Vecajam bija ārkārtīgi līksma sejas izteiksme, kas nozīmēja, ka kādam būs jāpasvīst. Tā kā mēs bijām vieni, nevajadzēja būt sevišķi gudram, lai uzminētu, ka tas būšu es. Tūlīt es uzrunāju viņu, atcerēdamies, ka uzbrukums ir labākais aizsardzības līdzeklis.
— Es eju prom no darba. Nepūlieties stāstīt, cik netīru darbu esat man sagatavojuši, tāpēc, ka esmu jau aizgājis un jums nav vajadzības atklāt man kompānijas noslēpumus.
Smaids kļuva platāks, un Vecais pat noķiķināja, piespiezdams pogu uz pults. No spraugas uz galda izkrita biezs oficiāls dokuments.
— Tas ir jūsu kontrakts, — Vecais paskaidroja. — Tajā ir teikts, kur un kā jūs strādāsiet. So tērauda un vanadija sakausējuma kontraktu jums neiznīcināt pat ar molekulšķēlēju.
Es pieliecos, paķēru dokumentu un tūlīt pasviedu gaisā. Tas nebija paguvis nokrist zemē, kad man rokā bija lāzers, un no kontrakta palika pāri pelni.
Vecais vēlreiz piespieda pogu, un uz galda noplanēja jauns kontrakts. Smaids kļuva vēl platāks.
— Man vajadzēja teikt «kontrakta kopija» — tāda
kā šī. — Viņš ātri kaut ko atzīmēja. — Es atskaitīju no jūsu algas trīspadsmit monētas — kopijas vērtību, bez tam jūs tiekat sodīts ar simts monētām par lāzera lietošanu telpās.
Es biju uzveikts un sašļucis gaidīju iznīcinošo triecienu. Vecais glāstīja manu kontraktu.
— Saskaņā ar šo dokumentu jūs nevarat aiziet no darba. Nekad. Tāpēc man ir neliels darbiņš, kas ies jums pie sirds. Remonts. Centaura bāka ir nodzisusi. Tā ir «Marka-III» tipa bāka …
— Kāda tipa bāka? — es pārjautāju. Es biju remontējis hipertelpas bākas visās Galaktikas malās un biju pārliecināts, ka varu salabot jebkura tipa bāku. Taču par tādu es nebiju dzirdējis.
— «Marks-III» … — ar blēdīgu smīnu atkārtoja Vecais. — Es pats uzzināju par to pirmo reizi, kad arhīvā uzraka tās specifikāciju. To atrada nobāztu kaut kur visvecākajā glabātuvē. No visām zemiešu būvētajām bākām tā laikam ir vissenākā. Spriežot pēc tā, ka šī bāka atrodas uz viena no Proksimas Centaura planētas, tā var būt arī pati pirmā.
Es paskatījos uz rasējumiem, kurus viņš bija man pasniedzis, un man mati saslējās stāvus.
— Tas ir briesmonis! Tā izskatās drīzāk pēc degvīnā tecinātavas nekā pēc bākas un ir vismaz vairākus simtus metrus augsta. Es esmu remontstrādnieks, nevis arheologs. Šai lūžņu kaudzei ir vairāk nekā divtūkstoš gadu. Metiet to mierā un uzbūvējiet jaunu.
Vecais noliecās pār galdu un pūta elpu man tieši sejā.
— Lai uzbūvētu bāku, ir vajadzīgs gads, bez tam tas dārgi izmaksā. Un vēl kas — šī relikvija atrodas vienā no galvenajiem maršrutiem. Tagad mums ir kuģi, kas met piecpadsmit gaismas gadu lielus līkumus.
Viņš atlaidās krēslā, noslaucīja ar mutautiņu rokas un sāka lasīt kārtējo lekciju par manu pienākumu kompānijas priekšā.
— Šo noda|u oficiāli sauc par ekspluatācijas un remontu nodaļu, lai gan īstenībā tas būtu jāsauc par avārijas dienestu. Hipertelpas bākas būvē tā, lai tās kalpotu saules mūžu … vai vismaz pēc iespējas ilgāk. Ja kāda no tām sabojājas, tā nekad nav nejaušība un bākas remonts nekad nav vienkārša kādas daļas nomaiņa. \
To man stāstīja viņš — cilvēks, kas par labu algu deldēja bikses kabinetā ar kondicionētu gaisu.
Vecais lēja tālāk:
— Kaut varētu vienkārši apmainīt detaļas! Ja man būtu rezerves daļu flote un jaunāki mehāniķi, kas tos apkalpo! Bet gaidi vien. Man ir dārga kuģu flote, kas apgādāta ar visu nepieciešamo un var darīt visu ko, bet apkalpes sastāv no tādiem bezatbildīgiem tipiem kā jūs!
Viņš norādīja ar pirkstu uz mani, bet es nīgri pamāju ar galvu.
— Kā man gribētos jūs visus izmest pa durvīm! Katrā no jums ir kosmosa klaidonis, mehāniķis, inženieris, kareivis, rīkļurāvējs un sazini kas vēl—viss remontstrādniekam nepieciešamais. Man jūs, slepkav- nieki, jāiebiedē, jāuzpērk un jāšantažē, lai piespiestu jūs veikt vienkāršu uzdevumu. Ja jūs esat paēduši līdz acīm, tad iedomājieties, kā jūtos es. Bet kuģiem ir jāiet! Bākām ir jādarbojas!
Es uztvēru nemirstīgos vārdus kā laimīga ceļa novēlējumu un piecēlos. Viņš pasvieda man «Marka-III» dokumentāciju un atkal ierakās savos papīros. Kad es jau biju pie pašām durvīm, viņš pacēla galvu un atkal norādīja ar pirkstu uz mani.
— Un nemieriniet sevi ar domu, ka jums izdosies apiet kontraktu. Mēs uzliksim arestu jūsu bankas rēķinam uz Algolas II ātrāk, nekā jūs pagūsiet izņemt naudu.
Es laikam nožēlojami pasmaidīju, it kā nekad nebūtu domājis turēt savu rēķinu noslēpumā. Viņa spiegi strādāja ar katru dienu efektīvāk. Ejot pa gaiteni, mēģināju izprātot, kā nemanot izņemt naudu, un tajā pašā laikā sapratu, ka Vecais prāto, kā apvest ap stūri mani.
Tas viss ļoti nomāca, tāpēc es iegriezos bārā un pēc tam devos uz kosmoostu.
Kad kuģis bija sagatavots lidojumam, es jau biju atzīmējis uz kartes kursu. Tuvāk par visām no sabojājušās Proksimas Centaura bākas bija viena no bākām uz planētas Beta Circīnija, un es devos vispirms uz turieni, jo šis īsais ceļojums hipertelpā prasīja tikai apmēram deviņas dienas.
Lai saprastu bāku nozīmi, ir jāzina, kas ir hiper- izplatījums. Tas ir pa spēkam nedaudziem, bet viegli saprotams ir viens: tur, kur nav telpas, parastie likumi nav piemērojami. Ātrums un attālumi ir relatīvi, nevis pastāvīgi jēdzieni, kā tas ir parastajā kosmosā.
Pirmie kuģi, kas ielauzās hipertelpā, nezināja, kurp braukt, tiem pat nebija iespējams noteikt, vai tie kustas. Bākas atrisināja šo problēmu un padarīja pieejamu visu izplatījumu. Uzbūvētas uz planētām, bākas ražo kolosālu daudzumu enerģijas. Šī enerģija tiek pārvērsta par starojumu, kas tiek sviests cauri hipertelpai. Katra bāka sūta ar starojumu savu koda signālu, tādējādi kļūstot hipertelpā par orientieri. Bāku triangulācija un kvadratūras kalpo navigācijai, tikai te ir savi likumi. Šie likumi ir sarežģīti un mainīgi, un tomēr tie ir likumi, pēc kuriem var vadīties navigators.
Lai lēktu hipertelpā, ir precīzi jānosaka vismaz četru bāku atrašanās vieta. Tāliem lēcieniem navigatori izmanto septiņas vai astoņas bākas. Tāpēc katra bāka ir svarīga un visām ir jādarbojas. Tad arī pie darba ķeramies mēs, avārijnjeki.
Mēs ceļojam ar kuģiem, kuros ir no visa pa druskai, katrā kuģī pa vienam cilvēkam, jo ar to pilnīgi pietiek, lai tiktu galā ar mūsu superefektīvo remont- aparatūru. Kā jau mūsu darbs to prasa, mēs lielāko daļu laika pavadām parastos lidojumos parastajā telpā. Kā citādi lai atrod sabojājušos bāku?
Hipertelpā to netradīsi. Vienīgais, ko var darīt, ir, izmantojot citas bākas, tuvoties sabojātajai un beigt ceļojumu parastajā telpā. Bieži vien tas prasa mēnešus.
Šoreiz nebija tik ļauni. Es uzņēmu kursu uz Beta Circīnijas bāku un ar navigatoru palīdzību mēģināju orientēties pēc astoņiem punktiem, izmantojot visas bākas, kuras varēju precīzi fiksēt. Skaitļošanas mašīna norādīja man kursu līdz aptuvenajai izejai no hipertelpas; drošības bloks, kuru es neparko nevarēju izmest laukā, izdarīja savas korektīvas.
Es drīzāk būtu izskrējis no hipertelpas netālu no kādas zvaigznes, nekā tērējis laiku un braucis pa parasto telpu, bet tehniskā daļa acīmredzot arī zināja to. Drošības bloks ir iebūvēts skaitļošanas mašīnā tā, ka jūs nevarat padarīt sev galu, izlecot no hipertelpas kādā saulē, lai kā jūs censtos. Esmu pārliecināts, ka tas nav humānisma diktēts apsvērums. Viņi vienkārši negrib zaudēt kuģi.
Pēc neilga laika bija apritējušas divdesmit četras stundas, un es atrados kaut kur parastajā izplatījumā. Robots analizators nosmējās pie sevis un sāka analizēt visas zvaigznes, salīdzinot tās ar Proksīmas Centaura spektru. Beidzot tas iezvanījās un sāka mirkšķināt spuldzīti. Es ielūkojos okulārā.
Ar fotoelementu noteicis īsto lielumu un salīdzinājis to ar absolūto lielumu, es dabūju attālumu. Nebija nemaz tik traki, kā es biju domājis: sešu nedēļu brauciens plus mīnus pāris dienu. Ielicis kursa lenti autopilotā, es piesējos ar siksnām paātrinājuma kamerā un iemigu.
Laiks brāzās kā vēja spārniem. Es kādu divpadsmito reizi pārbūvēju savu kameru un beidzu studēt kodolfizikas neklātienes kursu. Lielākā daļa remontstrādnieku mācās. Šie kursi ir vērtīgi paši par sevi, jo nekad nav paredzams, kādas zināšanas var izrādīties noderīgas. Bez tam kompānija paaugstina algu atkarībā no tā, cik specialitāšu jūs esat apguvis. Tas viss, bez tam vēl gleznošana un vingrošana palīdzēja man īsināt laiku. Es gulēju, kad trauksmes signāls pavēstīja planētas tuvošanos.
Otra planēta, kur saskaņā ar vecajām kartēm atradās bāka, izskatījās poraina un slapja. Es ar lielām pūlēm atšifrēju senos norādījumus un beidzot atklāju pareizo rajonu. Palicis ārpus atmosfēras, es aizsūtīju izlūkos «lidojošo aci». Mūsu darbā laikus izdibina, kad un kur būs jāriskē ar savu ādu. «Acs» ir ļoti piemērota šādai iepriekšējai apskatei.
Senčiem ir pieticis apķērības uzbūvēt bāku tur, kur tai viegli piekļūt, tieši uz taisnās līnijas starp divām visaugstākajām kalnu virsotnēm. Es atradu šīs virsotnes bez grūtībām un palaidu «aci» no pirmās virsotnes taisnā virzienā uz otras pusi. Priekšgalā un aizmugurē «acij» bija radari, un to signāli nonāca uz ekrāna kā amplitūdu līknes. Kad abas virsotnes sakrita, es pakustināju «acs» vadības sviras, un tā sāka laisties lejā.
Es izslēdzu radaru, ieslēdzu priekšgala televīzijas kameru un apsēdos, lai gaidītu, kad uz ekrāna parādīsies bāka.
Attēls parādījās, kļuva skaidrs, un es ieraudzīju … milzīgu piramīdu. Es nolamājos un liku «acij» riņķot, lai izpētītu piramīdas apkārtni. Tā bija līdzena, purvaina, bez neviena pauguriņa. Desmit jūdžu lielā aplī nekā cita bez piramīdas neredzēja, bet tā nekādā ziņā nebija mana bāka.
Bet varbūt bija?
Es nolaidu «aci» zemāk. Piramīda bija netēstu akmeņu celtne bez jebkādiem rotājumiem un ornamentiem. Tās virsotnē kaut kas paspīdēja, un es ielūkojos vērīgāk. Piramīdas virsotnē bija ar ūdeni pildīts baseins. To ieraugot, man radās neskaidra nojausma.
Ļaudams «acij» riņķot pa apli, es parakņājos «Marka-III» rasējumos un atradu to, kas bija vajadzīgs. Piramīdai pašā augšā bija laukums nokrišņu savākšanai un baseins; ūdens atdzesēja reaktoru, kas baroja šo briesmoni. Ja vēl nebija ūdens, tas nozīmēja, ka vēl ir arī bāka … piramīdas iekšpusē. Iedzimtie, kurus bākas būvētāji, idioti, protams, nebija pat pamanījuši, bija ieslēguši bāku milzīgu akmeņu piramīdā.
Es vēlreiz paskatījos uz ekrānu un sapratu, ka «acs» lido tikai divdesmit pēdu augstumā virs piramīdas. Akmeņu krāvuma virsotne bija nosēta ar kaut kādām ķirzakām; acīmredzot tā bija vietējā dzīvības forma. Viņi svieda gaisā nūjas un šāva no stopiem, cenzdamies notriekt «aci». Uz visām pusēm lidoja bultu un akmeņu mākoņi.
Es liku «acij» pacelties augstāk un ievadīju to orbītā, pa kuru tai automātiski vajadzēja atgriezties kuģī.
Tad es iegāju kuģa virtuvē un pamatīgi iemetu. Es ne vien biju atklājis, ka mana bāka ir iebūvēta akmens kalnā: man bija izdevies sakaitināt radījumus, kas bija uzbūvējuši piramīdu. Sākums bija labs, tas pat stiprāku cilvēku nekā es būtu piespiedis ķerties pie pudeles.
Parasti remontstrādnieki turas tālāk no vietējiem iedzīvotājiem. Viņi nes nāvi. Antropologiem varbūt nav nekas pretī, ka viņus sagriež gabalos zinātnes vārdā, bet remontstrādniekam nenāk ne prātā upurēt sevi darbam. Šī iemesla dēļ vairums bāku ir uzceltas uz neapdzīvotām planētām. Ja bāka ir jābūvē uz apdzīvotas planētas, parasti tai izvēlas nepieejamu vietu.
Kāpēc šī bāka uzbūvēta tā, lai vietējie varētu to sasniegt, es vēl nezināju. Bet gan ar laiku uzzināšu. Vispirms vajadzēja nodibināt kontaktu. Lai nodibinātu kontaktu, vajadzēja prast vietējo valodu.
Šajā nolūkā es jau sen biju izstrādājis vienkāršu sistēmu.
Man bija paša konstruēta noskatīšanās ierīce. Tā izskatījās pēc pēdu gara akmens. Kad ierīce gulēja zemē, tā nebija pamanāma, bet, kad lidoja pa gaisu, viesa zināmu apjukumu. Es atradu ķirzaku pilsētu apmēram tūkstoš kilometru no piramīdas un nometu tur savu «aci». Tā svilpdama drāzās lejup un naktī nokrita dubļu palts malā. Šajā vietā augu dienu čumi- nājās ķirzakas. No rīta, kad ieradās žļudzināties pirmās ķirzakas, es ieslēdzu magnetofonu.
Apmēram pēc piecām vietējām dienām tulkošanas mašīnas atmiņas blokā bija uzkrāts milzums sarunu un es jau biju atšifrējis dažus izteicienus. Tas ir diezgan viegli izdarāms, ja tev talkā nāk mašīnas atmiņa. Viena no ķirzakām nogārdza kaut ko otrai, un tā pagriezās. Es izskaidroju šo frāzi kā: «Hei, Džordž!» — un gaidīju, kad radīsies izdevība to pārbaudīt. Tajā pašā dienā, kad kāda no ķirzakām bija palikusi viena, es uzsaucu tai: «Hei, Džordž!» Skaļrunis nogārdza to vietējā valodā, un ķirzaka pagriezās.
Kad atmiņas blokā bija uzkrājies pietiekami daudz tādu pamatfrāžu, sāka darboties tulkošanas mašīnas smadzenes, kas aizpilda robus. Līdzko mašīna sāka tulkot man visas noklausītās sarunas, es nospriedu, ka pienācis laiks nodibināt kontaktu.
Sarunu biedru es atradu diezgan ātri. Tas bija kaut kas līdzīgs Centaura ganiņam: viņš pieskatīja kaut kādus ārkārtīgi pretīgus dzīvniekus purvos ārpus pilsētas. Viena no manām «acīm» bija izrakuši stāvā nogāzē alu un gaidīja ķirzaku.
Nākamajā dienā es iečukstēju mikrofonā:
— Esi sveicināts, manu mazdēliņi Te runā tava vectētiņa gars no paradīzes.
Tas saskanēja ar to, ko biju uzzinājis par vietējo reliģiju.
Ganiņš apstājās kā zemē iemiets. Viņš nebija paguvis atjēgties, kad es nospiedu pogu un no alas viņam pie kājām noripoja gliemežvāki — vietējā nauda.
— Te būs drusku naudas no paradīzes, tāpēc ka tu esi bijis labs zēns.
«Paradīzes» naudu es iepriekšējā naktī biju nospēris valsts kasē.
— Atnāc rīt, un mēs patērzēsim ilgāk, — es uzsaucu bēgošajai ķirzakai. Iepriecināts konstatēju, ka naudu tā tomēr paķērusi līdzi.
Pēc tam «vectētiņš no paradīzes» ne vienreiz vien sirsnīgi sarunājās ar «mazdēliņu», kas nespēja pretoties debesu dāvanu iedarbībai. «Vectētiņš» nezināja, kas noticis pēc viņa nāves, un «mazdēliņš» mīļuprāt pastāstīja visu.
Es saņēmu visas nepieciešamās ziņas par pagātni un tagadni, un šīs ziņas nebija nekādas iepriecinošās.
Bāka bija ieslēgta piramīdā, un ap šo piramīdu plosījās reliģiskais karš.
Viss bija sācies ar zemes šaurumu. Kad tika būvēta bāka, ķirzakas acīmredzot dzīvoja tālos purvos un celtnieki neko lielu par tām nedomāja. Tās atradās uz zemas attīstības pakāpes un mitinājās citā kontinentā. Bākas celtniekiem nekad neienāca prātā, ka iedzimtie varētu gūt panākumus un sasniegt šo kontinentu. Bet tieši tas bija noticis.
Neliela ģeoloģiska pārbīde, vajadzīgajā vietā izveidojās purvains zemes šaurums, un ķirzakas sāka iemaldīties bākas ielejā. Un atrada tur reliģiju. Spīdošu metāla torni, no kura nepārtraukti plūda burvju ūdens straume — reaktora dzesēšanas ūdens, kas krājās nokrišņu kondensatorā uz jumta. Ūdens radioaktivitāte iedzimtajiem nekaitēja. Tās izraisītās mutācijas nāca viņiem par labu.
Apkārt templim tika uzcelta pilsēta, un gadsimtu gaitā bāka tika ieslēgta piramīdā. Templi apkalpoja speciāla priesteru kārta. Viss bija labi, kamēr viens no priesteriem nebija ielauziet templī un pazudinājis svētā ūdens avotu. Sākās dumpji, sadursmes, slepkavības un grautiņi. Taču svētais ūdens vairs netecēja. Tagad bruņoti pūļi cīnījās pie tempļa katru dienu, bet svēto avotu apsargāja jauna priesteru nodaļa.
Un man vajadzēja līst iekšā šajā jezgā un salabot bāku.
Tas būtu diezgan viegli izdarāms, ja mums būtu atļauts mazlietiņ paaušoties. Es varētu apkaut šīs ķirzakas, saremontēt bāku un laisties prom. Bet «vietējās dzīvās būtnes» bija droši aizsargātas. Manā kuģī bija iemontēti elektronu spiegi — visus es vēl nebiju uzmeklējis —, kas pēc atgriešanās visu sīki pastāstītu par mani.
Vajadzēja ķerties pie diplomātijas. Es nopūtos un sadabūju piederumus plastmasas miesas izgatavošanai.
Salīdzinot ar «mazdēliņa» trīsdimensiju moment- uzņēmumiem, es piešķīru savai sejai reptiļu vaibstus.
Žoklis bija maķenīt par fsu, jo mana mute maz līdzinās viņu zobainajām rīklēm, bet tas nekas. Man nevajadzēja būt simtprocentīgi līdzīgam ķirzakai — bija nepieciešama aptuvena līdzība, lai nesatrauktu iedzimto prātus. Tas ir loģiski. Ja es būtu neaptēsts Zemes aborigēns un ieskrietu krūtīs Spikas iedzīvotājam, kas izskatās pēc divas pēdās augstas sakaltušas šellakas pikas, es tūlīt laistu ļekas vaļā. Turpretī, ja spikietim mugurā būtu plastmasas miesas tērps, kurā viņš kaut cik atgādinātu cilvēku, es vismaz paliktu un aprunātos ar viņu. Tas bija mans mērķis, satiekoties ar centauriešiem.
Kad maska bija gatava, es to noņēmu un piestiprināju pie skaista, zaļa plastmasas tērpa, kuram bija aste. Es no tiesas priecājos, ka ķirzakām ir astes. Ķirzakas nevalkā drēbes, bet es gribēju ņemt līdzi daudz elektronu ierīču. Es uzstiepu asti uz metāla karkasa, kuru piestiprināju pie jostas. Tad es piebāzu asti ar visām nepieciešamajām ierīcēm un sāku saitēt ciet tērpu.
Kad tas bija padarīts, es nostājos pie liela spoguļa. Es izskatījos briesmīgs, bet jutos apmierināts. Aste vilka mani uz leju, un ejot es gāzelējos kā pīle, bet tas tikai pastiprināja manu līdzību ar ķirzaku.
Tonakt es nosēdināju kuģi kalnos netālu no piramīdas, nomaļā sausā vietā, kur amfībijas nekad ne- ieklīda. īsi pirms rītausmas «acs» uzrāpās man plecos un mēs pacēlāmies gaisā. Mēs lidojām divtūkstoš metru augstumā virs tempļa un, kad kļuva gaišs, nolaidāmies.
Tas droši vien bija lielisks skats. «Acs», kas nomaskēta par spārnotu ķirzaku, par tādu kā kartona pterodaktilu, lēni vēzēja spārnus, taču tam nebija nekāda sakara ar «acs» spēju lidot. Bet ar to pietika, lai iedzimtie būtu mēmi aiz pārsteiguma. Pirmais rāpulis, kas ieraudzīja mani, iekliedzās un apveļas uz muguras. Pieskrēja klāt citi. Tie drūzmējās, grūstījās un rāpās cits citam virsū, un tajā brīdī, kad es nolaidos, laukumiņā tempja priekšā parādījās priesteri.
Es ar karalisku cieņu saliku rokas uz krūtīm.
— Esiet sveicināti, lielā dieva cēlie kalpi, — es teicu. Protams, es neteicu to skaļi, es to iečukstēju la- ringofonā. Radioviļņi aiznesa manus vārdus uz tulkošanas mašīnu, kas pārraidīja tulkojumu uz manā žoklī iemontēto skaļruni.
Iedzimtie sāka tarkšķēt, un tulkojyms bija gatavs gandrīz tūlīt. Es biju uzgriezis pastiprinātāju tik skaļi, ka viss laukums skanēja'.
Daži no vislētticīgākajiem iedzimtajiem nokrita zemē, citi spiegdami metās bēgt. Viens aizdomīgs tips pacēla pīķi, bet, kad «acs» — pterodaktils bija viņu sagrābusi un ielingojusi purvā, neviens cits vairs neuzdrošinājās to darīt. Priesteri bija slīpēti, tie nepievērsa uzmanību pārējām ķirzakām, tikai stāvēja un buldurēja. Man vajadzēja uzbrukt no jauna.
— Pazūdi, uzticamais zirgs! — es teicu «acij» un vienlaikus piespiedu pogu uz pultiņas savā plaukstā.
«Acs» uzšāvās gaisā mazliet straujāk, nekā es būtu gribējis; lejup sāka birt gaisa pretestības norauti plastmasas gabaliņi. Kamēr pūlis jūsmīgi nolūkojās debesbraukšanā, es virzījos uz tempļa durvīm.
— Es gribu parunāt ar jums, ak, cēlie priesteri, — es teicu.
Pirms viņi bija pārlikuši, ko atbildēt, es jau biju iekšā.
Templis bija neliela celtne, kas piekļāvās piramīdas pakājei. Es nospriedu, ka ar savu ienākšanu neesmu pārkāpis pārāk daudzus tabu, jo mani neapstādināja, tāpēc šķita, ka viss ir kārtībā. Templis bija viena telpa ar netīru baseinu otrā galā. Tajā plunčājās vecs jo vecs reptilis, kas acīmredzot piederēja pie vadoņiem.
Es zvāļodamies piegāju tam klāt, bet ķirzaka pavērās manī ar saltām zivs acīm un kaut ko noņurdēja.
Tulkošanas mašīna iečukstēja man ausī:
— Trīspadsmitā grēka vārdā, kas tu tāds esi un ko še meklē?
Es cēli izliecu savu zvīņaino augumu un norādīju uz griestiem.
— Jūsu senči sūta mani palīdzēt jums. Esmu ieradies, lai atdzīvinātu svēto avotu.
Es saklausīju aizmugurē balsu murdoņu, bet virsaitis neteica ne vārda. Viņš lēni grima ūdenī, kamēr ārā palika vienīgi acis. Man šķita, ka es dzirdu kustamies smadzenes viņa apsūnojušajā galvā. Tad viņš palēcās un norādīja uz mani ar pirkstu, no kura pilēja ūdens.
— Tu esi melis! Tu neesi mūsu sencis! Mēs …
— Klusu! — es nodārdināju, kamēr viņš nebija paguvis aiziet tiktāl, ka atpakaļceļa vairs nebūtu. — Es teicu, ka jūsu senči mani sūtīja. Es nepiederu pie jūsu senčiem. Nemēģiniet piedurt man pirkstu, citādi aizgājēju dusmas nāks pār jūsu galvām!
To teikdams, es draudīgi pamāju uz pārējo priesteru pusi un nometu uz grīdas nelielu granātiņu. Tā izrāva paprāvu bedri, saceldama pamatīgu troksni un dūmus.
Galvenā ķirzaka nosprieda, ka es nerunāju tukšu, un nekavējoties sasauca šamaņu apspriedi. Tā, protams, notika publiskajā baseina, un arī man vajadzēja līst tajā iekšā. Mēs plātījām žokļus un murmuļojām apmēram stundu, līdz visi svarīgākie jautājumi bija izlemti.
Es uzzināju, ka šie priesteri kalpo te nesen; visi iepriekšējie savārīti putrā par to, ka ļāvuši izsīkt svētajam avotam. Es paskaidroju, ka esmu ieradies ar vienu nolūku — palīdzēt viņiem atdzemdināt straumi. Priesteri nolēma riskēt, un mēs kāpām laukā no baseina, atstādami aiz sevis dubjainas pēdas. Piramīdā varēja iekļūt pa -aizslēgtām un apsargātām durvīm. Kad tās bija atdarītas, galvenā ķirzaka pagriezās pret mani.
— Tu, bez šaubām, zini likumu, — viņš teica. — Tā kā agrākie priesteri bāza degunu, kur nevajag, ir noteikts, ka šajā svētajā vietā drīkst ienākt tikai aklie.
Es varu likt galvu ķīlā, ka priesteris smaidīja, ja vien trīsdesmit zobus, kas rēgojās laukā no tādas kā spraugas čemodānā, varēja saukt par smaidu.
Viņš tūlīt deva zīmi palīgpriesterim, kas atnesa ogļu pannu ar kokoglēm un līdz sarkankvēlei nokaitētiem iesmiem. Es stāvēju un skatījos, kā viņš samaisa ogles, paņem vienu no vissarkanākajiem iesmiem un pagriežas pret mani. Viņš jau bija notēmējis uz manu labo aci, kad man atkal sāka darboties smadzenes.
— Protams, — es teicu, — tas ir pareizi, ka jūs "padarāt aklu. Tomēr šajā gadījumā jums vajadzēs padarīt mani aklu pirms iziešanas no šīs svētās vietas, nevis tagad. Man nepieciešamas acis, lai redzētu, kas noticis ar svēto avotu. Kad ūdens atkal tecēs, es smiedamies pats metīšos virsū nokaitētajai dzelzij.
Pagāja vesela pusminūte, iekams viņš to apsvēra un piekrita man. Bende nošņācās un piemeta ugunij klāt ogles. Durvis brīkšķēdamas atvērās, un es iespruku iekšā; tad durvis aizkrita ciet un es atrados viens tumsā.
Bet ne ilgi — drīz tumsā kļuva dzirdama kāju šļūk- šana, un es iededzināju laternu. Uz manu pusi taustījās trīs priesteri, kuriem acu dobumu vietā rēgojās sarkanas apdedzinātas miesas bedres. Viņi zināja, ko es gribu, un bez vārda runas rādīja ceļu tālāk.
Apdrupušas un saplaisājušas akmens kāpnes aizveda mūs pie masīvām metāla durvīm, uz kurām bija arhaisks uzraksts: «BĀKA «MARKS-III». NEPIEDEROŠIEM IEEJA AIZLIEGTA». Paļāvīgie celtnieki bija likuši visas cerības uz šiem vārdiem, jo durvīs nebija ne miņas no atslēgas. Viena no ķirzakām tikai nospieda rokturi, un mēs atradāmies bākā.
Es pavilku rāvējslēdzēju uz sava maskēšanās tērpa krūtīm un izņēmu rasējumus. Kopā ar uzticamajiem priesteriem, kas klumburoja man nopakaļ, es uzmeklēju vadības telpu un ieslēdzu gaismu. Avārijas baterijas bija tikpat kā izlādējušās, gaisma bija pavisam blāva. Skalas un indikatori likās esam kārtībā, tie laistīties laistījās, jo, lai nu kas netika darīts, spodrināti tie tika nemitīgi.
Es apskatījos, ko rāda aparāti, un mans paredzējums apstiprinājās. Vienai no enerģiskajām ķirzakām bija izdevies attaisīt slēdžu kasti un notīrīt slēdžus. Tā nejauši bija nospiedusi kādu slēdzi, un bija notikusi avārija.
Pareizāk sakot, ar to viss bija sācies. Nelaimi nevarēja novērst, vienkārši piespiežot ūdens ventiļa slēdzi. To bija paredzēts lietot tikai pēc remontiem, kad reaktorā atkal ielaists ūdens. Kad reaktors darbojās un ūdens tika atvienots, tas sāka iet pāri malām un automātiskā aizsargsistēma sūknēja to uz aku.
Ūdeni es varēju palaist itin viegli, bet reaktorā vairs nebija degvielas.
Man negribējās noņemties ar degvielas problēmu. Daudz vieglāk būtu uzstādīt jaunu enerģijas avotu. Kuģī man viens tāds bija, savas desmit reizes mazāks par veco bultu spaini, bet vismaz četras reizes stiprāks. Pirms sūtīt pēc tā, es aplūkoju visu bāku. Divtūkstoš gados kaut kam tomēr vajadzēja nodilt.
Vecīši bija būvējuši labi, tur nu nebija ne ko pielikt, ne ko atņemt. Deviņdesmit procentiem mehānismu nebija kustīgu daļu, un tie nebija nolietojušies nemaz. Pārējās daļas bija būvētas ar aprēķinu, ka tās dils ļoti lēni. Piemēram, ūdens padeves caurule, kas nāca no
jumta. Caurules sienas bijp vismaz trīs metrus biezas, kaut gan es tikko varēju caurulē iebāzt galvu. Šo to es te tomēr varēju padarīt, un es sastādīju detaļu sarakstu.
Detaļas, jaunais enerģijas avots un visādi sīkumi bija kārtīgi sakrauti kuģī. Skatīdamies uz ekrānu, es rūpīgi pārbaudīju visas detaļas, iekams liku tās konteinerā. Vistumšākajā nakts stundā pirms rītausmas spēcīga «acs» nolaida konteineru ārpusē pie tempļa un aizdrāzās nemanīta. Es ar «okšķeri» vēroju, kā priesteri pūlas to atvērt. Kad viņi bija pārliecinājušies, ka nekas neiznāks, es liku konteinerā iemontētajam skaļrunim nodārdināt viņiem pavēles. Gandrīz visu dienu viņi tusnīdami stiepa smago kasti pa tempļa šaurajām kāpnēm, bet es pa to starpu saldi gulēju. Kad pamodos, kaste bija iestumta pa bākas durvīm.
Remonts neprasīja daudz laika, kaut aklās ķirzakas smagi pūta, dzirdot, ka es izlaužu sienu, lai tiktu klāt pie reaktora. Es pat pierīkoju caurulei īpv ašu ietaisi, lai ūdens iegūtu parasto atspirdzinošo radioaktivitāti, kad tas atkal sāks tecēt. Līdz ar to bija paveikts darbs, kuru viņi no manis gaidīja.
Es pagriezu slēdzi, un ūdens sāka plūst.
Vairākas minūtes ūdens burbuļoja lejup pa sauso cauruli. Tad aiz piramīdas mūriem atskanēja rēciens, kas satricināja tās akmens sienas. Pacēlis rokas, es gāju uz acu izdedzināšanas ceremoniju.
Aklās ķirzakas gaidīja mani pie durvīm un izskatījās pat nelaimīgākas nekā iepriekš. Kad mēģināju atvērt durvis, es sapratu, kas tam par iemeslu, — tās bija aizslēgtas un aizbarikadētas no otras puses.
— Ir nolemts, — teica viena no ķirzakām, — ka tu paliksi še uz laiku laikiem un pieskatīsi svēto avotu. Mēs paliksim kopā ar tevi un kalposim tev.
Lieliskas izredzes — mūža ieslodzījums bākā ar trim aklām ķirzakām! Lai cik viesmīlīgas viņas bija, es nevarēju pieņemt šo piedāvājumu.
— Kā, jūs iedrošināties aizturēt savu senču sūtni?!
Es biju ieslēdzis pastiprinātāju uz pilnu jaudu, un
man no vibrācijas gandrīz vai pārplīsa galva.
Ķirzakas sarāvās, un es ar tievu lāzera staru novilku pa stenderi. Barikāde brīkšķēdama un rībēdama sagāzās, un durvis bija brīvas. Es atgrūdu tās vajā. Priesteri nepaguva ne atjēgties, kad es jau biju izstūmis viņus laukā.
Viņu ciltsbrāļi stāvēja apakšā pie kāpnēm un pilnā rīklē gārdza, kamēr es beidzu metināt ciet durvis. Izskrējis cauri pūlim, es nostājos priekšā galvenajam priesterim, kas gulēja savā baseinā. Viņš lēnām ienira.
— Kāda nepieklājība! — es iesaucos. Ķirzaka izlaida mazus burbulīšus. — Senči ir saniknoti un nolēmuši aizliegt uz visiem laikiem ieiet iekšējā templī, kaut arī bija tik laipni un atstāja avotu tekam. Man laiks braukt… Lai notiek ceremonija!
Spīdzināšanas speciālists bija pārāk satrūcies, lai spētu pakustēties, un es atņēmu tam sakarsēto iesmu. No pieskāriena pie vaiga man pār acīm zem plastmasas ādas nolaidās tērauda plātne. Tad es cieši piespiedu nokaitēto dzelzi pie saviem neīstajiem acu āboliem, un plastmasa nosmaržoja pēc degošas gaļas.
Pūlis ievaimanājās, kad es aizmetu iesmu un meimurodams nogāju pāris apļus. Jāpiebilst, ka nosimulēt aklumu man izdevās diezgan labi.
Kamēr ķirzakām nebija dzimusi vēl kāda īpaša doma, es piespiedu pogu un atlidoja mans pterodak- tils. Protams, redzēt es to nevarēju, bet es zināju, ka tas ieradies, kad tā nagu galos ierīkotie kāši ieķērās man pie pleciem piestiprinātajās tērauda plātnēs.
Pēc acu izdedzināšanas es biju apgriezies otrādi, un mans lidojošais zvērs nesa mani ar muguru pa priekšu. Es gribēju aizlidot ar cieņu, ar aklajām acīm skatoties uz rietošo sauli, bet tagad man iznāca skatīties uz pūli. Es darīju visu, kas šajā draņķīgajā situācijā bija iespējams, — es atdevu ķirzakām militāru godu. Pēc brīža es jau biju augstu gaisā.
Kad es pacēlu plātni un paurbināju caurumus sadedzinātajā plastmasā, piramīda kļuva aizvien mazāka, pie tās pamatnes burzguļoja avots un laimīgo reptiļu pūlis draiskojās radioaktīvajā straumē. Es mēģināju atcerēties, vai kaut kas nav palicis neizdarīts.
Pirmkārt, bāka bija saremontēta.
Otrkārt, durvis bija aizzīmogotas, tā ka nekādas sabotāžas, ne nejaušas, ne tīšas, vairs nevarēja būt.
Treškārt, priesteriem vajadzēja justies apmierinātiem. Ūdens no jauna tecēja, acis man saskaņā ar likumu bija izdedzinātas, un priesteriem atkal bija ko darīt.
Ceturtkārt, ja kādreiz bāka atkal sabojāsies, ķirzakas laidīs iekšā remontstrādnieku ar tiem pašiem noteikumiem. Vismaz es nebiju nodarījis ķirzakām neko ļaunu, kas varētu noskaņot tās pret nākamajiem senču sūtņiem.
Kuģī, velkot nost zvīņoto apģērbu, es priecājos, ka nākamreiz uz šejieni būs jālido citam remontstrādniekam.