rīta Frodo pamodās možs un sprigans. Viņš gulēja lapenē, kuras sienas veidoja līdz zemei nolikuši koka zari. Paparžu un zāles cisas bija kuplas, mīkstas un neparasti smaržīgas. Cauri trīsuļojošajām, aizvien vēl zaļajām lapām spiedās saules stari. Frodo pielēca kājās un izgāja laukā.
Sems sēdēja mežmalas zālē. Pīns stāvēja un vērās debesīs, pētīdams, kads laiks gaidāms. No elfiem nebija ne miņas.
— Viņi mums atstājuši augļus un dziru, un maizi, — Pīns viņam teica. — Nāc nu brokastīs. Maize garšo teju tikpat lieliski kā vakarnakt. Būtu aprijis visu, bet Sems-neļāva.
Frodo nosēdās līdzās Semam un ķērās pie maltītes.
—Kas šodien paredzēts? — Pīns apvaicājās.
—Steigsim uz Bricavu tā, lai papēži kūp, — Frodo atteica un pievērsās brokastīm.
— Domā, Jātnieki vēl uzradīsies? — Pīns bezbēdīgi prasīja. Izskatījās, ka tagad, rīta saulītē, viņš būtu gatavs tikties kaut ar veselu Jātnieku karapulku.
— Tā varētu būt, — Frodo apstiprināja, un viņa skatiens piepeši apmācās. — Taču es ceru, ka vismaz pāri upei tiksim tā, ka viņi mūs nemanīs.
—Vai no Gildora par viņiem kaut ko izdibināji?
—Neko daudz — tikai mājienus un mīklas, — Frodo izvairīgi atbildēja.
— Par ošņāšanos prasīji?
— Par to mēs nerunājām, — Frodo atteica, piestūķējis pilnu muti.
No
— Bet derēja gan. Es skaidri zinu, ka tas ir varen svarīgi.
— Ja tā, es nešaubos, ka Gildors būtu liedzies jelko paskaidrot, — Frodo dzedri noteica. — Un tagad uz brītiņu liec man svētu mieru! Man nav ne mazākās vēlēšanās atbildēt uz nebeidzamiem jautājumiem, kamēr ēdu. Gribu drusku apdomāties!
— Debestiņ! — Pīns nobrīnījās. — Pie brokastu galda? — Un viņš pagājās tālāk uz mežmalas pusi.
Taču skaistais (mānīgi skaistais — pēc Frodo domām) rīts nebija no viņa galvas aizgainījis bailes no vajātājiem, un hobits prātā pārlika visu, ko bija izpaudis Gildors. Tad domu pavediens pārtrūka — Pīns, līksmi gavilēdams, aizspriņgoja pa noru kā plēsts.
— Nē, to nu es nespēšu! — Frodo nomurmināja zem deguna. — Viena lieta ir ņemt draugus līdzi pārgājienā pa Dalienu, līdz vēderā vilki sāk gaudot un kājas gurst, un tad ejam mājās, kur pieēdamies līdz ūkai un liekamies uz auss. Bet trimdinieku ceļš, kad vilki vēderā gaudot var bez gala un kājas neklausa, tak cerības uz atelpu nav, — tas ir pavisam kas cits. Pat ja viņi paši gribētu doties līdzi. Šī nasta jānes man vienam. Diezin vai pat Semu vajadzētu ņemt līdzi. — Frodo uzmeta skatu Semam Eku- šckam un manīja, ka tas viņu cieši vēro.
— Kā būs, Sem? — viņš uzsauca. — Fs no Dalienas eju projām, cik drīz vien iespējams. Taisnību sakot, esmu nospriedis Kvikdangā ij ne dienu neuzkavēties… Ja vien tas ko līdzēs.
— Labs ir, saimniek!
— Un tu ko — aizvien vēl gribi nākt man līdzi?
— Gribu gan.
— Tas būs dikti bīstami, Sem. Jau tagadiņ ir. Visticamāk, mēs tā ari neatgriezīsirnies.
—Ja reiz jūs, saimniek, neatgriezīsities, es ar' ne — tas nu ir kā likts, — Sems atsaucās. — "Tikai neatstāj viņu," šie man teic. "Atstāt?" es saku. "Ij ne (lomiņas! Vilkšos līdzi kā valgā piesiets — lai šis rāpjas vai uz pašu mēnesi. Un, ja ceļā stāsies kāds no šite- najiem Melnajiem jātniekiem, šiem būs% darīšana ar Semu Fku- šeku," es saku. Bet viņi tik smej.
— Kas tie par "viņiem"? Par ko tu te runā?
— Par elfiem, saimniek. Mes te vakarnakt pārmijām kādus vārdus, un, rādās, šie zina, ka jūs ejat projām, tālab es ar' neredzēju lielu jēgu tiepties pretim. Brīnumaina cilts tie elli, saimniek! Brīnumaina!
— Tā ir, — Frodo piekrita. — Vai tagadiņ, kad esi apskatījies tuvāk, viņi tev vēl aizvien patīk?
— Viņi, kā sacīt jāsaka, itin kā stāv pāri manai patikšanai un nepatikšanai, — Sems lēnīgi atbildēja. — Tā vien rādās, ka es par viņiem varu domāt, kas vien ienāk prātā, tikai tas galīgi nav no svara. Un viņi ir pavisam citādi, nekā biju iedomājies — rau, tik veci un jauni, tik līksmi un skumīgi.
Frodo pavērās uz Semu visai iztrūcinājies, itin kā cerētu ieraudzīt, ka tikpat savādi kaut kas pārvērties arī viņa izskatā. Runātājs itin kā nebūt nebija vecais Sems Fkušeks, ko Frodo domājas labi pazīstam. Taču iepretim sēdēja tas pats vecais, labais Sems, tikai viņa seja bija neparasti domīga.
— Vai tad tagad, kad jau piepildījusies tava vēlēšanās viņus redzēt, tu aizvien vēl gribi doties projām no Dalienas? — Frodo ievaicājās.
— Jā, saimniek. Nezinu, kā to izteikt, bet pēc vakarnakts es jūtos tāds pārgrozījies. Itin kā raudzītos uz priekšu — kaut kā tā. Es apjaušu, ka mūs gaida tais ceļš, taisni tumsā iekšā, bet zinu ar' to, ka nevaru griezt ilksis atpakaļ. Tagadiņ vairs nav tā, ka es karotu redzēt elfus vai pūķus, vai kalnus — pats riktīgi nezinu, kas tur par joku. Tikai, iekams viss ir galā, man ir šis tas padarāms, un tas darbiņš stāv tur, priekšā, nevis Dalienā. Un man tas jānoved līdz galam, saimniek, ja noprotat, ko gribu teikt.
— Galīgi nenoprotu. Noprotu vien to, ka Gendalfs man ir piemeklējis krietnu ceļabiedru. Lai iet! Iesim kopā.
Ar pāri palikušo brokastu tiesu Frodo tika galā klusēdams. Tad viņš piecēlās, pavērās pāri norai un pasauca Pīnu.
—Varam iet? — viņš noprasīja, kad Pīns piejoza klāt. — Nedrīkstam kavēties ne mirkli. Jau tā aizgulējāmies, bet priekšā vēl tāls ceļš.
— Ja kas, aizgulējies tu, — Pīns aizrādīja. — Es biju augšā jau kur tas laiks, un tagad mēs tikai gaidām, kamēr tu pēdīgi būsi pielocījis māgu un izdomājies krustu šķērsu.
—Esmu ticis galā gan ar vienu, gan otru. Un tagadiņ kātošu uz Brašavas pārceltuvi, ko nagi nes. Atpakaļ uz vakarējo ceļu neiešu. Iešu taisni pāri laukiem un mežiem.
— Lidosi pa gaisu, vai? — Pins izbrīnījās. — Šeitan kājām nekur netiksi.
— Tik un tā gabals iznāks īsāks, — Frodo atteica. — Pār-
<f> 1 24 «3>
celtuvc ir austrumos no Mežvidiem, bet cietzemes ceļš aiziet projām pa kreisi — redzi, kur tas aizlokās uz ziemeļiem? Tas met līkumu ap Purvāju ziemeļgalu, lai iztrāpitu uz Iztekas tilta lielceļa. Bet tas mūs aizved labu gabalu sāņus. Ceļš iznāktu pusi uz pusi īsāks, ja mēs tagad ietu uzreiz uz pārceltuvi.
— Līkais ceļš taisnam smejas, — Pīns iebilda. — Paskaties, kur kāju sper! Jau tepat iešana nebUs nekāda sviestmaize, un kur nu vēl Purvājos, kur pilns ar akačiem un ko tik visu ne. To apvidu es labi zinu. Un, ja tu šitā domā izbēgt no Melnajiem jātniekiem, mežā vai laukā ar šiem tikties diez vai bUs jaukāk nekā uz ceļa.
— Mežā un laukā vieglāk pazust, — Frodo atteica. — Un, ja kāds domā, ka tu ej pa ceļu, ir zināma cerība, ka tevi meklēs tieši tur, nevis kur citur.
—Nu, labi, — Pīns padevās. — Ložņāšu tev pakaļ pa akačiem un grāvjiem. Bet tā jau var ari kaklu nolauzt! Es cerēju, ka pirmЈ saulrieta dabūšu iemest aci Iztekas "Zelta asarītī". Tur ir labākais alus visos Ritājos — vismaz kādreiz bija. Sen nav iznācis pārliecināties.
—Tas nu izšķir visu! — Frodo noteica. — Līkais ceļš taisnam gan smejas, bet vēl skaļāk smejas traktierlši. Kaut zemē iegrimsim, bet "Zelta asarītim" tevi ne tuvumā nelaidīsim. Līdz tumsai mums jātiek līdz Brašavai, lai tur lust vai plīst. Ko teiksi, Sem?
— Es, Frodo kungs, iešu ar jums, — Sems novilka (par spīti nelāgām priekšnojautām un dziļai nožēlai, ka labākajam Rltāju alum lemts iet gar degunu).
— Tad jau, ja reiz jāsāk brist cauri dūkņām un dzelkšņu brikšņiem… Ko vēl gaidām? — Pīns noteica.
Saule jau karsēja teju tikpat stipri kā iepriekšējā dienā, taču rietumu pamalē biezēja mākoņi. Rādījās, ka varētu savilkties lietus. Noķepurojušies lejup pa stāvo, zālaino krauju, hobiti ienira blīvā mežaudzē. Ceļš bija nosprausts tā, lai, Mežvidus atstājuši kreisajā pusē, viņi aizbristu cauri mežam, kas puduriem vien klaja pauguru austrumu nogāzi, un viņā pusē nonāktu līdzenumā. Tur, pāri klajiem laukiem, varēja šaut taisni uz pārceltuvi — vajadzēja vien tikt pāri dažiem grāvjiem un žogiem. Frodo lēsa, ka pavisam iznāks nokātot astoņpadsmit jūdzes.
Drīz viņš atskārta, ka pamežs ir biezāks un blīvāks, nekā rādījās pa gabalu. Nevienas taciņas brikšņos nebija, un uz priekšu viņi virzījās visai gausi. Nocīnījušies līdz nogāzes pakājei, viņi uzgāja strautu — tas mutuļoja lejup, kalnā izgrauzis dziļu gultni, ko icjoza stāvi, mālaini, ar kazenājiem noauguši krasti. Kod vai pirkstos — ja hobiti gribēja tureties pie nospraustā ceļa, strautam vajadzēja tikt pāri. Taču pāri pārlēkt tam nebija iespējams, un visādi citādi viņi otrā krastā nonāktu izmirkuši, saskrambāju- šies un dubļos sabridušies. Hobiti apstājās un parlika, ko iesākt. — Pirmais pārbaudījums! — drūmi smīnēdams, noteica Pīns.
Sems Ekušeks pašķielēja atpakaļ. Starp koku stumbriem vēl vīdēja augstā, zālainā krauja.
— Skatieties! — Viņš saķēra Frodo pie rokas. Visi atskatījās, un pašā kraujas malā ieraudzīja pret debesīm tumsnējam zirga stāvu. Tam līdzās līkņāja melns stāvs.
Visas domas par griešanos atpakaļ tūliņ izčibēja ka nebijušas. Frodo uzņēmās vadību un mudīgi iespruka ķerainajos krastmalas brikšņos. — Nu re! — viņš pačukstēja Pīnam. — Mēs abi, izrādās, spriedām pareizi! Taisnais ceļš jau tagad aizmeties greizi, taču pamukām pēdējā brīdī. Tev, Sem, labas ausis — paklausies, vai nedzirdi ko tuvojamies.
Hobiti sastinga un ieklausījās, elpu aizturējuši, bet vajātājus nedzirdēja.
—Diezin vai šis piedabūs zirgu rāpties tur lejā, - Sems ieteicās, — bet man rādās, viņš zina, ka esam aizspērušies šurpu. Labāk gan ņemsim kājas pār pleciem.
Ņem vai neņem, tik viegli vis nevedās. Hobiti bija apkrāvušies ar paunām, un ne krūmi, ne kazenāji viņus cauri negribēja laist. Stāvā krauja aizturēja vēju, un gaiss lejā bija sasmacis un sutīgs. Pēdīgi izlauzušies klajākā vietā, visi bija sakarsuši, piekusuši, saskrambājušies no vienas vietas, turklāt neviens vairs īsti nesaprata, kurp jāiet. Krasti kļuva zemāki, līdz nolaidās līdz ūdens virsmai, un straume līkumoja projām uz Purvājiem un Brandaviņu.
— Paklau, tā taču ir Iztekaine! — Pīns attapās. — Ja gribam tikt atpakaļ uz pareizā ceļa, mums tūliņ jāšauj pāri un jāgriež pa labi.
Hobiti pārbrida upīti un steigšus pārmetās pāri meldrainam klajumam, kur neauga neviens pats kociņš. Viņā pusē atkal sākās meža josla: augsti ozoli, bet pa starpām ari kāda goba vai osis. Zeme zem kājām bija samērā līdzena, un pamežs skrājš, toties lielie koki auga tik blīvi, ka aizsedza skatu. Spēji uzpūta vējš, saceldams gaisā sausu lapu vērpetes, un no pelēkajām debesīm sāka krist retas lietus lāses. Tad vējš pierima, un lietus pieņēmās spēkā. Klupdami pār ciņiem un brizdami cauri pērno lapu kaudzēm, hobiti soļoja, cik naski vien spēdami, bet apkārt pakšķēja un strūkloja lietus. Viņi gāja klusēdami, reižu reizēm atskatīdamies un vērīgi raudzīdamies pa labi un pa kreisi.
Pēc pusstundas Pīns ierunājās: — Kaut tikai mēs nebūtu par daudz aizklīduši uz dienvidiem un nebrienam mežam cauri gareniski! Šitā josla nav diez ko plata — es teiktu, labi ja jūdze iznāk. Tā kā jau vajadzētu būt cauri.
—Cilpas mest tagad nav jēgas, — Frodo atteica. — I.abāk nebūs. Iesim vien uz priekšu. Klajumā man vēl kaul kā negribas līst.
Tā nu viņi nosoļoja savas pāris jūdzes. Tad no mākoņu skrandām izlīda saule, un lietus drusku mitējās. Nu jau bija pāri pusdienlaikam, un tukšie vēderi lika sevi manīt. Viņi apmetās zem gobas. Tās lapas gan bija jau krietni padzeltējušas, tomēr zaros vēl turējās stingri, laukumiņš koka pakājē bija gluži sauss un omulīgs. Tikuši līdz ēšanai, hobiti atklāja, ka elfi viņu blašķes iepildījuši kādu skaidru, gaiši zeltainu dziru — tā smaržoja pēc ziedu medus un brīnišķīgi spirdzināja. Necik ilgi, visi trīs smējās un radīja garu degunu gan lietum, gan Melnajiem jātniekiem. Atlikušais ceļš nevienu vairs nebaidīja.
Frodo atslējās pret stumbru, un aizvēra acis. Sems un Pīns nosēdās turpat blakus, iedungojās un drīz vien klusītiņām uzņēma dziesmu:
— Johohoho, šurp pudeli, brāl,
Kur slīcināt bēdas! Tur dzīvēs sāls!
Lai viesulis auro un mēness gļūn bāls
Lai ceļš zem kājām vēl mērojams tais,
Es zvilnu zem sirmkoka cepures
Un veros, kurp vēji mākoņus ijies.
— Johohoho! — viņi iedziedājās skaļāļ un piepeši apklusa. Frodo pielēca kājās. No tāles vējš atnesa stieptas gaudas — itin kā kauktu kāds ļaunuma saēsts vientuļš kustonis. Tās skanēja te skaļākas, te klusākas, līdz izdzisa — spalgas un griezīgas. Un, kamēr viņi klausījās, it kā uz līdzenas vietas pārakmeņojušies, tām atbildēja citas — vārākas, tālīnākas, taču tikpat stindzinošas. Tad iestājās klusums — tikai vējš šalkoja lapās.
— Un kas tad tas tāds? — Pīns pēdīgi ierunājās, pulēdamies izklausīties bezbēdīgs, tomēr balss viņam viegli trīsēja. — Ja putniņš, Dalienā tāds vēl nav dzirdēts.
— Tas nebija ne putns, ne zvērs, — Frodo sacīja. — Tas bija sauciens vai zīme — es saklausīju vārdus, tikai nespēju tos saprast. Viens gan ir skaidrs — hobiti tā gaudot neprot.
Dziļākos pārspriedumos viņi neieslīga. Visiem trim prātā stāvēja Jātnieki, tomēr neviens viņus nepiesauca. Tagad negribējās nedz palikt uz vietas, nedz kustēties, tomēr, lai nokļūtu pie pārceltuves, agrāk vai vēlāk vajadzēja tikt pāri plašam klajumam, un labāk agrāk — dienas gaismā. Viens un divi viņi uzmeta plecos ceļa maisus un devās tālāk.
Necik ilgi, mežs negaidot beidzās. Priekšā plājās plaša, zālaina nora. Tagad viņi atskārta, ka patiesi par daudz aizklīduši uz dienvidiem. Tālu priekšā, Brandaviņas otrā krastā, slējās lēzenais Brašavas paugurs, taču nu novirzījies stipri vien pa kreisi. Piesardzīgi izlīduši no mežmalas aizsega, hobiti, cik nadzīgi vien spēdami, metās pāri klajumam.
Iesākumā, nonākuši tik klajā vietā, visi jutās pagalam neomulīgi. Jo tālu aiz muguras joprojām vidēja augstiene, kur viņi bija brokastojuši. Frodo pat tā kā domāja, ka uz kraujas malas, kas melnojās pret debesīm, ieraudzīs vīdam sīciņu jātnieku zirga mugurā, tomēr tur nekā nebija. Saule, izlauzusies cauri pārplīsušajai mākoņu segai un slīdēdama lejup uz kraujas pusi, atkal staroja spoža un silta. Bailes atkāpās, lai gan īsti savā ādā neviens no trim nejutās. Tomēr apvidus pamazām tapa aizvien piemīlīgāks un ne vairs tik mežonīgs. Drīz vien parādījās iekopti tīrumi un pļavas, dzīvžogi, vārtiņi un novadgrāvji. Apkārt viss bija klusu un mierīgi, kā jau kurā katrā Dalienas nostūrītī. Ar katru soli hobitu dūša vairojās. Palēnām tuvojās Brandaviņas mīlīgie ieloki, un Melnie jātnieki nu šķita vien nešķīsteņi iz meža biezokņiem, kas jau vīdēja tālu aiz muguras.
Nogājuši gar milzīgu runkuļu lauku, viņi atdūrās pret prāviem vārtiem. Viņpus tiem sākās pazema, kārtīgi apcirpta dzīvžoga ieskauts grambains celiņš, kas veda uz tālīnu birztalu. Pīns apstājās.
— Sitos tīrumus un vārtus es pazīstu! — viņš paziņoja. — Tie ir Pupustrēķi — vecā Māgana zeme. Re, kur kokos viņa māja!
— It kā ar to vēl nebūtu gana! — Frodo noburkšķēja, rādīdams tādu ģīmi, it kā Pīns būtu pavēstījis, ka taciņa ved taisnā ceļā uz pūķa midzeni.
—Kas tad vecajam Māganam vainas? — Pins nobrīnījās. — Viņš ir draugos ar visiem Bricbrandakiem. Nu jā, klaidoņiem viņš ir tīrā sodība, un suņi arī viņam īsti rīkļurāvēj i, tak te līdz robežai nav necik tālu, tālab šejieniešiem nākas turēt acis vaļā.
— Zinu, — Frodo atsaucās. — Tikai… — viņš samulsis iesmējās, — man bail ij no viņa paša, ij no tiem suņiem. Gadu gadiem esmu metis te līkumu. Kad biju tāds Brandmuižas knauķis, viņš mani vairākas reizes pieķēra, kad līdu te pasēņot. Pašā pēdējā reizē viņš man sadeva pa biksēm, saķēra pie krāgas un aizvilka mani parādīt suņiem: "Ielāgojiet labi, puikas," viņš šiem teica. "Nākamreiz, kad šitais puņķutapa te kāju spers, drīkstat viņu nograuzt līdz kauliem. Un nu pieraugiet, lai no viņa te ne smakas nepaliek!" Tie nezvēri joza man pakaļ līdz pat pārceltuvei. Šito pārbīli es nemūžam neaizmirsīšu, lai gan jāatzīst, ka savu darbu viņi zināja labi — tā pa īstam kur ieķert ij nedomāja.
Pins nosmējās. — Tad jau pēdējais laiks visu salikt pa vietām. Sevišķi ja taisies atgriezties Bricavā. Vecais Māgans nudien ir varen krietns zellis, kamēr vien tu nesadomā čiept viņa sēnes. Iesim tik iekšā pa ceļu — kā kārtīgi ļaudis, kam nekā ļauna nav padomā. Kad satiksim viņu, runāšu es. Viņš ir Merija draugs, un kādreiz es te kopā ar viņu pamatīgi izciemojos.
Viņi soļoja pa taku, līdz birztalas koku starpā pavīdēja ar meldriem apjumta dzīvojamā māja un saimniecības ēkas. Magani, Iztekas Plančpekas un lielais vairums purvājiešu dzīvoja mājās, un šīs te bija kārtīgi mūrētas, turklāt visapkārt ēkām stiepās augsta ķieģeļu siena. Ceļš veda pie koka vārtiem.
Kolīdz viņi tiem tuvojās, atskanēja briesmīga rūkšana un rejas, un pāri visam — skanīga balss: — Ilkni! Ķeri! Turi! Paliek nu mierā, puikas!
Frodo ar Semu bailēs tīri sasala ragā, bet Pīns paspēra vēl pāris soļu. Vārti atdarījās, uz ceļa, nikni riedami, izlēca trīs milzīgi suņi un metās ceļiniekiem klāt. Par Pīnu viņi nelikās ne zinis, bet Sems pieplaka pie mūra — divi suņi, paskatā īsti vilki, viņu aizdomīgi apošņāja, ierūkdamies ikreiz, kad nabags raudzīja pakustināt kaut pirkstu. Lielākais un nešpetnākais ne soli neatkāpās no Frodo un draudīgi rūca, atņirdzis zobus un spalvu uz čupra sacēlis gaisā.
Tūliņ vārtos parādījās drukns hobits, ģīmī apaļš un sārts. — Sveiki, labdien! Un kas jūs, lūgtum, tādi būtu, un ko tādu vajag? — viņš noprasīja.
— Labdien, Māgana kungs! — Pins viņu sveicināja.
Namatēvs viņu rūpīgi nopētīja. — Vai tik tas nav Pīna jaunkungs, ko? Ui, tas ir — Peregrins Tuka kungs! — viņš izsaucās, un nīgrajā sejā atplauka smaids. — Sen gan nav redzēts. Labi gan, ka jūs pazīstu. Nupatās jau nospriedu, ka laidīšu tik suņus virsū visiem pēc kārtas. Šodien te iet vaļā ērmotas lietas. Visādi jo- kaiņi jau te šad un tad mēdz uzklīst — Brandaviņa, rau, tepatiņ blakus, — viņš teica, nogrozīdams galvu. — Bet šitādu ērmu manas acis vēl nebij skatījušas. Nākamreiz, ja man būs teikšana, šis ar veselu ādu prom vis netiks.
— Kas par ērmu? — Pīns ievaicājās.
— Nesatikāt, ko? Šis nupatās aizdevās uz lielceļa pusi. Jo- kains, nudien, un prašņāja ar'jokaini. Bet varbūt speras nu iekšā, lai varam pārmīt kādu vārdiņu tā omulīgāk. Man mučelē ir labs alutiņš, ja jums, Tuka kungs, un jūsu draugiem uz to nestos prāts.
Bija skaidri noprotams, ka Māgans pastāstīs ko vairāk — kad un kā vien viņam labpatiks, tālab visi ielūgumu pieņēma. — Un kā ar suņiem? — Frodo bažīgi ievaicājās.
Māgans iesmējās. — Šie jums klāt neķersies, ja vien nevēlēšu. Ķeri! Turi! Šurpum! Blakus! — viņš nosaucās. — Pie kājas. Ilkni!
Frodo un Semam par atvieglojumu suņi atkāpās.
Pins namatēvu ar abiem iepazīstināja. — Frodo Tuntaka kungs, — viņš pavēstīja. — Laikam viņu neatminaties, bet Frodo kādreiz dzīvoja Brandmuižā. — Padzirdējis Tuntaka vārdu, Māgans satrūkās un uzmeta Frodo vērīgu skatienu. Vienubrīd Frodo nobijās, ka Pupustrēķu saimniekam prātā ataususi sēņu čiepšana un tūliņ suņi viņu patrieks, ka nebūs ko redzēt. Taču Māgans paņēma viņu zem rokas.
— Lai nu viens padomā! Nu, vai nav joki, ko? — viņš izsaucās. — Ak tad Tuntaka kungs! Nāk nu iekšā! Jāparunājas.
Viņi iegāja virtuvē un nosēdās pie branga kamīna. Māgana kundze atnesa prāvu kruku alus un salēja to četrās lielās krūzēs. Dzira bija labi norūgusi, un Pins nosprieda, ka no likteņa viņš saņēmis vairāk nekā pietiekamu atlīdzību par to, ka nebija dabūjis ielūkoties "Zelta asaritī". Sems savu tiesu nobaudīja ar aizdomām. Viņš no dabas neuzticējās citnovadniekiem un ari netaisījās uz karstām pēdām dibināt sirsnīgu draudzību ar tādiem, kas, kaut gan sen, tomēr sadevuši pa biksēm viņa saimniekam.
Bridi apspriedis laika apstākļus un ražu (kas nebija sliktāka kā kuru katru gadu), Māgans nolika krūzi pie malas un nopētīja visus ciemiņus pec kārtas.
—Tagadiņ tā, Peregrīna kungs, — no kurienes tad jūs ir nākuši un diez kurpum dodaties? Pie manis ciemā? Jo, ja reiz tā, kā nakas, ka es jūs ienākam ij matīt nematīju?
— Nē, nē, — Pins ņēmās skaidrot. — Taisnību sakot, kā arī pats, droši, esat nopratis, mēs ienācām no otras puses — pāri jūsu laukiem. Tikai tas gadljas gluži nejauši. Apmaldījāmies mežā, tur, pie Mežvidiem, un raudzijām nākt uz pārceltuvi pa taisnako ceļu.
— Ja bij kāda steiga, ātrāk būtu gājis pa līko, — Māgans norādīja. — Tak ne par to man rūpe. Es jums, Peregrīna kungs, dodu brīvu vaļu staigāt pa maniem laukiem, kad vien jums labpatīk. Un jums, Tuntaka kungs, tāpatiņ, lai gan sēnes, jādomā, jums joprojām iet pie dūšas, ko? — viņš iesmējās. — Ja, ja, šitais vārds man vēl stāv prātā. Tīri acu priekšā vēl tie laiki, kad nešpetnāku resgali par jauno Frodo Tuntaku Bricavā ij ne ar uguni nevarēja sameklēt. Tak ne jau par sēnēm es te domāju. Redz, Tuntaka vārds man patrāpījās ausīs mazu bridi pirms tam, kad uzradāties. Ko tad tas jokainais ērms man prasīja — kā jūs domā?
Visi satraukti gaidīja turpinājumu. — Nu re, — Māgans nesteidzīgi atsaka, izgaršodams ik vārdu, — šis lielā, mellā zirgā iejāj pa vārtiem — nez kā tie bij vaļā palikuši — un taisni pie pašām durīm. Pats ar viscaur melis, apmetnis plecos, kapuce uz acīm, itin kā šis negribētu ļaudis rādīties. "Kas tad šitādam Dalienā meklējams?" es pie sevis nospriedu. Lamzaki pāri robežai te atlien vien retumis, un par šitādiem melliem es galīgi neesu dzirdējis. "Laba diena!" es šim teic, laukā izgājis. "Šitenā taka nekurpum neiet, un, lai kur ar' iet jūsējā, jūs ašāk tiks uz priekšu, ja ies atpakaļ uz lielā ceļa." No skata viņš man galīgi nepatika, un Ķēris, kad izlēca laukā, ievilka tik gaisu nāsis un tūliņ ievaukšķējās kā dzelts, ierāva asti kājstarpi un aizlikās kaukdams. Bet mellais tik sēž kā miets. "Es nāku no tālienes," šis tā gausi un stīvi saka, rādīdams atpakaļ uz vakariem, pāri maniem laukiem, ja atļausit. "Vai tu ir redzējis Tuntaku?" šis prasa tādā ērmotā balsī un liecas man klāt. Ģīmi neredz, kapuce tīri līdz zodam, un man pār muguru noiet šermuļi. Un prātā man tik — kas šim ko bāzties iekšā manā zemē? "Taisās tik, ka tiek!" es teic. "Site nekādu Tuntaku nav. Tādi dzīvo galīgi uz citu pusi. Laižas tik labāk atpakaļ uz vakariem, kur Hobitonā, tik šoreiz gan, lug- tum, pa ceļu." "Tuntaks no turienes ir prom," šis sēc, "un nāk šurp. Viņš ir tepat netālu. Gribu viņu atrast. Vai pateiksi, ja manīsi? Atvedīšu zeltu." "Nekā tu nevedlsi," es atsaku. "Taisies tik prom, no kurienes nācis, un divtik ātri. Citādi tūliņ pasvilpšu suņus." Šis tā kā nošņācās. Nez — smējās, vai. Tad iegrūž zirgam piešus sānos, un šis man taisni virsū — tik tikko atsprāgu pie malas. Saucu suņus, tak šis apcirtās, pa vārtiem laukā un pa taku prom kā zibens. Nu, ko jūs par šito domā?
Frodo labu brīdi sēdēja, vērdamies kamīna liesmās, domādams vien par to, kā lai, sasodīts, tiek līdz pārceltuvei. — Es nezinu, ko lai te domā, — viņš pēdīgi noteica.
—Tad es jums pateikšu, ko te domāt, — Māgans sacīja. — Nekad ar'jums nevaidzēja pīties artiem hobitoniešiem, Frodo kungs. Tur visi ir tādi kā gaisā parauti. — Sems krēslā nemierīgi sagrozījās un caur pieri paglūnēja uz namatēvu. — Bet jūs jau allaž ir bijis nemiera gars. Kad padzirdēju, ka jūs ir aizgājis no Bricbran- dakiem un pārmeties pie tā vecā Bilbo kunga, es uzreiziņ teicu, ka labi nebūs. Klausa nu, ko saku — tas viss ceļas no tiem Bilbo kunga ērmotajiem darbiem. Runā, ka pie naudas šis ticis nelāgā ceļā un svešās zemēs. Varbūt viens otrs tagadiņ grib dabūt zināt, kas lēcies ar to zeltu un dārgakmeņiem, ko šis, kā dzirdēju, noracis Hobitonkalnā?
Frodo cieta klusu — Māgana minējumi patiesi nebija tālu no patiesības.
— Tā ka, Frodo kungs, — Māgans turpināja, — man prieks, ka jūs pēdīgi ir nācis pie prāta un pārceļas atpakaļ uz Bricavu. Teikšu, lūk, ko: paliek nu tepat! Un nepinas ar svešzemju ērmiem. Šeitan jums ir draugi. Ja kāds no tiem mellajiem uzku- ļas atkal, gan es šiem rādīšu. Teikšu, ka jūs ir pagalam vai ka aizgājis no Dalienas pavisam prom — ko tik jūs grib. Un tālu no patiesības vis nebūs, jo, es domā, šiem visdrīzāk vajag veco Bilbo kungu.
— Varbūt jums taisnība, — Frodo atteica, izvairīdamies lūkoties Māganam acīs un vērdamies ugunī.
Māgans viņu domīgi nopētīja. — Ahā, es redzu, ka jums pašam sava galva pillā. Skaidrs kā diena, ka jūs un tas mellais vienā nestundā te uzkūlāties nepavisam ne nejauši. Un varbūt pat mans stāsts jums nemazām ar' nebija nekādi zili brīnumi. Es negribu, lai jūs man izliek kā uz delnas visu, ko grib paturēt pie sevis, tak es redzu, ka jūs ir iekūlies kādā ķezā. Varbūt jūs prāto, ka nenāksies viegli līdz pārceltuvei tikt tā, lai neviens nenoķer?
— Prātoju gan, — Frodo atzinās. — Bet kaut kā ir jātiek, un te sēdēdami un prātodami mēs uz priekšu netiksim. Tamdēļ es domāju, ka mums jādodas ceļā. Sirsnīgs paldies par laipnību un viesmīlību! Es, Māgana kungs, vairāk nekā trīsdesmit gadus esmu aizvadījis bailēs no jums un jūsu suņiem — smejieties, ja tīk. Žēl gan — esmu palaidis garām lielisku draudzību. Un tagad es skumstu, ka projām jādodas tik drīz. Taču varbūt kādreiz atgriezīšos… ja iznāks.
— Un būs mīļi gaidīts, — Māgans apgalvoja. — Tik man te kas iešāvās prātā. Tūliņ rietēs saule, un mēs ēdīsim vakariņas, jo gulēt mēs te pa lielākai daļai liekamies līdz ar sauli. Mēs tik priecātos, ja jūs un Peregrīna kungs, un visi, visi varētu vēl pakavēties un ar mumsim kopā. drusku iekost!
— Mēs jau ari! — Frodo sacīja. — Jikai bīstos, ka nedrīkstam kavēties. Jau tagad pa gaismu līdz pārceltuvei netiksim.
— Pag! Ko es gribēju teikt — kad būsim ielikuši māgā vakariņas, es izvilkšu laukā mazo kulbu un līdz pārceltuvei jūs aizvizināšu. Aiztaupīsit lieku staigāšanu un varbūt ar' vel kādas citas klapatas.
Nu Frodo pieņēma viņa uzaicinājumu ar pateicību un Pīnam ar Semu par atvieglojumu. Saule jau bija pazudusi aiz rietumu pakalniem, un dienas gaisma dzisa. Visiem pievienojās Māgana divi dēli un trīs meitas, un tika uzklāts bagātīgs vakariņu galds. Virtuvi apgaismoja sveces, kamīnā uzplaiksnīja uguns. Māgana kundze naski skraidelēja iekšā un ārā. Ieradās vēl daži saimes hobiti. Necik ilgi, ap galdu sēdēja četrpadsmit ēdāji. Alus plūda straumēm, un galda vidū citu sātīgu lauku labumu vidu parādījās šķīvis, smagi piekrauts ar saceptām sēnēm un šķiņķi. Suņi, nogulušies pie kamīna, krimta speķādiņas un skramšķināja kaulus.
Kad visi bija krietni pieēdusies, Māgans iededza lukturi un kopa ar dēliem aizgāja sagatavot ratus. Kad ciemiņi izgāja lauka, pagalmā jau bija tumšs. Visi trīs sasvieda ratos ceļa maisus un ierāpās paši. Māgans nosēdās uz bukas un uzšāva ar pātagu abiem brangajiem ponijiem. Viņa sieva stāvēja gaismas pielietajās durvīs.
— Piesargies tik pats, Magan! — viņa nosauca. — Nestrīdies ar svešiem un tūliņ brauc atpakaļ!
— Braukšu, braukšu! — Māgans atsaucās un laida laukā pa vārtiem. Gaisā nebija manāma ne vēja pūsmiņa, vakars bija mierīgs, kluss un dzestrs. Rati ripoja bez aizdegtiem lukturiem un pavisam lēnam. Pēc jūdzes vai divām taka aizvedā pie dziļam novadgrāvim pārmesta tiltiņa un tad pa stāvo uzbēruma nogāzi rāvās augšup līdz lielceļam.
Māgans nokāpa no bukas un kārtīgi noskatīja ceļu uz abām pusēm — uz ziemeļiem un dienvidiem —, taču tumsā neko lāgā nevarēja saredzēt, un vakara klusumā nebija dzirdama ne skaņa. Virs grāvjiem cēlās miglas šķieznas, tūliņ laiski un kāri aizlīz- damas uz tīrumu pusi.
— Migla ies uz biezo pusi, — Māgans noteica, — bet lukturi es iedegšu tik tad, kad griezīšu uz mājām. Šovakar uz ceļa visu varēs dzirdēt pa lielu gabalu.
No. Māgana mājas līdz pārceltuvei bija savas piecas jūdzes. Hobiti ietinās apmetņos, modri ausīdamies, vai bez riteņu čīkstoņas un nesteidzīgās poniju pakavu klaboņas nakts klusumā neielauzīsies vēl kāda skaņa. Frodo šķita, ka rati uz priekšu kust vēl Ienāk nekā gliemezis. Pīns turpat blakus kāvās ar miegu, bet Sems modri vērās uz priekšu, kur migla sabiezēja arvien baltaka.
Beidzot viņi nonāca pie pārceltuves iebraucamā ceļa — par to liecināja divi augsti, balti ceļa stabi, kas negaidīti iznira turpat pa labi. Māgans pievilka grožus, un rati čīkstēdami apstājās. Tikko visi sāka trausties laukā, pēkšņi atskanēja troksnis, no kura viņi tik ļoti bijās — tālāk uz ceļa ieklaudzējās pakavi. Arvien tuvāk.
Māgans nolēca no bukas, saķēra ponijus pie iemauktiem un raudzīja kaut ko saskatīt bālganajā tumsā. Klip-klap, klip-klap. Jātnieks tuvojās. Stingajā, pievilgušajā gaisā pakavi šķita klaudzam neparasti skaļi.
— I.abāk gan nobēdzinieties, Frodo kungs, — Sems satraukti ieteicās. — Rāpieties ratu pakaļā un palicniet zem segām, bet mēs to jātnieku aizsūtīsim projām ar likumu! — Viņš izkāpa no ratiem un aizgāja pie Magana. Lai tiktu pie Frodo kunga, Melnajiem jātniekiem vispirms būtu jātiek pāri viņa liķim.
Klip-klap, klip-klap. Jātnieks jau bija teju klāt.
—Ei! — Māgans iekliedzās. Klaudzoņa apklusa. Turpat priekša, miglā, neskaidri vīdēja apmetni tērpts stāvs.
— Ei, tu! — Magans turpināja, pasviedis grožus Semam un paspēris pāris soļu uz priekšu. — Ne no vietas! Ko vajag? Kur- pum brauc?
— Marr vajag Tuntaka kungu. Vai esat viņu redzējis? — atskanēja apslāpēta balss — bet ta bija Merija Bricbrandaka balss. Apmetņa stērbele noslīdēja no luktura, un tā gaisma krita tieši uz Māgana pārsteigtā ģīmja.
— Merija kungs! — viņš izsaucās.
— Nūja! Ko gan jūs domājāt? — Merijs noteica, pajādamies tuvāk. Tagad, kad jātnieks vairs nebija miglas aizsegā un ari bailes bija noplakušas, viņš piepeši šķita ievērojami sarucis — hobits, galu galā. Merijs sēdēja mugurā ponijam un, lai paglābtos no drēgnās miglas, līdz ausim bija ievīstījies šallē.
Frodo izlēca no ratiem, lai apsveicinātos. — Nu tad beidzot! — Merijs atviegloti nopūtās. — Es jau sāku prātot, ka šodien nemaz nebūsit un jāšauj atpakaļ uz vakariņām. Tad sāka celties migla, un es pārcēlos pāri, lai pajātos līdz Iztekai un paskatītos, vai neesat iegāzušies kādā grāvī. Bet no kuras puses jus, nolāpīts, nākat? Kur jUs viņus atradāt, Māgana kungs? Savā pīļu dīķī?
— Nē, pieķēru ložņājam pa maniem laukiem, — Māgans atbildēja, — un teju uzlaidu virsū suņus, tak, man domāt, gan jau šie jums visu izliks skaidri un gaiši. Un nu atvainošanu, Merija kungs, Frodo kungs un visi, visi, bet es gan labāk griezīšu ilksis uz tnaju pusi. Māgana kundze kreņķēsies — rau, jau tumšs, ka vai acī dur.
Uzdabujis ratus uz lielceļa, viņš pagrieza ponijus uz māju pusi. — Tad nu lai jums laba naksniņa, — viņš nosauca. — Šitā dieniņa izgadijās ērmota, šaubu nav. Tak viss labs, kas labi beidzas, lai gan šito varbūt labāk daudzināsim, kad būsim tikuši pie savām namdurvīm. Neliegšos — es priecāšos, kad būšu atkal galā. — Aizdedzis ratu lukturus, viņš uzrāpās uz bukas, un no sēdekļa apakšas piepeši izcēla prāvu grozu. — Teju izkrita no prāta, — viņš teica. — Šiteno līdzi ielika Māgana kundze. Tuntaka kungam — ar pašiem sirsnīgākiem sveicieniem. — Pasniedzies lejup un atdevis grozu drošās rokās, viņš paskubināja ponijus un laida projām, daudzu paldiesu un arlabvakaru pavadīts.
Palicēji noskatījās pakaļ lukturu gaismas vainadziņiem, kas, miglā balsnīdami, lempīgi aizlīgoja tumsā. Pēkšņi Frodo iesmējās — no aizvākotā groza, ko viņš turēja rokās, augšup virmoja ceptu sēņu smarža.