Frodo uztrūkās no miega. Istabā joprojām valdīja tumsa.
Merijs stāvēja, vienā rokā turēdams sveci un ar otru bungodams pa durvīm.
— Labi, labi? Kas lēcies? — Frodo izstomīja, aizvien vēl īsti neattapies.
— Kā — kas lēcies? — Merijs sauca. — Laiks celties! Pulkstenis puspieci, un migla laukā bieza kā zupa. Kusties nu! Sems jau bUs sarūpējis brokastis. Pat Pīns ir jau augšā. Es eju seglot ponijus un sakraut paunas mugurā tam, kas bUs nastu nesejs. Uzbungā to slaistu Ķiļķenu — lai vismaz mus izvada ceļā!
Drīz pēc sešiem pieci hobiti bija gatavi ceļam. Bunču Ķiļķens joprojām saldi žāvājās. Visi klusiņām izzagās laukā. Merijs gāja pa priekšu, vezdams apkrauto poniju, un nogriezās uz sētas puses taciņas, kas aizvijās pāri tīrumiem. Koku lapas mikli spīdēja, zaros trīsēja smagas lāses, zāle mirka saltā rasā. Apkārt viss grima mierā un klusumā, visi tālīnie trokšņi bija dzirdami neparasti skaidri, itin kā tepat blakus, — kaut kur kladzinaja vistas, aizcirtās kādas durvis.
SķUnī mīņājās poniji — pamazi, drukni, tieši hobitu gaumē: lēnīgi, taču izturīgi. Visi sakapa seglos un ienira miglā, kas itin kā negribīgi pavērās turpat deguna galā, lai tūliņ aiz muguras atkal cieši aizdarītos. Lēnām un ne vārda nerunādami, viņi nojāja kādu stundu, līdz priekšā negaidīti iznira Zaļmūris — augsts un sidrabainiem zirnekļu timekļiem klāts.
— Kā jUs tiksiet tam cauri? — ieprasījās Fredegars.
— Es parādīšu, — Merijs atsaucās. Pie paša ZaļmUra viņš nogriezās pa kreisi, un drīz viņi nonāca pie vietas, kur dzīvžogs meta ieloku līdzi kraujas malai. Kādu gabaliņu atstatu zemē bija izrakta nolaidena, ar ķieģeļiem izlikta eja. Mūra sienas pamazām slējās augstākas, līdz turpat virs galvas saslēdzās velvē, un eja pārvērtās par tuneli, kas panira zem Zaļmūra un veda uz nogāzi dzīvžoga viņā pusē.
Bunču Ķiļķens pievilka pavadu. — Paliec nu sveiks, Frodo! — viņš teica. - Žel gan, ka sadomājāt sperties mežā. Fs tik ceru, ka vismaz līdz vakaram neiekulsities ķezā. Bet lai jums veicas — gan šodien, gan rīt, gan ari turpmāk!
— Tā bUs liela laime, ja priekšā būs tik vien to bēdu, cik Senmežā, — Frodo atsaucās. — Saki Gendalfarn, lai viņš steidz pa austrumceļu — drīz tur atkal iznāksim un tad nesīsimies projām, atpakaļ neskatīdamies.
— Paliec sveiks! — visi atvadījās, aizklidzināja lejup pa tuneli, un drīz vien Fredegars vairs viņus nespēja saskatīt.
Eja bija tumša un drēgna. Viņā galā vidēja pamatīgi, restoti dzelzs vārti. Merijs nfikāpa no ponija un tos atslēdza. Kad visi bija tikuši laukā, viņš vārtus aizgrūda ciet. Tie šķindēdami aizkrita. Draudīgi noklikšķēja slēdzene.
—Nu tā, — Merijs sacīja. — Tagad Daliena paliek aiz muguras, mūsu tur vairs nav, un, rau, degungalā Senmežs.
—Vai tas, ko par to stāsta, ir tiesa? — Pīns ieprasījās.
— Vai es zinu, kas tev sastāstīts? — Merijs atteica. — Ja tu domā briesmu stāstus, ar ko Ķiļķenu bērniba sabarojušas auklītes, — par gobliniem, vilkiem un tā tālāk —, es teiktu, ka ne. Vismaz es jau nu tādiem neticu. Bet Senmežs patiesi ir ērmots. Tur viss, kā lai saka, ir daudz, daudz dzīvāks, daudz modrāks un saprātīgāks, nekā Dalienā pierasts. Un kokiem nepatīk, ka te nāk sveši. Tad viņi glūn. Parasti, kamēr saule pie debesim, neko vairāk viņi nedara. Nu jā, šad un tad kāds īgņa var tev uzmest zaru vai žagaru uz galvas, pagrūst priekšā sakni vai apmest staipekni ap rīkli. Bet nakti, runā, ejot trakāk. Es te pēc saulrieta esmu bijis tikai reizi vai divas, un arī tad tepat, kur Zaļmūris blakus. Manuprāt, koki sačukstējās, savā valodā sazinādamies un perinādami visādus plānus. Laukā nebija ne vēja pūsmiņas, bet zari kustējās un locījās. Runā, ka koki varot pat staigāt apkārt — sanāk svešiniekam visriņķi un sastājas tik ciešā lokā, ka nekur sprukt. īstenībā reiz viņi esot brukuši virsū Zaļmūrim — pielīduši cieši klāt un kārstījušies pāri. Bet tad sanākuši hobiti, simtiem koku nocirtuši, mežā sakūruši lielu uguni un garu strēķi žoga austrumpusē nosvilinājuši līdz ar zemi. Koki gan atkāpušies, bet iesvēlušies spīvā naidā. Tepat netālu no mežmalas ir liels, pliks klajums — tur bijis tas sārts.
—Un no kā vēl te jābīstas? No kokiem vien? — Pīns vaicāja.
—Meža biezoknī un viņā malā šis tas dīvains it kā mitinās, — Merijs sacīja, — vismaz tā runā, lai gan es pats neko tādu neesmu matījis. Bet takas kāds iestaigā. Kā ieej mežā, skaties — takas, tikai tās mēdz sazin kā pārvērsties un aizmesties uz pavisam citu pusi. Redz, tepat pie tuneļa ir — vismaz jau labu laiku ir bijusi — visai plata taka, kas ved uz Izdegu un tad vairāk vai mazāk uz to pusi, kur mums vajag, uz austrumiem un drusku uz ziemeļiem. To es tagadiņ mēģināšu uzmeklēt.
Tuneļa vārtus atstājuši aiz muguras, hobiti pārjaja pāri plašai ieplakai. Viņā pusē sākās tikko manāma taciņa, kas veda augšup uz mežu, ko no ZaļmUra šķīra vairāk nekā simt soļu, taču, ievijusies starp koku stumbriem, taciņa pazuda kā nebijusi. Aiz muguras starp blīvi saaugušajiem kokiem vēl vīdēja tumšais dzīvžoga mūris. Priekšā slejās vien neskaitāmi stumbri — taisni, līki, grīstē savērpušies, nogulušies teju gar zemi, drukni, slaiki, gludeni, punaini, mezglaini un visi kā viens ar zaļām vai pelēcīgām sūnām un glumiem, pinkainiem izaugumiem klāti.
Merijs bija vienīgais, kas rādija daudzmaz priecīgu ģīmi.
— Labāk jāj pa priekšu un meklē taku, — Frodo viņu paskubināja. — Pieraugi, lai cits citu nepazaudējam, un paturi prātā, kurā pusē paliek Zaļmūris.
Viņi devās dziļāk mežā. Poniji soļoja uz priekšu, uzmanīgi kāpaļādami pāri ķerainajām, mudžekļainajām saknēm. Nekāda pameža nebija. Ceļš pamazām veda augšup, un ar katru soli koki itin kā palika aizvien augstāki, melnāki un raženāki. Apkārt valdīja kapa klusums, tikai retumis no stingajām lapām nopilēja kāda lāse. Zari nedz sačukstējās, nedz kustējās, taču hobitiem uzmācās neomulīga sajūta, ka viņus kāds vēro — ar nepatiku, tad ļaunvēlīgi, tad jau ar neslēptu naidu. Aizdomas pārauga pārliecībā, līdz viņi sāka mest bažīgus skalus gan uz augšu, gan atpakaļ, itin kā bītos no piepeša uzbrukuma.
No takas joprojām nebija ne miņas, un koki nemitīgi aizšķērsoja ceļu. Pīns piepeši samanīja, ka viņa pacietības mērs ir pilns, un negaidīti iebrēcās visā galvā: — Aāāā! Es nekā ļauna nedarīšu! Tikai lūdzu laidiet mani cauri!
Pārējie iztrūkušies apstājās, bet brēciens acumirklī noslāpa, it kā tam virsū būtu uzmesta smaga seģene. Nebija ne atbalss, ne kādas atbildes, tikai mežs šķita sablīvējies vēl ciešāks un modrāks.
—Es tavā vietā vis neaurotu, — Merijs aizrādīja. — No tā būs vairak ļaunuma nekā labuma.
Frodo sāka nokauties ar domām, ka cauri viņi droši vien netiks un nevajadzēja pārējos vilkt līdzi šajā riebeklīgajā mežā. Merijs grozīja galvu kā strazds. Tā vien šķita, ka viņš jau tagad nesaprot, uz kuru pusi doties. Pīnam tas nepaslīdēja garām neieverots. — Paldies tev, apmaldījāmies vienā rāvienā, — viņš noteica. Bet tieši tobrīd Merijs atviegloti noelsās un norādīja uz priekšu.
— Nu re, — viņš pavēstīja. — Tie koki nudien vazājas apkārt. Rau, kur priekšā Izdega (visnjaz es tā ceru), bet no takas nav ne smakas!
Ar katru soli apkārt kļuva aizvien gaišāks. Piepeši koki atkāpās, un acu priekšā pavērās liels, apaļš klajums. Un tu brīnums — debesis virs galvas mirdzēja skaidras un zilas. Meža krēslā klizdami, viņi nebija manījuši ne rītu ataustam, ne miglu paceļamies. Saule vēl nebija gana augstu, lai iespīdētu klajumā, tomēr jau rotājās koku galotnes. Lapotne Izdegas malās bija zaļāka un blīvāka, tā ka klajums šķita apjozts ar teju necaurredzamu mūri. Izdegā neauga neviens kociņš, to klāja vien asa zale un lekni sazēlusi augu sega, izraibināta ar pāraugušiem, aplūzušiem suņuburkšķu un zirgskābeņu stublājiem, mīkstajos pelnos vairumā bija sasējušās usnes, nātres un dadži. Lai arī vieta bija visai nemīlīga, pēc Senmežā mijkrēšļa tā šķita kā brīnumjauks, spirdzinošs dārzs.
Atguvuši dūšu, hobiti cerīgi vērās gaismas pielietajās debesis. Izdegas viņā pusē koku sienā vīdēja plaisa, un tur sākās plata, iestaigāta taka. Tā ietiecās mežā, stiepdamās taisni, gluži kā pa stigu, lai gan vietumis koki bija sabīdījušies ciešāk un to nolikušie zari pāri takai meta melnas ēnas. Tā nu viņi devās projām pa taku, aizvien vēl drusku pret kalnu, taču jau daudz veicīgāk un ar līksmāku prātu, jo nu rādījās, ka mežs ir atmaidzis un galu galā tomēr izlaidis svešiniekus cauri.
Taču drīz gaiss sabiezēja sutigs un smags. Koki no jauna sāka spiesties ciešā blīvā un aizsedza skatu. Tagad naids no meža strāvoja tik spēcīgs, ka teju nebija izturams. Klusums bija tik spiedīgs, ka noslāpēja pat troksni, ar kādu poniju pakavi čabēja pa pērnajam lapām, šad un tad atsizdamies pret kādu zem kājām pagrūstu koka sakni. Lai iedūšinātu ceļabiedrus, Frodo lūkoja uzsākt dziesmu, bet par lūpām izlauzās vien tāda mur- muļošana:
— Jūs, mērodami ceļu krēslas valstībā, Neizsamistiet — meža dziļā tumsībā
Jūs esat viesi! Viņā pusē, raugi.
Jums spirgtais vējš un saule atkal draugi. Tur saule atkal riet un aust, un smej,
Tur diena dziest un dzimst, tur gaisma dej,
Jo mežam allaž ir gan gals, gan mala…
"Mala" noslāpa klusumā. Gaiss bija tik spiedīgs, ka mēle mutē vairs nebija ne pakustināma. Turpat aiz muguras no veca, nolikuša koka nolūz.a liels zars un brakšķēdams nogāzās uz takas. Priekšā koki sablīvējās kā mūris.
— Viņiem neiet pie sirds ne tā gala, ne malas piesolīšana, — Merijs ieteicās. — Es tavā vietā tagadiņ vis nedziedātu. Pag, tiksim laukā, tad smuki nostāsimies un uzrausim kaut ko mundri visi koritī.
Viņš runāja pavisam bezbēdīgi, un, ja ari par ko raizējās, nelika to manīt. Neviens neatbildēja. Visi jutās pagalam nomākti. Frodo sirdi krūtis juta gulstam smagu kā akmeni, un ar katru nākamo soli viņš aizvien dziļāk nožēloja, ka tik neapdomīgi metis kokiem izaicinājumu. Tikko viņš nosprieda, ka visas cerības jāmet pie malas un jādodas pa to pašu ceļu atpakaļ (ja vien tas maz bija iespējams), kad viss mainījās. Taka, uzveduši kalnā, tagad tecēja gluži līdzena. Melnie koki atkāpās, un skats pavērās labu gabalu uz priekšu, kur taka stiepās teju taisna kā stīga. Tur, lai ari patālu, vīdēja ar zāli noaudzis pakalns. Uz tā neauga neviens kociņš un paugurs meža vidū slejas itin kā kails pakausis. Likās, ka taka skrien taisni turp.
Nu hobiti no jauna paskubināja ponijus, ļaudamies cerībai kaut uz brīdi izrauties no meža puskrēslas. Nolaidusies palejā, taka atkal vedināja pret kalnu, līdz pēdīgi viņi nonāca stāvā paugura pakājē. Tikusi klajumā, taciņa pazuda zālē. Mežs, apstājis kalna pliko galvvidu no visām pusēm, slējās un spurojās kā bieza matu kodaļa, līdzeni apaļeniski apcirpta gluži kā ar dzirklēm.
Hobiti vedināja ponijus loku lokiem augšup, kamēr nonāca pašā kalna galā. Tur viņi apstājās un pavērās visapkārt. Saule spīdēja un laistījās, bet visu klāja zilgana dūmaka, tā ka skats necik tālu nesniedzās. Tepat migla bija teju pavisam izgaisusi, lai gan vietumis vēl blāķos gulēja meža ieplakās, bet dienvidos, kur mežam cauri vijās dziļa plaisa, tā joprojām cēlās pret debesīm gluži ka tvaiks vai baltu dūmu vērpetes.
— Re, kur Klūdziņa, — Merijs turp pastiepa roku. Tā iztek no Kāpukalniem, vijas uz dienvidrietumiem cauri pašam Senmežā biezoknim un pie Robežgala ieplūst Brandaviņā. Tikai tur nu gan neiesim! Runā, ka Klūdziņas krasti esot paši spokainākie visā mežā — tieši tur jau koki sasmeļoties visas tās dīvainības.
Pārējie noskatījās turp, kurp norādīja Merija pirksts, bet redzēja vien pār slapjo, dziļo ieplaku gulstam un virmojam miglu. Tālāk uz dienvidiem nekas nebija skaidri saredzams.
Kalna galā saule tīri vai cepināja. Nule jau bija ap vienpadsmitiem, taču rudenīgā .dūmaka vēl aizvien turējās gaisa, aizklādama skatu. Rietumos nebija samanāma ne Zaļmūra strīpa, ne Brandaviņas ieleja viņpus tās. Ziemeļos, kurp viņi raidīja cerīgākos skatus, nevīdēja nekas, kas kaut iztālēm atgādinātu iecerēto galamērķi — austrumceļu. Viņi itin kā tupēja uz saliņas, kas peldēja bezgalīgā koku jūrā, un apvārsnis tinās miglā.
Dienvidaustrumos kalna sāni bija tik stāvi, ka likās — tie tapat turpina laisties lejup vēl zem koku segas gluži kā īstai salai, kas, patiesi būdama kalns, virs ūdens izslējusi tikai pašu virsotni. Hobiti apsēdās zālē un ieturēdamies vērās pāri bezgalīgajam mežam. Kad saule pakāpās augstāk, lai tūliņ atkal sāktu slīdēt lejup, tālu austrumos atklājās zaļpelēko Kāpukalnu aprises. Ap sirdi tūliņ sametās gaišāk, jo tur, kur bija Kāpukalni, Senmežs beidzās. Lai gan turp doties neviens no laba prāta ij nedomāja — hobiti tos dēvēja par Kapukalniem un par tiem glabāja vēl baisākus nostāstus nekā par pašu Senmežu.
Galu galā viņi sadūšojās atkal doties ceļā. Pirmīt itin kā pazudusī taka no jauna uzradās ziemeļpusē, taču pēc brītiņa viņi manīja, ka tā pamazām un uzstājīgi griežas pa labi. Drīz tā strauji laidās lejup, un hobitiem radās aizdomas, ka taciņa viņus vedina aizvien tuvāk Klūdziņai, proti, nepavisam ne turp, kuqi viņi vēlējās nokļūt. Likuši visus prātus kopā, viņi nosprieda ļaut, lai maldinošā taka skrien savu ceļu, un griezties uz ziemeļiem, jo, kaut arī no kalna virsotnes nesaskatāms, austrumceļš atradās kaut kur tur, turklāt, pēc visa spriežot, ne visai tālu. Un ziemeļos, takai kreisajā pusē, arī zeme zem kājām bija sausāka un mežs skrajāks, jo tur, kalna nogāzēs, koku audze bija retāka un ozolu, ošu un citu savādu un nepazīstamu biezokņa lapkoku vietā vidēja priedes un egles.
Iesākumā izskatījās, ka lēmums bijis pareizs. Uz priekšu viņi tika visai veicīgi, lai gan ikreiz, kad klajākā vietā radās izdevība uzmest aci saulei, atklājās, ka sazin kā izdevies aizklīst par daudz uz austrumiem. Taču ar laiku koki atkal sāka sablīvēties, turklāt tieši tur, kur pa gabalu izskatījās retāki un ne tik ķerai- ni. Priekša negaidīti parādījās dziļas, tādas kā milzu ratu riteņu izdangātas gravas, nepārejami, līdz malām pieplūduši grāvji un pārpurvojušās, itin kā izsenis novārtā pamestas un ar kazenājiem aizaugušas takas. Tās, kā likums, aizšķērsoja ceļu, un šķēršļiem ikreiz vajadzēja ķepuroties pāri, kas ar ponijiem nevedās nemaz tik viegli. Un ikreiz, norāpušies iedobes dibenā, viņi secināja, ka jābrien pa krūmu biežņu un necaurejamu pamežu, kas pa kreisi tīri ķērās visur, kur patapa, un nelaida cauri, bet, kolīdz tu sper soli pa labi, uzreiz sokas vieglāk, turklāt allaž nācās nokātot labu gabalu, iekams gadījās vieta, kur bija iespējams iztikt laukā otrā pusē. Un ikreiz, tur izbridusi, viņi atklāja, ka mežs savilcies vēl blīvāks un melnāks. Griezties pa kreisi un atrast ceļu augšup pa nogāzi bija visgrūtāk, un tā nu viņi pamazām novirzījās aizvien vairāk pa labi un zemāk ieleja.
Pēc stundas vai divām hobiti vairs galīgi nesajēdza, uz kuru pusi jāiet, lai gan tīri labi saprata, ka uz ziemeļiem vairs nevirzās jau kurtas laiks. Viņi tika vedināti arvien tālāk un tālāk — proti, uz dienvidaustrumiem, taisni iekšā pašā Senmežā biezoknī, nevis laukā no tā.
Jau krietnā pēcpusdienā hobiti iekūlās neredzēti platā un dziļa gravā. Tās sienas bija tik stāvas un pārkarenas, ka laukā izrāpties vairs nebija ko domāt ne viņā pusē, ne atpakaļ. Nevarēja taču ponijus ar visām paunām pamest gravas dibenā! Atlika vien brist uz priekšu — aizvien uz leju. Zeme zem kājām kļuva aizvien mīkstāka, vietumis parādījās dūkstis, krastos pavīdēja pa avotam, un drīz hobiti attapās, ka brien pa strautiņu, kas urdza un burbuļoja pa grīšļiem noaugušu gultni. Tad gravas dibens strauji laidās uz leju, un, strautam pārgalvīgi šaujoties lejup pa nogāzi, straume pieņēmās spēkā. Nu viņi gāja itin kā pa trūcīgi apgaismotu novadgrāvi, ko augstu virs galvas sedza koku zaru jumols.
Tā viņi brida labu gabalu, līdz mijkrēslis negaidīti atkāpās. Priekšā kā caur plašu jomu pretim strāvoja saules gaisma. Aiztikuši turp, hobiti attapās, ka gājuši pa augstā kraujā, teju akmens klintī izgrauztu aizu. Tās pakājē pletās zālēm un niedrēm pieaudzis klajums, bet tālāk vidēja aizas otra siena — gandrīz tikpat stāva. Rudenīgā pēcpusdienas saule aizas klēpi bija piesildījusi omulīgu un miegainu. Pašā vidiņā tumšbrūnos līkločos laiski vēlās upe, kuras krastos kuploja veci vītoli, kas liecās tai pāri, vietumis bija sakrituši straume un piebirdinājuši ūdeņus ar izbalojušu lapu grēdām. Gaisā trīsēja necaurredzams lapkritis, ieskaudams kokus dzeltenā 'ņirbā, jo virs upes šalca liegs, silts vējiņš, kas čabināja niedres un čīkstināja vītolu zarus.
— Ahā, beidzot es noprotu, kur esam nonākuši! — Merijs ieteicās. — Esam aizklīduši teju pavisam uz otru pusi. Tā ir Klūdziņa! Iešu paskatīšos.
Izjājis saules gaismā, viņš ienira garajā zālē. Pēc brītiņa atkal parādījies, viņš pavēstīja, ka starp klints pakāji un upes krastu pamats esot visai stingrs un dažviet līdz pašai ūdensmalai stiepjoties kūdrainas noejas. — Turklāt, — viņš turpināja, — gar upes krastu vijas tāda kā taciņa. Ja jāsim pa to uz kreiso pusi, mums vajadzētu iztikt laukā meža austrumpusē.
—Nu vai zini! — izsaucās Pīns. — Tikai ja taka piepeši neizbeigsies vai neievedīs mūs galīgā purvā. Kurš tad to taku tur ieminis, kā tu domā? Un kamdēļ? Lieku galvu ķilā, ka ne jau tādēļ, lai mums izdarītu kādu pakalpojumu. Nē, es vairs itin nemaz neuzticos ne šitam mežam, ne tam, kas te mitinās. Man rādās, tie briesmu stāsti pareizi vien ir. Un vai tev maz ir kāda nojausma, cik tālu uz austrumiem mums jānokāto?
— Nē, — Merijs piekrita, — nav gan. Man nav ne jausmas, kurā vietā īsti esam, un es arī nezinu, kas te būtu varējis staigāt tik bieži, lai iemītu taku. Taču cilu ceļu es nedz redzu, nedz varu iedomāties.
Tur nu nekas nebija iebilstams, un hobiti ar Meriju priekšgalā devās uz viņa uzietās takas pusi. Niedres un grīšļi bija sazēluši tik lekni un gari, ka daudzviet līgojās augstu pāri galvai, taču taciņa, reiz uzmeklēta, vijās ērta un labi saskatāma, itin kā izraudzīdamās parocīgāko ceļu starp dūkstīm un muklājiem. Šad un tad to aizšķērsoja citi meža strautiņi, kas pa klinti iegrauztām grambām ietecēja Klūdziņā, bet tur allaž atradās kāds rūpīgu roku pari pārmests koka stumbrs vai kritalu saišķis.
Metās karsti. Apkārt, lizdami ausis, sica un dīca mušu un knišļu spieti, uti pēcpusdienas saule cepināja muguru. Pēdīgi hobiti nonāca pavēnī, kur pāri takai lika resni, pelēki zari. Spēki izsīka ar katru soli. No zemes ilin kā vilkās lipīgs, salds gurdums, kas zagās augšup pa stilbiem, visapkārt viss šķita ķepiga miega piezīdies.
Frodo galva sāka klanīties. Tupat priekšā Pins saļima uz ceļiem. Frodo apstājās. — Nē, tā neies, — viņš dzirdēja Meriju sakām. — Ja neatpūtīsimies, uz priekšu netiksim. Drusku nosnau- dīsimies. Zem vītoliem būs vēsāk. Mazāk mušu!
Tas nez kāpēc izklausījās aizdomīgi. — Sapurinieties! — Frodo iesaucās. — Snaust vēl nedrīkst! Vispirms jātiek lauka no meža!
Taču pārējiem jau bija vienalga. Sems turpat līdzās žāvājās līdz ausim un, vairs neko neapjēgdams, blisināja acis.
Nu ari Frodo samanīja uzmācamies nepārvaramu miegu. Acis aizmig'lojās. Piepeši nekur vairs nebija dzirdama ne skaņa. Pat mušas vairs nesīca. Tikai kaut kur zaros, tik tikko saklausāma, trīsuļoja it kā pusčukstus dziedāta dziesma. Par varitēm pacēlis smagos plakstus, Frodo ieraudzija turpat virs galvas šūpojamies sirmu, lielu vītolu. Tas nudien bija īsts milzenis — varenie zari pletās uz visām pusēm kā daudzpirkstāinas, slaikas rokas, bet mezglainajā stumbrā vidēja iztrunējušas plaisas, kas, zariem Ilgojoties, klusi čīkstēja. Pret gaišajām debesīm kā sajukušas virpuļoja krītošās lapas, Frodo acu priekšā viss sagriezās, viņš turpat saļima un izstiepās zālē.
Merijs un Pins pavilkās pāris soļus uz priekšu un atslējās pret vītola stumbru. Koks salīgojās, iečīkstējās, un turpat hobitiem aiz muguras stumbrā pavērās platas, kāras plaisas. Hobiti pavērās augšup, kur pret mākoņiem trīsuļoja un, itin kā liegi dziedādamas, šalca pelēkdzeltenās lapas. Acis viņiem aizdarljās, un dziesmā ieskanējās vārdi, tādi veldzējoši, kaut kas par ūdeni un miegu. Ļaudamies burvībai, abi turpat, lielā pelēkā vītola pakājē, iekrita dziļā un salda miegā.
Frodo labu brīdi kāvās ar miegu, negribēdams padoties, tad uzcīnījās kājās. Uzmācās nepārvarama vēlme tikt pie ūdens. — Pagaidi mani tepat, Sem, — viņš izmocīja. — Drusku apmērcēšu kājas.
Itin kā pa sapņiem viņš apsteberēja apkārt vītolam, uz krasta pusi, kur straumē kā izslāpušas cērmes snaikstījās vītola garās, ķerainās saknes. Uz vienas no tām uzsēdies jāteniski, viņš iemērca sakarsušās pēdas vēsajā, rāvainaja ūdenī, un tūliņ cieši aizmiga, ar muguru atslējies pret vītola stumbru.
Sems sēdēja, ieskāja pakausi un žāvājās, teju žokli izmežģīdams. Viņš bija noraizējies. Saule jau slīdēja pret vakariem, un šitāda apmiegošanas, viņaprāt,'bija visai aizdomīga. — Saule un siltumiņš vien te diez vai varētu būt pie vainas, — viņš nomurmināja zem deguna. — Ar to lielo koku kaut kas nav lagā. Paskat, gudrinieks, žūžo, ka ne aizklausīties! Nu nē, lika pagaidīt!
Ar pūlēm pietrausies kājās, viņš devās apraudzīt ponijus. Divi bija aizklīduši labu gabalu projām pa taku, un, tos notvēris un atvedis atpakaļ pie pārējiem, viņš piepeši kaut ko sadzirdēja. Vispirms kaut kas smags ieplunkšķinājās ūdenī, un tūliņ kaut kas klusiņām noklakšķēja, itin kā tepat blakus būtu aizkritušas durvis un aizcirsta bulta.
Viņš brāzās uz upmalu. Frodo peldēja ūdeni turpat pie krasta, gara sakne itin kā vilka vai grūda viņu dzelmē, bet Frodo pat nedomāja spirināties pretim. Sagrābis saimnieku aiz čupra, Sems izrāva viņu no saknes apskāvieniem un elsdams, pūzdams izvilka viņu krastā. Frodo tūliņ atžilba un izklepoja no plaušām Ūdeni.
—Zini ko, Sem? — viņš beidzot ierunājās. — Tas nelieša koks mani iegrūda1 . Kad es tev saku! Tā sakne apmetās man apkārt un ievilka mani ūdeni!
— Droši, ka aizsapņojāties, Frodo kungs, — Sems atsaucās. — Diezin vai der tupēt šitādās vietās, kad miegs par varītēm mācas virsū.
—Kur pārējie? — Frodo ievaicājās. — Ka tik ari viņiem nerādās nelāgi sapņi.
Kad viņi apgāja vītolam apkārt, Sems aptvēra, ko pirmiņ dzirdējis noklakšķam. No Pīna nebija ne miņas. Plaisa, pie kuras viņš bija nolicies, stāvēja sakļāvusies gluži kā aizlīmēta. Merijs gulēja kā sprostā — otra plaisa bija sagrābusi viņu ap vidu, kājas rēgojās ārpusē, bet rumpja augšgals bija iežmiegts kā spīlēs.
Frodo un Sems kopīgiem spēkiem sāka dunkāt stumbru vietā, kas bija aprijusi Pinu. Tad viņi izmisīgi raudzīja atplēst vaļā plaisu, kas žņaudza nabaga Meriju. Viss velti.
— Šito nelaimi! — Frodo iekliedzās kā nesamanlgs. — Nu kālab mums te vajadzēja līst? Kaut mēs būtu palikuši turpat Kvikdangā! — Viņš no visa spēka iespēra pa koku, pamatigi sasizdams kāju. Pa vītola stumbru augšup aizskrēja tikko jaušamas trīsas, lapas iešalcās un iečukstējās, tikai tagad itin kā pie sevis noirgodamās.
— Cirvi, Frodo kungs, mēs laikam nebūsim iegādājušies paķert līdzi? — Sems ieprasījās.
—Ir gan tāds maziņš, ko zarus ugunskuram pakapāt, — Frodo atteica, — tikai kur nu te ar tādu…
—Pag, pag! — Sems piepeši attapās. — Uguns gan te derētu!
— Varam pamēģināt, — Frodo piekrita, lielas cerības gan nelolodams. — Ja vien kopā ar koku neizcepinām ari Pinu.
— Nekas, varbūt izdosies apsvilināt šim mizu vai drusku ietramdit, — Sems kaismīgi iesaucās. — Ja nelaidis vaļā, es šo kaut ar zobiem nograuzīšu. — Aizskrējis pie ponijiem, viņš drīz vien atgriezās ar divām krama šķiltavām un cirvīti.
Viņi aši saplūca sausu zāli, savāca izkaltušas lapas, mizas gabalus, salauza žagariņus un sacirta zarus, tad visu sakrāva stumbram otrā pusē, pēc iespējas tālāk no gūstekņiem. Kolīdz
Sems uzšķīla uguni, izkaltusi zāle aizdegās, un gaisā uzšāvās liesmas un dūmi. Iesprakšķējās žagari. Liesmu mēlītes nolaizīja vecā koka kraupaino, sasprēgājušo mizu, izsvilinādamas melnas vātis. Vītols nodrebēja no saknēm hdz pat galotnei. Lapas iešņācās itin kā sāpēs vai niknumā. Merijs griezīgi iebrēcās, un kaūt kur dziļi stumbrā apslāpēti iekliedzās arī Pīns.
— Dzēsiet nost! Dzēsiet nost! — Merijs bļāva. — Citādi, šis saka, pārkniebšot mani uz pusēm!
— Kas? Ko? — Frodo kliedza, joņodams apkārt kokam.
— Dzēs tak nost, esi tik labs! — Merijs lūdzās.
Vītola zari spēji savicinājās. Sacēlās vējš, kas, ieķēries apkārtējo koku zaros, itin kā aizbrāzās uz visām pusēm. Uzmācās sajūta, ka hobiti pašā mierpilnās ielejas vidū iesvieduši akmeni, pāri visam Senmežam likdami aizšalkot dusmu un naida viļņiem. Sems izspārdīja sārtu un nobradāja dzirksteles. Bet Frodo, pats īsti neapjauzdams, kālab tā rīkojas un uz ko maz cer, aizmetās projām pa taku, visā galvā kliegdams: — Palīgā! Palīgā! Glābiet! — Viņš pats savu spalgo kliedzienu tik tikko varēja sadzirdēt, jo to, tikko laistu pār lūpām, noslāpēja vītola saceltais vējš un lapu murdoņa. Uzmācās neglābjams izmisums un apjukums. Frodo vairs nezināja, ko iesākt.
Pēkšņi viņš apstājās. Tā vien šķita, ka kaut kur atskan atbilde. Tikai tālu aizmugure, kur taka skrēja projām uz pašām Senmežā dzīlēm. Apcirties uz papēža, viņš ieklausījās, un — nudien! Tur kāds dziedāja — līksmi, dobji, bezrūpīgi un no visas sirds, taču pagalam nesakarīgi:
—Ramtai, ramtai! Rīdi rādi! Vītoli un oši!
Tumbumbumbum, springu, springu! Trallā, oši droši!
Bombadillums Tumtumtoms dej, tumbumbumbum, koši!
Frodo un Sems stāvēja kā sasaluši, pa pusei cerēdami uz glābiņu, pa pusei gaidīdami atkal jaunas briesmas. Tad nesakarīgā murmulēšana (tāda tā nutlien izklausījās) piepeši pārauga skanīgā dziesmā:
— Ramtai, ramtai, dimdari, čakārnīši, damdari!
Vēja pilni zaru-zari! Dzeņu puikas, namdari!
Aiz kalniņa lejiņā, sidrabiņu mētādama,
Pie lodziņa sēdēdama, zelta matus sukādama.
Gaida daiļā upesmeita, mana karaliene —
Liepu lapa, apiņstiga, rasas ķēniņiene.
Vecais Toms tūliņ būs klāt ar udensrožu nastu —
Dzirdi mani dziedam jau? Deju jau pa krastu!
Ramtai, ramtai, dimdari, čakārniši, trallallā!
Aijā, manu Zeltodziņ! Springu, spriņģu, umpapā!
Vecais vītol sirmā galva, nost no takas trausies!
Saule mērcē meža galus, nav man vaļas, klausies!
Bombadilu Toms steidz pārnest ūdensrožu nastu.
Ramtai, ramtai, umpapā! Deju jau pa krastu!
Viņi klausījās kā apburti. Vējš noklusa. Lapas atkal rāmi karājās nekustīgajos zaros. Dziesma atsākās no jauna, un tad virs niedrēm taciņas likumā palēkdamās un diedama piepeši iznira veca, nospeķota gardibene ar pašā augšā iespraustu zilu, plīvojošu spalvu. Cepure palēcās vēlreiz, un zem tās parādijās cilvēks. Vismaz pēc tāda tas izskatījās. Visādā ziņā par daudz liels un smags, lai būtu hobits, lamzakam gan drusku par siku, tomēr troksni sacēla gluži kā šie, — sita pret zemi prāvos, dzeltenos zābakos ieautās druknās kājas un cauri zālei lauzās tīri vai kā govs pie dzirdināmās siles. Mugurā viņam bija zils apmetnis, vaigi un zods noauguši ar kuplu, rūsganu bārdu, acis staroja zilas un spožas, seja — plata un sārta kā gatavs ābols, tikai savilkusies simt smieklu krunciņās. Rokās viņš turēja lielu lēpju lapu, uz kuras gluži kā uz paplātes grēdojās kaudzīte baltu ūdensrožu.
— Palīgā! — Frodo un Sems iesaucās vienā balsi un metās viņam klāt, rokas vicinādami.
—Kušu, kušu! Rāmi, lēnām! — vecais virs iesaucās, brīdinoši pacēlis roku, un abi hobiti apstājās kā zemē iemieti. — Nu re, šitā, knēvelīši, kurp tad jūs tā skrejat, abi tiri vai bez elpas? Kas tad jumsim lēcies? Vai jūs zināt, kas es esmu? Bombadilu Toms. Stāstiet laukā, kas par ķezu! Tomam jāsteidz mājup. Nesaņurciet ūdensrozes!
— Manus draugus saķēris vītols! — Frodo aizelsies izdvesa.
— Merija jaunkungs iekniebts plaisā! — Sems sauca lidzi.
— Ko jūs sakāt! — Toms Bombadils salēcās. — Vai patiesi? Sirmais vitolvecis? Nu, ja tik vien tur tās bēdas, varu nākt jums talkā. Tūliņ viņam uzdziedāšu, vecam čakārnītim. Ja vēl strādās negantības, sasals tīri ragā. Uzdziedāšu — notrūks saknes, piedziedāšu vētru. Ak tu, vītol, sirmā galva!
Uzmanīgi noguldījis ūdensrozes zālē, viņš steidzās pie koka. No plaisas vairs rēgojās tikai Merija kāju pirksti — pārējais bija ievilkts vītolam vēderā. Toms pieliecās pie paša stumbra un klusiņām iedziedājās. Vārdus sadzirdēt nevarēja, bet Merijs sarosījās un sāka spārdīties. Toms palēca malā un, nolauzis žagaru, iecirta ar to vītolam pa sāniem. — Vītol, vecā, sirmā galva, vai reiz atlaidīsies? — viņš iesaucās. — Kas tev prātā, niķubunte? Kamdēļ nesnaud mierā? Staipi saknes dziļi zemē, kur tek gardas sulas, sadzeries līdz zaru galiem, bet pēc tam — pie miera! Klausi Bombadilu Tomu! — Tad viņš saķēra Merija kājas un rāva gūstekni laukā no plaisas, kas piepeši vērās vaļā.
Ar varenu krakšķi vaļā atsprāga arī otra plaisa, un no tās ar joni izlidoja Pins, itin kā dabūjis spērienu pa pēcpusi. Un tūliņ abas plaisas atkal ar blīkšķi aizcirtās. Vītols notrīsēja no saknēm līdz pat galotnei, un iestājās pilnīgs klusums.
— Paldies! — hobiti cits caur citu tencināja.
Toms Bombadils sāka smieties kā kutināts. — Tagad šitā, knēvelīši! — viņš aprimies sacīja un pieliecās, lai varētu ielūkoties viņiem sejā. — Nāksiet manim līdzi! Pacienāšu jūs ar kreimu, baltmaizi un sviestu, klātu būs vēl šūnu medus. Zeltodziņa gaida. Izrunāsim visu vēlāk, kad būs māgas pilnas. Tagad kājas ņemiet plecos, iesim naigi, naigi! — To teicis, viņš paķēra savas ūdensrozes un, aicinoši pamājis, palēkdamies aizdancoja pa taku uz austrumiem, atkal uzņēmis savu skaļo un nesaprotamo dziesmu.
No pārsteiguma un atvieglojuma gluži mēmi, hobiti metas viņam nopakaļ, cik naski vien jaudādami. Taču tik un tā netika lidzi. Pēc brīža viņi jau izrādījās bezcerīgi atpalikuši, Toms vairs nebija saskatāms, un ari viņa dziesma skanēja aizvien tālīnāka un vārāka. Bet tad piepeši atkal ar joni pieņēmās spēkā, un hobiti sadzirdēja:
*
— Springu, springu, knēveliši, Klūdziņai gar malu!
Toms nu steigsies, aizdegs sveces, lai redz ceļam galu.
Laukā krēsla biezē? Nieki! Soļojiet tik braši
Turp, kur melnā tumsā vidēs durvis vaļā plaši
Un no dzeltenzelta rūtim silta gaisma plūdis!
Prom no ceļa, alkšņi melnie! Vītols neiegrudīs
Jūs vairs postā! Saknītes un pazarītes, raugi,
Tomam klausa. Ramtai, ramtai! Mēs jūs gaidām, draugi!
Tas ari bija viss. Teju tUliņ saule aiz muguras nogrima aiz koku galiem. Atmiņā nevilšus atausa Brandaviņa, kad tās viļņos rotājas vakara saules slīpie stari, un Brašavas logi, kad tie cits pēc cita iemirdzas mijkrēsli. Pār taku milzu ēnas meta melni, draudīgi koki un zari. Virs upes sāka celties un vērpties balta migla, kas, taustīdamās pāri koku saknēm, līda augšup krastā. Pat no zemes turpat zem kājām augšup virmoja biezējoši garaiņi un tūliņ sakusa ar mijkrēsli, kas biezēja arvien tumšāks.
Taka vairs teju nebija saskatāma, un kaulos smeldza nogurums. Kājas šķita vai ar svinu pielietas. Tepat blakus krUmos un niedrājā kaut kas aizdomīgi iečabējās, un, pacēluši skatu pret pelēcīgajām debesim, hobiti manīja no upes otra krasta un mežmalas cauri mijkrēslim pretim glūnam melnus červeļainus, mezglainus viepļus. Aizvien ciešāk uzmācās sajūta, ka tā nevar būt īstenība, ka viņi soļo pa murgainu sapni, no kura atmosties nav cerību.
Kad kājas jau teju atsacījās klausīt, hobiti pamanīja, ka celiņš pamazām ved kalnā. Klūdziņa iemurdējās un iešalcās. Tumsā balti paspīdēja putas — tur čaloja Udenskritumiņš. Tad mežs piepeši beidzās, un ari migla atkāpās. Senmežs palika aiz muguras, un priekšā pavērās plaša nora. Upe, kas še bija pavisam sīka un žigla, līksmi tecēja pretim, burbuļus mētādama un sijādama gaismu, ko meta zvaigznes, kas jau mirdzinājās melnajās debesis.
Zāle zem kājām bija mīksta un īsiņa, it kā nesen pļauta. Senmežā mala šķita gludi apcirpta un ieskāva noru gluži kā dzīvžogs. Tagad taka priekšā vīdēja plata un labi saskatāma, gar malām izlikta ar akmeņiem. Tā uzvijās zālainā pakalnā, kas trūcīgajā zvaigžņu gaismā balsnīja pavisam pelēks, un uzkāpuši pakalna galā, hobiti tālāk, nākamajā nogāzē, ieraudzīja mirdzi- nāmies gaišus namiņa logus. Taciņa noskrēja ieleja un tad atkal mīksta un gluda steidzās kalnup, uz gaismiņu pusi. Pēkšņi atvērās durvis, un tumsu pāršķēla plats zeltainas gaismas stars. Te nu bija Toma Bombadila māja — aiz kalniņa lejiņā. Aiz tās slējās kaila klints krauja, bet vēl tālāk austrumu pamalē tum- snēja Kapukalni.
Visi sasparojās — gan hobiti, gan poniji. Puse gurduma un baiļu jau bija kā ar slotu aizslaucītas. — Ramtai, ramtai! Trallallā! — pretim plūda dziesma.
— Springu, springu, knēveltši! Ramtai, trallallā!
Hobiti ar kumeliņiem! Nāciet istabā!
Nu mēs krietni ciemosimies! Uzdziedāsim koši!
Un tad, iešķindēdamās kā sidraba zvārgulītis, iedziedājās otra tikpat dzidra un skanīga balss — jaunavīga un mūžsena kā pats pavasaris, kā skaidrs strauts, kas no rīta saules apspīdētas kalna galotnes pārgalvīgi brāžas lejup vēl nakts tumsas pielietajā ielejā:
— Dziedāsim un diesim mēs! Nāciet iekšā droši!
Lai skan dziesma saulei, miglai, mākoņgrēdām augstām.
Zvaigznēm, debess jumam plašam, mēness bālām plaukstām,
Zaļam koka pumpuram un rasas lāsēm smilgās,
Vejiem kalnu galotnēs un mežiem tālēs zilgās.
Niedrēm, ūdensrozēm baltām, viršiem, strautiem, silam,
Upes meitai Zeltodziņai, vecam Bombadilam!
Un līdz ar dziesmas pēdējiem vārdiem hobiti, zeltainas gaismas apmirdzēti, nonāca pie Toma Bombadila mājas sliekšņa.
*