Pārkāpuši pāri platajam akmens slieksnim, četri hobiti apstājās kā zemē iemieti un samiedza acis. Viņi stāvēja iegarenā, pazemā istabā, ko apgaismoja pie griestu sijām piekārti lukturi, bet uz tumša, pulēta koka galda spoži dega vesels lēvenis garu, dzeltenu sveču.
Istabas viņā galā krēslā sēdēja sieviete. Viņas garie, zeltainie mati viļņos slīga lejup pār pleciem, tērps bija zaļš — meldru jauno dzinumu liegajā zaļganumā —, bet josta no zelta, izkalta kā Irisu ziedu virtene un izrotāta ar gaišzilām neaizmirstulīšu actiņām. Visapkārt uz grīdas zaļos un brūnos māla traukos peldēja ūdensrozes, tā ka daiļava itin kā sēdēja ezera tronī.
— Nāciet iekšā, mīļie ciemiņi! — viņa ierunājās, un hobiti tūliņ noprata, ka tā ir tā pati dzidrā balss, ko viņi pirmiņ bija dzirdējuši dziedam. Visi bikli paspēra pāris soļus dziļāk un ņēmās zemu klanīties, juzdamies visai pārsteigti un apjukuši — tā droši vien justos ikviens, kurš, pieklaudzinājis pie būdiņas durvīm, lai palūgtu malciņu Ūdens, uz sliekšņa ieraudzītu daiļu elfu princesi smaržīgu puķu tērpā. Taču, iekams hobiti spēja bilst kaut vārdu, viņa pietrūkās kājās, viegla kā pūka pārlēca pāri ūdensrožu traukiem un smiedamās traucās viņiem klāt, bet maigi zaļais tērps, viņai skrienot, klusi šalca kā vējš upes krasta ziedu pļavās.
— Nāciet vien, mīļie! — viņa aicināja, saņemdama Frodo roku. — Smejiet un līksmojiet! Es esmu Zeltodziņa, upesmeita.
Tad, viegliem soļiem aiztecējusi līdz slieksnim, viņa aizvēra durvis, nostājās pret tām ar muguru un izpleta baltās rokas. — Lai nakts paliek lauka! — viņa teica. — Jo jums laikam vēl aizvien bail no miglas un koku ēnām, un dziļūdens, un visa, kas nav piejaucējams. Nebīstieties nenieka! Jo šovakar jūs esat zem Toma Bombadila jumta.
Hobiti raudzījās uz Zeltodziņu, pārsteiguma ieplētuši acis, bet viņa smaidīdama noskatīja viesus visus pēc kārtas.
— Daiļā kundze! — Frodo pēdīgi ierunājās, samanīdams sirdi iepukstamies neizprotamā priekā. Tieši tādā pašā pusnemaņā viņš reiz bija stāvējis, aizklausījies elfu balsīs, taču tagad burvība bija pavisam citāda — aizgrābtība nebija tik pārpasaulīgi sāpīga, toties daudz dziļāka un tuvāka vienkārša mirstīgā sirdij, brīnumaina, tomēr nepavisam ne svešatnīga. — Daiļo saimnieci — viņš atkārtoja. — Nu es saprotu to prieku, kas strāvo no dziesmām, ko dzirdējām.
Brinumdaiļā ūdensmeita, upes karaliene —
Liepu lapa, apiņstiga, rasas ķēniņiene!
Tev pavasaris, vasara un atkal ziedons palo!
Tev vējiņš šūpo ziedu zvanus, krācēs smiekli čalo!
Te nu viņš pēkšņi pieklusa un sastomījās, pats pagalam izbrīnījies par vārdiem, kas plūda pār lūpām. Bet Zeltodziņa tikai smējās.
— Laipni lūdzu! — viņa sacīja. — Man nebija ne jausmas, ka dalienieši ir tik daiļrunīgi. Bet redzu, ka esi draugos ar elfiem — tev acis staro un balsī šķind zvārgulīši. Nevaru vien nopriecāties, ka esam satikušies! Tagad sēdieties un gaidiet namatēvu! Viņš
drīz būs klāt, kolīdz būs aprūpējis jūsu nokausētos lopiņus.
Hobiti ar labpatiku atkrita zemos krēslos ar meldru pinuma sēdekļiem, bet Zeltodziņa rosījās pie galda, un viesi no viņas ne acu nenovērsa, jo slaikā stāva līganās kustības viņu sirdi pildīja ar klusu prieku. Kaut kur laukā skanēja dziesma. Ik pa brīdim starp visiem "ramtai, ramtai" un "rīdi, rādi", un "dirndaru, dam- daru" hobiti samanīja atkārtojamies vārdus:
— Līksms prāts un jautra oma — tāds ir vecais Bombadils!
Zābaki tam zeltā spižo, kamzolītis koši zils.
— Daiļo saimnieci — Frodo pēc laiciņa ierunājās. — Saki, ja vien mans vaicājums nav pagalam muļķīgs, kas īsti ir Toms Bombadils?
— Viņš ir tāds, — Zeltodziņa smaidot atsaucās, uz brīdi rimusi rosīties.
Frodo neizpratnē ieplēta acis.
— Tāds arī ir, kāds jums acu priekšā, — viņa paskaidroja. — Mežu, Ūdeņu un kalnu saimnieks.
—Tātad viņam pieder visa šī savadā zeme?
— Nē, kur nu! — Zeltodziņas smaids izdzisa. — Tā nu gan būtu smaga nasta, — viņa klusiņām teica, itin kā sarunātos pati ar sevi. — Koki, zāle, puķes un viss pārējais, kas no zemes aug vai zemē dzīvo, pieder tikai paši sev. Bet Toms Bombadils ir saimnieks. Itin neviens nevar turēt līdzi vecajam Tomam, kad tas, diena vai nakts, brien pa mežu, upēm un ezeriem vai rāpjas kalnu galotnēs. Viņam ne no kā nav bail. Toms Bombadils ir saimnieks.
Atvērās durvis, un tur nu viņš bija. Cepures viņam galvā vairs nebija, un kuplajos, rūsganajos matos rotājās rudenīgu lapu vainags. Ar platu smaidu uz lūpām viņš devās pie Zeltodziņas un saņēma viņas roku.
— Rau, kur daiļā upesmeita, mana karaliene! — viņš teica, pamezdams ar galvu hobitiem. — Rau, kur mana Zeltodziņa, visa zaļā sidrabā, puķu jostu apjozusies! Vai ir viss jau galdā likts? Redzu kreimu, redzu medu, sviestu, maizi, pienu, sieru, lauka zāles, meža ogas. Vai būs gana vēderam?. Vai jau postas vakariņas?
— Ir, ir, — Zeltodziņa atsaucās, — bet viesi gan vēl laikam nebūs saposušies.
Toms sasita rokas un iesaucās: — Ak tu, Tomiņ, caurā galva! Knēvelīši nokusuši, purvus, mežus bradādami! Nāciet, mīlīši, nu šurpu, Toms jūs drusku atveldzēs! Noskalosiet puteklīšus, nomazgāsiet gurdumu. Lieciet malā dubļu drānas, izsukājiet ērkuļus!
Toms pavēra durvis, un hobiti devās viņam nopakaļ pa īsu gaitenīti, tad ap stūri. Tur bija zema istabiņa ar slīpiem griestiem (pēc visa spriežot, mājas ziemeļgalā izbūvēta jumtistabiņa). Gludās akmens sienas teju no vienas vietas klāja zaļi paklājiņi un dzelteni aizkariņi, un plātnēm izliktā grīda bija noklāta ar tikko plūktiem zaļiem meldriem. Gar vienu sienu uz grīdas bija sapostas četras mīkstas, ar baltām segām pārklātas guļvietas. Pie pretējās stāvēja gars sols, nokrauts ar lielām māla mutes bļodām, un turpat blakus brūnas krūkas, līdz malām pilnas ar ūdeni — cita ar aukstu, cita ar gluži verdošu. Un pie katras gultiņas gaidīja mīkstu, zaļu čībiņu pāris.
Necik ilgi, hobiti jau nomazgājušies un spirgti sēdēja pie galda — pa divi katrā pusē, bet Zeltodziņa un saimnieks iekārtojās katrs savā galda galā. Maltīte bija ilga un jautra. Lai arī izbadējušies hobiti eda katrs par sešiem, visa pietika pārpārēm. Kausos, kā rādījās, bija iepildīts skaidrs Ūdens, taču tas ielīksmoja sirdi gluži kā vīns un atraisīja mēli. Drīz vien ciemiņi attapās, ka dzied vienā dziedāšanā, itin kā dziedāšana vestos vieglāk un pašsaprotamāk nekā runāšana.
Pēdīgi Toms un Zeltodziņa piecēlās un mudīgi nokopa galdu. Viesiem viņi lika sēdēt mierā, un hobiti tika satupināti ērtākos krēslos ar kāju soliņiem, uz kuriem atpūtināt nogurušās pēdas. Turpat priekšā plašā kamīnā kurējās uguns, izplatīdama saldu smaržu, itin kā kurtuvē butu salikta ābeles malka. Kad viss bija noridāts, Toms nodzēsa visus gaismekļus, atstādams degam tikai vienu lukturi un vēl pāris sveču kamīna ieritī. Tad ar sveci rokā viņiem klāt pienāca Zeltodziņa un katram novēlēja labu nakti un saldu dusu.
— Tagad guliet mierīgi, — viņa teica, — līdz ritam! No nakts trokšņiem nebīstieties! Jo še pa logiem un durvīm iekšā tiek vien mēnesnīca, zvaigžņu gaisma un kalnu vējš. Labu nakti! — Un šalkodama, vizēdama viņa izgāja no istabas. Viņas soļi aizskanēja kā nogāzes strautiņš, kad tas nakts klusumā urdz pāri vēsiem akmeņiem.
Toms kādu laiku sēdēja klusēdams, bet hobiti visi kā viens raudzīja saņemt dūšu, lai pavaicātu vismaz daļu no tā, ko dedzīgi bija vēlējušies izdibināt vēl pie vakariņu galda. Uzmācās miegs. Beidzot Frodo ierunājās:
—Vai tu, saimniek, dzirdēji, kad saucu, vai arī nejauši pagadījies klātu?
Toms sakustējās, itin kā uzmodināts no jauka sapņa. — Ko? Vai dzirdēju, ka sauci? Nedzirdēju it neko — dziedāju tak visā galvā. Patrapījos netīšām, lai gan ko tu vari zināt… Nebiju tā iecerējis, tomēr jūs jau gaidīju. Padzirdējām tādas runas, zinājām, ka nākat šurp. Nopratām, ka būsit lejā tikuši pie Klūdziņas — ej, kur gribi, tikai turpu aiztek visas taciņas. Vecais vītols, sirmā galva, piedzied itin visus klāt, kur nu maziem knēvelīšiem izsprukt sveikā akurāt! Jā, bet Tomam tur bij darbiņš — tādu nedrīkst malā mest. — Viņš noklanīja galvu, it ka atkal būtu samiegojies, tomēr runāja vien tālāk, tikai tagad jau klusi dziedādams:
— Man tur bija darbiņš darāms — ūdensrozes sagādāt, Zaļi baltos ūdens ziedus Zeltodziņai uzdāvāt,
Paglābt tos no ziemas baltas, sniegotas un garas.
Aiznest upesmeitas namā, kur nav salam varas.
Katru mīļu atvasaru kajas mani nes
Turp, kur meža ezers šūpo viļņu šūpoles.
Tur tie pirmie vaļā veras, tur tie zied vēl salā,
Upesmeitu es tur radu sēžam ūdens malā, —
Daiļo Sidrabzeltodziņu pinam meldru kroni…
Sen tas bij, bet sirds mums abiem salēcās ar joni!
Viņš pavēra acis, un tās piepeši iemirdzējās dzidri zilas.
— Tā jums izgadījās laime, mīļie knēveltši,
Jo tik drīz vairs nedošos uz mežezeru tīši — Varbūt tikai pavasara atkal speršu kāju
Turp, kur garām iznāk iet gar Vītolveča māju. Tagad tikai ziemas galā mēs ar Zeltodziņu Diesim lejup skaloties ar palu ūdentiņu.
Viņš no jauna apklusa, taču Frodo nespeja novaldīties, ne- pavaicājis vēl kaut ko, par ko ziņkārē vai degtin dega.
— Saimniek, — viņš palūdza, — pastāsti par Vītolveci. Kas viņš tāds ir? Man nekad nav nācies par ko tādu dzirdēt.
—Nē, nevajag! — Merijs un Pins iesaucās vienā balsi, piepeši salēkušies kā dzelti. — Tikai ne tagad! Labak no rīta!
—Tiesa gan! — Toms piebalsoja. — Nu laiks pie miera. Labāk sargāt ausis tad, kad melnas ēnas klīst pār zemi. Nogaidīsim rīta gaismu. Liecieties nu mikstās cisās, nebīstieties nakts un tumsas! Nebaidieties Vītoliņa — viņš man vecs un sirms, un auša! — Un, izdzēsis lukturi, viņš paņēma katrā roka pa svecei un izvadīja viesus laukā no istabas.
Cisas un spilveni patiesi bija mīksti kā dūnas, un segas bija no baltas, siltas vilnas. Tik tikko ielikušies mīkstajās gultās un pārvilkuši pari vieglās segenītes, hobiti ieslīga saldā miegā.
Dziļā naktī Frodo sapnī redzēja tumsu. Tad uzausa jauna mēness sirpis. Tā vārā gaisma apspīdēja melnu klinti, kurā mel- nojās plaša velve — itin kā vārti. Frodo itin kā pacēlās gaisā, un no augšas redzēja, ka lokveida klints siena ir kalnu grēda, kas ieskauj līdzenumu, bet līdzenumam pašā vidu slējās smaila akmens celtne, tāds kā tornis, tomēr nevis tīši bUvēts, bet itin kā pats no zemes izaudzis. Pašā torņa galā stāvēja cilvēks. Austošais mēness vienubrīd itin kā apstājās viņam virs galvas, un mēnesnīcā ievizējās vēja pluinītas sirmu matu šķieznas. No torņa pakājes augšup cēlās baigas klaigas un vilku gaudas. Piepeši mēnesi uz brīdi aizklāja ēna — it kā milzu spārni. Cilvēks pacēla rokas, un no viņa zižļa debesīs aizzibsnija gaismas strēle. Lejup šāvās varens ērglis un aiznesa cilvēku padebešos. Balsis lejā iekaucās, un vilki nokņadzināja zobus. Iešalcās spēcīga vēja brāzma, līdzi atnesdama pakavu klaboņu — aulekšiem, aulekšiem arvien tuvāk, kaut kur no austrumiem. — Melnie jātnieki! — Frodo atskārta, uztrūkdamies no miega. Ausīs joprojām dimdēja pakavi. Frodo ieprātojās, vai viņam maz kādreiz pietiks dūšas atkal spert kāju ārpus šim drošajām akmens sienām. Viņš gulēja kā sastindzis, ieklausīdamies tumsā, taču nebija dzirdams itin nekas, un pēc laiciņa viņš pagriezās uz otriem sāniem un atkal iegrima miegā vai citā sapnī, ko pamodies vairs neatminējās.
Blakus klusi šņakuļoja Pīns, bet tad, sazin ko nosapņojis, sakustējās, nogrozījās un ievaidējās. Tad viņš pamodās vai arī nosapņoja, ka pamodās, un tumsā sadzirdēja to pašu skaņu, kas bija iztrūcinājusi viņu no miega: tipu tapu, čiks, itin kā vējā krakšķētu zari, ar žagaru pirkstiem grābādamies un skrāpēdamies gar sienām un logu. Skripu, skrapu, čiks. Tā vien likās, ka māju apstājuši vītoli, un piepeši uzmācās briesmīga doma, ka viņš guļ nevis mājā, bet vītolam vēderā un atkal dzird koka baigo, izsmejošo čīkstošo balsi. Pīns pietrūkās sēdus, sataustīja mīkstos spilvenus un atvieglots nolikās garšļaukus. Ausīs ieskanējās mierinošie vārdi: — Nebaidieties nenieka! Guliet mierīgi līdz rītam! No nakts trokšņiem nebīstieties! — Un viņš atkal iemiga.
Merija rāmajos sapņos šalkoja un burzguļoja ūdens — tas strāvoja lejup, lējās un gāzās, līdz visapkārt mājai pletās melns, bezgalīgs ezers. Ūdens guldzēja turpat aiz sienas un lēnītiņām, taču neapturami cēlas arvien augstāk un augstāk. — Noslīkšu! — viņam prātā pazibēja doma. — Tas uzies kādu plaisu, ieplūdis iekšā, un es noslīkšu. — Viņš sāka grimt mīkstās, glumās dūņās, pietrūkās un samanīja kāju atduramies pret auksto akmens grīdu. Tad, atjēdzies, kur atrodas, viņš no jauna apgūlās. Itin kā ausīs skanēja vai atmiņā atausa vārdi: — Še pa logiem un durvīm iekšā tiek vien mēnesnīca, zvaigžņu gaisma un kalnu vējš. — Aizkaru sakustināja liega vēja pūsmiņa. Merijs uzelpoja un atkal ieslīga miegā.
Sems no rīta neko neatminējās, jo cauru nakti gulēja kā bluķis, ja vien bluķi guļ tikpat saldi.
Rīta gaismā visi četri reizē pamodās. Toms rosījās pa istabiņu, svilpodams kā strazds, un, padzirdējis hobitus sakustamies, sasita plaukstas un iesaucās: — Ramtai, ramtai, mīlulīši! — Viņš atrāva vaļā dzeltenos aizkarus, un atklājās, ka aiz tiem abās gala sienās ierīkoti logi — viens raudzījās uz rītiem, otrs uz vakariem.
Visi četri pielēca kājās mundri un labi atpūtušies. Frodo aizjoza pie austrumpuses loga. Aiz tā, kā izrādījās, bija sidrabainas rasas pielijis dārziņš. Viņš tā kā domāja tur ieraudzīt melnu, pakavu nospiedumu izraibinātu zemi, taču turpat pie palodzes slējās kāršu pupu biežņa, bet aiz tās pret rīta debesīm vidēja pelēka kalna virsotne. Rīts bija blāvs — austrumos aiz gariem, sārti apmalotiem mākoņiem, kas pamalē staipījās kā saslapušas vilnas šķieznas, zeltojās rītausma. Debesis solīja lietu, taču gaisma teju acu priekšā pieņēmās spēkā, un zaļajās, pie- mirkušajās lapās koši iemirdzējās sarkanie pupu ziedi.
Pīns pa rietumlogu vērās miglas jūrā. Senmežs nebija redzams. Tā vien šķita, ka tur dziļ.i lejā grēdojas līgans mākoņu kalns. Milzīgajā pelēkajā blāķī bija iegrauzusies tāda kā grava vai plaisa, virs kuras migla bija sapluinīta verpetēs un kumšķos, — tur līkumoja Klūdziņa. Pa kreisi no kalna lejā skrēja strauts, pagaisdams baltajos vālos, turpat aiz loga dobēs ziedēja puķes, aiz tām vijās apcirpts dzīvžogs, bet vēl tālāk plājās sidrabainas rasas pielijuši pļava. No vītoliem nebija ne miņas.
— Labu ritu, mīļie draugi! — skaļi sauca Toms, atgrūzdams austrumlogu plaši vaļā. Tūliņ iekšā iebrāzās spirgta dvesma, līdzi nesdama lietus smaržu. — Saule, spriežu, šodien lejup raudzīsies ar pusactiņu. Izspriņgojos kalnu ārēs jau no paša agra rīta, izostļju vēja dvašu, palūkoju miklo zāli, mākoņus un padebešus. Izdziedājos te zem loga — modināju Zeltodziņu, taču maziem knēvelīšiem derēja vēl drusku miega. Nakti, tumsā sa- tramditi, lai vien gaida krietnu gaismu! Ramtai, ramtai, rīdi, rādi! Tagad miegu dzeniet projām! Dzeniet projām tumsas trokšņus! Ramtai, ramtai, springu, springu! Augšā, augšā, knēvellši! Nāksit žigli — atradīsit kambarīti brokastiņu. Tūļas dabūs tikai zāli, žagarus un lietutiņu!
Lieki piebilst — ne jau tāpēc, ka Toma vārdus būtu ņēmuši nopietni — hobiti pie brokastīm bija klāt kā naglas un nosēdēja ilgi un pamatīgi, līdz noēda gandrīz visu, kas bija galdā likts. Toms un Zeltodziņa tikmēr noņēmās paši ar saviem darbiem. Toms rosījās pa namiņu, dārdinādamies pa virtuvi un dimdinādams augšā lejā pa kāpnēm, viņa dziesma skanēja drīz tepat, drīz pagalmā. Pa istabas rietumlogu pavērās skats uz kūpošas miglas pilno ieleju, un tas stāvēja plaši vaļā. No niedru jumta lejup lāsoja miklums. Pirms vēl hobiti bija tikuši galā ar brokastīm, mākoņi savilkās pelēkā vienlaidus padebesi, un iešalcās rāms lietutiņš, Senmežam aizklādams priekšā necaurredzamu šķidrautu.
Kamēr viņi vērās laukā pa logu, virs galvas ieskanējās Zelt- odziņas liegā, skaidrā dziesma, itin kā plūdinādama lietu lejup no mākoņiem. Vārdi gandrīz nebija saklausāmi, taču hobiti nešaubīgi noprata, ka tā ir lietus dziesma, mīlīga kā vasaras gāzmas, kas lejas pār izkaltušiem pakalniem, un tā stāstīja par upi, kas aizsākas no avotiņa augstu kalnos un mēro tālu ceļu uz jUru. Hobiti klausījās kā apburti, un Frodo dziļi sirdi priecājās, pateikdamies liktenim par lietu, kas ļāva novilcināt promiešanas bridi. Doma par tālāko ceļu smagi nospieda viņa prātus jau kopš paša rīta, taču tagad viņš sprieda, ka šodien tālāk doties vēl neiznāks.
No rietumiem iegriezās padebešu vējš, sagruzdams blāķos vēl smagākus lietus mākoņus, kas izvirda savu nastu pār Kāpu- kalnu kailajām virsotnēm. Lietus gāza kā ar spaiņiem, visapkārt viss pludot pludoja. Nostājies pie vaļā durvīm, Frodo noraudzījās, kā baltā, kaļķainā taciņa pārvērtās pienainā upītē, kas burzguļodama brāzās lejup pa piekalniti. Ap namiņa stūri diedams un rokas vicinādams, it kā lietus aizkaru savā ceļā pašķirdams, parādījās Toms Bombadils, un nudien — pāri slieksnim viņš istaba ielēca gluži sauss, tikai zābakus sabridis. Tos viņš noāva un nolika pie kamīna, tad nosēdās pašā lielākajā krēslā un saaicināja hobitus pulciņā.
— Zeltodziņai šodien lielā mazgāšana, skalošana, — viņš paskaidroja, — katru gadu ap šo laiku viņai rudens tīrīšana. Hobitiem būs ceļš par slapju — lai nu atpūtina kājas, kamēr var! Bet mēs te, mājās, sarīkosim stāstu dienu, parunāsim, pamēļosim. Klau, es zinu stāstu vienu…
Un viņš izstāstīja hobitiem ne vienu vien brīnumainu stāstu — dažbrīd itin kā dudinādams pats sev bārdā, bet tad piepeši uzšķildams spoži zilu skatu no kuplo uzacu apakšas. Itin bieži viņa stāsts pārauga dziesmā — tad Toms pielēca no krēsla un ņēmās diet pa istabu. Viņš stāstīja par bitēm un ziediem, par koku gaitām, par Senmežā brīnumainajiem iemītniekiem, par visādām briesmām un jaukumiem, par visu, kas draudzīgs un baigs, cietsirdīgs un vēlīgs, par kazenāju audzēs dziļi apraktiem noslēpumiem.
Un klausīdamies hobiti sāka izprast, kā dzīvo Senmežs, un sevi ieraudzīja gluži kā nelūgtus ciemiņus, kas ielīduši svešā mājā. Stāstos tā vai citādi, bet ik pa brīdim parādījās Vītolvecis, un nu Frodo par viņu dabūja zināt gana .daudz, lai klusībā tencinātu likteni, jo teiksmas nebija no tām jaukākajām. Toma vārdos koki atklājās līdz pašiem serdes dziļumiem, viņš stāstīja, ko koki domā un jūt, un to domas nereti bija pagalam tumšas un svešādas, pilnas naida pret tiem, kas klīst pa zemes virsu, kur ienāk prātā, grauzdami, kozdami, lauzdami, cirzdami un dedzinādami, — pret postītājiem un varmākām. Senmežs savu vārdu bija godam pelnījis, jo patiesi bija ļoti vecs, saglabājies vēl no plašajiem pirmlaiku mežiem. Un te vēl aizvien mita koku vectēvu tēvi, novecodami tikpat gausi kā kalni un akmeņi un kavēdamies atmiņās par laikiem, kad kokiem piederēja pasaule. Gadu simti un tūkstoši viņos bija iesvēluši lepnumu un neizsmeļamu gudrību, un arī ļaunumu. Bet pats bīstamākais bija Dižvītols — serde viņam bija satrupējusi, taču spēks ar gadiem bija tikai vairojies, un Vītols bija viltīgs, un vēju pavēlnieks, un viņa dziesma un domas caurstrāvoja visu mežu Klūdziņas abos krastos. Vītola sirmais, izslāpušais gars iezīdās dziļi zemē, aiztaustīdamies visapkārt kā smalks sakņu tīmeklis, un pa neredzamiem zaru pirkstiem aizvilkās uz visam pusēm pa gaisu, līdz dižveča vara krita teju viss Senmežs no Zaļmūra līdz pat Kāpu- kalniem.
Tad Toma stāsts piepeši izmetās no meža laukā un palēkdamies aizdevās augšup pa strautiņa ūdeņiem, pāri mutuļojošām krācēm, oļiem, pusdrupušām klintim, kur liesā zālītē zied sīkas puķītes, un pa miklām, drēgnām aizām pēdīgi aizklīda līdz Kapukalniem. Viņi klausījās par Lielajiem kapukalniem, ar zāli noaugušajiem kurgāniem, par akmens krāvumu kroņiem kalnu virsotnēs un pakajes dziļajām ielejām. Tur blēdamas bariem klīda aitas. Tur slējās zaļi apsūnojuši mūri un citi — balti kā sniegs. Tur augstu kalnos vidēja cietokšņi. Tur cīnījās sikvalstiņu ķēniņi, un Saule, vēl pašā jaunības plaukumā, meta ugunīgi sarkanus atspīdumus uz viņu tikko kaltajiem, alkatības pilnajiem vara zobeniem. Tur bija uzvara un sakāve, torņi sabruka, cietokšņi nodega līdz krāsmatām, un debesīs pacēlās liesmu mēles. Uz mirušo ķēniņu un ķēniņieņu katafalkiem stāvgrūdām grēdojās zelts, un tiem virsū tika sarakti kurgāni, un aizdarijās akmens durvis, un visu augdama pārklājā zāle. Kādu laiku tur ganīdamās vēl klīda aitas, bet drīz vien kalnos atkal vairs nebija nevienas dzīvas dvēseles. No tāliniem ēnu laukiem atlīda tumsa, un kauli kurgānos sakustējās. Kapukalnu nešķīsteņi klida pa ielejām, gredzenus aukstajos pirkstos klinkstinādami un vējā žvadzinādami zelta ķedes. Akmens bluķu krāvumi mēnesnīcā ņirdza pretim kā puslūzuši zobi.
Hobiti notrīsēja. Pat Dalienā klīda runas par Kāpukalnu rēgiem tur, viņpus Senmežā. Taču šādos stāstos neviens hobits no laba prāta vis neklausījās, pat ne omulīgi tupēdams pie kamīna teju vai otrā pasaules malā. Visi četri piepeši atminējās to, ko šis priekpilnais nams bija licis piemirst — Toms Bombadils dzīvoja tur, kur šie baisie kalni bija teju ar roku sasniedzami. Viņi aizdomājās un sāka neveikli didities, cits uz citu šķielēdami.
Atkal uztaustījuši stāsta pārtrūkušo pavedienu, hobiti atklāja, ka Toms nu ieklīdis pavisam savādos laukos, ko viņi nedz atminējās, nedz spēja iztēloties, — par laikiem, kad pasaule bijusi plašāka un jūras apskalojušas visu rietumkrastu, un Toma dziesma devās aizvien senākā un senākā, zvaigžņu apmirdzētā pagātne, kad pa zemi staigājuši vien elfu senči. Tad viņš piepeši apklusa un nokāra galvu, itin kā būtu ieslīdzis miegā. Hobiti sēdēja klusi un nekustēdamies, gluži kā burvības varā, un tā vien šķita, ka Toma vārdi ir aizgainijuši vēju, izsusinājuši mākoņus, diena apstājusies, no rītiem un vakariem šurp atplājusies tumsa un debesis zvīļot zviļo baltu zvaigžņu gaismā.
Cik riti un vakari aizritējuši, Frodo nezināja teikt. Nebija ne izsalkuma, ne noguruma, tikai nebeidzams pārsteigums. Logos raudzījās zvaigznes, un visapkārt gūlās debešķīgs miers. Beidzot viņš ierunājās, izraudamies no burvības varas un no klusuma piepeši sabijies.
— Kas tu esi, saimniek? — viņš vaicāja.
— Ko tu saki? — Toms izslējās, mijkrēsli nomirdzinādams acis. — Vai tad nezini vēl, kā man vārdā? Ko lai dara, citas atbildes man nava. Saki labāk, kas tu esi — vienpati un bezvārdlti? Bet tu jauns, es — vecs kā zeme. Vecāka nekā vairs nava. Ielāgojiet, knēveliši, Toms te bija tad, kad nebija vēl ij ne upes, ij ne koku, Toms vēl atmin pašu pirmo lietus lāsi, ozolzīli. Toms bij tas, kurš iestaigāja takas te jau tajos laikos, kad te nebij diž- ļautiņu, kad vēl nebij knēvelīšu. Viņš te bij pirms ķēniņiem un Kapukalnu miroņvlriem. Jūras bij vēl vecos krastos, kad te elfi garām nāca tālu prom uz aizvakariem. Toms vēl atmin melnās naktis, kad tik spoži dega zvaigznes, kad vēl tumsā nebij baiļu, kad vēl nebij šurpu nācis tālais, svešais Tumsas valdnieks.
Likās, gar rūti aizzib ēna, un hobiti iztrūkušies pameta skatu uz loga pusi, bet, pagriezušies atpakaļ, uz sliekšņa ieraudzīja gaismas lokā stāvam Zeltodziņu. Viņa turēja sveci, ar delnu sargadama liesmiņu no caurvēja, un uguntiņa spīdēja plaukstai cauri kā saules gaisma cauri baltam gliemežvākam.
— Lietus mitējies, — viņa pavēstīja, — un lejup pa nogāzi zvaigžņu gaismā skrej jauni ūdeņi. Tagad smiesim un būsim līksmi!
— Ari krietni mielosimies! — iesaucās Toms. — Gari stāsti kaltē rīkli. Un tik ilga klausīšanās cauru dienu līdz pat naktij vardēm vēderā liek kurkstēt! — Un, to teikdams, viņš pielēca kājās, piespriņgoja pie kamīna, paķēra no dzegas sveci, aizdedzināja to pie Zeltodziņas gaismekllša un apdancoja apkārt galdam. Piepeši viņš izlēca laukā pa durvīm un nez kur pazuda.
Necik ilgi, viņš atgriezās ar lielu, smagi piekrautu paplāti. Toms un Zeltodziņa ņēmās klāt galdu, bet hobiti sēdēja, ļaudamies apbrīnai un smiekliem — tik daiļi un līgani kustējās Zeltodziņa, un tik ērmīgi un pārgalvīgi rosījās Toms! Tomēr sazin kā abi, steigdamies te istabā iekšā, te atkal laukā un gādādami vakariņu tiesu, šķita dejojam vienu un to pašu deju, viens otram nebūdami par kavēkli, un galvu reibinošā ātrumā gan ēdmaņa, gan trauki, gan gaismekļi — viss jau bija vietā. Galds mirdzēt mirdzēja svecēs — baltās un dzeltenās. Toms pamāja viesiem. — Vakariņas galdā! — aicināja Zeltodziņa, un hobiti nule pamanīja, ka viņa pārģērbusies sudrabainā tērpā ar baltu jostu, bet kājās apāvusi zvīņotas, zivtiņām līdzīgas kurpes. Bet Toma drānas tagad bija koši zilas kā lietus nomazgātas neaizmirstulītes, tikai zeķes kājās zaļas.
Vakariņas bija vēl lieliskākas nekā viņudien. Toma apvārdoti, hobiti būtu labprāt sēdējuši neēduši vēl diez cik ilgi, taču nu, kad galds priekšā no labumiem vai lūza, uzmācās sajūta, it kā veselu nedēļu mutē nebūtu bijis ne miltumiņa. Labu laiciņu viņi nedz dziedāja, nedz ar vārdiem šķiedās un darīja, kas darāms. Taču tad, kad māga atkal bija patīkami piebāzlta, ari gars sajutās pacilāts, un viņu balsis ieskanējās smieklu un līksmes pilnas.
Kad visi bija paēduši, Zeltodziņa nodziedāja dziesmu, tad vēl un vēl. Dziesmas dzirkstošas aizsākās kalnos un tad līgani laidās lejup, mierpilnās ielejās, un klusumā hobiti gara acīm redzēja ezerus un jūras, plašākas par visām, ko jelkad spēja iedomāties, un, ielūkojušies tīļmšajos ūdeņos, ieraudzīja no dzīlēm pretim veramies debesis, izliktas ar zvaigžņu dārgakmeņiem. Tad Zeltodziņa atkal novēlēja visiem labu nakti un atstāja viņus sēžam pie kamīna. Bet Toms nu šķita pavisam mundrs un nemitējās viesus izprašņāt.
Pēc visa spriežot, viņam jau daudz kas bija zināms gan par ciemiņiem, gan viņu dzimtām un tāpat ari par Dalienas vēsturi un likteni kopš tik seniem laikiem, ko paši hobiti vairs īsti neatminējās. Par to nu nebija ko brīnīties, taču Toms ari neslēpa, ka jaunākas ziņas dzirdējis lielākoties no Māgana, ko viņš šķita vērtējam neparasti augstu. — Māgans ir saimnieks, kam zeme zem kājām, riekšās māls, gudrība kaulos un acis uz pasauli vaļā kā pogas, — Toms sacīja. Tāpat bija noprotams, ka Toms ticies ar elfiem, un radās iespaids, ka viņš no Gildora sazin kā varētu būt padzirdējis par Frodo bēgšanu.
Toms nudien zināja tik daudz un viesus izvaicāja tik izmanīgi, ka Frodo vienubrīd atskārta, ka viņam par Bilbo un paša cerībām un bailēm izpaudis daudz vairāk nekā pašam Gendalfarn. Padzirdējis par Jātniekiem, Toms nošūpoja galvu, un acis viņam iezibsnījās.
— Rādi šurp to dārgo mantu! — viņš piepeši ieteicās, pārtraucis Frodo pusvārdā, un tas pašam par pārsteigumu izvilka no kabatas važiņu, nokabināja no tās gredzenu un, ne mirkli nevilcinājies, pasniedza Tomam.
Lielajā, saules un vēju nobrūninātajā delnā gulēdams, gredzens vienubrīd izskatījās pampstam arvien lielāks. Tad Toms smiedamies paskatījās tam cauri. Paši nesaprazdami, smieties līdzi vai baidīties, hobiti uz mirkli ieraudzīja viņa spoži zilo aci zelta ietvarā. Tad Toms uzvilka gredzenu uz mazā pirkstiņa gala un pacēla to, lai aplūkotu sveces gaismā. Pirmajā mirklī hobitiem tas nešķita nekas neparasts, bet tad visi reizē noelsās. Toms sēdēja, kur bijis, un pat negrasījās izčibēt!
Joprojām smiedamies, Toms uzsvieda gredzenu gaisā — tas aizvirpuļoja kā vilciņš, nozibsnīja un pazuda. Frodo iekliedzās — Toms pieliecās un ar smaidu uz lupām atdeva gredzenu saimniekam.
Frodo to cieši un visai aizdomīgi nopētīja (tieši tā dara cilvēks, kurš aizdevis kādu greznumlietiņu triku meistaram), taču gredzens, pēc skata un svara spriežot, bija tas pats vecais — tas tāpat kā allaž plaukstā gūlās savādi smags. Taču kaut kas viņu mudināja pārliecināties līdz galam. Varbūt drusciņ grauza tas, cik bezbēdīgi un viegli Toms apgājās ar mantu, ko pat Gendalfs uzskatīja par tik ļoti bīstamu un nozīmīgu. Nogaidījis, lai saruna iesveļas no jauna, viņš brīdī, kamēr Toms plēsa vaļā kādu muļķīgu stāstu par apšu ērmotajiem paradumiem, uzslidināja gredzenu pirkstā.
Merijs pagrieza galvu, lai viņam pasviestu kādu piezīmi, un iztrūcies iebrēcās. Frodo jutās apmierināts (zināmā mērā) — gredzens bija īstais, jo Merijs apjucis blenza uz krēslu, sēdētāju, pēc visa spriežot, tajā neredzēdams. Piecēlies viņš klusiņām paspēra pāris zaglīgu soļu uz durvju pusi.
— Ūja, ūja, Frodo, brāl! — izsaucās Toms, vērdamies uz
Frodo ar bezdibenlgajām, mirdzošajām acim. — Nāc nu šurpu, kurpu skrej? Domā, Bombadilu Tomam acu gaisma pazudusi? Velc tik nost to zelta riņķi! Tīrāka un godigāka tava roka bešā būs. Met nu pekstiņus pie malas, nāc man blakus apsēdies! Vēl mums drusku jāpamēļo, jānospriež, kas rītā būs. Toms jums stāstīs labo ceļu, lai tas knēvelīšu kājas projām purvā neieved.
Frodo par varītēm iesmējās, novilka gredzenu un nosēdās atpakaļ vietā. Toms izstāstīja, ka, viņaprāt, rītā spīdēšot saule, rīts būšot jauks un ceļš rādoties cerīgs. Taču būtu vēlams doties agri, agri, jo šaipusē laiks esot tāds, ka pat Toms neko droši nevarot galvot — dažkārt tas mainoties tik spēji, ka viņš nepa- gūstot ne kamzoli pārvilkt. — Laika zīmēs, es jums saku, Toms nav prātvēders nekāds, — viņš teica, — tur neviens, kam divas kājas, neko dižu nezinās.
Toms hobitiem ieteica no viņa namiņa doties teju tieši uz ziemeļiem, pāri Kāpukalnu lēzenākajām rietumu nogāzēm — tā viņi līdz vakaram spētu aizkātot līdz Austrumceļam, kurgāniem metot līkumu. Galvenais, viņš sacīja, nevajag bīties, bet paturēt prātā, kas darāms.
— Turieties pie zaļas zāles, vairieties no vecakmeņiem, saltiem rēgiem un to migām, ja vien neesat no tādiem, kam ir dūša tīri dzelzs. — To viņš piekodināja atkal un atkal, un, ja reiz tomēr gadltos kādam kurgānam pieklīst par tuvu, ieteica turēties uz vakariem. Tad Toms hobitiem iemācīja dziesmiņu, ar ko saukt pēc palīdzības, ja rastos tāda vajadzība:
— Tom Bombadil! Tom Bombadil! — Sauc kalns un mežs, un ezers zils, Sauc saule, mēness, saucam mēs — Mums nelaime! Kas palīdzēs?
Kad visi reizē pantiņu bija nodziedājuši saviem spēkiem, loms smiedamies uzsita katram uz pleca, paņēma sveces un aizvadīja hobitus uz guļamistabu.