Gordijs ātri aptvēra visu. Taču robots runāja tālāk.
— Ja cilvēkam sit, tad man nedrīkst būt malā. — Un viņš nospieda Gordiju uz ceļiem.
Santa vēl neko nesaprata, taču šis skats viņu atkal uzjautrināja, jo pliķis ir pārāk liels apvainojums, lai tā uzreiz piedotu.
— Sadod viņam, robotiņ!
Santa! — Gordijs izmisīgi iesaucās. — Nesaki tā, viņš darīs arī . .
Bet bija jau par vēlu. Pēdējos vārdus Gordijs izkliedza, lidojot pa gaisu. Viņš apklusa, tiklīdz ķermenis dobji nobūkšķēja pret sienu.
Santa iekliedzās un, ieraudzījusi asinis, šausmās ierāvās dīvāna stūrī. Tikai tagad viņa saprata, ko Gordijs no viņas visu laiku ir gribējis. Arī to, kāpēc iesita viņai. Santa gribēja kaut ko teikt, taču balss aizlūza un atskanēja tikai neskaidra gār-dzoņa — zemapziņā valdošais vārds:
— Rrrrrrobotiņ …
Robots automātiski piegāja pie guļošā Gordija un atvēzējās ar kāju. Santai apkārt viss sagriezās neskaidrā jūklī. Ļoti gribējās dzert . . .
Pēc mirkļa atskanēja metālisks būkšķis. Gordijs pēdējiem, pārcilvēciskiem pašsaglabāšanās spēkiem bija satvēris smago veseri, kas gulēja turpat pie rīku kastes, un triecis pret robota galvu. Robots vēl nezināja, ko nozīmē aizstāvēties. Viņa neattīstījušās smadzenes izjuka, un viņš kā prātā jucis cilvēks, kā gailis, kam tikko nogriezta galva, sāka lēkāt uz vienas kājas pa istabu, apgāzdams savā ceļā visu. Tad viņš sagrīļojās un, kādu bridi pastāvējis istabas vidū ar galvā iesprūdušu veseri, sabruka kopā ar galdiņu un dzērieniem. Starp stikla lauskām iemirdzējās kristāliņi . . .
Gordija istabā vienlaikus atskanēja trīs nopūtas.