Lielais autobuss «greihaunds» smagi nobremzēja un atvēra durvis.
— Springvila! — pasludināja šoferis. — Galapunkts!
Drūzmēdamies ejā starp sēdvietām, pasažieri sāka
virzīties pretī versmainajai svelmei. Palicis viens uz platā aizmugurējā sēdekļa, Sems Morisons pacietīgi gaidīja, līdz autobuss kļuva tukšs, tad iemiedza padusē cigāru kasti, piecēlās un devās uz durvīm. Spožā saule pēc salona puskrēslas, kuru radīja krāsainie stikli, šķita sevišķi žilbinoša. No Misisipi vasaras valgās tveices aizrāvās elpa. Sems uzmanīgi kāpa lejā, skatīdamies sev uz kājām, un nepamanīja pie autobusa durvīm stāvošo cilvēku. Pēkšņi kaut kas ciets iedūrās viņam vēderā.
— Kas tev darāms Springvilā, vecais?
Sems, apjukumā mirkšķinādams acis, caur brillēm tērauda ietvaros paskatījās uz pelēkā formā ģērbušos lamzaku, kas bakstīja viņu ar īsu, resnu steku. Lamzaka vēders kā milzīga gluda melone nokarājās pār jostu, kas bija noslīdējusi uz gurniem.
— Es atrodos te caurbraucot, ser, — Sems Morisons atbildēja un ar brīvo roku noņēma cepuri, atse-
dzot īsi apgrieztus iesirmus matus. Viņš pārlaida skatienu tumšsārtajai sejai, zeltītajai policista nozīmītei pie krekla un nodūra acis.
— Uz kurieni braukdams, puis? Nemēģini slēpt no manis… — policists atkal nosēca.
— Uz Karteretu, ser. Mans autobuss atiet pēc stundas.
Policists kaut ko atburkšķēja. Ar svinu pildītais smagais steks pabungāja pa kasti, kuru Sems turēja padusē.
— Kas tev tur ir? Pistole?
— Nē, ser. Es nenēsāju ieroci. — Sems atvēra kasti un sniedza to policistam: tajā bija metāla gabaliņš, vairāki elektronu bloki un mazs skaļrunītis, un tas viss bija rūpīgi savienots ar tievām stieplītēm. — Tas ir … radiouztvērējs, ser.
— Ieslēdz.
Sems nospieda sviriņu un uzmanīgi noregulēja uztvērēju. Mazais reproduktors ietarkšķējās, izdvesdams vājas, cauri autobusu motoru rūkoņai tikko sadzirdamas skaņas. Sarkanādainais iesmējās.
— Ir nu gan īsts melnādainā radio… Krāmu kaste. — Viņa balss kļuva skarba. — Pielūko, ka neaizmirsti aizvākties no šejienes ar to autobusu, dzirdi?
— Jā, ser, — Sems teica viscaur nosvīdušajai mugurai, kas attālinājās, un uzmanīgi aiztaisīja kasti. Viņš devās uz uzgaidāmo telpu krāsainajiem, bet, iedams gar logu, redzēja, ka tā ir tukša. Uz ielas arī nebija nēģeru. Sems neapstādamies pagāja garām uzgaidāmajai telpai, izspraucās cauri starp autobusiem, kas stāvēja uz asfaltētā laukumiņa, un izgāja pa autoostas otriem vārtiem. Visus savus sešdesmit septiņus gadus viņš bija nodzīvojis Misisipi štatā un tāpēc uzreiz nomanīja, ka te ož pēc nelaimes, bet visdrošākais paņēmiens, kā izvairīties no nelaimes, ir vākties tālāk nost no acīm. Ielas kļuva šaurākas un netīrākas. Viņš gāja
pa pazīstamajiem trotuāriem, kamēr ieraudzīja, ka fermas strādnieks ielāpainā kombinezonā dodas uz durvīm, virs kurām karājās nosūbējusi izkārtne «Bārs». Sems viņam sekoja. Viņš nolēma uzkavēties bārā līdz autobusa atiešanai.
— Pudeli alus, lūdzu.
Viņš nolika naudas gabalu uz slapjās, nobružātās letes un paņēma auksto pudeli. Glāzes nebija. Bārmenis nebilda ne vārda un, izsitis čeku, ar neizdibināmu, drūmīgu sejas izteiksmi apsēdās uz krēsla bāra otrā galā, kur klusi murmināja radiouztvērējs. No ielas nākošie stari nespēja kliedēt zāles pustumsu. Kabīnītes ar nodalījumiem likās vilinoši vēsas. Apmeklētāju bija maz, tie sēdēja pa vienam, un katram priekšā uz galdiņa stāvēja alus pudele. Sems izlīkumoja starp cieši kopā sabīdītajiem galdiņiem un iegāja kabīnē netālu no sētas durvīm. Tikai tad viņš pamanīja, ka tur kāds jau sēž.
— Piedodiet, es jūs neredzēju, — viņš teica, grasīdamies iet laukā, bet svešais ar žestu uzaicināja viņu apsēsties, noņēma no galda ceļasomu un nolika sev blakus.
— Pietiks vietas abiem, — viņš sacīja un pacēla pudeli ar alu. — Uz satikšanos.
Sems izdzēra malku no savas pudeles. Svešais sūca alu, līdz bija izdzerta puspudele. Atviegloti nopūties, viņš teica:
— Draņķīgs alus.
— Bet jūs, liekas, dzerat to ar baudu, — smaidīdams piesardzīgi iebilda Sems.
— Tikai tāpēc, ka tas ir auksts un veldzē slāpes. Es atdotu kasti šā alus par pudeli «Bada» vai «Belen- taina».
Svešais runāja asi un aprauti, rīdams vārdus.
— Jūs droši vien no Ziemeļiem? — ieklausījies apvaicājās Sems. Tagad, kad acis bija apradušas ar bāra
pustumsu, viņš saskatīja, ka viņa priekšā sēž jauns mulats baltā kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Viņa seja pauda saspringtas gaidas, piere bija dziju grumbu izvagota.
— Jums, sasodīts, taisnība. Es atbraucu no Ziemeļiem un gribu braukt atpakaļ… — Viņš pēkšņi apklusa un iedzēra alu. Kad mulats atkal ierunājās, viņa balss skanēja piesardzīgi. — Jūs esat šejienietis?
— Esmu dzimis netālu no šejienes, bet tagad dzīvoju Karteretā. Te es pārsēžos no viena autobusa otrā.
— Karteretā … Tas ir tur, kur koledža?
— Pareizi. Es tur pasniedzu.
Jaunais cilvēks pirmo reizi pasmaidīja.
— Tātad mēs it kā esam kolēģi. Es esmu no Ņujorkas universitātes, specializējos ekonomikā. — Viņš sniedza roku. — Čārlzs Raits. Visi, izņemot māti, sauc mani par Cārliju.
-— Ļoti patīkami iepazītiĢS, — teica Sems lēni un mazliet vecmodīgi. — Es esmu Sems Morisons, un dzimšanas apliecībā man arī ierakstīts Sems, nevis Semjuels.
— Jūsu koledža mani interesē. Es gribēju aizbraukt uz turieni, bet… — Cārlijs negaidot apklusa, izdzirdējis uz ielas automobiļa rūkoņu, un paliecās uz priekšu, lai redzētu durvis. Tikai pēc tam, kad mašīna bija aizbraukusi, viņš atlaidās pret krēsla atzveltni, un Sems ieraudzīja viņam uz pieres mazas sviedru lāsītes. Cārlijs nervozi iedzēra no pudeles.
— Vai jūs nesatikāt autoostā dūšīgu policistu ar resnu vēderu un sarkanu ģīmi?
— Jā, satiku. Kad izkāpu no autobusa, viņš uzru-r nāja mani.
— Maita!
— Neuztraucieties, Cārlij. Viņš ir tikai policists, kas pilda savus pienākumus.
— Tikai! — Jaunais cilvēks neķītri nolamājās. — Tas ir Brinklijs. Jūs, jādomā, esat dzirdējis par viņu. Viscietsirdīgākais cilvēks uz dienvidiem no Bombinhemas. Nākamruden viņu gatavojoties ievēlēt par šerifu. Viņš jau ir klana maģistrs. Sabiedrības pīlārs!
— Šādas sarunas pie laba gala nenovedīs, — saudzīgi ieminējās Sems.
— To pašu teica krusttēvs Toms, un, cik es atceros, viņš palika vergs līdz mūža pēdējai dienai. Kādam ir jāsaka patiesība. Nevar taču vienmēr klusēt.
— Jūs spriežat kā nēģeru tiesību autobrauciena dalībnieks. — Sems pūlējās izskatīties bargs.
— Es arī piedalījos šajā braucienā, ja gribat zināt. Tas beidzās tieši te. Tagad dodos uz mājām. Esmu iebiedēts un nebaidos atzīties. Nekad nespēju iedomāties, cik tas briesmīgi, kamēr nebiju atbraucis uz šejieni. Es strādāju vēlētāju komitejā. Brinklijs bija to uzostījis un nozvērējās, ka nogalēšot mani vai arī uz visu mūžu ietupināšot aiz restēm. Un ziniet — es tam ticu. Tagad es braucu prom, tikai gaidu mašīnu. Braucu atpakaļ uz saviem Ziemeļiem.
— Cik man zināms, jums Ziemeļos arī ir savas grūtības.
— Grūtības! — Cārlijs iztukšoja pudeli un piecēlās.— Pēc tā, ko es redzēju te, es vairs nesaukšu tās par grūtībām. Ņujorka, protams, nav nekāda paradīze, taču tur izredzes palikt dzīvam ir drusku lielākās. Tur, kur es uzaugu, Jamaikas dienvidos, neklājās viegli, bet mums bija pašiem sava māja, pie tam diezgan labā rajonā, un … Vai gribat vēl alu?
— Nē, man ar vienu pudeli pilnīgi pietiek, tencinu.
Cārlijs atgriezās ar jaunu alus pudeli un risināja
tālāk pārtraukto domu.
— Varbūt Ziemeļos mūs uzskata par otrās šķiras pilsoņiem, bet tur mēs vismaz tomēr esam pilsoņi un
varam sasniegt kaut kādu laimi, piepildīt kaut kādas vēlēšanās. IM te cilvēks ir darba lops, un ne par ko citu viņš arī nekad nekļūs, ja viņam nav pareizā ādas krāsa.
— Es gan to neteiktu. Stāvoklis nepārtraukti uzlabojas. Mans tēvs"bija kalps, verga dēls, bet es jau esmu koledžas pasniedzējs. Tas savā ziņā ir progress.
— Kādā ziņā? — Cārlijs uzblieza pa galdu, bet balsi nepacēla un turpināja draudoši čukstēt: — Viena simtā daļa procenta nēģeru dabū nožēlojamu izglītību un nodod to citiem nomaļā koledžā. Paklausieties, es neuzbrūku jums. Es zinu, jūs darāt visu, ko varat. Bet uz katru tādu cilvēku kā jūs ir tūkstošiem citu, kas gadu pēc gada piedzimst, dzīvo un nomirst pretīgā nabadzībā, bez jebkādām cerībām. Miljoniem cilvēku. Vai tas ir progress? Un pat jūs pats — vai jūs esat pārliecināts, ka nebūtu panācis vairāk, ja pasniegtu pieklājīgā universitātē?
— Nē, tikai ne es, — Sems atteica iesmiedamies. — Esmu vienkāršs pasniedzējs un ar algebru un ģeometrijas pamatu izskaidrošanu studentiem man pilnīgi pietiek, lai nemēģinātu izskaidrot viņiem vēl topoloģiju vai Būlīna algebru, vai kaut ko tādā garā.
— Bet kas tā par Būl… Es par to neko neesmu dzirdējis.
— Tā ir, hm … loģiski aprēķini, speciāls priekšmets. Es jūs jau brīdināju, ka nemāku izskaidrot šīs lietas, kaut gan zinu tās diezgan labi. Taisnību sakot, mana aizraušanās ir augstākā matemātika. Ja es strādātu lielā mācību iestādē, man neatliktu laika ar to nodarboties.
— Kā jūs to zināt? Iespējams, ka tur būtu liela elektronu skaitļošanas mašīna. Vai tad tas jums nepalīdzētu?
— Varbūt, protams, bet es atradu paņēmienu, kā iztikt bez tādas mašīnas. Vienkārši vajag mazliet vairāk laika, tas ir viss.
— Bet cik daudz laika jums ir atlicis? — klusi jautāja Cārlijs un tūlīt pat nožēloja teikto, redzot, ka pavecais vīrs nolaiž galvu un neatbild.
— Ņemu savus vārdus atpakaļ. Man ir pārāk gara mēle. Piedodiet, es pārāk iekaisu. Kā jūs zināt, ko būtu sasniedzis, ja būtu attiecīgā sagatavotība, iespējas? …
Viņš aprāvās, saprazdams, ka tikai padziļina savu netaktiskumu.
Bāra krēslaino, smacīgo klusumu traucēja vienīgi attālais ielas troksnis un klusa mūzika. Bārmenis piecēlās, izslēdza radio un atvēra pagrabiņa durvis, lai atnestu vēl vienu kasti alus. Mūzika tomēr nemitējās skanēt kaut kur tepat blakus kā uzbāzīga atbalss. Cārlijs saprata, ka tā nāk no cigāru kastes, kas gulēja viņam priekšā uz galda.
— Vai tur iekšā ir uztvērējs? — viņš jautāja, iepriecināts par iespēju mainīt sarunas tēmu.
— Jā … būtībā nav, kaut gan tur ir radioviļņu uztveršanas bloks.
— Ja jūs domājat, ka esat visu izskaidrojis, tad maldāties. Es jums jau teicu, ka mana specialitāte ir ekonomika.
Sems pasmaidīja un, atvēris kasti, norādīja uz iekšā kārtīgi samontētu radioshēmu.
— To taisīja mans krustdēls. Viņam pieder neliela remontdarbnīca, bet viņš ieguvis diezgan labas zināšanas elektronikā, dienēdams kara aviācija. Es parādīju viņam vienādojumu, un mēs kopā samontējām šo shēmu.
Cārlijs iedomājās cilvēku, kuram ir zināšanas un prakse elektronikā un kurš spiests izniekot savus spēkus un spējas remontdarbnīciņā, taču neizteica savu domu skaļi.
— Bet kam tas?
— Taisnību sakot, nekam. Es uztaisīju to, lai praksē pārbaudītu, vai mani vienādojumi ir pareizi. Es domāju, ka Einšteina vienotā lauka teorija jums nav sevišķi labi pazīstama …
Cārlijs satriekts pasmaidīja un pacēla rokas, rādīdams, ka padodas.
— Izstāstīt to nav viegli. Vienkāršoti runājot, uzskata, ka pastāv sakars starp parādībām, starp visām enerģijas un vielas formām. Jūs pazīstat visvienkāršākās pārvēršanās: siltuma enerģija pārvēršas par mehānisko enerģiju, kā, piemēram, dzinējā, elektriskā enerģija par gaismu …
— Elektriskā spuldzīte!
— Pareizi. Balstoties uz to, tika izteikts pieņēmums, ka pastāv sakars starp laiku un gaismas enerģiju, tāpat kā starp gravitāciju un gaismu — tas jau bija pierādīts —, starp gravitāciju un elektrību. Tieši šo nozari es arī izpētīju. Es pieņēmu, ka gravitācijas laukā pastāv kaut kāds manāms enerģijas gradients, līdzīgs spēka līniju gradientam, kura iespaidā dzelzs skaidiņas izvietojas magnētiskajā laukā. Nē, šis salīdzinājums neder, laikam labāk salīdzināt ar vadu, kurā strāva var bezgalīgi cirkulēt supervadāmības apstākļos, kas rodas zemās temperatūrās…
— Profesor, es neko nesaprotu. Es nekaunos atzīties. Varbūt izskaidrosiet visu ar piemēru? Nu, teiksim, kas notiek šajā mazajā uztvērējā.
Sems uzmanīgi pagrbzīja noskaņošanas pogu, un mūzika kļuva mazliet stiprāka.
— Te interesants nevis raidījums. Šis radioraidījumu uztveršanas bloks tikai uzskatāmi parāda, ka esmu atklājis noplūdi… nē, pareizāk būtu sacīt — pārgāzi starp Zemes gravitācijas lauku un, lūk, šā svina gabaliņa gravitācijas lauku.
— Bet kur ir baterija?
Sems lepni pasmaidīja.
— Tur jau ir tas āķis, ka baterijas nav. Elektriskā enerģija nāk no ārienes, no …
— Jūs gribat teikt, ka jūsu radiouztvērēju darbina gravitācija? Ka tas saņem elektrību par brīvu?
— Jā … kaut gan īstenībā tas nav visai pareizi…
— Taču izskatās tieši tā!
Cārlijs bija acīm redzami uztraukts. Viņš noliecās zemu pār galdu, cenzdamies labāk saskatīt, kas ir kastē.
— Es neko nesaprotu no elektronikas, bet ar enerģijas resursiem ekonomika nodarbojas diezgan sīki. Vai var pilnveidot šo jūsu aparātu, lai tas ražotu elektrību ar nelieliem izdevumiem vai vispār bez izdevumiem?
— Uzreiz nevar. Tas ir tikai pirmais mēģinājums …
— Bet vispār var? Tas taču nozīmē…
Sems nosprieda, ka jaunajam cilvēkam pēkšņi kļuvis slikti.
Cārlija seja kļuva pelēka, it kā viņš būtu zaudējis asinis, acīs sastinga šausmas. Viņš lēni atslīga krēslā. Sems nepaguva pajautāt, kas noticis, kad bāra durvīs atskanēja griezīga balss:
— Vai kāds ir redzējis puisi vārdā Cārlijs Raits? Nu, ātri. Atbildiet! Kas pateiks man taisnību, tam nav ko baidīties.
— Svētais Jēzus … — Cārlijs nočukstēja un burtiski iespiedās sēdeklī. Brinklijs ienāca bārā, turēdams roku uz pistoles spala, ar piemiegtām acīm ielūkodamies zāles pustumsā. Neviens neatbildēja.
— Kas iedomāsies viņu slēpt, tam būs slikti! — viņš draudēja. — Tik un tā es atradīšu šo melnādaino resgali!
Policists devās dziļāk zālē. Cārlijs, paķēris somu, pārlēca pār kabīnes nodalījumu un metās uz sētas durvīm.
— Atpakaļ, kuņas bērns!
Lēkdams Cārlijs ar kāju aizķēra galdu. Tas sašūpojās, un cigāru kaste noslīdēja uz grīdas. Aizdārdi- nāja smagi zābaki. Nočīkstēja durvis, un Cārlijs izspruka uz ielas. Sems pieliecās, lai paceltu kasti.
— Nositīšu! Turiet viņu!
Uztvērējs bija vesels. Sems atviegloti nopūtās un izslējās, turēdams rokā plarkšķošo kasti.
No diviem šāvieniem viņš dzirdēja tikai pirmo: otru dzirdēt viņš nevarēja — lode trāpīja viņam pakausī, un Sems sabruka uz grīdas. Nāve iestājās acumirklī.
Patruļnieks Mārdžers, izlēcis no policijas mašīnas, iedrāzās bārā ar šaušanai sagatavotu pistoli un ieraudzīja Brinkliju, kas nāca iekšā pa sētas durvīm.
— Aizmuka, nolādētais, it kā būtu izkūpējis.
— Kas fe notika? — jautāja patruļnieks, bāzdams pistoli makstī un raudzīdamies uz zemē gulošo kalsno čokurā savilkto ķermeni.
— Nezinu. Viņš, jādomā, pagadījās ceļā lodei, kad es izšāvu uz to, kas aizbēga. Droši vien arī komunists. Viņi sēdēja pie viena galda.
— Tā dēļ var iznākt nepatikšanas …
— Kādas nepatikšanas? — Brinklijs sašutis jautāja.— Tikai vēl viens vecs beigts nēģeris…
Iedams ārā, viņš uzkāpa virsū cigāru kastei. Tā nobrīkšķēja un izjuka zem smagā papēža.