Visa nelaime bija tā, ka Failers 13B-445-K gribēja zināt visu, kas viņam nemaz nebija jāzina. To, par ko nevienam robotam nav jāinteresējas, kur nu vēl jāizpēta visos sīkumos. Taču Failers bija īpašs robots.
Notikumam ar blondīni no divdesmit otrās nodaļas vajadzēja noderēt viņam par labu mācību. Viņš dūkdams bija iznācis ar grāmatu kaudzi no glabātuves un gājis cauri divdesmit otrajai nodaļai, bet viņa tai laikā noliekusies pie kādas grāmatas viszemākajā plauktā.
Robots sāka iet lēnāk un dažus jardus no meitenes apstājās pavisam. Metāla acīm dīvaini mirdzot, viņš to appētīja.
Kad meitene pieliecās, īsie svārciņi pārsteidzoši atklāti parādīja ar neilonu apvilktās kājiņas. Šīs kājiņas gan bija brīnum kārdinošas, taču robotam par tām nebūtu vajadzējis interesēties. Un tomēr viņš stāvēja un blenza, līdz meitene, pamanījusi viņa ciešo skatienu, spēji pagriezās.
— Ja tu būtu cilvēks, Baster, — viņa sacīja, — es tev gāztu pa ģīmi. Bet, tā kā tu esi robots, man ļoti gribētos zināt, kas tā piesaistījis tavu fotoactiņu uzmanību.
— Jūsu zeķes vīle ir sagriezusies, — ne mirkļa tūkstošo daļu nedomādams, Failers atbildēja, tad pagriezās un dūkdams gāja tālāk.
Blondīne neizpratnē nošūpoja galvu, sakārtoja zeķi un jau kuro reizi nodomāja, ka tā elektronika ir gan viena varena lieta.
Viņa būtu bezgala pārsteigta, uzzinājusi, uz ko īsti skatījās Failers. Viņš patiešām bija pētījis viņas kājas. Protams, viņš nebija meitenei melojis — viņš vispār neprata melot —, taču viņš bija skatījies ne tikvien uz greizi sametušos vīli. Failers bija sadūries ar problēmu, ar kuru līdz šim nebija saskāries neviens robots.
Mīlestība, romantika, dzimuma jautājumi ieinteresēja viņu ar katru brīdi vairāk,
Lieki teikt, ka tā bija tīri akadēmiska interese, un tomēr fakts nebija noliedzams. Pats darbs modināja viņā interesi par Venēras valstību.
Failers ir apbrīnojami gudrs robots, un šā tipa robotus neražo vairumā. Jūs atradīsiet tos tikai lielākajās bibliotēkās, kur viņi strādā tikai ar lielākajiem un sarežģītākajiem grāmatu kopojumiem. Nosaukt tos vienkārši par bibliotekāriem nozīmētu pazemot visus bibliotekārus un nosaukt viņu darbu par vienkāršu. Protams, nevajag sevišķi daudz prāta, lai izvietotu grāmatas un zīmogotu kartītes, taču šo darbu jau sen veic roboti, kas ir tikai mazliet sarežģītāki par riteņo- tajiem IBM. Sistematizēt cilvēka zināšanas vienmēr bijis neticami grūti. Galu galā šo darbu uzticēja Fai- lera tipa robotiem. Viņu metāla kamieši neliecās zem šīs nastas kā dzīvo bibliotekāru kamieši.
Bez absolūtas atmiņas Faileram piemita vēl citas īpašības, ar kurām parasti apveltītas cilvēka smadzenes. Vispirms jau spēja saistīt nesaistītus jēdzienus.
Ja Faileram lūdza grāmatas kādā jautājumā, viņš atcerējās grāmatas par radniecīgām tēmām, kas varētu būt noderīgas. Viņam pietika ar mājienu, lai izveidotu pabeigtu sistēmu un pasniegtu to taustāmā formā — kā grāmatu kalnu.
Ar šīm īpašībām mēdz būt apveltīts homo sapiens. Tieši tās palīdzēja viņam pacelties pāri saviem ciltsbrāļiem no dzīvnieku pasaules. Ja Failers bija cilvēcīgāks nekā citi roboti, tad pie tā bija vainojams vienīgi viņa radītājs.
Failers nevienu nevainoja, viņš bija tikai ziņkārīgs. Visi Faileri ir ziņkārīgi, tā viņi ir iekārtoti. Kādam Faileram 9B-367-0, Taškentas universitātes bibliotekāram, bija milzīgs skaits valodu mācību grāmatu, un viņš aizrāvās ar valodniecību. Viņš prata tūkstošiem valodu un dialektu un iemantoja nepārspētu autoritāti valodnieku aprindās. Tas tāpēc, ka viņš strādāja bibliotēkā. Failers 13B, kas interesējas par meitenes kājiņām, strādāja Jaunās Vašingtonas pieputējušajos gaiteņos. Te bez jaunajām mikrofilmām viņam bija pieejamas tonnām senu grāmatu, kas bija iespiestas pirms daudziem gadsimtiem.
Failers visvairāk aizrāvās ar veco laiku romāniem.
Sākumā viņu mulsināja neskaitāmie mājieni par mīlestību un romantiku, kā arī dvēseles un miesas ciešanas, ar kurām acīmredzot bija saistīta kā mīlestība, tā romantika. Viņš nevarēja atrast kaut cik prātīgu un pilnīgu šo jēdzienu skaidrojumu un ieinteresējās par tiem. Interese izauga par aizraušanos, bet aizraušanās par kaislību. Neviens ir nenojauta, ka Failers kļuvis par lietpratēju mīlestības jautājumos.
Jau pašā sākumā Failers saprata, ka mīlestība ir vissmalkākās cilvēku attiecības. Tāpēc viņš savus pētījumus turēja slepenībā savās ietilpīgajās smadzenēs. Ap šo pašu laiku viņš konstatēja, ka piedevām pie visa grāmatās izlasītā šo to viņš var smelties arī
reālajā dzīvē. Tas notika, kad viņš zooloģijas nodaļā uzskrēja virsū apkampienā sastingušam pārītim.
Failers mudīgi pakāpās atpakaļ ēnā un ieslēdza uz pilnu jaudu klausīšanās ierīci. Dzirdētais dialogs, maigi sakot, bija garlaicīgs. Pelēka, nožēlojama ēna no grāmatās lasītajām dzejiskajām mīlētāju sarunām. Salīdzinājums bija svarīgs un pamācošs.
Vēlāk viņš noklausījās vīriešu un sieviešu sarunas, kad vien radās izdevība. Viņš pat mēģināja skatīties uz sievietēm no vīrieša viedokļa un otrādi. Tāpēc viņš arī aplūkoja blondīnes apakšējās ekstremitātes divdesmit otrajā nodaļā.
Tāpēc viņš arī izdarīja liktenīgu kļūdu.
Pēc pāris nedēļām kāds pētnieks, kuram bija vajadzīga robota palīdzība, izgāza uz galda veselu kaudzi papīriņu. Kāda kartīte izslīdēja no sainīša un nokrita uz grīdas. Failers pacēla to un atdeva īpašniekam, kas, murminādams pateicības vārdus, iebāza zīmīti kabatā. Kad šis cilvēks bija dabūjis vajadzīgās grāmatas un aizgājis, Failers apsēdās un pārlasīja kartīti. Viņš bija redzējis to pavisam īsu brīdi, pie tam vēl ačgārni apgrieztu, bet viņam bija pieticis ar to pašu. Kartītes attēls bija uz visiem laikiem iespiests viņa smadzenēs. Failers ilgi apcerēja to, un viņam' radās kāda doma.
Kartīte bija ielūgums uz masku balli. Failers labi pazina šāda veida izpriecas: noputējušajos romānos tās bija aprakstītas jo bieži. Cilvēki ieradās šajās ballēs, pārģērbušies par dažādiem romantiskiem varoņiem.
Kāpēc viņš, robots, nevarētu pārģērbties par cilvēku?
Kad šī doma bija iesēdusies viņam galvā, nebija iespējams no tās atraisīties. Tā bija nerobotiska doma un pavisam nerobotiska rīcība. Failers pirmo reizi noģida, ka salauž šķērsli, kas viņu šķir no
romantikas noslepumiem. Tas viņu uzkurināja vēl vairāk. Un viņš, protams, devās uz balli.
Pirkt tērpu Failers gan neuzdrīkstējās, taču noliktavā katrā laikā varēja atrast kādas vecas portjeras. Kādā grāmatā viņš izlasīja par šūšanu, bet kādā citā atrada sev piemērotu modeli. Pats liktenis bija lēmis viņam ierasties kavaliera tērpā.
Ar lieliski uzasinātu spalvu viņš uz cieta kartona uzzīmēja precīzu ielūguma kopiju. Izgatavot masku, pareizāk sakot, pusseju un pusmasku, ar savām tehniskajām iespējām viņam bija tīrais nieks. Jau ilgi pirms norunātās dienas viņš bija gatavs. Atlikušajā laikā viņš šķirstīja visādus masku baļļu aprakstus un apguva jaunākās dejas.
Failers bija tā aizrāvies, ka ne reizi p'at neiedomājās, cik viņa rīcība dīvaina. Viņš jutās kā zinātnieks, kas pētī dzīvnieku sugas. Cilvēku. Pareizāk sakot — sievieti.
Beidzot pienāca gaidītais vakars un Failers atstāja bibliotēku ar tādu kā grāmatu saini, bet tās, protams, nebija grāmatas. Neviens nepamanīja, ka viņš nozūd krūmos bibliotēkas dārzā. Ja arī kāds būtu pamanījis, tam nebūtu ne sapņos rādījies, ka tas ir tas pats elegantais džentlmenis, kas pēc dažām minūtēm iznāca ārā dārza otrā pusē. Šīs pārģērbšanās vienīgais mēmais liecinieks bija pamestais ietinamais papīrs.
Failers savā jaunajā izskatā izturējās, kā jau pieklājas augstākās klases robotam, kas noslīpējis savu lomu līdz pilnībai. Viņš uzskrēja augšā pa kāpnēm, lēkdams pāri trim pakāpieniem, un ar plašu žestu uzrādīja ielūgumu. Ticis iekšā, viņš devās taisnā ceļā uz bāru un ielēja plastmasas caurulē, kas bija savienota ar rezervuāru viņa krūšukurvī, trīs glāzes šampanieša. Un tikai pēc tam viņš pārlaida acis sanākušajām daiļavām. Jā, šis vakars bija domāts mīlestībai.
Failera uzmanību piesaistīja viena sieviete. Viņš uzreiz saprata, ka viņa ir balles karaliene un vienīgā ir viņa uzmanības cienīga. Kas cits atlika viņam, piec- desmittūkstoš sen aizmirstu grāmatu varoņu pēctecim?
Kerola Enna van Demma kā vienmēr kāvās ar garlaicību. Viņas seju slēpa maska, bet neviena maska nevarēja apslēpt viņas krūšu un gurnu lieliskās kontūras. Te bija visi viņas pielūdzēji, ģērbušies domino, gatavi kuru katru brīdi viņai pakalpot; visi tīkoja pēc viņas jaunības un viņas tēva naudas. Tas viss viņai sen bija līdz kaklam, un viņa ar mokām valdīja žāvas.
Un tad pielūdzēju pūli pieklājīgi, bet neapturami pašķīra svešinieka platie pleci. Izlauzies cauri, Failers nostājās viņas priekšā kā lauva vilku barā.
— Šoreiz dejosim mēs, — viņš daudznozīmīgi teica zemā balsī.
Viņa gandrīz mehāniski satvēra pasniegto roku, nespēdama atteikt cilvēkam, kura acis dīvaini spīgoja. Vēl mirklis, un viņi griezās valsī, un tā bija svētlaime. Viņa muskuļi bija kā no tērauda izlieti, bet viņš dejoja viegli un graciozi kā dievs.
— Kas jūs tāds esat? — viņa čukstēja.
— Jūsu princis. Esmu ieradies, lai aizvestu jūs no šejienes, — viņš iečukstēja tai ausī.
— Jūs runājat kā princis no burvju pasakas, — viņa teica iesmiedamās.
— Tā arī ir pasaka, un jūs esat pasaku princese.
Šie vārdi iekvēlināja viņas sirdi, un viņa juta visam
ķermenim izskrienam cauri elektrisko strāvu. īstenībā tā arī bija momentāna elektriskā izlādēšanās. Kamēr viņa lūpas murmināja vārdus, kurus viņa labprāt klausītos visu mūžu, kājas neizprotamā kārtā veda viņu pa augstām durvīm ārā uz terases. Tad vārdi pārvērtās darbos un viņas lūpas skāra svēlas lūpas. Kā lai tās nededzinātu, ja termostats bija nostādīts uz simt diviem grādiem!
— Lūdzu, apsēdīsimies, — viņa izdvesa, zaudēdama spēkus negaidītajā kaislības uzplūdā.
Viņš apsēdās blakus un maigi saņēma viņas rokas. Viņi teica viens otram vārdus, kurus zina tikai mīlētāji, kamēr sāka spēlēt mūzika.
— Pusnakts… — viņa nodūdoja. — Laiks noņemt maskas, mans mīļais.
Viņas maska nokrita, bet Failers, protams, nekustināja ne pirkstu.
— Nu, nu, — viņa skubināja, — tev arī jānoņem maska.
Tā bija pavēle, un robotam, protams, vajadzēja paklausīt. Viņš ar plašu žestu norāva masku.
Kerola Enna vispirms iespiedzās, tad iedegās dusmās.
— Ko tas' nozīmē, tu, pārģērbtā konservu bundža? Atbildi!
— Ta bija mīlestība, dārgā. Mīlestība atveda mani šodien šurp un iegrūda tavos apkampienos!
Atbilde bija pilnīgi pareiza, kaut gan Failers ietērpa to savai lomai atbilstošā formā.
Izdzirdējusi maigos vārdus no nedzīvās elektronu mutes, Kerola Enna atkal iespiedzās. Viņa saprata, ka ir izmuļķota.
— Kas tevi atsūtīja? Atbildi! Ko nozīmē šī pārģērbšanās? Atbildi! ATBILDI! ATBILDI, tu, runājošā krāmu kaste!
Failers gribēja sašķirot jautājumus un atbildēt uz katru atsevišķi, taču viņa nelaida to pie vārda.
— Tas ir visriebīgākais joks, kas jebkad pieredzēts. Pārģērbt tevi par cilvēku un sūtīt šurp! Tu esi robots. Tu esi pīslis. Divkājaina mašīna ar gramofonu. Kā tu varēji izlikties par cilvēku, kad esi tikai robots!
Failers pēkšņi piecēlās.
— Es esmu robots, — no skaļruņa nāca saraustīti vārdi.
Tā vairs nebija mīloša cilvēka balss, tas bija izmisumā iedzītas mašīnas kliedziens. Elektronu smadzenēs griezās domu virpulis, taču tā bija viena un tā pati doma.
«Es esmu robots … robots … laikam biju piemirsis, ka esmu robots … ko robots lai iesāk ar sievieti… robots nevar noskūpstīt sievieti… sieviete nevar mīlēt robotu … tomēr viņa teica, ka mīlot mani… un tomēr es esmu robots … robots .. .»
Viņš grabēdams novērsās no meitenes un žvadzē- vdams gāja prom. Ejot viņa tērauda pirksti plosīja apģērbu un plastmasas miesu, un gabali un lupatas krita zemē. Aiz viņa palika skrandas, un pēc kādiem simt soļiem robots bija kails tērauds tāpat kā savā mehāniskās dzimšanas dienā. Viņš gāja cauri dārzam un pa ielu, un domas viņa smadzenēs joņoja aizvien ātrāk pa noslēgtu apli.
Bija sākusies nevadāma reakcija, un drīz tā pārņēma ne tikvien smadzenes, bet visu ķermeni. Kājas kustējās ātrāk, motori griezās straujāk, bet centrālais eļļas sūknis krūtīs lēkāja kā traks.
Tad robots ar griezīgu čirkstoņu pacēla rokas un nokrita knūpus. Galva atsitās pret kāpnēm, un asais granīta stūris ielauza plāno apvalku. Metāls nošķin- dēja pret metālu, un sarežģītajās elektronu smadzenēs notika īssavienojums. Robots Failers 13B-445-K bija miris.
Tā vēstīja ziņojums, kuru mehāniķis uzrakstīja nākamajā dienā. Nevis miris, bet nelabojami samaitājies, un to vajadzēja izjaukt. Taču, aplūkojis metāla līķi, mehāniķis teica pavisam ko citu.
Viņam palīdzēja otrs mehāniķis. Viņš grieza skrūves un izņēma salauzto eļļas sūkni.
— Re, kur tā vaina, — viņš paziņoja. — Sūknis nav kārtībā. Virzulis salūzis un iesprūdis, pārtrūkusi eļļas padeve ceļgalu locītavām. Robots pakritis un sašķaidījis sev galvu.
Pirmais mehāniķis noslaucīja rokas un apskatīja sabojāto sūkni. Tad viņš palūkojās uz caurumu krūtīs.
— Var teikt, ka viņš miris no sirds plīsuma.
Abi iesmējās, un mehāniķis iesvieda sūkni kaktā pie citām sasprāgušām, salauztām, netīrām un nevienam nevajadzīgām detaļām.