— Tas ir tā, ka pieliek pie mutes un lej sev iekšā, — Santa ar prieku paskaidroja.
— Un kas no tā ir? — robots jautāja.
Gordij, vai nevar viņam nedaudz ieliet? Tu taču redzi, ka viņam ļoti gribas.
Santa, ko tu muļķojies!? Nevar viņam liet iekšā šķidrumu. Viņš . . . viņš var sarūsēt.
Bet vai tu nevari iekārtot tā, lai viņš var dzert un nerūsē?
— Es to izdarīšu, tikai ne tagad.
Zēl gan, es tā gribēju redzēt, kāds izskatās sadzēries robots.
Paklausies, es tev uztaisīšu tādu robotu, kas tev mūždien būs piedzēries, bet šito liec mierā. Viņš man rīt jārāda kolēģiem. Saproti? Tas ir mans sapnis, kas beidzot ir piepildījies! Visa mana pagātne un arī nākotne ir šai robotā; Ja viņu atzīs — un es par to nešaubos — mūsu dzīve būs nodrošināta. Un es vairs nebūšu sīks ko-mandors tai sasodītajā «Ilsner & Co».
Santa centās saklausīt, ko runā Gordijs, taču nespēja. Visa viņas uzmanība bija piekalta robotam. Tas viņu pievilka kā magnēts.
— Tu viņam noteikti iemāci dziedāt, — pārtraukdama Gordiju, ierunājās Santa.
— Ko?
Tu viņam dziedāt iemācīsi? Gordijs noplātīja rokas. Viss veltīgi!
Kādēļ viņam jādzied?
Atkal tu savu — kādēļ, kādēļ! Mēs ar robotiņu varbūt gribam sadziedaties . . . tas ir, padziedāt . . . kādreiz kopā.
Robots, ko es uztaisīšu tev, noteikti arī dziedās.
Bet šitais?
Šitais nedziedās. Viņam tas nav vajadzīgs. Nav va-ja-dzīgs! Saprati?
Kāpēc nav vajadzīgs? Viņš varētu strādāt un dziedāt. Tu nemaz nezini, kā darbā noder dziedāšana.
Bet viņam tas neder! — Gordijs nikni pārtrauca Santu. — Viņš būs pieslēgts aparatūrai, ko kontrolēs dispečeri. Viņam nepārtraukti būs jāsniedz ziņas, dziedāt nebūs laika.
Nevar taču būt tik daudz svarīgu ziņu, ka neatliktu laika dziedāšanai!
Kosmosā tā ir. Pēc kā gan tas izskatītos — robots un dzied!
Jauki izskatisies! Tie tavi stulbie dispečeri neko nesaprot no dziedāšanas. Tu pats arī ne. Bet robotiņš varbūt grib. Kā var tā apspiest attīstīties spējīgu būtni, kā tu pats izsakies!
Neviens viņu neapspiež. Robotam it visur jāpakļaujas cilvēkam. Viņš tam ir domāts. Viņš izpilda cilvēka pavēles. — Gordijs par visām varēm centās saglabāt mieru, taču tagad tas jau prasīja no viņa milzīgu piepūli.
— Visas? — Santa strauji pārjautāja.
Jā, visas! — tikpat strauji atbildēja Gordijs.
Jauki, — noteica Santa. — Robotiņ, piecelies!
Robots piecēlās.
— Apsēdies! Nevajag rotaļāties, Santa. Viņš klausīs vienmēr, taču nedrīkst parādīt, ka viņu var arī muļķot. Tad visam ir beigas.
Robots, pieliekdams galvu, apsēdās.
Robotiņ, piecelies!
Apsēdies!! Santa, izbeidz, lūdzu!
— Man stāvēt vai sēdēt?—jautāja robots.
Sēdēt! — uzkliedza Gordijs.
Nē, stāvēt!
— Santa, izbeidz, es tevi lūdzu … Tu apsēdies un neklausi viņai.
Santa ķiķināja un jautri skatījās te uz robotu, te uz Gordiju. Tagad viņai abi likās ārkārtīgi jauki.
Robots, pieliecis galvu, atkal apsēdās.
Nu, labi. Robotiņ, nāc un apsēdies šeit, man blakus. — Santa no visas sirds jutās uzjautrināta par robota paklausību.
Sēdi un nekusties vai arī es tevi tūlīt pat izslēgšu! — iebrēcās Gordijs un, redzēdams, ka Santa grasās iet pie robota, satvēra viņu aiz rokas.
Es vairs neko nesaprotu, — noburkšķēja robots.
Jo labāk. Klausi mani, un tev viss būs skaidrs, aunapiere!
— Auniem ir piere?
Jā, viņiem ir piere!!!
Aha. Saprotu.
Gordija mērs bija pilns. Viņam sāka drudžaini raustīties lūpas un uz pieres ik pa brīdim izspiedās kāda dzīsla. Santa nevaldāmi smējās.
Ko tu ņirgājies! — Gordijs uzbrēca Santai.
Es neņirgājos, man tikai šausmīgi nāk . . .
Ko tu tā zviedz! Ja turpināsi tā stul-boties, tad nāksies ievietot mani trako mājā un pasaule nekādus robotus nekad neredzēs!
Santas smieklu plūdi uzvirmoja aizvien spēcīgāk. Gordijs vairs nevaldīja pār sevi. Viņš atvēzējās un iecirta Santai pamatīgu pliķi. Viņa momentā apklusa un uz brīdi tā arī palika — ar vēl sajūsmā ieplestu muti, bet pārsteigumā pārgrieztām acīm. Gordijs jau gribēja izlūgties piedošanu, jo dusmas, tikpat strauji, kā uznākušas, pārgāja. Taču pēkšņi sajuta kaut ko smagu uz pleca. Tā bija robota roka.