Tā bija liela, zārkam līdzīga finiera kaste, kas likās sveram vai veselu tonnu. Muskuļains puisis iegrūda to pa policijas iecirkņa durvīm un gāja prom. Es pacēlu acis no reģistrācijas grāmatas un nokliedzu pakaļ šoferim:
— Kas tā par velna būšanu?
— Kā lai es to zinu, — viņš atteica, ielēkdams kabīnē. — Es tikai piegādāju tos, es neesmu nekāds rentgens. Tā kaste atnāca ar rīta raķeti no Zemes, un tas ir viss, ko es zinu.
Viņš izkustināja mašīnu no vietas ātrāk, nekā vajadzēja, un sacēla pamatīgu sarkano putekļu mākoni.
— Jokdari, — es norūcu. — Marss mudžēt mudž no jokdariem.
Kad piegāju pie kastes, zobos man šņirkstēja putekļi. Iecirkņa priekšnieks Kreigs laikam bija izdzirdējis kņadu, jo iznāca no sava kabineta un palīdzēja man blenzt uz kasti.
— Tu domā, ka tā ir bumba? — viņš jautāja garlaikotā tonī.
— Kam gan būtu vajadzība noņemties, pie tam ar tik lielu bumbu? Un vēl no pašas Zemes!
Viņš piekrītoši pamāja ar galvu un apgāja kastei apkārt. Ārpusē nekur neredzēja atpakaļadresi. Beidzot man vajadzēja sameklēt lauzni, un es mēģināju attaisīt vāku. Kad pabāzu lauzni zem vāka, tas atlēca nost un nokrita zemē.
Te nu mēs pirmo reizi ieraudzījām Nedu. Mēs būtu bijuši daudz laimīgāki redzēt viņu pēdējo reizi. Kaut mēs būtu uzlikuši vāku atpakaļ savā vietā un nosūtījuši šo lietiņu atpakaļ uz Zemi! Tagad es zinu, ko nozīmē Pandoras kaste.
Bet mēs vienkārši stāvējām un blenzām kā auni. Neds gulēja nekustīgi un blenza uz mums.
— Robots! — teica priekšnieks.
— Tev laba acs. Tūlīt var redzēt, ka esi beidzis policijas skolu.
— Ha-ha! Tagad izdibini, kāpēc viņš ir šeit.
Es nebiju gājis skolā, bet tas netraucēja mani atrast vēstuli. Tā rēgojās laukā no biezas grāmatas, kas bija iebāzta vienā no kāstes nodalījumiem. Priekšnieks paņēma vēstuli un bez sevišķas sajūsmas lasīja to.
— Tā, tā … '«United Robotics» par visu varu cenšas pierādīt, ka «pareizi lietoti roboti var būt nenovērtējami palīgi policijas darbā» … Viņi grib, lai mēs palīdzam izmēģinājumos … «Nosūtītais robots ir jaunākais eksperimentālais modelis; maksā 120 000.»
Mēs abi atkal paskatījāmies uz robotu, vēlēdamies, kaut robota vietā kastē būtu nauda. Priekšnieks savilka pieri grumbās un, lūpas kustinādams, izlasīja vēstuli līdz beigām. Es prātoju, kā lai izvelk robotu no finiera zārka.
Vai nu tas bija vai nebija eksperimentālais modelis, bet tas bija skaists mehānisms. Robots bija viscaur gaiši zils, jūrnieka formas tērpa krāsā, bet atveres, āķīši un tamlīdzīgas lietas — apzeltītas. Kādam bija vajadzējis krietni pasvīst, lai panāktu tādu efektu. Robots stipri atgādināja policistu uniformā, tomēr karikatūra tā nebija. Šķita, ka trūkst vienīgi nozīmītes un pistoles.
Tad es ieraudzīju vāju mirdzumu robota acu lēcās. Man nekad nebija ienācis prātā, ka šo lietu ir iespējams atdzīvināt. Mēs neko nevarējām zaudēt, un es teicu:
— Kāp ārā no kastes.
Robots uzšāvās gaisā — viegli un ātri kā raķete, nolaidās zemē divas pēdas no manis un sparīgi atdeva man godu.
, — Eksperimentālais policijas robots, sērijas numurs XPO-456-934B, ir gatavs pildīt dienesta pienākumus, ser.
Viņa balss drebēja aiz uzcītības, un izklausījās, ka stingrie tauvu muskuļi dūc. Āda viņam droši vien bija no nerūsējoša tērauda un smadzenes ņo vadu saišķiem, bet man viņš atgādināja īstu iesācēju policistu. Jo vairāk tāpēc, ka viņš bija cilvēka augumā, ar divām rokām, divām kājām un formas tērpa krāsā. Man. tikai vajadzēja piemiegt acis, un mūsu priekšā stāvēja jaunais policists Neds, nupat kā nācis no skolas un pilns nepacietības tikt uz augšu. Es papurināju galvu, lai izkliedētu šo ilūziju. Tā taču nebija nekas vairāk kā sešas pēdas augsta mašīna, kuru zinātnieki un citas gudras galvas bija radījuši paši sev par uzjautrinājumu.
— Atslābinies, Ned, — es teicu. Viņš joprojām atdeva man godu. — Brīvi! Ar tādu pārcentību tu iedzīvosies izplūdes vārsta trūcē. Starp citu, es te esmu tikai seržants. Tas ir iecirkņa priekšnieks.
Neds pagriezās pa kreisi apkārt un zibenīgi aizslīdēja uz priekšnieka pusi. Priekšnieks skatījās uz viņu kā uz brīnumu, klausīdamies to pašu ziņojumu par gatavību pildīt dienesta pienākumus.
— Jādomā, ka viņš prot tikai sveicināt un ziņot, — priekšnieks teica, iedams robotam apkārt un aplūkodams viņu kā suns hidrantu.
— Eksperimentālo policijas robotu funkcijas, ekspluatācija un saprātīga rīcība ir aprakstītas instrukcijā no 184. līdz 213. lappusei. — Neds uz brīdi apklusa, jo ienira kastē un parādījās ar minēto sējumu. — So punktu sīkāks iztirzājums atrodams arī no 1035. līdz 1267. lappusei, ieskaitot.
Priekšnieks, kas vienā reizē ar mokām spēja izlasīt līdz galam žurnāla humora lappusi, grozīja rokās sešas collas biezo grāmatu, it kā tā varētu viņam iekost. Aplēsis grāmatas svaru un aptaustījis iesējumu, viņš nosvieda to uz mana galda.
— Parūpējies par to, — viņš teica, iedams uz savu kabinetu. — Un par robotu arī. Izdari kaut ko.
Priekšnieka koncentrēšanās "spēja vispār nebija nekāda lielā, bet šoreiz viņa uzmanība bija saspringta līdz pēdējam.
Ziņkārības pēc pašķirstīju grāmatu. Lai nu ar ko, bet ar robotiem man līdz šim nebija gadījies noņemties, tāpēc es zināju par viņiem ne vairāk kā jebkurš mirstīgais. Varbūt pat mazāk. Grāmatā bija milzums lappušu sīkā iespiedumā ar sarežģītām formulām, elektriskajām shēmām, diagrammām deviņās krāsās un tamlīdzīgām lietām. Šobrīd es nebiju spējīgs iedziļināties tajās. Es aizvēru grāmatu un paskatījos uz Nainportas visjaunāko darbinieku.
— Aiz durvīm ir slota. Vai tu proti rīkoties ar to?
— Jā, ser.
— Tad izslauki šo istabu, cenšoties sacelt pēc iespējas mazāk putekļu.
Robots paveica šo darbu lieliski.
Es vēroju, kā mašīna, kas maksā simt divdesmit tūkstošus, saslauka akurātā kaudzītē papirosu galus un smiltis, un prātoju, kāpēc gan robots varētu būt atsūtīts uz Nainportu. Droši vien tāpēc, ka visā Saules sistēmā nebija mazākas un nenozīmīgākas policijas vienības par mūsējo. Inženieri acīmredzot bija nosprieduši, ka te būs piemērota vieta izmēģinājumiem. Pat, ja robots uzsprāgs gaisā, neviens necels par to ne ausu. Kādreiz vēlāk kāds saņems ziņojumu par to. Neko teikt, viņi bija izvēlējušies īsto vietu. Nainporta bija sīka saliņa bezgalīgā izplatījuma okeānā.
Tieši tāpēc jau arī es atrados te. Es biju vienīgais īs.tais policists. Viņiem bija vajadzīgs vismaz viens cilvēks, lai radītu iespaidu, ka kaut kas tomēr tiek darīts. Priekšniekam Alonso Kreigam tik vien bija tās saprašanas, lai nepalaistu naudu vējā, kad viņam deva kukuli. Bija vēl divi policisti. Viens vecs un lielākoties pilnā. Otrs tik jauns, ka tam vēl bija mātes piens uz lūpām. Es desmit gadus nodienēju galvaspilsētas policijā uz Zemes. Kāpēc es no turienes aizgāju, par to nevienam nav daļas. Es jau sen esmu samaksājis par savām agrākajām kļūdām, apmezdamies te, Nainportā.
Nainporta nav pilsēta, tā ir vieta, kur ļaudis apstājas pa ceļam. Vienīgie pastāvīgie iedzīvotāji ir tie, kas apkalpo caurbraucējus, — viesnīcu īpašnieki, kāršu spēlmaņi, ielasmeitas, bārmeņi un tamlīdzīgi.
Te ir arī kosmoosta, bet tajā nolaižas tikai preču raķetes. Lai savāktu metālu no tām raktuvēm, kas vēl darbojas. Daži kolonisti brauc uz šejieni pēc pārtikas. Nainportu var nosaukt par pilsētu, kas nav redzējusi īstu dzīvi. Šaubos, vai pēc simts gadiem smiltīs rēgosies kaut kas tāds, kas liktu domāt, ka te bijusi pilsēta. Manis tad vairs nebūs, tā ka man vienalga.
Es atgriezos pie reģistrācijas grāmatas. Kamerā tup pieci dzērāji — vidējs ķēriens. Kamēr es pierakstīju viņus, Fetss iestiepa sesto.
— Bija ieslēdzies dāmu tualetē kosmoostā un arestējot pretojās, — Fetss ziņoja.
— Sabiedriskās kārtības pārkāpšana dzērumā. Grūd viņu iekšā pie citiem.
Fetss veda savu upuri prom, šūpodamies tā soju taktī. Es vienmēr brīnījos, kā Fetss rīkojas ar dzērājiem, jo parasti viņš bija ieķēris vairāk nekā viņi. Es nekad nebiju redzējis viņu ne pilnā kā mārku, ne pavisam skaidrā. Un tomēr viņa aizmiglotās acis redzēja visu — vai nu viņš stāvēja sardzē pie kameras durvīm, vai tvarstīja dzērājus. To viņš darīja lieliski. Lai kādā caurumā viņi iespruka, Fetss dabūja tos rokā. Bez šaubām, tāpēc,, ka instinkts veda viņus uz vienu un to pašu vietu.
Fetss aizcirta sestās kameras durvis un meimuroja atpakaļ.
— Kas tad tas? — viņš jautāja, pagriezis savu sarkano degunu uz robota pusi.
— Tas ir robots. Man piemirsies, kādu numuru māmiņa iedevusi viņam fabrikā, tāpēc mēs saucam viņu par Nedu. Tagad viņš strādā pie mums.
— Vēlu viņam veiksmi! Lai iztīra kameras, kad tie slamsti būs izmesti laukā.
— Tas ir mans pienākums, — teica Billijs, ienākdams istabā. Viņš sažņaudza steku un drūmi pablenza no formas cepures naga apakšas. Nevar teikt, ka Billijs būtu bijis muļķis, tikai daba bija piešķīrusi viņam vairāk spēka nekā prāta.
— Tagad tas ir Neda pienākums, jo tu esi paaugstināts. Tev būs šad un tad jāpalīdz man.
Billijs reizēm bija ļoti noderīgs, un es augstu vērtēju viņa fizisko spēku. Mans paskaidrojums uzmundrināja Billiju; viņš apsēdās blakus Fetsam un vēroja, kā Neds slauka grīdu.
Tā gāja apmēram nedēļu. Mēs vērojām, kā Neds slauka un spodrina, kamēr iecirknis sāka izskatīties pavisam sterils. Priekšnieks, kas vienmēr rūpējās par kārtību, atklāja, ka Neds var iešūt vākos veselu tonnu ziņojumu un citu papīru, ar kuriem bija piemētāts viņa kabinets. Robotam darba bija pilnas rokas, un mēs tā pieradām pie viņa, ka gandrīz nemanījām viņa klātbūtni. Es zināju, ka viņš aiznesis savu finiera kasti uz noliktavu un ierīkojis tur sev kaut ko līdzīgu omulīgai guļamistabai. Par pārējo es nelikos zinis.
Robota instrukcija bija aprakta manā galdā, un es ne reizi neuzmetu tai aci. Ja es būtu to klausījis, man būtu kaut neskaidra nojausma, kādas pārmaiņas mums sagaidāmas. Neviens no mums nezināja, ko robots var un ko nevar izdarīt. Neds nevainojami veica apkopēja un arhivāra pienākumus, un tas arī bija viss. Lieta nebūtu virzījusies tālāk, ja priekšnieks nebūtu bijis tik slinks. Ar to viss arī sākās.
Bija ap pulksten deviņiem vakarā un priekšnieks jau posās uz mājām, kad iezvanījās telefons. Viņš nocēla klausuli, brīdi paklausījās, tad nolika to.
— Grīnbeka vīnu veikals. Atkal aplaupīts. Lūdz steigšus aizbraukt.
— Tas ir kaut kas jauns. Parasti mēs dabūjam zināt par aplaupīšanu tikai pēc mēneša. Par ko tad viņš maksā naudu tam Ķīnietim Džo, ja tas viņu neaizstāv? Kāpēc tagad tāda steiga?
Priekšnieks pakodīja savu atkareno lūpu un pēc mokošām pārdomām beidzot izlēma.
— Aizbrauc un paskaties, kas tur notiek.
— Labi, — es atteicu, sniegdamies pēc cepures. — Bet iecirknī neviena cita nav, tev vajadzēs pieskatīt, kamēr es atgriežos.
— Tā neiet, — viņš novaidējās. — Es mirstu nost aiz izsalkuma un tad lai vēl sēžu te!
— Es aiziešu nopratināt, — teica Neds, panākdamies uz priekšu un, kā parasti, jauneklīgi sveicinādams.
Sakumā priekšnieks neuzķērās. Šķita, ka ledusskapis ir atdzīvojies un piedāvā savus pakalpojumus.
— Kā tad tu nopratināsi? — priekšnieks norūca, nolikdams pārgudro ledusskapi savā vietā. Taču viņš bija ietvēris savu mazo apvainojumu jautājuma formā, un pie tā bija vainīgs vienīgi viņš pats. Apaļās trīs minūtēs Neds izstāstīja priekšniekam, kā nopratina pirmo reizi, kad saņemts ziņojums par bruņotu laupīšanu vai cita veida zādzību. Pēc priekšnieka izvalbītajām acīm es nopratu, ka Neds ātri vien pārkāpis Kreiga trūcīgo zināšanu robežu.
— Diezgan! — viņš beidzot neizturējis izelsa. — Ja tu zini tik daudz, tad kāpēc tev jāpratina?
Manās ausīs tas skanēja citādi: «Ja jau tu esi tik slīpēts, kāpēc tad tu neesi bagāts?» Šo frāzi mēs parasti teicām gudriniekiem vidusskolā. Neds tādas lietas saprata burtiski un pagriezās uz durvīm.
— Tātad jūs gribat teikt, ka man jānopratina sakarā ar šo laupīšanu?
— Jā, — teica priekšnieks, lai tikai atkratītos no robota, un viņa zilais stāvs nozuda aiz durvīm.
— Viņš ir apķērīgāks, nekā izskatās, — es teicu. — Viņš pat nepajautāja, kur atrodas Grīnbeka veikals.
Priekšnieks pamāja ar galvu. Atkal iezvanījās telefons. Priekšnieka roka vēl aizvien nebija noņemta no klausules, un viņš to pacēla gluži automātiski. Brīdi viņš klausījās, kļūdams bālāks un bālāks, it kā kāds pa papēdi sūknētu no viņa ārā asinis.
— Aptīrīšana joprojām turpinās, — Kreigs beidzot izdvesa. — Zvana Grīnbeka izsūtāmais — grib zināt, ko mēs iesāksim. Viņš sēžot dibenistabā zem galda …
Beigas es vairs nedzirdēju, jo izmetos laukā pa durvīm un mašīnā iekšā. Daudz kas varēja notikt, ja Neds ierastos veikalā pirms manis. Varēja izcelties apšaudīšanās, ciestu cilvēki… Un pie visa vainīga būtu policija — tāpēc, ka policista vietā sūtījusi konservu kārbu. Kaut gan priekšnieks Nedam tā bija pa
vēlējis, es skaidri un gaiši zināju, ka šo lietu piesies man. Uz Marsa nekad nav sevišķi silti, bet es svīdu.
Nainportā ir spēkā četrpadsmit satiksmes noteikumu paragrāfi, un es nebiju paguvis nobraukt ne kvartālu, kad biju pārkāpis tos visus. Lai cik ātri es braucu, Neds tomēr bija ātrāks. Griežot ap stūri, es ieraudzīju, ka viņš atver Grīnbeka veikala durvis un ieiet iekšā. Es liku bremzēm nokaukties un ierados īstajā laikā, lai kļūtu par skatītāju. Starp citu, arī tas bija bīstami.
Veikalā saimniekoja divi laupītāji: viens kā klerks bija noliecies pie kases galda, otrs, atspiedies pret to, stāvēja blakus. Ieročus viņiem neredzēju, bet, līdzko zilais Neds parādījās durvīs, viņu saspringtie nervi neizturēja. Abi ieroči pacēlās vienlaicīgi kā ar auklu sasaistīti, un Neds sastinga kā sālsstabs. Es izrāvu savu pistoli un gaidīju, kad pa logu sāks lidot laukā sadragātā robota gabali.
Neda reakcija bija zibenīga. Tādam, es domāju, ari jābūt robotam.
— NOST IEROČUS! JŪS ESAT ARESTĒTI!
Viņš laikam bija ieslēgts uz pilnu jaudu, jo viņa balss nodārdēja tā, ka man aizkrita ausis. Rezultāts bija tāds, kādu varēja gaidīt. Atskanēja divi šāvieni reizē. Džinkstēdami izbira skatlogu stikli, un es nokritu uz vēdera. Pēc skaņas nopratu, ka šauts no piecdesmitmilimetrīgās prettanku šautenes. Šie šāviņi nav apturami ne ar: ko. Tie izurbjas cauri jums un visam, kas gadās ceļā.
Taču Nedam no tiem, šķiet, nebija ne silts, ne auksts. Viņš tikai pievēra acis. Mazs vairodziņš ar šauru spraugu nolaidās priekšā acu lēcām. Tad viņš gāja klāt pirmajam slepkavniekam.
Es zināju, ka viņš ir veikls, bet ka tik veikls …
Kad Neds šķērsoja telpu, viņam trāpīja vēl divi šāviņi, bet laupītājs nebija paguvis no jauna notēmēt, kad viņa šaujamais jau atradās Neda rokās. Ar to viss bija galā. Robots uzlika laupītājiem visjaukākos roku dzelžus, kādus vien man bija gadījies redzēt, un prātīgi izņēma no laupītāja atslābušajiem pirkstiem ieroci.
Otrs laupītājs pa to starpu drāzās uz durvīm, kur es biju sagatavojis viņam sirsnīgu sagaidīšanu. Mana palīdzība izrādījās lieka. Laupītājs nebija vēl ne pusceļā, kad Neds nostājās viņam priekšā. Viņi ar brīkšķi sadūrās; Neds pat nesagrīļojās, bet laupītājs pazaudēja samaņu. Viņš nemaz nejuta, ka Neds uzliek viņam roku dzelžus un nomet viņu blakus biedram.
Es iegāju iekšā, atņēmu Nedam ieročus un oficiāli apstiprināju arestu. Tas bija viss, ko redzēja no gald- apakšas izlīdušais Grīnbeks, un vairāk nekas man nebija vajadzīgs. Veikals bija piekaisīts ar sasistiem stikliem un smaržoja pēc spirta mucas. Grīnbeks ņēmās kaukt kā vilks par izputināto mantību. Viņš acīmredzot zināja par telefona zvanu ne vairāk kā es, tāpēc arī sagrāba aiz čupra pūtaino zēnu, kas izsteberēja no noliktavas. Zvanījis bija viņš.
Gadījums bija bezgala muļķīgs. Zēns bija nostrādājis pie Grīnbeka tikai dažas dienas un nebija apjēdzis, ka par visām laupīšanām jāziņo nevis policijai, bet gan puišiem, kas ņēmuši veikala apsardzību savā ziņā. Es teicu Grīnbekam, lai parāda zēnam, cik lielu postu viņš nodarījis. Tad es dzinu abus ekslaupītājus uz mašīnu.-* Neds apsēdās viņiem blakus aizmugurē, un, piekļāvušies viens pie otra, viņi šūpojās kā divi bērni vētrā. Robots klusēdams izņēma no sava gurna pirmās palīdzības komplektu un pārsēja vienu no laupītājiem, kura ievainojumu cīņas karstumā neviens nebija pamanījis.
Kad iegājām iecirknī, priekšnieks vēl aizvien sēdēja
bez asins lāsītes sejā. Izklausās neticami, bet viņš bija kļuvis vēl bālāks.
— Jūs izdarījāt arestu, — viņš nočukstēja. Nebiju paguvis viņam visu izstāstīt, kad viņam iešāvās prātā vēl briesmīgāka doma. Viņš sagrāba pirmo laupītāju aiz krūtežas un noliecās pie viņa.
— Jūs esat no Ķīnieša Džo bandas, — viņš izšņāca.
Laupītājs kļūdījās, cerēdams tikt' cauri ar klusēšanu: priekšnieks iedeva viņam tādu pļauku, ka laupītājam dzirksteles nošķīda gar acīm. Kad jautājums tika atkārtots, viņš atbildēja pareizi.
— Pirmo reizi dzirdu par tādu Ķīnieti Džo. Mēs šodien kā iebraucām pilsētā un …
— Brīvmākslinieki, paldies dievam, — priekšnieks nopūzdamies teica un atgāzās krēslā. — Ieslēdz viņus un mudīgi pastāsti, kas tur notika.
Es aizcirtu kameras durvis un ar drebošu pirkstu norādīju uz Nedu.
— Lūk, kur varonis, — es teicu. — Pieveica šos ar plikām rokām. Viesulis, ne robots, labdabīgs spēks mūsu grēcīgajā sabiedrībā. Bez tam viņš ir nesa- šaujams.
Es novilku ar pirkstu pār Neda platajām krūtīm. Šāviņi bija nobrāzuši krāsu, taču metālā gandrīz nebija švīku.
— Tas man sagādās nepatikšanas, lielas nepatikšanas, — priekšnieks nogaudās.
Es zināju, ka viņš runā par apsargiem. Viņiem nebija pa prātam, ka policisti apcietina laupītājus un sāk šaut bez viņu piekrišanas. Bet Neds domāja, ka priekšniekam ir citas nepatikšanas, un steigšus iejaucās ar saviem paskaidrojumiem.
— Nebūs nekādu nepatikšanu. Es nekad neesmu pārkāpis robota ierobežošanas likumus, jo tie ir
iemontēti manī un tāpēc darbojas automātiski. Cilvēki, kas pacēla ieročus un draudēja ar vardarbību, pārkāpa gan robotu, gan cilvēku likumus. Es nenodarīju cilvēkiem pāri — es viņus tikai savaldīju.
Tas bija pāri priekšnieka saprašanai, turpretī es to aptvēru. Un es apvaicājos, kā robots — mašīna — var orientēties likuma pārkāpšanas un vardarbības jautājumos.
— Roboti pilda šīs funkcijas jau gadiem ilgi. Vai tad radara mērītāji nespriež, kā cilvēki pārkāpj satiksmes noteikumus. Robots iereibuma pakāpes noteicējs tiek galā ar saviem pienākumiem labāk nekā policists, kas arestē piedzērušo. Savā laikā robotiem bija atļauts pat izlemt jautājumu par slepkavību. Pirms robotu ierobežošanas likuma pieņemšanas visur tika lietotas galvenokārt automātiskās tēmēšanas ierīces. Gala rezultātā parādījās patstāvīgas zenīt- lielgabalu baterijas. Automātiskais radars atklāja tuvumā visas lidmašīnas. Tām lidmašīnām, kas nevarēja noraidīt pareizo pazīšanas signālu, tika sekots, aprēķināts kurss, automātiskie šāviņu pienesēji un lādētāji sagatavoja skaitļošanas mašīnu vadītos lielgabalus, un roboti izšāva.
Man nebija par ko iebilst Nedam. Ja nu vienīgi par viņa koledžas profesora vārdu krājumu. Tāpēc es mainīju sarunas tematu.
— Bet robots nevar aizstāt policistu — tas ir cilvēka darbs.
— Jā gan, bet policijas robota uzdevums nav aizstāt cilvēku. Es galvenokārt pildu dažādas policijas apgādes funkcijas, integrēju viņu rīcību un nepārtraukti turu viņus gatavībā. Bez tam es varu mehāniski palīdzēt spaidu pasākumos. Arestējot cilvēku, jūs "uzliekat viņam roku dzelžus. Bet ja jūs liekat to izdarīt man, es nenesu morālu atbildību. Sajā gadījumā es esmu tikai mašīna roku dzelžu uzlikšanai…
Pacēlis roku, es apturēju robota argumentu plūsmu. Neds bija piebāzts pilns ar faktiem un skaitļiem, un es nopratu, ka viņu aizrunāt neizdosies. Kad arestēja Neds, neviens likums netika pārkāpts, tas bija skaidrs. Bet bez grāmatās rakstītajiem likumiem ir vēl citi.
— Ķīnietim Džo tas nepatiks, nemaz nepatiks, — ierunājās priekšnieks, it kā būtu nolasījis manas domas.
Zobu un ilkņu likums. Tas nav atrodams likumu krājumos. Bet tieši tas bija spēkā Nainportā. Pilsēta bija pietiekami liela, lai tajā netrūktu spēļu un publisko namu un dzertuvju iemītnieku. Viņi visi pakļāvās Ķīnietim Džo. Tāpat kā policija. Mēs visi bijām viņam dūrē, un var teikt, ka viņš maksāja mums algu. Bet robotam to nevarēja iestāstīt.
— Jā, Ķīnietim Džo.
Sākumā es nodomāju, ka tā ir atbalss, bet tad sapratu, ka kāds ir ienācis un stāv man aiz muguras. Kāds, kuru sauca par Aleksi. Sešas pēdas kaulu, muskuļu un nepatikšanu. Ķinieša Džo labā roka. Viņš māksloti uzsmaidīja priekšniekam, kas iegrima dziļāk krēslā.
— Ķīnietis Džo grib, lai jūs viņam paskaidrojat, kāpēc jūsu izmanīgie policisti vazājas apkārt, aiztiek cilvēkus un liek viņiem sašaut pudeles ar labiem dzērieniem. Viņš ir sevišķi dusmīgs par šņabi. Viņam esot jau līdz kaklam, un no šā brīža jūs …
— Es, robots, arestēju jūs saskaņā ar grozītā likuma 46. panta 19. paragrāfu …
Mēs nepaguvām ne iepīkstēties, kad Neds bija to izdarījis. Mūsu acu priekšā viņš arestēja Aleksi un parakstīja mums nāves spriedumus.
Aleksis nebija no tūļīgajiem. Griezdamies apkārt, lai palūkotos, kas viņu saņēmis ciet, viņš bija paguvis izvilkt pistoli. Viņš iešāva Nedam taisni krūtīs, pirms robots bija izsitis pistoli viņam no rokām un uzlicis dzelžus. Kamēr mēs visi vārstījām mutes kā pusdzīvas zivis, Neds skandēja apsūdzību, un es varu apzvērēt, ka viņa tonī jautās apmierinātība.
— Apcietināto Pēteri Rakjomski, arī Aleksi Cirvi, Kenelsitijā meklē pax bruņotu laupīšanu un slepkavības mēģinājumu. Viņu meklē arī Detroitas, Ņujorkas un Mančesteras vietējā policija, apvainojot…
— Ņemiet tos nost! — Aleksis iekaucās. Mēs būtu to izdarījuši un viss būtu uz goda, ja Benijs Vabole nebūtu dzirdējis šāvienu. Viņš pabāza galvu pa durvīm tieši tik daudz, lai redzētu, kas notiek istabā.
— Aleksi… viņi aiztiek Aleksi!
Tad Benijs nozuda, un, kad es metos pie durvīm, viņš jau bija gabalā. Ķīnieša Džo puiši vienmēr staigā apkārt pa pāriem. Pēc desmit minūtēm viņš zinās visu.
— Iereģistrē viņu, — es teicu Nedam.—Ar to nekas nemainīsies, ja mēs ļausim viņam iet. Tik un tā pasaules gals ir klāt.
Murminādams sev zem deguna, ienāca Fetss. Ieraudzījis mani, viņš ar īkšķi norādīja uz kameru.
— Kas noticis? Es redzēju, ka mazais Benijs Vabole izspruka no šejienes kā no degošas mājas un tikko nenositās, braukdams prom.
Tad Fetss ieraudzīja Aleksi roku dzelžos un vienā rāvienā atskurba. Viņš pavēra muti un izlēma. Viņš stingrā solī piegāja pie priekšnieka un nolika tam priekšā uz galda savu policista nozīmīti.
— Esmu jau vecs un pārāk daudz dzeru, lai būtu policists. Tāpēc es aizeju no policijas. Ja tur, ieslēgts roku dzelžos, stāv cilvēks, kuru es pazīstu, tad, palikdams te, es nenodzīvošu nevienu dienu ilgāk.
— Žurka! — priekšnieks sāpināts izspieda caur sakostiem zobiem. — Tu pamet grimstošu kuģi. Žurka!
— Ej ellē, — Fetss noteica un gāja prom.
Priekšnieks nepievērsa tam uzmanību. Viņš ne aci
nepamirkšķināja, kad es paņēmu no galda Fetsa nozīmīti. Es nezinu, kāpēc tā darīju, laikam uzskatīju, ka tā ir taisnīgi. Neds bija savārījis nepatikšanas, un es biju tā sadusmots, ka gribēju redzēt, kā viņš tās izstrēbs. Uz viņa krūšu plāksnes bija divi gredzeni, un es nebrīnījos, ka nozīmītes adata ir tiem piemērota.
— Tā, nu tu esi īsts policists.
Sājos vārdos bija saklausāms sarkasms. Man gan vajadzēja zināt, ka roboti ir imūni pret sarkasmu. Neds manu paziņojumu ņēma par pilnu.
— Tas ir ļoti liels gods ne tikvien man, bet visiem robotiem. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai izpildītu savu pienākumu pret policiju.
Varonis skārda apakšbiksēs. Varēja dzirdēt, kā viņam iekšās līksmi dūc motori, kad viņš iegrāmatoja Aleksi.
Ja viss nebūtu iznācis tik riebīgi, es būtu priecājies par to. Nedā bija iemontēts tik daudz policijas ierīču, cik nekad nebija piederējis visai Nainportai. No gurna viņam izlēca tintes spilventiņš, un Neds veikli novilka pār to Alekša pirkstu galus, lai paņemtu nospiedumus. Tad viņš atstūma apcietināto nost izstieptas rokas attālumā un viņa vēderā kaut kas noknik- šķēja. Neds pagrieza Aleksi profilā, un no spraugas izkrita divi momentuzņēmumi. Tie bija piestiprināti pie kartītes, kur tika ierakstītas apcietināšanas detaļas un tamlīdzīgas ziņas. Tur bija vēl daudz kas, bet es piespiedu sevi paiet tālāk. Vajadzēja padomāt par svarīgākiem jautājumiem.
Piemēram, kā palikt dzīvam.
— Kaut ko izdomāji, priekšniek?
Par atbildi es izdzirdēju vaidu un likos mierā. Tad ienāca Billijs, mūsu vienības atliekas. Es viņam īsos vārdos visu izstāstīju. Vai nu aiz savas muļķības, vai aiz drosmes viņš nolēma palikt, un es biju lepns uz puisi. Neds ieslēdza apcietināto un ņēmās uzkopt istabu.
Un tad ienāca Ķīnietis Džo.
Kaut gan mēs bijām gaidījuši viņu ierodamies, tas tomēr bija trieciens. Viņam bija līdzi vesels bars visrūdītāko bandītu, kas drūzmējās pie durvīm kā ap- tukuši beisbolisti. Ķīnietis Džo stāvēja priekšā, sabāzis rokas garā mandarīna tērpa piedurknēs. Viņa aziāta sejā nepakustējās ne vaibsts. Viņš netērēja laiku sarunām ar mums, viņš vienkārši deva vārdu saviem puišiem.
— Iztīrīt šo telpu! Drīz te ieradīsies jaunais policijas priekšnieks, un es negribu, .ka te rēgotos visādi slaisti.
Tas mani saniknoja. Kaut gan man patīk ņemt kukuļus, es tomēr esmu policists. Man nemaksā algu kaut kāds lēts bandīts. Arī mani interesēja Ķīnieša Džo personība. Es jau agrāk biju mēģinājis tikt viņam klāt, bet nekad nebija izdevies. Mani joprojām mocīja ziņkāre.
— Ned, ieskaties labi tajā ķīnie'šu zeņķī mākslīgā zīda peldmētelī un pasaki man, kas viņš ir.
Strādā gan tā elektronika ātri! Neds izgrūda atbildi momentāni, kā cilvēks, kas vingrinājies vairākas nedēļas.
— Viņš ir pseidoaziāts, kas izmanto savas ādas dabisko dzeltenīgumu, pastiprinot to ar krāsu. Viņš nav ķīnietis. Viņam ir operētas acis, vēl redzamas rētas. Tas, bez šaubām, darīts, lai slēptu savu īsto ārieni, taču ausu izmēri pēc Bertiljona un citas pazīmes dod iespēju noteikt personību. Viņš ir viens no tiem, kurus steidzami meklē starptautiskā policija, un viņa īstais vārds ir …
Ķīnietis Džo apskaitās un ne jau bez pamata.
Sis skaļrunis … šis skārda balamute iecelts te par noteicēju. Mēs to jau zinājām un arī parūpējāmies par viņu!
Bars pašķīrās un atbrīvoja vietu, un es ieraudzīju durvīs uz ceļgala notupušos zelli, kas tēmēja ar reaktīvo granātmetēju. Droši vien gatavojās raidīt prettanku šāviņu. Tā bija mana pēdējā doma pirms šāviena.
Iespējams, ka ar tādu raķeti var sašaut tanku, bet ne robotu. Vismaz policijas robotu ne. Neds pieliecās, un siena viņam aiz muguras sagruva. Otra šāviena nebija. Neds sagrāba ieroča stobru, un tas kļuva līdzīgs vecai notekcaurulei.
Tad Billijs nosprieda, ka cilvēks, kas izšauj policijas iecirknī raķeti, pārkāpj likumu, un laida darbā steku. Es turējos viņam blakus, jo negribēju atteikties no izpriecas. Neds atradās kaut kur apakšā, bet es nešaubījos, ka viņš pratīs sevi aizstāvēt.
Nobūkšķēja vairāki dobji šāvieni, un kāds iekliedzās. Pēc tam neviens vairs nešāva, jo mēs nezinājām, kur augša, kur apakša. Bandīts vārdā Bruklinas Edijs iezvēla man pa galvu ar pistoles spalu, bet es viņam sašķaidīju degunu.
Pēc tam viss it kā ietinās miglā. Atceros tikai to, ka mēs vēl kādu joni rāvāmies.
Kad migla mazliet izklīda, es vienīgais vēl stāvēju uz kājām. Pareizāk sakot, balstījos pret sienu. Labi, ka bija pret ko atspiesties.
Neds ienesa pa durvīm pamatīgi samīcīto Bruklinas Ediju. Gribējās domāt, ka tas ir mans roku darbs.
Edija plaukstas jau bija savilktas kopā ar roku dzelžiem. Neds saudzīgi nolika viņu blakus citiem rīkļurāvējiem, un es pēkšņi pamanīju, ka tie visi ir saslēgti tādos pašos roku dzelžos. Es vēl nodomāju, vai Neds tos pēc vajadzības izgatavo vai arī tie ir krājumā viņa dobenajā kājā vai kur citur.
Dažas pēdas tālāk bija krēsls. Es apsēdos, un man kļuva vieglāk.
Viss bija notašķīts ar asinīm, un, ja daži no ban-' dītiem nebūtu ievaidējušies, es domātu, ka tie ir līķi. Viens bija, to es pamanīju uzreiz. Lode bija trāpījusi viņam krūtīs, lielākā daļa asiņu varbūt piederēja viņam.
Neds pavandījās pa ķermeņiem un izvilka laukā Billiju. Viņš bija bez samaņas. Viņam sejā bija sastindzis plats smaids, bet dūrē bija sažņaugtas steka atliekas. Dažiem cilvēkiem vajag ļoti maz, lai viņi justos laimīgi. Lode bija trāpījusi viņam kājā, un viņš nepakustējās, kad Neds pārplēsa viņam bikšu staru un apsaitēja kāju.
— Viltvārdis Ķīnietis Džo un vēl viens cilvēks aizbēga ar mašīnu, — Neds ziņoja.
— Pat to neraizējies* — es ar mokām izgārdzu. — Tu viņus visus dabūsi ciet.
Tikai tad es apķēros, ka priekšnieks vēl aizvien sēž krēslā, kur bija sēdējis, jezgai sākoties. Sēž sašļucis, ar stiklainu skatienu. Tikai sākdams runāt ar viņu, es sapratu, ka Alonso Kreigs, Nainportas policijas priekšnieks, ir miris.
Viņš bija nonāvēts ar vienu pašu šāvienu. No mazas, iespējams, divdesmit otrā kalibra, pistolītes. Lode bija izurbusies cauri sirdij, un asinis bija iesūkušās drēbēs. Es labi zināju, no kurienes bija nācis šāviens. No mazās pistolītes, kuru tik viegli paslēpt platajā ķīniešu piedurknē.
Nogurums un reibonis pārgāja. Palika vienīgi dusmas. Kaut gan Kreigs nebija bijis visgudrākais un visgodīgākais cilvēks pasaulē, tomēr tādu galu viņš nebija pelnījis. Viņu bija nolaidis no kātiem pērkams gangsteris, iedomājies, ka viņam maisās pa kājām.
Tieši tad es sapratu, ka man jāpieņem svarīgs lēmums. Billijs bija izsists no ierindas, Fetss aizmucis, un es vienīgais pārstāvēju Nainportas policiju. Lai izkultos no šā ļembasta, man vajadzēja tikai iziet ārā pa durvīm un neapstāties. Tad es varētu justies samērā drošs.
Blakus dūca Neds, celdams augšā bandītus un pa diviem nesdams uz kamerām.
Vai nu mani iespaidoja robota zilā mugura, vai arī man bija apnicis izvairīties, bet iekšēji es biju sagatavots šādai rīcībai. Es uzmanīgi noņēmu priekšnieka zelta nozīmīti un piespraudu savas vecās vietā.
— Jaunais Nainportas policijas priekšnieks, — es teicu, nevienu īpaši neuzrunādams.
— Jā, ser, — iedams garām, atsaucās Neds. Viņš nolika apcietināto uz grīdas, atdeva man godu un atkal ķērās pie darba. Arī es atdevu viņam godu.
Slimnīcas mašīna aizjoņoja ar beigtajiem un ievainotajiem. Es ar ļaunu prieku ignorēju sanitāru jautājošos skatienus. Kad ārsts bija pārsējis man galvu, viss kļuva skaidrs. Neds uzmazgāja grīdu. Es ieņēmu desmit aspirīna tabletes un gaidīju, kad beigs dauzīties sirds un es spēšu apsvērt, ko darīt tālāk.
Saņēmis visus prātus kopā, es nospriedu, ka atbilde' ir skaidra. Pārlieku skaidra. Lēmums nobrieda, kad es pārlādēju pistoli.
— Papildini savus roku dzelžu krājumus, Ned. Mēs ejam.
Kā jau labs policists viņš neko nejautāja. Es aizslēdzu durvis un atdevu viņam atslēgu.
— Se. Var gadīties, ka uz vakara pusi tu esi vienīgais policists.
Es braucu uz Ķīnieša Džo māju, cik lēni varēju. Mēģināju atrast citu izeju. Tādas nebija. Slepkavība bija notikusi, un tieši Džo man vajadzēja saukt pie atbildības. Tāpēc man vajadzēja viņu arestēt.
Es pieturēju aiz stūra un īsi noinstruēju Nedu.
— Sī bāra un laupītāju midzeņa kombinācija pieder tikai tam, kuru mēs sauksim par Ķīnieti Džo līdz tam laikam, kamēr tev izgadīsies brīvs brīdis pateikt man, kas viņš ir īstenībā. Man jau ir līdz kaklam. Mums jāiet iekšā, jāuzmeklē Džo un jānodod viņš tiesai. Skaidrs?
— Skaidrs, — Neds atbildēja sausā profesora tonī. — Bet vai nebūtu vienkāršāk apcietināt viņu tagad, kad viņš brauc prom ar to mašīnu, nevis gaidīt viņu atgriežamies?
Minētā mašīna traucās ar sešdesmit jūdžu ātrumu stundā. Kad tā drāzās mums garām, es ieraudzīju aizmugurējā sēdeklī Džo.
— Apturi viņus! — es uzkliedzu galvenokārt pats sev, tāpēc ka sēdēju pie stūres. Es vienlaicīgi spiedu gāzes pedāli un paraustīju ātrumu pārslēgšanas sviru, bet nekas neiznāca.
Viņus apturēja Neds. Mans uzsauciens bija izskanējis kā pavēle. Viņš izbāza galvu pa lodziņu, un es uzreiz sapratu, kāpēc lielākā daļa ierīču ir iemontētas viņa rumpī. Droši vien arī smadzenes. Ja jau galvā bija paslēpts lielgabals, tad sevišķi daudz vietas tur neatlika.
Septiņdesmit piecu milimetru bezatgrūdiena lielgabals. Plāksnīte tajā vietā, kur cilvēkiem ir deguns, paslīdēja sāņus, un parādījās resns stobrs. Labi nostra- dāts, kad tā padomā. Taisni starp acīm, lai būtu ērti tēmēt, vienmēr šaušanas gatavībā.
BUM! BUM! Man tikko nepārplīsa galva. Neds patiešām bija nepārspējams šāvējs: es arī būtu tāds, ja man smadzeņu vietā būtu skaitļošanas mašīna. Viņš bija iztaisījis caurumus abās pakaļējās riepās, un mašīna šļūkdama apstājās. Es gausi kāpu ārā, turpretī Neds šāvās uz priekšu kā sprinteris. Šoreiz neviens pat nemēģināja laisties lapās. Atlikusī drosme saskrēja bēgļiem papēžos, ieraugot Nedam starp acīm kūpošo stobru. Roboti šajā ziņā ir kārtīgi, tāpēc viņš laikam tīšuprāt bija atstājis lielgabalu neievilktu. Acīmredzot robotu skolā māca arī psiholoģiju.
Visi trīs mašīnā sēdošie cilvēki pacēla rokas gaisā kā kovboju filmas pēdējā kadrā. Uz mašīnas grīdas bija nolikti interesanti čemodāniņi.
Viņi nāca līdzi nepretodamies.
Ķīnietis Džo tikai noņurdēja, kad Neds pateica man, ka viņa īstais vārds esot Stentins un ka Elmirā viņu jau gaidīt gaidot elektriskais krēsls. Es apsolīju Džo- Stentinam, ka ar prieku nogādāšu viņu uz turieni jau šodien pat. Tāpēc lai viņš necer izvairīties no soda ar vietējo varas iestāžu palīdzību. Pārējie bandas dalībnieki stāsies tiesas priekšā Kenelsitijā.
Diena bija ļoti trauksmaina.
No tā laika ir miers. Billijs ir laukā no slimnīcas un nēsā manas vecās seržanta uzšuves. Pat Fetss ir atpakaļ, kaut gan laiku pa laikam viņš ir skaidrā prātā un kaunas skatīties man acīs. Darba mums vairs nav daudz, jo pilsēta ir kļuvusi ne vien klusa, bet arī godīga.
Neds naktīs patrulē pa pilsētu, bet dienu strādā laboratorijā un šuj vākos papīrus. Varbūt tas neatbilst policijas likumiem, bet Nedam, šķiet, viss vienalga. Viņš aizlāpīja visas ložu skrambas un nepārtraukti spodrina savu nozīmīti. Es zinu, ka robots nevar būt ne laimīgs, ne noskumis, un tomēr man šķiet, ka Neds ir laimīgs.
Varu apzvērēt, ka reizēm viņš kaut ko dungo pie sevis. Bet tā, protams, ir tikai motoru un citu mehānismu dūkoņa.
Ja tā apsver, man šķiet, ka mēs esam radījuši zināmu precedentu, padarīdami robotu par pilntiesīgu policistu. Neviens no rūpnīcas vēl nav atbraucis, tāpēc es nezinu, vai esam pirmie vai neesam.
Un es jums teikšu vēl ko. Palikt šajā paputējušajā pilsētelē uz mūžīgiem laikiem es nedomāju. Es jau esmu uzrakstījis vairākas vēstules, apjautādamies par jaunu darba vietu.
Tāpēc daži būs ļoti pārsteigti, uzzinot, kas būs jaunais policijas priekšnieks pēc manas aizbraukšanas.