un tās plastmasas sejai bija pat zināma līdzība ar viņu. Kāds jokupēteris acu vietā bija uzzīmējis melnus krustus. «Bezgala dīvaini,» Tonijs nodomāja, cenzdamies dabūt neērto neslavu sev uz muguras. Atceļā viņš ieraudzīja nekustīgi gulošo Marsa zvēriņu. Viņš paspēra to sāņus, un no tā izbira atsperītes un ritentiņi.
Kad viņš bija nonācis līdz kuģim, sīciņā saule jau skāra sarkano kalnu robotās virsotnes. Par apbedīšanu šodien vairs nebija ko domāt, vajadzēs gaidīt līdz rītam. Atstājis lelli gaisa slūžās, Tonijs ierāpās kabīnē un novilka pilošo skafandru.
Pa to laiku bija sabiezējusi krēsla, un būtnes, kuras viņi dēvēja par «pūcēm», ņēmās grabināties un skrāpēties gar kuģa korpusu. Viņiem ne reizi nebija izdevies ieraudzīt «pūces», tāpēc šī skrāpēšanās kaitināja jo vairāk. Sildīdams vakariņas, Tonijs šķindināja pannas, lai nomāktu nepatīkamās skaņas. Paēdis un no- vācis traukus, viņš pirmo reizi izjuta vientulību. Pat tabakas zelēklis nelīdzēja; šovakar tas tikai atgādināja zaļo Havannas cigāru kasti, kas gaidīja viņu uz Zemes.
Tonijs nejauši iespēra pa tievo galda kāju, un visi metāla šķīvji, pannas un sudrablietas aizlidoja kur kurā. Tas bija patīkams troksnis, bet vēl patīkamāk bija atstāt visu, kā ir, un likties uz auss.
Šoreiz viņi bija bijuši pavisam tuvu mērķim. Būtu Morlijs turējis acis vaļā! Tonijs piespieda sevi nedomāt par to un gāja gulēt.
Otrā rītā viņš apbedīja Morliju. Zobus sakodis, ievērodams vislielāko piesardzību, viņš pavadīja līdz startam atlikušās divas dienas. Iežu paraugi jau bija kuģī, gaisa paraugu vācēji un radiācijas mērītāji darbojās pilnīgi automātiski.
Starta dienā viņš izņēma no aparātiem lentes un aiznesa aparātus tālāk no kuģa, lai tos neķertu uguns strūkla. Turpat viņš atstāja pārtikas krājumus, visādas ierīces un nevajadzīgus piederumus. Pēdējo reizi šļūkdams pa sarkanajām smiltīm, viņš ironiski atvadījās no Morlija kapa. Kuģī vairs nebija ko darīt, nebija pat ko lasīt. Divas atlikušās stundas Tonijs novārtījās pa koju, skaitīdams kniedes griestos.
Klusumu iztraucēja ass kontrolpulksteņa klikšķis, un viņš izdzirdēja, ka aiz biezās starpsienas iedarbojas motori. Vienlaikus pār Toniju noliecās popētas «rokas», kas stingri pienagloja viņu pie guļvietas. Tuvākajā sienā atvērās panelis, un no cauruma izlīda vēl viena «roka»; tā locījās kā čūska, ar pirkstiem aptaustot viņu. Pirksti pieskārās pie viņa potītes, un čūskas zobu adatas iecirtās miesā. Pēdējais, ko Tonijs redzēja, bija, kā adata ieslīd viņa vēnā, un tad zāles aiznesa viņu nebūtībā.
Tūlīt starpsienā atvērās lūka un ienāca divi sanitāri ar nestuvēm. Viņiem nebija ne skafandru, ne masku, un aiz viņiem varēja redzēt Zemes zilās debesis.
Kad Tonijs atguvās, viss bija kā parasti. Patīkami stimulatori bija palīdzējuši viņam atgriezties no nebūtības, un, atvēris acis, viņš vispirms ieraudzīja operāciju zāles baltos griestus. Viņš bija uz Zemes.
Bet tad, noliecoties pār Toniju, griestus aizsedza pulkveža Stegema sārtā seja un bargi savilktās uzacis. Tonijs mēģināja atcerēties, vai gultā arī jāatdod gods, bet tad nosprieda, ka vislabākais ir gulēt mierīgi. •
— Velns lai parauj, Benermen, — pulkvedis norūca, — apsveicu ar atgriešanos. Bet kāpēc jūs vispār atgriezāties? Ja Morlijs ir pagalam, tad visa ekspedīcija jāuzskata par izgāzušos, bet tas nozīmē, ka mēs nevaram šodien lepoties ne ar vienu pilnīgi izdevušos ekspedīciju.
—: Bet puiši no otrā kuģa, ser? Kā iet viņiem? — Tonijs centās runāt mundri.
— Briesmīgi. Vēl sliktāk nekā jums, ja vien tas ir iespējams. Abi aizgāja bojā otrajā dienā pēc nolaišanās uz Marsa. Viņu skābekļa rezervuāru trāpījusi meteora šķemba, bet viņi bijuši tā aizrāvušies ar vietējās floras pētīšanu, ka nav pametuši aci, ko rāda mēraparāts. Bet ne jau tāpēc es esmu šeit. Uzvelciet kaut ko mugurā un nāciet uz manu kabinetu.
Pulkvedis aizcirta durvis, un Tonijs rausās laukā no gultas, spītēdams narkotisko vielu uzdzītajam reibonim. Kad pulkveži saka, leitnantiem ir jāklausa.
Kad Tonijs iegāja kabinetā, pulkvedis Stegems sa- drūvējies raudzījās pa logu. Viņš atbildēja uz Tonija sveicienu un piedāvāja cigāru, tādējādi pierādīdams, ka viņa karavīra dvēselē vēl saglabājusies kāda kripata cilvēciskuma. Kad viņi bija aizdedzinājuši cigārus, pulkvedis pievērsa Tonija uzmanību laukumam aiz loga.
— Vai redzat? Vai zināt, kas tas ir?
— Jā, ser, Marsa raķete.
— Tā vēl tikai būs Marsa raķete. Pagaidām tas ir tikai pusgatavs korpuss. Motorus un ierīces montē rūpnīcās, kas izkaisītas pa visu Zemi. Ja darbs turpināsies līdzšinējā tempā, raķete būs gatava ne ātrāk kā pēc sešiem mēnešiem. Kuģis būs gatavs, bet mums nav neviena, kas ar to lidotu. Ja mums neveiksies arī turpmāk, neviens nespēs izturēt izmēģinājumus. Arī jūs ne.
Pulkveža vērīgā skatiena pētīts, Tonijs sāka trīties uz krēsla. Stegems turpināja:
— Sī treniņu programma no laika gala ir bijusi mans lolojums. Es to izstrādāju un nelikos mierā, kamēr Pentagons nebija to pieņēmis. Mēs zinājām, ka spējam uzbūvēt kuģi, kas aizlidos līdz Marsam un atgriezīsies atpakaļ, kuģi, kas klausīs automātiskās vadības sistēmai un pārvarēs jebkuru gravitāciju un brīvo kritienu. Bet mums nepieciešami cilvēki, ka§ varētu izkāpt uz šīs planētas un izpētīt to, citādi visi mūsu pūliņi ir vējā.
Kuģis un pilots robots jāpārbauda, imitējot lidojuma apstākļus, lai novērstu kļūmes. Mans priekšlikums bija — un tas tika pieņemts—, lai cilvēkus, kuriem jālido ar šo kuģi, pārbauda tāpat. Tika uzbūvētas divas barokameras un treniņtelpas, kur iespējams visos sīkumos atdarināt jebkuru uz Marsa iedomājamu situāciju. Astoņpadsmit mēnešus mēs turam šajās kamerās divu cilvēku apkalpes, lai sagatavotu tās īstajam lidojumam.
Negribu stāstīt jums, cik kandidātu mums bija sākumā un cik nelaimes gadījumu notika tā iemesla dēļ, ka apstākļi kamerās bija pārāk līdzīgi reālajiem. Teikšu tikai vienu: pa visu šo laiku mums nav bijis neviena veiksmīga palaišanas mēģinājuma. Visi, kas neizturēja vai «aizgāja bojā», kā jūsu biedrs Morlijs, tika izslēgti no spēles.
Tagad mums atlikuši tikai četri kandidāti, tajā skaitā jūs. Ja mums neizdosies izveidot no šiem četriem veiksmīgu divu vīru apkalpi, tad visam projektam svītra pāri.
Tonijs sēdēja gluži stīvs, cigārs viņam rokā bija nodzisis. Viņš zināja, ka izmēģinājumu vadītājus pēdējos mēnešos spiež aizvien stiprāk un stiprāk, ka pulkvedis Stegems rūc uz visiem kā aizšauts lācis. Viņa domu gājienu pārtrauca pulkveža balss.
— Psiholoģijas nodaļa klaigā, ka viņi esot uztaustījuši manas programmas visvājāko vietu. Ja jau tā esot izmēģinājumu programma, tad ļaudis sirds dziļumos vienmēr jutīšot, ka tā ir tikai spēle, nekas vairāk. Ja atgadīšoties kāda ķibele, viņus vienmēr izglābšot. Kā, piemēram, Morliju, pēdējā brīdī. Pēc pēdējo izmēģinājumu rezultātiem man jāsāk domāt, ka psiholoģijas nodaļai ir taisnība.
Ir atlikuši četri cilvēki, un esmu nolēmis, ka katram pārim jāveic vēl viens izmēģinājums. Tas būs pēdējais mēģinājums, mēs liksim uz spēles visu.
— Es nesaprotu, pulkvedi…
— Ļoti vienkārši. — Apstiprinot savus vārdus, Stegems uzsita ar dūri pa galdu. — Turpmāk mēs nevienam nepalīdzēsim, nevienu nevilksim laukā, lai cik nepieciešams tas būtu. Tas būs kaujas lidojums pilnā apbruņojumā. Mēs gāzīsim jums virsū visu, ko vien var iedomāties, un jums būs jāiztur. Ja kāds šoreiz pārplēsīs savu skafandru, tas nomirs Marsa vakuumā dažas pēdas no Zemes atmosfēras.
Pulkveža balss kļuva maigāka, kad viņš atlaida Toniju.
— Man patiktu, ja mēs varētu rīkoties citādi, bet mums vairs nav izejas. Nākammēnes mums jānokomplektē apkalpe šim kuģim, un tā ir vienīgā iespēja.
Tonijs dabūja trīs dienu atvaļinājumu. Pirmajā dienā viņš piedzērās, otrajā — mocījās ar paģirām, bet trešajā — ar trakām dusmām. Visi izmēģinājuma dalībnieki bija brīvprātīgie, taču šī tuvināšana reālajiem apstākļiem — tas nu bija par daudz. Viņš varēja atmest visam ar roku, kad vien ienāca prātā, bet viņš taču zināja, kas par to draud. Atlika tikai viens — piekrist šai muļķīgajai idejai. Viņš darīs visu, ko viņam liks, izturēs visu. Bet, kad izmēģinājumi būs cauri, viņš iebelzīs pulkvedim taisni pa resno degunu.
Ārsta apskates laikā Tonijs satika savu jauno biedru Helu Mendozu. Viņi bija tikušies jau agrāk, teorētiskajās nodarbībās. Viņi atturīgi sarokojās, ar acīm novērtēdami viens otra iespējas. Apkalpe sastāvēja no diviem cilvēkiem, un jebkurš no viņiem varēja kļūt par otra nāves iemeslu.
Garais, stiegrainais Mendoza fiziski bija pilnīgs pretstats druknajam un lācīgajam Tonijam. Tonija mierīgo, bezmaz vai nevērīgo izturēšanos papildināja Hela nervozā saspringtība. Hels smēķēja vienā smēķēšanā, un viņa skatiens nepārtraukti klīda apkārt.
Tonijs apspieda sevī augošo nemieru. Hels būs labs, ja jau līdz šim ir izturējis visus izmēģinājumus. Viņš, jādomā, nomierināsies, līdzko lidojums būs sācies.
Ārsts izsauca Toniju un uzmanīgi apskatīja viņu.
— Kas tas? — ārsts jautāja, novilkdams ar tamponu viņam pār vaigu.
— O, — Tonijs teica, — skujoties man paslīdēja roka, un es iegriezu ar bārdas nazi.
Ārsts saviebās, apzieda ievainojumu un uzlika tam virsū leikoplastu.
— Esiet uzmanīgs ar ievainojumiem,— viņš brīdināja. — Tas ir ideāls ceļš, pa kuru baktērijas var iekļūt organismā. Neviens nezina, kādas baktērijas ir uz Marsa.
Tonijs jau vēra muti, lai iebilstu, bet tad aprāvās. Kāda jēga izskaidroties, ja īstais lidojums, ja tas vispār notiks, ilgs divsimt sešdesmit dienas? Pa šo laiku sadzīs jebkurš griezums, pat anabiozē.
Pēc apskates viņi, kā parasti, uzvilka lidojuma tērpus un gāja uz citu ēku. Pa ceļam Tonijs iegriezās kazarmās un drīz bija atpakaļ ar šaha dēlīti un pamatīgi nosmulētu kāršu kavu. Otrā korpusa durvis bija vaļā, un viņi iekāpa Marsa kuģa maketā. Ārsti piesprādzēja viņus pie kojām un izdarīja injekciju, kas simulēja anabiozi.
Atmoda bija saistīta ar parasto nelabo dūšu un vājumu. Dabiskāk vairs nevarēja būt. Pēkšņa impulsa dzīts, Tonijs piestreipuļoja pie atejas spoguļa un pamirkšķināja savam gludi skūtajam atspulgam ar sarkanām acīm. Viņš noplēsa no vaiga plāksteri, un pirksti pieskārās griezumam ar sakaltušām asins lāsītēm gar malām. Viņš atviegloti nopūtās. Tonijs nekādi nevarēja atkratīties no briesmīgās domas, ka treniņ- lidojums kādu dienu var izrādīties ists lidojums uz Marsu. Loģika viņam teica, ka armija nekad neatteiksies no prieka izbazunēt palaišanu. Tomēr šaubas neatkāpās. Katra treniņlidojuma sākumā viņam vajadzēja pārvarēt tās no jauna.
Pēc kritiena lejup Tonijs atkal sajuta nelabumu, tomēr viņam izdevās to apspiest. Izmēģinājumos nedrīkstēja zaudēt laiku. Vajadzēja pārbaudīt kuģi. Hels sēdēja savā kojā un vāri pamāja ar roku. Tonijs atmāja pretī.
Šajā brīdī atdzīvojās avārijas uztvērējs. Vispirms kontrolpunktā bija dzirdami tikai dažādi trokšņi, tad cauri šim fonam izlauzās treniņu virsnieka balss.
— Leitnant Benermen, vai esat nomodā?
Tonijs ieslēdza mikrofonu un atsaucās:
— Jā, ser.
— Acumirkli, Tonij, — virsnieks teica. Viņš pačukstēja kaut ko kādam, kas stāvēja tālāk no mikrofona, tad turpināja: — Kabīnē nav kārtībā viens no ventiļiem, spiediens pārsniedz Marsa normu. Pagaidiet, kamēr mēs pazemināsim spiedienu.
— Jā, ser, — Tonijs atbildēja un atvienoja mikrofonu, lai kopā ar Helu varētu pašķendēties par savu skolotāju tā saucamo «darba mīlestību». Pēc dažām minūtēm uztvērējs atkal atdzīvojās.
— Jā, spiediens ir normāls. Turpiniet darbu.
Tonijs parādīja mēli neredzamajam padomdevējam
un gāja uz blakusnodalījumu. Viņš pavilka sviru, lai redzamība kļūtu skaidrāka.
— Nu, vismaz šoreiz viss ir mierīgi, — viņš teica, ieraudzījis sarkanīgo gaismu, Hels ienāca un palūkojās viņam pār plecu.
— Paldies par to Stegemam! — viņš teica. — Pagājušo reizi, kad es pazaudēju savu biedru, visu laiku pūta vējš, Skatoties uz šīm kāpām, var redzēt, ka patlaban nav ne mazākās vēsmiņas.
Viņi drūmi blenza uz pazīstamo sarkano ainavu un tumšajām debesīm, tad Tonijs pagriezās pret aparātiem, bet Hels izņēma no skapja skafandrus.
— Nāc šurp, ātrāk!
Hels nebija divreiz saucams; vienā lēcienā viņš bija pie Tonija un skatījās, uz ko tas rāda.
— Pēc līmeņrāža redzams, ka rezervuārs ir pustukšs.
Viņi atcēla nost plāksni, kas kavēja piekļūt rezervuāram. Kad viņi nolika to uz grīdas, viņiem pie kājām notecēja rūsaina ūdens strūkliņa. Iededzinājis bateriju, Tonijs aizrāpoja līdz rezervuāram un apgaismoja caurules. Šaurajā nodalījumā atskanēja viņa balss:
— Sasodītais Stegems ar saviem trikiem! Vēl viena «avārija nolaižoties». Pārplīsusi savienotājcaurule, un ūdens iesūcies izolācijas kārtā. To mēs varam novērst, vienīgi sadragājot kuģi gabalu gabalos. Padod man lipekli, es aizķepēšu ciet caurumu, kamēr vēl ir iespējams.
— Mēnesis laikam būs baigi sauss, — Hels nomurmināja, pētīdams, ko rāda pārējie mēraparāti.
Sākumā viss bija kā uz parastā kuģa. Viņi pacēla karogu un izkrāva aparātus. Novērošanas ierīces un mēraparāti tika uzstādīti trešajā dienā, tā ka viņi varēja izkraut teodolītu un ķerties pie kartēm. Ceturtajā dienā viņi varēja sākt vietējās faunas paraugu vākšanu.
Un tieši tad viņi pievērsa uzmanību putekļiem.
Tonijs lādēdamies košļāja kādu neparasti sausu kumosu, tāpēc ka trūka ūdens, ko piedzert klāt. Viņš ar mokām norija kumosu, tad apskatīja aparātu telpu.
— Vai tu ievēroji, cik te putekļu? — viņš jautāja.
— Kā nu neievēros! Man ir tāda sajūta, it kā es tupētu uz skudru pūžņa, tik netīrs ir mans apģērbs.
Hels mitējās kasīties, lai mazliet iekostu.
Viņi aplaida acis apkārt un pirmo reizi ievēroja, cik daudz putekļu ir kuģī. Ēdienu un matus — visu klāja sarkana kārtiņa. Zem kājām nepārtraukti šņirkstēja.
— Mēs tos atnesam ar saviem tērpiem, — teica Tonijs. — Pirms nākšanas iekšā nopurināsimies.
Doma bija laba, tomēr no tā nekas neiznāca. Sarkanie putekļi bija smalki kā pūderis, un varēja purināties, cik tīk, tie nepazuda; tie klīda apkārt kā viegla migliņa. Viņi centās aizmirst putekļus, domāt par tiem kā par Stegema tehniķu kārtējo izgudrojumu. Kādu laiku tas izdevās, kamēr astotajā dienā viņš vairs nevarēja aizvērt slūžu kameras ārdurvis. Viņi bija tikko atgriezušies no divu dienu pārgājiena, kura laikā bija vākuši paraugus. Kamerā viņiem abiem ar smagajiem iežu maisiem gandrīz vai nepietika vietas. Cik labi prazdami, viņi notīrīja viens otram putekļus, Hels nospieda sviru. Ārdurvis sāka vērties ciet un pēkšņi apstājās. Caur zābaku zolēm viņi sajuta, ka durvju motori ar pilnu jaudu iedarbojas un izslēdzas. Tad iedegās sarkanā spuldzīte.
— Putekļi! — iesaucās Tonijs. — Nolādētie sarkanie putekļi iekļuvuši mehānismā.
Aizsargplāksne viegli nonāca nost, un viņi varēja aplūkot motoru. Ar smērvielu sajaukušies putekļi veidoja dubļiem līdzīgu masu. Atklāt avārijas iemeslu bija vieglāk, nekā to novērst. Skafandru kabatās viņi atrada tikai dažus visnepieciešamākos rīkus. Lielā kaste ar darba rīkiem un šķīdinātājiem, kas viņiem būtu palīdzējuši ātri tikt galā, bija palikusi kuģī. Taču tai netika klāt, kamēr durvis nebija atvērtas. Bet durvis nebija iespējams atvērt bez rīkiem. Šajā paradoksālajā situācijā viņiem smiekli nebija prātā.
Viņiem bija vajadzīga viena sekunde, lai aptvertu, kādā ķeza viņi iekūlusies, un gandrīz divas stundas, lai kaut cik iztīrītu motorus un liktu atvērties durvīm. Kad tas beidzot izdevās, abi skābekļa baloni bija tukši un viņiem vajadzēja ķerties pie neaizskaramajām rezervēm.
Noņēmis ķiveri, Hels tūlīt iegāzās kojā. Tonijam šķita, ka biedrs pazaudējis samaņu, bet tad viņš ieraudzīja, ka ITelam acis ir vaļā un veras griestos. Tonijs atkorķēja vienīgo konjaka pudeli, kas bija paņemta līdzi ārstniecības nolūkos, un piespieda Helu iedzert malku. Pēc tam viņš pats iedzēra divus malkus un centās neskatīties, cik stipri viņa biedram dreb rokas. Viņš ņēmās labot durvju mehānismu. Kad darbs jau gāja uz beigām, Hels bija izkāpis no kojas un sāka gatavot vakariņas.
Ja neskaita putekļus, izmēģinājumi noritēja normāli, vismaz sākumā. Dienā viņi izdarīja mērījumus un vāca paraugus un pēc pāris vaļas stundām gāja gulēt. Hels bija labs biedrs un labākais šahists no visiem, ar kuriem Tonijam līdz šim bija gadījies spēlēt. Drīz Tonijs atklāja, ka tas, ko viņš bija uzskatījis par nervozitāti, īstenībā ir nervu enerģija. Hels bija apmierināts tikai tad, kad kaut ko darīja. Dienā viņš rāvās ar darbiem kā negudrs, bet līdz vakaram prata saglabāt tik daudz spēka un mundruma, ka pie šaha galdiņa pavisam viegli pieveica savu miegaino pretinieku. Vini abi bija pilnīgi pretpoli un tomēr sapratās labi.
Viss butu bijis labi, ja nebutu putekļu. Tie bija visur un pamazām iespiedās katrā spraugā. Tonijs skaitās, bet neizrādīja to. Hels cieta vairāk. Viņam niezēja, viņš kasījās un varēja vai pārsprāgt aiz dusmām. Viņu sāka mocīt bezmiegs.
Zaglīgie putekļi pamazītēm iekļuva it visos kuģa mezglos. Mašīnas sāka dilt tikpat ātri, cik viņu nervi. Uzbāzīgie putekļi un ūdens trūkums dzina viņus izmi
sumā. Viņi cieta slāpes, bet ūdens bija gaužām maz. Ja katrs rīkotos pēc sava prāta, diezin vai tā pietiktu.
Trīspadsmitajā dienā viņi ūdens dēj sastrīdējās un gandrīz vai sakāvās. Divas dienas viņi nerunāja. Tonijs ievēroja, ka Hels pastāvīgi nēsā līdzi ģeologa ve- serīti, viņš savukārt iebāza kabatā, nazi.
Kādam vajadzēja nolūzt. Tas bija Hels.
Pēdējais piliens laikam bija bezmiegs. Viņam arī agrāk bija bijis trausls miegs, taču tagad sasprindzinājums un putekļi galīgi pieveica viņu. Pūlēdamies aizmigt, Tonijs katru nakti dzirdēja, kā Hels kasās un grozās. Viņš pats arī negulēja sevišķi cieši, tomēr kaut cik iemanījās nosnausties. Spriežot pēc melnajiem lokiem zem piesārtušajām acīm, Helam tas neizdevās.
Astoņpadsmitajā dienā viņš neizturēja. Viņi tieši tobrīd vilka mugurā skafandrus, kad Hels sāka trīcēt. Viņam trīcēja ne vien rokas, bet viss ķermenis. Viņš stāvēja, līdz Tonijs noguldīja viņu kojā un iedeva izdzert atlikušo konjaku. Kad lēkme bija pāri, Hels atteicās kāpt ārā no kuģa.
— Es negribu … es nevaru! — viņš kliedza. — Skafandri arī ilgi neizturēs, tie pārplīsīs, kad būsim laukā … Es ilgāk nevarēšu izturēt… Mums jābrauc atpakaļ …
Tonijs mēģināja vest viņu pie prāta.
— Tas nav iespējams, tu zini, ka tiek imitēts pilnīgi viss lidojums. Ātrāk par divdesmit astoņām dienām mēs nedrīkstam griezties atpakaļ. Atlikušas vēl desmit dienas, tās tu izturēsi. Pavēlniecība uzskata, ka tas ir minimālais laiks palikšanai uz Marsa, un plāni ir izstrādāti atbilstoši šim laikam. Saki paldies, ka mums nav te jānīkst visu Marsa gadu, kamēr planētas atkal nonāk konjunkcijā. Anabioze uz atomkuģa ir ļaunākais, kas var būt.
— Neput man miglu acīs! — Hels atcirta. — Man nospļauties par to, kas notiks ar pirmo ekspedīciju! Tas bija mans pēdējais treniņš, un beigta balle. Es negribu sajukt prātā no bezmiega tāpēc vien, ka kāds štāba virsnieks uzskata superreālu treniņu par vispareizāko. Ja viņi neatbrīvos mani no šā treniņa, tā būs slepkavība.
Tonijs nepaguva izteikt ne vārda, kad Hels bija izlēcis no kojas un metās pie kontrolpults. Poga «Avārija» tur gan bija, taču viņi nezināja, vai tā ir pieslēgta un, ja arī būtu pieslēgta, vai kāds atbildēs. Hels piespieda pogu un nelaida vajā. Elpu aizturējuši, abi skatījās uz skaļruni.
— Nelieši, viņi ir nedomā atbildēt, — Hels izspieda caur zobiem.
Pēkšņi skaļrunis atdzīvojās un nelielo telpu piepildīja pulkveža Stegema dzedrā balss.
— Jūs zināt šā treniņa noteikumus, tātad jūsu izsaukumam ir nopietni iemesli. Kādi tie būtu?
Hels sagrāba mikrofonu un izgāza uz pulkvedi vienlaikus žēlabu un lūgumu straumi. Tonijs uzreiz saprata, ka tas neko nedos. Viņš zināja, kā Stegems reaģē uz gaušanos. Skaļrunis pārtrauca Helu:
— Pietiek. Jūsu paskaidrojumi nav attaisnojums izmaiņām sākotnējā plānā. Jums jāpaļaujas uz sevi un jāturpina darbs. Es atvienojos pilnīgi. Nemēģiniet nodibināt sakarus ar mani, kamēr izmēģinājums nav beidzies.
Klikšķis skaļrunī noskanēja kā nāves spriedums.
Hels sēdēja kā apstulbis, viņam pār vaigiem ritēja asaras. Kad viņš piecēlās, Tonijs saprata, ka tās ir dusmu asaras. Hels izrāva mikrofonu no kontakta un # trieca pret skaļruni.
— Nu, pagaidi, pulkvedi, kad tas būs cauri, tad es aptaustīšu tavu resno kaklu. — Hels apsviedās pret
Toniju. — Iedod man aptieciņu. Es tam idiotam pierādīšu, ka viņš nav vienīgais, kas var tēlot varoni šajos nolādētajos izmēģinājumos.
Aptieciņā bija četras morfija ampulas; Hels paķēra vienu, nolauza tai galviņu un iedūra sev rokā adatu. Tonijs nemēģināja viņu aizkavēt, viņš bija pilnīgi vienis prātis ar Helu. Pēc pāris minūtēm Hels jau gulēja uz galda un krāca. Tonijs pacēla viņu un aiznesa uz koju.
Hels nogulēja gandrīz divdesmit stundas, un, kad pamodās, viņa acīs vairs nebija manāmas neprāta un noguruma pazīmes. Neviens nebilda ne vārda par notikušo. Hels aprēķināja, cik dienu vēl atlicis, un rūpīgi sadalīja atlikušo morfiju devās. Viņš bija izlietojis trešo daļu no normālas devas, bet ar to pašu bija pieticis.
Līdz startam bija vēl četras dienas, kad Tonijs atklāja uz Marsa pirmās dzīvības pazīmes. Pa kuģa apšuvumu līda kāds radījums kaķa lielumā. Tonijs pasauca Helu, kas pienāca klāt un aplūkoja to.
— Vareni! — viņš sacīja. — Tomēr viņš netiek līdzi tam, kuru es redzēju sava otrā treniņa laikā. Toreiz es atradu kaut ko līdzīgu čūskai, kas izdalīja tādu kā līmi. Kaut gan noteikumi to aizliedz, es, traki ziņkārīgs būdams, izjaucu šo čūsku. Tas bija vareni! Skrūvītes, atsperītes, motoriņi… Stegema tehniķi bija strādājuši uz goda. Es dabūju rājienu par izjaukšanu. Varbūt atstāsim visu, kā ir?
Tonijs gandrīz jau gribēja piekrist, bet tad izlēma citādi.
— Varbūt tieši to viņi vēlas. Tad turpināsim spēli. Es pieskatīšu šo radījumu, bet tu atnes tukšu kārbu.
Hels negribīgi piekrita un iekāpa kuģī. Ārdurvis aiz
krita ciet. Trokšņa izbiedēts, radījums sāka līst uz Tonija pusi. Viņš nodrebēja un pakāpās atpakaļ, bet tad attapās, ka tas ir tikai robots.
— Šiem tehniķiem ir tiešām apbrīnojama izdoma, — viņš nomurmināja.
Radījums gribēja paskriet garām, bet Tonijs uzlika virsū kāju vienai no tā kājām. Izskatījās, it kā rāpotu neliels zirneklis ar tūkstoš vienlaidu kājām. Tās viļņveidīgi kustējās un nesa kroplīgo radījumu pa smiltīm. Tonija zābaks samina un norāva dažas kājas.
Sargādamies piedurties kādai no dzīvajām kājām, viņš noliecās un pacēla vienu norauto locekli. Tas bija ciets, ar dzeloņiem apakšpusē. No atrautā gala sūcās pienains šķidrums.
— īsts, — Tonijs teica sev. — Tie tehniķi zina, kas ir īsts.
Un tad viņam kaut kas ienāca prātā. Briesmīga doma, kas stindzināja asinis. Domas virpuļoja galvā, bet viņš zināja, ka tas nevar būt, jo tas nebija ar prātu uztverams. Viņam tomēr vajadzēja tikt skaidrībā, kaut arī vajadzētu iznīcināt šo mehānisko rotaļlietu.
Uzmanīgi pieturēdams radījumu ar kāju, Tonijs izvilka no kabatas aso nazi un pieliecās. Dūriens bija zibenīgs.
— Pie velna, ko tu tur dari? — jautāja pienākušais Hels. Tonijs nespēja ne atbildēt, ne pakustēties. Hels apgāja viņam apkārt un paskatījās uz zemē gulošo radījumu. Pēc brīža viņš visu saprata un iekliedzās.
— Tas ir dzivs! Viņam tek asinis, viņā nav nekādu ritentiņu. Tas nevar būt dzīvs. Bet, ja tas ir dzīvs, tad mēs neesam uz Zemes. Mēs esam uz Marsa!
Hels metās skriet un kliegdams nokrita zemē.
Tonijs domāja un darīja. Viņš zināja, ka citas izejas nav. Ja viņš kļūdīsies, tas maksās dzīvību viņiem abiem. Neprāta lēkmē Hels varēja pazudināt ir sevi, ir viņu. Savilcis pirkstus dūrē, Tonijs no visa spēka iezvēla viņam pa pakrūti. Tur tērps bija visplānākais. No sitiena iesmeldzās roka, bet Hels lēnām saļima. Tonijs saņēma viņu zem padusēm un ievilka kuģī.
Hels atguva samaņu tikai tad, kad Tonijs bija viņu izģērbis un noguldījis kojā. Bija grūti ar vienu roku turēt viņu un vienlaikus spiest anabiozatora pogu. Tonijs satvēra Hela kāju. Taču, iekams adata iedūrās miesa, neprātīgais paguva trīs reizes viņam iesist. Viņš nopūzdamies sakņupa, bet Tonijs grīļodamies uzslējās kājās. Rokas anabiozators bija paredzēts lietošanai sevišķos gadījumos, lai uzturētu slimo pie dzīvības, kamēr viņam ķersies klāt bāzes ārsti. Aparāts bija sevi attaisnojis.
Bet tad arī Toniju pārņēma neizskaidrojams izmisums.
Ja zvēriņš bija īsts, tad arī Marss bija īsts.
Tas nebija nekāds treniņlidojums. Debesis tur ārpusē nebija uzzīmētas, tās bija īstas Marsa debesis. Tonijs bija tik vientuļš kā vēl neviens. Uz planētas miljoniem kilometru no savas Zemes …
Vērdams ciet ārdurvis, viņš iekaucās kā nomaldījies zvērs. Viņam pietika savaldības, lai aizvilktos līdz kojai un parautu sviru virs tās. No pirmklasīga tērauda izgatavotā šļirce izurbās cauri skafandram. Gribēdams pastumt sāņus mākslīgo roku ar šļirci, Tonijs iegāzās tumsā.
Šoreiz viņš vēra vaļā acis ar pūlēm. Viņš baiļojās, ka ieraudzīs virs galvas kuģa kniedēto korpusu. Viņš tomēr ieraudzīja slimnīcas baltos griestus un atviegloti nopūtās. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja pulkvedi Stegemu, kas sēdēja pie viņa gultas.
— Vai mums ir izdevies? — Tonijs vaicāja. Tas drīzāk bija apgalvojums nekā jautājums.
— Ir izdevies, Tonij. Jums abiem ir izdevies. Hels guļ tepat blakus.
Pulkveža balss skanēja citādi, un Tonijs to uzreiz neatskārta. Viņš pirmo reizi dzirdēja pulkvedi runājam bez dusmām.
— Pirmais lidojums uz Marsu. Varat iedomāties, ko par to raksta avīzes. Bet svarīgākais ir tas," ko saka zinātnieki. Jūsu atvestās analīzes un pieraksti ir nenovērtējami. Kad jūs konstatējāt, ka tas nav treniņš?
— Divdesmit ceturtajā dienā. Mēs atradām kaut kādu Marsa dzīvnieku. Varu iedomāties, cik stulbi mēs bijām, ka nepamanījām to jau agrāk.
Tonija balsī ieskanējās sarūgtinājums.
— Te nu bija! Katrs treniņa posms bija izstrādāts tā, lai jūs neko nepamanītu. Mēs nebijām droši, vai var sūtīt kosmosā cilvēkus, nepasakot viņiem patiesību, tomēr šoreiz to pieļāvām. Psihologi bija pārliecināti, ka apjukums un atšķirtība no Zemes pastrādās savu nodevīgo darbu. Es nevarēju viņiem piekrist.
— Viņiem bija taisnība, — Tonijs teica.
— Tagad mēs to zinām, bet savā laikā es pretojos viņiem. Psihologi guva virsroku, un mēs sastādījām lidojuma programmu saskaņā ar viņu datiem. Šaubos, vai jūs to sapratīsiet, bet mums vajadzēja pielikt milzu pūles, lai pārliecinātu jūs, ka jūs vēl joprojām trenējaties.
— Piedodiet, ka mēs jums sagādājām tik daudz nepatikšanu,— teica Hels.
Pulkvedis mazliet pietvīka — nevis no šiem vārdiem, bet gan no tajos saklausāmā rūgtuma. Viņš runāja tālāk, it kā neko nebūtu dzirdējis.
— Abas sarunas ar jums, protams, tika ierakstītas lentē un atskaņotas pašā kuģī. Psihologi sastādīja jebkurai situācijai piemērotu tekstu. Otrā saruna bija paredzēta, lai izkliedētu jūsu šaubas, vai tiešām tas ir īstenība. Tad mēs sagatavojām visu dzijai anabio- zei, kas apstādina organisma dzīvības norises par deviņdesmit deviņiem procentiem; nekas tāds agrāk nebija dzirdēts. Tam visam kopā ar koagulantiem uz Tonija sagrieztā vaiga vajadzēja maldināt jūs, cik ilgs laiks ir pagājis.
— Bet kā ar kuģi? — jautāja Hels. — Mēs taču to redzējām — tas bija tikai pusgatavs.
— Makets, — pulkvedis atbildēja. — Izlikts, lai skatās publika un ārzemju izlūkdienesti. īstais kuģis bija uzbūvēts un izmēģināts jau pirms vairākām nedēļām. Grūtākais bija sagādāt apkalpi. Tas, ko es stāstīju par izkritušajiem kandidātiem, bija taisnība. Jūs bijāt vislabākie. Turpmāk mēs nekad vairs nelietosim šādas metodes. Psihologi apgalvo, ka nākamajām apkalpēm būšot vieglāk; tās stiprinās apziņa, ka uz Marsa kāds jau ir bijis. Nebūs vairs nekā absolūti nezināma.
Pulkvedis iekoda lūpu zobos un tad izspieda vārdus, kas viņam sen jau bija uz mēles:
— Es gribu, lai jūs saprastu … abi… ka man būtu bijis vieglāk lidot pašam, nekā uzgrūst to visu jums. Es zinu, kā jums ir ap dūšu… it kā mēs būtu atļāvušies …
— Starpplanētu joku, — teica Tonijs. Viņš pateica to bez smaida.
— Jā, kaut ko tamlīdzīgu, — pulkvedis steigšus piekrita. — Varu iedomāties, ka tas bija nožēlojams joks, bet vai tad jūs nesaprotat, ka citādi mums nebija iespējams? Jūs vienīgie bijāt palikusi, visi pārējie bija atkrituši. Jūs bijāt vienīgie, un mums vajadzēja izvēlēties visdrošāko ceju. Tikai es un vēl trīs cilvēki zina, kas noticis. Neviens cits to nekad neuzzinās, to es jums varu garantēt.
Hela balss skanēja rāmi, bet šķēla istabas klusumu kā nazis.
— Esiet drošs, pulkvedi, mēs to nevienam nestāstīsim.
Pulkvedis izgāja no istabas, nodūris galvu, jo nespēja paskatīties acīs pirmajiem Marsa pētniekiem.