1
— Kā es te nokļuvu? Kā es ļāvu ievilkt sevi tādā jandāliņā? — izdvesa L. M. Grlnspens, kad pēc pusdienām viņam par savu esamību atgādināja kuņģa čūla.
— Jūs atrodaties te, L. M., tāpēc, ka esat tālredzīgs un apķērīgs biznesmenis. Vai, ja pieiet no otras puses, tāpēc, ka esat spiests ķerties pie salmiņa, bet, ja jūs ar steigu neko nedarīsiet, jūsu «Climactic Studios» pazudīs kā nebijusi. — Bārnijs Hendriksons kūpināja starp apsvēpētajiem pirkstiem iespiesto cigareti un izklaidīgi vēroja pa «rollsroisa» logu redzamo kanjona ainavu. — Vai, citādi formulējot, jūs ziedojat stundu sava laika, lai iepazītos ar projektu, kas var glābt jūsu studiju.
Visa L. M. uzmanība bija piesaistīta kontrabandas Havannas cigāra aizdedzināšanas procedūrai: viņš ar
mazām zelta dzirklītēm nogrieza tam galu, nolaizīja atkārušos tabakas lapu un turēja cigāru virs uguntiņas, kamēr aizsmēķēja un graciozais zaļais tīstoklis atdzīvojās. Automobilis ar smagnēju vieglumu nobremzēja, un šoferis apskrēja tam apkārt, lai atvērtu durvis. L. M. aizdomīgi skatījās apkārt un nekustējās.
Atkritumu izgāztuve. Kas tādā atkritumu bedrē ir tāds, kas varētu glābt studiju?
Bārnijs veltīgi mēģināja izgrūst no mašīnas- nekustīgo blāķi.
— Nesteidzieties ar secinājumiem, L.M. Galu galā, kas varēja paredzēt, ka nožēlojams knauķis'no Istsai- das nabadzīgo kvartāla vienā jaukā dienā kļūs par pasaulē lielākās filmu sabiedrības īpašnieku?
— Vai tas zīmējas uz mani?
— Nenovirzīsimies, — Bārnijs uzstāja. — Vispirms ieiesim iekšā, paskatīsimies, ko Hjūits var parādīt, un tikai tad lemsim.
L. M. negribīgi izrausās uz saplaisājušā akmens plākšņu trotuāra un ļāva pievest sevi pie pussagruvušās mājas durvīm. Bārnijs, saņēmis viņu aiz elkoņa, piezvanīja. Viņam vajadzēja vēl divas reizes nospiest pogu, iekams durvis kaukdamas atvērās un viņiem skatienu uzmeta sīks vīrelis ar lielu, kailu galvu un masīvām acenēm.
— Profesor Hjūit, — Bārnijs teica, stumdams L. M. uz priekšu, — šis ir tas cilvēks, par kuru es jums stāstīju. Neviens cits kā pats «Climactic Studios» direktors misters L. M. Grīnspens.
— Jā, protams, nāciet iekšā …
Profesors kā zivs samirkšķināja acis aiz apaļajiem stikliem un pagāja malā.
Kad durvis viņam aiz muguras bija aizvērušās, L. M. nopūtās un ļāva vest sevi lejup pa čīkstošām koka kāpnēm. Ieraudzījis garu rindu elektrisko apa
rātu, spirālē sagrieztus vadus un dūcošus dinamo, viņš pēkšņi apstājās.
— Kas tas? Izskatās pēc dekorācijām filmai par Frankenšteinu.
— Profesors tūdaļ paskaidros, —* Bārnijs sacīja, pagrūzdams uz priekšu Hjūitu.
— Tas ir mans mūža darbs, — Hjūits teica, pamezdams ar roku uz tualetes telpas pusi.
— Kas tas ir par darbu?
— Profesors runā par mašīnām un aparātiem, viņš tikai nenorādīja pareizo virzienu.
Profesors Hjūits neklausījās, viņš rīkojās gar kon- trolierīcēm. Piepeši atskanēja smalks svilpiens, kas pamazām pieņēmās spēkā, un kāds masīvs aparāts sāka mētāt dzirksteles.
— Tā! — profesors noteica, ar dramatisku — un šoreiz jau precīzāku — žestu norādīdams uz metāla platformu, kas bija nostiprināta uz resniem izolatoriem. — Tā ir vremeatrona sirds, kur notiek vielas pārvietošanās. Es nesākšu skaidrot jums matemātiku, jo iespējams, ka jūs tik un tā neko nesapratīsiet, vai arī aprakstīt mašīnas sarežģīto uzbūvi. Es uzskatu, ka visprātīgākais būs parādīt, kā vremeatrons darbojas.
Viņš pieliecās, pavandījās pa galdapakšu, izvilka no turienes noputējušu alus pudeli un uzlika to uz metāla platformas.
— Bet kas tas vremeatrons tāds ir? — aizdomu pilns jautāja L. M.
— Tūlīt nodemonstrēšu. Es novietoju lauka darbī^ bas sfērā vienkāršu priekšmetu. Skatieties uzmanīgi.
Hjūits parāva pārslēdzēju, un elektrība caur kaktā stāvošu transformatoru drāzās uz mašīnu; dinamo rūkoņa pārgāja griezīgā kaukoņā, žilbinoši uzliesmoja kontrolspuldzītes, un telpā izplatījās ozona smarža.
Alus pudele uz mirkli nozuda, un mašīnas troksnis apklusa.
— Vai redzējāt pārvietošanos? Vai nebija efektīgi? — Starodams pašapmierinātībā, profesors izvilka no ieskaņošanas aparāta garu ar tinti izraibinātu papīra lenti. — Tas viss ir te ierakstīts. Septiņās mikrosekundēs pudele atgriezās pagātnē un tad atkal tagadnē. Lai ko saka mani ienaidnieki, mana mašīna gūst panākumus. Mans vremeatrons — «vreme» serbu valodā nozīmē «laiks», par godu manai vecmāmuļai, kas dzimusi Mali Loziņā,— ir laika mašīna, kas darbojas.
L. M. nopūtās un grasījās iet prom.
— Jucis, — viņš teica.
— Uzklausiet viņu līdz galam, L. M., profesoram ir dažas idejas. Tikai tāpēc, ka visi labdarības fondi atteicās finansēt tālākos pētījumus, viņš bija ar mieru strādāt ar mums. Viņam vajadzīgi līdzekļi savas mašīnas pilnveidošanai.
— Pasaulē katru minūti piedzimst viens tāds izgudrotājs. Ejam.
— Uzklausiet jel viņu, — Bārnijs lūdzās. — Viņš jums parādīs, kā pudeli nosūta nākotnē. Tas ir pārāk iespaidīgs skats, lai to laistu garām.
— Man jums jānorāda, ka ikkatram priekšmetam ceļā uz nākotni jāpārvar temporālā barjera. Pārvietošanai nākotnē vajag nesalīdzināmi vairāk enerģijas nekā pārvietošanai pagātnē. Tomēr efekts nezūd. Lūdzu, uzmanīgi vērojiet pudeli.
Elektronu tehnikas brīnums vēlreiz sadūrās ar laika spēkiem, un gaisā sāka lēkāt dzirksteles. Alus pudele pazuda.
— Uz redzi! — L. M. sāka kāpt augšā. — Starp citu, Bārnij, tu esi atlaists.
— Jūs nevarat tā aiziet, neatļāvis Hjūitam izklāstīt savu viedokli un man izskaidroties. — Bārnijs dusmojās, dusmojās uz sevi, uz grimstošo sabiedrību, kurā viņš strādāja, uz direktora aklumu, uz cilvēka pūļu veltīgumu, uz banku, kas bija slēgusi viņam rēķinu. Viņš metās pakaļ L. M. un izrāva tam no mutes kūpošo Havannas cigāru. — Mēs izdarīsim īstu eksperimentu, kuru jūs pratīsiet pienācīgi novērtēt.
•— Tie maksā divus dolārus gabalā. Atdod …
— Es atdošu, bet vispirms paskatieties. — Bārnijs nometa pudeli zemē un uzlika cigāru uz platformas. — Kura no šīm ierīcēm regulē jaudu? — viņš vaicāja Hjūitam.
—• Šis izejas reostats. Bet kam jums tas vajadzīgs? Ja jūs paaugstināsiet temporālās pārvietošanas līmeni, jūs sabojāsiet visu iekārtu, un stop!
— Var nopirkt jaunu iekārtu, bet, ja jums neizdosies pārliecināt L. M., jūs esat uz sēkļa. Jūs pats to labi zināt. Tātad aiziet!
Ar vienu roku Bārnijs atgrūda profesoru, kas protestēja, ar otru ieslēdza reostatu uz pilnu jaudu. Šoreiz iespaids bija graujošs. Mašīnas rēkoņa pārgāja griezīgā kaukoņā, kas plēsa pušu ausis, spuldzītes iedegās visās elles ugunīs, aizvien spožāk un spožāk, pa metāla virsmām sāka šaudīties elektriskie lādiņi, un skatītājiem mati slējās stāvus un dzirksteļoja.
— Man cauri iet strāva! — ieaurojās L. M., kad spriegums bija sasniedzis galējo robežu, Visas spuldzītes, spilgti uzliesmojušas, pārsprāga un gaisma nodzisa.
— Skatieties te! — iekliedzās Bārnijs, uzdedzinādams šķiltavas un tuvinādams tās mašīnai. Uz metāla platformas nekā nebija.
— Tu esi man parādā divus dolārus.
— Skatieties! Vismaz divas sekundes, trīs… četras … piecas … sešas …
Uz platformas pēkšņi parādījās vēl kūpošais cigārs, L. M. to ar skubu paķēra un ievilka dziļu dūmu.
— Labi, tā ir laika mašīna, tagad es tev ticu. Bet
kāds tai sakars ar filmu ražošanu vai manas studijas glābšanu no bankrota? — Atļaujiet paskaidrot…
2
Kabinetā sēdēja seši cilvēki, izvietojušies puslokā ap L. M. rakstāmgaldu.
— Aizslēdziet durvis un pārgrieziet telefona vadus! — L. M. pavēlēja.
— Patlaban ir pulksten trīs naktī, — Bārnijs iebilda. — Mūs neviens nenoklausīsies.
— Ja bankas to uzostīs, es būšu izputināts uz visu mūžu, varbūt pat ilgāk. Pārgrieziet vadus!
— Atļaujiet to izdarīt man, — teica Emorijs Bles- teds, pieceldamies un izņemdams no krūšu kabatas ar izolācijas lenti notītu skrūvgriezi: viņš bija «Climac- tic Studios» tehniskās nodaļas vadītājs. — Beidzot mīkla ir atminēta. Pēdējā gada laikā mani puiši caurmērā divas reizes nedēļā labojuši šajā kabinetā pārgrieztos vadus.
Darbs viņam gāja no rokas: viņš noņēma kontakt- kārbu vāciņus un atvienoja septiņus telefonus, iekšējo televīzijas tīklu un teleprintu. L. M. Grīnspens uzmanīgi vēroja viņa darbu un nebilda ne pušplēsta vārda, kamēr nebija pats savām acīm pārliecinājies, ka visi desmit vadi karājas bez dzīvības.
— Ziņo, — viņš teica, norādīdams ar pirkstu uz Bārniju Hendriksonu.
— Beidzot viss ir sagatavots, L. M. Vremeatrona iekārta ir uzstādīta filmas «Briesmoņa dēls apprec necilvēka meitu» paviljonā, un visi izdevumi tiks segti no šai filmai atvēlētā budžeta. īstenībā profesora mašīna izmaksāja lētāk nekā parastās dekorācijas …
— Nenovirzies!
— Labi. Tātad pēdējās šausmu filmas epizodes pa* viljonā tika pabeigtas šodien, es gribēju teikt — vakar pēcpusdienā, un mēs ar skubu iznesām no turienes visu iekārtu. Līdzko viņi bija prom, mēs samontējām vremeatronu filmā «Pifisija no Bruklinas» izmantotās smagās mašīnas kravas kastē, un profesors to pārbaudīja. Tas ir pilnīgi gatavs.
— Tā smagā mašīna man nepatīk — var attapties, ka tās nav.
— Neattapsies, L. M„ par to mēs esam parūpējušies. Vispirms armijai tā bija lieka, un bez tam to gribēja uzsist gaisā. Mēs to oficiāli pārdevām pa mūsu parasto noieta kanālu, un te to nopirka Tekss. Kā jau es teicu, mums nevar piesieties.
— Tekss, Tekss … Kas tas tāds? Kas tie ir par cilvēkiem? — L. M. saērcināts jautāja, aizdomīgi nopētīdams ap galdu sēdošos. — Es jums laikam jau teicu, ka šī mantiņa jātur stingrā slepenībā līdz tam laikam, kad būsim pārliecinājušies, ka tā darbojas. Ja vien bankas neuzostīs …
— Iesaistīt šajā operācijā vēl mazāk cilvēku nav iespējams. Par to zinu es, profesors, kuru jūs pazīstat, Blesteds, jūsu tehniskās daļas priekšnieks, kas nostrādājis pie jums trīsdesmit gadus …
— Zinu, zinu … Bet kas ir tie trīs? — L. M. norādīja uz diviem tumsnējiem, klusiem cilvēkiem, kas bija ģērbušies džinsos un ādas jakās, un uz garu nervozu vīrieti ar gaiši rudiem matiem. Bārnijs iepazīstināja L. M. ar viņiem.
— Tie divi iepretim ir Tekss Antonelli un Dallass Levijs, mūsu studijas triku meistari.
— Triku meistari! Kādus trikus tu gatavojies taisīt ar šiem diviem apšaubāmajiem kovbojiem no Bron- ksas?
— Esiet tik laipns, neuztraucieties, L. M. Mūsu projektam nepieciešami vīri, uz kuriem var paļauties, kas prot turēt mēli aiz zobiem un atrast izeju no nepatikšanām. Pirms pārnākšanas pie mums Dallass dienējis kājniekos, pēc tam palīdzējis apgūt kovboju jāšanas mākslu. Tekss trīspadsmit gadus dienējis flotē un apmācījis uzbrukt un aizsargāties bez ieročiem.
— Un tas trešais?
— Doktors Jenss Lins no Losandželosas universitātes, filologs. — Garais nervozi piecēlās un ātri paklanījās rakstāmgaldam. — Viņš ir ģermāņu valodu speciālists vai kaut kas tamlīdzīgs un būs mūsu tulks.
— Vai tagad, kad esat kļuvuši mūsu grupas locekļi, jūs apzināties, cik svarīgs ir mūsu projekts? — L. M. jautāja.
— Man maksā algu, — teica Tekss, — un es turu muti.
Dallass neko neteica, tikai piekrītoši pamāja ar galvu.
— Tā ir apbrīnojama izdevība, — Lins teica ātri ar nelielu dāņu akcentu. — Es paņēmu atvaļinājumu uz gadu un pat esmu ar mieru pavadīt jūs kā tehniskais padomnieks. Mēs taču tik maz zinām par vecnorvēģu sarunu valodu …
— Labi jau, labi. — L. M. nomierinājies pacēla roku. — Nu, kāds tad ir mūsu plāns? Pastāsti man sīkāk.
— Mums jāveic izmēģinājuma brauciens, — teica Bārnijs. — Jāapskatās, vai profesora mašīna darbojas …
— Ticiet man ….
— … un, ja tā darbojas, rnēs izveidosim uzņemšanas grupu, izstrādāsim scenāriju un brauksim uzņemt filmu tieši uz vietas. Un kas tā būs par vietu! Uz platā ekrāna mums pavērta visa vēsture! Mēs varam to visu nofilmēt, ierakstīt skaņu …
— …. un glābt studiju no bankrota. Atkritīs izdevumi papilduzņemšanai, nebūs jābūvē dekorācijas, nebūs ķīviņu ar arodbiedrībām …
— Pielūkojiet! — paskatījies ar baltu aci, noteica Dallass.
— Protams, ar jūsu arodbiedrību, — atvainojās L. M. — Visa trupa, kas dosies pagātnē, saņems paaugstinātu algu un prēmijas; es domāju, ka ar dalībniekiem no turienes mēs varēsim ietaupīt. Bet tagad, Bār- nij, ej, kamēr mana sajūsma nav noplakusi, un nenāc atpakaļ bez labām vēstīm.
Viņu soļu klaudzoņa uz betona celiņa atbalsojās no milzīgiem paviljoniem, ēnas vilkās viņiem nopakaļ, tad izstiepās priekšā, kad viņi iegāja reti izvietoto lampu gaismas lokos. Tukšo studiju klusums un pamestība negaidot atgādināja viņiem, cik grandioza ir iecere, un viņi instinktīvi saspiedās ciešāk kopā. Pie ieejas ēkā viņus sveicināja sargs, un viņa balss izgaisināja drūmo burvību.
— Viss ir noslēgts, ser, un nekas nav noticis.
— Jauki, — atsaucās Bārnijs. — Iespējams, ka mēs paliksim te līdz rītam — slepens darbs—, tā ka pieraugi, lai neviens nerādās tuvumā.
— Es jau pateicu kapteinim, un viņš nobrīdināja puišus.
Bārnijs aizslēdza aiz sevis durvis, un zem paša jumta uzliesmoja lampas. Noliktava bija gandrīz tukša, ja neskaita dažas pret sienu atslietas finiera plāksnes un netīras olīvkrāsas smago mašīnu ar balto armijas zvaigzni uz durtiņām un brezenta pārsegu.
— Baterijas un akumulatori ir uzlādēti, — paziņoja profesors Hjūits, svempdamies iekšā kravas kastē un pagriezdams dažus kloķus. Viņš atvienoja smagos kabeļus, kas stiepās no sadales dēļa sienā, un iesvieda tos mašīnā. — Sēstieties, džentlmeņi, varam sākt eksperimentu, kad vien vēlaties.
— Varbūt sauksim to nevis par eksperimentu, bet kaut kā citādi? — satraukts jautāja Emorijs Blesteds, pēkšņi sākdams nožēlot, ka sapinies ar šo kompāniju.
— Es kāpšu kabīnē, — teica Tekss Antonelli. — Tur man būs citādāk. Es vadīju tādu pašu sešasīgo visu laiku, kamēr dienēju Marianas salās.
Cits pēc cita viņi sekoja profesoram kravas kastē, un Dallass aiztaisīja bortu. Kastē visvairāk vietas aizņēma elektroniskā iekārta un ar iekšdedzes dzinēju savienots ģenerators, un ekspedīcijas dalībniekiem vajadzēja sēsties uz piederumu un rezerves daļu kastēm.
— Esmu gatavs, — paziņoja profesors. — Varbūt sākumā ielūkosimies 1500. gadā?
— Nē, — Bārnijs palika nelokāms. — Uzgrieziet uz savām skalām 1000. gadu, kā bija norunāts, un nospiediet pārslēdzēju.
— Bet enerģijas patēriņš būs mazāks un risks …
— Nav īstā reize bijāties, profesor. Mums jāpārceļas pēc iespējas tālāk pagātnē, lai neviens nepazītu - mūsu mašīnu un nesagādātu mums nepatikšanas. Bez tam mēs nolēmām uzņemt filmu par vikingiem, nevis «Parīzes Dievmātes katedrāles» variantu.
— Tajā darbība nenorisinās sešpadsmitajā gadsimtā, — iebilda Jenss Lins. — Es teiktu, ka tas notiek viduslaiku Parīzē, aptuveni…
— Džeronīmo! — norūca Dallass. — Ja mēs gribam kaut kur braukt, beigsim kult tukšus salmus un braucam. Nevajadzīga vilcināšanās pirms kaujas nosit cīņas sparu.
— Jums taisnība, mister Levij, — teica profesors, ļaudams pirkstiem tekalēt pa kontrolierīcēm.—Tātad 1000. gads pēc Kristus dzimšanas, lūdzu! — Viņš nolamājās un sāka spiest pogas. — Tik daudz pārslēdzēju un skalu, ka man pašam sāk jukt, — viņš no- sūkstījās.
— Mums vajadzēja izgatavot tādu iekārtu, lai vēlāk varētu izmantot šausmu filmā, — nobēra Blesteds. Viņa seja aprasoja. — Tai jāizskatās reālistiskai.
— Un tāpēc jūs uztaisījāt to nereālistisku? — pikti nopurpināja profesors Hjūits, beigdams pēdējos sagatavošanās darbus un sniegdamies pēc daudzpolu pārslēdzēja.
Pēkšņās pārslodzes iespaidā ģenerators sāka darboties ar piepūli, virs aparātiem sākās izlādēšanās: pa visām atklātajām virsmām lēkāja aukstas dzirkstis, un klātesošie juta, ka viņiem mati saslejas stāvus.
— Kaut kas nav kārtībā! — izgrūda Jenss Lins.
— Galīgi nekas, — rāmi atteica profesors Hjūits, kaut ko regulēdams. — Tikai sekundāra parādība, nenozīmīgs statiskais lādiņš. Patlaban veidojas lauks, jūs, jādomā, to jūtat.
Kaut ko viņi juta: viņu ķermeņus apņēma kaut kāda nepatīkama substance, pieauga sasprindzinājums.
— Man ir tāda sajūta, it kā nabā būtu iebāzta liela atslēga , un kāds mēģinātu uzvilkt manas zarnas,— teica Dallass.
— Es tik labi neprastu pateikt, — atzinās Lins,
— bet man ir tie paši simptomi.
— Pārslēdzu uz automātu, — sacīja profesors, piespiezdams kādu pogu un atiedams nost no pults.
— Laika maksimuma mikrosekundē selena rektifika- tori ieslēgsies automātiski. Jūs varat novērot šo procesu uz šīs skalas. Tiklīdz rādītājs sasniegs nulli…
— Divpadsmit, — teica Bārnijs, skatīdamies uz skalu, tad novērsās.
— Deviņi, — nolasīja profesors. — Lauks aug. Astoņi… septiņi… seši…
— Vai mēs saņemsim piemaksu par kaujas apstākļiem? — iejautājās Dallass, bet neviens pat nepavīp- snāja.
— Pieci… četri… trīs …
Sasprindzinājums kļuva fiziski jūtams, tas kļuva par mašīnas, par viņu daļu. Neviens nevarēja pakustēties. Viņi raudzījās uz slīdošo sarkano bultu, un profesors teica:
— Divi… viens …
Vārdu «nulle» viņi nedzirdēja, tāpēc ka šajā mūžības mirklī pat skaņa apstājās. Kaut kas notika ar viņiem, kaut kas nedefinējams un neparasts, par ko mirkli vēlāk viņi vairs nevarēja pateikt, kas tas bijis un kādas sajūtas izraisījis. Tajā pašā mirklī noliktavā nodzisa prožektori, un tagad tumsu kliedēja vienīgi rindās izvietoto kontrolspuldžu blāvais spīdums. Aiz pakaļējā borta, kur pirms brīža bija redzama spoži apgaismotā noliktavas telpa, pletās bezveidīgs, vienmuļš, pelēks tukšums, kurā skatoties sāpēja acis.
— Heirēka! — iesaucās profesors.
— Vai kāds negrib iedzert? — jautāja Dallass, izņemdams no kastes, uz kuras viņš sēdēja, labības viskija kvartu un, paklausot pats savam uzaicinājumam, nodarīja ievērojamus zaudējumus pudeles saturam. Pudele ātri gāja no rokas rokā; pat Tekss izliecās no kabīnes, lai ierautu malku, un visi, izņemot profesoru, dzēra sevis iedrosmināšanai. Viņš bija pārlieku aizņemts ar saviem instrumentiem un kaut ko priecīgi bubināja zem deguna.
— Jā, noteikti… noteikti pārvieto nākotnē… viegli kontrolējams ātrums … tagad iespējama arī fiziska pārvietošanās… kosmiskā telpa vai Klusais okeāns … nē, neder! … — Viņš palūkojās zem ekrāna apsega un kaut ko noregulēja. — Tagad turieties stingrāk, džentlmeņi. Es gan centos pēc iespējas precīzāk noteikt augsnes līmeni ierašanās vietā, bet baidos, vai nebūšu bijis pārāk precīzs. Es negribu iedzīt jūs zemē, tāpēc ir iespējams kritiens no dažu collu augstuma .., Vai esat gatavi? — Profesors parāva pārslēdzēju.
Vispirms ar briesmīgu brīkšķi pret zemi atsitās pakaļējie, tad priekšējie riteņi, un viņi sakrita čupā. Pa atvērto pakaļējo bortu ielauzās spilgta saules gaisma, likdama viņiem samiegt acis, un spirgts vējiņš atnesa no tālienes bangu šalkoņu.
— Pie joda! — izgrūda Emorijs Blesteds.
Pelēkais tukšums bija nozudis, un tā vietā kā gigantiska glezna brezenta ierāmējumā parādījās akmeņains okeāna krasts, pret kuru triecās vareni viļņi. Ķērkdamas zemu lidinājās kaijas, un sprauslādami ūdenī iegāzās divi izbiedēti roņi.
— Es šo Kalifornijas daļu nepazīstu, — ierunājās Bārnijs.
— Tā ir Vecā, nevis Jaunā Pasaule, — lepni atteica profesors. — Pareizāk sakot, Orkneju salas, kur vienpadsmitajā gadsimtā, 1003. gadā, pastāvēja daudzas vikingu apmetnes. Jūs, bez šaubām, brīnāties, ka vremeatrons ir spējīgs pārvietot ne vien laikā, bet arī telpā, taču tas ir faktors …
— Pēc Huvera ievēlēšanas es ne par ko vairs nebrīnos, — teica Bārnijs, juzdamies drošāk pēc tam, kad viņi beidzot bija ieradušies kaut kur … vai kaut kad. — Ķersimies pie darba. Dailas, pacel priekšā brezenta malu, lai redzam, kur braukt.
Kad brezents vairs netraucēja, skatienam atklājās akmeņains krasts — šaura zemes josliņa starp okeānu un noapaļotām klintīm. Apmēram pusjūdzi tālāk okeānā iesniedzās zemesrags, bet aiz tā nekas nebija redzams.
— Ieslēdz, — uzkliedza Bārnijs, noliecies pie kabīnes. — Paskatīsimies, kas ir tālāk krastā.
— Pareizi, — atsaucās Tekss, nospiezdams starteri. Motors ierūcās un atdzīvojās. Tekss ieslēdza pirmo ātrumu, un, kratīdamies pa oļiem, mašīna lēni brauca uz priekšu.
— Vai gribat? — jautāja Dallass, sniegdams pisto-
Ies maksti un siksnu. Bārnijs ar riebumu paskatījās uz ieroci.
— Paturi to pie sevis. Es droši vien nošaušos, ja mēģināšu rotaļāties ar šīm lietiņām. Atdod to Teksam un turi pie rokas šauteni.
— Vai tad mūs neapbruņos mūsu pašu drošības labad? —jautāja Emorijs Blesteds. — Es protu apieties ar šauteni.
— Tu esi diletants, bet mēs te turēsimies pie arodbiedrības likumiem. Tavs pienākums, Emorij, ir palīdzēt profesoram. Vremeatrons pašreiz ir vissvarīgākā lieta. Tekss un Dallass gādās par apbruņojumu: tikai tā mēs varam būt droši, ka nenotiek kāda nelaime.
— Alt for Satanl Paskatieties, cik skaisti! Vai tiešām es to redzu pats savām acīm? — Jenss Lins jūsmīgi teica, rādīdams uz priekšu.
Smagā mašīna bija apbraukusi apkārt zemesragam, • un skatienam pavērās mazs līcītis. Krastā bija izvilkta rupja nomelnējusi airu laiva, bet mazliet tālāk krastā slējās nožēlojama būdele, kas bija sakrauta no nevienādiem velēnu gabaliem un akmeņiem un apjumta ar jūras zālēm un niedrēm. Neredzēja neviena cilvēka, lai gan no jumtā atstātā cauruma stīdza dūmu strūkliņa.
— Kur visi palikuši? — jautāja Bārnijs.
— Vairāk kā skaidrs, ka rūcošās mašīnas parādīšanās viņus satrūcinājusi un viņi sabēguši iekšā, — teica Lins.
— Izslēdz motoru, Teks. Varbūt mums vajadzēja paņemt līdzi krelles vai kaut ko tamlīdzīgu, tad varētu patirgoties ar iedzimtajiem.
— Baidos, ka tie nav tie iedzimtie, kurus jūs domājat …
It kā apstiprinot Lina vārdus, būdas durvis atsprāga vaļā un, baismi kliegdams un platu cirvi virs galvas vicinādams, pa tām izspruka cilvēks. Viņš palēcās, uzsita ar cirvi pa vairogu, kuru turēja kreisajā rokā, tad metās skriet lejup pa nogāzi pretī viņiem. Viņš tuvojās milzu lēcieniem, un atbraucēji jau varēja redzēt melnu ķiveri ar ragu, plīvojošu gaišu bārdu un kuplas ūsas. Aizvien vēl izgrūzdams nesaprotamas skaņas, svešais sāka grauzt vairoga malu; uz viņa lūpām parādījās putas.
— Kā redzat, viņš ir nobijies, taču varonīgam vikingam nepiedien izrādīt bailes no vergiem un kalpiem, kas viņu katrā ziņā vēro no būdas. Tāpēc viņš uzkurina sevī dusmas …
— Varbūt pagaidām iztiksim bez lekcijas, doktor. Dailas, jūs ar Teksu nodarbojieties ar to puisi, pielē- nojiet viņu, kamēr viņš kaut ko nav salauzis.
— Lode vēderā pielēnos viņu pavisam ātri.
— Nekādā gadījumā ne! Mūsu studija nevar atjauties slepkavību, pat pašaizsardzības nolūkā nevar.
— Lai notiek pēc jūsu prāta, bet ņemiet vērā, ka kontraktā ir īpašs paragrāfs par risku.
— Zinu, zinu! Kāpiet ārā, kamēr …
Bārniju pārtrauca dobjš sitiens, stikla dzinkstoņa un uzvaras sauciens.
— Es saprotu, ko viņš saka! — Lins līksmi iesmējās.— Viņš lielās, ka izsitis briesmonim aci.
— Tas dullais nocirtis vienu prožektoru! — ieaurojas Dallass. — Paņem viņu savā ziņā, Teks, es tūlīt būšu atpakaļ. Novērs viņa uzmanību.
Tekss Antonelli izslīdēja no kabīnes un skrēja gar -krastmalu prom no mašīnas; cirvja varonis pamanīja viņu un drāzās pakaļ. Noskrējis apmēram piecdesmit jardu, Tekss apstājās, paķēra no zemes divus apaļus dūres lieluma akmeņus un, mētādams vienu no tiem uz plaukstas kā beisbola bumbu, mierīgi gaidīja, lai trakais vajātājs piejož tuvāk. Kad līdz vikingam nebija atlicis vairāk par pieciem jardiem, Tekss svieda akmeni, tēmēdams uzbrucējam galvā, un, līdzko vairogs bija pacelts, lai atvairītu uzbrukumu, ar otru akmeni ielaida vikingam pa vēderu. Abi akmeņi bija gaisā vienlaicīgi, un, kad pirmais, atlēcis no vairoga, lidoja sāņus, otrs trāpīja tieši pakrūtē, un vikings ar smagu «uh» noslīga zemē. Tekss pagāja dažus soļus tālāk un pacēla vēl divus akmeņus.
— Bleida[3]! — zemē nogāztais izspieda caur zobiem, pakratīdams cirvi.
— Jā, un tu esi tāds pats. Veco zēn, jo lielāki viņi ir, jo smagāk krīt.
— Ietīsim viņu, — teica Dallass, parādīdamies aiz mašīnas un griezdams virs galvas cilpu. — Profesors drebelējas gar saviem dzelžiem un grib likt kājas pār pleciem.
— Okei, to mēs tūlīt noorganizēsim.
Tekss izkliedza pāris sulīgu jūrnieku lamu vārdu, tomēr viņam neizdevās pārvarēt valodas barjeru. Tad viņš pārgāja uz latīņu žestu valodu, kuru bija mācījies jaunības dienās, un, ātri kustinot pirkstus un rokas, nosauca vikingu par ragnesi, kastrātu, pierakstīja viņam dažus neķītrus paradumus un nobeidza ar Lielāko Apvainojumu — ar kreiso roku iesita pa labās bicepsu tā, ka labās rokas dūre palēcās. Acīmredzot viens — varbūt arī vairāki — no šiem apvainojumiem sakņojās vienpadsmitajā gadsimtā, tāpēc ka vikings aiz dusmām ierēcās un grīļodamies uzrausās augšā. Tekss nekustēdamies stāvēja, kur stāvējis, kaut gan līdzās uzbrūkošajam gigantam izskatījās pēc pigmeja. Cirvis pacēlās gaisā. Dallass meta laso un saķēra to, bet Tekss tajā pašā brīdī aizšāva vikingam priekšā kāju, un viņš kā maiss nogāzās zemē. Abi vīri tūlīt klupa virsū. Tekss izgrieza vikingam roku, bet Dallass viņu veicīgi sasēja. Pēc dažām sekundēm vikings gulēja pavisam nevarīgs — rokas viņam aiz
mugurē bija pievilktas pie kājām — un bezspēcīgās dusmās rēca, kad uzvarētāji rāva viņu pa oļiem uz automobili. Tekss nesa cirvi, bet Dallass — vairogu.
— Man ar viņu jāaprunājas, — uzstāja Lins. — Tā ir reta izdevība.
— Mums jābrauc prom bez kavēšanās, — skubināja profesors, grozīdams pogas.
— Mums uzbrūk! — iespiedzās Emorijs Blesteds, ar drebošu pirkstu rādīdams uz būdu. Ar dažādiem zobeniem, pīķiem un cirvjiem bruņotu garmatainu skrandaiņu bars drāzās lejup pa nogāzi virsū viņiem. •
— Lasāmies prom! — pavēlēja Bārnijs. — Sviediet to aizvēsturisko mežcirtēju kastē un braucam. Kad atgriezīsimies studijā, jums, doktor, būs atliku likām laika izrunāties ar šo zelli.
Tekss ielēca kabīnē un paķēra no sēdekļa revolveri. Viņš izšāva to visu uz jūras pusi, iedarbināja motoru, ieslēdza atlikušo prožektoru un notaurēja. Uzbrucēju klaigas nomainīja baiļu kliedzieni, un ienaidnieki, pametuši ieročus, metās atpakaļ būdā. Smagā mašīna apgriezās un brauca atpakaļ gar krastu. Kad viņi tuvojās asam pagriezienam pie zemesraga, otrā pusē atskanēja automobiļa signāls; Tekss tikko bija paguvis sagriezt pa labi un iebraukt ūdenī, kad garām kā vējš rēkdama aizjoņoja dzeltenpelēka smagā mašīna.
— Svētdienas braucējs! — Tekss uzkliedza pa lodziņu un piedeva gāzi.
Bārnijs pameta skatienu uz garām braucošo svešo mašīnu, kas kratījās viņu atstātajās pēdās, un, ielūkojies pa atvērto pakaļējo bortu, sastinga. Viņš ieraudzīja tur pats sevi šūpojamies, kad mašīna lēkāja pa akmeņiem, un nelabi smīnam. Pēdējā brīdī, kad mašīna gandrīz jau bija nozudusi skatienam, otrs Bārnijs Hendriksons pielika īkšķi pie deguna un pameta ar roku savam dubultniekam. Bārnijs smagi atkrita uz kastes.
— Vai redzējāt? — viņš jautāja. — Kas tas bija?
— Ļoti interesanta parādība, — teica profesors Hjūits, piespiezdams ģeneratora startera pogu.
— Laiks ir daudz plastiskāks, nekā es biju iedomājies. Tas ļauj divkāršot, varbūt pat trīskāršot caurules temporālās līnijas. Iespējams, ka to skaits var būt neierobežots. Paveras neticamas iespējas.
— Varbūt jūs izbeigsiet pļāpāt un paskaidrosiet man, ko es redzēju, — Bārnijs viņu pārtrauca, atņēmis no mutes gandrīz tukšu viskija pudeli.
— Jūs redzējāt pats sevi, pareizāk sakot, mēs redzējām sevi, kad mēs būsim… Baidos, ka angļu valodas gramatika nedod iespēju precīzi aprakstīt pašreizējo situāciju. Varbūt pareizāk būs teikt, ka mēs redzējām šo pašu smago mašīnu un sevi tajā tādus, kādi mēs izskatīsimies vēlāk. Tas ir diezgan vienkārši saprotams.
Bārnijs novaidējās, iztukšoja pudeli un piepeši iekliedzās no sāpēm, kad uz grīdas gulošais vikings izlocījās un iekoda viņam kājā.
— Labāk lieciet kājas uz kastēm, — ieteica Dallass.
— Viņš vēl trako.
Mašīna samazināja ātrumu, un Tekss uzrunāja aizmugurē sēdošo:
— Mēs atrodamies tajā vietā, kur izcēlāmies malā, es redzu, kur sākas mūsu riepu pēdas. Ko darīt tālāk?
— Apstājieties pēc iespējas tai pašā vietā, kur mašīna bija, kad mēs ieradāmies. Tad būs vieglāk noregulēt ierīces. Sagatavojieties, džentlmeņi, — mēs sākam atpakaļceļojumu cauri laikam.
— Troll taki yur oli! [4] — iekliedzās vikings.
— Kas lēcies? — aizdomīgi jautāja L. M., kad ekspedīcijas dalībnieki gurdi iesoļoja viņa kabinetā un atlaidās tajos pašos krēslos, no kuriem bija piecēlušies pirms astoņpadsmit gadsimtiem. — Kas noticis? Pirms desmit minūtēm jūs izgājāt no mana kabineta, un pēc desmit minūtēm jau esat atpakaļ.
— Tās ir desmit minūtes jums, L, M., — teica Bārnijs, — bet mums ir aizritējušas stundas. Mašīna darbojās gods godam, tā ka pirmo un visgrūtāko šķērsli mēs esam pārvarējuši. Tagad mēs zinām, ka profesora Hjūita vremeatrons strādā pat labāk, nekā varēja sagaidīt. Ceļš ir vaļā, tagad veselu uzņemšanas grupu var pārcelt atpakaļ pagātnē un uzņemt ticamu pilnmetrāžas, platekrāna, reālistisku, lētu un augstvērtīgu vēsturisku filmu. Mūsu nākamais uzdevums ir pavisam vienkāršs.
— Scenārijs.
— Jums kā vienmēr taisnība, L. M. Un tā nu ir iznācis, ka mums jau ir scenārijs, ļoti reālistisks un, kas vissvarīgākais, patriotisks scenārijs. Ko jūs atbildētu, ja es jautātu, kas atklājis Ameriku?
— Kristofors Kolumbs 1492. gadā.
— Tā domā vairums cilvēku, kaut gan pirmatklājējs ir bijis vikings.
— Vai tad Kolumbs ir bijis vikings? Un es domāju, ka viņš bijis no ebrejiem …
— Liksim mierā Kolumbu. Piecsimt gadu pirms viņa dzimšanas vikingu kuģi izbrauca no Grenlandes un atklāja zemi, kuru viņi nosauca par Vinlandi. Tagad ir pierādīts, ka tā bijusi Ziemeļamerika. Pirmo ekspedīciju vadīja Ēriks Sarkanais.
— Izmet to no galvas! Vai tu gribi, lai mēs iekļūs- tam melnajā sarakstā par komunistiskas filmas izlaišanu?
— Uzklausiet mani līdz galam, L. M. Kad Ēriks bija atklājis šo zemi, tur sāka ierasties vikingi, viņi apmetās tur uz dzīvi, būvēja mājas un fermas, un tas viss notika leģendārā varoņa Torfina Karlsefni vadībā …
— Ir nu gan vārdi! Tie arī būs jāmaina. Es jau redzu centrālo mīlas skatu: «… skūpsti mani, dārgais Torfin Karlsefni, viņa čukst.» Nē! Nav sevišķi labi, Bārnij.
— Vēsture nav pārtaisāma, L. M.
— Ko tad mēs visu mūžu esam darījuši? Nav īstā reize spiest mani, Bārnij Hendrikson. Savā laikā tu biji mans labākais producents un direktors, kamēr tie utainie idioti nebija mūs galīgi izputinājuši. Saņem sevi rokās! Kino visupirmais uzdevums nav audzināt. Mēs pārdodam izklaidēšanos, un, ja filma neizklaidē, neviens to nepērk. Tā es to saprotu. Ņem vikingu, nosauc par Beniju vai Karlo, vai citā labā skandināvu vārdā un radi sāgu par viņa piedzīvojumiem …
— Tieši par to es domāju, L. M.
— … piemēram, par kaujas dienu un, protams, par uzvaru. Taču viņam nav miera, tāds nu viņš ir. Viņš laiž tālāk un atklāj Ameriku, tad atgriežas un saka: «Es atklāju Ameriku!» Un viņi ieceļ to par savu karali. Bez tam vēl ir meitene ar gariem, blondiem neīstiem matiem. Viņa māj vikingam ar roku ikreiz, kad viņš burā prom un sola atgriezties. Bet tad viņš jau ir vecāks, deniņi kļuvuši sirmi, un sejā redzamas rētas. Viņš ir daudz cietis un šoreiz ved sev līdzi arī meiteni. Cauri saulrieta ugunīm viņi kopā brauc pretī jaunai dzīvei kā pirmie Plīmutrokas pionieri. Nu, kā?
_— Diženi kā vienmēr, L. M. Jūsu talants nav apsūbējis.
Bārnijs gurdi nopūtās. Doktors Jenss Lins, kuram acis bija kļuvušas apaļas, gārdza, it kā viņu kāds žņaugtu.
— B-bet… nekā tāda nav bijis, tā rakstīts hronikās. Bet misteram Hendriksonam nav gluži taisnība. Vinlandes atklājēja gods tiek piedēvēts Leifam Erik- sonam, Ērika Sarkanā dēlam. Pastāv divas versijas — viena atrodama «Hauksbok», otra —■ «Flateyjarbok» …
— Pietiek! — norūca L. M. — Tu saprati, ko es domāju, Bārnij? Pat vēstures grāmatas atšķiras, tā ka nelieli labojumi te un tur, nelielas izmaiņas dažās vietās, un scenārijs mums rokā. Kā tu domā, kam varētu uzticēt galvenās lomas?
— Rafs Houks būtu ideāls vikinga lomai, ja vien mēs varētu viņu dabūt. Meitenes lomai derētu kāda ar izteiksmīgām formām.
— Slaitija Touva. Viņa pašlaik ir dabūjama, jo ne- filmējas, un viņas manīgais aģents jau divas nedējas grozās man apkārt, tāpēc es zinu, ka viņa ir tukšā un mēs viņu varam dabūt par lēto. Bez tam tev ir vajadzīgs rakstnieks: šim nolūkam izmanto Cārliju Čangu, mums ar viņu noslēgts kontrakts. Viņš ir speciālists.
— Varbūt bībeles sižetu, bet ne vēsturisku filmu speciālists, — neticīgi teica Bārnijs. — Atklāti sakot, es neesmu sevišķi augstās domās par filmām «Lejup no krusta» vai «Ejot pa Sarkano jūru».
— Cenzūra samaitāja, tas ir viss. Es pats atzinu manuskriptus par labiem, un tie bija lieliski… — L. M. vārdi palika uz lūpām, jo cauri sienai atskanēja kauciens. — Vai dzirdējāt?
— Tas ir vikings, — teica Tekss. — Viņš visu laiku līda virsū kauties, tāpēc mēs viņu apdullinājām un iespundējām jūsu vietnieka dušas telpā.
— Kas tas par vikingu? — L. M. savilka pieri grumbās.
— Informācijas pienesējs, — paskaidroja Bārnijs.— No vietējiem iedzīvotājiem. Viņš uzbruka smagajai mašīnai, tāpēc mēs paņēmām viņu līdzi, lai doktors Lins varētu ar viņu aprunāties.
— Vediet viņu šurp. Mums tieši vajadzīgs cilvēks, kas pazīst vietējos apstākļus un var atbildēt uz jautājumiem, kas attiecas uz filmēšanu. Vietējais, kas zina visus caurumus, mums vajadzīgs kā ēst, it īpaši, kad uzņemam dabā.
Tekss un Dallass izgāja no kabineta un pēc pāris minūtēm, kad bija nožvadzējušas ķēdes un nobūkšķē- juši divi sitieni, ieveda vikingu. Viņš apstājās uz sliekšņa un stiklainām acīm vērās cilvēkos, un tie pirmo reizi kārtīgi apskatīja viņu.
Vikings bija milzīga auguma, pat bez ragainās ķiveres gandrīz septiņas pēdas garš, un pinkains kā lācis. Pār pleciem nokarājās savēlušies gaiši mati, bet krāšņās ūsas pazuda bārdas viļņos, kas plūda pār krūtīm. Viss viņa apģērbs bija rupja auduma blūze un bikses, un to turēja vietā vesela siksnu sistēma; no vikinga nāca sīva zivju, sastāvējušos sviedru un sveķu smaka, tomēr masīvā zelta rokas sprādze nešķita lieka. Vikinga acis bija gaiši zilas, gandrīz caurspīdīgas un raudzījās uz klātesošajiem no biezu uzacu apakšas. Viņš bija iekaustīts un ķēdēs ieslēgts, taču acīmredzot nesalauzts, jo stāvēja, galvu augstu pacēlis un krūtis izriezis.
— Esiet sveicināts Holivudā, — L. M. viņu uzrunāja. — Sēstieties, — ielej viņam glāzi, Bārnij, — un jūtieties kā mājā. Kā jūs sauca?
— Viņš neprot ne vārda angliski, L. M.
L. M. Grīnspena seja izstiepās gara.
— Es neteiktu, Bārnij, ka tas man būtu pa prātam. Man nepatīk sarunāties ar tulka starpniecību, tas iet pārāk lēni un nav droši. Labi, Lin, dariet savu darāmo, pavaicājiet, kā viņu sauc.
Jenss Lins kādu brīdi paskaitīja pie sevis vecnor- vēģu darbības vārdu locījumus, tad skaļi teica:
— Hvat heitir madritin?*
Vikings tikai nokrekstēja un izlikās nedzirdam jautājumu.
— Kas tad nu? — nepacietīgi apvaicājās L. M. — Es domāju, ka jūs runājat viņa valodā. Vai viņš jūs nesaprot?
— Pacietību, ser, pacietību. Vecnorvēģu valoda ir mirusi nu jau gandrīz tūkstoš gadu, un mēs to pazīstam tikai no rakstu avotiem. Islandiešu valoda ir vienīgā modernā valoda, kas stāv vistuvāk vecnorvēģu valodai, tāpēc es lietoju islandiešu intonāciju un izrunu.
— Labi, labi. Man nav vajadzīgas lekcijas. Nomieriniet viņu, iesmērējiet ar pāris glāzītēm, un sāksim strādāt.
Tekss piestūma vikingam no mugurpuses krēslu, un gūsteknis apsēdās, spurīgi raudzīdamies apkārt. Bārnijs paņēma viskija pudeli no bāra, kas bija paslēpts aiz neīsta Rembranta, un pielēja augstu kokteiļa glāzi pilnu līdz malām. Bet, kad viņš sniedza glāzi vikingam, tas palieca galvu sāņus un nošķindināja ķēdes, kas bija apliktas viņam ap rokām.
— Eitr![5] — vikings noņurdēja.
— Viņš domā, ka jūs gribat viņu noindēt, — teica Lins.
— Nav grūti viņu pārliecināt, — teica Bārnijs, pielika glāzi pie lūpām un iekampa krietnu malku. Šoreiz vikings ļāva pielikt glāzi pie lūpām un sāka dzert; jo tukšāka kļuva glāze, jo platākas kļuva vikinga acis.
— Odinn ok Frigg![6]— viņš jautrprātīgi ieaurojās un nokratīja asaras no acīm.
— Tas viņam patīk — septiņi divdesmit pieci pudele plus nodoklis, — sacīja L. M. — Varu saderēt, ka tur, no kurienes viņš nāk, tādas mantas nav. Pajautājiet vēlreiz, kā viņu sauc.
Vikings klausījās, pieri sagrumbojis, līdz beidzot saprata jautājumu, kuru viņam atkārtoja gan šā, gan tā.
— Otars, — viņš atbildēja un kāri palūkojās uz pudeli.
— Tas jau ir solis uz priekšu, — L. M. teica un paskatījās pulkstenī. — Ir jau četri, un man gribētos visu ātrāk nokārtot. Pajautājiet šim Otaram par valūtas kursu. Kādu naudu viņi lieto, Lin?
— Redziet… viņiem galvenokārt pastāv maiņas tirdzniecība, bet tiek pieminēta arī sudraba marka.
— Tieši tas mums ir jāzina. Cik marku pret dolāru, un pasaki viņam, lai nedomā atsaukties uz inflāciju. Man vajadzīgas brīvā tirgus cenas, mani vairs nepie- šmauks, un, ja būs nepieciešams, es nopirkšu markas Tanžērā.
Otars piepeši ieaurojās, uzsprāga augšā no krēsla, uzgrūzdams Bārniju taisni virsū puķpodiem, kas saplīsa, un sagrāba viskija pudeli. Vikings jau cēla to pie mutes, kad Tekss iegāza viņam ar kasteti, un viņš, zaudējis samaņu, sabruka uz grīdas.
— Kas tad tas? — iekliedzās L. M. — Slepkavība manā kabinetā? Mūsu firmā trako tāpat ir papilnam, tāpēc vediet viņu atpakaļ, no kurienes viņš nācis, un pagādājiet man kādu, kas runā angliski. Nākamreiz es gribu iztikt bez tulkiem.
— Bet neviens no viņiem nerunā angliski, — pikti iebilda Bārnijs, vilkdams ārā no piedurknes kaktusa adatas.
—: Tad iemāciet viņu, bet vājprātīgus es vairs negribu redzēt.
Bārnijs Hendriksons apspieda vaidu un ar drebošu roku pacēla pie lūpām papīra tasīti ar melnu kafiju. Viņš jau bija aizmirsis, cik stundu — vai gadsimtu — nav ne acu aizvēris. Nakts bija pagājusi vienās grūtībās, bet rīts atnāca ar jaunām problēmām. Kamēr Bārnijs sūca kafiju, Dallass Levijs dūca telefona klausulē kā apkaitināta lapsene.
— Es piekrītu, piekrītu, Dailas, — Bārnijs atčērk- stēja, jo bija izsmēķējis trīs paciņas cigarešu un sabojājis savas balssaites. — Tikai paliec pie viņa un mēģini viņu nomierināt, neviens vairs nerādās tuvumā tām vecajām noliktavām … Labi, par pēdējām trim stundām tu saņemsi dubultlikmi… Lai iet, tagad saņemsi trīskāršu, es parakstīšu. Tikai turi viņu aiz atslēgas, kamēr neesam izlēmuši, ko ar viņu iesākt. Un pasaki doktoram Linam, lai, tiklīdz yar, atnāk pie manis. Viss.
Bārnijs nolika klausuli un mēģināja koncentrēt uzmanību uz priekšā guļošo izdevumu lapu. Pagaidām gandrīz vai pie katras rindiņas stāvēja jautājuma zīme, nebija grūti paredzēt, ka šī filma izmaksās dārgi. Bet kas būs, ja policija dabūs zināt, ka noliktavā ieslēgts vikings? Vai var apsūdzēt, ja nolaupīts cilvēks, kas miris gandrīz pirms tūkstoš gadiem?
— Galva griežas, — Bārnijs nopurpināja un sniedzās pēc jaunas kafijas tasītes.
Profesors Hjūits, spirgts kā vienmēr, staigāja šurpu turpu pa kabinetu, griezdams kabatas aritmometra kloķi un ierakstīdams rezultātus piezīmju grāmatiņā.
— Vēl nekā, profesor? — Bārnijs jautāja. — Vai mēs varam nosūtīt atpakaļ pagātnē kaut ko lielāku par mūsu smago mašīnu?
— Esiet pacietīgāks. Daba atklāj savus noslēpumus ļoti negribīgi, un atklājums var iet secen, ja komats desmitzīmju ciparā nav ielikts pareizajā vieta. Bez parastajām četrām telpas un laika dimensijām jāņem vērā vēl trīs papildu dimensijas — pārvietošanās telpā, masa un kumulatīvā kļūda, kurai par iemeslu, pēc mana uzskata, ir entropija …
— Lieciet mani mierā ar detaļām, tikai atbildiet. Vairāk nekas man nav vajadzīgs.
Selektors uz galda iedūcās, un Bārnijs pateica sekretārei, lai ved doktoru Linu iekšā. Lins atteicās no cigaretes un ielocīja savu garo augumu krēslā.
— Klājiet vaļā sliktās vēstis, — teica Bārnijs. — Varbūt tā ir jūsu parastā sejas izteiksme? Neveicas ar vikingu?
— Kā jau jūs teicāt, neveicas. Redziet, tā kā mana vecnorvēģu valodas prasme ir tālu no pilnības un piedevām vēl Otars izrāda mazu interesi par to, ko es mēģinu ar viņu pārrunāt, tad izvirzās sazināšanās problēma. Tomēr man šķiet, ka ar zināmiem veicināšanas pasākumiem viņu varētu pārliecināt, ka viņam ir jāapgūst angļu valoda.
— Veicināšanas pasākumiem? …
— Ar naudu vai tās ekvivalentu vienpadsmitajā gadsimtā. Kā vairums vikingu, viņš ir kārs uz naudu un darīs visu, lai tiktu pie augsta stāvokļa un bagātības, kaut gan labprātāk panāktu to ar cīņu un asinsizliešanu.
— Protams. Mēs varam maksāt viņam par valodas stundām, grāmatvedība jau izstrādājusi valūtas kursu, un tas ir par labu mums. Bet kā ar laiku? Vai jūs varat iemācīt viņu runāt angliski divās nedēļās?
— Tas nav iespējams. Ar studentu, kas pats cenšas apgūt valodu, to varētu panākt, bet ne ar Otaru. Maigi sakot, viņš to negrib, pie tam ir apņēmies nedarīt neko, kamēr nebūs atbrīvots.
— Tas ir diezgan svarīgi! — teica Bārnijs un juta pēkšņu vēlēšanos izraut sev kumšķi matu. — Varu
iedomāties to pluskataino ērmu ar gaļas cirvi Holivudas un Vaina ielas stūrī. Par to nevar būt ne runas!
— Ja es drīkstētu kaut ko ierosināt… — ierunājās / profesors Hjūits, apstādamies pie Bārnija galda.
— Ja doktors Lins atgrieztos ar šo aborigēnu viņa laikā, viņam būtu lieliska iespēja mācīt angļu valodu vikingam ierastā vidē, kas viņu gan iedrošinātu, gan nomierinātu.
— Mani tas neiedrošinās un nenomierinās, profesor, — dzedri atteica Lins. — Dzīve tajos laikos bijusi nežēlīga un īsa.
— Esmu pārliecināts, ka var veikt drošības pasākumus, doktor, — teica Hjūits, atsākdams savus aprēķinus.— Man šķiet, ka filoloģiskās perspektīvas tālu pārsniegs personiskās drošības faktoru …
— Tā tas tiešām ir, — Lins piekrita, ar neredzošām acīm skatīdamies uz laika dzīlēs apraktajiem lietvārdiem, saknēm, locījumiem un dzimtēm.
— … nerunājot par to, ka laika faktors šajā gadījumā var tikt grozīts tā, lai būtu izdevīgi mums. Džentlmeņi, mēs varam laiku saspiest vai izstiept pēc savas patikas! Doktors Lins var iztērēt Otara mācīšanai desmit dienas, desmit mēnešus vai desmit gadus, bet no tā brīža, kad mēs atstāsim viņu vikingu laikmetā, līdz tam brīdim, kad atkal redzēsim savā vidū, no mūsu viedokļa būs pagājušas dažas minūtes.
— Ar diviem mēnešiem pietiks, — izgrūda Lins,
— ja gribat zināt manu viedokli.
— Tad ir labi,— sacīja Bārnijs. — Lins kopā ar vikingu atgriezīsies pagātnē un iemācīs viņam angļu valodu, bet mēs ar uzņemšanas grupu ieradīsimies divus mēnešus vēlāk pēc vikingu laika un sāksim filmjt.
— Es neesmu devis savu piekrišanu, — Lins spurojās pretī. — Briesmas …
— Interesanti, kā tas ir, kad esi pasaulē vienīgais vecnorvēģu valodas speciālists? — jautāja Bārnijs,
kuram bija zināma pieredze ar akadēmiski domājošiem cilvēkiem, un Lina plati ieplestās acis liecināja, ka bulta trāpījusi mērķī. — Lieliski. Detaļas apsvērsim vēlāk. Tagad jums vajadzētu aiziet un pamēģināt to ieskaidrot Otaram. Ieminieties par naudu. Mēs piespiedīsim viņu parakstīt līgumu un ietversim tajā punktu par soda naudu, tā ka jūs varēsiet justies drošs, kamēr vien viņš gribēs saņemt naudu.
— To varētu, — Lins piekrita, un Bārnijs saprata, ka doktors ir noķerts uz āķa.
— Tad ir labi. Ejiet pie Otara un mēģiniet dabūt viņa piekrišanu, bet es pa to laiku sazināšos ar līgumu daļu un palūgšu sastādīt vienu no viņu šķietami likumīgajiem katorgas līgumiem. — Viņš nospieda selektora pogu. — Savieno mani ar līgumu daļu, Betij. Un kur tad ir mans benzedrins?
— Es zvanīju uz ambulanci pirms stundas, — nopīkstēja selektors.
— Pazvani vēlreiz, ja gribi, lai neizlaižu garu pirms pusdienlaika.
Līdzko Jenss Lins bija izgājis, durvīs parādījās mazs austrumnieciska izskata cilvēciņš ar skābu seju, ģērbies rožainās biksēs, ķiršsarkanā kreklā un tvīda sporta žaketē.
— Sveiks, Čārlij Čang, — Bārnijs noducināja, sniegdams roku. — Ilgi neesmu tevi redzējis.
— Veselu mūžību, Bārnij, — Cārlijs atbildēja, plati smaidīdams un kratīdams pasniegto roku. — Priecājos par izdevību atkal strādāt ar tevi.
Viņi nevarēja ciest viens otru, un, līdzko bija sarokojušies, Bārnijs aizdedzināja cigareti, bet Canga sejā parādījās parastā skābā izteiksme.
— Kas tad šobrīd tiek cepts augšā? — viņš jautāja.
— Trīs stundas gara dārga platekrāna filma, un tu esi vienīgais cilvēks, kas var uzrakstīt scenāriju.
— Mums nepietiek grāmatu sižetu, Bārnij, bet es mūždien esmu uzskatījis, ka «Zālamana dziesma», kurā ir sekss bez neķītrībām, būtu …
— Sižets jau ir atrasts — pilnīgi jauns uzskats, ka Ziemeļameriku atklājuši vikingi.
Čanga seja kļuva vēl skābāka.
— Skan labi, Bārnij, bet tu zini, par kādām tēmām es rakstu. Nedomāju, ka vikingi būtu man piemēroti.
— Tu esi labs rakstnieks, Cārlij, un tas nozīmē, ka tev viss ir piemērots. Bez tam neaizmirsti, ka esi parakstījis līgumu, ha-ha! — Bārnijs piebilda, izvilkdams dunci no maksts dažas collas, lai tas būtu redzams.
— Līgumu aizmirst nedrīkst, ha-ha! — Cārlijs salti piekrita. — Mūždien esmu sapņojis uzrakstīt scenāriju kādai vēsturiskai filmai.
— Vareni! — iesaucās Bārnijs, atkal pievilkdams sev tuvāk lapiņu ar filmas budžetu. Durvis atvērās, un kurjers iestūma ar grāmatām piekrautus ratiņus. Bārnijs norādīja uz tām. — Te ir no bibliotēkas viss, kas tev nepieciešams. Pārskrien ar acīm, un pēc kāda laiciņa mēs apspriedīsimies.
— Pēc kāda laiciņa, kā tad, kā tad, — sacīja Cangs, salti lūkodamies uz vairākiem desmitiem biezu sējumu.
— Pieci tūkstoši septiņi simti septiņdesmit trīs komats divdesmit astoņas simtdaļas kubikmetra ar pārslodzi divpadsmit tūkstoši septiņi simti septiņdesmit septiņi komats sešdesmit divas simtdaļas kilograma, ja enerģijas patēriņš palielinās par divdesmit septiņiem komats divas simtdaļas procentiem, — pēkšņi teica profesors Hjūits.
— Pie joda, par ko jūs tur runājat? — izgrūda Bārnijs.
— Tie ir skaitļi, kurus jūs man prasījāt, — kādu kravu vremeatrons var pārcelt pagātnē, palielinot elektriskās enerģijas padevi.
— Ļoti jauki. Bet tagad pasakiet to angļu valodā.
— Vienkārši izsakoties … — Hjūits izbolīja acis un vienā elpas vilcienā noburkšķēja: — Es uzskatu, ka laikā var pārvietot četrpadsmit tonnas smagu kravu, kuras izmēri ir divpadsmit reiz divpadsmit reiz četrdesmit pēdas.
— Tā jau ir saprotamāk. Tur varētu ievietot visu, kas mums vajadzīgs.
— Te būs līgums, — teica Betija, nomezdama uz rakstāmgalda astoņas lappuses garu dokumentu.
— Labi, — teica Bārnijs, ātri pāršķirstīdams čaukstošās lapas. — Pasauc Dallasu Leviju.
— Pieņemamajā istabā jūs gaida mis Touva.
— Tikai ne tagad! Pasaki viņai, ka man uznāca spitālības lēkme. Un kur ir mans benijs? Ar kafiju vien es šorīt neizturēšu.
— Es jau trīs reizes zvanīju uz ambulanci. Šķiet, ka šodien viņiem trūkst cilvēku.
— Biezādainie jaukteņi! Tad labāk aizej un pati atnes man benzedrinu.
— Bārnij Hendrikson, gadiem neesmu tevi redzējusi …
Sie čērkstošā balsī teiktie vārdi noskanēja pa visu kabinetu, un tajā tūlīt iestājās klusums. Niekvaloži melsa, ka Slaitijai Touvai piemītot tādas aktrises spējas kā marionetei, kurai pārtrūkuši diegi, tāds saprāts kā čihuahua pērtiķim un tādi tikumi kā Fanijai Hillai. Viņiem bija taisnība. Tomēr ne jau ar šīm īpašībām jeb šo īpašību trūkumu varēja izskaidrot viņas panākumus. Vienīgā īpašība, kuras Slaitijai bija pārpārēm, bija sievišķā pievilcība plus spēja atrast kopīgu valodu, ja tā var teikt, hormonu līmenī. Slaitija izplatīja ne tikdaudz seksa, cik seksuālās pieejamības aromātu. Un arī tas bija taisnība. Sis aromāts bija tik stiprs, ka ar niecīgiem zudumiem izlauzās cauri visām filmas, lēcu un projektoru barjerām un versmīgi kūpošs rio Sudrabotā ekrāna plūda pāri skatītājiem. Viņas filmas ienesa naudu. Vairumam sieviešu tās nepatika. Tagad šis aromāts, laika, telpas un celuloīda neiegrožots, bija ielauzies kabinetā un pamodinājis vīriešos nevaldāmu kaislību.
Betija skaņi nošņaukājās un šāvās ārā no istabas, kaut gan durvīs, kur sāniski stāvēja aktrise, bija spiesta samazināt ātrumu. Nebija samelots, ka Slaitijai ir viskuplākās krūtis Holivudā.
— Slaitij … — teica Bārnijs, un viņa balss aizlūza. Acīmredzot bija izsmēķēts pārāk daudz cigarešu.
— Bārnij, dārgais… — teica aktrise, kamēr apaļo kāju hidrauliskie virzuļi lēni un līdzeni dzina viņu pāri kabinetam. — Neesmu redzējusi tevi veselu mūžību.
Atspiedusies ar rokām pret galda malu, Slaitija noliecās uz priekšu; zemes pievilkšanas spēks nostiepa uz leju viņas blūzītes plāno audumu, un acīm atklājās vismaz deviņdesmit astoņi procenti viņas raženo krūšu. Bārnijs juta, ka viņš iekrīt to dziļajā aizā.
— Slaitij, — Bārnijs teica, pēkšņi pielēkdams kājās. — Es gribētu aprunāties ar tevi par šo filmu, kuru esam iecerējuši uzņemt, bet tu redzi, ka pašreiz man nav laika …
Viņš nevilšus bija satvēris Slaitijas roku, un tagad tā viņa pirkstos sāka pulsēt kā liela, karsta trauksmaina sirds, un aktrise liecās vēl tuvāk. Bārnijs atrāva roku.
— Ja tu mazlietiņ pagaidīsi, es būšu tavā rīcībā, līdzko būšu brīvs.
— Tad es apsēdīšos tepat pie sienas, — Slaitija teica aizsmakušā balsī. — Es nevienu netraucēšu.
— Jūs mani saucāt? — no sliekšņa jautāja Dallass Levijs, uzrunādams Bārniju un vienlaikus ar acīm aprīdams sievieti. Hormoni bija saskārušies ar hormoniem, un Slaitija dziļi nopūtās. Bārnijs tikai tīksmi pasmaidīja.
— Jā, — viņš sacīja, izvilkdams līgumu no papīru kaudzes.
— Aiznes to Linam un pasaki, lai viņa draugs paraksta. Vai vēl ir kādas nepatikšanas?
— No tā brīža, kad konstatējām, ka viņam garšo piededzināts bifšteks un alus, vairs nekādu. Tagad, kad viņš sāk uztraukties, mēs iegrūžam viņam rīklē vēl vienu bifšteku un kvartu alus, un viņš nomierinās. Pagaidām ir izlietoti astoņi bifšteki un astoņas kvartas alus.
— Lai paraksta, — teica Bārnijs, un viņa skatiens nejauši apstājās pie Slaitijas, kas bija iegrimusi atzveltnes krēslā un sakrustojusi ar zīdu apvilktās kājas. Uz viņas prievītēm bija mazas rožainas lentītes …
— Ko tu teiksi, Cārlij? — Bārnijs jautāja, nevarīgi saplakdams savā grozāmajā krēslā un pagriezdamies par simt astoņdesmit grādiem. — Vēl kaut ko izdomāji?
Cārlijs Cangs ar abām rokām pacēla biezu sējumu.
— Esmu ticis līdz pirmā sējuma trīspadsmitajai lappusei, un vēl vairākas grāmatas ir jāizšķirsta.
— Tas ir tikai ilustratīvais materiāls, — teica Bārnijs.— Tagad mēs varam lielās līnijās uzmest plānu, bet detaļas izdomāsi vēlāk. L. M. ierosināja sacerēt sāgu, un nevar teikt, ka tā būtu peļama doma. Darbība sāksies Orkneju salās apmēram pirms tūkstoš gadiem, kad notikums seko notikumam. Tur būs norvēģu kolonisti, laupītāji vikingi un līdz baltkvēlei sakaitēta atmosfēra. Varbūt var sākt ar vikingu braucienu — kuģis ar pūķa galvu slīd pa tumšiem ūdeņiem, saproti.
— Tāpat kā kovboju filmu, kad bandīti, gatavodamies aplaupīt banku, klusi iebrauc pilsētā?
— Apmēram tādā garā. Galvenais varonis ir vi
kingu vadonis vai atbraucēju virsaitis, tu jau pats zināsi, kā labāk. Notiek kauja, tad vēl kas tamlīdzīgs, tāpēc varonis nolemj ar savu cilti pārcelties uz jauno zemi — Vinlandi, par kuru viņš nupat dzirdējis.
— Kaut kas līdzīgs Rietumu pakļaušanai?
— Pareizi. Tad ceļojums, vētra, kuģa bojāeja, izkāpšana krastā, pirmā apmetne, kauja ar indiāņiem. Domā vērienīgāk, jo esam paredzējuši daudzus masu skatus. Nobeidz ar augstu noti — saulrieta gaismā.
Bārnijs runāja, bet Cārlijs Cangs rakstīja piezīmes uz grāmatas titullapas un piekrītoši klanīja galvu.
— Jā, vēl kas, — viņš teica, pastiepdams uz priekšu grāmatu. — Daži vārdi šajā grāmatā ir tīrā izdoma. Paklausies, vienu sauc Eijolfs Smirdošais. Tad ir vēl Pigs Leduslācis, Ragnārs Spalvainās Bikses un miljons citu. Vai var viņus ielikt joka pēc?
— Tā ir nopietna filma, Cārlij, ne mazāk nopietna par tām, kuras tu esi taisījis līdz šim.
— Noteicējs esi tu, Bārnij. Tas ir tikai priekšlikums. Bet kā ar mīlestības līniju?
— Savērp to jau sākumā, tu gluži labi zini, kā to dara.
— Šī loma ir radīta man, mīļo Bārnij, — kāds iečukstēja viņam ausī, un siltas rokas vilka viņu klāt pie tvirtas miesas.
— Neļauj viņam pieglaimoties, Slaitij, — teica apslāpēta balss. — Bārnijs Hendriksons ir mans draugs, mans ļoti vecs draugs un piedevām vēl izmanīgs biznesmenis, gudrs pēc velna, tā ka, lai ko tu viņam solītu, man diemžēl tas jāsaka, es iepriekš uzmanīgi izskatīšu visus līgumus, iekams tos parakstīšu.
— Aiven, — teica Bārnijs, cenzdamies atraisīties no smaržīgā astoņkāja skavām, •— paved savu klientu uz kādu brīdi tālāk, un tad es nodarbošos ar tevi. Nezinu, vai mums izdosies vienoties, bet runāt mēs taču varam.
Aivens Grisinijs, kas, par spīti taisnajiem matiem, līkajam degunam un saburzītajam, ar blaugznām nobirušajam uzvalkam, izskatījās pēc īsta blēža, patiešām bija īsts blēdis. Viņš saoda dolārus desmit jūdzes pret vēju negaisā ar krusu un pastāvīgi nēsāja līdzi sešpadsmit pildspalvas, kuras viņš uzpildīja katru rītu pirms iešanas uz kantori.
— Sēdi tepat, bērniņ, — viņš sacīja, ar ievingrinātu kustību iestumdams Slaitiju kaktā. Tā kā viņa nebija piestūķēta ar banknotēm, viņš bija imūns pret tās burvību. — Bārnijs Hendriksons izdara, ko solījis, pat vēl vairāk.
Telefons iezvanījās tieši tajā brīdī, kad, vicinādams līgumu, kabinetā ienāca Jenss Lins.
— Otars nevar . to parakstīt, — viņš paziņoja. — Līgums ir angļu valodā.
— Tad pārtulkojiet, jūs taču esat tehniskais padomnieks. Acumirkli.
Bārnijs paņēma klausuli.
— Es varu pārtulkot līgumu. Tas ir ārkārtīgi grūti, bet iespējams, taču kāda tam nozīme? Viņš tik un tā neprot lasīt.
— Acumirkli pagaidiet, Lin. Nē, ne tu, Sem. Zinu, Sem … Protams, es redzēju priekškalkulāciju, es pats to sastādīju. Nē, nejautā, kur es dabūju LSD … Esi reālists. Piekrītu, ne jau pirmo reizi mēs esam ar pīpi uz jumta… Tu nesaproti, ka filmu var uzņemt tā skaitļa robežās plus vai mīnus piecdesmit tūkstoš .. . Nesaki, ka tas nav iespējams, Sem. Mēs paveiksim arī neiespējamo, tikai tas prasīs vairāk laika, tu jau zini parunu. Ko?… Tieši pa telefonu? Sem, esi prātīgs. Man pašreiz kabinetā īsts Barnuma un Beilija cirks, nav īstais laiks iedziļināties visos sīkumos … Atkratīties? Man? Nemūžam! Jā, katrā ziņā pajautā viņam, L. M. ir lietas kursā par šo filmu no paša sākuma, viņš uzmana katru soli, un gan tu redzēsi, ka
viņš mani atbalstīs visos jautājumos … Pareizi… Tev tāpat, Sem.
Bārnijs nolika klausuli, un Cārlijs Cangs teica:
— Viņa saņemta gūstā, kad apmetnei uzbrukuši pirāti, filmas sākumā viņa tam nikni pretojas, bet tad, viņai pašai par spīti, naids pārvēršas par mīlestību.
— Mani vēl nekad nav saņēmuši gūstā, — sēri no- čērkstēja Slaitija.
— Laba doma, Cārlij, — Bārnijs piekrita.
— Un pat ja viņš prastu lasīt, tad viņš neprot rakstīt, — teica Lins.
— Ar ārzemju aktieriem tāda problēma mums radusies ne vienu reizi vien, — Bārnijs viņu mierināja.
— Piespraud līgumam klāt precīzu tulkojumu, kuru apstiprinājis divvalodu notārs, tad Otars lai pamērcē īkšķi tintē un uzspiež katram dokumentam. Abus nospiedumus lai apstiprina divi neitrāli liecinieki, un šo papīru atzīs jebkurā pasaules tiesā.
— Nebūs viegli sameklēt notāru, kas vienlīdz labi prastu angļu un vecnorvēģu valodu …
— Pajautā kadru daļā, viņi dabūs, ko vien vajag.
— Te būs zāles, mister Hendrikson, — teica sekretāre, ienākdama pa vaļā atstātajām durvīm un nolikdama uz rakstāmgalda ar benzedrina tabletēm pilnu pudelīti.
— Par vēlu, — Bārnijs nočukstēja, stīvi blenzdams uz to, — par vēlu.
Vienlaikus iezvanījās telefons un selektors; Bārnijs izkratīja uz delnas divas tabletes un uzdzēra tām virsū aukstu, melnu, pēc kartona smaržojošu kafiju.
— Hendriksons klausās, — viņš sacīja, nospiezdams selektora sviriņu.
— Bārnij, tūlīt ienāc pie manis, — teica L. M. balss.
Betija pacēla klausuli.
— Te L. M. Grīnspena sekretāre, — viņa teica.
— L. M. grib, lai jūs tūlīt ieejat pie viņa.
— Zinu.
Bārnijam sāpēja muskuļi, kad viņš piecēlās un nodomāja,. cik laika vajadzīgs, lai benzedrins sāktu iedarboties.
— Ķeries pie darba, Cārlij, man būs vajadzīgs scenārija konspekts — uz pāris lapiņām un pēc iespējas ātrāk.
Kad Bārnijs gāja garām, Aivena Grisinija roka sniedzās pēc viņa žaketes atloka, bet Bārnijs manīgi izvairījās.
— Pagaidi mirklīti, Aiven, kad atnākšu atpakaļ no L. M., es parunāšu ar tevi. — Balsu koris uzreiz apklusa, kad viņš aizvēra durvis. — Esi tik laba, Betij, iedod man savu dvieli, — Bārnijs palūdza.
Betija pasniedza viņam dvieli, un viņš aplika to ap pleciem, malu rūpīgi aizbāzdams aiz krekla apkaklītes. Tad viņš noliecās un pabāza galvu zem krāna, un nosēcās vien, kad Betija palaida ūdeni. Vairākas sekundes viņš ļāva ledainajai strūklai tecēt uz pakauša un kakla, tad atliecās taisni un noslaucījās. Betija aizdeva viņam savu suku. Tagad Bārnijs jutās vārgāks, tomēr labāk un, ielūkojies spogulī, redzēja, ka izskatās gandrīz pēc cilvēka. Gandrīz.
— Pieslēdz durvis, — teica L. M., kad Bārnijs bija ienācis viņa kabinetā, tad, tusnīdams no piepūles, ar plakanknaiblēm pārknieba telefona vadu. — Vairāk neviena nav, Sem?
— Tas bija pēdējais, — atteica Sems pelēkā, bezkrāsainā balsī. Arī viņš pats izskatījās pelēks un bezkrāsains, bet tā, protams, bija aizsargkrāsa, kopš Sems strādāja par L. M. personisko grāmatvedi un bija izdaudzināts kā pasaules izcilākais speciālists, kas pārzina korporāciju finanses un prot izvairīties no nodokļiem. Viņš piespieda pie krūtīm mapi ar dokumentiem un paskatījās uz L. M. — Tas vairs nav nepieciešams,— viņš teica.
— Var jau būt, var jau būt, — sacīja L. M. un tusnīdams atkrita krēslā. — Bet, līdzko es izrunāju vārdu «banka», ja vadi nav pārgriezti, man uzreiz sākas sirdsklauves. Neko labu es tev nevaru pavēstīt, Bārnij.— Viņš nokoda cigāram galu. — Mēs esam izputināti.
— Ko tas nozīmē? — Bārnijs skatījās no vienas neizdibināmās sejas uz otru. — Vai tas ir joks?
— L. M. grib teikt, — paskaidroja Sems, — ka «Cli- mactic Studios» drīz bankrotēs.
— Mēs esam uz sēkļa, viss mans mūža darbs pagalam,— teica L. M. dobjā balsī.
Sems mehāniski palocīja galvu kā vēderrunātāja lelle un teica:
— Tāda ir situācija vispārējos vilcienos. Parasti mēs tikai pēc trim mēnešiem nosūtām finansu atskaites bankām, kurām, kā tu zini, pieder mūsu studijas kontrolpakete. Taču mums nezināmu iemeslu dēļ viņi sūta savus revidentus pārbaudīt grāmatvedības dokumentus jau nākamnedēļ.
— Un?… — jautāja Bārnijs, juzdams, ka mazliet sāk griezties galva. Klusums kļuva neizturams, un viņš pielēca kājās un sāka staigāt pa kabinetu. — Un viņi atklās, ka studija ir uz sēkļa, ka visa peļņa ir tikai uz papīra, — Bārnijs pagriezās un dramatiski pastiepa pirkstu pret L. M., — un ka visa nauda pārsūknēta L. M. Grīnspena fondā, kas nav aplikts ar nodokli. Nav ko brīnīties, ka jūs to nepārdzīvosiet, L. M. Lai studija iet dibenā, L. M. Grīnspens soļo tālāk!
— Uzmanīgāk ar vārdiem! Nav labi darbiniekam tā runāt ar cilvēku, kas nostādījis viņu uz kājām …
— Un tagad nogāž zemē, pilnīgi pareizi! — Bārnijs teica un iesita ar plaukstu sev pa kaklu stiprāk, nekā bija paredzējis. — Paklausieties, L. M., — viņš ierunājās lūdzošā balsī, berzēdams sāpošo vietu, — kamēr cirvis nav kritis, mums vēl ir izredzes. Jūs taču uzskatījāt, ka ir cerības uz glābiņu, citādi nebūtu saistījies ar profesoru Hjūitu un viņa mašīnu. Jūs droši vien domājāt, ka lielie kases ienākumi mazinās banku spiedienu un padarīs firmu maksātspējīgu. Mēs vēl varam to panākt.
L. M. grūtsirdīgi papurināja galvu.
— Nedomājiet, ka ir patīkami spiest roku cilvēkam, kas var iegrūst tev mugurā nazi, bet ko lai es daru? Protams, lieli ienākumi, pat uzņemta, bet uz ekrāniem neizlaista filma dotu mums iespēju smieties par bankas revīziju. Bet mēs taču nevaram dabūt filmu gatavu nedēļas laikā.
«Mēs taču nevaram dabūt filmu gatavu nedēļas laikā!» Šie vārdi grozījās Bārnija kofeīna notrulināto un ar benzedrinu pārsātināto smadzeņu rievās, uzvandīdami kaut kādas nepatīkamas atmiņas.
— L. M., — Bārnijs dramatiski teica, — jums būs infarkts.
— Pipars uz mēles! — L. M. izdvesa un saķēra tauku kārtu sirds apvidū. — Nerunā tā. Pietiek ar vienu infarktu, lai aizietu pie senčiem.
— Uzklausiet mani. Jūs kopā ar Semu ejat uz mājām, lai pastrādātu ar grāmatvedības dokumentiem, un ņemat tos līdzi. Jūs saslimstat. Tie var būt gremošanas traucējumi, tas var būt infarkts. Jūsu ārsts apgalvo, ka tas esot infarkts. Pateicībā par naudu, kuru jūs esat viņam maksājis, viņam jāizrāda vismaz šī nelielā laipnība. Pāris dienas visi skraida un vaimanā, grāmatvedības papīri ir piemirsti, un tad pienāk nedēļas nogale. Līdz pirmdienai, varbūt pat līdz otrdienai nevienam ne prātā nenāk skatīties papīrus.
— Līdz pirmdienai, — stingri teica Sems. — Tu nepazīsti bankas. Ja neparādīsim dokumentus pirmdien, viņi aizsūtīs pie L. M. uz mājām ar ārstiem pilnu autobusu.
— Nu labi, līdz pirmdienai. Tik un tā laika pietiek.
— Lai būtu līdz pirmdienai. Bet kāda tur starpība? Atklāti sakot, es nezinu, kur sprukt, — L. M. teica, savilka uzacis un tiešām izskatījās pēc sprukās nonākuša.
— Starpība ir tāda, L. M. Pirmdien es atnesu jums gatavu filmu. Filmu, kas ar savu garumu, platumu un krāsu vien ienesīs divus trīs miljonus.
— Tas nav iespējams!
— Ir iespējams! Jūs aizmirstat vremeatronu. Sī mašīna darbojas. Atcerieties, vakar vakarā jūs nodomājāt, ka mēs esam izgājuši uz minūtēm desmit. — L. M. negribīgi pamāja ar galvu. — Pēc jūsu laika tā arī bija. Bet pēc vikingu laika mēs sabijām pagātnē vairāk kā stundu. Mēs varam to atkārtot. Nosūtiet uzņemšanas grupu ar visu nepieciešamo pagātnē, un lai tā paliek tur tik ilgi, kamēr filma gatava.
— Tu gribi teikt…
— Tieši tā. Kad mēs atgriezīsimies ar gatavu filmu, jums liksies, ka pagājušas tikai desmit minūtes.
— Kāpēc par to netika padomāts jau agrāk? — L. M. jautāja, laimīgi smaidīdams.
— Daudzu iemeslu dēļ…
— Tu gribi man teikt… — Sems paliecās uz priekšu tik tālu, ka gandrīz vai izkrita no krēsla, un viņa sejā parādījās kaut kas līdzīgs izteiksmei, varbūt pat smaidam. — Tu gribi teikt, ka mēs maksāsim tikai par desmit filmas uzņemšanas minūtēm?
— To es negribēju teikt, — Bārnijs atcirta. — Jau iepriekš gribu brīdināt, ka ar grāmatvedību būs zināmas galvassāpes. Tomēr, lai jūs uzmundrinātu, es garantēju, ka mēs uzņemsim uz vietas — ar daudziem masu skatiem — aptuveni par vienu desmito daļu no tās naudas, ko izmaksā uzņemšana Spānijā.
Semam iemirdzējās acis.
— Es nezinu šā projekta detaļas, L. M., bet dažas no tām man šķiet visai interesantas.
— Vai tu varēsi to izdarīt, Bārnij? Varēsi uzņemt tādu filmu?
— Varēšu, ja jūs man visādi palīdzēsiet un neko nejautāsiet. Šodien ir otrdiena. Es neredzu iemesla, kāpēc mēs nevarētu pabeigt sagatavošanas darbus līdz sestdienai. — Bārnijs paskaitīja uz pirkstiem. — Mums jāparaksta līgumi ar galveno lomu tēlotājiem, jānodrošinās ar filmu, jānokomplektē tehniskais personāls, jāpaņem vismaz divas rezerves kameras … — Viņš sāka murmināt pie sevis, uzskaitīdams visu nepieciešamo. — Jā, — viņš beidzot sacīja, — mēs varam to izdarīt.
— Un tomēr es nezinu . >. — domīgi ierunājās L. M. ■—Tā ir traka ideja.
Filmas nākotne karājās mata galā, un Bārnijs izmisīgi meklēja pārliecinošu pierādījumu.
— Vēl ko es gribēju teikt, — viņš sacīja. — Ja mēs filmēsim sešus mēnešus, visiem būs jāmaksā alga par sešiem mēnešiem. Bet, ja mēs kinokameras un pārējo aparatūru noīrēsim, mums būs jāmaksā tikai par da- žām dienām.
— Bārnij, — teica L. M., apsēzdamies krēslā taisnāk,— es uzticu filmu tev.
5
— Jūs vēl dzirdēsiet par Kinckitu, mister Hen- clrikson.
— Bārnij.
— Vēl dzirdēsiet, Bārnij, un tas vairs nav aiz kalniem. Pēc kara itālieši radīja neoreālismu, tad to nomainīja angļu kinematogrāfijas virtuves izlietnes reālisms. Bet gan jūs redzēsiet, ka Roma vēl nav mirusi. Tādi puiši kā es uz īsu laiciņu ierodas Holivudā, apgūst dažus jaunus tehniskus paņēmienus …
— Sapelna tīri labu naudiņu …
— Es nenoliedzu, Bārnij, ka raujos jenkiju dolāru dēļ… Bet, ziniet, neko lielu krāsainajā filmā šajā dienas laikā mēs neuzņemsim. — Runātājs pavicināja astoņmilimetrīgo «Boleksu», kas karājās siksniņā viņam ap roku. — Vajadzēja ielādēt melnbalto «Tri-X». Pulkstenis ir jau pieci.
— Neraizējieties, Džīno, gaismas jums būs pietiekami, ticiet man. — Bārnijs pacēla galvu un redzēja pa noliktavas durvīm iznākam Emoriju Blestedu. — Panāc šurp, Emorij, — viņš uzsauca. — Tas ir mūsu operators Džīno Antonelli. Emorijs Blesteds, inženieris.
— Priecājos iepazīties, — teica Emorijs, spiezdams itālietim roku. — Mani vienmēr ir interesējis, kā jums izdevies panākt tos atbaidošos efektus «Rudens mīlā».
— Jūs domājat «Porco Mondo»? Tie nav efekti, tieši tādi izskatās daži Dienvidslāvijas apgabali.— Viņš pagriezās pret Bārniju. — Dallass lūdza, lai pasaka jums, ka viņi būs klāt ar Otaru pēc piecām minūtēm.
— Sen bija laiks. Lai profesors iesilda savu mašīnu.
Bārnijs, viebdamies no sāpēm, ierausās armijas mašīnā un atkrita uz kastēm. Viņš bija pamanījies kādu stundu nosnausties uz kušetes savā kabinetā, bet viņu bija pamodinājis L. M. steidzams uzaicinājums, un viņam vajadzēja kāpt augšā uz L. M. kabinetu, lai ilgi strīdētos par filmas budžetu. Izklaidība lika sevi manīt.
— Esmu no jauna noregulējis savas ierīces, — teica profesors Hjūits, līksmi bungodams pa vremeatrona skalu, — tā ka turpmāk varu garantēt nākamajiem ceļotājiem maksimālu laika un ģeogrāfisko precizitāti.
— Brīnišķīgi. Noregulējiet visu tā, lai mēs ierastos tajā pašā vietā, kur iepriekšējo reizi, tajā pašā dienā un stundā. Toreiz bija labs apgaismojums …
Durvis atsprāga vaļā, un noliktavu piepildīja skaļa dziedāšana rīkles balsī. Iestreipuļoja Otars, kuru katrs no savas puses balstīja Jenss Lins un Dallass Levijs, kas viņu drīzāk turēja nekā valdīja, jo vikings bija pilns kā zeķe. Aiz viņiem nāca Tekss Antonelli stumdams līdz augšai ar kastēm piekrautus ratiņus. Visi trīs kopīgiem spēkiem iesvieda vikingu ratiņos, kur viņš, svētlaimīgi murmulēdams, tūlīt aizmiga. Viņu no visām pusēm apkrāva ar kastēm.
— Kas tajās ir iekšā? — apjautājās Bārnijs.
— Preces maiņai, — atbildēja Lins, ar pūlēm ieceldams mašīnā lielu redeļu kasti ar uzrakstu «Viskijs Džeks Daniels». — Otars parakstīja līgumu. Es biju gaužām pārsteigts, ka te izdevās sameklēt islandiešu notāru …
— Holivudā var atrast visu ko.
— Un Otars bija ar mieru mācīties angļu valodu, līdzko būs ticis atpakaļ pie savējiem. Viņam parādījusies manāma interese par attīrītiem dzērieniem, un mēs vienojāmies, ka par katru mācību dienu viņš dabūs pudeli viskija.
— Vai tad nevarējāt iesmērēt viņam kādu suslu? — Bārnijs jautāja, kad mašīnā nozuda otra «Džeka Da- niela» kaste. — Es jau paredzu, ka man vajadzēs izgrozīties ar blēdībām.
— Mēs mēģinājām, — teica Dallass, celdams pār bortu trešo kasti. — Iegrūdām šim kaut ko līdzīgu «Vecajam mētelim», deviņdesmitpiecgrādīgo maizes spirtu, bet nekas nesanāca. Viņš kļuvis izvēlīgs. Divi mēneši, piecas kastes,-—tāda ir noruna.
Jenss Lins rāpās iekšā mašīnā, un Bārnijs apbrīnoja viņa sapiera zābakus, stulpiņus, mednieka svārkus ar neskaitāmām kabatām un maksti ar nazi.
— Kādos džungļos tad jūs līdīsiet? — viņš jautāja.
— Gribu tikai palikt dzīvs un justies ērti, — Lins paskaidroja, atbrīvodams vietu guļammaisam un milzīgai lādei, kuru Dallass tusdams iecēla mašīnā. — Te man ir DDT pret utīm, kuru tur droši vien netrūkst, halazona tabletes dzeramajam ūdenim un konservu krājumi. Ēdienkarte tajos laikos bija ierobežota, un es esmu pārliecināts, ka mūsdienu cilvēkam tā neder. Tāpēc es nolēmu veikt dažus vienkāršus piesardzības pasākumus.
— Jūs esat tālredzīgs, — teica Bārnijs. — Kāpiet iekšā un uzceliet pakaļējo bortu, laidīsim prom.
Kaut gan vremeatrons gaudoja un dzirksteļoja tāpat kā pirmo reizi, sasprindzinājums mašīnā nebija vairs tik liels. Mašīnu pasaulē dzīvojošā cilvēka nosacījuma refleksi guva virsroku, un ceļojums laikā kļuva tikpat parasts kā brauciens ātrgaitas liftā vai ar reaktīvo lidmašīnu, kā nolaišanās dzelmē ar zemūdeni vai pacelšanās gaisā ar raķeti. Vienīgi Džīno, kuram tas bija pirmais ceļojums, šķita mazliet nobijies un meta acis uz elektronisko ierīču rindu un noliktavas aizslēgtajām durvīm. Taču pārējo miers — Bārnijs ceļojuma laikā bija pamanījies aizmigt, bet Dallass un dāņu filologs ķīvējās par to, ka viena viskija pudele bijusi atkorķēta, tātad viena angļu valodas mācības diena iet zudumā — iedarbojās uz viņu labvēlīgi. Brīdī, kad notika pāreja no viena temporālā stāvokļa otrā, viņš satraukts pa pusei piecēlās, bet tūlīt, dabūjis pudeli, atkal apsēdās, kaut gan acis viņam kļuva apaļas, kad aiz mašīnas parādījās gaiši zila debess un kravas kastē ieplūda sāļš jūras gaiss.
— Tas tik ir joks, — viņš teica, skatīdamies uz savu eksponometru. — Kā to dara?
— Detaļas varat uzzināt no profīša, — izelsa Bārnijs, iekampis pārāk lielu viskija malku. — Ļoti sarežģīti. Kaut kas līdzīgs pārvietošanai telpā.
— Saprotu, — teica Džīno, nostādīdams diafragmu uz 3,5. — Kaut kas līdzīgs laika joslām, kad lido no Londonas uz Ņujorku. Iespaids ir tāds, it kā saule nekustētos, un tu atlido tajā pašā laikā, kad esi izlidojis.
— Kaut kas tamlīdzīgs.
— Labs apgaismojums. Ar tādu apgaismojumu var dabūt labas krāsas.
— Ja tu taisies vadīt mašīnu, tad nedzer, — sacīja Dallass, sniegdams pudeli Teksam, kas sēdēja pie stūres. — Vienu malku, un laižam, kompanjon.
Starteris iekaucās, motors sāka darboties, un, palūkojies pa lodziņu pāri kabīnei, Bārnijs ieraudzīja, ka viņi brauc pa kādas citas mašīnas pēdām, kas bija skaidri saskatāmas mitrajās smiltīs un grantī. Nogurušajās smadzenēs atdzīvojās atmiņas, un viņš sāka būkāt pa kabīnes metāla jumtu Teksam tieši1 virs galvas.
— Uztaurē! — viņš pavēlēja.
Braukdams apkārt akmeņainajam zemesragam, Tekss uzpūta. Mezdamies pie pakaļējā borta, Bārnijs paklupa pār kastēm un uzkāpa virsū guļošajam vikingam. Motora rūkoņa kļuva aizvien stiprāka, un tad pretējā virzienā garām aizjoņoja uz mata viņu mašīnai līdzīga armijas mašīna. Ticis līdz bortam, Bārnijs pieķērās pie jumta balsta. Viņš paguva saskatīt aizbraucošajā mašīnā pats sevi, bālu, izvalbītām acīm un plati atplestu muti kā kretīnam. Izjuzdams sadistisku baudu, viņš pielika brīvās rokas īkšķi pie deguna un patirināja pirkstus, izsmiedams savu satriekto dubultnieku. Tad viņu starpā nostājās zemesrags.
— Vai te ir rosīga satiksme? — iejautājās Džīno.
Otars piecēlās sēdus, kasīdams sānu un purpinādams lāstus. Jenss ātri nomierināja viņu ar krietnu malku no pudeles, un pēc brīža, nošļūkusi dažas pēdas pa sīkiem oļiem, mašīna apstājās.
— Primrozes kotedža! — pagriezies atpakaļ, sauca Tekss. — Galapunkts.
No plakanās velēnu būdas vēl joprojām augšup vijās smirdīgi dūmi, taču nevienu iemītnieku neredzēja. Pa zemi mētājās ieroči un rupji darināti rīki. Otars tā kā izvēlās, tā kā izlēca no smagās mašīnas un pilnā rīklē ieaurojās, saķēris galvu rokās gluži kā spējā izmisumā:
— Ii var erut per rakka? Ķomit ut! [7]
Viņš atkal saķēra galvu un ar acīm meklēja pudeli, kuru Jenss Lins ar gudfu ziņu bija nobēdzinājis. No būdas drebēdami sāka līst ārā kalpi.
— Ķeramies klāt! — izrīkoja Bārnijs. — Kraujiet laukā tās kastes un pajautājiet doktoram Linam, kur lai tās noliek. Tu, Džīno, ne, tu nāksi man līdzi.
Viņi kāpa nelielā paugurā aiz būdas, ar grūtībām lauzdami ceļu īsā, cietā zālē un visu laiku uzgrūz- damies pinkainām, mežonīga izskata aitām, kas blēdamas ļepatoja prom. No paugura virsotnes viņi skaidri redzēja izliektu līci, kas pletās uz abām pusēm, un neaptverami plašu, šīferpelēku okeānu. Garš vilnis izskrēja malā, izvēlās tālu krastā un šņākdams aiztecēja pa oļiem atpakaļ. Līča vidū stāvēja drūma klinšu sala, kuras kraujos krastus apskaloja putās sakultais okeāns, bet vēl tālāk, pie paša apvāršņa, kā tumšs blaiskums stāvēja otra, zemāka sala.
— Uztaisi panorāmu par visiem trīssimt sešdesmit grādiem, vēlāk izpētīsim. Uzņem šo salu tuvplānā.
— Bet kāpēc nevarētu apstaigāt salu un paskatīties, kas uz tās ir? — Džīno jautāja, lūkodamies skatu meklētājā.
— Vēlāk, ja iznāks laiks. Mēs uzņemsim jūras filmu, un man gribas izmantot atklātā okeāna skatus.
— Tad paiesimies vismaz gar krastu, lai redzētu, kas ir aiz zemesraga.
— To var, tikai neej viens. Paņem līdzi Teksu vai Dallasu, lai neiekultos nepatikšanās. Nepaliec ilgāk par piecpadsmit minūtēm, lai varam tevi atrast, kad būs jābrauc prom. — Bārnijs palūkojās uz krastu un ieraudzīja airu laivu; paņēmis Džīno aiz rokas, viņš norādīja uz to. — Es kaut ko izdomāju. Paaicini Linu līdzi par tulku, paņem pāris iedzimtos, un lai viņi aizved tevi tālāk jūrā. Uztaisi dažus uzņēmumus — kā šī vieta izskatās no jūras.
— Ei, — parādīdamies paugura virsotnē, uzsauca Tekss, — tev jānāk uz būdu, Bārnij. Kaut kas līdzīgs konferencei.
— Pašā laikā, Teks. Paliec pie Džīno un neizlaid viņu no acīm.
— Es sekošu viņam kā pielīmēts. Va buona, eh cumpa?
Džīno aizdomīgi paskatījās uz viņu.
— Vui sareste italiano?
Tekss iesmējās.
— Es? Nē, es esmu americano, bet man starp makaronu rijējiem ir daudz radu gar visu Neapoles līci.
•— Di Napoli! So napoletano purio! — Džīno līksmi sauca.
Bārnijs atstāja Džīno un Teksu, kas jūsmīgi spieda viens otram roku un atcerējās kopīgus paziņas, un devās uz būdu. Dallass, kājas pār malu nokāris, sēdēja kravas kastē un turēja rokā kūpošu cigareti.
— Visi jau ir iekšā, — viņš sacīja, — bet es pieskatu mašīnu, lai būtu ar ko braukt atpakaļ. Lins teica, lai tu tūlīt ejot iekšā.
Bārnijs bez mazākās sajūsmas paskatījās uz zemajām būdas durvīm. Tās stāvēja pusvirus, un no tām nāca vairāk dūmu nekā no skursteņa.
— Nenolaid acu no mašīnas, — viņš teica. — Šī nav īstā vieta, kur palikt uz sēkļa.
— Es nodomāju to pašu, — Dallass klusu noteica un ar otro roku parādīja automātisko pistoli. — Desmit patronas. Es nekad nekļūdos.
Plati atgrūdis durvis, Bārnijs pieliecās un iegāja būdā. Dūmi, kas cēlās no gruzdošām oglēm, ietina viņa galvu biezā mākonī, un viņš gandrīz vai priecājās, ka tie nomāc pārējās smaržas, kas bagātīgi pildīja šo telpu. Bārnijs pazina puvušu zivju, darvas, ( sviedru smaku un vēl citas smakas, kuras viņš negribēja pazīt. Mirkli viņš stāvēja gluži kā akls, ienācis no spilgtās saules gaismas, tāpēc ka gaisma būdā ieplūda tikai pa durvīm un sienā izlauztiem caurumiem.
— Jeja, kunningi! Pa skalt drekka tned mer[8]
Otara aizsmakusi balss satricināja gaisu, un, pieradis pie pustumsas, Bārnijs izšķīra vairākus cilvēkus, kas sēdēja ap galdu. Vienā galā sēdēja Otars un ar dūri bauzēja pa biezajiem dēļiem.
— Viņš grib, lai jūs iedzerat kopā ar viņu,— teica Lins. — Tas ir ļoti svarīgs solis, viesmīlība, sālsmaize, saprotat?
— 01/[9] — otars ierēcās, paceldams no zemes nelielu mučeli.
— Ko lai iedzeru? — jautāja Bārnijs, ielūkodamies tumsā.
— Elu. Viņi to brūvē no miežiem, savas pamatkul- tūras. Tas ir ziemeļģermāņu cilšu izgudrojums, var teikt, mūsu alus priekštecis. Pat vārds nonācis līdz mums, tiesa gan, mazliet sagrozīts …
— Drekk![10] — otars pavēlēja, pielējis pilnu ragu
un sniegdams to Bārnijam. Viņš redzēja, ka tas patiešām ir govs rags, izliekts, saplaisājis un ne visai tīrs. Jenss Lins, profesors un Emorijs Blesteds arī turēja rokā ragus. Bārnijs pacēla ragu pie lūpām un iedzēra malku. Šķidrums bija pliekans, skāņš, ūdeņains un garšoja briesmīgi.
— Labs gan! — viņš teica cerībā, ka viņa sejas izteiksme tumsā nebūs saskatāma.
— Jā, gott ok vel![11] — otars piekrita un piepildīja Bārnija ragu ar jaunu šķebīgā dzēriena porciju, aiz- liedams viņam aiz piedurknes.
— Ja jums negaršo dzēriens, — dobjā balsī teica Emorijs, — tad pagaidiet, līdz pienāks kārta ēdienam.
— Lūk, kur to jau nes.
Profesors norādīja uz istabas attālāko kaktu, kur viens no kalpiem vandījās pa lielu koka lādi. Izslē- jies taisni, vīrs paspēra vienu no pauguriņiem, kas mētājās pa kuļu, un kāds aizskarts ieīdējās.
— Lopi? … — tik vien spēja izteikt Bārnijs.
— Tā tas ir, viņi tur lopus mājā, — paskaidroja Emorijs. — Tieši tas padara gaisu sevišķi aromātisku.
Kalps, kurš ar saviem garajiem, gaišajiem matiem, kas krita viņam pār pieri un aizsedza skatu, atgādināja nekoptu aitu suni, pieslāja klāt, turēdams katrā netīrajā ķepā kaut ko mīkstu, un nometa to Bārnijam priekšā uz galda. Priekšmeti noklaudzēja pret koku kā akmeņi.
— Kas tas? — Bārnijs jautāja, aizdomīgi rēgāda- mies uz tiem, vienlaikus pārlikdams ragu otrā rokā un cenzdamies izpurināt no savas kašmira žaketes piedurknes alus strautiņu.
— Tas kukurznis pa kreisi ir siers, vietējais ražojums, bet pa labi — knaekbred, cieta maize, — teica Jenss Lins. — Bet varbūt otrādi?
Bārnijs paskrubināja cienastu, pareizāk sakot, no- šņirkstināja zobus gar cietajiem gabaliem.
— Vareni, nudien vareni, — viņš sacīja, atmezdams tos atpakaļ uz galda un skatīdamies uz sava pulksteņa spīdošo ciparnīcu. — Apgaismojums mainās, un mums drīz jābrauc atpakaļ. Es gribētu, lai tu, Emorij, iznāc ārā aprunāties, ja vien tu vari pamest šo dzīru galdu.
— Ar prieku, — Emorijs atsaucās, noskurinādamies izdzēra atlikušo alu un izlēja biezās padibenes zemē.
Saule bija paslēpusies aiz ledainas mākoņu apmales, un no jūras pūta skaudrs vējš; Bārnijs nodrebēja un sabāza rokas žaketes kabatās.
— Man vajadzīga tava palīdzība, Emorij, — viņš iesāka. — Saraksti visu, kas nepieciešams, lai uzņemtu filmu šeit uz vietas. Man ir tāds iespaids, ka nez vai mēs iztiksim ar vietējiem ēdamā krājumiem …
— Tev taisnība.
— … tāpēc viss būs jāved līdzi. Arī filmu samontēt es gribu šeit, tāpēc vienā no vagoniņiem iekārto montāžas telpu.
— Tu gribi iekulties nelaimē, Bārnij. Būs velnišķi grūti veikt šeit kaut vai melno montāžas darbu. Un kā būs ar sinhronizēšanu? Kā būs ar mūziku?
— Darīsim, ko varēsim. Nolīgsim komponistu un pāris mūziķu, varbūt izmantosim vietējo orķestri.
— Varu iedomāties, kā šie spēlē!
— Tas nekrīt svarā, ja pēc tam mums tik un tā jāmaina gandrīz viss muzikālais pavadījums. Svarīgi ir, lai mēs pārvestu mājās gatavu filmu.
— Mister Hendrikson, — uzsauca Jenss Lins, atvērdams durvis un pienākdams pie viņiem. Viņš parakņājās savas mednieku jakas krūšu kabatā. — Nupat atcerējos, ka mani lūdza nodot jums zīmīti.
— Kādu zīmīti? — Bārnijs jautāja.
— Nav ne jausmas. Cik es zinu, tā ir konfidenciāla.
Jūsu sekretāre iedeva man to tieši tad, kad mēs braucām prom.
Bārnijs paņēma un atplēsa saņurcīto aploksni. Tajā bija dzeltena papīra lapa ar īsu, uz mašīnas rakstītu tekstu. Tas skanēja šādi: L.M. PA TELEFONU PATEICA, KA OPERĀCIJA TIEK ATLIKTA, VISI FILMAS UZNEMSANAS DARBI PĀRTRAUKTI. IEMESLS NETIKA MINĒTS.
6
Bārnijs atgrūda žurnālu, bet tā vāks pielipa pie rokas un atplīsa. Viņš nepacietīgi norāva papīru no plaukstas un nosūkstījās, ka nebija pieticis laika nomazgāt rokas pēc vikingu alus dzeršanas. Padomā — filmēšana tiek pārtraukta!
— Mis Zakere, — viņš sacīja, — L.M. gaida mani. Tā viņš teica. Viņš atstājis zīmīti. Esmu pārliecināts,
» ka viņš ar nepacietību gaida …
— Man ļoti žēl, mister Hendrikson, bet viņš stingri piekodināja apspriedes laikā viņu netraucēt. — Sekretāres pirksti uz īsu brīdi sastinga uz taustiņiem un žokļi mitējās košļāt gumiju. — Līdzko radīsies izdevība, es darīšu viņam zināmu, ka esat ieradies. — Rakstāmmašīna sāka atkal tarkšķēt, un tajā pašā ritmā sāka kustēties žokļi.
— Vismaz piezvaniet viņam un pasakiet, ka es jau gaidu.
— Mister Hendrikson! — sekretāre iesaucās tādā tonī kā klostera priekšniece, kas apvainota atklātā nama turēšanā.
Bārnijs izgāja gaitenī, padzērās ūdeni un noskaloja lipīgās rokas. Kad viņš sausēja tās ar rakstām
papīru, iedūcās selektors un mis Zakere pameta viņam ar galvu.
— Tagad varat iet iekšā, — viņa dzedri atvēlēja.
— Kas noticis, L. M.? — Bārnijs jautāja, iegājis kabinetā. — Kā jāsaprot šī zīmīte?
Sems sēdēja savā krēslā kā bluķis, bet viņam iepretī, sviedriem noplūdis, nelaimīgi bozās Cārlijs Cangs.
— Kā jāsaprot? Viņš vēl jautā, kā tā jāsaprot! Tas nozīmē, ka tu esi piešuvis man bārdu, Bārnij Hendrikson. Tu dabūji manu piekrišanu uzņemt filmu, kad tev nebija pat scenārija?
— Protams, ka man nav scenārija. Kā lai būtu, ja mēs nupat kā nolēmām taisīt filmu? Tas taču ir ārkārtējs gadījums, vai nav tiesa?
— To es zinu. Taču ārkārtējs gadījums ir viena lieta, bet filmas uzņemšana bez scenārija — pavisam cita. Varbūt Francijā taisa tādus stiķus, ka netiec gudrs, vai tām ir scenārijs vai nav. Mūsu sabiedrībā tā nedara.
— Labi tas nav, — piebalsoja Sems.
Bārnijs centās nezaudēt pašsavaldīšanos.
— Paklausieties, L.M. Esiet prātīgs. Vai esat aizmirsis, ka tā ir glābšanas operācija? īpaši apstākļi…
— Saki nu labāk «banka». Tagad lietas var saukt īstajos vārdos.
— Es gan negribētu to darīt, jo vēl mēs varam parādīt viņiem garu degunu. Mēs varam dabūt gatavu šo filmu … Jūs ataicinājāt manu scenāristu …
— Viņš atnāca bez scenārija.
— Protams, bez scenārija. Tikai vakar mēs abi galīgi vienojāmies par filmas ideju. Tagad, kad esat izrunājies ar viņu un izklāstījis savas domas …
— Viņš atnāca bez scenārija.
— Uzklausiet mani, L.M. Cārlijs ir lāga vīrs, jūs pats viņu atradāt un izaudzinājāt. Ja kāds ir spējīgs
izdarīt to, kas mums vajadzīgs, tad tas ir vecais labais Cārlijs. Ja jums būtu rokā Cārlija Canga scenārijs, jūs taču atļautu uzņemt filmu, vai ne?
— Viņš atnāca bez …
— L. M., jūs neklausāties, ko es saku, «Ja.» Tas ir svarīgs vārds. Ja es ienāktu kabinetā un pasniegtu jums Cārlija Canga sarakstīto scenāriju šai izcilajai filmai ar nosaukumu… ar nosaukumu «Vikings Kolumbs», vai jūs dotu piekrišanu filmēt?
L. M. sejā bija sastingusi neizdibināma izteiksme. Viņš paskatījās uz Semu, kas nodūra galvu.
— Jā,— L.M. tūlīt atbildēja.
— Redziet, nu jau ir labāk, L. M., — steigšus uztvēra Bārnijs. — Ja es iedošu jums scenāriju pēc stundas, jūs teiksiet: «Lai iet!» Nav taču nekādas starpības, vai ne?
L.M. paraustīja plecus.
— Labi, man nav nekādas starpības. Bet kāda starpība ir tev?
— Pagaidiet tepat, L. M., — Bārnijs teica un, sagrābis izbrīnījušos Cārliju aiz rokas, izvilka no istabas.— Parunājiet ar Semu par budžetu, iedzeriet, es būšu atpakaļ tieši pēc stundas. «Vikings Kolumbs» ir gandrīz gatavs uzņemšanai.
— Mans psihiatrs pieņem vakaros, — teica Cārlijs, kad kabineta durvis viņam aiz muguras bija aizvērušās.— Parunā ar viņu, Bārnij. Esmu dzirdējis daudz pārsteidzīgu solījumu mūsu nepārdomātajā pasākumā, bet tas nu ir kronis …
— Lai paliek, Cārlij. Tev būs kaut kas jāizdara. — Runādams Bārnijs izveda nepakļāvīgo scenāristu gaitenī.— Tikai pasaki, cik laika tev būs vajadzīgs, lai uzmestu šīs filmas scenāriju, ja strādā ar pilnu jaudu. Cik?
— Tas ir milzu darbs. Vismaz seši meneši.
— Labi. Sešas nedēļas. Spēku koncentrācija, pirmklasīgs darbs.
— Es teicu «mēneši». Arī sešas nedēļas ir vairāk nekā viena stunda.
— Ja tev vajadzīgi seši mēneši, lūdzu, tev tie būs. Tev būs tikdaudz laika, cik vajag,, tici man. Bez tam mierīga vietiņa, kur strādāt. — Viņi gāja garām pie sienas piestiprinātai fotofreskai; Bārnijs apstājās un norādīja uz to ar īkšķi. — Te ir Santakatalinas sala. Daudz saules, atspirdzinoša pelde jūrā, kad smadzenes nogurušas.
— Tur es nevaru strādāt. Sala čum un mudž no cilvēkiem, augu nakti ballējas.
— Tā tu domā. Bet kā tev patiktu strādāt Santa- katalinā, ja apkārt nebūtu ne dzīvas dvēseles, ja visa sala piederētu tev vienam pašam? Padomā, ko tādos apstākļos var uzrakstīt.
— Bārnij, godīgi sakot, es nesaprotu, par ko tu runā.
— Gan sapratīsi, Čārlij. Pēc dažām minūtēm sapratīsi.
— Piecdesmit rīses rakstāmpapīra, kaste kopējamā papīra, rakstāmkrēsls — viens, galds mašīnai — viens, rakstāmmašīna …
— Tas ir Mozus laiku modelis, Bārnij, — iebilda Cārlijs. — Sis antīkais priekšmets pašam jādarbina ar pirkstiem. Es varu strādāt tikai ar IBM elektrisko modeli.
— Baidos, ka tajā salas daļā, kur tu dzīvosi, elektriskās strāvas piegāde nebūs sevišķi stabila. Gan redzēsi, cik ātri pirksti atgūs kādreizējo veiklību. — Kad mašīnā bija iecelta atpakaļ milzīga kaste, Bārnijs ievilka sarakstā treknu ķeksi. — Viens medību ekspedīcijas komplekts.
— Kas?
— Viens «taisi pats» medību ekspedīcijas komplekts no butaforiju un dekorāciju da|as. Telts, saliekamā gulta, moskītu tīkls, krēsli, pārnēsājamā vir- tuvīte — un viss lietojams. Tu iekārtosies kā pats doktors Livingstons, tikai divreiz komfortablāk. Piecdesmit galonu mucas ar ūdeni — trīs, uzvelkamais tabul- pulkstenis — viens.
Neko nesaprazdams, Cārlijs Cangs skatījās, kā visdažādākās mantas pazūd armijas mašīnas kravas kastē. Tam visam nebija nekādas jēgas, arī vecajam savādniekam, kas aiz šīs krāmu kaudzes būrās gar radioiekārtu, kura bija paņemta no filmas par Fran- kenšteinu. Kad kastē ielika seno sarkankoka tabul- pulksteni ar romiešu cipariem, Cārlijs saķēra Bārniju aiz rokas.
— Es nesaprotu neko, bet to — vismazāk. Kur es likšu tabulpulksteni?
— Profesors Hjūits pēc dažām minūtēm tev visu sīki jo sīki paskaidros, bet pagaidām paļaujies uz maniem vārdiem. Pulkstenim ir svarīga nozīme, gan redzēsi. Neaizmirsti uzvilkt katru rītu.
— Mister Hendrikson, — sauca Bārnija sekretāre, — jums ir laimējies. — Viņa ienāca noliktavā, vezdama apmulsušu nēģeri baltā darba apģērbā un augstā pavāra cepurē. — Jūs teicāt, ka jums vajadzīgs pavārs, bet uz karstām pēdām, un es tūlīt devos uz virtuvi un atradu tur Klaidu Roulstonu. Viņš prot ne vien cept un vārīt, bet arī stenografēt un rakstīt uz mašīnas.
— Tu esi eņģelis, Betij. Pasūti vēl vienu mašīnu …
— To jau nes šurp. Bet kā ar pirmās palīdzības aptieciņu?
— Ir jau iekrauta. Tad ir viss. Klaid, tas ir Cārlijs, Cārlij, tas ir Klaids. Vēlāk iepazīsieties tuvāk. Esiet tik laipni, kāpiet mašīnā.
— Es kāpšu, tiklīdz man būs izskaidrots, kas te notiek, — sacīja Klaids, izaicinoši skatīdamies uz Bārniju.
— Ārkārtējs stāvoklis, jūs esat vajadzīgs sabiedrībai «Climactic», un es esmu pārliecināts, ka jūs kā uzticami darbinieki palīdzēsiet sabiedrībai. Profesors Hjūits visu paskaidros. Daudz laika tas neprasīs. Mēs tiksimies šajā pašā vietā tieši pēc desmit minūtēm, to es jums apsolu. Bet tagad, ja jūs pārkāpsiet pāri šīm kastēm, es pacelšu pakaļējo bortu.
Autoritatīvās balss nomierināti, viņi ierausās mašīnā, un profesors Hjūits noliecās pār viņu pleciem.
— Man šķiet, ka kembrijs būs vispiemērotākais,— viņš teica Bārnijam. — Ziniet, agrais paleozojs. Patīkams, mērens klimats, silti un ērti, no mugurkaulai- najiem briesmas vēl nedraud. Jūras ņudz no vienkāršiem trilobītiem. Kaut gan, lai dzīvotu pastāvīgi, ir par siltu. Varbūt mazliet vēlāk, devona periodā. Lielie dzīvnieki, no kuriem būtu jābaidās, vēl nav parādījušies …
— Jūs esat speciālists, profesor, rīkojieties pēc saviem ieskatiem. Mums jāstrādā cītīgi, vismaz šajā galā. Aizvediet viņus uz Katalinu, izlādējiet, tad pār- celieties par sešām nedēļām uz priekšu un nogādājiet atpakaļ. Krāmus atstājiet uz salas, vēlāk var ievaja- dzēties. Atlikušas ne vairāk kā piecdesmit minūtes.
— Uzskatiet, ka filma ir gatava. Man ar katru braucienu kļūst vieglāk noregulēt aparātus, tā ka šobrīd precizitāte ir daudz lielāka. Zudumā neies neviena minūte, burtiski neviena.
Profesors Hjūits atgriezās pie saviem aparātiem, un ģenerators iekaucās. Cārlijs Cangs gribēja kaut ko teikt, bet smagā mašīna pazuda. Nevis noņirbēja vai izkusa, bet vienā mirklī pazuda, kā pazūd attēls uz kinoekrāna, kad pārtrūkst filma. Bārnijs jau grasījās bilst kaut ko savai sekretārei, kad mašīna atkal parādījās.
— Kas noticis? — viņš vaicāja un ieraudzīja, ka izčibējuši visi krājumi. Klaids Roulstons stāvēja blakus profesoram pie aparātiem, bet Cārlijs Cangs sēdēja uz tukšas kastes, sagrābis palielu rakstāmpapīra paku.
— Nekas nav noticis, — atsaucās profesors. — Es vienkārši biju aprēķinājis mūsu atgriešanos ar iespējamo precizitāti.
Cārlijam vairs nebija mugurā jaka, viņa krekls bija saburzīts un izbalējis, it īpaši uz pleciem, kur tas bija pilnīgi zaudējis krāsu. Mati viņam bija izauguši gari jo gari, bet vaigus klāja melni sari.
— Kā gāja? — jautāja Bārnijs.
— Diezgan labi… ņemot vērā apstākļus. Scenārijs vēl gan nav pabeigts, tāpēc ka tur ūdenī peld tie radījumi. Tādi zobi! Acis …
— Cik laika tev vēl vajag?
— Ar divām nedēļām pilnīgi pietiks. Bet šīs acis, Bārnij …
— Tur nav tik lielu zvēru, kas varētu būt tev bīstami, tā teica profītis.
— Varbūt tie nav tik lieli, bet okeānā to ir tik daudz, un zobi…
— Uz redzīti! Brauciet prom, profesor! Divas nedēļas.
Šoreiz ceļojums bija ārkārtīgi īss, un, ja Bārnijs šajā mirklī būtu samirkšķinājis acis, viņš nebūtu pamanījis, ka mašīna pazūd. Taču Cārlijs un Klaids sēdēja blakus mašīnas otrā pusē, un aprakstīto lapu kaudze bija kļuvusi krietni lielāka.
— «Vikings Kolumbs», — sauca Cārlijs, vicinādams virs galvas scenāriju. — Platekrāna šedevrs! — Viņš pasniedza to Bārnijam, kas ieraudzīja, ka pie mapes piespraustas kartītes, — Tās ir mūsu laika uzskaites kartītes, un, ja tu ieskatīsies tajās, tu redzēsi, ka tās ir kompostrētas katru dienu, un mēs ar Klaidu pieprasām divkāršu samaksu par sestdienām un trīskāršu par svētdienām.
— Vai kāds pret to iebilst? — teica Bārnijs, ar laimīgu smaidu pasvārstīdams rokās manuskriptu. — Iesim, Cārlij, tūlīt apspriedīsim scenāriju.
Izgājis no noliktavas, Cārlijs paostīja vakara gaisu.
— Kāda smirdoņa, — viņš sacīja. — Agrāk netiku to manījis. Cik brīnišķīgs gaiss bija mūsu salā! — Tad viņš palūkojās uz savām kājām. — Dīvaina sajūta, kad atkal staigā zābakos.
— Ceļinieks ir atgriezies, — teica Bārnijs. — Es ienesīšu manuskriptu, bet tu pa to laiku sameklē kaut ko pieklājīgāku, novelc tās klaidoņa skrandas un nodzen bārdu. Kad esi gatavs, tūlīt nāc uz L.M. kabinetu. Vai scenārijs būs iznācis labs?
— Varbūt pāragri spriest, bet es domāju, ka tas ir labākais, ko es jebkad esmu uzrakstījis. Strādāju tādos apstākļos, kad nekas nenovērš uzmanību … ja neskaita acis! Klaids man daudz palīdzēja, viņš raksta ātri un bez kļūdām. Vai tu zināji, ka viņš ir dzejnieks?
— Es domāju, ka viņš ir pavārs.
— Pavārs viņš ir draņķīgs, un galu galā es pats taisīju ēst. Viņš strādājis virtuvē tikai tāpēc, lai sagādātu īres naudu. Viņš ir sasodīti izcils dzejnieks un labi raksta dialogus. Šajā ziņā viņš man daudz palīdzēja. Kā tu domā, vai mēs varam pieminēt, ka viņš ir piedalījies šīs filmas veidošanā?
— Kāpēc gan ne. Tikai neaizmirsti noskūties.
Bārnijs iegāja L.M. kabinetā un nolika scenāriju uz galda.
— Gatavs ir, — viņš teica.
L.M. uzmanīgi pasvārstīja manuskriptu, tad atcēla tālāk, lai varētu izlasīt, kas rakstīts uz vāka.
— «Vikings Kolumbs». Labs nosaukums. Tomēr mēs to mainīsim. Savu solījumu tu esi izpildījis, Bārnij, varbūt tagad tu atklāsi man noslēpumu, kā stundas laikā var uzrakstīt scenāriju. Pastāsti Semam, viņš arī grib zināt.
Sems, kas gandrīz nebija saskatāms uz tumšo tapešu fona, kļuva redzams, kad pamāja ar galvu.
— Nav nekāda noslēpuma, L. M., tas ir vremeatrons. Jūs redzējāt, kā tas darbojas. Cārlijs Cangs atgriezās pagātnē, klusā jaukā vietiņā, kur, strādādams vaiga sviedros, uzrakstīja šo scenāriju. Viņš palika tik ilgi, cik bija nepieciešams, pie tam mēs atvedām viņu atpakaļ gandrīz tajā pašā brīdī, kad viņš bija devies pagātnē. No mūsu viedokļa ir pagājis pavisam neilgs laiks, tāpēc mēs uzskatām, ka pilna scenārija uzrakstīšanai ir bijusi vajadzīga tikai viena stunda.
— Scenārijs stundas laikā! — iesaucās L. M., laimīgi smaidīdams. — Tā taču ir revolūcija mūsu nozarē! Nebūsim skopi, Bārnij. Maksāsim šim puisim visaugstāko likmi, kāda mums ir, pēc tam divkāršosim to. Nauda man bijusi nebijusi. Man gribas rīkoties taisnīgi un gādāt, lai Cārlijs Cangs saņem vislielāko stundas samaksu, kāda jebkad maksāta scenāristam par vienu stundu viņa laika.
— Jūs esat pārpratis mani, L.M. Varbūt no jūsu viedokļa ir pagājusi tikai viena stunda, bet Cārlijs Cangs strādāja pie šā manuskripta vairāk nekā divus mēnešus, ieskaitot sestdienas un svētdienas, un viņam ir jāsamaksā par šo laiku.
— Viņš nevar to pierādīt! — teica L. M., dusmīgi saviebies.
— Viņš var to pierādīt. Viņš katru dienu tabulpulk- stenī kompostrēja kartīti, un visas šīs kartītes ir pieliktas pie scenārija.
— Lai sūdz tiesā! Darbam bija vajadzīga viena stunda, un es viņam maksāju par vienu stundu.
— Sem, — Bārnijs lūdzās, — parunājiet jūs ar viņu. Pasakiet viņam, ka šajā pasaulē neko nevar dabūt par pliku velti. Samaksa par astoņu nedēļu darbu ir nožēlojami graši, ņemot vērā scenārija, apjomu.
— Man labāk patīk vienas stundas scenārijs, — teica Sems.
— Mums visiem labāk patīk vienas stundas scenārijs, bet tāds scenārijs vēl nav redzēts. Tā ir tikai jauna darba metode, tomēr mums jāmaksā par darbu tā pati summa, lai kas arī notiktu.
Ietrinkšķējās telefons. L. M. paķēra klausuli, pielika pie auss, tad vairākkārt atbildēja ar vienzilbīgiem rukšķieniem un visbeidzot nosvieda klausuli atpakaļ uz dakšiņas.
— Tūlīt būs klāt Rafs Houks, — viņš paziņoja. — Es domāju, ka mēs varētu izmantot viņu galvenajā lomā, bet es domāju arī, ka viņš noslēdzis līgumu ar neatkarīgu studiju par citu filmu. Iztausti viņu, Bārnij, līdz viņa menedžera atnākšanai: Bet tagad par to stundu …
— To stundu apspriedīsim vēlāk, L.M. Gan viss būs kārtībā.
Durvis atvērās, un ienāca Rafs Houks. Viņš brīdi pastāvēja uz sliekšņa, pagriezis galvu tā, lai visi varētu aplūkot viņa lielisko profilu. Tas tiešām bija lielisks. Rafs izskatījās lielisks tāpēc, ka rūpes par ārieni bija visa viņa dzīves jēga. Kad visā pasaulē neskaitāmos kinoteātros miljoniem sieviešu sirdis sāka pukstēt straujāk, ieraugot, ka Rafs ieslēdz savos ciešajos apskāvienos kādu laimīgu zvaigzni, neviena no šīm neskaitāmajām sievietēm nezināja, ka viņu izredzes tikt ieslēgtām šajos apskāvienos līdzinās nullei. Rafam nepatika sievietes. Ne tāpēc, ka viņš būtu savādnieks vai tamlīdzīgi: viņam nepatika arī vīrieši. Tāpat kā aitas, lietusmēteļi, pātagas un citas lietas. Rafam patika Rafs, un mīlestības mirdzums viņa acīs nebija nekas cits kā paštīksmas sajūsmas atspulgs. Kamēr nebija atklājies, ka Rafs spēj tēlot, viņš bija vienkārši gaļas šķēle Muskuļu Pludmalē, īstenībā viņš neprata tēlot. Izrādījās, ka viņš prot darīt tikai to, ko viņam liek. Viņš precīzi izpildīja visus norādījumus, atkal un atkal atkārtoja vienus un tos pašus vārdus un žestus ar neizsmeļamu auna pacietību. Filmēšanas pārtraukumos atpūtās, skatīdamies spogulī. Viņa talanta trūkums tā arī netika pamanīts, jo tajās filmās, kurās viņš piedalījās, iekams kādam sāka durties acīs, cik slikti viņš spēlē, sākās indiāņu uzbrukums vai dinozauru bēgšana vai arī sabruka Trojas mūri, vai notika vēl kaut kas tāds, kas novērsa skatītāju uzmanību. Tāpēc Rafs bija laimīgs, un, kad producenti skatījās uz kases ieņēmumiem, arī viņi bija laimīgi, un visi apgalvoja, ka Rafs vēl daudz ko paveiks, iekams iedzīvosies vēderiņā.
— Sveiks, Raf! — uzsauca Bārnijs. — Tieši tu mums esi vajadzīgs.
Rafs sveicinot pacēla roku un pasmaidīja. Viņš nerunāja, ja viņam nebija pieteikts runāt.
— Es gribu ķerties vērsim pie ragiem, Raf, un pateikt, ka mēs gatavojamies uzņemt lielāko filmu pasaulē, un mēs spriedām par galveno varoni, un tika minēts tavs vārds, un es uzreiz pateicu, ka, ja gribam uzņemt filmu par vikingiem, Rafs Houks ir visvikin- giskākais vikings, kādu vien es varu iedomāties.
Rafs nelika manīt, ka šī slavas dziesma viņu iepriecinātu vai interesētu.
— Tu taču esi dzirdējis par vikingiem, vai ne, Raf? — jautāja Bārnijs.
Rafs atturīgi pasmaidīja.
— Atceries, — Bārnijs turpināja, — gari puiši ar cirvjiem un ragiem uz ķiverēm, visu laiku braukā ar kuģiem, kuriem priekšgalā ir no koka griezti pūķi…
— Nu, kā tad, — Rafs atteica, beidzot kaut ko apjēdzis..— Esmu dzirdējis par vikingiem. Es nekad neesmu tēlojis vikingu.
— Bet sirds dziļumos tu, Raf, vienmēr esi gribējis tēlot vikingu, citādi nemaz nevarēja būt. Šī loma ir rakstīta tev, tu tajā varēsi parādīt sevi visā spožumā, kameras priekšā tu izskatīsies lieliski.
Biezās uzacis savilkās uz augšu, izveidojot grumbu.
— Kameras priekšā es vienmēr izskatos lieliski.
— Protams, Raf, tāpēc jau mēs te atrodamies. Vai citu saistību, citu filmu tev nav, ko?
Grumba Rafa pierē kļuva vēl dziļāka — viņš domāja.
— Nākamās nedēļas beigās sāks uzņemt vienu filmu, kaut ko par Atlantīdu.
L. M. Grīnspens pacēla acis no scenārija un sarauca pieri ne sliktāk kā Rafs.
— Tā jau es domāju. Atvainojies savam menedže- ram, Raf, bet mums būs jāpameklē kāds cits.
— L. M., — iejaucās Bārnijs, — lasiet scenāriju. Baudiet to. Atļaujiet man parunāt ar Rafu. Jūs aizmirstat, ka šī filma būs gatava jau pirmdien, tā ka Rafam vēl atliks trīs dienas līdz Atlantīdas bojāejai.
— Labi, ka tu ieminējies par scenāriju, tāpēc ka tajā ir vairākas rupjas kļūdas.
— Kā jūs to zināt? Jūs taču esat izlasījis tikai desmit lappuses! Palasiet vēl, tad mēs apspriedīsim to. Autors ārpusē gaida. Visas nepieciešamās izmaiņas viņš var izdarīt, kamēr jūs te sēžat. — Bārnijs pagriezās pret Rafu. — Tavs sapnis piepildīsies, un tu tēlosi vikingu. Mēs esam izstrādājuši jaunu tehnisku procesu, kas dod iespēju uzņemt filmu tieši uz vietas, un, kaut gan mēs būsim atpakaļ pēc pāris dienām, tu saņemsi samaksu ka par pilnmetrāžās filmu. Nu, ko tu par to domā?
— Es domāju, ka labāk būtu, ja jūs parunātu ar manu menedžeru. Kad iznāk darīšanas ar naudu, es labāk klusēju.
— Tā tam arī jābūt, Raf, tāpēc jau ir menedžeri, un bez viņa ziņas es neko vispār neiesāktu.
— Tas nu nekur neder, — nosodoši teica L. M. — No Cārlija Canga es gaidīju kaut ko vairāk. Sākums galīgi neder.
— Tūlīt paaicināšu Cārliju, L. M. Mēs to rūpīgi iztirzāsim, atklāsim trūkumus un novērsīsim tos.
Bārnijs paskatījās pulkstenī. 8.00. Vēl vajadzēja sadabūt šā muskuļu blāķa menedžeru. Cīnīties par katru teikumu šajā scenārijā un nosūtīt Cārliju atpakaļ uz Katalinu, pie tiem zobiem un acīm, lai pabeidz darbu. Sameklēt aktierus mazākajām lomām. Sagādāt visu, kas nepieciešams diviem uzņemšanas mēnešiem,, un tad pārcelt visu uzņemšanas grupu atpakaļ pagātnē. Uzņemt filmu vienpadsmitajā gadsimtā, šajā nolūkā atrisinot vairākas pavisam cita rakstura problēmas. Nodot uzņemto filmu pirmdienas rītā. Bet tagad bija trešdiena, pulkstenis astoņi vakarā. Laika tiku tikām.
Protams, nav ko bažīties, laika ir tiku tikām.
Bet kāpēc tad viņš svīda?
7
— Organizācijas brīnums, tikai tā to var nosaukt, mister Hendrikson, ja tas viss savākts nepilnās četrās stundās, — teica Betija, kad viņi gāja gar smago mašīnu un vagoniņu kolonnu pa betona ceļu, kas veda uz uzņemšanas paviljonu B.
— Es gan to tā nesauktu, — iebilda Bārnijs, — bet dāmu klātbūtnē es esmu ļoti piesardzīgs izteicienos. Ko deva pārbaude pēc saraksta?
— Viss ir gatavs. Visas nodaļas nodevušas kontrol- sarakstus pabeigtus un parakstītus. Viņi tiešām ir strādājuši godam.
— Jauki, bet kur palikuši cilvēki?
Viņi pagāja garām gandrīz visām mašīnām, un Bārnijs aptvēra, ka, izņemot dažus šoferus, tur neviena nav.
— Pēc tam kad jūs vakar vakarā devāties pēc filmas, visi sēdēja tepat un nevarēja izklīst, un tā tālāk. Nu, jūs jau zināt, un tā mazpamazām …
— Nē, nezinu. Kas mazpamazām?
— Gāja patiešām jautri, un mums pietrūka jūsu. Cārlijs Cangs pasūtīja divas kastes alus no intendan- tūras noliktavas, viņš teica, ka neesot dzēris alu jau veselu gadu, tad vēl kāds atnesa dzeramos un uzkožamos, un drīz vien gāja vaļā īsta uzdzīve. Tā ievilkās līdz vēlai naktij, tāpēc es domāju, ka viņi visi vēl ir pilnā un guļ vagoniņos.
— Tu tā domā? Vai neviens nav viņus pārskaitījis?
— Sargi nedzēra, un viņi teica, ka neviens neesot
izgājis no teritorijas, tātad visam jābūt kārtībā.
Bārnijs paskatījās uz kluso mašīnu kolonnu un paraustīja plecus.
— Cerēsim. Līdzko būsim galā, izsauksim visus pēc saraksta un, ja kāda nebūs, sūtīsim paka,ļ. Lai viņi paguļ ceļojuma laikā, — tā droši vien būs vislabāk. Ej un pati arī atpūties, cauru nakti esi bijusi augšā.
— Paldies, bos. Ja jums manis ievajagas, es būšu divpadsmitajā vagoniņā.
Pa atvērtajām uzņemšanas paviljona durvīm bija dzirdama veseru klaudzoņa — tur namdari beidza būvēt grīdu uz laika mašīnas platformas. Bārnijs apstājās pie ieejas, aizdedzināja cigareti un mēģināja uzjundīt sevī sajūsmu par steigā uzbūvēto iekārtu,
kurai vajadzēja nogādāt grupu uzņemšanas vieta Orkneju salās. Pēc profesora rasējumiem bija sameti- nāts taisnstūrains dzelzs rāmis, bet tam bija uzlikta virsū biezu dēļu platforma. Līdzko seguma priekšējā daļa bija pabeigta, uz tās uzbūvēja stikla kontrol- telpu un profesora Hjūita vadībā sāka montēt palielinātu vremeatronu, kas atšķīrās no oriģināla ne vien ar saviem izmēriem, bet arī ar lielāku vadu vijumu un spīdīgu spoļu skaitu un stiprāku dīzeļģeneratoru. Platformas apakšā bija piestiprināti gandrīz divi duči milzīgu autoriepu, lai mazinātu atsitienu, nolaižoties zemē, gar platformas malu stiepās margas, un virs tās bija uzcelts kaut kas līdzīgs tievu cauruļu būrim laika lauka darbības robežu apzīmēšanai. Visa šī būve izskatījās iluzoriska, nejēdzīga, un Bārnijs nosprieda, ka labāk nedomāt par to.
— Ieslēdz! — uzsauca profesors Hjūits, izlīzdams no sava aparāta apakšas ar kūpošu lodāmuru rokā. Mehāniķis noliecās pār dīzeli, kas nostenējās, izgrūda zilu dūmu mākuli un sāka enerģiski darboties.
— Kā iet, profesor? — Bārnijs apvaicājās. Hjūits pagriezās un, acis mirkšķinādams, paraudzījās uz viņu.
— Labrīt, mister Hendrikson. Es domāju, ka jūs interesējaties, kādā stāvoklī ir mans otrais vremeatrons, un ar prieku varu atbildēt, ka tas darbojas teicami. Mēs esam gatavi sākt operāciju kuru katru brīdi, visas ķēdes ir pārbaudītas, un es gaidu jūsu rīkojumus.
Bārnijs paskatījās uz namdariem, kas dzina pēdējās naglas platformas dēļos, tad aizspēra prom skaidu.
— Mēs dosimies ceļā bez kavēšanās, līdzko būs apspriests jautājums par atgriešanos.
Hjūits pašūpoja galvu.
— Es eksperimentēju ar vremeatronu, lai redzētu, vai šī barjera nav pārvarama, taču izrādījās, ka tas
nav iespējams. Kad mēs atgriežamies laikā, mums jāapraksta loks kontinuumā, izlietojot papildenerģiju, lai deformētu mūsu pašu laika līnijas salīdzinājumā ar pasaules laika līnijām. Brauciens atpakaļ pēc vizītes pagātnē, neatkarīgi no tā, cik ilgi mēs tur esam uzturējušies, notiek gar to pašu laika vektoru, kuru radījusi sākotnējā kustība laikā. Zināmā nozīmē ceļojumu atpakaļ var nosaukt par endotempisku laika enerģijas absorbciju, turpretī ceļojumu nākotnē vai pagātnē — par eksotempisku procesu. Tādējādi mēs nevaram atgriezties agrāk par to brīdi, kad atstājām pasaules laika matēriju, tāpat kā bumba nevar uzlēkt augstāk par to punktu, no kura tā nomesta. Sapratāt?
— Nevienu vārdu. Varbūt jūs varat paskaidrot vēlreiz, šoreiz angļu valodā?
Profesors Hjūits pacēla tīru finiera gabalu, aplaizīja lodīšu pildspalvas galu un uzzīmēja vienkāršu shēmu.
— Paskatieties uz šo, — viņš teica, — un uzreiz viss kļūs skaidrs. Līnija A! Z' ir pasaules laika līnija, kur A1 ir pagātne un Z1 — nākotne. Punkts Z ir mūsu šīsdienas apziņa, mūsu «tieši tagad» laikā. Līnija AZ rāda vremeatrona kustību laikā jeb mūsu pašu laika līniju, kad mēs ceļojam kopā ar to. Iegaumējiet, ka mēs atstājam pasaules laika līniju punktā Z, tas ir,
šodien, un pa loku caur ekstemporālo kontinuumu virzāmies atpakaļ, lai nonāktu… teiksim, tūkstošajā gadā, punktā C. Tādējādi mēs virzāmies pa loku BC. Mēs atgriežamies pasaules laikā punktā C un paliekam tur, kustēdamies līdz ar pasaules laiku, un mūsu uzturēšanos pagātnē apzīmē līnija CD. Vai jūs varat izsekot?
— Pagaidām jā, — teica Bārnijs, vilkdams pa līnijām ar rādītājpirkstu. — Runājiet vien, kamēr neesmu aizmirsis, par ko jūs runājat.
— Protams. Tagad pievērsiet uzmanību lokam DE, mūsu ceļojumam atpakaļ laikā uz to momentu, kuru varbūt tikai kāda sekundes daļa šķir no mūsu izbraukšanas sākotnējā momenta, tas ir, uz punktu B. Es varu kontrolēt ierašanos punktā E tik ilgi, kamēr tas atrodas aiz punkta B, bet es nekad nevaru atgriezties pirms punkta B. Zīmējumā vienmēr ir jālasa BE, nevis EB.
— Kāpēc?
— Esmu priecīgs, ka jūs uzdevāt šo jautājumu, tāpēc ka tajā ir problēmas būtība. Palūkojieties vēlreiz uz zīmējumu, un jūs ieraudzīsiet punktu K. Šajā punktā loks BC krusto loku DE. Šim punktam K ir jāpa^ stāv, citādi nav iespējams atpakaļceļojums, jo punkts K ir enerģijas apmaiņas punkts, kurā notiek laika mērogu izlīdzināšana. Ja jūs noliekat punktu E starp D un B, loki nekrustosies, lai cik tuvu garām tie viens otram paies, enerģija neizlīdzināsies. Ceļojums nenotiks.
Bārnijs sarauca uzacis un paberzēja pieri.
— Vienkārši sakot, — viņš teica, — mēs nevaram atgriezties agrāk, nekā esam izbraukuši.
— Pilnīgi pareizi.
— Tātad viss laiks, kuru mēs izlietojām šonedēļ, ir pazaudēts un neatgūstams?
— Pareizi.
— Tātad, ja mēs gribam, lai filma būtu gatava līdz pirmdienas pulksten desmitiem no rīta, mums jādodas atpakaļ laikā un jāpaliek pagātnē tik ilgi, kamēr darbs būs paveikts.
— Es nespētu formulēt šo tēzi kodollgāk.
— Tādā gadījumā sūtīsim šo cirku prom, jo ir jau sestdienas rīts. Namdari savu ir padarījuši, laiks doties ceļā.
Pirmais automobilis kolonnā bija džips; Tekss gulēja uz priekšējā, bet Dallass uz pakaļējā sēdekļa. Bārnijs piegāja pie mašīnas, piespieda signālu un mirkli vēlāk sastinga, skatīdamies uz garstobraino koltu Teksa drebošajā rokā.
— Man sāp galva, — Tekss nočērkstēja,— un es neiesaku mūs traucēt. — Viņš negribīgi atbāza revolveri atpakaļ makstī.
— Jūs šorīt tādi nervozi, vai ne? — teica Bārnijs. — Jums vajadzīgs svaigs jūras gaiss, nekas vairāk. Braucam!
Tekss sāka darbināt džipu, bet Dailas?, pa to laiku aizmeimuroja līdz platformai un pielika aizmugurē klāt divas metāla slīpnes. Līdzko džips bija uzbraucis augšā, Dallass uzvilka augšā arī slīpnes.
— Sākumam pietiek, — teica Bārnijs. — Mēs atradīsim līdzenu vietu un atgriezīsimies pēc pārējām mantām. Brauksim, profesor, uz to pašu vietu, kur iepriekš, tikai astoņas nedēļas vēlāk.
Hjūits murmināja pie sevis, uzstādīdams skaitļus uz skalām, tad ieslēdza vremeatronu. Otrais modelis bija uzlabots paraugs — tajā ziņā, ka tas deva iespēju vienā netveramā, īsā mirklī sajust visus simptomus, kādi piemīt sodīšanai uz elektriskā krēsla un jūras slimībai, kaut gan pasažieri bija arfas stīgas, kuras raustīja kādas dievišķas būtnes pirksts. Uzņemšanas
paviljons nozuda, un viņus apņēma sājš, tīrs un spirdzinošs gaiss. Tekss paklusām nostenējās un līdz augšai aizvilka ciet savas jakas rāvējslēdzēju.
— Sī pjaviņa šķiet laba vieta, — teica Bārnijs, rādīdams uz līdzenu lauku, kas pletās līdz pašam krastam.— Aizved mani turp, Teks, bet Dallass paliks kopā ar profesoru.
Džips lēnām uzvilkās paugurā, tā motora troksnis sacēla spārnos melngalvas kaijas, kas ķērkdamas griezās virs viņiem.
— Izskatās, ka pietiks vietas, — teica Bārnijs, izkāpdams no mašīnas un pasperdams īsās zāles kumšķi. — Brauciet atpakaj un pasakiet profesoram, lai aizlec mazliet uz priekšu un nolaiž platformu tepat tuvumā, tad būs vieglāk atrast vietu, no kuras uzņemšanas grupu pārcelt atpakaj.
Bārnijs izvilka no kabatas cigarešu kārbiņu, bet tā bija tukša. Viņš saņurcīja to un nosvieda zemē, bet Tekss tostarp strauji piegrieza pie platformas. Slīpnes vēl nebija noņemtas, un mašīna uzbrauca uz platformas. Bārnijs skaidri redzēja, ka Dallass Uzvelk slīpnes augšā un profesors pievēršas savam vreme- atronam.
— Klau … — Bārnijs iesāka, bet tajā brīdī visa iekārta pazuda, atstājot uz zemes tikai džipa pēdas un automobija riepu nospiedumus zālē, kur bija stāvējusi platforma. Viņš nebija gribējis sūtīt Teksu kopā ar citiem.
Saulei priekšā aizgāja mākonis, un Bārnijs nodrebēja. Kaijas nolaidās atpakaļ ūdensmalā, un pirmītējo klusumu traucēja tikai nelieli vilnīši, kas čaukstēdami saplaka liedagā. Bārnijs paraudzījās uz cigarešu kārbiņu, vienīgo pazīstamo priekšmetu svešajā ainavā, un atkal nodrebēja.
Viņš nebija skatījies pulkstenī, bet droši vien nebija pagājis vairāk par vienu vai divām minūtēm. Un tomēr pat šajā īsajā laika sprīdī viņš izjuta, ko pārdzīvojis Cārlijs Cangs, izmests aizvēsturiskajā Kata- linā ar tās acīm un zobiem, un cerēja, ka Jenss Lins nebūs bijis pārāk nelaimīgs, tos divus mēnešus dzīvodams kopā ar Otaru. Ja Bārnija sirdsapziņa ilgajās kinodarbinieka gaitās nebūtu notrulinājusies, viņam būtu bijis žēl Lina. Bet tagad viņam bija žēl tikai pašam sevis. Mākonis aizslīdēja, atkal silti atspīdēja saule, taču Bārniju joprojām kratīja drebuļi. Sājos īsajos mirkļos viņš bija juties tik vientuļš un pamests kā vēl nekad.
Platforma no jauna parādījās un no dažu collu augstuma nokrita pļavā netālu no Bārnija.
— Sen jau bija laiks! — viņš uzsauca, iztaisnodams plecus un atgūdams agrāko pašpārliecību. — Kur jūs bijāt?
— Divdesmitajā gadsimtā, kur tad citur, — atsaucās profesors. — Vai jūs neesat aizmirsis punktu K? Lai pārvietotos dažas minūtes uz priekšu mūsu subjektīvajā laikā, man vispirms vajadzēja nogādāt platformu atpakaļ laikā, no kura mēs ieradāmies, un tad atgriezties pie jums ar attiecīgu fizikālu un tem- porālu pārbīdi. Cik laika, pēc jūsu domām, tas prasīja?
— Nezinu, varbūt dažas minūtes.
— Es teiktu — ļoti labi ceļojumam turpu un atpakaļ, kas ilgst aptuveni divtūkstoš gadu. Teiksim, piecas minūtes dotu mikroskopiski niecīgu kļūdu attiecībā pret…
— Labi, profesor, aprēķiniet to brīvajā laikā. Mums jāpārceļ visa grupa atpakaļ pagātnē un jāķeras pie darba. Jūs abi brauciet nost no platformas un palieciet te. Mēs sāksim pārvest automobiļus, un, līdzko viens būs klāt, tas jānobrauc malā, lai atbrīvotu vietu nākamajam. Aiziet!
Šoreiz Bārnijs atgriezās kopā ar platformu, un viņam ne uz mirkli neradās doma, kā jūtas abi palicēji.
Pārcelšanās noritēja diezgan gludi. Pēc pirmajiem ceļojumiem smagās mašīnas un vagoniņi sāka braukt iekšā pa uzņemšanas paviljona durvīm kā pa slīdlenti un izzust pagātnē. Vienīgā ķibele atgadījās trešajā ceļojumā: kāda smagā mašīna nebija varējusi novietoties uz platformas, un, kad platforma nozuda, divas collas garš izplūdes caurules gabals un puse numura grabēdami nokrita uz grīdas. Bārnijs pacēla caurules gabalu un palūkojās uz tā spožo galu, kas bija līdzens un gluds un izskatījās kā nopulēts. Acīmredzot šis gabals bija palicis ārpus laika lauka un līdz ar to palicis uz vietas. Tas pats varēja notikt ar roku.
— Ceļojuma laikā visiem, izņemot profesoru, jāatrodas mašīnās. Mums jāizvairās no nelaimes gadījumiem.
Pēdējā braucienā pārcēla traktoru ar tam piekabinātu kuteri un saldētavas mašīnu, un Bārnijs uzrausās uz platformas aiz tās. Viņš pēdējo reizi paskatījās uz saules apspīdēto Kalifornijas ainavu un deva profesoram zīmi sākt. Viņa pulkstenis rādīja 11.57: pirms paša sestdienas dienasvidus divdesmitais gadsimts pazuda un parādījās vienpadsmitais gadsimts. Bārnijs atviegloti nopūtās. Tagad laiks — gadsimtā, kuru viņi bija pametuši, — bija apstājies. Lai cik ilgi viņi paliks šajā laikmetā, tur, Kalifornijā, laiks stāvēs uz vietas. Kad viņi atgriezīsies ar gatavu filmu, būs sestdienas dienasvidus — gandrīz divas dienas līdz liktenīgajai pirmdienai. Pirmo reizi nekur nebija jāsteidzas.
Dažas sekundes Bārnijs stāvēja atslābis, juzdams, ka sasprindzinājums izgaist. Tad viņš atcerējās, ka jāuzņem vesela filma ar visām no tā izrietošajām problēmām un nepatikšanām; atbildības sajūta kā nasta atkal nogūlās uz pleciem, un sasprindzinājums pārņēma viņu ar jaunu spēku.
Tuvumā iedārdējās traktors, un tīrajā gaisā nosmirdēja pretīgi dūmi. Kamēr pa slīpnēm uzmanīgi laida lejā piekabi ar kuteri, Bārnijs pagāja sāņus un apskatīja pļavu. Smagās mašīnas un piekabes bija izmētātas, kā pagadās, kaut gan dažas no tām veidoja tādu kā loku līdzīgi furgoniem, kas gatavojas atsist indiāņu uzbrukumu. Šur tur klīda pa stāvam, taču vairums ļaužu vēl gulēja. Bārnijs arī labprāt būtu nosnaudies, bet viņš zināja, ka nevarētu aizmigt, pat ja mēģinātu. Tad jau labāk bija kaut ko darīt.
Bārnijs piegāja pie Teksa un Dallasa tieši tajā brīdī, kad viņi, izņēmuši no džipa sēdekļus, iekārtojās zālē.
— Ķer! — viņš teica, mezdams Dallasam naudas gabalu, kuru tas noķēra gaisā. — Izlozējiet. Viens no jums nāks man līdzi pēc Jensa Lina, bet otrs varēs saldi pačučāt.
— Raksts, jāiet man, — teica Dallass un izlamājās, skatīdamies uz Vašingtona portretu. Tekss nosmējās un atlaidās zālē.
— Zini, — teica Dallass, kad viņi brauca uz krastu, — es pat nezinu, kur mēs atrodamies.
— Orkneju salās, — atbildēja Bārnijs, ar skatienu pavadīdams kaijas, kas lidinājās viņiem apkārt un izkliedza lāstus.
— Ģeogrāfija vienmēr bijusi mana vājā viela.
— Tā ir neliela salu grupa ziemeļos no Skotijas, apmēram uz tā paša platuma grāda, uz kura Stokholma.
— Uz ziemeļiem no Skotijas … Nedzen nu jokus! Kara laikā mana daļa atradās Skotijā, un pa visu šo laiku es redzēju sauli tikai dažas reizes spraugā starp mākoņiem. Sevišķi bieži tas negadījās, un es tur bezmaz vai nosalu.
— Es nešaubos, bet tas bija divdesmitajā gadsimtā. Patlaban mēs esam vienpadsmitajā gadsimtā, tā saucamā Mazā Klimatiskā Optimuma vidū. Vismaz pro- fltis tā apgalvo, un, ja tu gribi uzzināt kaut ko vairāk, pajautā viņam. Klimats bija … pareizāk sakot, ir siltāks, nekā bija divdesmitajā gadsimtā.
— Grūti ticēt, — sacīja Dallass, skatīdamies uz sauli ar tādām aizdomām, it kā gaidītu, ka tā pazudīs.
Māja bija tāda, kādu viņi bija redzējuši iepriekšējā reizē; viens no kalpiem sēdēja durvju priekšā un trina nazi. Kad viņi piebrauca klāt, kalps uztrūkās stāvus, nosvieda galodu un iespruka būdā. Pēc brīža parādījās Otars, ar piedurkni slaucīdams muti.
— Esiet sveicināti, — viņš uzsauca, kad džips apstājās.— Prieks jūs atkal redzēt. Kur ir «Džeks Daniels»?
— Valodas stundas, šķiet, ir devušas savu labumu, — piezīmēja Dallass, — bet viņa slāpes tās nav remdējušas.
— Dzeramā mums ir vairāk, nekā vajag, — Bārnijs mierināja vikingu. — Bet vispirms es gribētu parunāt ar doktoru Linu.
— Viņš ir aiz būdas, — Otars teica un piepeši ieaurojās: —Jens, kom hingat![12]
Jenss Lins parādījās aiz būdas stūra, tūļīgi cilādams kājas, nesdams rupji apstrādātu koka toveri. Viņš bija basām kājām un apskretis līdz jostas vietai. Viņam mugurā bija kaut kāds skarbalains maiss ar ādas strēmeli, bārda un mati viņam sniedzās līdz pleciem, un šai ziņā Lins neatpalika no Otara. Ieraudzījis džipu, viņš palika stāvam kā pārakmeņojies, iepletis acis un tad iebrēcies pacēla toveri virs galvas un skrēja viņiem pretī. Dallass izlēca no džipa, lai atvairītu uzbrukumu.
— Uzmanīgāk, doktor, — viņš brīdināja. — Nolaidiet to kublu, kamēr kāds nav sadauzīts.
Vārdi, bet varbūt arī lēcienam gatavais stāvs atvēsināja sadusmoto Linu; viņš apstājās un nolaida toveri.
— Kas noticis? — viņš skaļi jautāja. — Kur jūs bijāt pazuduši?
— Gatavojāmies filmas uzņemšanai, kur citur? — atjautāja Bārnijs. — Pagājušas tikai divas dienas, kopš es jūs te atstāju, tas ir, pagājušas mums, kaut gan es saprotu, ka jums ir pagājuši divi mēneši…
— Divi mēneši! — iebļāvās Jenss. — Pagājis jau vairāk nekā gads! Kas noticis?
Bārnijs paraustīja plecus.
— Profesors, jādomā, ir kļūdījies. Jūs jau zināt, visi tie aparāti…
Jenss Lins nošņirkstināja zobus tik stipri, ka skaņa bija sadzirdama vairāku soļu attālumā.
— Kļūdījies … Jums tā ir tikai kļūda. Bet es pa to laiku dzīvoju pie šiem utu apsēstajiem barbariem un kopu viņu smirdošos lopus. Piecas minūtes pēc jūsu aizbraukšanas Otars iekrāva man pa galvu, pievāca visu manu apģērbu, visus piederumus un visu viskiju.
— Kāpēc strādāt par viskiju, ja var paņemt tāpat,— teica Otars, paklausot elementārajai vikinga loģikai.
— Kas bijis — bijis, — teica Bārnijs. — Jūs savu gadu esat te nokalpojis, bet es gādāšu, lai jums tiktu atlīdzināts. Jūsu līgums vēl ir spēkā, un jūs saņemsiet algu par visu gadu. Tā nav nekāda mazā nauda par divu dienu darbu, un jums vēl pienākas akadēmiskais atvaļinājums, par kuru jūs arī saņemsiet samaksu. Jūs savu uzdevumu esat paveicis, un Otars prot angļu valodu …
— Slāpes viņam to iemācīja. Viņš bija piesūcies līdz nemaņai gandrīz veselu mēnesi un, kad nāca pie sajēgas, atcerējās angļu valodas stundas. Viņš lika, lai mācu viņam katru dienu, cerēdams dabūt viskiju, ja jūs kādreiz atgriezīsieties.
— Otars runā diezgan labi, tiesa kas tiesa. Kur ir viskijs?
— Esi mierīgs, Otar, mums pietiek, — Bārnijs teica un pagriezās pret Jensu. Viņam galvā sarosījās domas par iespējamo tiesas procesu. — Kā būtu, ja mēs visu aizmirstu, doktor? Gada alga par to, ka jūs mācāt Otaram angļu valodu, un jūs palīdzēsiet mums, kamēr uzņemam filmu. Esmu pārliecināts, ka šis laiks jums daudz ko devis …
— A-a-a!
— Un jūs to tik drīz neaizmirsīsiet, pie tam jūs uzzinājāt daudz jauna par vecnorvēģu valodas gramatiku …
— Pat vairāk, nekā man būtu gribējies uzzināt.
— Tad izlīgsim. Nu, kā būs?
Kādu brīdi Jenss Lins stāvēja, dūres sažņaudzis, tad trieca toveri pret zemi un samīdīja to gabalos.
— Labi, — viņš teica. — Kas cits man atliek? Bet es nekustināšu ne pirkstu, kamēr man nebūs pagādāta duša un dvielis un kamēr es nebūšu atutojies un pārmainījis veļu.
— Protams, doktor. Pēc dažām minūtēm mēs nogādāsim jūs pie pārējiem tur aiz tā uzkalna …
— Es aiziešu pats, ja jums nav iebildumu, — atteica profesors, čāpodams prom pa krastu.
— Viskiju, — teica Otars.
— Pastrādā, — atbildēja Bārnijs. — Ja tev maksā ar viskiju, tev tas jānopelna. Rīt sākas filmēšana, un es vispirms gribu šo to uzzināt.
— Protams. Nāc iekšā mājā.
— Neparko, — Bārnijs atteica, mezdamies sāņus. —. Es labi atceros, kas notika ar puisi, kurš iegāja iekšā.
— Stāvi mierīgi! — uzkliedza Džīno. — Tas ir vienīgais, ko no tevis prasa, un to pašu tu nevari izpildīt.
— Gribas iedzert, — Otars norūca un pikti paraustīja aiz pinkām kalpu, kas stāvēja blakus un tēloja Slaitiju. Vīrs iebrēcās un tikko nepakrita.
Džīno nolamājās un novērsās no skatu meklētāja.
— Bārnij, — viņš lūdza, — parunājiet jūs ar šiem akmens laikmeta idiotiem. Sis ir mīlas skats, bet viņi vazājas pa visu nogāzi, it kā tas būtu kāds laušanās mačs. Tie ir vissliktākie statisti, ar kādiem es jebkad esmu strādājis.
— Tu tikai izvēlies vietu, minūtes laikā mēs būsim gatavi, Džīno, — teica Bārnijs, pagriezdamies pret savām zvaigznēm.
Rafs stāvēja, rokas uz krūtīm sakrustojis, un truli blenza tālumā; vikinga tērpā un ar gaišo bārdu viņš tiešām izskatījās impozants. Slaitija bija atspiedusies pret saliekamā krēsla atzveltni un ļāva sukāt parūku; viņa ar savām divām kubikpēdām apaļas miesas, kas spiedās laukā no dziļā kleitas izgriezuma, izskatījās vēl impozantāka.
— Atkārtoju vēlreiz, — teica Bārnijs. — Jūs mīlat viens otru, bet Rafs dodas kaujā un var gadīties, ka tu viņu vairs nekad neredzēsi, tāpēc jūs uzkalnā kaislīgi atvadāties.
— Un es domāju, ka ienīstu viņu, — sacīja Slaitija.
— Tas bija vakar, — skaidroja Bārnijs. — Mēs neuzņemam visu pēc kārtas, to es tev divas reizes paskaidroju jau šorīt. īsumā atkārtošu vēlreiz, tāpēc aplaimo mani ar savu uzmanību arī tu, mister Houk. Filma sākas ar to, ka Tors, kuru tēlo Rafs, kopā ar vikingu baru uzbrūk fermai, kur dzīvo tu, Slaitij. Tu esi Gudrida, mājas saimnieka meita. Cīniņā vikings apkauj visus, izņemot tevi, un Tors pievāc tevi kā trofeju. Viņš grib tevi iegūt, bet tu pretojies, jo nicini viņu. Pamazām viņš tomēr iekaro tavu sirdi, un beidzot tu iemīli viņu. Pavisam drīz viņš ar vikingiem atkal dodas sirojumos, bet tu paliec un gaidi viņu atgriežamies. So skatu mēs patlaban uzņemam. Viņš iet prom, tu skrieni viņam pakaļ, sauc viņu, viņš pagriežas, tu pieskrien viņam klāt tieši te. Vai tagad tas ir…
— Skatieties, — viņu pārtrauca Rafs, rādīdams uz jūru. — Tuvojas kuģis.
Viņi pagriezās pret jūru: jā, nudien, apbraucis apkārt zemesragam, līcī pašreiz iegriezās vikingu kuģis. Bura bija satīta, bet drakona galva priekšgalā cēlās un grima vienā taktī ar airētāju kustībām.
— Rīt! — uzsauca Bārnijs. — Lin, kur jūs esat? Vai tad jūs ar Otaru nesarunājāt, ka tas Finbogi atvedīs savu kuģi rīt?
— Viņiem ir ļoti aptuvens priekšstats par laiku,— teica Lins.
Bārnijs nometa zemē platmali un skrēja pie operatora.
— Kā tu domā, Džīno? — viņš jautāja. — Vai ir vērts uzņemt? Vai kaut kas iznāks?
Džīno pagrieza kameru, pavērsa teleobjektīva garo cauruli pret jūru un pieplaka pie skatu meklētāja.
— Izskatās labi, — viņš atzina, — lielisks kadrs.
— Tad filmē nost, varbūt varam gūt no tā kādu labumu.
Otars un pārējie norvēģi jau skrēja lejup uz būdu un necēla ne ausu, kad Bārnijs kliedza, lai viņi pazūd no kadra.
— Ko viņi dara? — viņš vaicāja, kad vikingi sāka skriet ārā no būdas ar ieročiem rokā.
— Kā lai es to'zinu, — atteica Lins. — Varbūt tā ir kāda sagaidīšanas paraža, kuru es nepazīstu.
Otars ar saviem vīriem stāvēja krastā un kliedza, un ļaudis uz kuģa kliedza viņiem pretī.
— Filmē to visu, Džīno, — deva rīkojumu Bārnijs. — Ja kadri iznāks labi, mēs iespraudīsim tos scenārijā.
Airiem sparīgi cilājoties, kuģis piebrauca malā; pūķa galva slējās augstu pār sagaidītājiem. Kuģis nebija paguvis lāgā apstāties, kad svešie sagrāba vairogus, kas karājās pie bortiem, un sāka lēkt ūdenī. Viņi, tāpat kā krastā stāvošie, vicināja virs galvas visvisādus īsus zobenus un cirvjus. Tad abas grupas sadūrās.
— Kā tas izskatās? — jautāja Bārnijs.
— Santa Maria! — iesaucās Džīno. — Viņi taču nogalina cits citu!
Metāla šķindoņa jaucās ar aizsmakušiem kaujas saucieniem. Skatītāji, kas stāvēja uzkalnā, detaļas nevarēja saredzēt — tas bija viens cīniņā iekaisušu stāvu murskulis — kamēr no pūļa izrāvās cilvēks, kas klupdams krizdams metās skriet gar krastu. Viņš bija palicis bez ieroča un likās ievainots, bet viņam pakaļ, plati vēzēdams cirvi, dzinās viņa pretinieks. Vajāšana bija īsa, bet iznākums — negaidīts. Kad atstatums starp vajāto un vajātāju bija samazinājies, cirvis aprakstīja gaisā loku, bēdzēja galva noripoja no pleciem un aizvēlās gar krastu.
— Viņi ir iejutušies lomā … — nomāktā balsī teica Bārnijs.
— Man šķiet, ka tas nav Finbogi ar saviem vīriem,— teica Lins. — Manuprāt, tas ir pavisam cits kuģis.
Bārnijam patika rīkoties, bet šāda rīcība viņu neiepriecināja. Dzirdot kaujas trokšņus un redzot bez- galvaino līķi un asiņainās smiltis, viņš jutās kā paralizēts. Ko darīt? Tā nebija viņa pasaule, viņa cīņas metode. Tekss vai Dallass — tie gan šādā situācijā varēja justies kā zivs ūdenī. Kur gan viņi bija palikuši?
— Radio, — viņš sacīja, ar novēlošanos atcerējies raidītāju, kas karājās viņam plecā. Viņš ieslēdza to un steigšus izsauca pie sevis abus jokdarus.
— Viņš pamanījis mūs, pagriežas … viņš skrien šurp! — iesaucās Džīno. — Cik brīnišķīgi kadri!
Slepkava nedevās vis atpakaļ uz kaujas vietu, bet skrēja augšā pa nogāzi, vicinādams cirvi un aizsmakušā balsī kliegdams. Aktieru grupiņa uzkalnā vēroja viņu tuvojamies, bet nekustējās. Tas viss bija viņiem tik svešs, ka viņi varēja iedomāties sevi vienīgi kā skatītājus un nespēja ne nosapņot, ka varētu tikt ierauti briesmīgajā slaktiņā tur lejā. Uzbrūkošais vikings lēkšoja aizvien tuvāk un tuvāk, līdz beidzot kļuva skaidri saskatāmi tumšie okeāna šļakatu un sviedru plankumi uz viņa krekla rupjās sarkanās vilnas un sarkanās asins blāvas uz cirvja un rokām.
Smagi elsodams, vikings drāzās taisni virsū Džīno, acīmredzot uzskatīdams kinokameru par kaut kādu ieroci. Operators palika savā postenī līdz pēdējam brīdim, filmēdams saniknoto uzbrucēju, un palēca sāņus tieši tajā mirklī, kad cirvis nāca lejā. Asmenis ietriecās trijkājl, saliekdams to un gandrīz vai apgāzdams kinokameru.
— Ei tu, uzmanīgāk ar aparatūru! — Bārnijs uzkliedza, bet tūlīt pat nožēloja to, jo satracinātais vikings pagriezās pret viņu.
Džīno pieliecās, aukstasinīgi izstiepis uz priekšu roku ar nazi, kas zibēja saulē; te, bez šaubām, izpaudās jaunības dienās Neapoles graustos iegūtā pieredze. Līdzko vikings uz mirkli novērsās, Džīno dūra.
Dūriens būtu sasniedzis mērķi, taču vikings, par spīti saviem apmēriem, bija veikls kā kaķis. Viņš apsviedās, un nazis ieurbās viņam sānos. Ierēcies no pēkšņajām sāpēm, viņš turpināja uzbrukt; cirvja rokturis trāpīja Džīno pa galvu, un itālietis pakrita. Joprojām nikni kliegdams, uzbrucējs sagrāba Džīno aiz matiem, atlieca viņam atpakaļ galvu tā, ka atsedzās kakls, un jau pacēla asiņaino ieroci, lai nocirstu galvu.
Skarbi nosprakstēja šāviens, un vikings, kuram lode bija trāpījusi krūtīs, krampjaini noraustījās. Pavēris muti mēmās sāpēs, viņš pagriezās, un Tekss — viņi pat nezināja, ka piebraucis džips, — atspiedis revolveri pret stūri, izšāva vēl divas reizes. Abas lodes trāpīja vikingam pierē; un viņš sabruka, atdevis dievam dvēseli jau pirms tam, kad vēl nebija nokritis zemē,
Džīno atgrūda smago līķi nost, grīļodamies uzrausās kājās un tūlīt steidza pie kinokameras, Tekss atkal ieslēdza motoru. Pārējie vēl stāvēja kā sālsstabi, tik ļoti viņus bija pārsteidzis uzbrukums.
— Vai gribat — es braukšu lejā un palīdzēšu mūsu statistiem, — Tekss piedāvājās, lādēdams koltu.
— Jā, — teica Bārnijs. — Mums jāizbeidz šī jezga, kamēr vēl kāds nav nomušīts.
— Nevaru garantēt, ka tas nenotiks, — draudīgi noteica Tekss un laida lejā no uzkalna.
—• Beidz uzņemšanu! — Bārnijs uzsauca operatoram. — Mēs varam bāzt iekšā šajā filmā visu ko, tikai ne džipus!
Teksam bija iesprūdusi signāltaures poga, tā ka mašīna pūta vienā pūšanā; Tekss brauca, cik lēni vien varēja, ātrumu kārba griezīgi kauca, motors rēca. Ar piecu jūdžu ātrumu stundā viņš tuvojās kaujas vietai,
Otars un viņa ļaudis bija redzējuši džipu diezgan bieži un jau bija pieraduši pie tā, turpretī par uzbrucējiem to nevarēja teikt. Viņi redzēja, ka tuvojas kaut kāds rēcošs briesmonis, un saprotamu iemeslu dēļ negaidīja, kad tas pienāks pavisam klāt. Viņi izklīda kur kurais; Tekss nobremzēja pie paša ūdens, notriekdams zemē vienu no svešajiem, kas nebija bijis pietiekami izveicīgs. Otars un viņa vīri salasījās aiz džipa un uzbruka izkliedētajam ienaidniekam.
Iebrucēji nobijās un laidās ļekās, steigšus ieklupdami savā kuģelī un sēzdamies airos.
Ar to uzbrukuma mēģinājums arī būtu beidzies, ja Tekss nebūtu tā iekaisis. Kuģis vēl nebija izkustējies no vietas, kad viņš pieskrēja pie džipa un izvilka no cilindra zem priekšējā bufera pagaru tērauda trosi. Tās galā bija cilpa, un Tekss, izstiepis trosi vajadzīgajā garumā, uzlēca uz mašīnas motora pārsega un sāka griezt trosi ap galvu. Pārspējot visus citus trokšņus, tālu pār ūdeņiem aizskanēja viņa kaujas sauciens. Beidzot trose uzvijās gaisā un cilpa nokrita pūķim tieši uz galvas. Tekss parāva trosi, lai cilpa savilktos ciešāk, tad bez steigas nolēca zemē un iekāpa kabīnē.
Airiem kuļot ūdeni, kuģis līgani atgāja no krasta. Tekss aizdedzināja cigareti un ļāva trosei tīties vaļā, līdz tā bija izstiepusies divdesmit trīsdesmit pēdu garumā. Viens no vikingiem, stāvēdams kuģa priekšgalā, pūlējās pārcirst tērauda trosi, taču neko nepanāca, tikai atcirta asmeni. Tekss pastiepa kāju, likdams trosei tīties atpakaļ uz spoles. Trose pilēdama izcēlās no ūdens, saspringa un nostiepās kā stīga, kuģis visā garumā nodrebēja un apstājās. Tad tas lēni, bet neatturami slīdēja atpakaļ uz krastu. Šļakatas šķiezdami, airi grima dziļi ūdenī, taču veltīgi.
Tagad atlika sakaut ienaidnieku pavisam. Pēc šā manevra uzbrucēju sajūsma izkūpēja kā nebijusi. Ieroči bira ūdenī, un vīri, pacēluši rokas, padevās gūstā. Tikai viens no viņiem nebija zaudējis cīņas sparu — tas, kas bija mēģinājis pievārēt trosi. Turēdams airi vienā un apaļu vairogu otrā rokā, viņš izlēca krastā un metās pie džipa. Tekss uzvilka gaili un gaidīja, bet Otars pieņēma kauju, lai atvairītu uzbrukumu. Izkliegdami apvainojumus, abi vikingi sāka piesardzīgi līkumot pie paša ūdens. Redzēdams, ka neviens neko neuzsāk, tikai abi drošuļi saķērušies,
Tekss uzmanīgi nolaida gaili un iebāza revolveri makstī.
Sviedros izmirkušais un kaujā iekarsušais Otars, uzkurinājis sevī dusmas, aurojot un kožot vairoga malā, ieskrēja ūdenī līdz ceļiem. Uzbrucēju vadonis palika stāvam dažus jardus no viņa un nikni raudzījās no dzelzs ķiveres apakšas, izkliegdams atbildes apvainojumus. Otars vairākkārt plakaniski iezvēla ar cirvi pa savu vairogu, tad zibenīgi uzbruka, dodams ienaidniekam nāvējošu sitienu pa galvu. Iebrucēja vairogs gan pašāvās uz augšu, lai novērstu triecienu, taču tas bija tik stiprs, ka svešais vikings sa- kņupa uz ceļiem.
Aurodams uzvaras priekā, Otars bez apstājas cilāja cirvi vienmērīgi kā mežcirtējs, kas gāž koku. Viņa pretinieks nejaudāja pacelt savu cirvi — viņš balstījās uz to, lai izturētu sitienu krusu. No viņa vairoga lidoja skaidas, un kāds vilnis ietina viņus šļakatās.
Pēkšņi vēzienu ritms izjuka, Otars pacēla cirvi augstu jo augstu un ar visu spēku nolaida to pretiniekam uz galvas. Vairogs atkal pacēlās, taču sitiens nebija novēršams. Asmenis noslīdēja gar vairogu un iecirtās vikingam gurnā. Viņš no sāpēm iekliedzās un atvēzējās, lai cirstu pretī. Otars veicīgi palēca sāņus un uz mirkli apstājās, lai paskatītos, ko paveicis. Ievainotais ar mokām piecēlās, pārnesdams svaru uz veselās kājas, un varēja redzēt, ka otra ir pārcirsta gandrīz līdz pusei un no tās šļācas asinis. Otars pacēla cirvi un vairogu gaisā un izgrūda uzvaras saucienu. Ievainotais vikings mēģināja viņam uzbrukt, taču Otars smiedamies izvairījās. Visi krastā stāvošie ziemeļnieki un arī lielākā daļa no tiem, kas atradās kuģī, smējās par ievainotā nevarīgajām dusmām. Viņš centās pierāpot klāt Otaram cerībā nogāzt pretinieku, kas lēkāja apkārt.
Otars, jādomā, saprata, ka šī izprieca var beigties tikai ar ienaidnieka nāvi no noasiņošanas, tāpēc viņš pēkšņi pieskrēja uzvarētajam klāt un uzlēca viņam uz muguras, iegāzdams vikingu uz mutes saputotajā ūdeni. Tad, uzlicis vienu kāju vikingam uz rokas, kurā tas joprojām turēja cirvi, viņš abām rokām sagrāba tā galvu, iespieda ar seju smiltīs un sīkajos oļos un turēja tik ilgi, kamēr vikinga ķermenis vairs neraus- tījās. Ienaidnieks noslīka dažas collas dziļā ūdenī. Visi gan krastā, gan kuģī gavilēja.
Uzkalnā visi stāvēja satriekti un klusi, vienīgi Rafs Houks paģemburoja tālāk, lai izvemtos. Bārnijs pirmo reizi pamanīja, ka Džīno atkal darbojas ar kameru.
— Vai izdevās nofilmēt kauju?—viņš jautāja, sāpīgi pārdzīvodams, ka viņa balss aizlūst,
— Viss ir te iekšā, — Džīno atbildēja, uzsizdams pa filmas disku. — Kaut gan es neesmu drošs, vai no tāda attāluma man izdevies uzņemt visus sīkumus.
—* Jo labāk, — teica Bārnijs. — Šodien beigsim, drīz sāks krēslot, un nez vai kādam ir liela patika strādāt šajos apstākļos … — Viņš pameta ar galvu uz šausmīgo skatu lejā.
— Mani tas neuztrauc, — ierunājās Slaitija. — Tas atgādina lopkautuvi, kur strādāja mans tēvs, kad mēs dzīvojām Čikāgā. Es katru dienu nesu viņam lenču.
— Ne jau visi ir tik aukstasinīgi, — teica Bārnijs. — Rīt tieši septiņos trīsdesmit sāksim no tās vietas, kur šodien beidzām.
Viņš devās lejup pa nogāzi pie trokšņainā pūļa,
Nogalinātie un ievainotie bija savesti vienkopu pie paša ūdens, un uzvarētāji jau aptīrīja kuģi, sākdami ar alu. Dzīvus palikušos vikingus apsargāja, un viņu priekšā, dižodamies un dūres vicinādams, grozījās Otars. Viņa vārdiem acīmredzot bija iespaids, jo, kad Bārnijs bija nogājis lejā, skandināvi, kā uzvarētie, tā uzvarētāji, pagriezās un devās uz būdu. Tikai viens cilvēks negribēja kustēties; Otars tā iegāza viņam pa galvu, ka virs saļima ka nopļauts, un divi kalpi aiznesa viņu prom. Otars mekleja ūdenī savu cirvi, kad Bārnijs piegāja pie viņa.
— Vai tu man nepateiksi, ko tas viss nozīmē? — Bārnijs jautāja.
— Vai tu redzēji, kā es iecirtu šim kājā? — Otars atjautāja, vēzēdams atrasto cirvi. — Krāks! Kāja gandrīz nost.
— Ļoti labi nospēlēts, es visu redzēju. Apsveicu. Bet kas viņš tāds bija un ko viņi te darīja?
— Viņu sauca Torfi. Viskijs? — Pēdējo vārdu viņš jūsmīgi izkliedza, tāpēc ka Tekss nosvieda smiltīs atsieto trosi un izvilka no džipa sēdekļa apakšas puslitra pudeli.
— Viskijs, — Tekss apstiprināja. — Tiesa, tā nav tava iemīļotā šķirne, bet iztikt var. Tas cirtiens gan tev izdevās vareni.
Otars tīksmi nobolīja acis, tad, samiedzis tās, pielika pudeli pie lūpām un izdzēra tukšu.
— Kaut es tā varētu, — skaudīgi noteica Tekss.
Bārnijs pagaidīja, kamēr pudele bija tukša un Otars
ar uzvaras saucienu ielidināja to jūrā, tad jautāja:
— Tātad kas bija šis Torfi?
Cīniņa un viskija sekas iedarbojās uz Otaru vienlaikus, un viņš negaidot noslīga uz ceļiem, šūpodams savu lielo galvu.
— Torfi Valbranda dēls, — viņš sacīja, ievilcis krūtīs gaisu, — Valtjofa dēls, Orliga dēls ieradās pie Svainija … Torfi vienā reizē nogalēja divpadsmit Kropa vīrus. Viņš nogalēja arī Holmsenus, viņš bija arī Hellisfitarā kopā ar Ilugi Melno un Stērli Labo, kad tur nogalēja astoņpadsmit alu iemītniekus. Viņi arī sadedzināja Audunu Smidkela dēlu viņa paša mājā Bergenē. — Otars apklusa un dziļdomīgi pamāja ar galvu, it kā būtu pavēstījis kaut ko ārkārtīgi svarīgu.
— Nu, un tad? — jautāja apmulsušais Bārnijs. — Ko tas viss nozīmē?
Otars palūkojās uz viņu un savilka pieri.
— Smidkels bija precējies ar Torodu, manu māsu.
— Protams, — teica Bārnijs. — Kā es to biju piemirsis! Tātad šim Torfi bija nesaskaņas ar tavu svaini, tas nozīmē — ar tevi, un tu nonāvēji viņu. Ir nu gan dzīve! Bet kas bija viņam līdzi?
Otars paraustīja plecus un, atbalstījies pret džipa priekšējo riteni, uzsvempās kājās.
— Vikingi, laupītāji. Gatavojās aplaupīt Angliju. Viņiem nepatika Torfi, jo viņš vispirms gribēja atbraukt uz šejieni, nevis doties uz Angliju. Tagad viņi brauks man līdzi pasirot pa Angliju. Viņi brauks ar manu jauno kuģi.
Viņš ar cirvi norādīja uz kuģi, kuru rotāja pūķa attēls, un dārdoši iesmējās.
— Bet tas, kas negribēja pievienoties jums?
— Tas ir Haki, Torfi brālis. Es padarīšu viņu par vergu. Pārdošu viņa paša ģimenei.
— Kas tie par puišiem! — teica Tekss. — Neatzīst nekādu runāšanu riņķī un apkārt.
— Tev taisnība, — Bārnijs apstiprināja, ar neslēptu izbrīnu skatīdamies uz vikingu, kas šajā brīdī šķita īsts milzis. — Kāp džipā, Otar, mēs aizvedīsim tevi uz mājām.
— Otars brauks ar čipu, — vikings iepriecināts teica, iemeta mašīnā cirvi un vairogu un tad ielēca kabīnē.
— Tikai ne šofera vietā, — teica Tekss. — Visam savs laiks.
Starp kuģī atrastajām mantām bija ducis alus muciņu, no kurām lielākā daļa atlauztas stāvēja pie mājas, kur jau gāja vaļā dzīres. Likās, ka mājinieki netur ļaunu prātu uz nesenajiem pretiniekiem, jo tie bija sajaukušies ar uzvarētājiem un neatpalika no tiem dzeršanā. Laikam vienīgi Haki, kas ar sasietām rokām un kājām gulēja zem sola, nepriecājās. Kņada un apsveikuma saucieni pavēstīja Otara ierašanos; viņš uzreiz gāja pie muciņas, kurai bija izsists dibens, pasmēla ar roku alu un sāka dzert. Kad kliedzieni apklusa, ārā ierūcās motors, un Bārnijs ieraudzīja pa krastu braucam uzņemšanas grupas džipu. Tas nobremzēja, apbērdams Bārniju ar sīku olīšu krusu, un no kabīnes laukā izliecās Dallass.
— Mēs kādas desmit minūtes, ja ne vairāk, mēģinājām sazināties ar tevi pa radio, — viņš teica.
Bārnijs palūkojās lejup uz savu radio un ieraudzīja, ka tas ir izslēgts.
— Viss kārtībā, — viņš sacīja. — Es aiz pārskatīšanās biju to izslēdzis.
— Toties nometnē gan viss nav kārtībā, tāpēc es mēģināju tevi izsaukt…
— Ko? Ko tu ar to gribi teikt?
— Rafs Houks gāž podus. Viņš atgriezās pagalam satraukts, neskatīdamies, kur liek kāju. Viņš uzdrā- zās virsū aitai — zini, tās ir tādas netīri pelēkas, izskatās pēc klinšu bluķiem —, pakrita un salauza kāju.
— Tu gribi man iestāstīt, ka trešajā filmēšanas dienā … mans galvenais aktieris salauzis kāju?
Dallass ar zināmu līdzjūtību ieskatījās Bārnijam acīs un lēni pamāja ar galvu.
9
Ap Rafa Houka vagoniņu bija salasījies pūlis, un Bārnijam vajadzēja lauzt sev ceļu ar elkoņiem.
— Izklīstiet! — viņš uzkliedza. — Tā nav nekāda izrāde! Dodiet man ceļu!
Rafs gulēja gultā, seja viņam bija pelēcīga un klāta ar sviedru lāsītēm. Mugurā viņam vēl joprojām bija vikinga kostīms. Labā kāja lejpus ceļa bija nosaitēta, baltajai marlei cauri sūcās asinis. Galvgalī stāvēja medicīnas māsa, ģērbusies kā pienākas, un gatava rīkoties.
— Kā viņam ir? — Bārnijs jautāja. — Vai tas ir nopietni?
— Cik nopietns lūzums vien var būt, — medicīnas māsa atbildēja. — Misteram Houkam ir sarežģīts tibia, tas ir, apakšstilba lūzums, un kaula gals izdūries cauri ādai.
To dzirdēdams, Rafs, acis neatvēris, teatrāli ievaidējās.
— Laikam nav tik traki, — ar izmisuma pieskaņu balsī sacīja Bārnijs. — Salieciet kaulu kopā, un viņš drīz vien būs uz pekām …
— Mister Hendrikson, — dzedri sacīja medicīnas māsa, — es neesmu ārsts, tāpēc nevaru noteikt pacientam ārstēšanas kursu. Es sniedzu viņam pirmo palīdzību — uzliku uz ievainojuma sterilu saiti, lai novērstu saindēšanu, un iešļircināju pacientam kaut ko, lai mazinātu sāpes. Savu es esmu izdarījusi. Bet tagad es gribētu zināt, kad ieradīsies ārsts.
— Ārsts, protams, parūpēsies par slimnieku. Kur ir mana sekretāre?
— Jā, mister Hendrikson, — stāvēdama durvīs, atsaucās sekretāre.
— Betij, ņem pikapu, kas gaida tepat ārā, Tekss tevi aizvedīs. Dabū rokā profesoru Hjūitu un pasaki, lai viņš tevi uz platformas nogādā atpakaļ studijā, nezaudējot ne minūti laika. Viņš zina, kas jādara. Tur uzmeklē mūsu ārstu un tūlīt ved viņu šurp.
— Nevajag ārstu, sūtiet mani atpakaļ… sūtiet atpakaļ … — teica Rafs un atkal sāka vaidēt.
— Rīkojies, Betij. Žigli! — Plati smaidīdams, Bārnijs pagriezās un uzsita aktierim pa plecu. — Bet tagad izmet no prāta visas nepatikšanas. Nauda netiks taupīta, un tavā rīcībā būs visi mūsdienu medicīnas brīnumi. Ārsti šajos laikos dara visu ko. Ieliks tev kaulos metāla stieņus ūn tu staigāsi kā jaunu kāju dabūjis …
— Nē. Es negribu piedalīties šajā filmā. Ar to mans darbs pie jums ir cauri, varu galvot, ka tā ierakstīts manā līgumā. Es gribu braukt mājās!
— Nomierinies, Raf. Neuztraucies, atpūties. Palieciet pie viņa, māsa, es izraidīšu visus no šejienes. Viss būs labi.
Tomēr Bārnija vārdi bija ne mazāk liekuļoti kā viņa smaids, un viņš uzbrēca, izdzīdams no vagoniņa ziņkārīgos, kas skatījās, mutes atpletuši.
Nebija pagājušas ne piecas minūtes, kad pikaps bija klāt un ienāca ārsts ar diviem palīgiem, kas nesa kastes ar piederumiem.
— Es palūgšu visus, izņemot māsu, atstāt šo telpu, — teica ārsts.
Bārnijs mēģināja protestēt, bet tad paraustīja plecus. Šobrīd viņš tik un tā neko nevarēja līdzēt. Viņš atstāja vagoniņu un piegāja pie profesora Hjūita, kas vandījās pa vremeatrona iekšām.
—Neizjauciet to, — Bārnijs piekodināja. — Es gribu, lai šī laika mašīna stāv gatavībā dienu un nakti.
— Es tikai pārbaudu savienojumus. Baidos, ka daudzi vadi ātrumā tika savienoti kā pagadās un ilgāku laiku uz tiem nevar paļauties.
— Cik ilgu laiku prasīja pēdējais ceļojums? Tas'ir, cik patlaban ir pulkstenis Holivudā?
Profesors paraudzījās uz rādītājiem.
— Ar precizitāti līdz mikrosekundei pulkstenis patlaban ir 14.3552, sestdiena …
— Tātad pāri pustrijiem! Kur viss laiks palicis?
— Tā nu nav mana darīšana, ticiet man. Es gaidīju pie platformas, ieturēju nožēlojamu lenču pie kāda automāta, kamēr pikaps bija prom. Es sapratu, ka ārsts nav uz vietas, viņš bija jāsameklē, bez tam vajadzēja sagādāt nepieciešamos instrumentus.
Bārnijs pakasīja vēderu, kur pēkšņi radās sajūta, it kā kuņģi būtu izveidojies ledus gabals lielgabala lodes lielumā.
— Filma jādabū gatava līdz pirmdienas rītam. Tagad ir sestdienas pēcpusdiena, bet mēs esam uzņēmuši trīs minūtes garu filmu un galvenais varonis guļ ar pārlauztu kāju. Mums pietrūks laika.—Viņš savādi paskatījās uz profesoru. — Kāpēc mums nav laika? Mums ir viss, kas vajadzīgs, vai ne? Var atrast klusu vietiņu, tādu kā Cārlijam Cangam, un tur pabeigt Rafa ārstēšanu.
Nesagaidījis Hjūita atbildi, Bārnijs uztraukts izskrēja cauri nometnei un bez klauvēšanas iedrāzās Rafa vagoniņā. Aktiera kāja bija iešinota, un ārsts pārbaudīja viņam pulsu. Viņš bargi palūkojās uz ienācēju.
— Durvis bija aiztaisītas tīšām, — viņš sacīja.
— Zinu, dakter, un es galvoju, ka vairāk neviens cits pa tām neienāks. To jūs esat izdarījuši lieliski… Vai jūs neņemsiet ļaunā, ja pavaicāšu, pēc cik ilga laika jūs dabūsiet viņu uz kājām?
— Kamēr nebūšu ievietojis viņu slimnīcā …
— Jauki, tātad pēc neilga laika!
— … kur es noņemšu šinu un uzlikšu ģipsi, un ģipsī viņš gulēs vismaz kādas divpadsmit nedēļas — tas ir minimālais laiks. Pēc tam pacients vismaz mēnesi staigās ar kruķiem.
— Nu, tas nav slikti… tas ir pat labi, ļoti labi. Es gribu, lai jūs ārstējat viņu un, kā saka, paņemtu arī sev brīvdienas. Mēs atradīsim klusu, jauku vietiņu, kur jūs abi varēsiet atpūsties.
— Es nesaprotu, par ko jūs runājat, bet tas, ko jūs iesakāt, nav izdarāms. Man ir prakse, un es nevaru pamest to uz divpadsmit nedēļām, pat uz divpadsmit stundām ne. Šovakar man ir svarīga satikšanās, un man tūlīt jābrauc atpakaļ. Jūsu sekretāre apgalvoja, ka es būšot mājā laikus.
— Noteikti, — ar rāmu pārliecību apstiprināja Bārnijs. Viņš jau bija kādreiz skaidrojis to Cārlijam un zināja, kā tas darāms. — Jūs tiksiet atpakaļ laikus, pirmdien būsiet atkal darbā, varēsiet atpūsties — uz mūsu rēķina — un saņemsiet algu par trim mēnešiem. Vai nav lieliski? Es jums pastāstīšu, kā tas notiek…
— Nē! — iekliedzās Rafs. Viņš paslējās gultā un vārgi pakratīja dūri. — Es zinu, ko jūs gribat darīt, bet nepiekrītu. Man vairs nav nekā kopīga ar šo filmu un ar šiem vājprātīgajiem. Es redzēju, kas notika krastā, un man pietiek.
— Paklau, Raf…
— Ir nemēģiniet pierunāt mani, Bārnij, būs tā, kā es teicu. Es salauzu kāju un vairs negribu ķēpāties ar šo filmu. Pat tad, ja nebūtu atgadījusies šī ķibele ar kāju, es tik un tā vairs nefilmētos. Jūs nevarat piespiest mani spēlēt.
Bārnijs pavēra muti — viņam bija uz mēles izteicieni, kas spilgti raksturoja Rafa spēli, — bet tad ar sev neparastu savaldību noturējās.
— Parunāsim par to rīt, bet tagad kārtīgi izgu- lies, — viņš caur sakniebtām lūpām nobubināja, pagriezās un izgāja ārā.
Viņš apzinājās, ka, aizvērdams vagoniņa durvis, aizver durvis visai filmai. Un arī savai karjerai. Rafs nepiekāpsies, par to varēja nešaubīties. Maz kas cauri šai miesai un kauliem iespiedās viņa niecīgajās smadzenītēs, bet, ja iespiedās, tad neizdzēšami. Bārnijam nebija izdevies piedabūt šo kretīnu ar pārmērīgi attīstītajiem muskuļiem doties uz kādu aizvēsturisku salu un paārstēties, un tas nozīmēja, ka ar filmu ir cauri.
Bārnijs paklupa un, pacēlis galvu, ieraudzīja, ka, pašarti nemanot, ir izgājis cauri nometnei un iznācis pie jūras. Viņš bija viens uzkalnā, kas pacēlās pāri krastam un līcim. Saule jau slīga uz apvāršņa pusi, apliedama zemu mākoņu sloksni ar zeltainu gaismu, kas atstarojās no ūdens virsmas, ņirbēdama nemierīgajos viļņos. Bārnijs ienīda šo pirmatnējo, skaisto pasauli bez nevienas dzīvas dvēseles, ienīda visu ap sevi. Ieraudzījis sev pie kājām akmeni, viņš pacēla un aizsvieda to, it kā jūra būtu spogulis, kuru viņš gribētu sasist drumslās. Bet sviezdams viņš savainoja roku, un akmens nokrita turpat oļos.
Tātad no filmas nekas neiznāks. Bārnijs skaļi izlamājās.
— Ko tu teici? — viņam aiz muguras noducināja Otars. Viņš apsviedās apkārt.
— Es teicu — taisies ka tiec, matainais stulbeni!
Otars paraustīja plecus un pastiepa milzīgo roku,
kurā turēja divas viskija pudeles.
— Man rādās, ka tev ir slikta dūša. Iedzer.
Bārnijs jau gribēja teikt kaut ko aizskarošu, bet tad,
atcerējies, ar ko runā, atbildēja: «Paldies,» — un paņēma atkorķēto pudeli. Krietni iestiprinājies, viņš jutās labāk.
— Es nācu šurp pēc savas dienas devas, pēc vienas pudeles, bet tad Dallass pateica, ka izmaksāšot man vēl vienu pudeli par šīsdienas kauju. Tā bija liela diena.
— Pareizi, liela diena. Iedod pudeli. Tā ir pēdējā diena, jo filma ir pabeigta, pagalam, kaput. Vai tu zini, ko tas nozīmē?
— Nē, — Otars gari noguldzināja.
— Nē … Kā lai tu, nesamaitāts dabas bērns, zinātu! Lai cik tas ērmoti, bet es nudien tevi apskaužu.
— Es neesmu nekāds dabas bērns. Bija cilvēks vārdā Tords Zirga Galva, viņš bija mans tēvs.
— Es tevi, nudien, apskaužu tāpēc, ka tev ir sava pasaule un tu esi tās saimnieks. Stipra roka, neremdējamas slāpes, laba apetīte un nekādu šaubu. Turpretī mēs dzīvojam pastāvīgās šaubās par sevi, un es varu galvot, ka tu pat nezini, ko nozīmē šis vārds.
— Šaubas par sevi? Kaut kas līdzīgs sjālfsmord[13]?
— Protams, ka nezini.
Vikings jau bija nosēdies zemē, un Bārnijs atkrita blakus, lai būtu vieglāk aizsniegt pudeli. Saule bija norietējusi, un sarkanā josla pie apvāršņa pārgāja pelēkā, līdz viņiem virs galvas satumsa pavisam.
— Mēs taisām filmu, Otar, lūk, ko mēs darām. Laika kavēklis un lielais bizness saplūduši kopā. Nauda un māksla nesajaucas, bet mēs kopš laika gala jaucam tās kopā. Es nodarbojos ar to jau tad, kad vēl staigāju īsās plīša bikšelēs, un tagad, sasniedzis briedumu, četrdesmit piecus gadus, esmu pateicis ardievas kino. Tāpēc, ka bez šā šedevra «Climactic» noies dibenā, bet līdz ar viņiem dibenā noiešu arī es. Bet vai tu zini, kāpēc?
— Iedzer vēl.
— Lai iet. Es tev pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka savā ilgajā un raibajā mūžā esmu uzņēmis septiņdesmit trīs filmas un katra no tām tika momentā aizmirsta. Ja es aizeju no «Climactic», man ir beigas, jo netrūkst producentu un režisoru, kas ir labāki par mani un pretendēs uz to pašu darbu, uz kuru pretendēšu es.
Otars cēli un valdonīgi kā ērglis paskatījās uz jūru, pasmaidīja un nožagojās. Bārnijs piekrītoši pamāja ar galvu un atkal ķērās pie pudeles.
— Tu esi gudrs cilvēks, Otar. Es pateikšu tev to, ko es līdz šim nevienam neesmu teicis, tāpēc ka esmu piedzēries par tavu dienas algu un tu droši vien saproti labi ja vienu vārdu no desmit. Vai zini, kas es esmu? Es esmu viduvējība. Vai tu apjēdz, cik tā ir briesmīga atzīšanās? Ja tu esi lempis, drīz vien tu to uzzini, tevi atlaiž no visām vietām, un tu ej strādāt benzīna tankā. Ja tu esi ģēnijs, tu uzzini arī to, un tavs dzīves ceļš ir skaidrs. Bet, ja tu esi viduvējība, tu nekad nespēj pilnīgi ticēt tam, tu uzvel visu vainu apstākļiem un mēģini uztaisīt vēl vienu filmu, kamēr ir gatavi septiņdesmit trīs kinodraņķi, bet septiņdesmit ceturtā vairs nebūs. Bet vissmieklīgākais ir tas, ka šī septiņdesmit ceturtā filma varētu iznākt laba, kā dievs debesīs, tā atšķirtos no pārējām. Viss pagalam. Filma ir mirusi, vēl nepaguvusi piedzimt, nabaga filma nodota kinematogrāfijas aizmirstībā. Filma ir mirusi, filmas vairs nav …
— Kas ir filma?
— Es jau teicu — mākslas darbs. Laika kavēklis. Tāda kā jūsu tā saucamās sāgas …
— Es nodziedāšu vienu dziesmu no sāgas. Es dziedu labi.
Otars piecēlās, iedzēra malku, lai iztīrītu rīkli, un sāka dziedāt pērkonīgā balsī, kas saplūda ar bangu šalkām:
Cērt, cērt, šķēp,
Vietu manā sirdī, kur mājo tārps!
Mani sadusmotie dēli atriebsies.
Nāve nepazīst baiļu. Valkīras balss
Aicina jaunus viesus Odina ela zālē.
Atnāk nāve. Pie galda dzīro.
Dzīve ir galā. Es smiedamies mirstul
Otars uz brīdi apklusa, tad ieaurojās vēl skaļāk, sirdīgāk.
— To dziedāja Ragnārs pirms tam, kad karalis Aella viņu noslepkavoja un Aella nomira. Cik žēl, ka es viņu nenonāvēju!
Otars padraudēja ar dūri nelāgajām debesīm.
Bārnijam acu priekšā viss griezās, bet viņš atklāja, ka, aizvēris vienu aci, pietiekami labi redz ar otru. Otars savā ādas apģērbā, plīvojošiem matiem un saulrieta pēdējās atblāzmas sārtumu vaigā pacēlās pār viņu kā milzis cilvēces rītausmā. Sāga bija viņam viss, vienlaikus dzīve un māksla. Dziesma bija kauja, bet kauja kļuva par dziesmu.
Doma, kas pavīdēja Bārnijam, bija tik negaidīta, ka viņam aizrāvās elpa.
Kāpēc gan ne? Ja viņš nebūtu piesūcies, dzerdams viskiju senās jūras krastā ar cilvēku, kas bija miris pirms tūkstoš gadiem, tas viņam nekad nebūtu iekritis prātā. Kāpēc gan ne? Ja visa jezga ar šīs filmas uzņemšanu bija gatavais trakums, kāpēc nepielikt tam tādu pašu punktu? Viņa rokās bija brīvība un vara, un viņam tik un tā bija vakars. Kāpēc ne?
— Nāc man līdzi, — Bārnijs teica, uzrausdamies kājās un raudzīdams piecelt arī nekustīgo vikinga blāķi.
— Uz kurieni? — Otars jautaja.
— Skatīties kino. — Otars nebija izkustināms. — Tad ejam pēc viskija.
Tas Otaram patika jāti labāk, un viņi kopā devās atpakaļ uz nometni; Bārnijs pa reizei atbalstījās pret savu ceļabiedru, kas diezin vai to maz manīja.
— Vai paraugi gatavi? — Bārnijs jautāja, iebāzis galvu laboratorijas vagoniņā.
— Pašreiz ņemam ārā no žāvētāja, mister Hendrikson, — atbildēja tehniķis.
— Labi. Uzvelciet ārpusē ekrānu, un tūlīt paskatīsimies tos. Vispirms parādiet vakardienas porciju, pēc tam to, ko uzņēmām šodien.
— Bet viskijs? — Otars jautāja.
— Jā, jā. Pasēdi tepat, es atnesīšu, — Bārnijs atbildēja.
Nebija viegli tuvumā atrast savu vagoniņu; piedevām vēl visur pa kājām mētājās daždažādas grabažas; bez tam radās problēma, kā sameklēt īsto atslēgu. Kad Bārnijs atgriezās ar pudeli, ekrāns jau bija uzvilkts un saliekamie krēsli nolikti. Viņi ar Otaru ērti apsēdās, nolika pudeli pa vidu, projektors iedūcās, un viņi sāka skatīties filmu šajā brīnumainajā teātrī ar zvaigžņotām debesīm jumta vietā.
Sākumā Otars nekādi nespēja uztvert uz ekrāna projicējamos kadrus kā filmu, viņa netrenētā acs nesaistīja kustīgos attēlus ar īstenību. Tomēr viņš nebija galīgs nepraša tēlotājā mākslā, viņš pazina gan trīs dimensijas pēc kokgriezumiem, gan divas dimensijas pēc zīmējumiem, un, ieraudzījis uz ekrāna krastu un savu mājokli, viņš aiz pārsteiguma iekliedzās.
Vakariņas jau gāja uz beigām, un gandrīz visa uzņemšanas grupa pienāca tuvāk, lai paskatītos paraugus. Bet tie, kas kauju nebija redzējuši, zināja visu par vikingu uzbrukumu, un, kad uz ekrāna parādījās kuģis, bija dzirdami čuksti un nopūtas, kuras laiku pa laikam pārtrauca Otara dusmu rēcieni. Kad kuģis piestāja krastā un sākās kauja, iestājās kapa klusums. Uzņemšanas leņķis bija labs, kadri asi, detaļas tik skaidras, ka bija gandrīz neizturami skatīties. Pat Bārnijam, kas visu laiku bija atradies krastā, pa augumu sāka tekalēt skudriņas, kad parādījās asinīm noplūdušais vikings, kas vilkās augšā uzkalnā tieši virsū kamerai, aizvien tuvāk un tuvāk.
Izgrūdis kaujas saucienu, Otars metās pie ekrāna, nogāza to un sapinās audumā, saplēsdams to un metāla rāmi. Izcēlās kliegšana, viens no mehāniķiem atnesa un ieslēdza nelielu prožektoru. Lins mēģināja pielēnot vikingu, bet citi palīdzēja viņam izpiņķēties no saplosītā ekrāna. Kamēr turpinājās šis tracis, nometni apspīdēja automašīnas starmeši un pēc brīža prožektora gaismā ieripoja balta ātrās palīdzības mašīna ar uzrakstu «Losandželosas grāfistes slimnīca» uz sāniem.
— Ellīgi grūti kādu te atrast, — teica šoferis. — Jums, kinoļaudīm, ir patiešām lieli uzņemšanas paviljoni. Nekad nebūtu domājis, ka to visu var sabāzt uz vienas skatuves.
— Ko jūs gribat? — jautāja Bārnijs.
— Mani izsauca. Es atbraucu pēc pacienta, ar salauztu kāju, viņu sauc Houks.
Bārnijs pārlaida acis apklusušajam pūlim un ieraudzīja sekretāri.
— Parādi viņiem ceļu uz Rafa vagonu, Betij. Un nodod viņam manus labākos novēlējumus. Pasaki, ka es ceru uz viņa drīzu atgriešanos, un tādā garā.
Betija gribēja kaut ko bilst, bet nevarēja atrast vārdus. Piespiedusi pie sejas mutautiņu, sekretāre ātri piegāja pie mašīnas un iekāpa tajā. Vēl joprojām valdīja klusums, un daudzi vairījās saskatīties ar Bār- niju. Viņš plati un noslēpumaini pasmaidīja un jautri pamāja ar roku.
— Rādiet tālāk! — viņš pavēlēja. — Uzvelciet citu ekrānu, un izskatīsim paraugus līdz galam.
Kad pēdējā filma bija izlaista caur projektoru, Bārnijs nostājās pie apgaismotā ekrāna un pielika roku pie acīm.
— Es neredzu, kas te ir … Džīno, vai tu te esi? Un Emorijs? — Meklētie atsaucās. — Labi, tūlīt izmēģināsim. Uzstādiet tur kādu prožektoru.
— Ir jau nakts, mister Hendrikson, — tumsā kāds ieteicās.
— Es neesmu akls un saprotu, ko jūs gribat teikt. Jūs saņemsiet par virsstundām, bet es gribu izmēģināt tūlīt. Kā jūs visi droši vien zināt, jo baumas pie mums izplatās vēja spārniem, Rafs Houks ir pārlauzis kāju un vairs nefilmēsies. Tātad mēs paliekam bez galvenā varoņa. Dažiem tā varbūt liekas katastrofa, taču nav tik ļauni, jo uzņemtā filma, kurā viņš piedalās un kas mums tagad jāsviež prom, nav gara. Bet mums vaja- dzigs jauns galvenais varonis, un tāpēc mēs strādāsim jau šonakt pat. Es gribu izmēģināt puisi, kuru jūs visi labi pazīstat, mūsu vietējo draugu Otaru …
Bija dzirdami daži pārsteiguma saucieni, sačukstēšanās un smiekli. Bārnijs sadzirdēja tikai smieklus.
— Es te pavēlu, es esmu filmas direktors un gribu izmēģināt, un par to vairs nav ko runāt!—Viņš apklusa, lai atvilktu elpu, un apzinājās, ka ir šeit svarīgākā persona, svarīgāka nekā jebkad agrāk. Tūkstoš gadu šķīra viņu no sabiedrības kantora, ar to nebija pat telefona sakaru. L.M. nevarēja iejaukties viņa darīšanās, pat ja negulēja gultā ar savu apšaubāmo sirdslēkmi un grāmatvedības dokumentiem zem matrača. Viss gūlās uz viņa pleciem, tikai uz viņa pleciem, un filmas liktenis bija atkarīgs no tā, ko viņš tūlīt izlems. Un ne tikai filmas — visas studijas liktenis bija atkarīgs no tā, ko viņš izlems un vai visi viņa palīgi strādās, nerunājot nemaz par viņu pašu.
Parastos apstākļos līdzīga situācija nodrošināja viņam kuņģa spazmas un bezmiega naktis, liekot viņam mocīties ellišķā neziņas tumsā. Šoreiz tā nebija. Viņš laikam bija mantojis kaut ko no vikingu gara, apziņu, ka cilvēks ir viens pret visu pasauli un, ja laimējas, kāds viņam palīdz, taču uz palīdzību nebija ko cerēt.
— Mēs izmēģināsim tūlīt. Otars izskatās pēc īsta vikinga, pret to neviens nevar iebilst. Un ja viņš runā ar nelielu akcentu … Boijers un fon Stroheims arī runā, bet redziet, ko viņi sasnieguši. Tagad paskatīsimies, vai viņš nevar spēlēt vismaz tāpat kā Rafs.
— Saderu uz pieciem dolāriem, ka viņš ir labāks, — pūlī kāds iesaucās.
— Neviens negrib derēt, — kāds atbildēja, un pār pūli aizvēlās smieklu vilnis.
Ja jau tā, tad visi bija viņa pusē, to Bārnijs juta.
Varbūt uz viņiem bija pārgājis vikingu trakums. Lai būtu kā būdams, viņi atbalstīja pārmiju.
Bārnijs atkrita krēslā, izrīkoja ļaudis un sūca viskiju, kamēr tika uzstādītas apgaismošanas ierīces un kamera. Kad viss bija sagatavots, viņš piecēlās un atņēma pudeli Otaram, kas snauzdams klanījās.
— Atdod, — Otars norūca.
— Tūlīt. Bet es gribu, lai tu man vēlreiz nodziedi sāgu par Ragnāru.
— Es negribu dziedāt.
— Gribi, Otar. Es izstāstīju visiem, cik skaista dziesma tā bija, un visi grib dzirdēt, kā tu dziedi. Vai tā nav?
Visi kā viens atsaucās:
— Jā!
Slaitija iznira no tumsas un saņēma Otara roku.
— Tu dziedāsi man, mīļumiņ, tā būs mana dziesma, — viņa nocitēja frāzi no savas iepriekšējās filmas par kādu otrās šķiras komponistu.
Otars nespēja pretoties personiskam lūgumam. Aizvien vēl rūkdams, bet bez niknuma, viņš nostājās tur, kur Bārnijs bija licis, un satvēra butaforisku cirvi.
— Pārāk viegls, — viņš teica. — Taisīts no koka. Nekur neder.
Un tad viņš dziedāja tiem, sākumā stiepti un monotoni, joprojām aplūkodams cirvi, tad, senās dziesmas iejūsmināts, aizvien skaļāk un aizrautīgāk. Nodziedājis pēdējo strofu, viņš mežonīgi iekliedzās un zvēla ar cirvi pa prožektoru, apgāzdams to un gandrīz pārvērzdams lūžņos. Klausītāji aplaudēja un uzgavilēja dziedātājam, bet viņš kā gailis staigāja publikas priekšā šurpu turpu.
— Tas bija lieliski, — teica Bārnijs. — Bet tagad izdarīsim vēl vienu mazu darbiņu, un tad tu varēsi iet. Vai redzi tur to prožektoru, kuram uzlikta virsū jaka un ķivere? Tas ir ienaidnieka sargkareivis. Tev jāpiezogas klāt un jānogalina viņš tā, kā tu to darītu īstenībā.
— Kāpēc?
— Kāpēc? Otar, kas tas par jautājumu? — Bārnijs zināja gan, kas tas par jautājumu, — tas bija jautājums, uz kuru ļoti grūti atbildēt. Aktierim šis «kāpēc?» bija saprotams, jo viņš spēlēdams pelnīja sev maizi. Bet kāpēc tas būtu jādara Otaram?
— Uz brīdi aizmirsti to, — Bārnijs teica. — Nāc šurp, pasēdi te, iedzer, un pārmaiņas pēc es tev izstāstīšu sāgu.
— Tu arī zini sāgas? Sāgas man patīk.
Sajā laikmetā, kad nepazina izpriecas un rakstību, sāgas aizstāja visu — dziesmu, avīzi un grāmatu, un Bārnijs to zināja.
— Tad ir jauki, — viņš sacīja un deva zīmi, lai pagriež kameru pret Otaru. — Ņem ciet pudeli un klausies manu stāstu, stāstu par dižo vikingu, kuru sauca Otars …
— Tāpat kā mani?
— Tāpat kā tevi, un viņš bija slavens karotājs. Viņam bija labs draugs, ar kuru kopā viņi dzēra, plecu pie pleca ar kuru gāja kaujās. Viņi bija vislabākie draugi pasaulē. Bet tad kādas kaujas laikā Otara draugs krita gūstā, tika sasiets un aizvests. Taču Otars sekoja ienaidniekam un, paslēpies tā nometnes tuvumā, gaidīja nakti. Pēc kaujas viņam slāpa, un viņš dzēra, bet sēdēja savā paslēptuvē kluss kā pelīte.
Otars iebaudīja no pudeles un atspiedās pret vagoniņa sienu.
Drīz satumsa, un viņam bija jāsāk rīkoties. Viņš atbrīvos draugu. «Piecelies, Otar,» viņš teica sev,
«piecelies un atbrīvo savu draugu, kuru ienaidnieki rīt nogalinās. Piecelies!»
Pēdējo vārdu Bārnijs izšņāca kā pavēli, un Otars, ļaudams nokrist aizmirstajai pudelei, vienā mirklī bija kājās.
— Paskaties, Otar, paskaties apkārt, un tu ieraudzīsi sargu. Uzmanīgi, lūk, viņš!
Otars jau bija iedzīvojies stāstā. Viņš zemu pieliecās, paglūnēja gar stūri un parāvās atpakaļ.
— Tur stāv sargs ar muguru pret tevi. Pielien viņam klāt, Otar, un klusi nožņaudz viņu. Sagrāb viņu aiz rīkles tā, lai viņš mirstot neizdveš ne skaņas. Ej uzmanīgi, kamēr viņš stāv ar muguru pret tevi.
Otars izlīda no paslēptuves, pieliecās vēl divtik zemu un klusi kā ēna sāka slīdēt pa izbraukāto zemi. Neviens nedz pakustējās, nedz bilda kādu vārdu. Bārnijs atskatījās un ieraudzīja blakus savu sekretāri, kas nenolaida acu no zaglīgi lienošā vikinga.
— Pusceļā Otars izdzirdēja troksni. Kāds nāca. Viņš paslēpās. — Otars nozuda tumsā, un Bārnijs čukstēja: — Ej pie viņa, Betij. Vienkārši paej garām pa kreiso pusi.
Bārnijs saņēma Betiju pie rokas un pagrūda uz priekšu.
— Otars paslēpās tumsā tieši tajā brīdī, kad garām pagāja kāda sieviete. Viņa bija pavisam tuvu, tomēr nepamanīja Otaru. Otars nogaidīja, līdz apklust soļi, tad atkal zagās uz priekšu, aizvien tuvāk un tuvāk, un metās virsū sargam!
Džīno vajadzēja ātri griezt kameru, lai neizlaistu no kadra vikingu, kas izslējās, skrēja — joprojām absolūtā klusumā — un gandrīz vai lidodams metās virsū manekenam. Ķivere aizvēlās prom, un vikings, sagrābis prožektora statīvu, ar vienu vienīgu kustību salieca to uz pusēm.
— Stop! — uzsauca Bārnijs. — Tāds bija stāsts, tieši tāds, kā tu parādīji. Nogalināji sargu un atbrīvoji savu draugu. Ļoti labi, nudien labi. Bet tagad parādīsim, kā mums patika šī izrāde.
Kamēr visi sajūsmā kliedza un svilpa, Otars, ātri mirkšķinādams acis, apsēdās un palēnām sāka apjaust, kur atrodas. Viņš paskatījās uz saliekto stieni, tad aizsvieda to un nosmīnēja.
— Tas bija labs stāsts, — viņš teica. — Tā Otars dara.
— Rīt es parādīšu tev paraugu, — apsolīja Bārnijs. — Kustīgās bildītēs tu redzēsi pats sevi un kā tu dari tādas lietas. Bet tagad pietiks, diena bija gara. Tekss, bet varbūt Dallass… lai viens no viņiem paņem džipu un aizved Otaru mājās.
Nakts kļuva dzestra, un pūlis ātri izklīda. Strādnieki novāca prožektorus un kameru. Bārnijs nolūkojās, kā aiz uzkalna nozūd džipa sarkanās uguntiņas, un tad paģida blakus stāvošo Džīno, kas smēķēja cigareti. Bārnijs arī izņēma cigareti.
— Kā tu domā? — viņš vaicāja.
— Es vispār nedomāju, — Džīno atteica, paraustīdams plecus. — Kā lai es zinu? Esmu tikai operators …
— Katrs operators, ar kuru man iznācis sastapties, ir bijis līdz sirds dziļumiem pārliecināts, ka viņš būtu labāks direktors nekā tie kretīni, ar kuriem viņam jāstrādā. Ko tu domā?
— Ja jau jūs jautājat, kādas ir manas domas, tad es teikšu, ka viņš vismaz ir labāks par to gaļas gabalu, kuru aiznesa prom, un, ja paraugi būs iznākuši tādi, kādus es domāju, jums varbūt piederēs gadsimta atklājums. Vienpadsmitā gadsimta atklājums, protams. Runā vēl par metodi!
Bārnijs ar knipi aizraidīja cigareti tumsā.
— Es domāju gluži tāpat, — viņš teica.
Bārnijam vajadzēja pacelt balsi, lai pārkliegtu lietus gāzes dārdoņu uz vagoniņa jumta.
— Vai jūs esat drošs, ka viņš apzinās, ko paraksta? — viņš jautāja, ar šaubām skatīdamies uz greizo krustu un pirkstu nospiedumu zem līguma.
— Absolūti, — atbildēja Jenss Lins. — Es nolasīju viņam kā angļu oriģinālu, tā tulkojumu vecnorvēģu valodā, un viņš visam piekrita un pēc tam liecinieku klātbūtnē visu parakstīja.
— Es ceru, ka viņš nekad nenogrābs labu advokātu. Saskaņā ar līgumu viņš, galvenās lomas tēlotājs, saņem mazāk par jebkuru visā grupā, ieskaitot nēģeri, kas uzkopj tualetes telpas.
— Viņam nav ko gausties, viņš pats izvirzīja tādus noteikumus. Pudele viskija dienā un viena sudraba marka ik mēnesi.
— Bet ar to taču nepietiek pat viena zoba plombei!
— Neaizmirsīsim divu pasauļu atšķirīgo ekonomisko stāvokli, — teica Jenss, it kā atrastos auditorijas priekšā, un pamācoši pacēla pirkstu. — Šā laikmeta ekonomika balstās galvenokārt uz preču apmaiņu un tirdzniecību, tā tikpat kā nepazīst naudu. Tāpēc sudraba markai ir daudz lielāka vērtība, kuru grūti salīdzināt ar mūsu masveidā ražotā sudraba cenu. Labāk aplūkot tās pirktspēju. Par vienu sudraba marku var nopirkt vergu. Par divām markām …
— Es jau visu sapratu, pietiek. Man ir svarīgāk, vai viņš paliks pie mums līdz filmēšanas beigām.
Jenss paraustīja plecus.
— O, tā ir ļoti laba atbilde. — Bārnijs ar īkšķi paberzēja sāpošos deniņus un pa logu pavērās uz svina pelēkajām debesīm un krītošo lietus aizkaru. — Gāž nu jau otro dienu … Vai tiešām nepārstās?
— To jau varēja gaidīt. Neaizmirstiet, ka, lai gan vienpadsmitajā gadsimtā laiks ir siltāks nekā divdesmitajā Mazā Klimatiskā Optimuma dēļ, mēs tomēr atrodamies Ziemeļatlantijā, apmēram uz piecdesmit devītā ziemeļu platuma grāda, un lietus te…
— Lai paliek lekcija. Man jābūt drošam, ka Otars sadarbosies ar mums visu filmēšanas laiku, citādi nav pat ko iesākt. Viņš var aizbraukt ar savu jauno kuģi vai izdarīties vēl citādi, kā pie vikingiem parasts. Ko viņš galu galā te dara? Viņš lāgā neatbilst manam priekšstatam par jautru fermeri.
— Pašlaik viņš ir trimdā. Acīmredzot viņam nav patikusi pievēršana kristīgajai ticībai, kā to praktizēja karalis Olafs Trigvasons, un viņš pēc zaudētas kaujas bijis spiests bēgt no Norvēģijas.
— Kāpēc viņš negribēja pāriet kristīgajā ticībā?
— Olafs viņu pirmo pārbaudītu ar čūsku. Upurim iegrūž rīklē «larhorna» — garas kara taures—galu, tad pa plato galu ielaiž iekšā indīgu čūsku, caurumu aizbāž un tauri karsē, tā ka čūskai jāmeklē izeja pagāna rīklē.
— Ārkārtīgi saistoši. Bet kas notika pēc viņa aizbēgšanas no Norvēģijas?
— Viņš devās uz Islandi, bet vētrā viņa kuģis aizgāja bojā un viņš līdz ar dažiem kareivjiem tika izmests šajā salā. Tas viss notika neilgi pirms mūsu atbraukšanas.
— Ja viņa kuģis nogrimis, kā mājā tad viņš dzīvo?
— To gan es nezinu. Viņš ar saviem vīriem nonāvēja agrāko īpašnieku un apmetās mājā.
— Kas tā par dzīvi! Bet vismaz mums tās ir labas ziņas. Esmu pārliecināts, ka viņš mūs neatstās tik ilgi, kamēr viņam te labi maksās un dos dzert.
Ar vēja brāzmu un lietus šļāci vagoniņā ienāca Emorijs Blesteds. Viņam vajadzēja spiest durvis ar visu savu svaru, lai tās aizvērtu.
— Pakar savas mantas aizdurvē, lai žūst, — teica
Bārnijs. — Uz plītiņas ir karsta kafija. Kā iet ar dekorācijām?
— Drīz būs pabeigtas, — Emorijs atbildēja, maisīdams tasītē kafiju. —Mēs izlauzām būdas aizmugurējo sienu, lai varētu dabūt iekšā kameru un prožektorus, nosedzām sienu ar finiera plāksnēm un pacēlām griestus par četrām pēdām. Tas izrādījās daudz vieglāk, nekā biju domājis. Mēs tikai uzspiedām jumtu ar visām sijām ar domkratu, tad vietējie strādnieki sagrieza velēnas un, pabāzuši zem-sienām, pacēla tās vajadzīgajā augstumā. Šie puiši patiesi prot strādāt.
— Un gandrīz par velti, — piezīmēja Bārnijs. — Vienīgais plāns, kuru mēs izpildām, uzņemot šo filmu, ir budžeta plāns. — Viņš pārskatīja savu scenārija eksemplāru, ar sarkanu zīmuli atzīmēdams epizodes. ■— Vai mēs varam ķerties pie iekšskatiem?
— Kaut vai tūlīt.
— Tad velkam kājās gumijas zābakus. Ko tu domā par pārbaudi, Emorij?
— Absolūti pirmšķirīga. Šis vikings ir dzimis aktieris, īsts atradums.
— Jā-ā, — Bārnijs novilka, pakošļāja zīmuli un tad nosvieda to uz grīdas. — Cerēsim, ka tā būs. Var gadīties, ka viņš nospēlē divas vai trīs epizodes, bet vai viņš spēs izturēt visu uzņemšanas laiku? Es gribēju uzņemt vispirms dažus vienkāršus ārskatus — iekāpšanu laivās un izkāpšanu 110 tām, varonīgu skatu uz saules rietu, bet laiks izmaisīja. Vajadzēs ķerties pie iekšskatiem un turēt īkšķi.
Lietus gāzās no jumta un tecēja gar džipa sāniem, kad viņi lēni kūlās augšā nogāzē, braukdami pa iepriekšējo mašīnu atstātajām dubļu dangām. Laukā aiz Otara būdas stāvēja vairākas mašīnas, starp kurām izcēlās pukstošā pārvietojamā elektrostacija. Viņi piebrauca pēc iespējas tuvāk pie būdas un tad ļāpāja uz durvīm. Aizvēja pusē spiedās izmirkušie un nelaimīgie kalpi, kas bija izdzīti ārā, lai atbrīvotu vietu aparatūrai. Finiera durvis stāvēja pusviru, jo pa tām līda resni elektrības kabeļi, un Bārnijs iespraucās iekšā.
— Dodiet vairāk gaismas, — viņš sacīja, izvīstīda- mies no caur un cauri slapjā lietusmēteļa. — Un izdze- niet ārā tos cilvēkus. Es gribu paskatīties uz gultu.
— Uzmanīgi, krāsa uz senā koka vēl nav nožuvusi, — brīdināja Emorijs, norādīdams uz divviru durvīm sienā.
— Nav slikti, — Bārnijs atzina.
Jenss Lins nosprauslājās.
— Nez kas tur labs? Es mēģināju iestāstīt, ka tādā vienkāršā mājā ļaudis guļ uz lāviņām gar sienām, uz šīm te, bet viņiem var būt maza sienā iebūvēta istabiņa ar gultu. Tā ir tik maziņa, ka tai pietiek ar gulētāja ķermeņa siltumu. — Viņš atgrūda piecas pēdas augstas durvis, aiz kurām pavērās skats uz mazu istabiņu ar putuplasta matraci un neilona palagiem. — Bet tas taču ir kaut kas riebīgs! Nekā līdzīga …
— Neuztraucieties, doktor, — teica Bārnijs, aplūkodams istabiņu skatu meklētājā. — Mēs taču uzņemam filmu, vai ne? Mēs nevaram iestūķēt kameru un pāris cilvēku tajā zārkā, par kuru jūs domājat. Labi, novā- ciet dibensienu.
Divi namdari noņēma nodalījuma dibensienu, aiz kuras bija kamera.
— Lien iekšā, Džīno, — Bārnijs pavēlēja, — un es vēlreiz atkārtošu saturu. Tas ir piecdesmit ceturtais dublis. Tu nāc kā saukts, Otar, tev tūlīt jāiet uz skatuves.
Būdā ielāčoja vikings, ģērbies hlorvinila lietusmētelī, aiz viņa nāca grimētājs, turēdams viņam virs galvas lietussargu.
— Sveiks, Bārnij! — Otars uzsauca. — Es izskatos labi, vai ne?
Viņš tiešām izskatījās labi. Vispirms viņš bija mērcēts vannā — ūdens bija jāmaina trīs reizes —, viņa mati un bārda bija izmazgāti, izskaloti, izžāvēti, apgriezti un sasukāti, Rafa kostīms pāršūts un piemērots viņa masīvajam augumam. Otars izskatījās iespaidīgi, viņš apzinājās to un tīksminājās ar šo apzinu.
— Tu esi satriecošs, — teica Bārnijs. — Tu izskaties tik labi, ka man gribētos uzņemt tevi vēl kādu reizi. Tev taču patīk skatīties uz savām bildēm, vai tā nav?
— Laba doma. Bildēs es izskatos labi.
— Pareizi. Tagad pateikšu, ko es gribu no tevis. — Bārnijs aizvēra durvis uz istabu. — Es būšu iekšā ar kameru. Tu stāvi te un atver durvis … lūk, tā .. . un, kad tās ir līdz kājai vaļā, tu paskaties uz gultu … lūk, tā … un rāmi pasmaidi. Tas ir viss, kas tev jādara.
— Izklausās muļķīgi. Labāk uzņem mani tepat uz vietas.
— Es augstu vērtēju tavu priekšlikumu, Otar, tomēr man gribētos darīt pēc sava prāta. Galu galā tu katru dienu saņem pa pudelei un marku mēnesī, tā ka tev jāpacenšas to nopelnīt.
—• Pareizi gan — katru dienu. Kur ir šodienas pudele?
— Dabūsi, kad būsi pabeidzis darbu, bet pagaidam mēs pat neesam vēl sākuši. Stāvi te, es ar kameru nostāšos otrā pusē.
Viņš noņēma kapuci un iegāja kambarītī.
Pēc ilgas skaidrošanas un vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem Otars beidzot laikam saprata, ko no viņa grib, durvis atkal tika aizvērtas, un Bārnijs deva signālu. Objektīvs lūkojās tumšajā guļamtelpā un kamera dūca, kad durvis atsprāga vaļā. Viens no rokturiem palika Otaram rokā, un viņš to nometa zeme.
— Velns parāvis!—viņš norūca,
Bārnijs smagi nopūtās.
— Gluži tā šis skats nav jāspēlē, — viņš aizrādīja. — Tev jāiejūtas lomā, Otar. Tu esi pārradies mājās negaidot, tu esi noguris. Tu atver durvis, lai ietu gulēt, paskaties, ieraugi guļošo Gudridu, un tavā sejā parādās smaids.
— Uz šīs salas nav nekādas Gudridas.
— Par Gudridu sauc Slaitiju šajā filmā. Tu taču pazīsti Slaitiju.
— Protams, bet viņas taču te nav. Es teiktu, ka tas viss ir ļoti stulbi, Bārnij.
Bārnijs gadu gadiem bija dīdījis vienaldzīgus un sliktus aktierus, tāpēc Otara iebildumus laida gar ausīm.
— Drusku pagaidīsim un pamēģināsim vēlreiz, — viņš sacīja.
Šoreiz otrā pusē bija dzirdama čaboņa, rūkšana un gaušanās, beidzot durvis atkal atvērās, bet jau nedaudz lēnāk, un Otars pabāza galvu. Viņš drūmi blenza objektīvā, tad paskatījās uz gultu, un viņa sejas izteiksme pamazām kļuVa citāda. Grumbas izlīdzinājās, mutes kaktiņi savilkās uz augšu laimīgā smaidā, acis plati iepletās. Viņš izstiepa roku.
— Stop! Šoreiz bija ļoti labi, — Bārnijs teica, mezdamies pie gultas un ātrāk par Otaru izceldams no tās viskija pudeli. — Es pataupīšu to tev. Vai-ī!
Vikings sagrāba viņa roku, un Bārnijam šķita, ka plauksta iekļuvusi hidrauliskās spiedes žņaugos; pudele izkrita no ļenganajiem pirkstiem. Bārnijs gāja atpakaļ, berzēdams saspiesto roku un prātodams, vai, sadalot lomas, tomēr nav kļūdījies.
Bija atnākusi Slaitija, un, kad gumijas zābaki, lietusmēteļi un plastmasas jardi bija novilkti, viņa drebēdama stāvēja basām kājām vienā caurspīdīgā naktskreklā. Zem tā bija pavilkts dziļi izgriezts un caurspīdīgs miesas krāsas triko, un efekts bija graujošs.
— īsts vienpadsmitā gadsimta tērps, īsts, — dzēlīgi sacīja Jenss Lins un aizgāja. Otars laimīgi sūca no pudeles viskiju un nelikās zinis par apkārtējiem.
— Man ir auksti, — teica Slaitija.
— Ieslēdziet elektrisko sildītāju virs gultas, — Bārnijs pavēlēja. — Četrdesmit trešais dublis, Slaitij. Lien maisā un aizver durvis. Iekšā ir silti diezgan.
— Es negribu saķert plaušu karsoni.
— Ar tādu izolāciju, mījā, tas nav iespējams.
Tas bija īss skats, tikai dažas sekundes uz ekrāna, bet, filmu uzņemot, viss prasa laiku, un, kad viņi bija beiguši, Otars jau bija izdzēris puspudeli un laimīgs kaut ko dziedāja pie sevis kaktā.
— Sākam! Piecdesmit piektais dublis, un tu arī, Otar, ja tu būtu tik laipns un uz brīdi šķirtos no savas algas, — teica Bārnijs.
Viskijs bija padarījis Otaru rāmu. Viņš pieslāja klāt un paraudzījās uz gultu, kur, kārdinoši izstiepusies zem vikingu-amerikāņu segas, gulēja Slaitija.
— Viņa ir nogurusi? — Otars vaicāja. — Pārāk daudz uguņu, grūti gulēt.
— Jauki, ka tu esi tik uzmanīgs, bet mēs vēl filmējam. Lūk, kas tev būs jādara. — Bārnijs nostājās pie gultas, — Tu vispār esi atvēris durvis un skaties uz gujošo meiteni. Tad tu lē,ni pastiep roku un skar viņas matus. Viņa pamostas un sabijusies paraujas atpakaļ. Tu smejies, apsēdies uz gultas malas, pievelc meiteni sev klāt un skūpsti. Sākumā viņa pretojas, grūž tevi prom, bet tad naids pārvēršas mīlestībā, viņa apvij rokas tev ap kaklu un arī skūpsta tevi. Tava roka lēni slīd uz lencītes pusi — nesajauc ar to otru, kas ir pielīmēta, — un tu lēni novelc to meitenei no pleca. Tas ir viss. Ar to mēs beigsim, pārējo ļausim iztēloties skatītājiem pašiem, jo iztēle viņiem darbojas labi. Tā, vispirms pamēģināsim bez kameras.
Tas bija nogurdinošs darbs, jo Otars neizrādīja ne mazāko interesi par Slaitiju, bet visu laiku skurstījās uz pudeli, lai būtu drošs, ka neviens to nav aizticis, un Bārnijs nosvlda, mēģinādams padarīt vikinga kustības kaut cik ticamas. Beidzot pudeli nolika gultas stūrī, ārpus kameras redzeslauka, tā ka Otars vismaz skatījās vēlamajā virzienā.
Bārnijs iedzēra malku ūdens, kas garšoja pēc ķimikālijām, un vēlreiz nostādīja Otaru pie līnijas, kas bija novilkta uz grīdas.
— Sāksim, — viņš teica. — Uzņemsim šo dubli bez skaņas, un es tevi visu laiku vadīšu. Pārējie visi apklustie!, te ir nevis uzņemšanas paviljons, bet kaut kāda arodbiedrības sapulce. Kameru! Tu esi ienācis, Otar, tu skaties uz zemi — ne jau uz to nolādēto pudeli! — pastiep roku un skar viņas matus. Slaitija pamostas,' lieliski, viss ir labi, tagad apsēdies … Nesalauz gultu! Okei, tagad tu apkamp un noskūpsti viņu.
Otara pirksti iecirtās Slaitijas rokā, viņš pēkšņi noliecās un pilnīgi aizmirsa pudeli. Slaitijas hormonu burvība vienpadsmitajā gadsimtā iedarbojās ne mazāk kā divdesmitajā. Otaram nāsīs iesitās patīkamas sievietes ķermeņa smaržas, un Bārnijam vairs nebija viņš jāmāca, ka Slaitija jāpiekļauj cieši pie krūtīm.
— Ļoti labi! — Bārnijs iesaucās. — Kaislīgs apkampiens un skūpsts, bet tev, Slaitij, tas nepatīk.
Slaitija locījās vikinga rokās un ar dūrēm vālēja pa viņa platajām krūtīm. Viņa aizgrieza galvu uz otru pusi un nočukstēja: «Mierīgāk, aliniek, mierīgāk,» — un Otars atkal noskūpstīja meiteni.
— Lieliski! — Bārnijs iesaucās. — Kā īstenībā, Slaitij. Gāz viņu gultā, Otar. Tagad lencīte.
Nostirkšķēja plīstošs audums.
— Ei, ko tu dari! — iebrēcās Slaitija.
— Nekas, nekas, — mierināja Bārnijs, — studija nopirks jaunu kreklu. Lieliski! Tagad mainās tava sejas izteiksme, Slaitij. Naids kļūst par svelošu mīlestību. Ļoti labi…
— Skatieties, ko viņš dara! — teica Emorijs Bles- teds.
— Stop! Labi. Tā lai arī paliek. Es teicu «stop» … Otar, ņem nost roku! Slaitij, skats ir gatavs.^
— Tip-top! — jūsmīgi izsaucās kāds no' strādniekiem.
— Lai taču viņš izbeidz!
— Kāpēc? Šķiet, viņiem tas sagādā prieku … un man arī.
Atkal nostirkšķēja plīstošs audums, un Slaitija tīksmi ieķiķinājās.
— Pietiek! — Bārnijs asi uzkliedza. — Es teicu, lai tu norauj lencīti, bet nu jau ir par traku. Otar, to ne!
— He-hē! — kāds novilka, un iestājās pagarš klusuma brīdis, kad bija dzirdama vienīgi Otara smagā elpa.
Bārnijs pārkāpa pār slieksni un aizcirta durvis. Otrā pusē kaut kas apmierināti dūca. Pagriezies viņš ieraudzīja pie kameras noliekušos Džīno.
— Ko tu dari? — Bārnijs jautāja. — Stop!
— Stop, protams, — Džīno atmeta, gausi izslie- dams augumu.
— Vai tu nedzirdēji manu pēdējo «stop»?
— Stop? Nē, es laikam biju izslēdzies.
— Tas nozīmē, ka … kamera ir darbojusies visu laiku?
— Visu laiku, — Džīno apstiprināja un plati pasmaidīja. — Manuprāt, jūs būsiet devis kinomākslai kaut ko tiešām jaunu, mister Hendrikson.
Bārnijs palūkojās uz aizvērtajām durvīm un izņēma cigareti.
— Varbūt. Tikai es nezinu, vai mēs kaut kur Skandināvijā varēsim parādīt nesaīsinātu variantu.
— Doktoram Māsteram noderēs.
— Es pazīstu Beverlihilā kādu puisi, kas nopirks oriģinālu, — teica Emorijs.
Viņi apklusa un ieklausījās laimīgajos smieklos otrpus durvīm.
— Un kur nu vēl viskija pudele, — drūmi noteica viens no namdariem.
11
— Viena lieta, kas man vienpadsmitajā gadsimtā tiešām patīk, — teica Bārnijs, uzdurdams uz dakšiņas lielu baltas gaļas gabalu, — ir jūras barība. Kāpēc, profesor? Tāpēc, ka nav atkritumu, vai cita iemesla dēļ?
— Droši vien tapec, ka tas, ko jūs patlaban ēdat, nav vienpadsmitā gadsimta jūras barība.
— Nepūtiet man miglu acīs. Tas nav no tiem sasaldētajiem pusfabrikātiem, kurus mēs paņēmām līdzi. Skatieties, mākoņi sāk izklīst. Ja nekas nemainīsies, mēs varam uzņemt atgriešanās epizodes beigas.
Brezenta jumta priekšējā daļa bija uzritināta augšā, un viņiem pavērās plašs skats uz pļavām un tālumā zilgmojošo okeānu. Profesors Hjūits rādīja uz to.
— Praktiski šā gadsimta jūras zivis neatšķiras no divdesmitā gadsimta zivīm. Tomēr trilobīts, kas atrodas uz jūsu šķīvja, pieder pie pavisam citas kārtas un laikmeta, un to no Katalinas atveda mūsu atpūtnieki.
— Tad tāpēc šīs kastes tecēja! — Bārnijs aizdomīgi paraudzījās uz ēdienu. — Acumirkli. Vai tam, ko es te ēdu, nav nekāda sakara ar Cārlija Canga acīm un zobiem, ko?
— Nē, nē, — atteica profesors. — Neaizmirstiet, ka pēc tam, kad bija nolemts ļaut uzņemšanas grupas dalībniekiem pavadīt nedēļas nogali citā laikmetā, mēs samainījām periodus, lai nepārtrauktu darbu. Santa- katalina ir ideāla atpūtas vieta, misters Čangs to apstiprināja, tikai viņu mazliet uztrauca vietējā fauna. Tā bija mana kļūda. Es atstāju viņu devona periodā, kad no jūras sāka nākt ārā amfībijas, absolūti nekaitīgi radījumi, lielākoties abinieki. Taču ūdenī dzīvoja būtnes …
— Acis un zobi. Esam jau dzirdējuši.
— Tāpēc es nospriedu, ka kembrijs ir piemērotāks mūsu atpūtniekiem. Okeānā peldētājiem nav bīstamākas būtnes par šo nekaitīgo trilobītu.
— Jūs atkal lietojāt šo vārdu. Ko tas nozīmē?
— Izmiris posmkājis. Tā ir pārejas forma starp vēžveidīgajiem un zirnekļveidīgajiem, no kuriem daži ir pavisam mazi. Tas, kuru jūs ēdat, ir vislielākais. Kaut kas līdzīgs divas pēdas garai jūras utij.
Bārnijs izlaida no rokām dakšiņu un steigšus iedzēra kafiju.
— Tas bija lielisks ēdiens, — viņš teica. — Bet tagad, ja jums nav iebildumu, parunāsim par koloniju Vinlandē. Ko jūs esat izdibinājis?
— Nekādu iepriecinošu jaunumu man nav.
— Pēc trilobīta viss ir labs. Stāstiet vien.
— Jums jāsaprot, ka mana informācija par šo periodu ir visai ierobežota. Taču doktors Lins ir kompetents vēsturē, un viņam ir visas sāgas par Vinlandes atklāšanu un apmetnēm, un es paturēju vērā viņa norādījumus. Nebija viegli atrast piemērotu vietu izkāpšanai malā — Ņūfaundlendas un Jaunskotijas krasti, maigi sakot, ir izroboti — tomēr mums laimējās. Mēs plaši izmantojām motorlaivu, tā ka varat man ticēt, ka meklēts tika ar vislielāko rūpību.
— Ko jūs atklājāt?
— Neko.
— Tieši to es gribēju zināt, — teica Bārnijs, pastumdams vēl tālāk šķīvi ar franču gaumē cepto tri- lobītu. — Ja jums nav iebildumu, paaiciniet šurp doktoru. Man gribētos uzzināt par to kaut ko vairāk.
— Tiesa kas tiesa, — drūmi apstiprināja Jenss Lins, — Ziemeļamerikā nav norvēģu apmetņu. Tas ir vissatraucošākais fakts. Mēs apskatījām visas iespējamās apmetņu atrašanās vietas, sākot ar desmito un beidzot ar trīspadsmito gadsimtu, un neko neatradām.
— Kāpēc jūs domājat, ka tur vispār nekā nav?
Linam iepletās nāsis.
— Atļaujiet jums atgādināt, ka pēc Vinlandes kartes atklāšanas reti kāds šaubījās, ka tieši norvēģi atklājuši un izpētījuši Ziemeļameriku. Ir pierādīts, ka 1121. gadā bīskaps Eiriks Gnupsons braucis uz Vin- landi. Sāgās minēti daudzi braucieni un tur nodibinātās apmetnes. Pagaidām vēl apšaubāmas ir vienīgi ziņas par apmetņu precīzu atrašanās vietu, un tās atrašana arī bija mūsu meklējumu galamērķis. Tā kā sāgās minētās Helulandes un Marklandes atrašanās vietas dažādos avotos ir atšķirīgas, tad mums vajadzēja izpētīt piekrasti tūkstošiem jūdžu garumā. Ge- torns-Hārdijs uzskata, ka Longailendas līcis ir tas pats Straumsfjords un ka Hopa atrodas Hudzonas upes grīvā. Turpretī citi speciālisti ir tādās domās, ka vikingi izkāpuši malā tālāk uz ziemeļiem, Storms un Bebkoks dod priekšroku Labradorai un Ņūfaundlendai, bet Mouets pat novieto Hopu …
— Pagaidiet, doktor, — Bārnijs viņu pārtrauca. — Mani neinteresē jūsu teorijas. Jūs gribat man teikt, ka neesot atraduši ne apmetnes, ne arī pierādījumus, ka tādas būtu pastāvējušas?
— Neesam atraduši, bet…
— Tātad visas šīs autoritātes maldās?
— Nu … tā iznāk, — teica Lins un apsēdās pagalam satriekts.
— Nezūdieties par to, doktor, — Bārnijs teica, sniegdams tasi, lai oficiante atkal ielietu viņam kafiju.
— Uzrakstiet grāmatu par to, un jūs kļūsiet par jaunu autoritāti. Tagad daudz svarīgāk ir izlemt, ko lai darām tālāk. Atļaujiet atgādināt, ja jūs pēdējā laikā neesat pārlasījuši scenāriju, ka tā nosaukums ir «Vikings Kolumbs» un ka tā ir sāga par Ziemeļamerikas atklāšanu un pirmās norvēģu apmetnes nodibināšanu. Tātad ko lai mēs tagad darām? Mēs bijām paredzējuši pārvietot uzņemšanas grupu uz vikingu apmetnēm un pabeigt filmu tur. Taču nekādu apmetņu nav. Ko nu?
Jenss Lins pakodīja pirkstu, tad pacēla galvu.
— Mēs varam doties uz Norvēģijas rietumu piekrasti. Tur ir norvēģu apmetnes, un ir vietas, kas maz atšķiras no Ņūfaundlendas piekrastes.
— Vai tur ir daudz indiāņu, kurus mēs varētu izmantot kauju skatos? — Bārnijs jautāja.
— Nav neviena paša.
— Tad par to nevar būt runas. Labāk pavaicāsim vietējo apstākļu pazinējam. — Bārnijs paskatījās apkārt un ieraudzīja Otaru, kas pretējā stūrī ņēmās gar kūpošu trilobītu kaudzi. — Pieejiet klāt, Jens, un patraucējiet viņu, pasakiet, ka otro un trešo viņš varēs nolocīt vēlāk.
— Jums vajadzīgs Otars? — vikings jautāja, pie- lumzādams klāt un smagi atmezdamies uz sola.
— Ko tu zini par Vinlandi? — Bārnijs jatitāja.
— Neko.
— Tu gribi teikt, ka nekad neesi par to dzirdējis?
— Es, protams, esmu dzirdējis, ka skaldi sacer sāgas par to, un esmu runājis ar Leifu Eriksonu par viņa ceļojumu. Bet es nekad neesmu redzējis Vinlandi un neko nezinu par to. Kādreiz braukšu uz Islandi, bet no turienes uz Vinlandi, lai tur kļūtu stāvus bagāts.
— No kā? No zelta? Sudraba?
— No koka, — Otars atteica, neslēpdams nicinājumu pret tiem, kas nezina tik vienkāršas lietas.
— No Grenlandes apmetnēm, — paskaidroja Jenss Lins. — Tur ir briesmīgs koku bads, it īpaši trūkst kuģu būvei nepieciešamo cieto sugu. Ja kāds aizvedīs uz Grenlandi koku kravu, tas kļūs laimīgs cilvēks.
— Tātad, lūk, kur jums ir atbilde, — teica Bārnijs pieceldamies. — Līdzko būsim beiguši filmēt, mēs samaksāsim Otaram un viņš dosies uz Vinlandi. Mēs aizlēksim uz priekšu laikā un sagaidīsim viņu. Mēs uzņemsim ierašanos, dažus okeāna skatus, lai parādītu braucienu, un visbeidzot šķiršanos. Otara ļaudis uzceļ apmetnē pāris būdeles, mēs ar gliemežvāku rotu uzpērkam vietējo cilti, lai tā nosvilina būdas, un filma beidzas.
— Laba doma. Vinlandē ir daudz koku, — teica Otars.
Jenss Lins gribēja iebilst, tad paraustīja plecus.
— Kas tad es tāds esmu, lai žēlotos? Ja viņš ir tāds muļķis, ka ir ar mieru palīdzēt jums dabūt gatavu filmu, kādēļ lai es spurotos pretī? Es gan nezinu sāgas par tāda Otara ceļojumu uz Vinlandi, bet, tā kā pēdējā laikā arī citu sāgu ticamība liekas apšaubāma, tad es domāju, ka man nav ko gausties.
— Iešu pabeigt lenču, — teica Otars.
Bārnijs izgāja ārā un ieraudzīja, ka sekretāre gaida viņu ar veselu aktu vāku klēpi.
— Es negribēju traucēt jūs, — viņa sacīja.
— Kāpēc gan ne? Pēc tā, ko es nupat notiesāju, mana gremošana nekad vairs neieies normālās sliedēs. Vai tu zini, kas ir trilobīti?
— Nūja. Tādi lieli pretekļi, kurus mēs ķērām Santa- katalinā. Tas ir bezgala uzjautrinoši. Tos ķer naktī laternas gaismā, cep veselus un ēd ar alu. Jums vajadzētu … -
— Man nekā nevajag. Par ko tu gribēji ar mani runāt?
— Par tabulām, it īpaši par vīkendu reģistrāciju. Redziet, visi, kas ietilpst uzņemšanas grupā, visi, iz
ņemot jūs, pavadīja sestdienas un svētdienas Katalinā. Visās šajās piecās nedēļās, kamēr mēs atrodamies te, jums nav bijis nevienas brīvdienas.
— Neraizējies par mani, dārgā Betij. Man nenāk ne prātā atpūsties, kamēr filma nebūs gatava. Kas tad tevi uztrauc?
— Daži pērļu zvejnieki gribētu palikt Katalinā ilgāk par divām dienām. Viņi pieprasa četras dienas, bet nākamajā nedēļā ir ar mieru strādāt sestdienu un svētdienu. Manās tabulās tāpat ir liels juceklis, bet, ja tam piekrīt, tad es sapīšos galīgi. Ko lai es daru?
— Pavadi mani līdz Otara mājai, tas man būs treniņš. Iesim pa krastu. — Kāpjot lejā, Bārnijs klusēja. — Dari tā. Aizmirsti nedēļas dienas un skaiti vienīgi darba dienas. Katrs, kas nostrādājis piecas dienas pēc kārtas, nākamās divas var atpūsties. Ja viņi grib dabūt četras brīvas dienas, lai nostrādā desmit dienas pēc kārtas, tad no vienpadsmitās līdz četrpadsmitajai dienai viņi var būt brīvi. Atzīmes par viņu darba dienām būs tavā žurnālā un tabulās, tāpēc ka viņi atzīmē tās gan te, gan Katalinā. Tā kā divas vai četras brīvdienas nozīmē tikai piecu minūšu,ceļojumu ar laika mašīnu, visi strādā katru dienu bez pārtraukuma, un tas man ir galvenais. Reģistrē visu savā žurnālā, kā jau teicu, un, kad būsim mājās, es nokārtošu šo jautājumu ar L.M. un grāmatvedību.
Viņi gandrīz bija sasnieguši zemesragu un līci netālu no Otara būdas, kad aizmugurē parādījās džips, kas lēkāja pa grambām un taurēja kā negudrs.
— Kas tad nu? — jautāja Bārnijs. — Nekas labs nav gaidāms. Neviens nedrāžas pie manis ar labām vēstīm.
Viņš stāvēja kā īsta nelaimes čupiņa un gaidīja, kad džips piebrauks klāt. Pie stūres sēdošajam Dallasam izdevās nobremzēt tā, lai neapbērtu viņus ar akmeņiem.
— Līcī griežas iekšā kāds kuģis, — Dallass paziņoja. — Visi meklē rokā jūs.
— Tā, tu esi mani atradis. Kas tad nu? Vēl vairāk ' vikingu sirotāju nekā pagājušo reizi.
— Visu, ko zinu, es pateicu, — Dallass atbildēja, pašapmierināti košļādams sērkociņu.
— Tātad man bija taisnība — atkal nepatikšanas, — Bārnijs sacīja, kāpdams džipā. — Ej atpakaļ uz nometni, Betij, var gadīties, ka izceļas tracis.
Apbraukuši apkārt zemesragam, viņi tūlīt ieraudzīja lielu kuģi, kas, ceļavēja dzīts, pilnām burām nāca iekšā līcī. Visi kinoļaudis bija salasījušies uzkalnā aiz būdas, bet vietējie skrēja uz krastu, kur viņi plātījās un klaigāja.
— Atkal sāksies slaktiņš, — teica Bārnijs. — Un mans operators jau gatavs iemūžināt šo asinsizliešanu krāsainā lentē. Iesim lejā un mēģināsim šoreiz to novērst.
Džīno bija uzstādījis kameru pašā krastā, kur varēja uzņemt kā sagaidītāju pūli, tā tuvojošos kuģi. Kad tas piebrauca tuvāk, kļuva acīm redzams, ka stāvoklis ir labāks, nekā Bārnijs bija domājis, — visi norvēģi smējās un māja ar rokām, un viņiem nebija ieroču. Otars, atskrējis šurp, līdzko bija padzirdējis par kuģa tuvošanos, stāvēja līdz ceļiem ūdenī un kliedza pilnā rīklē. Kad svešie tuvojās krastam, lielā bura tika palaista zemāk un kuģis ar inerci iegriezās krastā un nodrebējis apstājās. Garš vīrs ar milzīgu rudu bārdu, kas bija stāvējis pie stūres aira, ielēca ūdenī netālu no Otara. Viņi skaļi sasveicinājās un apkampās.
— Pievelc klāt, — Bārnijs uzsauca Džīno. — Un man nebūs jāprasa atļauja vai jāmaksā viņiem kaut
vai viens cents, — viņš, laimīgi smaidīdams, piebilda, vērodams rosmi krastā.
Redzēdami, ka šoreiz iztiks bez vardarbības, kinoļaudis kāpa lejā. Kalpi vēla ārā mucas ar alu. Bārnijs piegāja pie Jensa Lina, kas noskatījās, kā Otars un atbraucējs, līksmi klaigādami, zvetē viens otram pa bicepsiem.
— Par ko viņi runā? — Bārnijs jautāja.
— Viņi ir veci draugi un saka viens otram, cik patīkami ir atkal satikties.
— To tāpat var redzēt. Kas ir tas sarkanbārdis?
— Otars viņu sauc par Torhallu, tātad tam jābūt Torhallam Gamlisonam no Islandes. Viņš ar Otaru ne vienu reizi vien ir devies laupīt, un Otars allaž atsaucies par viņu ļoti sirsnīgi.
— Bet par ko viņi kliedz tagad?
— Torhalls esot ļoti priecīgs, ka Otars nolēmis pirkt viņa kuģi, tāpēc ka viņš, Torhalls, gribot atgriezties Norvēģijā un šajā nolūkā varētu izmantot Otara kuģi. Tagad viņš pieprasa atlikušo naudu. -
Otars kaut ko atcirta.
— Šis vārds man nav jātulko, — sacīja Bārnijs. — Mēs esam nodzīvojuši te pietiekami ilgi, lai saprastu vismaz šo mazumiņu.
Kliegšana bija kļuvusi skaļāka, un vikingu balsīs jau ieskanējās pa griezīgam tonim.
— Otars uzskata, ka Torhalla galvā iemājo ļaunie gari — illar vettir —, tāpēc ka viņš nekad nav pircis nevienu kuģi. Torhalls saka, ka pirms trim mēnešiem, kad Otars ieradies pie viņa, baudījis viņa viesmīlību un nopircis kuģi, viņš dziedājis pavisam citu dziesmu. Otars vairs nešaubās, ka Torhalls ir apsēsts, tāpēc ka veselu gadu nav pametis šo salu, un ka Torhalla galvā ir jāiztaisa caurums, lai izlaistu ārā ļaunos garus. Torhalls atbild, ka, līdzko viņš dabūs savu cirvi, viņš parādīs, kura galvā jāiztaisa caurums …
Bārnijs iesita sev pa pieri un pameta novērošanas pozīciju, kuru bija ieņēmis, kamēr abi smagsvari bija nostājušies draudīgās pozās un gatavojušies iznīcinošam mačam.
— Stop! — viņš uzsauca, bet vikingi izlikās nedzirdam. Bārnijs lika lietā savas vecnorvēģu valodas zināšanas. — Nemit stadar! [14] — bez panākumiem. — izšauj pāris reizes gaisā! — viņš uzsauca Dallasam.
— Viņi jānomierina, kamēr nav par vēlu.
Tekss izšāva oļos, un šķembas svilpdamas ar rikošetu ielidoja ūdenī. Vikingi pagriezās, uz brīdi piemirsuši nesaskaņas. Bārnijs skrēja pie viņiem.
— Otar, uzklausi mani. Man šķiet, es zinu, kas par nelaimi.
— Es arī zinu, — Otars noņurdēja, savilkdams pirkstus dūrēs. — Neviens neuzdrīkstas saukt Otaru par …
— Nav nemaz tik ļauni, kā izklausās. Mums tikai ir dažādi viedokļi. — Bārnijs pavilka Otaru aiz piedurknes, bet tas nepakustējās ne par mata tiesu.
— Doktor, aizvediet Torhallu uz māju un pacienājiet ar alu, bet es pa to starpu aprunāšos ar Otaru.
Dallass vēl vairākas reizes izšāva oļos, lai veicinātu sarunu. Beidzot strīdoņas bija izšķirti un Torhalls steidzās iedzert.
— Vai tu varētu doties uz Vinlandi ar savu kuģi? — Bārnijs jautāja.
Otars, kuram dusmas vēl nebija pārgājušas, mirkšķināja acis un purināja galvu, jo nesaprata, par ko Bārnijs runā.
— Ar kuģi? Kas ir ar manu kuģi? — viņš beidzot atvaicāja.
Bārnijs pacietīgi atkārtoja jautājumu, un Otars papurināja galvu, kategoriski noliegdams šādu plānu.
— Muļķīgs jautājums, — viņš teica. — Mans kuģis der sirojumiem pa upēm, gar piekrasti. Atklātā jūrā ar to nav ko meklēt. Lai brauktu pa okeānu, ir vajadzīgs knorrs. Re, kur ir knorrs.
Tagad, kad Bārnijs paskatījās uz kuģi, viņš skaidri redzēja atšķirību starp tiem. Ja ar pūķa galvu rotātais kuģis bija garš un šaurs, tad knorrs bija plats, augsts un vismaz savas simts pēdas garš. Tas likās visādā ziņā drošs braucamais.
— Vai ar šo kuģi tu dotos uz Vinlandi? — Bārnijs jautāja.
— Nūja, — Otars atbildēja, skatīdamies uz Torhalla pusi un vīstīdams dūres.
— Kāpēc tu nevarētu nopirkt to no Torhalla?
— Un tu arī! — Otars uzbrēca Bārnijam.
— Pagaidi, uzklausi mani. Ja es piesviežu tev klāt daļu naudas, vai tad tu vari nopirkt to kuģi?
— Tas maksā sālīti.
— Burāšana ir dārgs prieks. Vai tu vari to nopirkt?
— Varbūt.
— Tad norunāsim. Ja viņš saka, ka tu esi nopircis kuģi pirms diviem mēnešiem, tad tā arī ir bijis. Nesit man! Es došu tev naudu, profesors pārcels tevi uz Islandi, tu varēsi nokārtot tur savus darījumus, un viss būs labi.
— Par ko tu runā?
Bārnijs pagriezās pret Jensu Linu, kas uzmanīgi klausījās.
— Jūs saprotat, Jens, vai ne? Šorīt mēs norunājām, ka Otars brauks uz Vinlandi. Tagad viņš man apgalvo, ka šim ceļojumam esot nepieciešams cits kuģis. Torhalls sacīja, ka Otars atbraucis pie viņa un nopircis šo pašu kuģi pirms diviem mēnešiem. Tā laikam arī ir bijis. Ātri nokārtosim šo lietu, kamēr tā nesamudžinās vēl vairāk. Paķeriet līdzi Dallasu un izskaidrojiet visu Hjūitam. Vislabāk ņemiet motorlaivu. Ar visu kompāniju dodieties uz Islandi — uz Islandi pirms diviem mēnešiem — nopērciet kuģi, atgādājiet šodien šurp un tūlīt brauciet atpakaļ. Tas neprasīs vairāk par pusotrām stundām. Paņemiet no kasiera pāris markas, ko samaksāt par kuģi. Un neaizmirstiet pirms aizbraukšanas parunāt ar Torhallu un noskaidrot, cik Otars samaksājis, lai varētu iedot viņam vajadzīgo summu.
— Tas, ko jūs sakāt, ir paradokss, — teica Jenss.
— Es neticu, ka tas ir iespējams …
— Man nekrīt svarā, vai jūs ticat vai neticat. Jūs saņemat algu. Jums tas ir jādara. Es iesmērēšu Torhallu, lai tad, kad jūs atgriezīsieties, viņš būtu labākā noskaņojumā. _
Džips aizbrauca, un Bārnijs kāpa uz būdu, lai uzmundrinātu dzērājus. Norvēģi bija sašķēlušies divās grupās, atbraucēji neatkāpās no sava vadoņa. Visi nikni blenza un tikpat kā nedzēra. Ienāca Džīno ar pudeli, kuru viņš bija izvilcis no objektīva futrāļa.
— Vai gribat nogaršot, Bārnij? — viņš jautāja.
— īsta grapa no manas vecās Itālijas. Vietējo pašbrū- vēto es nevaru iedzert.
— Tavējais nav daudz labāks, — Bārnijs atteica.
— Mēģini piedāvāt Torhallam, viņam droši garšos.
Džīno izvilka aizbāzni, iekampa krietnu malku, tad
sniedza pudeli Torhallam.
— Drekkit, — viņš teica ciešamā vecnorvēģu valodā, — ok verid velkotnnir til Orkneyja! [15]
Sarkanbārdainais vikings neatraidīja viesmīlības pierādījumu, iedzēra malku, nokāsējās, cieši paskatījās uz pudeli un iedzēra vēl.
Džips atgriezās pēc pusstundas, bet ar šo laiku bija pieticis, lai dzīrošana ietu vaļā pilnā sparā, alus plūstu straumēm un grapa būtu izdzerta līdz pēdējai lāsei.
Kad ieradās Otars, noskaņojums strauji mainījās. Torhalls ātri piecēlās un atspiedās ar muguru pret sienu, bet Otars starot staroja. Viņš uzsita Torhallam pa plecu, naids pēc brīža bija aizmirsts, visi atviegloti uzelpoja, un dzīres turpinājās.
— Nu, kā iet? — Bārnijs jautāja Jensam Linam, kas kāpa laukā no džipa daudz apdomīgāk nekā Otars. Dažās prombūtnes minūtēs viņam bija izaugusi trīs dienu bārda un zem asinīm pieplūdušajām acīm izveidojušies tumši maisiņi.
— Mēs viegli atradām Torhallu, — viņš teica piesmakušā balsī. — Mūs uzņēma atplestām rokām, un mēs nopirkām kuģi bez kādām grūtībām. Mēs nevarējām braukt prom, neapslacījuši darījumu. Tā pagāja diena un nakts. Tikai pēc vairāk nekā divām dienām Otars aizmiga uz galda un mums izdevās iznest viņu ārā un atvest atpakaļ. Paskatieties uz viņu — dzer atkal! Kā viņš spēj to turēt? — Jenss noskurinājās.
— Vienkārša dzīve un daudz svaiga gaisa, — paskaidroja Bārnijs.
Norvēģu kliedzieni un līksmie izsaucieni kļuva aizvien skaļāki, un Otars, atkal nonācis dzīrotāju pulkā, neizrādīja ne mazākās noguruma pazīmes.
— Tā vien šķiet, ka mūsu vadošais aktieris un statisti šodien neķersies pie darba, tā ka salasīsimies un apspriedīsim, kā mēs filmēsim Vinlandē un uz tā kuģa … nu, kā to sauc?
— Knorrs. Nominatīvs — her er knorrur, akuzatīvs — um knorr …
— Pagaidiet, es taču nemācu jūs, kā uzņemama filma. Es gribu aplūkot knorru — tas izskatās diezgan stabils, lai uz tā varētu uzstādīt kameru, — un apsvērt, cik epizodēs mēs to varētu izmantot. Pēc tam mums jāizplāno sagaidīšana Vinlandē un kaut kā jāseko arī kuģim. Darba ir pilnas rokas. Sunim mēs jau esam tikuši pāri, tagad atlikusi aste — ja vien kaut kas neiziet greizi.
Griezīgi ieķērcās kaija, un Bārnijs ātri izstiepa roku un paklauvēja pa knorra korpusu.
12
— Es tevi nositīšu, tu, mantihundr[16], ja šļakstīsi man acīs ūdeni! ierēcās Otars.
— Stop! — teica Bārnijs, nokāpa uz klāja un pasniedza Otaram dvieli. — Tev jāsaka: «Nost no buras! Es nositīšu pirmo, kas piedurs tai pirkstu! Pacelt visas buras! Mans deguns saož zemi, kad es jums saku! Nekrītiet izmisumā!» Tavā tekstā nav ne vārda par ūdeni.
— Viņšiīšām uzšļāca man virsū ūdeni, — dusmīgi teica Otars.
— Protams. Tu taču atrodies jūrā, jūdzēm tālu no krasta, plosās vētra, un tev sejā sitas šļakatas. Uz jūras tā ir vienmēr. Tu taču nepiktojies un nelādi okeānu ikreiz, kad vilnis tevi saslapina?
— Bet tas jau nav uz jūras, tas notiek uz sauszemes manas mājas priekšā.
Nebija nozīmes skaidrot, ka viņi uzņem filmu, ka filmai jāliekas īstai un ka aktieriem jādomā, ka tas viss notiek īstenībā. Bārnijs bija to jau darījis vismaz četrdesmit reizes. Filmai šā vikingu vīrišķības iemiesojuma acīs nebija nekādas vērtības. Un kam vispār bija kāda vērtība viņa acīs? Ēšanai, dzeršanai un vienkāršām izpriecām. Un lepnumam.
— Esmu pārsteigts, ka tāds sīkums kā šļakatas uztrauc tevi, — Bārnijs teica un pagriezās pret palīgu.
— Edij, piesmel pilnu spaini un iegāz man taisni ģīmī.
— Kā paveļat, mister Hendrikson.
Edijs atvēzējās un iegāza spaiņa saturu ventilatora radītajā gaisa strāvā, kas apšļāca Bārniju no galvas līdz kājām.
— Vareni, — viņš teica, cenzdamies apvaldīt drebuļus. — Pamatīgi atspirdzina. Man ne silts, ne auksts, ja ūdens iešļācas sejā.
Viņš savilka seju drausmīgā grimasē, jo sala līdz nāvei. Septembra vakari Orkneju salās tāpat jau bija auksti, un ventilatora dzītā gaisa strāva kā ar nazi pārgrieza slapjās drēbes. \
Lej man virsū ūdeni! — pavēlēja Otars. — Es parādīšu, ka nebaidos no ūdens.
:— Acumirkli… Un neaizmirsti, ko tev teicu.
Bārnijs izgāja no kameras redzeslauka, un šajā brīdī kāds izsaucās:
— Rullis ir pie beigām, mister Hendrikson!
— Tad pārtin lenti un žiglāk, citādi būs jāpaliek te pa nakti.
Vētras sabangotā jūra nozuda no ekrāna Otaram aiz muguras, un visiem kā akmens novēlās no sirds. Strādnieki, kas stāvēja uz platformas līdzās knorram, ieslēdza elektrisko sūkni, lai pielaistu mucu ar jūras ūdeni. Otars stāvēja viens, turēdamies pie krastā izvilktā kuģa stūres aira, un grīni skatījās apkārt. Žilbinošie prožektoru staru kūļi apgaismoja knorru un gabaliņu krasta aiz tā, viss pārējais grima tumsā.
— Iedod man cigareti, — Bārnijs palūdza sekretārei.— Manējās ir saslapušas.
— Var sākt, mister Hendrikson, — teica operators.
— Lieliski. Visi savās vietās! Kameru!
Divi strādnieki ar visu svaru uzgūlās uz garajām svirām, kas šūpoja to klāja daļu, uz kuras stāvēja Otars.
— Aiziet!
Zobus sakodis, Otars raudzījās acīs vētrai, turēdams stūres airi, kuru kāds noslēpies strādnieks mēģināja izraut vikingam no rokām.
— Nost no buras! — Otars uzkliedza. — Zvēru pie Tora, ka nositīšu katru, kas piedurs pirkstu burai.— Šļakatas iesitās vikingam sejā, un viņš salti iesmējās.
— Man no ūdens ne silts, ne auksts! Man patīk ūdens. Pacelt visas buras! Es jau saožu zemi. Nezaudējiet cerību!
— Stop! — pavēlēja Bārnijs.
— Viņš ir liels putrotājs, — sacīja Cārlijs Cangs.
— Man ir rakstīts pavisam citādi.
— Lai paliek, kā ir, Cārlij. Katru reizi, kad viņš tik cieši turas pie teksta, es uzskatu, ka mums ir laimējies. — Bārnijs pacēla balsi. — Labi, šodienai pietiks. Augšā jāceļas pusastoņos, lai varam noķert rītausmu. Jens, Emorij, pirms aiziešanas pienāciet pie manis.
Viņi stāvēja uz vidusklāja netālu no krasta, un Bārnijs piecirta papēdi.
— Vai šī kārba tiešām var aizkulties līdz Ziemeļamerikai? — viņš jautāja.
— Par to nav ne mazāko šaubu, — atbildēja Jenss Lins. — Šie norvēģu knorri bija izturīgāki un ātrāki par Kolumba karavellām vai spāņu un angļu kuģiem, kas sasniedza Jauno Pasauli piecsimt gadu vēlāk. Šo kuģu vēsture ir labi izklāstīta sāgās.
— Neaizmirstiet, ka mēs nesen sākām apšaubīt dažu sāgu ticamību.
— Bet ir arī vēl citi pierādījumi. 1932. gadā tika uzbūvēta viena knorra kopija, tikai sešas pēdas gara, un šis kuģis devās uz rietumiem pa Kolumba pēdām, nobraukdams šo attālumu gandrīz pusotras reizes ātrāk. Ir daudz maldīgu uzskatu par šiem kuģiem. Piemēram, tie ar savām lielajām kvadrātveida burām varot iet tikai pa vējam. Īstenībā tie varēja — tas ir, var — iet arī pret vēju, ja tas ir līdz pieciem rumbiem.
— Es ticu jums. Bet kas te tā smird?
— Krava, — Jenss paskaidroja, norādīdams uz milzīgiem saiņiem, kas ar ādas saitēm bija cieši nostiprināti uz klāja. — Šiem kuģiem nav tilpņu, tāpēc visa krava atrodas uz klāja.
— Kas tā par kravu? Limburgas siers?
— Nē, lielākoties pārtika, lopbarība, alus un tamlīdzīgas lietas. Smirdoņa nāk no ādām, kas padarītas ūdensnecaurlaidīgas ar roņu taukiem, darvu un sviestu.
— Ļoti asprātīgi. — Bārnijs norādīja uz tumšu caurumu aiz masta. — Kas noticis ar rokas sūkni, kuru jūs gatavojāties uzstādīt? Šim kuģim jāsasniedz Vinlandē, citādi mums filmu neredzēt. Lai garantētu iznākumu, es gribu veikt visus iespējamos drošības pasākumus. Emorijs teica, ka sūknis būšot noderīgs uzlabojums, bet kur tad tas ir?
— Otars atteicās no sūkņa, — Jenss atbildēja. — Viņš ļoti šaubīgi skatījās uz to, baidījās, ka sūknis salūzis un viņi nespēs to salabot. Viņiem ir sava sistēma: viens cilvēks stāv akā un ar spaini smeļ ūdeni, otrs izlej to pār bortu ar šā koka ķekša palīdzību. Kaut šī sistēma liekas primitīva, toties tā ir droša.
— Kamēr pietiek spaiņu un cilvēku, bet to viņiem, protams, netrūkst. Labi, es to pērku. Es negribu mācīt Otaram viņa amatu, es vienkārši gribu būt drošs, ka viņš sasniegs ceļa mērķi. Bet kur ir tava navigācijas ierīce, Emorij?
— Tā iebūvēta korpusā, lai viņi nevarētu sabojāt, bet augšā ir tikai ciparnīca, pēc kuras stūrmanis vadīs kuģi.
— Vai tā darbosies?
— Kāpēc gan ne? Šie ziemeļnieki nav slikti jūras braucēji. Parasti viņu braucieni gan ir ļoti īsi, tā ka viņi nosaka kursu no viena punkta krastā līdz otram. Viņi zina okeāna straumju virzienus, pazīst jūras putnu paražas un paļaujas, ka putni- aizvedīs viņus līdz zemei. Bez tam viņi diezgan pareizi nosaka platumu pēc Polārzvaigznes augstuma virs apvāršņa. Palīdzībai, kuru mēs gribam viņiem sniegt, ir jāiekļaujas viņu lietotajā sistēmā un jāpapildina tā; no otras puses, ja mūsu ierīce atsakās paklausīt, tas nedrīkst novest pie traģēdijas. Visvienkāršāk būtu uzstādīt parasto magnētisko kompasu, bet tas viņiem liksies pārāk neparasts, bez tam uz šo kompasu nevar sevišķi paļauties tik tālu ziemeļos, kur daudz magnētisko anomāliju un starpība starp ģeogrāfisko un magnētisko polu ir tik ievērojama.
— Tāpēc tu to nedarīji. Bet ko tu esi izdarījis?
— Esmu ievietojis korpusā kuģa pakaļgalā žiro- kompasu, kuru baros nikāda baterijas. Mēs ieslēgsim to izbraukšanas brīdī, un bateriju pietiks vismaz vienam mēnesim. Tas ir žirokompasa jaunākais modelis, kuram pamatā mikroshēma. Šo bezprecesijas ierīci lieto raķetēs. Bet te, stūrmanim taisni priekšā, atrodas repetīrs. [17]
Bārnijs paskatījās caur biezo stiklu un skaidri redzēja baltu bultiņu uz melnas ciparnīcas fona. īstenībā uz ciparnīcas nebija nekā cita kā tikai liels balts punkts.
— Ceru, ka Otars šo daiktu novērtēs pareizāk nekā es, — viņš sacīja.
— Viņam tas patīk,—teica Emorijs. — Viņš ir pat stāvā sajūsmā. Ja es uzzīmēšu karti, varbūt jums kļūs skaidrāks.
Emorijs izņēma no kabatas pildspalvu un bloknotu un kaut ko ātri uzskicēja.
— Punktētā līnija ir sešdesmitais ziemeļu platuma grāds. Ievērojiet, ka tā ir paralēla kursam, kas jāietur Otaram, lai sasniegtu Fervelas ragu Grenlandes dienviddaļā, braucot uz rietumiem un pārbaudot platumu pēc Polārzvaigznes augstuma. Mēs nostādām žiro- kompasu tā, lai tas visu laiku rādītu uz Fervelu. Kad rādītāja bultiņa skar balto punktu — kā rādītājs, tā punkts ir pārklāts ar luminiscējošu vielu un naktī spīd —, kuģis brauc pareizā virzienā. Otars nonāks tieši Grenlandes dienvidu galā.
— Tur viņi paredzējuši pārziemot pie Otara radiem. Tiktāl viss būtu labi, bet kas būs pavasarī, kad viņi dosies tālāk? Šis sešdesmit grādu kurss novedīs viņus tieši Hudzona līcī.
— Mums būs jāpārliek žirokompass citā vietā, — sacīja Emorijs. — Otars mūs gaidīs, mēs ieliksim jaunas baterijas un nostādīsim kompasu uz šejieni, uz Bellailas līci. Ap to laiku viņš jau ticēs instrumentam un turēsies pie tā norādītā kursa, kaut gan šoreiz kurss nebūs paralēls platumam. Lai nu kā, Austrum- grenlandes straume plūst tajā pašā virzienā un Otars to pazīst. Viņš bez grūtībām sasniegs vai nu Labra- doras, vai Ņūfaundlendas krastu.
— Labi, Otars atradīs Vinlandi, — teica Bārnijs.
— Bet kā mēs atradīsim viņu?
— Līdz ar baterijām ir iemontēts radioatbildētājs. Uztvēris mūsu radiosignālu, tas automātiski sūtīs atbildes signālu. Tad ir vieglāk par vieglu uzmeklēt kuģi ar radiopelengatora palīdzību.
— Izklausās diezgan pārliecinoši. Cerēsim, ka tā būs. — Bārnijs noskatīja zemo klāju un tievo mastu.
— Es neiedrošinātos ar šo kārbu laisties pāri līcim, bet es taču neesmu vikings. Rīt aizbraukšanas diena. Mēs esam beiguši filmēt uz salas. Rīt no rīta nolaidiet kuģi ūdenī, mēs pāris reizes iebrauksim ostā un izbrauksim no ostas, pafilmēsim no krasta un no kuģa. Pēc tam palaidīsim vaļā pasta balqdi, lai lido. Taviem aparātiem, Emorij, ir jādarbojas nevainojami, citādi mēs būsim spiesti palikt Vinlandē un saimniekot kopā ar indiāņiem. Ja es nevaru pārvest mājās gatavu filmu, man nav ribkādas jēgas braukt atpakaļ.
Džīno pacēla galvu kā spēļu velniņš un pamāja ar roku.
— Lai viņi sāk, es esmu gatavs.
Bārnijs pagriezās pret Otaru, kas stāvēja, nevērīgi atspiedies uz stūres aira, un teica:
— Nu, dod komandu.
Nogurušie matroži kaut ko drūmi nopurpināja, no jauna ķerdamies pie enkura spilves. Viņi pacēla un nolaida lielo buru un no agra rīta lavierēja pa līci, kamēr Džīno uzņēma kuģi dažādos rakursos. Enkura spilves spolei griežoties, ietaukotā valzirga ādas virve čīkstot līda pa caurumu masta galā un cēla augšā
smago audekla gabalu, kuru vel smagāku padarīja roņādas sloksnes, kas bija piešūtas, lai piešķirtu burai formu. Džīno pavērsa objektīvu pret buru, lai uzņemtu tās pacelšanu.
— Ir jau vēls, — ierunājās Otars. — Ja braucam prom šodien, tad jābrauc ātrāk.
— Mēs gandrīz jau esam pabeiguši, — Bārnijs mierināja viņu. — Es vēl gribu uzņemt kuģi, kad tas iziet no līča, un ar to arī beigsim.
— Šo epizodi tu uzņēmi jau no rīta, tu teici, ka mēs braukšot prom mazā gaismiņā.
— Tas bija no krasta. Tagad es gribu, lai tu un Slaitija nostājaties pie stūres aira brīdī, kad kuģis atstāj dzimto krastu un dodas pretī nezināmam…
— Uz mana kuģa sieviete nestāvēs pie stūres aira!
— Viņa nestūrēs. Viņa tikai stāvēs tev blakus, varbūt satvers tavu roku. Es neprasu no tevis neko lielu.
Kad bura bija sasniegusi masta galu, Otars izrīkoja matrožus. Tauva, ar kuru bija uzvilkta bura, tika atraisīta no spoles un stingri piesieta pie balsta, bet tās vietā tika piestiprināta enkura virve. Matroži vēlreiz saspļāva saujās — Džīno uzņēma to filmā — un uzcēla enkuru uz klāja. Enkurs — kiliks — bija ar jūras zālēm apaudzis milzīgs akmens uz baļķu rāmja. Vējš piepūta buru, kuģis sāka uzņemt ātrumu, un Bārnijs turpināja filmēt.
— Slaitij! — viņš pasauca. — Uz skatuves, un veicīgi!
Nebija nemaz tik viegli aiziet no priekšgala līdz pakaļgalam, kad knorrs bija pielādēts līdz lūpai. Tā kā knorrs bija bez tilpnēm un tikai ar divām niecīgām kajītēm, uz klāja atradās ne tikai krava, bet arī vairāk nekā četrdesmit cilvēku, divas panīkušas govis, sasiets vērsis, neliels aitu bariņš un divas kazas, kas stāvēja augšā uz saiņiem. Baurošana, blēšana un kliegšana plēsa pušu ausis. Slaitija izlauzās cauri šai ellei, un Bārnijs palīdzēja viņai uztrausties uz nelielā paaugstinājuma kuģa pakaļgalā. Slaitijai bija mugurā balta kleita ar dziļu dekoltē, un viņa ar saviem izlaistajiem garajiem matiem un vējā piesārtušajiem vaigiem izskatījās ļoti pievilcīga.
— Stājies blakus Otaram, — Bārnijs teica un ātri izgāja laukā no kameras redzeslauka. — Sākam!
— Viņu pakauši ir lielisks kadrs, — nopriecājās Džīno.
— Otar, — uzsauca Bārnijs, — Tora dēļ, pagriezies pret mani! Tu neskaties uz pareizo pusi.
— Es skatos uz pareizo pusi, — Otars tielīgi atbildēja, turēdams stūres airi un raudzīdamies atpakaļ uz izzūdošo zemi. — Kad brauc prom no sauszemes, arvien skatās uz to, lai uzņemtu pareizo virzienu. Tā mēdz darīt.
Pēc ilgas lūgšanās, glaimošanas un kukuļošanas Bārnijam izdevās pierunāt Otaru un Slaitiju nostāties tā, lai vikings varētu stūrēt, skatīdamies pār plecu. Slaitija stāvēja viņam blakus, uzlikusi roku uz borta blakus vikinga rokai, un Džīno izdevās uzņemt tālumā izgaistošo krastu.
— Stop! — Bārnijs beidzot nokomandēja, un Otars atvieglots ieņēma pareizo stāvokli.
— Es jūs izlaidīšu malā aiz zemesraga, — viņš apsolīja.
— Labs ir, — atteica Bārnijs. — Es pa radio sazināšos ar nometni un izsaukšu smago mašīnu:
Visgrūtāk bija nocelt no kuģa kameru, un Bārnijs palika uz kuģa tik ilgi, kamēr tā sveika un vesela bija nogādāta krastā.
— Tiksimies Vinlandē, — viņš sacīja, stiepdams roku. — Laimīgu ceļu!
— Protams, — atbildēja Otars, saspiezdams kā knaiblēs Bārnija roku. — Sameklē man labu vietu. Odens, zāle lopiem, daudz koku.
— Darīšu, ko varēšu! — Bārnijs teica, cenzdamies atdzīvināt baltos pirkstus.
Vikings nezaudēja laiku. Līdzko Bārnijs bija izkāpis no kuģa, viņš, līksmi kliegdams un sunīdamies, pavēlēja piestiprināt beitasu. Garais baļķis ar vienu galu iegulās klājā izcirstā dobumā, ar otru atspiedās pret buras augšmalu, likdams piepūsties tai vējā. Kuģis pēdējo reizi atgāja no krasta un pagriezās uz atklātās jūras pusi. Ļaužu klaigi un lopu brēcieni noklusa tālumā.
— Kaut nu viņi nokļūtu Vinlandē! — pusbalsī teica Bārnijs. — Kaut nu viņi nokļūtu!—Viņš strauji pagriezās un iekāpa smagajā mašīnā. — Ved mani uz laika platformu, spied, cik vari! — viņš teica šoferim. Bārnijs tiktu vaļā gandrīz no visām savām bailēm, ja tūlīt uzzinātu, ka kuģis laimīgi sasniedzis Islandi. Laika mašīnas spēkos nebija atrisināt viņa problēmas, tomēr tā varēja ievērojami saīsināt bezjēdzīgās un nogurdinošās gaidīšanas laiku.
Kad viņi tuvojās nometnei, tur gāja kā pa elli: teltis tika jauktas nost un visa mantība lādēta iekšā mašīnās, lai pārceltos uz citu vietu. Tomēr Bārnijs to nemanīja, viņš nepacietīgi bungoja pa stiklu. Ja kuģi piemeklēs neveiksme, visa šī rosīšanās būs kaķim uz astes. Mašīna vēl nebija lāgā nobremzējusi pie platformas, kad Bārnijs jau izlēca no kabīnes. Džips bija uzbraukts augšā, un Tekss un Jenss Lins skatījās, kā profesors uzlādē vremeatrona baterijas.
— Kur Dallass? — jautāja Bārnijs.
Tekss parādīja ar īkšķi.
— Met pa lampu.
— Šajā laikā!
— Mēs varam iztikt arī bez viņa, — Tekss sacīja. — Diviem nemaz nav jābrauc. Mums tikai būs jāaizved Otaram viskija krājumi ziemai, kad būsim uzzinājuši, ka viņš laimīgi sasniedzis mērķi.
— Dari, ko tev liek. Es gribu, lai drošības labad turp dodas divi cilvēki. Es negribu, ka atkal kaut kas iziet greizi. Tur jau viņš nāk. Brauciet.
Bārnijs pagāja nost no platformas, un profesors ieslēdza temporālo lauku. Kā vienmēr — no novērotāja viedokļa — ceļojums ilga ne vairāk kā sekundes daļu. Platforma nozuda un atkal parādījās dažas pēdas tālāk.
Kaut kas tomēr bija kļuvis citādi. Profesors bija ieslēdzies kontrolkabīnē, bet džipā sēdošie — uzvil- kuši brezentu. To sedza gandrīz pēdu bieza sniega kārta. No vremeatrona lauka izšāvās balta vērpete, un zāli ap platformu pārklāja sniegs.
— Nu? — Bārnijs uzsauca. — Kas noticis? Kāpiet ārā un ziņojiet.
Dallass izrausās no džipa un pa sniegu šļūca šurp.
— Ir nu gan tā Islande! — viņš teica. — Oktobrī tāds laiks.
— Meteoroloģisko ziņojumu vēlāk. Vai ar Otaru un kuģi viss kārtībā?
— Labāk nevar būt. Kuģis ir izvilkts krastā, kur tas paliks ziemu, un, kad mēs braucām prom, Otars un viņa tēvocis tempa viskiju, kuru mēs bijām aizveduši. Mēs raizējāmies, ka nedabūsim viņu redzēt, profītim vajadzēja taisīt četrus lēcienus, lai atrastu viņu. Izrādījās, ka viņš piestājis Fareru salās. Starp mums runājot, es nedomāju, ka Otars būtu nokļuvis līdz Islandei, ja viņam tā nekārotos dzert. Kad pierod pie destilētā spirta, pašbrūvētais vairs nelien iekšā.
Bārnijs atviegloti nopūtās, pirmo reizi pēc ilgiem laikiem juzdams, ka sasprindzinājums mazinās. Viņš pat izspieda vārgu smaidiņu.
— Labi. Bet tagad sāksim pārvietot uzņemšanas grupu, kamēr šeit vēl nav satumsis.
Viņš uzrāpās uz laika platformas, uzmanīgi likdams
soļus džipa iebrauktajās sliedēs, lai nepiedzītu zābakus ar sniegu, un atvēra kabīnes durvis.
— Vai pietiks jaudas nākamajam lēcienam? — viņš jautāja.
— Kad ģeneratora motors darbojas, akumulatori tiek nepārtraukti uzlādēti. Tas ir svarīgs uzlabojums.
— Tad pārceliet mūs uz priekšu laikā, uz 1005. gada pavasari, un izvēlieties labu vietu Ņūfaundlendā, tajā novadā, kuru jūs ar Linu apskatījāt, meklējot vikingu apmetnes.
— Es zinu tādu vietu, — teica profesors Hjūits, šķirstīdams piezīmju grāmatiņu. — Ideāls izvietojums.
Viņš nostādīja koordinātes un ieslēdza vremeatronu.
Atkal radās pazīstamā laika lēciena sajūta, un platforma nosēdās uz klinšaina krasta. Viļņi sitās pret akmeņiem viņiem gandrīz virs galvas, un šļakatu putekļi šņākdami krita sniegā. Pār viņiem slējās drūma klints blīva.
— Vai to sauc par jauku vietu? — ieaurojās Bārnijs, cenzdamies pārkliegt bangu rēkoņu.
— Nepareizas koordinātes, — atsaucās profesors. — Niecīga kļūdiņa. Tā nav tā vieta.
— Jūs man vēl pļāpāsiet! Laižam prom, kamēr neesam aizskaloti jūrā!
Pēc otrā lēciena viņi nonāca zaļā pļavā pie neliela līcīša. Visapkārt puslokā auga lieli koki, un caur pļavu uz jūru naigi tecēja dzidrs strauts.
— Te jau ir labāk, — teica Bārnijs, skatīdamies, kā pārējie kāpj ārā no džipa. — Kur mēs atrodamies, Jens?
Jenss Lins paraudzījās apkārt, paošņāja gaisu un pasmaidīja.
— Es labi atceros šo vietu, tā bija viena no pirmajām. Tas ir Epavesas līcis, kas pašā Ņūfaundlendas ziemeļdaļā savienojas ar Seikridas līci. Bet tas ir
Bellailas jūras šaurums. Mēs uzzinājām visu par šo vietu tāpēc, ka …
— Lieliski. Šķiet, tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Vai kompass Otara kuģī nav notēmēts tieši uz šo jūras šaurumu?
— Pilnīgi pareizi.
— Tad mēs te arī apstāsimies. — Bārnijs noliecās, pagrāba slapjo sniegu un sāka veidot piku. — So vietu pie strauta ietekas mēs atstāsim Otaram. Nometni celsim tur, pļaviņas augšējā labajā stūrī. Tā izskatās pietiekami līdzena, lai divdesmitais gadsimts nenonāktu kameras redzeslaukā. Nu, pie darba! Celiet augšā nometni. Bet vispirms notīriet to šķiedeni. Es negribu, lai kāds salauž kāju.
Dallass pieliecās, lai aizsietu zābaku, un mērķis bija pārlieku plats, lai atturētos no kārdinājuma. Bārnija pika trāpīja tieši apspīlēto bikšu centrā.
— Aiziet, vikingi!—viņš uzsauca, laimīgi smaidīdams. — Ejam apmesties uz dzīvi Vinlandē!
13
Visa pasaule šķita pelēka, mēma, grūtsirdīga un nomācoša. Migla apslāpēja visas skaņas un aizsedza skatienu uz okeānu, tā ka viņi neredzēja to līdz tam brīdim, kamēr neliels vilnis, izskrējis krastā viņiem pie pašām kājām, nebija klusi sašķīdis.
— Pamēģini vēlreiz, — teica Bārnijs, cenzdamies saredzēt cauri mitrajam miglas palagam.
Dallass, nodrošinājies pret laika untumiem ar milzīgu melnu pončo un platu Stetsona cepuri, pacēla ogļskābās gāzes balonu ar sirēnu un atvēra ventili. Pār ūdeni aizvēlās sirēnas sēru skaņas, atbalsodamās viņu ausīs vēl pēc tam, kad ventilis jau bija aizvērts.
— Vai dzirdēji? — Bārnijs jautāja.
Dallass pašķieba galvu un ieklausījās.
— Neko, tikai viļņu čalu.
— Es varu zvērēt, ka dzirdēju airu šļakstus. Uzpūt vēlreiz, atkārto ik minūti un klausies ar abām ausīm.
Sirēna atkal iegaudojās; Bārnijs aizsliepa pie armijas mašīnas un ielūkojās kravas kastē.
— Bez kādām izmaiņām? — viņš jautāja.
- Emorijs Blesteds, nenovērsdamies no radiopelen- gatora, noliedzoši papurināja galvu. Viņš bija uzlicis austiņas un lēni grozīja pelengatora antenas pogu. Tā pagriezās te uz vienu, te uz otru pusi; Emorijs pacēla acis un paklauvēja ar pirkstu pa rādītāju pie antenas pamatnes.
— Cik es varu spriest, kuģis nekustas, — viņš sacīja. — Peilējums nav mainījies. Viņi droši vien gaida, kad izklīdīs migla.
— Cik tālu no krasta viņi atrodas?
— Bārnij, esi nu prātīgs. Es tev simts reižu esmu atkārtojis, ka ar šo aparātu varu noteikt virzienu, bet nevis attālumu. Atbildētāja signāla spēks arī neko neizsaka— var būt viena jūdze, var būt piecdesmit jūdzes. Kopš tā brīža, kad mēs uztvērām signālu pirms trijām dienām, līmenis ir cēlies, tātad viņi ir pienākuši tuvāk. Tas ir viss, ko es zinu. Es nevaru noteikt attālumu pēc peilējumiem, tāpēc ka tie pārāk atšķiras.
— Tu mani pārliecināji. Tātad to tu nevari man pateikt. Bet ko tu vari man pateikt?
— To pašu, ko agrāk. Kuģis ir izbraucis no Grenlandes pirms astoņpadsmit dienām. Es nostādīju žirokompasu uz Bellailas jūras šaurumu, ieliku jaunas baterijas, ieslēdzu un pārbaudīju atbildētāju, un mēs paši redzējām, ka viņi izbrauc. N
— Jūs ar Linu man teicāt, ka brauciens ilga tikai četras dienas, — Bārnijs sacīja, kodīdams nagu.
— Mēs teicām, ka brauciens var ilgt tikai četras dienas, bet, ja laiks pasliktināsies — mainīsies vējš vai tamlīdzīgi ■—, brauciens ieilgs. Tā arī ir noticis. Bet mēs taču uztvērām atbildētāja signālu, un tas nozīmē, ka viņi ir laimīgi šķērsojuši okeānu.
— Tas bija pirms divām dienām, bet ko tu esi izdarījis manā labā pēc tam?
— Teikšu tev kā vecs draugs, Bārnij, ka no šā ceļojuma laikā taviem nerviem labāk nekļūst. Mēs taču gatavojāmies uzņemt filmu, vai tā nebija? Viss pārējais, ko mēs darām, ir daudz vairāk, nekā ietilpst mūsu pienākumos, un tomēr neviens nesūdzas. Bet palaid grožus vaļīgāk, nemoki mūs un nemokies pats.
— Tev taisnība, — atteica Bārnijs, kas bija gatavs gandrīz vai atvainoties. — Bet divas dienas … Mazlietiņ vēlāk tu sapratīsi, ko nozīmē gaidīt.
— Tu uztraucies gluži veltīgi. Šīs miglas, pilnīgā bezvēja un nepazīstamā krasta dēļ viņi negrib riskēt. Nav jēgas airēt, ja nezini, kur vari nokļūt. Pašlaik, spriežot pēc pelengatora, mēs atrodamies viņiem vistuvākajā sauszemes punktā un, kad migla pacelsies, varēsim norādīt viņiem virzienu …
— Ei! — no krasta uzsauca Dallass. — Es kaut ko dzirdu tur, uz ūdens.
Bārnijs pa slīpumu nošļūca līdz pašai ūdensmalai. Dallass, pielicis roku pie auss, uzmanīgi klausījās.
— Klusāk! — viņš apsauca. — Klausieties jūs arī. Tur, miglā. Varu apzvērēt, ka dzirdēju tā kā airu šļakstus, tā kā balsis.
Vilnis atvēlās un aizslīdēja atpakaļ. Kādu brīdi valdīja kapa klusums, un tad varēja skaidri sadzirdēt airu šļakstus.
— Tev taisnība! — Bārnijs iesaucās un sāka kliegt vēl skaļāk: — Ei, jūs tur! Šurp!
Dallass arī iekliedzās, aizmirsis sirēnu, kad miglā uz jūras parādījās tumšs plankums.
— Tā ir laiva, — teica Dallass, — no tām, kuras tur uz klāja.
Viņi kliedza un māja ar rokām. Piepeši miglas aizkars pārplīsa un viņi ieraudzīja laivu un tajā sēdošos cilvēkus.
Laiva bija taisīta no tumšām zvērādām. Visi trīs braucēji ar gariem, melniem matiem bija ģērbušies ādas parkās ar atpakaļ atmestām kapucēm.
— Tie nav vikingi, — teica Tekss, vicinādams roku tā, ka viņa melnais pončo plīvoja vien. — Bet kas tad tie varētu būt?
Divi vīri nolaida apaļos airus ūdenī, bet trešais, kas bija notupies laivas priekšgalā, novēzēja roku, un kaut kas atšņāca uz Dallasa pusi.
— Viņi nobendēja mani! — Dallass iekliedzās un atmuguriski nogāzās zemē. Krūtīs viņam rēgojās šķēps. Krītot bija nospiests sirēnas ventilis, un pār ūdeņiem aizskanēja kauciens. To izdzirdējuši, vīri laivā sāka izmisīgi irties atpakaļ un pēc īsa brīža nozuda miglā.
Tas viss bija norisinājies dažās sekundēs, un Bārnijs stāvēja satriekts un kauciena apdullināts. Viņš nekādi nespēja sakopot domas un bija spiests vispirms izslēgt sirēnu, iekams pagriezās pret Dallasu, kas joprojām kā beigts gulēja uz muguras.
— Izrauj to ārā, — Dallass klusi ierunājās.
— Es nodarīšu tev sāpes … nogalināšu tevi… Es nevaru …
— Nav tik ļauni, kā liekas. Tomēr pamēģini izraut to ārā, nevis iegrūst dziļāk.
Bārnijs drebošām rokām pavilka šķēpu aiz kāta, un tas padevās diezgan viegli, bet pēc tam ieķērās Dallasa drēbēs, tā ka Bārnijam vajadzēja atsperties^ un vilkt no visa spēka. Šķēps palika viņam rokā, izrāvis Dallasa gumijotajam pončo lielu robu. Dallass uzslējās sēdus, pacēla pončo un atpogāja jaku un kreklu.
— Paskaties, — viņš sacīja, rādīdams uz sarkanu skrambu gar ribām. — Dažas collas uz labo pusi, un viņi būtu ierīkojuši man ventilāciju. Kad es kustējos, tas āķis grauzās man miesā, un viss likās daudz čā- biskāk, nekā īstenībā ir.
Viņš pataustīja kaula uzgaļa aso ierobu.
— Kas notika? — sauca Emorijs, skriedams lejup pa nogāzi. — Kas tas? Vai tā nebija kāda laiva?
Dallass piecēlās un sabāza kreklu atpakaļ biksēs.
— Mēs nodibinājām kontaktu ar vietējiem, — viņš teica. — Izskatās', ka indiāņi, eskimosi vai vēl kādi citi ir ieradušies te jau pirms vikingiem.
— Tevi ievainoja?
— Tas nav bīstami. Uz šā šķēpa nebija mana vārda. — Viņš nogrudzināja un uzmanīgi aplūkoja ieroci. — Skaists kaula griezums un lielisks balanss.
— Man tas nepatīk, — teica Bārnijs, izvilkdams no kabatas slapju cigareti. — Vai man tāpat jau nebija nepatikšanu līdz kaklam? Atliek vienīgi cerēt, ka viņi vēl nav atraduši vikingu kuģi.
— Es ceru, ka viņi ir to atraduši, — ar baudu sacīja Dallass. — Es nedomāju, ka viņi varētu sagādāt Otaram pārāk daudz raižu.
— Es gribēju jums pateikt, — sacīja Emorijs, — ka no uzkalna, kur stāv smagā mašīna, var redzēt, ka migla izklīst un plaismās spīd saule.
— Sen bija laiks, — atbildēja Bārnijs, dziļi ievilkdams dūmu, tā. ka cigarete sāka čūkstēt un sprakšķēt.
Līdzko pie debesīm parādījās saule, migla ātri izklīda, pie tam viņiem tieši sejā sāka pūst rietenis. Pēc pusstundas no miglas nebija vairs ne jausmas, un apmēram jūdzi no krasta viņi ieraudzīja Otara knorru.
Bārnijs tikko valdīja smaidu.
— Uzpūt viņiem ar to, — viņš teica. — Ja viņi paskatīsies uz šo pusi, viņi ieraudzīs mašīnu.
Dallass vēra gāzes balona ventili vaļā un ciet tik ilgi, kamēr tas nopīkstēja un apklusa pavisam. Vēlamais efekts bija sasniegts. Viņi skaidri redzēja, ka lielā bura sarūk, tad pēc pagriešanās sāk atkal plesties un kuģa priekšgalā uzplaukst balts putu rotājums. No ādu laivas nebija vairs ne vēsts, šķita, ka tā nozudusi tikpat ātri, kā bija parādījusies.
Pārsimt jardu no krasta knorrs pagriezās un sāka dreifēt; bura pledinājās glāstīgajā vējiņā. Ļaudis uz knorra māja ar rokām un kliedza kaut ko nesaprotamu.
— Brauc šurp! — Bārnijs sauca. — Brauc malā! Kāpēc viņi nepiestāj krastā?
— Laikam ir kāds iemesls, — noteica Emorijs.
— Krasts nav piemērots vai vēl kas cits.
— Kā tad, pēc viņu domām, es lai tieku līdz kuģim?
— Varbūt peldus, — ierosināja Dallass.
— Cik tu attapīgs! Bet varbūt aizsūtīt pie viņiem tevi ar piepūšamo laivu?
— Skatieties, — teica Emorijs, — viņiem uz klāja ir vēl viena laiva.
Uz klāja bija redzama laiva, divdesmit pēdas gara knorra kopija, taču vikingi nolaida ūdenī otru, mazāku laivu.
— Tā kā būtu kaut kur redzēta, — teica Dallass.
Bārnijs pašķielēja uz laivas pusi.
— Tev taisnība. Sī laiva ir tieši tāda pati kā tā, ar kuru brauca sarkanādainie.
Divi vīri iekāpa lēkājošajā laivā un īrās uz krastu. Otars sēdēja priekšā un vicināja airi. Pēc brīža laiva atdūrās smiltīs un Otars ar biedriem izkāpa malā.
— Esiet sveicināti Vinlandē, — sacīja Bārnijs.
— Kā izceļojāties?
— Krasts te pavisam slikts, nav zāles lopiem, koku arī nekādu prātīgo, — atbildēja Otars. — Vai tu atradi labu vietu?
— Labākas nevar būt. Dažas jūdzes tālāk gar
krastu, tieši tas, ko tu lūdzi. Vai no Grenlandes atbraucāt bez starpgadījumiem?
— Vējš visu laiku pūta uz citu pusi, braucām ļoti lēni. Milzums peldoša ledus un roņu, bez tam mēs redzējām divus skrelling[18]. viņi medīja roņus un mēģināja aizšmaukt, bet mēs dzināmies viņiem pakaļ un, kad viņi meta mums ar šķēpiem, nogalinājām viņus. Apēdām viņu roņus. Paņēmām viņu laivu.
— Es saprotu, ko tu gribi teikt. Mēs nupat kā satikām viņu radiniekus.
— Kur ir tā labā vieta, kuru tu minēji?
— Brauc gar pašu krastu, garām zemesragam un salām. To nevar nepamanīt. Paņem līdzi Emoriju, viņš parādīs, kur tas ir.
— Mani gan ne, — teica Emorijs, paceldams rokas un pakāpdamies atpakaļ. — Jau paskatoties uz laivām, man kļūst nelabi. Līdzko es būšu trīs minūtes pašūpojies laivā, man kuņģis apgriezīsies otrādi un es atstiepšu kājas.
Kā pieredzējis karavīrs, kas grib izvairīties no nepatīkama pienākuma, Dallass jau bija ceļā uz paugura virsotni, kad Bārnijs pagriezās pret viņu.
— Es esmu šoferis, — viņš teica. — Es pagaidīšu kabīnē.
— Te nu bija visi uzticamie un padevīgie darbinieki, — dzedri teica Bārnijs. — Es sapratu, puiši, varat neatkārtot. Labi, Emorij, pasaki šoferim, lai brauc uz nometni. Mēs centīsimies pēc iespējas ātrāk aizkļūt līdz kuģim un izcelt malā Otara ļaudis, un varbūt tuvākajā laikā mēs varēsim atsākt uzņemšanu. Pamodini Džīno, pasaki viņam, lai kāpj augšā uzkalnā un no tās vietas, kuru mēs izvēlējāmies, nofilmē kuģi, kad tas nāks iekšā līcī. Un parūpējies, lai izcelšanās vietā nepaliktu automašīnu riepu nospiedumi.
— Tiks izdarīts, Barnij. Kaut es varētu braukt tava vietā, bet es un kuģi…
— Protams, protams. Ej.
Kāpdams laivā, Bārnijs saslapināja kājas. Ūdens bija tik auksts, ka viņam šķita — kājas lejpus ceļiem ir amputētas. Laiva — uz koka rāmja uzvilktas roņādas— bija nestabila un mētājās viļņos kā liela vabole; Bārnijam vajadzēja notupties dibenā un ar abām rokām turēties pie bortiem, lai nezaudētu līdzsvaru. Kad knorrs bija sasniegts, viņš nejaudāja izkāpt no gāzelīgās laivas un tikt pāri kuģa augstajam bortam, kamēr stipras rokas nebija pastiepušās pretī un uz- vilkušas viņu uz klāja kā graudu maisu.
— Hanatiūl Sidustu handartokin! * — nokliedza Otars, un viņa ļaudis, līksmi sasaukdamies, ņēmās griezt apkārt kuģi, lai sagatavotu to brauciena pēdējam posmam. Bārnijs aizlasījās uz pakaļgalu, lai darba karstumā netiktu samīdīts. Jūrnieki stūma buras apakšmalā piestiprināto baļķi; sievietes spiegdamas pajuka uz visām pusēm, turpretī sapītās aitas, saņēmušas spērienus, varēja protestēt, tikai skaļi blējot. Pārpildītais klājs atgādināja murdošu lauku mājas pagalmu ar atplēstiem barības maisiem un pārbiedētiem lopiem. Visā šajā ņegā viena no sievietēm, noliekusies pār koka spaini, slauca govi. Kad kuģis pagriezās, vējš atnesa līdz Bārnijam vircas smaku, un līdzība šķita vēl lielāka.
Tracis beidzot norima, un pat lopi mierīgi atgriezās pie barības. Ceļavējš ne vien piepūta buru, bet arī aiznesa no kuģa pakaļgala dažādās smakas, tā ka gaiss te kļuva tīrs un svaigs. Ūdens šķēlējs šņākdams lauzās cauri Atlantijas okeāna lēzenajām bangām, un gar kuģa bortiem aizlīgoja putojoši viļņi. Viegls kā korķis, knorrs bija drošs un praktisks kuģis un uz jūras jutās kā savās mājās.
— Vieta šķiet laba, — teica Otars, ar vieglu pieskārienu valdīdams stūres airi, bet ar brīvo roku rādīdams uz krastu, kur jau bija saredzami lieli koki un pjavu blaiskumi.
— Pagaidi, kamēr apbrauksim apkārt zemesragam,— Bārnijs atteica. — Tur ir pat labāk.
Viņi brauca garām salām, kas atradās ārpus jomas, un dzīvnieki, saoduši svaigas zāles smaržu, sacēla troksni. Sapītais un piesietais vērsis sāka raustīt virvi un baurot, sievietes aiz prieka kliedza, vīrieši dziedāja. Brauciens tuvojās beigām, un vieta patiešām likās jauka. Pat Bārnijs izjuta satraukumu, kad skatienam pavērās Epavesas līcis ar staltiem kokiem, kas, pa- kāpušies uzkalnos, tiecās pretī debesu zilgmei, un pavasarīgi zaļās pļavas pie strauta. Tad viņš pamanīja tumšu plankumu uzkalna virsotnē — operatoru ar kameru —, džipu uz nogāzes un atcerējās filmu. Viņš nobēdzinājās aiz borta un palika uz ceļiem tik ilgi, kamēr nebija uzmaucis vikingu ragaino ķiveri, kas karājās siksnā turpat netālu. Tikai tad, kad aukstā ķivere bija uzdabūta galvā, Bārnijs piecēlās tā, lai būtu saskatāms no krasta.
Otars pilnā gaitā vadīja knorru uz strauta ieteku, un visi, kas bija uz kuģa, satraukti kliedza. Beidzot knorra ķīlis nošņirkstināja smilšaino dibenu, pacēlās uz viļņa, pavirzījās vēl mazliet uz priekšu, atkal skāra dibenu un nodrebējis apstājās. Aizmirsuši pacelto apakšējo buru, apkalpes locekļi un pasažieri lēca ūdenī un smiedamies brida krastā. Otars izrāva garās zāles klumšķi, vispirms pielika to pie deguna, tad pagaršoja. Daži vārtījās pa zemi, izbaudīdami dzīvniecisku prieku, ka pēc tik ilgas šūpošanās kuģī atkal jūt stingru pamatu zem kājām.
— Lieliski! — iesaucās Bārnijs. — Nudien lieliski!
Izkāpšana Vinlandē pēc vairākiem uz jūras pavadītiem mēnešiem, pirmie jaunās pasaules kolonisti. Apbrīnojami kadri, īsti vēsturiski kadri! — Caur neprātīgo dzīvnieku baru viņš izlauzās līdz kuģa priekšgalam, nostājās tā, lai operators viņu redzētu, un, pamājis ar roku, uzsauca: — Pietiks! Nāc lejā!
Balss bija tikko sadzirdama, toties žests bija izteiksmīgs. Džīno atlieca muguru un pamāja pretī, tad sāka celt kameru iekšā džipā. Dažas minūtes vēlāk mašīna, oļus svaidīdama, drāzās gar krastu; Bārnijs nolēca no kuģa un skrēja to sagaidīt.
— Apturi! — viņš uzsauca Dallasam, kas vadīja mašīnu. — Griez apkārt un brauc uz otru krastu. Džīno, uzstādi kameru pašā augšā un uzņem, kā kuģis ienāk līcī un ļaudis skrien taisni virsū kamerai, drāzdamies tai garām abās pusēs.
— Tas bija satriecošs skats, — teica Džīno, — kā viņi lēca ārā no kuģa. Būšu gatavs pēc desmit minūtēm.
— Tev vajadzēs vairāk, lai to visu vēlreiz nofilmētu. Pagaidi, — viņš pavēlēja Dallasam, kas jau gribēja griezt apkārt. — Man vajadzīga tava pudele.
— Kāda pudele? — neviltoti pārsteigts, jautāja Dallass.
— Pudele, kuru tu vienmēr nēsā līdzi. Patapini, vēlāk atdošu.
Triku meistars negribīgi izvilka no sēdekļa apakšas jau iesāktu viskija pudeli ar melnu etiķeti.
— Ak tā gan, — ledaini novilka Bārnijs, — jau iegrābies privātīpašumā.
— Manējais izbeidzās, tā ir tīrā nejaušība. Es samaksāšu.
— Un es domāju, ka man vienīgajam ir kastes atslēga. Ko visu neiemācās armijā! Nu, dari, kas tev jādara.— Viņš iebāza pudeli jakas iekškabatā un gāja atpakaļ pie Otara, kas tupēja uz ceļiem strauta malā un dzēra ūdeni no saujām.
— Dzen viņus atpakaļ kuģī, — teica Bārnijs. — Mēs gribam vēlreiz uzņemt izkāpšanu, šoreiz no neliela attāluma.
Otars paskatījās uz Bārniju un, ar roku slaucīdams samērcēto bārdu, sāka mirkšķināt acis.
— Par ko tu runā, Bārnij? Visi ir laimīgi, ka atkal tikuši krastā. Viņi negribēs iet atpakaļ uz kuģi.
— Gribēs, ja tu viņiem pavēlēsi.
— Kāpēc man vajadzētu pavēlēt? Stulba iedoma.
— Tu pavēlēsi viņiem, tāpēc ka atkal strādā par algu. Te būs neliels avansiņš.
Viņš iedeva pudeli Otaram, kas plati pasmaidīja un pielika to pie lūpām. Kamēr vikings dzēra, Bārnijam izdevās viņu pārliecināt.
Pat Otaram nebija viegli dabūt ļaudis atpakaļ kuģī. Beidzot viņš zaudēja pacietību, kādu no saviem vīriem ar sitienu pa krūtīm nogāza smiltīs un divas sievietes ar spērieniem pagrieza vajadzīgajā virzienā. Kaut gan pēc tam bija dzirdama ņurdēšana un gau- šanās, ļaudis kāpa uz klāja un ķērās pie airiem. Piepūle, kas bija nepieciešama, lai noceltu knorru no sēkļa, galīgi atvēsināja sadumpotos prātus.
Līdzko kamera bija izcelta no mašīnas, Bārnijs aizsūtīja džipu atpakaļ uz nometni. Kuģis vēl nebija apgriezies un no jauna pacēlis buras, kad džips bija atpakaļ, piekrauts ar alus kastēm, siera kārbām un konservētu šķiņķi.
— Gāziet visu to ārā, — Bārnijs izrīkoja, — jardus desmit aiz kameras un uztaisiet kaudzi tik augstu, lai var redzēt no tālienes. Atgrieziet šķiņķa kārbas, lai viņi zina, kas tas ir. Iedodiet man vienu kārbu un alus pudeli.
— Tur jau viņi brauc, — ziņoja Džīno. — Lieliski, pilnīgi fantastiski.
Knorrs pilnā gaitā traucās uz līci, kamēr tā lielā bura aizsedza viņiem skatu; saceldams šļakatu mākoni, kuģis iedrāzās strauta ietekā. Bārnijs nebija drošs, ka vikingiem pietiks entuziasma vēl otrreiz izcelties malā, un nolēma neriskēt.
— 01/ — viņš kliedza pilnā rīklē. — Svinakjot, 61 ok ostr! *
Vikingi saprata. Turpat trīs nedējas bija kuģots, iztiekot ar sausiņiem un žāvētām zivīm, tāpēc, izdzirdējuši aicinājumu, viņi ierēcās aiz sajūsmas. Šoreiz sajūsma bija tāda pati kā iepriekšējo reizi, ja ne vēl lielāka. Klupdami krizdami, cits citu no kājām gāzdami, viņi dieba krastā un šāvās garām kamerai, lai tiktu pie ēdamā un dzeramā.
— Stop! — uzsauca Bārnijs. — Bet pagaidām prom neej. Kad viņi būs iekoduši, es gribu, lai viņi novecļ no kuģa lopus.
Pienāca Otars ar pustukšu šķiņķa kārbu vienā un alus pudeli otrā rokā.
— Kā tu domā, vai šī būs laba vieta apmetnei? — Bārnijs vaicāja.
Otars paskatījās visapkārt un, laimīgi smaidīdams, pamāja ar galvu.
— Laba zāle, labs ūdens. Krastā milzums koku kurināšanai, Milzums labu koku ciršanai. Zivis, medības — laba vieta. Kur ir Gudrida? Kur visi pārējie?
— Brīvdienā, — Bārnijs atbildēja. — Visi uz Kata- linas. Apmaksāta brīvdiena, svētki, cep gāju uz uguns un tā tālāk.
— Kāpēc svētki?
— Tāpēc, ka es esmu devīgs un man patīk redzēt ļaudis laimīgus. Līdz jūsu atbraukšanai mēs neko ne-
* Alus! Cūkgaļa, alus un siersl
varējām iesākt, bez tam tas ietaupa naudu. Es ar dažiem cilvēkiem gaidīju jūs trīs nedējas. Pārējie būs prom tikai vienu dienu.
— Gribu redzēt Gudridu.
— Tu gribi teikt — Slaitiju. Domāju, ka arī viņa grib redzēt tevi.
— Pagājis tik ilgs laiks.
— Tev patīk primitīvas baudas, Otar. Vismaz apēd šķiņķi un neaizmirsti, ka tas ir vēsturisks moments. Tu nupat kā esi ieradies Jaunajā Pasaulē.
— Tu esi ķerts, Bārnij. Tā ir tā pati vecā pasaule, tikai šo vietu sauc par Vinlandi. Šķiet, ka te ir labi koki.
— Es neaizmirsīšu šos vēsturiskos vārdus, — teica Bārnijs.
14
— Šorīt man nav laba dūša, — sūkstījās Slaitija, palaizdama vajīgāk jostu ar apzeltītu sprādzi. — Vainīgs, jādomā, gaiss vai klimats, vai kaut kas tamlīdzīgs.
— Kaut kas tamlīdzīgs, — bez jebkādas līdzjūtības atsaucās Bārnijs. — Gaiss. Protams, tās nevar būt sekas pēc vakardienas uzdzīves krastā ar vikingiem, kad jūs cepāt uz ugunskuriem ēdamos gliemežus un austeres un izlakāt sešas kastes alus.
Slaitija neatbildēja, bet viņas parasti rožainā āda kļuva iezaļgana. Bārnijs iekratīja saujā, kas jau bija gandrīz pilna, vēl divas tabletes un sniedza aktrisei,
— Še, ieņem tās, bet es atnesīšu tev glāzi ūdens.
— Tik daudz, — Slaitija vārgi iebilda. — Es nevarēšu tās norīt!
— Pacenties gan, mums vēl visu dienu jāfilmē. Tas ir pārbaudīts doktora Hendriksona līdzeklis pret paģirām. Aspirīns pret galvassāpēm, dramamīns pret nelabumu, bikarbonāts pret grēmām, benzedrīns pret nomāktu garastāvokli un divas glāzes ūdens pret dehidrēšanu. Iedarbojas kā likts.
Kamēr Slaitija pūlējās dabūt lejā tabletes, pie durvīm pieklauvēja Bārnija sekretāre, un viņš aicināja to ienākt. ^
— Tu šorīt izskaties ļoti sprigana, — viņš konstatēja.
— Es nepanesu moluskus, tāpēc agri aizgāju gulēt.— Viņa sniedza dienā paveicamo darbu sarakstu.
— Man jums šis tas jautājams. — Viņa sāka vilkt ar pirkstu pa papīru. — Aktieri — kārtībā … operatori — kārtībā… Butafori… Jā, viņi grib zināt, vai jums vajadzīgas asinis uz saliekamā dunča.
— Protams, ka vajadzīgas. Mēs taču neuzņemam filmu bērnu dienas izrādei! —Viņš piecēlās un sakārtoja jaku. — Iesim, Slaitij.
— Es būšu pēc brīža, — uzrunātā atbildēja vājulīgā balsī.
— Desmit minūtes, ne vairāk. Tu filmējies pirmajā epizodē.
Diena bija skaidra, saule, pakāpusies vrrs kalnu grēdas viņiem aiz muguras^, svieda pļavā garas ēnas no velēnu būdām un ar mizu apjumtajiem šķūņiem. Norvēģu ieceļotāji jau bija sākuši savas dienas gaitas, un no cauruma vislielākās būdas korē augšup stīdza zila dūmu strūkliņa.
— Ceru, ka Otars ir labākā stāvoklī nekā viņa pri- madonna, — Bārnijs teica, lūkodamies pāri līcim.
— Betij, paskaties — vai tie tur pa kreisi no salas ir akmeņi vai laiva?
— Es nepaņēmu līdzi brilles.
— Tāda kā motorlaivaTSkaties uzmanīgāk. Viņiem jau arī ir laiks atgriezties.
Betijai vajadzēja skriet, lai neatpaliktu no Bārnija,
kas platiem soļiem gāja lejup pa nogāzi garām gremojošu govju bariņam. Tagad laiva bija skaidri saredzama, un viņi dzirdēja motora pukšķus. Lielākā daļa filmas dalībnieku jau gaidīja krastā pie knorra, un Džīno stādīja augšā kameru.
— Šķiet, pētnieki atgriežas mājās, — viņš uzrunāja Bārniju, rādīdams uz laivu.
— Es pats redzu un pats parūpēšos par viņiem, visi pārējie lai paliek un gatavojas uzņemšanai. Līdzko būšu aprunājies ar viņiem, mēs tūlīt sāksim uzņemt šo epizodi.
Bārnijs gaidīja laivu pie paša ūdens. Tekss rīkojās ar piekaramo motoru, bet Jenss Lins sēdēja priekšgalā. Abi bija noauguši ar bārdām kā mežaini un izskatījās diezgan noplukuši.
— Nu? — Bārnijs jautāja, nenogaidījis, kad laiva piestās malā. — Kas jauns?
Lins skumīgi pašūpoja galvu.
— Nekā, — viņš teica, — galīgi nekā gar visu krastu. Mēs aizbraucām tik tālu, cik atļāva benzīna krājumi, tomēr neatradām nevienu cilvēku.
— Tas nevar būt. Es redzēju tos indiāņus pats savām acīm, bet Otars pat nogalināja pārīti. Viņiem jābūt kaut kur tuvumā.
Jenss izkāpa no laivas un izstaipījās.
— Man gribas sameklēt viņus ne mazāk kā jums. Tā taču ir unikāla zinātnisko pētījumu iespēja. Viņu laivu konstrukcija un bultas kaula griezumi vedina mani domāt, ka šie indiāņi pieder pie maz pazīstamās Dorsetas raga kultūras. Mēs par šiem cilvēkiem zinām gaužām maz, ir vienīgi dažas fragmentāras liecības, kuras snieguši arheoloģiskie izrakumi un sāgas. Cik man zināms, pēdējie šīs kultūras pārstāvji izzuduši vienpadsmitā gadsimta beigās …
— Mani interesē nevis jūsu unikālā zinātnisko pētījumu iespēja, bet unikālā iespēja pabeigt šo filmu.
Mums vajadzīgi indiāņi. Kur viņi ir? Vai tiešām no viņiem nav ne vēsts?
— Mēs atklājām krastā vairākas būdiņas, bet tās visas bija tukšas. Dorsetas ciltis ir klejotājas un pa lielākajai daļai seko roņiem un mencu bariem. Es domāju, ka šajā gadalaikā viņi ir pārcēlušies tālāk uz ziemeļiem.
Tekss izstīvēja motorlaivu krastā un apsēdās uz tās borta.
— Es, protams, negribu mācīt doku, tomēr..
— Aizspriedumi! — nicīgi noteica Lins. Tekss nokrekšķējās un iespļāva ūdenī. Bija skaidrāks par skaidru, ka viņiem domas dalījušās jau agrāk.
— Kas ir? Stāstiet vaļā! — uzstāja Bārnijs.
Tekss pakasīja melnos bārdas rugājus un negribīgi sāka runāt.
— Redziet, dokam ir taisnība. Mēs neredzējām nevienu un neko, izņemot vecas nometņu paliekas un roņu kaulu kaudzes. Tomēr es domāju, ka viņiem jābūt kaut kur tuvumā un ka viņi visu laiku novēro mūs. Tas nav grūti izdarāms. Šīs pļaujmašīnas tarkšķi ir sadzirdami piecu jūdžu attālumā. Ja tie ir roņu mednieki, kā apgalvo doks, viņi, padzirdējuši mūs tuvojamies, var paslēpties un mēs neko neatradīsim. Es domāju, ka viņi ir kaut kur tepat.
— Vai jums ir ar ko pierādīt šo teoriju? — Bārnijs jautāja.
Savilcis nelaimīgu seju, Tekss sabozās un sadrūma.
— Es negribu, ka mani izsmej, — viņš ērcīgi teica.
Bārnijs atcerējās, kādi Teksam nopelni kā tuvcīņas instruktoram.
— Lai ko es darīšu, Teks, bet par tevi gan nesmiešos, — viņš sirsnīgi sacīja,
— Nu … tad tā … Kad mēs karojām džungļos, bija tāda sajūta, it kā visu laiku mūs kāds novērotu. Piecdesmit procentos gadījumu tā arī bija. Paukš! — snaipera šāviens. Es pazīstu šo sajūtu. Un, kad mēs izkāpām krastā, mani pārņēma šī sajūta. Sitiet mani nost, bet viņi ir kaut kur tepat tuvumā.
Bārnijs apsvēra dzirdēto un nobrīkšķināja pirkstus.
— Jā, tev laikam taisnība, bet es nespēju iedomāties, ko tas varētu dot mums. Parunāsim par to, otrās brokastis ēdot, varbūt kaut ko izgudrosim. Šie indiāņi mums ir nepieciešami.
Uzņemšana gāja kā pa celmiem, un tā, iespējams, bija Bārnija vaina. Viņš nespēja koncentrēties. Bet visam vajadzēja iet kā pa sviestu, jo viņi uzņēma galvenokārt darbību.
Orligs, kuru tēloja Vals de Karlo, ir Tora tuvākais draugs un viņa labā roka, bet viņš slepus iemīlējies Gudridā, kas baidās atzīties Toram, jo negrib viņu sāpināt. Tomēr Orliga kaislība pieņemas spēkā, un, tā kā Gudrida paziņojusi, ka viņa neiemīlēs citu cilvēku, kamēr dzīvs būs Tors, mīlestības ārprāta lēkmē Orligs mēģina nogalināt Toru. Viņš paslēpjas aiz kuģa un, kad draugs iet garām, uzbrūk viņam. Tors sākumā netic savām acīm, taču, kad Orligs ievaino viņu rokā, saprot visu. Tad, rīkodamies ar vienu roku un pilnīgi bez ieročiem, Tors sāk cīņu un nogalina Orligu.
— Labi, — Bārnijs nočukstēja, zaudēdams pacietību.— Mēs vēlreiz nospēlēsim šo epizodi, un tagad es būtu bezgala pateicīgs, ja jums viss iznāktu, kā vajag, un jūs atcerētos tekstu un visu pārējo, tāpēc ka mums iet uz beigām asinis un tīrie krekli. Vietās! Orlig, aiz laivas! Tors nāk lejā pa krastu. Motoru!
Otars smagi klumzāja pa smiltīm un pat veiksmīgi notēloja izbrīnu, kad viņam priekšā izlēca de Karlo.
— Ā, Orligs, — viņš teica kokainā balsī. — Ko tu te dari? Ko tas nozīmē? Mikli Odinti! [19] paskatieties!
— Stop! — uzsauca Bārnijs. — Tā nav tekstā. Vai tiešām tu nevari…
Viņš negaidot aprāvās un paskatījās uz to pusi, kur rādīja Otars.
Aiz salas cita pēc citas parādījās nelielas melnas laiviņas un bez trokšņa slīdēja šurp.
— Axir, sverd! [20] — otars pavēlēja un raudzījās apkārt pēc ieroča.
, — Pagaidi! — Bārnijs viņu atturēja. — Lai paliek ieroči, un lai paliek slaktiņš. Pamēģināsim nodibināt ar viņiem draudzīgas attiecības, sāksim tirgoties ar viņiem. Tie ir mūsu potenciālie statisti, un es negribu viņus aizbaidīt. Teks, turi revolveri gatavībā, bet tā, lai neredz. Ja viņi sāks kautiņu, tu to pārtrauksi …
— Ar prieku.
— Tikai neiedomājies sākt pats. Tā ir pavēle. Džīno, vai tu viņus uzņem?
— Visā pilnībā. Ja jūs aizvāksiet no skatuves divdesmitā gadsimta pārstāvjus, es uzņemšu atbraukšanu, izkāpšanu un visu pārējo.
— Vai dzirdējāt, ko viņš teica? Prom no kameras! Lin, žigli uzvelciet vikinga drēbes, lai varat iet viņiem līdzi un tulkot.
— Kā es varu iet? Es taču viņu valodā neprotu ne vārda!
— Gan iemācīsieties. Jūs esat tulks — tad tulkojiet. Mums vajadzīgs balts karogs vai kaut kas tamlīdzīgs, lai viņi redz, ka nākam ar miermīlīgiem nodomiem.
— Mums ir balts vairogs, — teica kāds no buta- . foriem.
— Būs labi, dodiet to Otaram.
Tuvojoties krastam, laiviņas sāka slīdēt lēnāk. To bija deviņas, un katrā sēdēja divi vai trīs cilvēki.
Daudzi bija piesardzīgi un turēja rokā šķēpus un īsus lokus, tomēr neizskatījās, ka viņi grasītos uzbrukt. Vairākas norvēģietes bija nokāpušas līdz krastam paskatīties, kas notiek, un viņu klātbūtne likās iedūšinām ļaudis laivās, tāpēc ka viņi pieairēja vēl tuvāk. Jenss Lins pieskrēja klāt, steigā šņorēdams ciet ādas jaku.
— Parunājiet ar viņiem, — teica Bārnijs, — bet palieciet Otaram aiz muguras, lai svešie domā, ka runātājs ir viņš.
Šūpodamies viļņos, Dorsetas indiāņi piebrauca vēl tuvāk. Abās pusēs bija dzirdami skaļi kliedzieni.
— Mēs tam iztērējam veselu naujumu filmas, — • teica Džīno.
— Uzņem vien, to, kas nav vajadzīgs, mēs varam izgriezt. Pārvietojies pa krastu, lai ieņemtu izdevīgāku skatu punktu, kad viņi iznāks malā. Ja viņi iznāks. Mums jāizgudro, kā viņus pievilkt, varbūt jāpiedāvā kaut kas apmaiņai.
— Šautenes un šņabis, — ierosināja de Karlo. — Tie ir pastāvīgie apmaiņas priekšmeti Rietumu filmās, kur piedalās indiāņi.
— Nekādus ieročus! Šie zeļļi tīri labi tiek galā ar to pašu, kas viņiem ir. — Bārnijs palūkojās apkārt, lai rosinātu iztēli, un ieraudzīja aiz Otara mājas stūra rēgojamies lauku virtuvi. — Tā ir doma, — viņš teica un gāja pie virtuves. Atspiedies uz tās, Klaids Roul- stons skribelēja kaut ko uz papīra gabaliņa.
— Es domāju, ka tu kopā ar Cārliju raksti papildu dialogus, — Bārnijs ierunājās.
— Es konstatēju, ka darbs pie scenārija traucē man dzejot, tāpēc atgriezos pie sava katla.
— īsts mākslinieks. Kas tev tur garšīgs?
— Kafija, tēja, taukos vārīti pīrādziņi, siera maizes — tas pats, kas parasti.
— Diezin vai tas spes iekārdināt sarkanādainos. Kas vēl?
— Saldējums.
— Tas gan var noderēt. Iegāz to vienā no vikingu māla podiem, es tūlīt kādu aizsūtīšu pēc tā. Varu saderēt, ka šie puiši ir tādi paši kārumnieki kā visi cilvēki.
Saldējums tiešām līdzēja. Slaitija atnesa galonu vaniļas saldējuma krastā, kur ūdenī jau stāvēja indiāņi, vēl aizvien baidīdamies brist ārā, un, pati noēduši dažas karotes, sāka ar pavārnīcu kraut saldējumu indiāņiem tieši saujās. Grūti pateikt, kas iedarbojās — saldējums vai Slaitijas hormoni, bet dažas minūtes vēlāk ādas laivas jau bija izvilktas krastā un tumšmatainie indiāņi iejukuši skandināvu barā. Bārnijs nostājās tā, lai netraucētu filmēt, un uzmanīgi vēroja indiāņus.
— Viņi vairāk līdzinās eskimosiem nekā indiāņiem, — viņš nomurmināja pie sevis. — Bet ar dažām spalvām un kara krāsojumu tas ir labojams.
Kaut gan atbraucējiem bija plakanas sejas un eskimosu aziātiskie vaibsti, viņi bija plecīgi, stalti, spēcīgi un garumā daudz neatpalika no vikingiem. Zem drēbēm, kas bija šūtas no roņādām un karstuma dēļ atpogātas, varēja redzēt bronzas krāsas ādu. Viņi sarunājās savā starpā ātri, spiedzīgās balsīs un tagad, izkāpuši uz cietzemes, šķita aizmirsuši pirmītējās bailes un ar milzu interesi aplūkoja neparasto apkārtni. Vislielākais brīnums viņiem bija knorrs. Tas, bez šaubām, bija buru kuģis, taču nesalīdzināmi prāvāks par tiem, kurus viņi bija redzējuši vai iedomājušies. Bārnijs piesauca klāt Jensu Linu.
— Kā iet? Vai viņi ir ar mieru strādāt mums?
— Vai jums prāts! Es domāju — ņemiet vērā, ka es neesmu par to pārliecināts, — ka esmu apguvis no viņu valodas divus vārdus. Unti-nah laikam nozīmē «jā», bet hetine — «nē».
— Turpini vien. Mums visi šie puiši un vēl daudzi citi vajadzīgi indiāņu uzbrukuma skatiem.
Krastā sākās vispārēja rosība, jo vikingi bija ieraudzījuši laivās saiņus un indiāņi raisīja tos va|ā, lai nodemonstrētu saimniekiem roņādas. Visziņkārīgākie no atbraucējiem jau bija aizklīduši līdz mājām, acis iepletuši, apbrīnoja tās un satraukti valo- doja savās pīkstīgajās balsīs. Viens no viņiem, joprojām nelaizdams ārā no rokām šķēpu ar akmens uzgali, pamanīja aiz kameras Džīno, piegāja viņam klāt un ielūkojās tieši objektīvā, tādējādi dodams lielisku tuvplānu. Bet tad, izdzirdējis baurošanu un pēc tam griezīgus kliedzienus, viņš strauji apsitās.
Pa purvaino p]avu, kas robežojās ar mežu, brida govs un tai sekoja vērsis. Nebūdams liels, vērsis tomēr bija ļauns un nikns dzīvnieks, kas izskatījās jo nejaukāks tāpēc, ka ar vienu aci šķielēja. Vērsim bija atļauts brīvi klaiņot pa nometni, un tas ne vienu reizi vien bija dzīts prom no uzņemšanas grupas va- goniņiem. Tas papurināja galvu un atkal iebaurojās.
— Otar! — uzkliedza Bārnijs. — Triec to lopu ratā, lai neuzklūp indiāņiem.
Vērsis nebija iztrūcinājis Dorsetas indiāņus — tas bija viņus neizsakāmi pārbiedējis. Viņi nekad nebija redzējuši tādu rēcošu un krācošu briesmekli un bija stīvi aiz bailēm. Otars paķēra garu kārti, kas mētājās krastā, un kliegdams skrēja vērsim virsū. Tas pakārpīja zemi, nolieca galvu un metās pretuzbrukumā. Otars paspēra soli sāņus, nolamāja vērsi īsā, nelabā skandināvu vārdā un ar kārti iezvēla tam pa sāniem.
Tam nebija nekādu panākumu. Dzīvnieks nevis apgriezās, lai uzbruktu savam mocītājam, bet iebaurojās un drāzās virsū Dorsetas indiāņiem, acīmredzot uzskatīdams viņu tumšos, nepazīstamos stāvus par visa jucekļa cēloni. Atbraucēji iespiedzās un ņēma kājas pār pleciem.
Panika bija lipīga: kāds iekliedzās, ka barbari uzbrūk, un vikingi ķērās pie ieročiem. Divi līdz nāvei pārbijušies indiāņi iespruka starp būdām kā slazdā un metās pie Otara mājokļa, lai mēģinātu ielauzties tajā, taču durvis izrādījās aizbultētas. Otars joza aizstāvēt savu māju, un, kad viens no indiāņiem pagriezās pret viņu ar paceltu šķēpu, vikings tā iegāza svešajam ar kārti, ka sitamais pārlūza uz pusēm un indiānim nobrīkšķēja galvaskauss.
Sešdesmit sekundēs plūkšanās bija cauri. Vērsis, visa šā jāra cēlonis, bija aizskrējis pāri strautam un tagad mierīgi ganījās otrā krastā. Adas laivas, neprātīgu vēzienu dzītas, traucās prom atklātā jūrā, bet krastā palika saiņi ar roņādām. Vienam no kalpiem rokā bija trāpījusi bulta. Divi Dorsetas indiāņi, arī Otara pieveiktais, bija beigti.
— Madonna mia! — nošausminājās Džīno, paiedams nost no kameras un ar piedurkni noslaucīdams pieri. — Ir nu gan šiem ļaudīm temperaments! Trakāki par sicīliešiem.
— Muļķīga cilvēku dzīvību zaudēšana, nekas vairāk,— teica Jenss. Viņš sēdēja zemē un ar abām rokām turēja vēderu. — Viņi visi bija nobaidījušies kā bērni. Bērnu emocijas, bet vīriešu ķermeņi. Tāpēc viņi apkauj cits citu.
— Toties filma iznāks laba, — teica Bārnijs. — Bez tam mēs neatrodamies te, lai grozītu vietējās paražas. Bet kas jums lēcies? Kāds tajā panikā iespēra pa vēderu?
— Lai grozītu vietējās paražas… Ļoti smieklīgi. Jūs pazudināt šo cilvēku dzīvības savu kinematogrāfisko ģeķību dēļ, bet pēc tam cenšaties izvairīties no savas rīcības sekām … — Pēkšņi Jensa seju izķēmoja sāpju grimase, un viņš sakoda zobus. Bārnijs paskatījās uz leju un ar šausmām ieraudzīja, ka Linam starp pirkstiem izplešas sarkans plankums.
— Jūs esat ievainots, 1 — viņš sacīja, neticēdams savām acīm, un ātri apgriezās. — Teks, pirmās palīdzības aptieciņu! Ātrāk!
— Kādēļ jūs tā rūpējaties par mani? Jūs tikko skatījāties uz kalpu, kas bija ievainots rokā, un tas jūs nemaz neuztrauca. Stāsta, ka vikingi pēc kaujas aiz- šujot savas brūces ar amatnieku diegiem. Kāpēc jūs nedodat man diegu?
— Esiet nu rāms, Jens, jūs esat ievainots. Mēs parūpēsimies par jums.
Tekss atskrēja ar aptieciņu, nolika to zemē blakus Jensam un pats notupās turpat.
— Kā tas notika? — viņš jautāja mierīgā, neparasti maigā balsī.
— Ar šķēpu, — Jenss atbildēja. — Tik ātri, ka es pat neko neaptvēru. Es atrados starp vīriem un laivām. Viņš bija panikas varā. Es pacēlu rokas, gribēju viņam kaut ko ieskaidrot, bet tad sajutu sāpes, indiānis paskrēja man garām un nozuda.
— Ļauj apskatīt tavu ievainojumu. Esmu gana redzējis tādus durkļa ievainojumus Jaungvinejā. — Tekss runāja mierīgi kā zinātājs, un, kad viņš pavilka Jensa rokas, tās kļuva ļenganas un bezspēcīgi nokārās; zibenīga kustība, un asiņainais apģērbs bija pārgriezts.
— Nav nekā briesmīga, — Tekss teica, uzmetis acis sarkanajam ievainojumam. — Tīrs dūriens vēderā. Zemāk par kuņģi, un šķiet, ka nav tik dziļi, lai būtu skarts vēl kaut kas. Būs jāpaguļ hospitālī. Tur viņi aizšūs ciet caurumu, ieliks vēdera dobuma drenāžu un pietūcīs tevi ar antibiotikām. Ja mēģināsi ārstēties lauka apstākļos, peritonīts pāris dienās iedzīs tevi kapā.
— Tu esi atklāts pēc velna, — teica Lins un tomēr pasmaidīja.
— Kā vienmēr, — Tekss atteica, paņemdams mor- fija ampulu un nolauzdams tai galu. — Zinot, kas ar viņu notiek, cilvēks nesūdzas par ārstēšanu. Tas nāk par labu kā viņam, tā visiem pārējiem. — Viņš ar ievingrinātu roku iešļircināja morfiju.
— Tu esi pārliecināts, ka medicīnas māsa-nevarētu sadakterēt mani tepat? Es vēl negribu braukt atpakaļ …
— Pilna alga plus prēmija, — Bārnijs viņu uzmundrināja. — Un atsevišķa istaba hospitālī. Absolūti ne par ko nebūs jārūpējas.
— Par naudu es neraizējos, mister Hendrikson. Pretēji jūsu uzskatiem pasaulē bez dolāriem ir arī vēl kas cits. Man svarīgs ir tas, ko es šeit iemācos. Viena manu piezīmju lappuse ir vērtīgāka par visiem jūsu celuloīda briesmoņa ruļļiem kopā.
Bārnijs pasmaidīja, mēģinādams mainīt sarunas tematu.
— Filmas tagad vairs negatavo no celuloīda, doktor. Tagad ražo nedegošas filmas.
Tekss uzbēra uz ievainojuma sulfanomīdu pulveri un stingri nosaitēja vēderu.
— Jums jāpalūdz, lai ārsts atbrauc uz šejieni, — Lins uzstāja. — Lai viņš pasaka, ko domā par manu prombraukšanu. Ja es aizbraukšu, filmai būs beigas, un es nekad vairs neatgriezīšos, nekad.
It kā Jensu Linu būtu pārņēmusi kvelda vēlēšanās visu iegaumēt, viņš pārlaida skatienu līcim, mājām un ļaudīm. Tekss saskatījās ar Bārniju, noraidoši papurināja galvu un ar īkšķi norādīja uz nometnes pusi.
— Es atbraukšu ar smago mašīnu un pateikšu profesoram, lai gatavo savu platformu. Lai kāds pārsien šim vikingam roku un iedod viņam penicilīna zirnīšu kārbiņu.
— Paņem līdzi medicīnas māsu, — teica Bārnijs. '—Es palikšu pie Jensa.
— Atļaujiet man izstāstīt, ko es nejauši atklāju, — sacīja Jenss, uzlikdams roku uz Bārnija rokas. — Es dzirdēju Otaru sarunājamies ar kādu no viņu vīriem par kuģī uzstādīto repetīru, un viņi nosauca to citādi, tas skanēja kā «hūsasnotra». Es paliku kā uz mutes kritis. Islandiešu sāgās daudzkārt tiek minēts kāds instruments, kuru līdz šim nav izdevies identificēt. To sauc «hūsasnotra». Vai sapratāt? Iespējams, ka vārds «repetīrs» ieviesies viņu valodā kā «hūsasnotra». Ja tā, tad ietekme, kādu atstājusi mūsu ierašanās vienpadsmitajā gadsimtā, ir lielāka, nekā mēs bijām iedomājušies. Šis jautājums jāizpēta no visiem viedokļiem. Tagad es nevaru braukt prom.
— Tas, ko jūs sakāt, Jens, ir interesanti. — Bārnijs paraudzījās uz nometnes pusi, bet smagā mašīna vēl nebija redzama. — Jums jāuzraksta par to zinātnisks apcerējums vai kaut kas tāds.
— Muļķi! Jums nav ne mazākās sajēgas, par ko es runāju. Jums vremeatrons ir tikai ietaise, kuru var prostituēt, lai uzņemtu kaut kādu mazvērtīgu filmu …
— Druscīt uzmanīgāk ar apvainojumiem, — teica Bārnijs, cenzdamies nezaudēt pašsavaldīšanos un ne- sastrīdēties ar ievainoto. — Neviens netiecās palīdzēt Hjūitam, kamēr mēs nedevām viņam naudu. Ja nebūtu šīs filmas, jūs vēl šodien kluknētu pie grāmatām savā Dienvidkalifornijas universitātē un nezinātu neko par tiem faktiem un apstākļiem, kurus uzskatāt par tik svarīgiem. Es nepaļāju jūsu darbu, nepaļājiet jūs manējo. Es par tādu prostituēšanu esmu jau dzirdējis, bet tā nu tas ir. Kari prostituē zinātniekus, bet visi lielie atklājumi tika izdarīti tad, kad karš varēja par tiem samaksāt.
— Kari nemaksā par fundamentāliem pētījumiem, bet tieši te tiek izdarīti īsti atklājumi.
— Atvainojiet, lūdzu, bet kari notur ienaidnieku un bumbas tādā attālumā, lai fundamentālajiem pētniekiem būtu laiks un iespēja pētīt.
— Veikla atbilde, bet mani tā neapmierina. Lai jūs teiktu ko teikdams, ceļojums laikā tiek izmantots, lai radītu lētu filmu un visi vēsturiskās patiesības tīrradņi tiks atrasti tikai nejauši.
— Gluži tā vis nav, — Bārnijs iebilda, nedzirdami nopūzdamies, izdzirdot, ka tuvojas smagā mašīna. — Mēs neiejaucāmies jūsu pētījumos, drīzāk veicinājām tos. Jums bija pilnīgi brīvas rokas. Bez tam, uzņemot šo filmu, mēs esam ieguldījuši vremeatronā naudu, tā ka tas ir kļuvis par apgrozības kapitālu. Ar tiem faktiem, kas jau ir jūsu rīcībā, jūs pārliecināsiet jebkuru fondu par nepieciešamību radīt vēl vienu laika platformu un ļaut jums nodarboties ar pētījumiem pēc sirds patikas.
— Tieši tā es darīšu.
— Bet ne uzreiz. — Smagā mašīna apstājās netālu no viņiem. — Mēs izmantosim profesoru tikai dažus gadus, kamēr nebūsim dabūjuši atpakaļ savus kapitālieguldījumus.
— Kā citādi, — rūgti sacīja Jenss, skatīdamies, kā no mašīnas izceļ nestuves. — Pirmajā vietā — peļņa, bet kultūra lai iet pie velna.
— Tāda nu ir tā spēle, — Bārnijs apstiprināja, skatīdamies, kā filologu saudzīgi ieceļ mašīnā. — Jūs nevarat apturēt pasauli un izkāpt, tāpēc atliek iemācīties tajā dzīvot.
15
— Labāk mirt kā varonim nekā dzīvot kā gļēvulim! — Otars ierēcās. — Odina un Freijas vārdā — man pakaļ!
Viņš atgrūda durvis, turēdams priekšā vairogu, kurā tūlīt ieurbās divas bultas. Nikni iekliedzies, viņš savicināja cirvi un izskrēja no degošās ēkas. Viņam sekoja Slaitija ar šķēpu rokā, Vals de Karlo, kas no visa spēka pūta ragā, un visi pārējie.
— Stop! — Bārnijs uzsauca un atkrita saliekamajā krēslā. — Šodien pietiks. Ejiet paēst, lai viņi var iesaiņot kastroļus.
Butaforiju nodaļas strādnieki laida putas grāvī ar degošu naftu, un tā neciešami smirdēja. Visi prožektori, izņemot vienu, nodzisa, Džīno attaisīja kameru un izņēma filmu. Viss ritēja normāli. Bārnijs pagaidīja, lai beidzas grūstīšanās pie durvīm, un arī izgāja laukā. Otars sēdēja uz apgāztas mucas un bāza bultas atpakaļ vairogā.
— Paskaties, lido bultas, — viņš uzsauca Bārnijam un pacēla vairogu. Atsperes neticami ātri raidīja mērķī apslēptas bultas.
— Brīnišķīgs izgudrojums, — teica Bārnijs. — Mēs beidzām uzņemšanu, Otar, un es gatavojos pārcelt uzņemšanas grupu nākamajā pavasarī. Kā tu domā, vai pāļu žogs uz to laiku būs gatavs?
— Kā citādi. Tu pildi savu solījumu, Otars pilda savu. Mēs ātri vien sagatavosim baļķus ar tiem tērauda zāģiem un cirvjiem, kurus jūs mums atstājāt. Tikai atstājiet arī kaut ko ēdamu ziemai.
— Pirms prombraukšanas mēs izkrausim krājumus. Vai viss ir skaidrs? Vai ir kādi jautājumi?
, — Skaidrs, skaidrs, — Otars atrūca un atkal visu uzmanību veltīja bultu bāšanai atpakaļ vairogā. Bārnijs aizdomīgi paskatījās uz viņu.
— Esmu pārliecināts, ka tu visu atcerēsies, tomēr drošības labad mudīgi atkārtosim vēlreiz. Mēs atstāsim jums ēdamo, putraimus, žāvētus un konservētus produktus — visu, ko man izdosies dabūt studijas noliktavā. Tādējādi jums nebūs "jātērē vasarā un rudenī
laiks pārtikas sagādei un jūs tikmēr varēsiet uzcelt baļķu mājas un baļķu sienu apkārt apmetnei. Ja ir tā, kā saka doks, Dorsetas indiāņi netraucēs jūs līdz pavasarim, kad pakledus pienāk pie paša krasta, roņi salasās baros un laiž uz tā pasaulē mazuļus. Tad arī ierodas mednieki no ziemeļu apgabaliem, kur viņi atrodas pašlaik. Un pat ja viņi jūs traucēs, aiz baļķu sienas jūs būsiet drošībā.
— Nogalināsim viņus, sacirtīsim gabalos.
— Lūdzu, mēģiniet iztikt bez tā. Deviņdesmit procenti filmas jau ir uzņemti, un man negribētos, ka jūs visus apkauj, kamēr darbs nav pilnīgi pabeigts. Februārī un martā mēs pārbaudīsim, kā jums sokas, un, līdzko dabūsim zināt, ka sarkanādainie ir tuvumā, būsim klāt ar visu uzņemšanas grupu. Piedāvā viņiem preces apmaiņai pret to, ka viņi uzbrūk apmetnei, daļēji nodedzina to, un tas ir viss. Norunāts?
— Un viskijs «Džeks Daniels»?
— Tas ir paredzēts tavā līgumā.
Viņu vārdus noslāpēja vara taures raksturīgais vaids, skaņa bija te augstāka, te zemāka.
— Ko tad tu? — Bārnijs pajautāja Valam de Karlo, kas, ielīdis taures līkumā, pūta tajā.
— Varens instruments, — Vals uzlielīja. — Paklausieties.— Viņš aplaizīja lūpas, pieplaka ar tām pie iemuša, piepūta vaigus, piesarka un izpildīja kaut ko tādu, kas nedaudz atgādināja «Mūziku visapkārt mums».
— Paliec uzticīgs skatuves mākslai, — sacīja Bārnijs. — Kā mūziķim tev nav nākotnes. Zini, man šķiet, ka esmu šo tauri kaut kur jau redzējis, tikai ne muzejā.
— Tās attēls ir iespiests uz katras Dānijas sviesta paciņas. Tā ir tirdzniecības zīme.
— Var jau būt. Tā skan kā aizsmakusi tuba.
— Spaidermens Spineke būtu sajūsmā par to.
— Iespējams. — Bārnijam kaut kas ienāca prātā, viņš saviebās un uzsita knipi. — Es nupat tieši domāju par Spaidermenu. Viņš spēlē kādus neparastus instrumentus savā pagrabiņā «Piepelējusī ala». Es kādreiz dzirdēju viņu spēlējam pūšamo instrumentu un bungu pavadījumā.
Vals pamāja ar galvu.
— Es arī esmu tur bijis. Viņš vienīgais džezā spēlē tubu. Drausmīgāku troksni es neesmu dzirdējis.
— Tad nav slikti, iespējams, ka tieši tas mums ir vajadzīgs. Tā nav peļama doma.
Otars rotaļājās ar bultām, un Bārnijs, atspiedies pret sienu, klausījās tauri, kad Dallass piebrauca džipu.
— Viss gatavs, var braukt, — viņš pavēstīja. — Visi noliktavas darbinieki jau gaida. Brīvprātīgi pieteicās divi strādnieki, kas gribot redzēt, vai Holivuda vēl stāv savā vietā.
— Vai ar diviem pietiks, lai iekrautu produktus? — Bārnijs vaicāja. — Ap to laiku visi būs izklīduši.
— Pilnīgi pietiks.
— Tad brauksim.
Viena no lielajām smagajām mašīnām jau stāvēja uz platformas, un ap to slaistījās kādi desmit cilvēki. Profesora Hjūita kontroltelpas durvis bija vaļā, un Bārnijs ielūkojās pa tām.
— Sestdienas pievakare, un centieties pietuvoties pēc iespējas precīzāk.
— Līdz mikrosekundei. Mēs ieradīsimies nākamajā mirklī pēc tam, kad platforma devās savā iepriekšējā ceļojumā.
Bārnijs ar lielām grūtībām aptvēra, ka, par spīti visiem pēdējo mēnešu notikumiem, Holivudā vēl ir sestdienas pievakare, tā pati diena, kad viņi sāka operāciju. Uz trotuāriem bija sestdienīga drūzma, stāvvieta pie supertirgus bija pilna ar automobiļiem, bet
netālu no «Benedict Canyon Drive» virsotnes, aiz privātajiem golfa laukumiem savas savrupmājas augšējā stāvā L. M. Grīnspens mocījās ar sirds spazmām. Bārnijs jau grasījās zvanīt viņam un pastāstīt, kā veicas, bet tad pārdomāja, ka labāk tomēr nezvanīt. L. M. bija aizritējušas tikai dažas stundas, tāpēc nebija vērts viņu traucēt. Lai studijas saimnieks labāk paguļ. Varbūt piezvanīt uz slimnīcu un apklaušināties, kā iet Jensam Linam? Jau pagājušas vairākas nedēļas, nē, tikai dažas minūtes. Viņš droši vien nav pat vēl ievietots slimnīcā. Nav tik viegli pierast pie ceļojuma laikā.
— Ir gan tveicīgs, — sacīja viens no pavāriem. — Zēl, ka nepaņēmu līdzi saulesbrilles.
Uzņemšanas paviljona durvis bija vaļā, un, kad platforma nolaidās uz grīdas, visi pasažieri saviebās no negaidītās subtropiskās gaismas plūsmas. Ziemeļu debesis virs Ņūfaundlendas vienmēr bija bāli zilas, un saule tur nekad nesvelmēja tā kā te. Bārnijs pastūma strādniekus malā, atbrīvojot ceļu lielajam dīzelim, kas ierūcās un dārdēdams nobrauca no platformas. Svētdienīgi noskaņoti, viņi ietrusnījās kravas kastē un brauca pa studijas tukšajām ieliņām.
Pie noliktavas svētdienīgais noskaņojums pagaisa.
— Atvainojiet, ser, — sacīja sargs, griezdams steku ap pirkstu, — es jūs nepazīstu un, ja arī pazītu, tik un tā nelaistu iekšā noliktavā.
— Šis dokuments …
— Es redzēju dokumentu, bet man ir pavēle.
— Dodiet man kara cirvi! — iesaucās viens no strādniekiem. — Es atvēršu šīs durvis.
— Sit nost! Sit nost! — ieaurojās otrs. Viņi pārāk ilgi bija nodzīvojuši vienpadsmitajā gadsimtā un piesavinājušies vikingu tieksmi lielāko daļu problēmu atrisināt ar vienkāršiem paņēmieniem.
— Nenāciet klat! — pavēlēja sargs, pakapdamies soli atpakaļ un uzlikdams roku uz revolvera.
— Pietiks taisīt jokus! — Bārnijs apsauca karstgalvjus. — Pasēdiet mierīgi, kamēr es visu nokārtošu. Kur jums ir telefons? — viņš pajautāja sargam.
Bārnijs piezvanīja uz kantori, cerēdams, ka tur vēl kāds būs, un vispirms izsauca administrācijas korpusu. Viņam laimējās. Sems, L.M. personiskais grāmatvedis, vēl bija kantorī, kur viņš, bez šaubām, viltoja papīrus.
— Sem, — Bārnijs teica, — cik labi, ka varu atkal runāt ar jums. Kā jums klājas? … Ko? … Piedodiet, piemirsu. Jums pagājušas tikai divas stundas, bet man vairāki mēneši… Nē, es nedzēru, es uzņēmu filmu … Pareizi, tā ir gandrīz gatava … Nē, Sem … nenervozē … Tā nav nekāda vienas stundas filma, tāpat kā scenārijs nebija vienas stundas scenārijs. Mēs strādājam vaiga sviedros. Pagaidiet, es visu paskaidrošu vēlāk, bet šobrīd man vajadzīga jūsu palīdzība. Es gribu, lai jūs parunātu ar vienu no studijas sargiem, īstu cietpauri, viņš, jādomā, ir pie mums nesen. Lieciet viņam atslēgt noliktavu, lai mēs varam paņemt visus putraimus un konservus … Nē, mēs vēl neesam izbadējušies, tā būs prece maiņai ar iedzimtajiem. Samaksa par masu skatiem … Sem, ko jūs sakāt… Ja mēs varam samaksāt viņiem ar auzu putraimiem un nevis ar «zaļajiem», kāda tur starpība?
Nebija viegli runāt ar Semu, taču galu galā viņš piekrita. Viņš, kuram nepatika tērēt naudu pat auzu putraimiem, izgāza dusmas uz sargu, un tas iznāca no telefona būdiņas piesarcis un nikns.
Pussešos mašīna bija piekrauta un bez ceturkšņa sešos jau stāvēja uz laika platformas. Bārnijs pārbaudīja, vai visi ir uz vietas, un iebāza galvu Hjūita kabīnē.
— Braucam, profesor, tikai ļaujiet man nokāpt no platformas.
— Tātad jūs neatgriezīsaties kopā ar mums?
— Pareizi. Man te šis tas jānokārto. Izkraujiet mašīnu, atstājiet cilvēkus un pēc dažām stundām, teiksim, tā ap desmitiem, atbrauciet pēc manis. Ja es nebūšu te, es piezvanīšu pa telefonu, kas ir pie noliktavas, un visu izstāstīšu.
Hjūits jutās aizskarts.
— Jūs acīmredzot uzskatāt mani par laika taksometra šoferi, bet es neesmu pārliecināts, ka tas man patīk. Es sapratu, ka man jānogādā jūs vienpadsmitajā gadsimtā, kur jūs uzņemsiet filmu, un pēc tam jāatved jūs atpakaļ. Taču izrādās, ka man jāšaudās kā atspolei…
— Nomierinieties, profesor, mēs jau esam iznākuši uz finiša taisnes. Jūs domājat, ka es būtu ar mieru zaudēt divas stundas, ja tas nebūtu pilnīgi nepieciešams? Mēs izdarīsim vēl vienu lēcienu laikā, pabeigsim filmu, un tas būs viss. Atliks vienīgi kliegt «urā».
Bārnijs stāvēja pie vārtiem un noraudzījās, kā platforma nozūd pagātnē. Atpakaļ pie pirmatnējās Kanādas mežoņiem, pie sasprēgājušām lūpām un saltiem lietiem. Lai brauc. Viņš pats gribēja uz stundām divām izrauties un šo to nokārtot, bet tas nenozīmēja, ka viņam būtu jāatsakās no izpriecām. Viņš vēl nevarēja justies pilnīgi brīvs, jo filma nebija gatava, taču beigas nebija vairs aiz kalniem un pēc mēnešiem ilgā darba viņš, Bārnijs, jutās noguris. Pirmām kārtām viņš gribēja pasūtīt lepnas pusdienas Ceizena restorānā, vismaz to viņš varēja atļauties. Nebija nekādas nozīmes braukt uz «Piepelējušo alu» agrāk par deviņiem vakarā.
Likās nereāli, ka viņš ir atpakaļ Kalifornijā un divdesmitajā gadsimtā. Radās iespaids, ka notikumi risinās pārāk strauji, visapkārt ir pārāk daudz uzkrītošu krāsu un no izplūdes gāzēm sāka sāpēt galva. Pusdienas ar viskiju sākumā, brendiju beigās un šampanieti pa vidu palīdzēja, un, kad Bārnijs pēc deviņiem izkāpa no taksometra pie kluba, sāpes bija mitējušās. Viņš pat neapvainojās, redzot žultaini zaļās durvis ar sarkaniem galvaskausiem un sakrustotiem kauliem uz tām.
— Sargieties, — nostenēja aizkapa balss, kad Bārnijs atgrūda vaļā durvis. — Sargieties, jo katrs, kas ienāk «Piepelējušajā alā», pats ir atbildīgs par to. Sargieties… — Magnetofona lentā ierakstītā balss aprāvās, kad Bārnijs aizvēra durvis un taustījās lejup pa vāji apgaismotām, ar melnu samtu noklātām kāpnēm. Spīdošu plastmasas kaulu aizkars bija pēdējais šķērslis pie ieejas pašā svētnīcā. Bārnijs nebija te pirmo reizi, dīvainais interjers neatstāja uz viņu ne mazāko iespaidu. Tas nebija atstājis uz viņu iespaidu arī pirmo reizi, kad bija bijis mazliet labāks — vai sliktāks — par spoku namu karnevāla .laikā. Līpinājās zaļas uguntiņas, kaktos karājās gumijas zirnekļu tīkli, bet krēsli bija izveidoti kā gigantiskas suņu sēnes. Viņš bija vienīgais apmeklētājs.
— «Asiņaino Mēriju», — Bārnijs sacīja viesmīlim, kas bija izģērbts par vampīru. — Vai Spaidermens jau ir atnācis?
— Man domāt, ka viņš ir ģērbtuvē, — ērms noburkšķēja caur plastmasas ilkņiem.
— Pasaki viņam, ka viņu grib redzēt Bārnijs Hendriksons no «Climactic».
Spaidermens Spineke bija klāt ātrāk par dzeramo — kārns, uzgubis stāvs melnā apģērbā, milzīgās, tumšās acenēs.
— Ilgi neesam tikušies, vecais, — viņš teica, nolaidis miklos pirkstus pār Bārnija plaukstu. — Kā iet kinobizness? — Viņš atlaidās krēslā.
— Kaut kā velkam dzīvību. Saki man, Spaider,— vai tas taisnība, ka tu esi ieskaņojis dažas filmas?
— Jā, es uzkomponēju mūziku draņķīgam gabalam, kura nosaukums bija «Zaļknābju neprātīgais kratīk- lis», taču es ceru, ka publika to aizmirsīs. Bet kāpēc tu jautā? Vai tiešām tevi interesē nabaga vecais Spaidermens?
— Var gadīties, Spineke, var gadīties. Kā tu domā, vai tu varētu uzrakstīt mūziku kādai filmai un pats ar savu grupu to ieskaņot?
— Viss ir iespējams, vecīt. Bet tas prasa laiku, un mums jau ir saistības.
— Par laiku neraizējies, es visu nokārtošu tā, ka tu neizlaidīsi nevienu uzstāšanos. Es domāju, ka tu pratīsi atrast pareizo muzikālo noformējumu filmai, kuru es pašlaik uzņemu. Tas ir aizraujošs stāsts par vikingiem. Vai esi kādreiz dzirdējis par viņiem?
— Kā tad, ka esmu. Mataini čaļi ar cirvjiem, staigā apkārt un cērt ļaudis gabalos.
— Vispārējos vilcienos jā. Primitīva tauta, stipri cilvēki. Viņiem ir kaut kas līdzīgs kara taurei, un tas uzvedināja mani uz domām. Tikai metālpūšamie instrumenti ar bungām atbilst primitīvajai mežonībai.
— Nav slikti.
— Kā tu domā — vai tiksi galā?
— Nu dabiski.
— Labi. Te būs simtnieks avansam. — Bārnijs izņēma no kabatas portfeja piecas divdesmit dolāru naudas zīmes un nometa uz galda. Spaidermena pirksti aizslīdēja pa melno galdsegu un aprija tās. — Savāc savus puišus un tūlīt nāc uz studiju. Tur es visu izstāstīšu. Pēc stundas būsiet atpakaļ.
Kur vēl viņi pabūs šīs divdesmitā gadsimta stundas laikā, to Bārnijs nepateica.
— Nekas nesanāks. Dūdijs un es gribam drusku izlocīt kaulus, kamēr ap vienpadsmitiem salasīsies pārējie. Pēc tam mēs esam aizņemti līdz pulksten trim naktī. Pirms tam mēs nevaram pazust krūmos.
«Asiņainā Mērija» viegli nogāja lejā. Bārnijs paskatījās pulkstenī un iestāstīja sev, ka nav vērts braukt prom un pēc tam atkal atpakaļ; svētdien pulksten trijos no rīta laika vēl būs gana, tāpēc ka filma jānodod pirmdien. Viss būs kārtībā. Spaidermens nozuda kādā kluba nišā; Bārnijs pulksten desmitos piezvanīja profesoram Hjūitam, norunāja jaunu satikšanos trijos un, atgriezies pie sava galda, mēģināja izslēgties, cik nu tas bija iespējams, skanot tūbai, pūšamajiem instrumentiem un ar pastiprinātāju savienotajām bungām. «Asiņainā Mērija» viņam palīdzēja.
Pulksten divos Bārnijs piecēlās un izgāja ieelpot svaigu gaisu, kas nebija piesātināts ar cigarešu dūmiem un nevibrēja no gaudulīgajiem ritmiem. Viņam pat izdevās sarunāt, ka divi taksometri tūlīt pēc trijiem piebrauks pie kluba. Viss gāja kā pa diedziņu.
Ap četriem taksometri apstājās pie paviljona durvīm. Profesors Hjūits staigāja turp un atpakaļ un skatījās pulkstenī.
— Ļoti precīzi, — viņš indīgi noteica.
— Nav nemaz tik slikti, profesor, veco zēn, — Bārnijs teica, uzsizdams viņam pa muguru, tad pagriezās, lai palīdzētu izvilkt no taksometra lielās bungas. Pēc tam viņi, Dūdijam ar trombonu spēlējot «Pulkvedi Bogiju», rindā iesoļoja paviljonā.
— Kas tas par plostu? — ar aizmiglotām acīm lūkodamies uz platformu, jautāja nogurušais Spaidermens.
— Transporta līdzeklis. Kāp vien augšā. Mūsu brauciens ilgs tikai dažas minūtes, to es tev apsolu.
To teikdams, Bārnijs pacēla roku, lai apslēptu viltīgo smaidu.
— Šodienai pietiks, — sacīja Spaidermens, atvilkdams trombonu nost no Dūdija vibrējošajām lūpām.
Dūdijs pūta vēl savas piecas sekundes, kamēr pamanīja, ka trombons vairs neskan.
— Kad sāk, tad nav gala, — paskaidroja Spaidermens.
Hjūits nosprauslājās, kad sēru drānās ģērbtie muzikanti uzkāpa uz laika platformas, tad iegāja kontrol- kabīnē, lai ieslēgtu vremeatronu.
— Vai šī ir uzgaidāmā telpa? — apvaicājās Dūdijs, iegājis profesoram līdzi šaurajā kabīnē.
— Marš, ārā no šejienes, āmurgalva! — profesors uzkliedza. Dūdijs kaut ko nopurpināja un mēģināja paklausīt. Griezdamies viņš ar trombonu aizskāra vairākas elektronu lampas. Divas no tām iedegās un sāka mirgot.
— Ak tu piķis! — Dūdijs noteica un izlaida trombonu no rokām. Tā vara ķermenis nokrita uz kailajiem vadiem, kas veda uz lampām. Pašķīda dzirksteles. Īssavienojums! Gaisma kabīnē nodzisa.
Nepilnā sekundē Bārnijam galva kļuva skaidra. Viņš izvilka muzikantu no kabīnes un kopā ar visiem pārējiem aizdzina uz platformas otru galu.
— Nu, kā ir, profesor? — viņš klusi jautāja, atnācis atpakaļ, taču atbildi nesagaidīja. Viņš vairāk neko netaujāja, tikai skatījās, kā Hjūits noņem aizmugurē vāku un met ārā pa durvīm pārdegušās lampas.
Par atbildi uz jautājumu, vai vremeatrona salabo- šanai nebūs vajadzīgas vismaz divas stundas, saņēmis strupu «jā», Bārnijs atlaida muzikantus.
Svetdien pulksten deviņos no rīta profesors Hjūits atzinās, ka remonts acīmredzot prasīs dienas lielāko daļu, neieskaitot laiku, kas tiks izlietots, lai svētdienā sameklētu Losandželosā jaunas lampas. Bārnijs liekulīgi apgalvoja, ka viņiem galu galā vēl esot daudz laika. Filma galu galā esot jānodod tikai nākamajā rītā.
Vēlu svētdienas vakarā Bārnijs pirmo reizi apsnaudās, taču jau pēc dažām minūtēm satrūcies pamodās un vairs nevarēja iemigt.
Pirmdien pulksten piecos no rīta profesors paziņoja, ka montāža esot pabeigta un viņš kādu stundu pa- gulēšot. Pēc tam viņš došoties meklēt trūkstošās elektronu lampas.
Pulksten deviņos Bārnijs piezvanīja un uzzināja, ka ieradušies revidenti no bankas un gaida viņu. Viņš nokremšļojās un pakāra klausuli.
Deviņos trīsdesmit iezvanījās telefons, un, kad Bārnijs nocēla klausuli, telefoniste paziņoja, ka visa studija apgriezta ar kājām gaisā, meklējot viņu, un ka L.M. personiski jautājis viņai, vai nav zināms, kur atrodams misters Hendriksons. Neatbildējis Bārnijs pakāra klausuli.
Desmitos trīsdesmit viņš saprata, ka stāvoklis ir bezcerīgs. Hjūits nebija nedz atgriezies, nedz arī piezvanījis. Un, ja viņš tagad arī ierastos, tik un tā būtu par vēlu. Filmu nebija iespējams pabeigt notefktajā laikā.
Viss bija pagalam. Viņš bija mēģinājis glābt stāvokli un bija cietis neveiksmi. Uz L.M. kabinetu viņš gāja kā uz nāvi notiesāts, un tā tas arī bija.
Pie L.M. kabineta durvīm viņš apstājās, iedomājās, ka vienīgais glābiņš varētu būt pašnāvība, nosprieda, ka šim nolūkam viņam tomēr pietrūktu drosmes, un vēra vaļā durvis.
16
— Neej tur, — teica kāda balss, kāda roka parāva viņu nost no durvīm, un tās automātiski aizcirtās viņam pašā degungalā.
— Kā jūs iedrošināties! — Bārnijs aizsvilies iekliedzās un pagriezās pret nepazīstamo.
— Es tikai gribēju pasargāt tevi no kļūdas, muļķi tāds, — nepazīstamais atbildēja un plati pasmaidīja, kad Bārnijs atsprāga atpakaļ ar atkārušos žokli un izbolītām acīm.
— Ļoti labs tēlojums, — teica cilvēks. — Varbūt tev vajadzēja spēlēt filmās, nevis uzņemt tās. -
— Tu … es … — Bārnijs dvesa, skatīdamies pats uz sevi savās labākajās ādas biksēs, lidotāja jakā un filmas kārbu padusē.
— Tu esi ļoti acīgs, — sacīja otrs Bārnijs, nelabi smaidīdams. — Paturi kādu brīdi. — Viņš ielika filmu Bārnijam rokās un izņēma kabatas portfeli.
— Ko? … — jautāja Bārnijs. — Ko? … — Viņa skatiens apstājās pie etiķetes, uz kuras bija rakstīts «Vikings Kolumbs. Pirmā daļa».
Otrs Bārnijs izņēma no kabatas portfeļa salocītu papīra lapu un pasniedza to Bārnijam, kas tikai tagad pamanīja, ka viņa labā roka ir apsaitēta un apsējam sūcas cauri asinis.
— Kas noticis ar manu roku … tavu roku? — Bār- nijs jautāja, šausmās skatīdamies uz apsēju. Mirkli vēlāk kārba ar filmu jau bija pazudusi un viņš turēja rokā papīra lapu.
— Nodod to profītim,— teica Bārnija dubultnieks, — met pie malas ērmošanos un pabeidz filmu.
Viņš atvēra L.M. kabineta durvis un ielaida izsūtāmo zēnu, kas stūma ar filmu kārbām piekrautus ratiņus. Zēns palūkojās uz vienu, uz otru, paraustīja plecus un izgāja ārā.
— Roka … Kas noticis ar roku? — Bārnijs vārgā balsī jautāja aizvērtajām durvīm. Viņš gribēja tās atvērt, bet nodrebēja un pārdomāja. Uzmanību piesaistīja papīra čaukstoņa, un Bārnijs atlocīja to. Tā bija puse no parastā rakstāmpapīra lapas, kas bija noplēsta no otras puses. Uz tās ar lodīšu pildspalvu uz ātru roku bija uzmests zīmējums.
Bārnijam tas neko neizteica. Viņš salocīja papīru, ielika atpakaļ kabatas portfelī un piepeši atcerējās kārbas ar filmām.
— Es taču esmu pabeidzis filmu! — viņš skaļi iesaucās. — Filma ir gatava, un es esmu atgādājis to šurp norunātajā laikā.
Divas sekretāres, kas tipināja garām, paskatījās uz Bārniju un iespurcās; viņš dusmīgi paskatījās pretī un gāja prom.
Ko viņam bija teicis otrs Bārnijs? Lai met pie malas ērmošanos un pabeidz filmu. Vai viņam tas izdosies? Laikam gan, ja jau tajās kārbās kaut kas bija iekšā. Bet kā viņš varēja pabeigt to tagad, pēc liktenīgā brīža, un tomēr dabūt gatavu noteiktajā laikā?
— Neko nesaprotu, — viņš pie sevis nomurmināja, iedams uz B paviljonu. Pat ieraugot pie vremeatrona darbā nogrimušo profesoru, viņš nespēja valdīt domu virpuli. Viņš stāvēja uz laika platformas un mēģināja aptvert, kas ir noticis vai kam būtu jānotiek, taču nogurums un Šoks pēc sarunas pašam ar sevi bija U2 laiku paralizējuši viņa domāšanas spēju.
— Remonts ir pabeigts, — teica profesors Hjūits, slaucīdams rokas lupatā. — Tagad varam atgriezties 1005. gadā.
— Braucam, — teica Bārnijs, sniegdamies pēc kabatas portfeļa.
Kaut gan Ņūfaundlendā bija saulaina diena, pēc Kalifornijas saules tā likās drūma un gaiss tiešām bija krietni vēsāks.
— Kad mēs atstājām studiju? — Bārnijs jautāja.
— Pirmdien divpadsmitos nulle trijās. Un, lūdzu, bez gaušanās. Man izdevās salabot vremeatronu ļoti īsā laikā, ņemot vērā zaudējumus, kurus nodarīja tas mikrocefālais mūzikas idiots.
— Bez gaušanās, profesor. Man sāk likties, ka mums vēl ir izredzes pabeigt filmu laikā. Es satiku studijā pats sevi un redzēju, ka vedu kārbas, uz kurām rakstīts «Vikings Kolumbs».
— Tas nav iespējams!
— Viegli pateikt, bet varbūt jūs gaida tāds pats šoks, kāds piemeklēja mani. Es teicu sev vai viņš teica man, vai velns viņu sazina kas teica, lai nododu jums šo. Vai jūs kaut ko saprotat no tā?
Profesors uzmeta skatienu papīram un plati pasmaidīja.
— Protams, — viņš sacīja. — Kā es to varēju aizmirst! Fakti bija acīm redzami, tā teikt, man deguna galā, un tomēr es tos nemanīju. Cik tas viss vienkārši!
— Vai jūs varētu man to paskaidrot? — Bārnijs nepacietīgi jautāja.
— Zīmējumā parādīti divi ceļojumi laikā, pie tam mazākais loks labajā pusē ir interesantāks, tāpēc ka izskaidro, no kurienes uzradies otrs «jūs» ar filmu
kārbām. Jā, vēl ir iespējams pabeigt filmu un atvest to noteiktajā laikā.
— Kā? — Bārnijs vaicāja, saspringti raudzīdamies uz diagrammu, no kuras viņš nesaprata ne a, ne b.
— Tagad jūs pabeigsiet uzņemšanu, un nekrīt svarā, cik daudz laika jums būs vajadzīgs pēc noteiktā laika. Kad filmēšana būs pabeigta, jūs atrādīsieties šīs diagrammas punktā B. Punkts A ir laiks, kad jānodod gatava filma, un jūs vienkārši atgriežaties laikā pirms A, atvedat filmu un tad atgriežaties punktā B. Apbrīnojami vienkārši!
Bārnijs sagrāba papīru.
— Izlabojiet mani, ja vajag. Jūs sakāt, ka es varu pabeigt filmu pēc noteiktā laika, tad atgriezties laikā pirms tā, lai atvestu filmu?
— Tā es saku.
— Tas izklausās pēc murgiem.
— Saprātīgais tikai muļķim izklausās pēc murgiem.
— Es nodošu aizmirstībai jūsu piezīmi, ja jūs atbildēsiet man uz vēl vienu jautājumu. Šo papīra gabalu ar diagrammu … — viņš pakratīja lapu profesoram pie deguna. — Kas to zīmējis?
— To nu es nezinu, jo pats redzu šo papīru pirmo reizi.
— Tad padomājiet. Man šo lapu iedeva pirmdien no rīta pie L.M. kabineta durvīm. Tagad es parādu to jums. Pēc tam es ielikšu papīru savā kabatas portfelī un nēsāšu līdzi tik ilgi, kamēr filma nebūs uzņemta. Tad es atgriezīšos atpakaļ laikā, lai nodotu filmu L.M. Pie kabineta durvīm es sastapšu agrāko sevi* izņemšu zīmējumu no kabatas portfeļa un nodošu sev, lai ieliktu atpakaļ kabatas portfelī, un tā tālāk. Vai jūs redzat tajā kaut kādu jēgu?
— Jā. Man šķiet, ka uztraukumam nav nekāda pamata.
— Ak jums tā šķiet? Bet, ja tas tā, tad neviens nav zīmējis diagrammu. Tā vienkārši ceļo manā kabatas portfelī, un es nododu to pats sev. Izskaidrojiet man to! — viņš triumfējoši piemetināja.
— Nav nekādas vajadzības, viss tāpat ir skaidrs. Šī papīra lapa ir pats par sevi eksistējošs laika gredzens. Neviens nav to zīmējis. Tas eksistē tāpēc, ka eksistē, un ar šo izskaidrojumu pilnīgi pietiek. Ja gribat to saprast, es minēšu piemēru. Jūs zināt, ka jebkuram papīram ir divas puses, bet, ja jūs vienu papīra strēmeles galu salieksiet par 180° un salaidīsiet abus galus kopā, iznāks Mēbiusa gredzens, kuram ir tikai viena puse. Tā eksistē. Lai kā mēs apgalvotu, ka tas nav iespējams, ar to nekas nemainās. Tas pats attiecas uz jūsu zīmējumu — tas eksistē.
— Bet… no kurienes tas radies?
— Ja jums tik ļoti gribas zināt, tad var teikt: tas nāk no tās pašas vietas, kur palikusi Mēbiusa gredzena trūkstošā puse.
Bārnija domas sacirtās stingrā mezglā, un to gali brīvi nokarājās. Viņš skatījās uz diagrammu, kamēr acis sāka sāpēt. Kādam tomēr vajadzēja to uzzīmēt. Un katram papīra gabalam vajadzēja būt divām pusēm … Drebošiem pirkstiem Bārnijs ielika papīru kabatas portfelī, iebāza to kabatā un nodomāja, ka varbūt izdosies visu aizmirst.
— Esam gatavi lēcienam laikā, līdzko tu pavēlēsi, — teica Dallass.
— Kādam lēcienam laikā? — jautāja Bārnijs, blenzdams uz priekšā stāvošo jokdari.
— Lēcienam nākamā, 1006. gada pavasarī, par kuru mēs runājām pirms pusstundas. Produkti ir nodoti Otaram, grupa visu ir iekrāvusi un var doties ceļā, līdzko tu pavēlēsi. — Viņš norādīja uz smago mašīnu un vagoniņu rindu.
— Jā, nākamā gada pavasarī, tev taisnība. Vai tu zini, Dailas, kas ir paradokss?
— Spāniešu bārddzinis, kas skuj bārdas visiem pilsētas vīriešiem, kuri neskujas paši. Bet kas tad skuj bārdu pašam bārddzinim?
— Apmēram tā, tikai vēl sliktāk. — Piepeši Bārnijs atcerējās apsaitēto roku, pacēla to augstāk un aplūkoja no abām pusēm. — Kas noticis manai rokai?
— Man šķiet, ka tai nav nekādas vainas, — teica Dallass.—'Vai negribi ieraut?
— Tas nelīdzēs. Es nupat satiku sevi ar asiņainu, apsaitētu roku un pat nevaru pateikt, kā tas notika un vai man sāpēja. Tu saproti, ko tas nozīmē?
— Jū-u. Tev jāiedzer pāris malciņu.
— Lai ko domā tu un tavs drauģelis no dzelzs laikmeta, alkohols neatrisinās visas problēmas. Tātad es esmu kaut kas unikāls dabā. Es esmu sadomazohists. Visi pārējie, nožēlojami netīreļi, aprobežojas ar to, ka ir mazohisti attiecībā pret sevi vai sadisti attiecībā pret citiem. Turpretī es gūstu mazohistisku baudu ar to, ka esmu sadists attiecībā pats pret sevi. Neviens nervu slimnieks nespēj nonākt tādā stāvoklī. — Viņš nodrebēja. — Laikam vajadzēs iedzert.
— Pudele ir tepat.
Dzēriens bija lēta viskija tirgus šķirne, kas garšoja pēc skudrskābes un tā apsvilināja Bārnijam barības
vadu, ka viņam izgāja no prāta laika paradoksi un paša sadomazohistiskās tieksmes.
— Nu, Dailas, aizlec un paskaties, jā? — viņš sacīji.— Aizlec uz 1006. gada martu un uzzini, vai indiāņi jau ir rādījušies. Ja Otars teiks, ka vēl nav rādījušies, aizlec nedēļu uz priekšu un tā tik ilgi, kamēr ieraugi viņus, un tad ziņo man.
Bārnijs pakāpās nost, platforma uz mirkli nozuda un atkal nolaidās zālē dažas pēdas tālāk. Dallass nolēca zemē un nāca šurp, vilkdams delnu pār melnajiem bārdas rugājiem.
— Profītis uzskata, ka mēs esam bijuši prom apmēram desmit stundas, — Dallass teica. — Tas nozīmē virsstundas …
— Lai nu paliek! Ko tu uzzināji?
— Viņi ir uzcēluši sienu, un ir iznācis kaut kas līdzīgs fortam filmā par indiāņiem. Marta sākumā viss bija mierīgi, bet mūsu pēdējās apstāšanās laikā, divdesmit pirmajā, viņi pamanīja divas ādas laiveles,
— Arī nav slikti. Tad kustēsimies. Pasaki profītim, lai pārceļ visu uzņemšanas grupu uz divdesmit otro martu. Vai viss ir kārtībā? Vai visi ir te?
— Betija pārbaudīja pavadzīmes un saka, ka viss esot kārtībā. Mēs ar Teksu izsaucām visus. Visi ir saskaitīti un sēž vagoniņos, izņemot, protams, šoferus.
— Kāds martā laiks?
— Saulains, bet pavēss.
— Pasaki to ļaudīm, lai saģērbjas siltāk. Es negribu, ka visa grupa saķer iesnas.
Bārnijs aizgāja uz savu vagoniņu un paņēma mēteli un cimdus. Kad viņš atgriezās pie priekšējās mašīnas, pārcelšana bija sākusies. Viņš nokļuva 1006. gada pavasarī. Bija lielisks ziemeļu pavasaris. Vājā saules gaisma nespēja sasildīt gaisu, un ieplakās un baļķu sienas ziemeļu pusē ielejā gulēja sniegs. Apmetne patiesi atgādināja fortu vienā no «vesterniem». Bārnijs deva zīmi pikapa šoferim, kas tikko bija ieradies ar laika platformu.
— Vai aizvedīsi mani pie viņiem? — Bārnijs lūdza.
— Nākamā pietura — Apašu forts, — šoferis atbildēja.
Vairāki vikingi jau kāpa uzkalnā, kur saradas aizvien vairāk uzņemšanas grupas mašīnu; pikaps pabrauca viņiem garām un apstājās pie šauras ieejas, kur no sienas bija izvilkts baļķis. Kad pikaps nobremzēja, no spraugas izlīda Otars.
— Te mēs iztaisīsim vārtus, — teica viņam Bārnijs. — Lielus dubultvārtus ar baļķi aizšaujamā vietā.
— Nebūs labi. Pārāk plati, pārāk viegli ielauzties. Re, kā jālien iekšā.
— Tu neesi redzējis labas filmas …
Bārnijs aprāvās, ieraugot Slaitiju, kas izlīda pa spraugu aiz Otara. Slaitijai bija mugurā ne visai tīra kleita, uz pleciem bija uzmesta Kanādas aļņa āda. Viņa nebija uzkrāsojusies un turēja rokās bērnu.
— Ko tu te dari? — Bārnijs īdzīgi noprasīja, juzdams, ka vienai dienai pārsteigumu būtu tā kā par daudz.
— Es kādu laiku nodzīvoju te, — viņa teica un iebāza pirkstu mutē mazulim, kas, skaļi šmakstinādams, sāka to zīst.
— Paklausies, mēs nupat kā ieradāmies. No kurienes tad gadījās tas bērns?
— Nudien jokaini, — Slaitija teica un, kā savus vārdus apstiprinot, ieķiķinājās. — Pēc tam, kad mēs pērnvasar bijām sagatavojušies braukt projām, es jutos vagoniņā tik vientuļa, ka nolēmu pastaigāties, ieelpot svaigu gaisu, tu jau zini.
— Nē, nezinu un, liekas, arī negribu zināt. Tu gribi teikt, ka nevis atgriezies kopā ar mums, bet pavadīji visu gadu tepat?
— Tieši tā tas notika, es biju tik pārsteigtā. Izgāju pastaigāties, satiku Otaru, un tu jau zini, kā tas notiek …
— Šoreiz zinu.
— Un es nepaguvu apjēgt, kas noticis, kad visi jau bija projām. Es tev teikšu, ka biju nobijusies. Es raudāju droši vien vairākas nedējas un kļuvu grūta, jo nebiju paņēmusi līdzi pretapaugļošanās pilulas.
— Tātad tas ir tavējais? — Bārnijs jautāja, rādīdams uz bērnu.
— Jā. Vai viņš nav piemīlīgs? Mēs pat neesam vēl izdomājuši viņam vārdu, bet es viņu saucu par Sno- riju, tāpat kā to rūķīti «Sniegbaltītē», tāpēc ka guļot viņš nepārtraukti krāc. *
— Pasakā nebija tāda rūķīša vārdā Snorijs, — Bārnijs teica, novērtējis situāciju. — Paklausies, Slaitij, braukt atpakaļ un kaut ko grozīt mēs vairs nevaram, es domāju par bērnu un visu pārējo, un tu pati esi vainīga, ka nepaliki vagoniņā.
— Nē, nē, es nevienu nevainoju, — viņa sacīja. — Kad pieradu, izrādījās, ka nav tik traki. Otars visu laiku teica man, ka pavasarī jūs būsiet klāt, un viņam bija taisnība. Man vienīgi gribas kārtīgi paēst. Šausmas, kā šie ļaudis ēd! Man šķiet, ka ziemas lielāko daļu es iztiku no viskija un biskvītiem.
— Šovakar mums būs lielas viesības par godu tev, Otaram… un bērnam. Bifšteks un vīns, viss, kā nākas.
Snorijs sāka brēkt, Slaitija pagrieza viņu un atpogāja uz krūtīm kleitu.
— Es piesēdināšu Cārliju Čangu pie darba, — teica Bārnijs. — Mēs ierādīsim bērnam vietu scenārijā. Sī filma būs pilna ar pārsteigumiem.
Sī piezīme lika Bārnijam atcerēties ievainojumu; viņš paskatījās uz savu labo roku, pabrīnījās, kā un kur viņš varētu būt dabūjis tādu ievainojumu, tad, drošs paliek drošs, iebāza roku kabatā.
17
Šķēps ar akmens uzgali bija izurbies cauri motorlaivas bortam un iedūries segumā.
— Es atstāju to tepat, lai nebūtu jābāž ciet caurumus,— sacīja Tekss. — Vēl daži šķēpi nokrita pavisam tuvu, bet mēs jau braucām prom no krasta.
— Viņi vai nu bija pārsteigti, vai tamlīdzīgi, — teica Bārnijs. — Varbūt viņus nobiedēja motora troksnis.
— Mēs airējām.
— Gan jau bija kāds iemesls. Dorsetas indiāņi ir miermīlīgi ļautiņi, jūs paši redzējāt pagājušo reizi.
— Varbūt viņiem nepatika tas, ka viņu radiniekus sakapāja gabalos, kad viņi pirmo reizi bija ieradušies kā draugi, — ieminējās Dallass. — Šoreiz mēs nerīdām kauties, viņi mūs sagaidīja ar šķēpiem. Ja motors nebūtu iedarbojies uzreiz, mums būtu vajadzējis rīkot bēres uz jūras vai līst iedzimto katlā. Mēs ar Teksu atceļā to pārrunājām un nospriedām, ka par šo misiju mums jāsaņem frontes piemaksa …
— Atzīmējiet to savos dokumentos, vēlāk paskatīsimies, ko tur var darīt, bet tagad nebāzieties virsū man ar tādām blēņām. — Bārnijs mēģināja izvilkt šķēpu, bet tas nepadevās. — Man ir šis tas svarīgāks darāms. Filma ir gandrīz pabeigta, izņemot pilnīgi nepieciešamo un ārkārtīgi svarīgo epizodi — kauju ar indiāņiem. Mums tā jāuzņem, bet būs diezgan grūti uzņemt kauju ar indiāņiem bez indiāņiem. Dažas jūdzes no krasta uz ledus ir divi tūkstoši indiāņu, es sūtu jūs ar gliemežvāku kaklarotām un krellēm nolīgt šos divus tūkstošus, un ko es no jums dabūju? Taisno- šanos.
Bārnija argumenti neietekmēja jokdarus, un Dallass stīvi norādīja uz šķēpu. Pēkšņi gaisu satricināja kara saucieni.
— Atraduši vietu, kur kaukt! — Bārnijs iekliedzās.
— Cik es atceros, tad tā bija tava pavēle, — sacīja Tekss. — Vienīgā vieta, kur viņi ar savu pūšanu netraucēs ļaudis, ir krasts.
Melnā ģērbta procesija, bungām rībot, ar Spaider- menu priekšgalā kāpa lejā uz krastu. Muzikanti nesa instrumentus un saliekamos krēslus un bija- ievīstī- jušies eksotiskās šallēs, briežu un aļņu ādās.
— Izvelciet laivu no ūdens, un iesim prom no šejienes,— teica Bārnijs.
— Es esmu par, — norūca Dallass. — Viņu mēģinājumi ir gatavā cilvēku slepkavošana.
Spaidermens tipināja pa smiltīm uz viņu pusi, spiezdams pie krūtīm tubu; sarkanais deguns asi izcēlā9 bālajā sejā.
— Bārnij, mums nepieciešama zāle mēģinājumiem,— viņš sāka lūgties. — Šis svaigais gaiss nobeigs mūs uz galvošanu. Daži no maniem čaļiem nav rādījuši degunu laukā kur tie gadi.
— Nekas, iztīrīs plaušas.
— Viņiem labāk patīk piekvēpušas.
— Paraudzīsim, ko tur varētu darīt. ..
— Ienaidnieks pie apvāršņa! — iesaucās Tekss. — Paskatieties uz to speciālo uzdevumu grupu.
Tas bija apbrīnojams skats. Aiz salām līča grīvā cita pēc citas parādījās Dorsetas indiāņu laivas, līdz beidzot ūdens bija melns no tām. Jo tuvāk laivas nāca, jo skaidrāk bija redzams, ka virs katras laivas gaisā kaut kas ņirb, un kļuva dzirdama dūkoņa.
— Tā nu nav draudzības vizīte, — sprieda Tekss.
— Varbūt viņiem ir miermīlīgi nodomi, — bez sevišķas sajūsmas ieminējās Bārnijs.
— Uz cik saderēsim? — nicinoši jautāja Dallass.
— Labi, tad mēs ieņemam aizsardzības pozīciju. Ko jūs liekat priekšā?
Tekss pabakstīja ar pirkstu uz Dallasa pusi un teica:
— Viņš ir vecākais, lai pavēl.
— Nu, labi! — Dallass uzbrēca. — Civilos visus aizvākt no krasta, pateikt Otaram, lai noslēdz savu fortu, bet mēs ejam atpakaļ uz nometni. Mašīnas novietojam aplī, vagonus pa vidu un visiem vīriešiem, kas dienējuši armijā, izdodam ieročus. Pēc tam sēžam un nerādāmies ārā. Teks, dzen civilos atpakaļ uz nometni.
— Neizklausās slikti, — piekrita Bārnijs. — Bet vai jūs neesat piemirsuši, ka mums vēl jāfilmē? Lai Džīno ar savu kameru novietojas tajā uzkalnā, no turienes ir pārredzams viss notiekošais. Bez tam man būs vajadzīgs vēl viens operators ar rokas kameru, lai varētu no forta uzņemt tuvojošos indiāņus. — Viņš pārcilāja prātā visus iespējamos otrā operatora amata kandidātus un nonāca pie neizbēgama, kaut arī nepatīkama secinājuma, ka viņš ir vienīgais, kas var veikt šo uzdevumu. — Man laikam vajadzēs palikt kopā ar Otaru un viņa baru.
— Ja Jau tev tā gribas, — teica Dallass, domīgi noskatīdamies, kā muzikanti aizsteidzas atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākuši. — Džīno ar savu kameru novietosies smagās mašīnas kastē. Mašīna stāvēs uzkalnā, un pie stūres sēdēs šoferis. Tā kā mašīna atradīsies starp krastu un nometni, Tekss to var piesegt ar bisi, un es uzdodu komandēt viņam. Kad viņš liks atkāpties, viņi brauks atpakaļ. Es iešu tev līdzi uz nocietinājumu.
— Labi izdomāts, ejam.
Jb vairāk laivu saradās, jo lēnāk slīdēja priekšējās, it kā indiāņi sakopotu spēkus uzbrukumam. Lai kas tam bija par iemeslu, ļaudis krastā ieguva laiku sagatavoties aizsardzībai. Kad nometnē bija izpildīti Dallasa rīkojumi, Dallass un Bārnijs ielēca trīsas- niekā un, grambās kratīdamies, brauca uz vikingu apmetni. Dallass bija apbruņojies ar pistoli, uzmetis plecos automātu un patronsomas, bet aizmugurē nolicis kaut kādas smagas un baismīgas metāla kastes. Viņi iebrauca fortā pēdējie, un aiz viņiem aizvērās lielie dubultvārti ar garu koka aizšaujamo. Pakāpies uz šaujampaaugstinājuma, Bārnijs redzēja, ka uzkalnā atpakaļgaitā uzbrauc smagā mašīna.
— Kas tas par troksni? — jautāja Otars.
— Nav ne mazākās jausmas, — atbildēja Bārnijs. — Skaties, viņi uzbrūk!
Pār līci aizvēlās kā vilnis — laivas rāvās uz priekšu.
Bārnijs nostādīja savu trīsdesmit piecu milimetru kameru uz baļķu sienas augšējās malas un sāka filmēt tuvojošās laivas. Mākoņu spraugā paspīdēja saule, un tās staros ievizējās šļākas un neskaitāmas airu lāpstiņas. Melnās laivas un airētāji tuvojās drūmi un neatvairāmi kā tumsas armija. Neparastais, šausminošais troksnis kļuva aizvien stiprāks, un Bārnijs pie- plaka pie kameras un filmēja, priecādamies, ka ir tik aizņemts. Viņš saprata: ja nebūtu šā darba, viņš dotu kājām vaļu.
— Es tādu troksni esmu kādreiz dzirdējis, — ierunājās Dallass. — Kaut kas uz svilpiena modi, tikai ne tik stiprs.
— Vai tu neatceries, kur? — jautāja Bārnijs, grozīdams objektīvus, lai uzņemtu tuvplānā vienu no pirmajām laivām. Tā bija pavisam tuvu.
— Nu kā tad, Austrālijā. Viņiem ir iedzimtie, kurus sauc par aborigēniem. Viens no viņu šamaņiem grieza ap galvu auklā iesietu zizli, un tas taisīja tādu troksni.
— Protams, daudzas primitīvas ciltis to lieto un uzskata, ka šim troksnim piemīt maģiskas īpašības. Tagad es sāku apjaust, kā dabū tādu skaņu. Acīmredzot katrā laivā ir indiānis, kas griež zizli.
— Mana maģija pieveiks viņu maģiju, — sacīja Otars, vēzēdams cirvi.
— Nelien nepatikšanās, — brīdināja Bārnijs. — Ja vien ir iespējams, mums jāizvairās no asinsizliešanas.
— Ko? — iesaucās līdz dvēseles dziļumiem satricinātais Otars. — Ja viņi grib kauties, mēs kaujamies. Mēs neesam^zaķpastalas.
Viņš skatījās uz Bārniju, gaidīdams atbildi.
— Viņi kāpj krastā, — teica Dallass, nostādamies starp, abiem vīriešiem.
Tagad vairs nebija nekādu šaubu par apciemojuma naidīgajiem nolūkiem. Līdzko laiva atdūrās smiltīs, airētāji izvilka to malā un ņēma laukā šķēpus, lokus un mīkstus bultu makus, kas bija pilni ar atskabar- gainām šautrām. Bārnijs koncentrēja uzmanību uz tuvplāniem, Džīno vajadzēja filmēt visu panorāmu un apbruņojumu detaļās.
— Otar, — sacīja Dallass, — liec, lai tavi ļaudis paslēpjas un nebāž galvas laukā.
Otars kaut ko noņurdēja, tomēr nodeva attiecīgu pavēli. Vikingiem nebija viegli samierināties ar nepieciešamību aizsargāties, bet arī viņi nebija pašnāvnieki. Uzbrucēju bija vismaz divdesmit reizes vairāk nekā forta aizstāvju, un pat kauslīgie norvēģi bija spiesti ņemt vērā pārspēku.
Garām aizsvilpa pirmās bultas, zem pašas kameras sienā ietriecās šķēps. Bārnijs pietupās un iebāza objektīvu spraugā starp baļķiem. Tas sašaurināja redzeslauku, toties vairāk nāca par labu veselībai.
— Gļēvuļu ieroči, — nomurmināja Otars. — Zaķ- pastalas! Vai tā cīnās?
Viņš bez dusmām uzblieza ar cirvi pa vairogu. Vi- kijīgi nicināja loku un bultas un ticēja vienīgi divkau- jaļ kas iedveš pretiniekam bailes.
Kad visas laivas bija izkrautas tukšas un Dorsetas indiāņi izklīduši gar baļķu sienu, cenzdamies iekļūt fortā, viņi saprata, ka ir nonākuši strupceļā. Daži no viņiem mēģināja rāpties pāri, taču vikingu nāvējošie cirvji, kas šķēla nost galvas un kājas, drīz vien atvēsināja uzbrucējus. Viņi vicināja ieročus un kliedza spalgās balsīs, taču svilpieni nomāca visas pārējās skaņas. Mazliet tālāk stāvēja pulciņš indiāņu. Dallass rādīja uz to.
— Laikam vadoņi vai kaut kas uz to pusi. Ģērbušies savādāk, ādas jakās ar lapsu astēm.
— Tie gan izskatās drīzāk pēc šamaņiem, — teica Bārnijs. — Interesanti, kas viņiem varētu būt aiz ādas?
Indiāņi sāka rosīties, it kā pildītu ādās ģērbto cilvēku pavēles. Pēc viņu rīkojuma kareivji skrēja uz tuvējo mežu un atgriezās, apkrāvušies ar zariem.
— Vai tiešām viņi grasās ielauzt sienu? — jautāja Bārnijs.
— Ka tik nav vēl ļaunāk, — atteica Dallass. — Vai tie dorsetieši pazīst uguni?
— Jādomā gan. Jenss stāstīja man, ka viņu māju krāsmatās atrasti pavardi un pelni.
— No tā es arī baidījos, — drūmi sacīja Dallass, rādīdams uz sienas pamatni, kur jau bija izaudzis sausu zaru kalns.
Nelīdzēja vikingu pīķi, šķēpi un cirvji — kalns auga aizvien lielāks. Vēl pēc brīža no aizmugurē stāvošās grupas izrāvās kāds cilvēks un skrēja cauri kliedzošo kareivju baram ar degošu lāpu rokā. Vikingu šķēpi kā krusa bira viņam visapkārt, bet, pieskrējis tuvāk zaru kaudzei, viņš atvēzējās un svieda lāpu. Aprakstījusi gaisā slaidu loku, tā iekrita žagaros, sausais degmaterials iesprakšķejās, uzliesmoja pn sāka kūpēt.
— Es varu darīt tam galu tūlīt pat, — sacīja Dallass, noliekdamies, lai atvērtu tērauda kastes.
— Nē, — teica Otars, uzlikdams roku viņam uz pleca. — Viņi grib kauties — mēs kaujamies. Gan; tiksim galā ar uguni.
— Varbūt, bet tad jūs visus nobeigs.
— Nu, mēs arī dažu labu nobeigsim, — teica Otars, ar ļaunu smaidu nolēkdams zemē. — Bez tam Bārnijam vajadzīgi labi kaujas skati.
Bārnijs sāka šaubīties, taču nevarēja nepievērst uzmanību Dallasa rāmajam, neizteiksmīgajam skatienam.
— Protams, man ir vajadzīga filma, — viņš izgrūda.— Bet ne uz cilvēku dzīvību rēķina. Lai Dallass izbeidz to visu.
— Nē; — atteica Otars, — tev būs laba kauja filmai. — Viņš dārdoši iesmējās. — Nerādi nu tik bēdīgu ģīmi, mans gamli vinr [21] , mēs cīnāmies arī par sevi. Jūs drīz aizbrauksiet, un, kad mēs būsim palikuši vieni, mēs gribam, lai šie barbari jau zinātu, ko nozīmē vikingi kaujā. — Un prom viņš bija.
— Viņam taisnība, — piemetināja Dallass. — Bet, ja viņam klāsies plāni, mums jābūt gataviem iet palīgā.— Viņš attaisīja lielo kasti un izņēma no tās ūdensdrošu skaļruni un izolēta vada rituli. — Es gribu uzstādīt šo lietiņu gar sienu, cik tālu sniegsies vads.
— Kas tas ir?
— Skaļrunis. Paskatīsimies, ko darīs iedzimtie, kad padzirdēs šo bļāvienu.
Otars bija sapulcējis savus cīnītājus pie vārtiem, sienas apsardzību atstādams sieviešu un pusaudžu zitļā. Divas sievietes gaidīja Otara signālu, lai atvērtu vāftus, un Bārnijs pārsteigts ieraudzīja, ka viena no viņām ir Slaitija. Viņš bija domājis, ka Slaitija atrodas drošībā, nometnē. Bārnijs uzsauca viņai tajā mirklī, kad Otars pacēla cirvi, un viņa vārdi nozuda vikiņgu rēcienos; vārti atsprāga līdz galam vaļā, un norvēģi izdrāzās laukā.
Tā bija kauja, kas vikingiem vislabāk patika un par kuru viņi visvairāk priecājās. Kliedzošā, blīvā masā viņi drāzās uz priekšu un ielauzās Dorsetas indiāņu rindās. Indiāņu skaitliskajam pārsvaram tagad nebija nozīmes, tāpēc ka viņi nespēja cīnīties ar šiem ziemeļu miesniekiem, kurus sargāja vairogi un metāla ķiveres. Viņi tiešām rīkojās kā miesnieki — viņu īsie šķēpi un cirvji skaldīja un šķaidīja Dorsetas indiāņu ieročus un miesu pa labi un pa kreisi.
Dorsetieši neizturēja un metās bēgt, nekas cits viņiem neatlika. Viņi muka, asinīm notašķīto slepkavu, neapturamā uzbrukuma spiesti. Taču, līdzko pretinieki bija sadalījušies divās grupās, starp viņiem palika brīvs laukums, un kaujas gaitā notika pavērsiens. Vikingu barā lidoja šķēpi, pret viņu vairogiem grabēja bultas. Ar pārcirstu kāju nokrita viens ziemeļnieks, tad otrs. Indiāņi sāka apjaust, kas notiek, un turējās tālāk, ļaudami ieročiem rīkoties viņu vietā. Vikingi nevarēja tuvoties ienaidniekiem, bet viņi prata cīnīties tikai aci pret aci. Bija skaidrs, ka pēc brīža kara laime novērsīs savu vaigu no vikingiem. Viņi tiks ielenkti un cits pēc cita nomaitāti.
— Ja tu vari kaut ko darīt, — teica Bārnijs, — tad nupat ir īstais laiks, Dailas.
— Skaidrs. Man ir tikai viens pāris ausu prapju, tā ka es tavā vietā aizbāztu ausis ar pirkstiem.
Bārnijs dzīrās atbildēt, bet šajā mirklī Dallass parāva svirslēdzi un viņa balss, tāpat kā visas pārējās skaņas, acumirklī nogrima trakā gaudoņā. Bārnļjs aizbāza ausis un piespieda plaukstas pie galvas. Dallass apmierināts pamāja ar galvu un izņēma no otiļas kastes dūmu granātas un granātas ar asaru gāzi. Viņš profesionāli trāpīgi sāka mest tās pār sienu.
Joprojām cieši piespiedis plaukstas pie galvas, sāpīgi saviebies, Bārnijs paraudzījās lejup. Dažos mirkļos stāvoklis kaujas laukā bija krasi mainījies. Skaļrunis un granātas bija sveši tiklab vikingiem, kā indiāņiem, taču vikingi savilka savu aizsardzības loku vēl ciešāk. Dorsetas indiāņi reaģēja pavisam citādi. Viņus pārņēma panika, šaušalīgais troksnis plēsa pušu bungādiņas. Visapkārt pacēlās smacējošu dūmu stabi, viņi nevarēja paelpot un neko neredzēja. Aizmirsuši visu, skrēja uz laivām. Pirms minūtes tā bija uzbrūkoša armija, tagad — tikai bēgošu stāvu un pa krastmalu izkaisītu līķu masa. Viss bija beidzies. Cits citu grūstīdami, indiāņi lēca laivās, un tikai nedaudzi atpalicēji klīda starp asaru gāzes mākoņiem.
Otara vīri stāvēja plecu pie pleca, gatavi cīnīties ar jebkuru ienaidnieku, vai tie būtu cilvēki vai pārdabiski spēki. Pat asaru gāzes apaklinātie bija gatavi kaujai tāpat kā viņu biedri. Viņu drosme bija pārsteidzoša.
Kad Dallass izslēdza skaļruni, viņus apņēma pulsējošs klusums, un Bārnija ausis, vēl aizvien pilnas ar trako gaudoņu, bija kurlas. Viņš lēnām nolaida rokas un izslējās. Dorsetas indiāņi bija uzvarēti un padzīti, par to vairs nebija šaubu. Vikingi nolaida vairogus un gavilēdami vicināja ieročus. Dallasa balss likās nākam no tālienes, it kā cauri vairākām vates kārtām, kad viņš rādīja ar pirkstu uz smago mašīnu, kas vēl joprojām stāvēja uzkalna galā.
— Viņi ir nedomāja uzbrukt mašīnai vai nometnei, tā ka Džīno droši vien visu laiku būs dragājis uz priekšu. — Tad Dallass paskatījās uz līksmojošajiem ziemeļniekiem, kas vilka degošos zarus nost no sienas. — Te nu bija tava kauja ar indiāņiem, te nu ir tava filma.
Bārnijs novērsās no kritušajiem un ievainotajiem un grīļodamies kāpa lejup.
18
— Lūk, saullēkts, kuru mēs gaidījām, — sacīja Cārlijs Cangs. — Paraugies uz šīm krāsām.
— Tad uzņemsim, — teica Bārnijs, skatīdamies uz saviem ļaudīm, kas bija sapulcējušies uz nogāzes. — Vai esi gatavs, Džīno?
— Vēl divas minūtes, — operators lūdza, lūkodamies kameras skatu meklētājā. — Kamēr mākoņi paies mazliet sāņus un es varēšu uzņemt tieši pret sauli.
— Labs ir. — Bārnijs pagriezās pret Otaru un Slaitiju, kas bija ģērbušies labākajos vikingu kostīmos. Otaram bija gumijas rēta un sirmi deniņi. — Sis ir pēdējais skats, pats pēdējais skats, un mēs visu laiku gaidījām, kad parādīsies īstās krāsas. Viss pārējais jau ir kārbā. Šis skats tiks parādīts tādā secībā — pirmā, otrā un trešā epizode, bet mēs to filmēsim citādi — pirmā, trešā un pēdējā — otrā epizode. Jūsu silueti būs redzami uz saulrieta fona. Es gribu, lai pirmajā epizodē jūs kāptu uzkalnā roku rokā, lēni un apstātos augšā tajā vietā, kur uz zemes ir novilkta līnija. Jūs stāvat un skatāties uz jūru, kamēr es uzsaucu: «Tālāk!» — tad tu, Slaitij, satver Otara roku. Ar to beidzas pirmā epizode. Tad tu, Otar, ņem Slaitiju ap vidu, un jūs paliekat tā stāvot, kamēr mēs atkāpjamies atpakaļ, lai uzņemtu jūs uz saulrieta fona. Sapratāt?
— Gatavs, — uzsauca Džīno.
— Vēl vienu sekundi. Kad es uzsaukšu «stop!», jūs paliksiet augšā, mēs piebrauksim ar kameru tuvāk un uzņemsim otru epizodi, kur ir tikai jārunā. Vai tas arī ir skaidrs?
Viss ritēja lieliski. Otars jau bija kļuvis gandrīz par profesionāli. Vismaz viņš palaikam izpildīja pavēles bez pretimrunāšanas. Roku rokā viņi uzgāja līdz norādītajai vietai un apstājās, lai lūkotos uz saulrietu. Zālē bija nolikti dēļi, lai kamera kustētos gludi, un Bārnija kliedzienu skubinātie strādnieki uzmanīgi vilka ratiņus ar kameru prom, lai mīlētāju stāvi pamazām izgaistu tālumā.
— Stop! — Bārnijs uzsauca, kad ratiņi bija aizvilkti līdz celiņa galam. — Galvenie varoņi paliek uz vietas. Filmējam tālāk, kamēr vēl gaišs.
Visi rosījās mērķtiecīgi un organizēti. Kameru vilka atpakaļ uzkalnā, bet skaņu operatori pa to laiku uzstādīja magnetofonu un mikrofonus. Slaitija, pieri sa- krunkuļojusi, kala savas replikas, bet meitene no scenāriju daļas lasīja priekšā Otaram viņa vārdus. Saulei grimstot jūrā, debesis iekvēlojās ugunssārtas.
— Gatavs, — paziņoja Džīno.
— Kameru! — nokomandēja Bārnijs. — Un tā kā neviens neizdvestu ne skaņas! Sākt!
— Tur, — sacīja Otars, izstiepdams roku, — aiz jūras ir mūsu mājas. Vai tu nealksti pēc tām, Gudrida?
— Ilgu laiku es alku, bet tagad vairs ne. Mēs esam cīnījušies un miruši par šo zemi, un tagad tā pieder mums. Vinlandē… šī jaunā pasaule, ir kļuvusi par mūsu mājām.
— Stop! Labi. Manuprāt, ar to mēs esam cauri.
Visi uzgavilēja, Slaitija noskūpstīja Bārniju, bet
Otars saspieda viņa roku savā ķetnā. Tas bija saviļņojošs brīdis, tāpēc ka galvenajos vilcienos filma bija pabeigta, atlika vienīgi attīstīt, atzīmēt un samontēt noslēguma kadrus, un filma būs gatava. Tovakar paredzētās svinības solījās izvērsties par īstiem lieliem svētkiem.
Tā art notika. Pat laiks bija viņiem labvēlīgs, un vienu ēdnīcas sienu varēja uzritināt augšā, neieslēdzot elektriskos sildītājus. Uz galda bija tītars un šampanietis, četras deserta šķirnes un neierobežots daudzums dzērienu. Svinībās piedalījās visa uzņemšanas grupa, lielākā daļa vikingu un dažas viņu sievietes. Jautrības netrūka.
— Es negribu braukt prom, — teica Slaitija, birdinādama asaras šampanietī. Bārnijs papliķēja pa viņas brīvo roku, bet Otars kaislīgi saspieda viņas gurnu.
— Īstenībā tu nekur nebrauc un neatstāj savu bērnu, — Bārnijs skaidroja divdesmito reizi. Viņš pats brīnījās par savu pacietību, bet šovakar viss bija citādi nekā parasti. — Tu zini, ka Kirstens sajuks prātā, ja tu būsi prom kaut vai neilgu laiku, bet tev nav nepieciešamības tā rīkoties. Bez tam tev jāpiekrīt, ka tev Kalijornijā būs grūti izskaidrot, kur tev gadījies bērns, ja pagājušajā nedēļā tu pat nebiji stāvoklī. īpaši reklāmas kampaņas laikā. Tātad tev atliek gaidīt, kad filma parādīsies uz ekrāna, un līdz tam laikam tu izlemsi, ko iesākt ar bērnu. Kalifornijā tu pat neesi precējusies, to tu neaizmirsti, un viņiem šādos gadījumos ir stingri likumi. Līdzko būsi nolēmusi atgriezties, tu tiksi atpakaļ. Profītis apsolīja nogādāt tevi atpakaļ ne vēlāk kā minūti pēc tavas aizbraukšanas. Kas var būt vēl vienkāršāk?
— Paies daudz mēnešu, — Slaitija nerimās, un Bārnijs gribēja viņai skaidrot visu jau divdesmit pirmo reizi, kad Cārlijs Cangs piedūrās viņam pie rokas un sniedza vēl vienu kokteili.
— Es runāju ar profīti par laika dabu, — sacīja Cārlijs.
— Es nevēlos runāt par laika dabu, — atteica Bārnijs. — Pēc visa, kas noticis pēdējās divās nedēļās, es labprāt vispār aizmirstu laiku.
Tas bija bijis pārbaudījumu laiks viņiem visiem.
Kalifornijā bija pagājušas četras dienas — vremeat- rona pulkstenis rādīja, ka pašreiz ir ceturtdienas vakars, — un šajā īsajā laiksprīdī viņi tiešām bija rāvu- šies melnās miesās.
Viņi bija šaudījušies šurpu turpu, montējot filmu un ieskaņojot to studijas laboratorijās. Spaidermens ar saviem puišiem vienā no paviljoniem bija ierakstījis muzikālo pavadījumu. Daudzkārt bija vajadzējis lēkt atpakaļ pagātnē, lai studijas iekārtu izmantotu visas divdesmit četras stundas, un nereti vieni un tie paši cilvēki bija šķērsojuši paši savas laika trajektorijas. Bārnijs neparko nespēja aizmirst trīs profesorus Hjūi- tus, kas jūsmīgi sarunājās cits ar citu. Viņš iedzēra malku kokteiļa.
— Nē, paklausies, — Cārlijs Cangs neatlaidās. — Es zinu, mēs visi esam mazliet ķerti tāpēc, ka mums jāspiež pašiem sev roka, bet ne jau to es gribu uzsvērt. Es gribu jautāt, kāpēc mēs uzņemam filmu tieši šajā Labradoras vietā.
— Tāpēc, ka profītis atveda mūs uz šejieni.
— Pareizi. Bet kāpēc profītis atveda mūs uz šejieni?
— Tāpēc, ka šī ir viena no tām vietām, kuras viņš un Jenss izvēlējās apmetnēm, — Bārnijs lēni atbildēja. Šovakar viņa pacietība bija neizmērojama.
— Arī pareizi. Bet vai tu nekad neesi padomājis, kāpēc Jenss izvēlējās vietu apmetnei tieši šeit? Nu, vai jūs atbildēsiet viņam, profesor?
Hjūits nolika savu glāzi un noslaucīja lūpas salvetē.
— Mēs ieradāmies šeit tāpēc, ka sešdesmito gadu sākumā te izrakumus veicis Helge Ingstads. Viņš atrada deviņu celtņu atliekas, un kokogļu radioaktīvā analīze liecināja, ka apmetne pastāvējusi ap 1000. gadu.
— Vai tagad tu saproti, ko tas nozīmē? — jautāja Cārlijs.
— Apskaidrojiet mani, — izklaidīgi atteica Bārnijs, dungodams dziesmiņu «Vikingi vienmēr iet uz priekšu» — to pašu filmas muzikālo vadmotīvu, kuru Spaidermens klusi spēlēja kaut kur viņiem aiz muguras.
— Ir 1006. gads, — teica Cārlijs. — Apmetnē uzbūvētas deviņas ēkas, no kurām divās ir tikai baļķu kārbas, ko nodedzināt filmas uzņemšanas gaitā. Tātad te, Epavesas līcī, ir vienpadsmitā gadsimta norvēģu apmetne, tāpēc ka šīs apmetnes pēdas tika atrastas divdesmitajā gadsimtā. Tātad var teikt, ka laikā pastāv gredzens bez sākuma un bez gala. Mēs ieradāmies te, lai atstātu pēdas, kas liks mums ierasties te, lai atstātu pēdas, kuras …
— Pietiek, — Bārnijs pārtrauca viņu, paceldams roku. — Esmu jau dzirdējis par šo laika gredzenu. Tūlīt tu man teiksi, ka visas vecās norvēģu sāgas ir tīrā patiesība un ka mēs esam atbildīgi vai arī ka Otars tiešām ir Torfins Karlsefni, vikings, kas nodibinājis pirmo norvēģu apmetni Vinlandē.
— Protams, — sacīja Otars. — Tas es arī esmu.
— Ko tu ar to gribi teikt? — jautāja Bārnijs, ātri mirkšķinādams acis.
— Torfins Karlsefni, Tordhila Rjupa dēla Torda Zirga Galvas un Torda Gellira meitas dēls.
— Tevi sauc Otars.
— Protams. Tā mani sauc ļaudis, jo šis vārds ir īsāks. Mans īstais vārds ir Torfins Karlsefni, Tordhila …
— Es atceros dažas sagas par Karlsefni, — iemine- jās Cārlijs. — Es tās pārlasīju, kad rakstīju scenāriju. Vienā no sāgām ir teikts, ka viņš pa ceļam piestājis Islandē un apprecējis meiteni vārdā … Gudrida.
— Tā sauc Slaitiju filmā, — ar mokām izspieda Bārnijs.
— Pagaidi, tas vēl nav viss, — Cārlijs turpināja dobjā balsi. — Es atceros, ka Gudridai Vinlandē piedzima bērns un viņu nosauca par Snorri.
— Snoriju, — teica Bārnijs, juzdams, ka viņam mati saslejas stāvus. — Viens no septiņiem rūķīšiem «Sniegbaltītē» …
— Es nesaprotu, par ko visi tā uztraucas, — ierunājās profesors Hjūits. — Mēs jau vairākas nedēļas zinām par šo laika gredzenu eksistenci. Tas, par ko jūs spriežat patlaban, ir tikai viena paša gredzena detaļas.
— Bet ko tas nozīmē, profesor, ko tas nozīmē? — vaicāja Bārnijs. — Ja tas tā ir, tad iznāk, ka vienīgais iemesls, kādēļ vikingi nolēma apmesties Vinlandē, ir tas, ka mēs nolēmām uzņemt filmu, kas rāda, kā vikingi apmetušies Vinlandē.
— Šis iemesls nav sliktāks par jebkuru citu, — mierīgi atteica profesors.
— Pie tā ir tikai jāpierod, un tas ir viss, — nomurmināja Bārnijs.
Visi pēc tam runāja, ka vakars bijis neaizmirstams, un dzīres turpinājās līdz pašam rītam, tā ka otrā dienā neko lielu neizdevās padarīt. Tomēr saspringums bija mazinājies un nebija vairs nekādas vajadzības, lai strādātu visa uzņemšanas grupa. Daži pārcēlās nedaudz atpakaļ laikā, daži nolēma atpūsties Santaka- talinā, taču vairums gribēja ātrāk doties uz mājām. Viņi nozuda, līksmi vēcinādami darba laika uzskaites tabulas, un «Climactic Studios» grāmatvedībā gaisma dega cauru nakti.
Kad filma, Bārnijam- par apmierinājumu, bija pabeigta, nokopēta un ielikta kārbās, nometnē bija palikusi tikai saujiņa cilvēku — galvenokārt šoferi, kuriem vajadzēja atgādāt mašīnas atpakaļ divdesmitajā gadsimtā. ' — Mēs tik drīz nedabūsim ieelpot tikpat svaigu
gaisu, — teica Dallass, no uzkalna lūkodamies uz vikingu apmetni līča krastā.
— Man pietrūks daudz vairāk, — teica Bārnijs. — Tikai tagad es sāku aptvert, ka visu laiku esmu domājis vienīgi par filmu un ka tagad, kad tā gatava, ir paveikts kaut kas nozīmīgāks, nekā mums šķita agrāk. Vai tu mani saproti?
— Saprotu. Bet tev jāatceras, ka mūsu puiši dabūja redzēt Parīzi tikai tādēļ, ka valdība sūtīja viņus karot ar fričiem. Kas notiek, tas notiek, un tas ir viss.
— Tev droši vien ir taisnība. — Bārnijs pielika roku pie mutes. — Tikai nerunā par to skaļi. Pārāk daudz līdzības ar profīša laika gredzeniem.
— Kas kaiš tavai rokai? — ievaicājās Dallass.
— Laikam skabarga, — atbildēja Bārnijs.
— Jāpalūdz māsiņa, lai izvelk, kamēr viņa nav aiztaisījusi ciet savu bodīti.
— Tev taisnība. Pasaki viņai, ka pēc desmit minūtēm mēs dodamies prom.
Medicīnas māsa sparīgi atrāva vagoniņa durvisv un aizdomīgi paskatījās apkārt.
— Atvainojiet, bet viss jau ir aizslēgts.
— Atvainojiet arī mani, — sacīja Bārnijs, — bet jums vajadzēs atslēgt. Ir vajadzīga steidzama medicīniskā palīdzība.
Palūkojusies uz roku, māsa niecinoši nosprauslojās, tomēr atvēra medicīnisko skapīti.
— Ar pinceti es nevaru saņemt skabargu, — viņa teica ar slēptu ļaunumu, — tāpēc man būs mazliet jāiegriež ar skalpeli.
Operācija ilga ne vairāk par minūti, un Bārnijs domāja par svarīgākām lietām, kamēr māsa piedūrās nelielajam griezumam ar jodā samērcētu tamponu.
— Vai-i, — viņš iekunkstējās.
— Tas nu gan nevar sāpēt, mister Hendrikson, vismaz tik lielam vīrietim kā jūs. — Viņa parakņājās pa
otru skapīti. — Diemžēl visas saites ir izlietotas, tā ka pagaidām es pārsiešu jums roku ar vienkāršu marli.
Viņa bija uztinusi divas marles kārtas, kad Bārnijs aptvēra notikušo un negaidot iesmējās.
— Skabarga! — viņš teica un, paskatījies uz leju, ieraudzīja, ka viņam kājās ir labākās panamas bikses un mugurā zirgādas jaka. — Varu saderēt, ka jums skapītī ir merkurohroms,- lieku galvu ķīlā par to.
— Kas tā par savādu runāšanu! Protams, ka ir.
— Tad uztiniet labi daudz šīs marles, lai roka izskatās resnāka. Es viņam parādīšu, ka sadistiskais …
— Ko? Kam?
— Sev, lūk, kam. Es spīdzināju sevi un tagad gribu atmaksāt pats sev. Kā es varēju tā spīdzināt sevi!
Māsa neteica vairs ne vārda un, kā Bārnijs bija lūdzis, notina viņam roku resnu jo resnu; viņa neprotestēja pat tad, kad Bārnijs uzlēja sev uz rokas tik daudz merkurohroma, ka nopilināja viņas tīro grīdu. Kad pacients smiedamies kāpa lejā, viņa aizslēdza durvis.
— Tu esi ievainots? — jautāja Otars.
— Nekā sevišķa, — Bārnijs atteica un izstiepa kreiso roku, kuru Otars saspieda, ka nobrīkšķēja vien. — Esi bez bažām un sargies no indiāņiem.
— Man nav bail no viņiem! Mēs esam sagatavojuši daudz kokmateriālu, esam kļuvuši Islandē turīgi. Vai tu atsūtīsi Gudridu atpakaļ?
— Divās minūtēs pēc vietējā laika, bet kas ar viņu būs pēc tam, lai izlemj viņa pati. Uz redzi, Otar.
— Far heill [22] , bārnij! Brauc uzņemt jaunu filmu un maksā ar «Džeku Dānieļu».
— Var būt, ka tā arī darīšu.
Tas bija pēdējais ceļojums. Platforma stāvēja lau- kūmiņā ar nomīdītu zāli un automobiļu riteņu sliedēm. Kārbas ar filmu atradās pikapā, vienīgajā mašīnā, kas bija palikusi uz platformas; Dallass sēdēja pie stūres, viņam blakus sēdēja Slaitija ar saraudātām acīm un saburzītā kleitā.
— Braucam! — Bārnijs uzsauca profesoram Hjūi- tam un pēdējo reizi ar pilnu krūti ieelpoja tīro gaisu.
Profesors Hjūits pārcēla visu grupu kopā ar smagajām mašīnām uz piektdienu, un tikai Bārnijs ar filmas kārbām ieradās tās pašas nedēļas pirmdienā.
— Dodiet man vairāk laika, profesor, — viņš sacīja.
— Man jābūt L.M. kabinetā desmitos trīsdesmit.
Līdzko viņi bija ieradušies, Bārnijs piezvanīja un
pagaidīja paviljonā izsūtāmo zēnu ar ratiņiem. Kad viņi bija iekrāvuši filmu ratiņos, bija jau divdesmit minūtes pāri desmitiem.
— Stum tos uz L. M. kabinetu, — Bārnijs pavēlēja.
— Es iešu pa priekšu ar pirmo kārbu.
Bārnijs naski soļoja pa gaiteni un, pagriezies ap stūri, ieraudzīja pazīstamo stāvu, kas, sašņurcis kā iekaustīts suns, vilkās augšā pa kāpnēm. Viņš ļauni nosmīnēja un cauri vestibilam sekoja pats sev līdz L, M. durvīm, bet otrs Bārnijs ne reizi nepaskatījās atpakaļ. Bārnijs nogaidīja, kad viņš grūdīs vaļā durvis, pasniedzās pāri viņa plecam un atrāva roku atpakaļ.
— Neej iekšā, — viņš sacīja.
— Kā tu uzdrošinies? — agrākais Bārnijs uzkliedza, paskatījās viņam sejā un, drebēdams pie visām miesām, acis izvalbījis, satrūkās kā otrās šķiras aktieris trešās šķiras šausmu filmā.
— Lielisks tēlojums! — iesaucās Bārnijs.—Varbūt tev labāk spēlēt filmās nekā tās uzņemt?
— Tu … Es … — otrs idiotiski murmināja.
— Tu esi ļoti acīgs, — teica Bārnijs un tūlīt atcerējās zīmējumu. Viņš būtu laimīgs, ja varētu tikt vaļā no tā.
— Paturi mazliet, — viņš sacīja, ielikdams kārbu rokās savam dubultniekam. Ar savu notīto roku viņš nevarēja izņemt kabatas portfeli, tāpēc vajadzēja sataustīt to ar kreiso roku. Otrs Bārnijs turēja kārbu un kaut ko murmināja, līdz beidzot Bārnijs paņēma kārbu un iegrūda viņam rokā zīmējumu.
— Kas noticis ar manu roku … ar tavu roku? — izbailēs jautāja otrais Bārnijs.
«Jāpasaka viņam,» nodomāja Bārnijs, bet tad ieraudzīja izsūtāmo zēnu ar stumjamajiem ratiņiem un atvēra viņam durvis.
— Atdod to profītim, — teica Bārnijs, palaizdams garām izsūtāmo, un tad vairs nespēja savaldīties, ne- iedzēlis pēdējo reizi: — Un izbeidz ērmoties un ātrāk pabeidz filmu.
Viņš iegāja iekšā kopā ar izsūtāmo un neatskatījies aizcirta durvis. Viņam nebija ne mazāko šaubu, ka durvis neatvērsies, un viņš izjuta tīksmi par to, ka pirmo reizi mūžā ir pilnīgi pārliecināts par kaut ko. Šī pārliecība palīdzēja viņam tikt garām mis Zake- rei, kas mēģināja pateikt viņam kaut ko par bankas pārstāvjiem; viņš pastūma sievieti nost un atvēra izsūtāmajam zēnam otras durvis. Ļoti bālais Ļ.M. paskatījās uz Bārniju, un arī seši sirmi cilvēki ar stingām sejām pavērās uz durvju pusi, lai redzētu, kas at|āvies viņus traucēt.
— Piedodiet, ka nokavēju, džentlmeņi, — Bārnijs uzrunāja viņus rāmā, pārliecinātā balsī. — Bet es zinu, ka misters Grīnspens jums visu jau ir paskaidrojis. Mēs bijām ārzemēs, un es nupat ierados no turienes ar filmu, par kuru viņš jums stāstīja. Te ir miljoniem dolāru, džentlmeņi, šī filma iezvanīs jaunu laikmetu kinomākslā un sola peļņu studijai.
Izsūtāmais zēns apturēja ratiņus, kārbas nograbēja, un kabineta vistumšākajā kaktā sēdošais Sems tikko dzirdami nopūtās.
19
— Jūs mani atvainojiet,, ja es nepiecelšos, — sacīja Jenss Lins. — Attiecībā uz pēcpusdienas atpūtu ārsts ir ļoti stingrs.
— Protams, — atteica Bārnijs. — Esiet mierīgs. Vai jums vēl sāp brūce?
Jenss gulēja atpūtas krēslā savas mājas dārzā un izskatījās daudz vājāks un bālāks nekā pēdējās tikšanās laikā.
— Ne visai, — Jenss atbildēja. — Tagad jau dzīst ciet. Varu tīri labi staigāt, vakar pat biju pirmizrādē. Esmu spiests atzīt, ka filma daudzējādā ziņā man patīk.
— Jums vajadzētu rakstīt avīzēm. Viens no kritiķiem apvainoja mūs galīgi neveiksmīgā mēģinājumā radīt naturālistisku filmu. Viņš apgalvo, ka statisti acīmredzot ņemti no Holivudas un viņš pat esot pazinis Kalifornijas piekrastes vietu, kur mēs filmējuši.
— Es viņu saprotu. Kaut gan es arī pats piedalījos filmas uzņemšanā, sēdēdams skatītāju zālē, es jutu, ka tajā ir ļoti maz reālā elementa. Mēs laikam esam tā pieraduši pie filmu brīnumiem un pie tā, ka darbība notiek visādās jocīgās vietās, ka mums visas filmas izliekas vienādas. Bet vai tad kritiķa negatīvā attieksme nozīmē, ka filmai nebūs panākumu?
— Nekādā ziņā ne! Kritiķi mūždien vēršas pret kases gabaliem. Mēs jau esam nopelnījuši desmitreiz vairāk nekā izdevuši, un naudiņa joprojām nāk kā pa reni. Eksperiments bija neparasti veiksmīgs, un šodien mēs sapulcēsimies, lai apspriestos par nākamo filmu. Es tikai gribēju apciemot jūs un… redzēt… es ceru, ka jūs neesat…
— Dusmīgs? Nē, Bārnij, dusmas jau ir pārgājušas. Man jāatvainojas jums par savu toreizējo nesavaldību. Tagad es visu redzu gluži citādā gaismā.
Bārnijs plati pasmaidīja.
— Tas ir vislabākais jaunums. Man jāatzīstas, Jens, ka es jutos drusku vainīgs. Es pat atnācu ar miera piedāvājumu, kaut gan, taisnību sakot, šo lietiņu sadabūja Dallass, un viņš arī bija tas, kas lūdza nodot to jums.
— Mans dievs, — teica Jenss, atsiedams sainīti un izņemdams robainu garenu koka gabalu. — Kas tas ir?
— Dorsetas indiāņi ar to taisa troksni. Viņi to grieza ap galvām, kad uzbruka Otara nometnei.
— Nu, protams, tas ir tas. — Jenss paņēma no galda biezu sējumu. — Cik jauki, ka jūs domājat par mani. Kad satiksiet Dallasu, pasakiet viņam manā vārdā paldies. Ziniet, pie manis jau bija vairāki cilvēki no uzņemšanas grupas, un viņi diezgan daudz stāstīja par to, kas noticis pēc manas aizbraukšanas. Bez tam es daudz esmu arī lasījis par to.
Jenss norādīja uz grāmatu, un Bārnijs neizpratnē sarauca pieri.
— Tās ir islandiešu sāgas vecnorvēģu valodā, kurā tās uzrakstītas. Protams, lielākā daļa sāgu bija nostāsti, kas divsimt gadu gāja no mutes mutē, līdz tika pierakstīti, taču to precizitāte ir apbrīnojama. Es nolasīšu jums fragmentu no «Torfina Karlsefni sāgas» un «Stāstu par grenlandiešiem». «Šā laika beigās dienvidos parādījās milzums barbaru, kas pārplūdināja visu kā upe… Viņi visi vicināja maikstes un skaļi kliedza.» Šīs maikstes arī būs bijušas tādas kā šī.
— Jūs gribat teikt, ka Otars … Torfins … un viss, kas notika ar viņu, aprakstīts šajās sāgās?
— Viss. Protams, dažas vietas ir izlaistas un mazliet sagrozītas, taču divsimt gadi mutvārdos dzīvojošām sāgām ir ilgs laiks. Toties viņa ceļojums, apmetnes būve, barbaru uzbrukums, pat saldējums un vērsis, kas nobiedēja indiāņus pirmā apmeklējuma laikā, — tas viss ir te.
— Vai tur ir teikts… kas ar,viņu notika vēlāk?
— No uzrakstītā ir nepārprotami skaidrs, ka Otars atgriezies Islandē vai arī atstāstījis savus piedzīvojumus citiem norvēģiem, kas mērojuši to pašu ceļu. Par viņa turpmāko dzīvi pastāv dažādas versijas, pat tas, ka viņš kļuvis bagāts un nodzīvojis garu un laimīgu mūžu.
— Man prieks par Otaru, viņš to ir pelnījis. Bet vai Slaitija aizgāja atpakaļ pie viņa?
— Norvēģu sāgās apdziedātā Gudrida? Protams. Es lasīju par to informācijas avīzē.
— Jā, nevar būt šaubu, ka to nav rakstījis viņas reklāmas aģents. Viņa atsakās no kino mīļotā cilvēka un visjaukākā bērniņa dēļ un apmetas viņa rančā, kur mazā mājiņa gan nav sevišķi moderna, tomēr viss ir ļoti skaisti un viņi var elpot svaigu gaisu, cik grib.
— Pilnīgi pareizi.
— Nabaga Slaitija! Interesanti, vai viņai ir sajēga, kur vai kādā laikā atrodas šī ranča?
Jenss pasmaidīja.
— Vai tam kāda nozīme, ko?
— Jums taisnība.
Jenss izņēma no grāmatas kserokopiju.
— To es glabāju jums, cerēdams, ka jūs kādreiz pienāksiet. Viens no maniem studentiem uzdūrās šim rakstam un nosprieda, ka tas varētu jūs uzjautrināt. Raksts avīzē «New York Times», 1935. gadā, man liekas.
«Skandāls izjauc apspriedi,» Bārnijs lasīja. «Arheologu biedrības kongress tika pārtraukts, kad vestibilā sakāvās divi delegāti… Draudi iesūdzēt par neslavas celšanu … apgalvojumi, ka doktors Perkinss gribējis piemānīt zinātniekus, parādot stikla pudeles lauskas, kuras viņš it kā atradis norvēģu atkritumu kaudzēs Ņūfaundlendā. Tika paziņots, ka tā ir krāpšana, ka tāds trauks ziemeļu kultūrās nekad nav atrasts, tas izskatoties pārāk labs un vairāk atgādinot trauku, kuru lietojot plaši pazīstamā amerikāņu kukurūzas viskija iepildīšanai…»
Bārnijs pavīpsnāja un atdeva kopiju atpakaļ.
— Šķiet, Otaram nav bijis viegli tikt vaļā no tukšās taras. — Viņš piecēlās. — Man neērti tā aizskriet, bet es jau esmu nokavējis apspriedi.
— Vēl viena detaļa, pirms jūs aizejat. Sāgās visu laiku tiek minēts cilvēks, kuram, šķiet, bijusi milzīga ietekme uz norvēģu apmetņu attīstību Vinlandē. Viņš darbojas visās sāgās, ir piedalījies vienā vai vairākos ceļojumos un pat pārdevis Torfinam kuģi, ar kuru tas braucis uz Vinlandi.
— Jādomā gan, ka tas ir… nu, kā viņu sauca Torvalds Eriksons — tas puisis, no kura Otars dabūja kuģi.
— Nē, tā viņu nesauc. Viņa vārds ir Bjarni Her- jolfsons.
— Tas ir ļoti, ļoti interesanti, Jens, bet man tiešām jāsteidzas.
Uz ielas Bārnijam uzausa doma, ka vārdi «Bārnijs Hendriksons», divsimt gadu gājuši no mutes mutē, varētu skanēt tāpat.
— Viņi pat iebāzuši mani tur! — viņš izdvesa.
— Nāciet iekšā, mister Hendrikson, — mis Zakere uzaicināja un pat pasmaidīja. Viņa bija ideāls barometrs, un Bārnijs zināja, ka viņa akcijas studijā «Climactic» ceļas.
— Mēs jūs gaidām, — sacīja L. M., kad Bārnijs bija iegājis kabinetā. — Ņemiet cigāru.
Bārnijs paņēma cigāru un ielika to krūšu kabatā.
— Nu, kā jums tas patīk? — L.M. jautāja, rādīdams uz tīģera galvu pie sienas. — Pārējais ir man mājās, taisa izbāzeni.
— Lielisks, — novērtēja Bārnijs. — Bet es nekad tādu tīģeri neesmu redzējis.
Galva bija gandrīz jardu gara, un pār apakšžokli izliecās divi milzīgi ilkņi, katrs ne mazāks par divpadsmit collām.
— Zobenzobu tīģeris, — L.M. lepni paskaidroja.
— Jūs esat pārliecināts, ka tas nav šķēpzobu tīģeris?
— Ak tā? Bet vai tad zobens nav tas pats, kas šķēps, ko? Tie divi triku meistari… kā viņus sauc? Viņi man to iedeva. Viņi noorganizējuši safari, medības, zināt, un «Climactic» saņem procentus no peļņas bez jebkādiem ieguldījumiem, ja neskaita to, ka viņi lieto dažas mūsu ierīces.
— Jauki, nav vārdam vietas, — teica Bārnijs.
— Tas ir viss, — teica L.M., uzsizdams pa galdu ar savām zelta šķiltavām. — Es esmu sabiedrisks cilvēks, tāpat kā kurš katrs, bet varbūt arī labāks, bet mums šis tas vēl jāizdara. Mums bez kavēšanās jāsāk kaldināt plāni, lai radītu filmu, kas gūtu vēl iespaidīgākus panākumus nekā «Vikings Kolumbs», tāpēc mēs esam šeit sapulcējušies. Tieši pirms tavas ienākšanas, Bārnij, Cārlijs Čangs ieminējās, ka atkal pieaug pieprasījums pēc reliģiska satura filmām.
— Es to neapstrīdu, — Bārnijs teica un zibenīgi uzšāvās kājās. — L.M., vai…
L.M. smaidīja un nemaz neklausījās viņā.
— Un tas, — viņš turpināja, — liek man domāt par visu laiku labāko reliģisko filmu, kuras panākumi ir garantēti!