Tonakt neviens nekādus trokšņus nedzirdēja. Tikai — ej nu sazini, sapni vai nomodā — Frodo manīja nez kur lejamies liegu dziesmu, kas atausa kā blāva gaisma viņpus pelēkajam lietus priekškaram, pieņēmās spēkā, blīvo plīvuru vērta sidrabainā stiklā, līdz tas pēdīgi pašķirās, skatam atklādams plašu, zaļojošu klaidu, kam pāri cēlās rīta saule.
Sapnis pārtapa nomodā, un Frodo pamodās. Toms turpat svilpoja un vlteroja kā putnu pilns koks, un saule jau lēja slīpas staru svēdras pāri kalna nogāzei un iekšā pa vaļā logu. Laukā viss zaļoja maigi zeltainā gaismā.
Paēduši brokastis — atkal vieni paši —, hobiti saposās teikt ardievas ar tik smagu sirdi, kāda vien varēja būt tik jaukā rītā, kas vēsi dzirkstīja zem skaidrās, gluži kā tīri nomazgātās rudenīgi bālganās debess zilgmes. No ziemeļrietumiem dvesmoja spirgts vējiņš. Rāmajiem zirdziņiem prāts teju nesās uz draiskulībām — tie ošņāja gaisu un nemierīgi miņājās. Toms, iznācis uz sliekšņa, novēcināja cepuri un uzdancoja, aicinādams hobi- tus sēsties seglos un doties ceļā iespējami naskāk.
Aizjājuši pa taciņu, kas aizvijās projām no namiņa sētsdur- vlm, hobiti uzņēma ceļu kalnup uz grēdas ziemeļgalu. Kolīdz visi nokāpa no ponijiem, lai lopiņiem būtu vieglāk tikt pēdējā stāvajā piekalnītē, Frodo piepeši apstājās.
— Zeltodziņa! — viņš izsaucās. — Daiļā sidrabzaļgērbtā saimniece! No viņas mēs tā ari neatvadījāmies! Kopš vakarvakara tā ari neesam redzējušies!
Viņš bija tik sarūgtināts, ka pat grasījās doties atpakaļ, taču tobrīd lejup urdzēdams noskrēja skanīgs sauciens. Tur jau viņa stāvēja — pašā kalna korē — un māja ar roku. Mati viņai plīvoja vējā, saulē zvīļodami un vizēdami. Zeltodziņa dejā piesita kāju, un tur, kur tā skāra zemi, iemirdzējās gaisma gluži kā saules atspīdums rasā.
Hobiti steigšus pievārēja atlikušo kāpienu, aizelsušies piesteidzās viņai klāt un paklanījās, taču Zeltodziņa novēcināja roku, vēlēdama viņiem palūkoties atpakaļ. Un visi, nostājušies kalna korē, pavērās turp, pāri rīta saules pielietajai ielejai. Tagad skats bija skaidrs un tāls, nepavisam ne tāds, aizplīvurots un miglains, kāds viņudien bija pavēries no Senmežā paugura, kas tagadiņ maigi iezaļgans slējās iz tumšā Senmežā rietumu pamalē. Taipusē vīdēja ar meža kažoku klātas krokas — zaļgan- dzeltenas, saules gaismā mezdamas rūsganus atspīdumus, bet tālāk tikko saredzama plājās Brandaviņas ieleja. Dienvidos, aiz Klūdziņas llčločiem, tālu projām, zemienē, kā stikls saulē vizuļoja upes ieloks — tur Brandaviņa aizplūda savu gaitu, hobitiem nezināmu. Ziemeļos līdz apvārsnim plājās lēzeni pelēkzaļi pauguri un lejas, līdz pagaisa neskaidri ēnainā tālumā. Austrumos, tīdamies pelēcīgā zilgmē un vien neskaidri nojaušami, pret rīta debesim slējās zobainie Kapukalni, kas, atmiņu un teiksmu apvīti, glabāja stāstus par tālīniem un augstiem kalniem.
Hobiti dziļi plaušās ievilka spirgto gaisu un pārliecību, ka ar pāris izlēmīgiem soļiem spētu nokļūt, kur vien sirds kāro. Likās tīrā mazdūšība tagad klumburēt apkārt pāri pusbrukušajiem Kāpukalniem uz ceļa pusi, kad varētu tikpat draiski kā Toms lēkšot pāri stāvajām nogāzēm taisni uz pašiem kalniem.
Zeltodziņas balss viņus atsauca īstenībā. — Tagad steidzieties, labie ļaudis! — viņa sacīja. — Un nenoklīstiet no ceļa! Uz ziemeļiem, lai vējš pūš kreisajā vaigā un lai naski ir jūsu soļi! Steidzieties, kamēr saulīte pie debesim! — Un viņa uzrunāja Frodo: — Paliec sveiks, elfu draugs, man prieks, ka tikāmies!
Bet Frodo nerada atbildes vārdus. Viņš zemu paklanījās, uzkāpa savam ponijam mugurā un nopakaļ draugiem lēnām jāja lejup pa nogāzi otrpus kalnam. Gan Toma Bombadila nams, gan ieleja, gan Senmežs pagaisa no skata. Zaļajā, no vēja pasargātajā ieplakā gaiss sila teju acu priekšā, un nāsīs aizvien spēcīgāka iesitās reibinoša trūdzemes smarža. Notikuši pašā lejā, hobiti pavērās atpakaļ. Zeltodziņa stāvēja kalna korē, viņas stāvs pret debesīm vīdēja sīciņš un slaiks kā saules apmirdzēts ziediņš. Viņa vēl aizvien noraudzījās hobitiem nopakaļ, kā svētīdama pacēlusi rokas, tad dzidri iegavilējās, pamāja, pagriezās un pazuda viņpus kraujas.
Līču loču izjājuši cauri ielejai, hobiti apmeta līkumu stāvam, zaļam pakalnam un nonāca vēl zemākā un plašākā ielejā, pēc tam pāri nākamai kalnu mugurai, atkal lejā pa garu, lēzenu nogāzi, vēlreiz augšā nākamajā grēdā un pēc tam atkal lejup. Nekur nebija manāmi ne koki, ne ūdens, te atsperīgā kūdras pamatā auga vien zāle un valdīja pilnīgs klusums, tikai vējiņš brīžiem pāršalca pār akmeņainajām virsotnēm, un retumis iekliedzās kāds nepazīstams putns. Saule kāpa aizvien augstāk, un tveice pieņēmās spēkā. Ikreiz, kad hobiti bija uzrāpušies kalnam mugurā, vējš šķita tapis aizvien slābanāks. Pavērušies uz rietumiem, viņi redzēja, ka tālīnais Senmežs itin kā kūp, raidīdams gaisā izgarojumus no nule pielijušajām lapām, saknēm un zāles. Tagad pamale tinās necaurredzamā dūmakā, virs kuras debesjums gūlās kā zila, piekarsusi, smaga cepure.
Ap pusdienlaiku hobiti nonāca virsotnē, kas bija plata un plakana kā šķīvis ar zaļu, zālainu malu. Viduci valdīja bezvējš, un debesis rādījās vai ar roku sasniedzamas. Pajājuši tālāk, viņi pavērās uz ziemeļiem. Oma tūliņ uzlabojās, jo viss liecināja, ka viņi notikuši tālāk, nekā bija cerējuši. Skaidrs, ka pareizi novērtēt attālumu nebija iespējams, tomēr tā vien šķita, ka Kāpukalni tūliņ būs pieveikti. Priekšā plājās līkumota, gara ieleja, kas veda uz ziemeļiem, un tās galā kā vārtu stabi slējās divi stāvi kalni. Aiz tiem kalnu vairs nebija. Pamalē neskaidri vidēja tumša, gara svītra. — Koki, — Merijs teica, — ceļmalas koki. Uz austrumiem no tilta ceļš ir apstādīts no vienas vietas. Runā, tas esot izdarīts vēl senos laikos.
— Lieliski! — atsaucās Frodo. — Ja pēcpusdienā kātosim tikpat dūšīgi kā rīta cēlienā, līdz saulrietam Kāpukalni būs aiz muguras, bet tur gan jau sameklēsim, kur nakti parlaist. — Taču, to teikdams, viņš pavērās uz austrumiem, kur kalni slējās augstāki un stāvāki, un to virsotnes vainagoja zaļi kurgāni, bet vietumis ari akmens bluķi, kas blenza pret debesīm kā zaļās smaganās iedēstīti pusdrupuši zobi.
Skats nebija no patīkamajiem, tālab hobiti mudīgi novērsās un nojāja lejup tukšajā ieplakā. Ari tur pašā vidū slējās augsts, saules apspīdēts akmens bluķis, kas šajā stundā ēnu nemaz nemeta. Tas bija bezveidīgs, tomēr šķita zīmīgs — kā robežstabs, kā rādītājpirksts, bet drīzāk gan kā draudīgs brīdinājums. Taču hobitiem kurkstēja vēders, saule joprojām bija pašā zenītā, tālab viņi atsēdās atpūsties, muguras atbalstījuši pret bluķi. Akmens bija salts, itin kā saule to nemaz nespētu sasildīt, bet patlaban tas šķita visai patīkami. Izkravājuši ēdmaņu, hobiti svaigā gaisā ieturēja tik jauku maltīti, kādu katrs būtu vēlējies, jo ēdamais nāca no nama "aiz kalniņa lejiņā". Toms bija parūpējies par visu. Poniji, atsvabināti no nastas, aizklīda paganīties savā vaļā.
Jādami hobiti bija piekusuši, tad pieēdušies līdz Ūkai, atsēdušies piesaulītē, kur zeme smaržoja tik jauki, izstiepuši kājas, verušies debess zilgmē, kas pletās turpat deguna galā, — varbūt ar to pietiks, lai izskaidrotu, kā viss lēcās. Lai nu kā, visi apjukuši uztrūkās no pēcpusdienas nomiedža, kas iepriekš itin nemaz nebija paredzēts. Akmens bluķis bija auksts un meta garu, pelēcīgu ēnu, kas stiepās tālu uz austrumiem. Bāla, ūdeņaini dzeltenīga saule cauri dūmakai vīdēja zemu pie ieplakas apmales. Viņpus tās ziemeļos, dienvidos un austrumos viss tinās biezā, drēgnā, baltā miglā. Visapkārt valdīja smags un stindzinošs klusums. Poniji ar zemu nokārtām galvām bija saspiedušies bariņā.
Hobiti satraukušies pielēca kājās un aizskrēja pie rietumpuses kores. Tad atklājās, ka viņi atrodas uz vientuļas saliņas, kas slējās laukā no miglas. Pat rietošā saule viņu acu priekšā pretīgi slīka baltajā jūrā, un austrumos biezēja pelēcīgs, auksts mijkrēslis. Miglas vāli vēlās un cēlās arvien augstāk, līdz saslēdzās pāri galvai kā jumols, un nu viņi izrādījās iesprostoti istabā, kuras sienas bija celtas no miglas, bet pašā vidū slējās kolonna — akmens stabs.
Hobiti noprata, ka iekļuvuši slazdā, tomēr dušu vēl nezaudēja. Viņi atminējās cerīgo ceļa svītru un zināja, kurā pusē tā meklējama. Visādā ziņā ieplaka ar akmens bluķi tagad šķita tik nejauka, ka palikt turpat viņiem nenāca ne prātā. Cik vien naski spēdami, viņi lika pie darba nosalušos pirkstus, lai sakravātos ceļam.
Tā nu viens pakaļ otram viņi drīz vien devās lejup pa kalna lēzeno ziemeļu nogāzi, ienirdami miglas jūrā. Jo zemāk, jo migla tapa saltāka un miklāka, mati piemirka un pilošām lēkšķēm nokārās uz pieres. Pašā lejā bija tik auksti, ka viņi apstājās, lai sadabūtu apmetņus, un ari tie, necik ilgi, norasoja pavisam pelēki. Atkal sakāpuši zirdziņos, viņi soli pa solim virzījās tālāk, taustīdamies te kalnā, te lejā. Pašuprāt, viņi devās uz to pusi, kur pusdienlaikā bija ziemeļpusē redzējuši vārtiem līdzīgo izeju no garās ielejas. Derēja vien tikt tur cauri un tālāk doties daudzmaz taisni, tad jau galu galā uz ceļa vajadzēja tikt šā vai tā. Kas būs tālāk, par to viņi galvu nelauzīja, tikai sirds dziļumos cerēja, ka viņpus Kāpukalniem miglas varbūt nebūs.
Uz priekšu hobiti virzījās pagalam gausi. Lai cits citu nepazaudētu un neaizklīstu kur kurais, viņi gāja viens aiz otra. Frodo priekšgalā, aiz viņa Sems, tad Pīns un visbeidzot Merijs. Ielejai sazin kāpēc nebija ne gala, ne malas. Piepeši Frodo pamanīja cerīgu zīmi. Priekšā abās pusēs miglā sāka biezēt melnums, un Viņš nosprieda, ka pēdīgi tuvojas izeja — Kapukalnu ziemeļvārti. Atlika tikt laukā, un tad varēs uzelpot.
—Aidāl Man pakaļ! — Frodo nokliedzās pār plecu un paskubināja poniju, taču visas cerības tūliņ izkūpēja, vietā atstādamas apjukumu un bailes, jo melnumi gan iznira no miglas, taču saruka mazāki, un piepeši viņš ieraudzīja priekšā draudīgi slejamies divus milzīgus akmens stabus, nolīkušus vienu otram pretim kā pusbrukušu vārtu stabus. Tādus viņš neatcerējās redzejis, kad rīta pusē raudzījās lejup no kalna virsotnes. Nepaguvis ne attapties, viņš izjāja stabiem pa vidu, un acumirklī apkārt viss satumsa. Zirdziņš sacēlās pakaļkājās, nosprauslājās, un Frodo izkrita no segliem. Pavēries atpakaļ, viņš atskārta, ka palicis viens, aizmugurē neviena nebija.
— Sem! — viņš iesaucās. — Pīn! Merij! Šurp! Neatpalieciet!
Atbildes nebija. Uzmācās bailes, un viņš metās atpakaļ, laukā
pa akmens vārtiem, neprātīgi kliegdams: — Sem! Sem! Merij! Pīn!
Ponijs aizaulekšoja miglā un pazuda kā nebijis. Kādu gabaliņu tālāk itin kā atskanēja sauciens: — Ei! Frodo! U-U!
Tas nāca no austrumiem, no kreisās puses. Sasprindzinājis redzi, Frodo mijkrēslī pulējās ko saskatīt, metās turp un noprata, ka dodas kalnup.
Cīnīdamies augšup, viņš nemitējās saukt un kliedza aizvien izmisīgāk, taču atbildes labu laiciņu nebija, bet tad tā atskanēja neskaidra un tālīna, kaut kur no augšas. — Frodo! U-ū! — miglā sauca vārās balsis, tad vairākas reizes itin kā: "Palīgā! Palīgā!", un pēdējais "palīgā" vilkās garš un žēlīgs, līdz aprāvās kā pušu pārcirsts. Frodo rāpās turp, cik aši vien jaudāja, bet dienas gaisma tikām bija izdzisusi, apkārt savilkās nakts tumsa, un nupat vairs nebija iespējams noteikt, kas kur īsti atrodas. Tikai ceļš visu laiku veda kalnup un kalnup.
Tad kāpiens beidzās, un Frodo noprata, ka pēdīgi nonācis kalna galā. Frodo bija pārguris, sviedriem noplūdis, tomēr miesu kratīja drebuļi. Visapkārt bija piķa melna tumsa.
— Kur jūs esat? — viņš žēli iekliedzās.
Klusums. Frodo ieklausījās. Piepeši viņš atskārta, ka metas ļoti salti. Te, augšā, pūta stindzinoši auksts vējš. Laiks mainījās. Migla peldēja garām, sarauta šķieznās un gubās. Elpa vēlās no mutes baltos mutuļos, un tumsa mazliet atkāpās. Pavēries augšup, viņš pārsteigts ieraudzīja starp vēja dzītu mākoņu un miglas blāķiem paspīdam blāvas zvaigznes. Vējš iesvilpojās zālē.
Pēkšņi Frodo itin kā padzirdēja apslāpētu kliedzienu un metās turp, un skriedams manīja miglu pašķiramies un atklājamies zvaigžņotas debesis. Pametis skatu visapkārt, viņš noprata, ka skrien uz austrumiem un atrodas uz ieapaļas kalna virsotnes, kurā acīmredzot bija uzrāpies no ziemeļu puses. No austrumiem vilka dzeldīgs vējš. Pa labi pret rietumpuses zvaigžņoto pamali tumsnēja melns blāķis. Tas bija liels kurgāns.
— Kur jūs esat? — viņš vēlreiz iekliedzās pa pusei jiiknumā, pa pusei bailēs.
—Šepat! — itin kā no pazemes atskanēja dobja, ledaina balss. — Es tevi gaidu!
— Ne! — Frodo izstomīja, tomēr projām nebēga. Kājas ietrīcējās kā receklis, un un viņš saļima turpat zemē. Nekas nenotika, valdīja pilnīgs klusums. Frodo trīsēdams pavērās augšup un ieraudzīja pret zvaigznēm melnojamies garu stāvu. Tas liecās tuvāk. Itin kā no bezgalīgas tāles raudzīdamies, viņā iezīdās divi ledusauksti, blāvi spīdoši redzokļi. Tad viņu sagrāba kaut kas stiprāks un saltāks par dzelzi. Ledainais pieskāriens sastindzināja visu miesu, un vairāk viņš neko neatminējās.
Atžilbis viņš labu bridi atmiņā nespēja atsaukt neko vairāk par nāves bailēm. Tad atskārta, ka ir sagūstīts, bezcerīgi iesprostots — kapā. Kapukalnu rēgs bija viņam ticis klāt un, spriežot pēc pusčukstus klāstītajiem nostāstiem, uzlicis savu baiso lāstu. Neiedrošinādamies pakustēties, Frodo gulēja kā gulējis — uz auksta akmens plātnes, visā garumā uz muguras, ar krusteniski uz krūtīm saliktām rokām.
Taču, lai ari šaušalas bija tik lielas, it kā nebūtu šķiramas no melnās tumsas, kas skalojās visapkārt teju sataustāma, Frodo gulēdams nespēja atvairīt domas par Bilbo Tuntaku un viņa stāstiem, par abu kopīgajiem klejojumiem pa Dalienas takām un runām par ceļiem un dēkām. Paša tuklākā un biklākā hobita sirdī dziļi (tiesa, dažkārt ļoti, ļoti dziļi) gail drosmes dzirkstelīte, ko liesmās uzpūst var vien nāves briesmas. Frodo nebija ne īpaši tukls, ne bikls, un, lai arī pats to nezināja, Bilbo (un Gendalfs) viņu uzskatīja par lieliskāko hobitu visā Dalienā. Viņš sprieda, ka ceļojumam ir pienācis gals, turklāt visai baigs, taču šī doma dzīslās iesvēla spēku. Muskuļi saspringa itin kā pirms izšķiroša lēciena, un Frodo vairs nebija slābans, bezpalīdzīgs upuris.
Tā nu gulēdams, domādams un dūšodamies viņš pamanīja, ka tumsa palēnām sāk izklīst un apkārt viss iegaismojas zaļganā gaismā. Iesākumā tik un tā nebija noprotams, kas tā par vietu, jo gaisma itin kā nāca no viņa paša, no akmens klona un vēl nesniedzās ne līdz griestiem, ne sienām. Pagriezis galvu, viņš ledainajā mirgā turpat līdzās guļam ieraudzīja Semu, Pīnu un Meriju. Visi bāli kā miroņi gulēja uz muguras, ietērpti baltā. Visapkārt bija salikti dārgumi, varbūt zeltā kalti, taču šajā gaismā rādījās salti un skatu nepriecēja. Galvā viņiem bija vainagi, ap vidu apjoztas zelta ķēdes, pirksti pilni gredzeniem. Pie sāniem hobitiem dusēja zobeni, pie kājām — vairogi. Bet visiem trim pāri bija pārlikts viens garš, kails zobens — tieši pie rīkles.
Piepeši ieskanējās dziesma kā salta murdoņa, kas te cēlās, te krita. Balss nāca it kā no tālienes un izklausījās bezgala drūma, brīžiem uzšaudamās gaisā kā spalgs sauciens, brīžiem pārvērzdamās zemzemes vaidos. Bezveidīgā, pārpasaulīgu skumju un šausmu pilnā skaņu straume reizumis ievērpās vārdos — bargos, nepielūdzamos, saltos, nežēlīgos un nožēlojamos. Nakts zākāja rītu, kas tai bija laupīts, un aukstums lādēja siltumu, pēc kā slāpdams alka. Frodo bija sasalis ragā. Tad dziesma tapa skaid- raka, un, sirdij šausmās notrīsot, viņš saklausīja, ka vārdi mainījušies:
— Lai ledus auksti top kauli un miesa,
Lai iznīkst un izput dzīvības tiesa,
Lai nāves miegs stindzina visus jūs,
Līdz laika galam jums gulēt te būs!
Kad tumsas vējš zvaigznes nodzēsīs visas.
Vēl gulēsiet stingi te, akmens cisās
Un zelta skavās, līdz Pavēlnieks nāks
Un visu, kas miris, vienkopus vāks.
Aiz muguras kaut kas iečīkstējās un ieskrapstējās. Frodo pacēlās uz elkoņa, lai paraudzītos, kas tur ir, un tagad bālajā gaismā ieraudzīja, ka viņi guļ tadā kā gaitenī, kas turpat aiz muguras meta asu līkumu. Ap stūri grābādamās stiepās gara, izdēdējusi roka, snaikstīdama pirkstus aizvien tuvāk Semam, kas gulēja pašā maliņā, un visiem trim pāri pārliktā zobena spalam.
Pirmajā brīdī Frodo nodomāja, ka nudien noburts par akmeni, bet tad uzmācās neprātīga vēlme izglābties. Varbūt uzvilkt gredzenu, aizlavīties mironim garām un kā nebūt aizmukt? Prātā pazibēja skats, kā viņš brīvs kā putns gaisā skrien pa pļavu, skumdams par Merija, Sema un Pina likteni, toties pats neskarts un glābts. Gendalfs saprastu, ka citas izejas nav bijis.
Bet dūša nu jau bija par daudz liela — viņš nespēja tik viegli pamest draugus nelaimē. Frodo sagramstīja kabatā gredzenu, tad saminstinājās un pārvarēja pats sevi, bet roka tikmēr līda aizvien tuvāk un tuvāk. Piepeši Frodo izšķīrās — paķēra īsu zobenu, kas bija noguldīts turpat līdzās, pārliecās pāri draugiem un, saņēmis visus spēkus, cirta mironīgajai rokai pa plaukstas locītavu. Plauksta nokrita uz grīdas, un zobena asmens līdz pašam spalam sašķīda smalkās drumslās. Atskanēja spalgs kliedziens, un gaisma nodzisa. Tumsā kāds nikni ieņurdējās.
Frodo uzkrita virsū Merijām — tam seja bija auksta kā ledus. Tūliņ atmiņā atausa nams aiz kalniņa lejiņā un Toma dziesma — viss, kas ar visu miglu no prāta nez kā bija izkritis. Viņš atcerējās dziesmiņu, ko Toms bija iemācījis. Izmisis viņš nedroši iesāka: — Tom Bombadil! — un šis vārds balsi itin kā ielēja spēku, tā ieskanējās varena un dārdoša, pret tumšā kambara sienām atbalsodamās gluži kā pret bungām vai taures misiņu.
— Tom Bombadil! Tom Bombadil! —
Sauc kalns un mežs, un ezers zils,
Sauc saule, mēness, saucam mēs —
Mums nelaime! Kas palīdzēs?
Iestājās kapa klusums. Frodo dzirdēja krūtis dunam pats savu sirdi. Pēc brītiņa, kas šķita vai vesela mūžība, pavisam skaidri atskanēja atbilde, tikai no tālienes, itin kā lauztos cauri velēnām vai bieziem mūriem:
— Līksms prāts un jautra oma — tāds ir vecais Bombadils!
Zābaki tam zeltā spīžo, kamzolītis koši zils.
Toms ir saimnieks — viņam līdzi nevar turēt it neviens,
Viņa dziesmām spēka vārdi, viņš kā zibens apkārt skrien!
Kaut kas nobllkšķēja un nodārdēja, it kā gāztos un veltos akmeņi, un pēkšņi paspīdēja gaisma — īsta gaisma, parasta dienas gaisma. Frodo kājgalī šaurā kambara galā pavērās tādas kā zemas durvis, un tajās pret sārti austošu saules ripu vidēja Toma galva (ar visu cepuri un spalvu). Gaisma krita uz grīdas un pārējo trīs hobitu sejām. Tie kustēties gan nesakustējās, taču vaigi viņiem vairs nebija tik šķeblgi zaļganpelēki. Tagad izskatījās, ka viņi tikai guļ ļoti dziļā miegā.
Saliecies deviņos līkumos un noņēmis cepuri, Toms iespraucās tumšajā kambarī un skaņi iedziedājās:
— Pazūdiet jūs, miroņrēgi! Saules gaismā izčākstiet! Izputiet kā auksta migla, aizlieniet kā vēji Gaudodami kailās klintīs prom aiz tāliem kalniem! Nerādiet te vairs ne acu! Lai guļ kapi tukši! Klimstiet melnā aizmirstībā, čurniet melnā tumsā Nāves saltā priekškambarī, kamēr laiks nav galā!
Līdz ar šiem vārdiem atskanēja sirdi plosošs vaids, un griesti kambara dziļākajā galā dārdēdami iebruka. Tad pret debesim pacēlās garš, trīsošs kliedziens un izdzisa nezināmās tālēs. Iestājās klusums.
— Nāc nu, Frodo, draudziņ, šurpu, — Toms aicināja, — iesim laukā, svaigā zālē! Palīdzi man aizstiept turpu ari šitos bēdubrāļus!
Par abiem viņi iznesa laukā Meriju, Pinu un Semu. Pēdējoreiz līzdams laukā no kapa, Frodo pameta skatu atpakaļ, un viņam norēgojās, ka nocirstā roka, pa pusei apbērta ar zemi un akmeņiem, noraustās kā ievainots zirneklis. Toms vēlreiz iespraucās iekšā un tur ņēmās būkšķināties un bradāties. Lauka viņš izlīda ar varenu dārgumu nastu — tur bija zelts, sudrabs, kapars un bronza, krelles, važas un ar dārgakmeņiem izliktas rotas. Uzrāpies kurgāna galā, viņš visu izlika saulītē.
Tur nu viņš stāvēja ar cepuri rokā un vēju matos un noskatījās lejup uz trim hobitiem, kas bija uz muguras noguldīti zālītē kurgāna rietumpusē. Pacēlis labo roku, viņš pavēlošā balsi skaļi un skaidri teica:
— Tagad, mīļie, mostieties!
Dzirdiet Toma vārdus!
Lai rit dzīslās asinis!
Akmens kapa dārdus
Miroņrēgi neaizmirsīs — gaismai durvis vaļā,
Naktī dzīti tumsas kalpi, kusā dzīve zaļā!
Un Frodo par milzu prieku hobiti sakustējās, izstaipīja rokas, izberzēja acis un pieLēca kājās. Viņi raudzījās apkārt visai apjukuši — vispirms uz Frodo, tad uz Tomu, kas stāvēja kurgāna galā izslējies kā ozols, un pēdīgi noskatīja paši sevi — baltos līķautos, ar zelta vainagiem galvā, jostām ap vidu un izrotāti šitā un tā.
—Mīļo tētīt, kas tad tas? — Merijs iesāka, manīdams zelta vainadziņu nošļūkam šķībi greizi. Tad aprāvās, viņa seja satumsa, un viņš aizvēra acis. — Ak tā, es atminos! — viņš sacīja. — Naktī ar joni uznāca Karndumas vīri, un mēs tikām maitāti. Vai! Šķēps tieši sirdī! — Viņš saķēra krūtis. — Nē! Nē! — Merijs atvēra acis. — Ko es te runāju? Laikam sapņoju. Kur tu paliki, Frodo?
— Laikam nomaldījos, — Frodo atsaucās, — bet es negribu par to runāt. Labāk padomāsim, ko darīsim! Mums jādodas tālāk!
— Šitada paskatā, saimniek? — Sems aizrādīja. — Kur tad manas drānas? — Nosviedis zālē kroni, jostu un gredzenus, viņš bezpalīdzīgi raudzījās visapkārt, it kā cerētu apmetni, kamzoli, bikšturus un pārējos hobitu apģērba piederumus ieraudzīt mētājamies tepat kaut kur zālītē.
— Drānas, mīļie knēvelīši, aizgajušas zudībā, — paziņoja Toms, norāpies no paugura un smiedamies saulītē diedams viņiem riņķī apkārt. Tā vien šķita, ka itin nekas ļauns nav lēcies, un patiesi — kolīdz hobiti paskatījās uz Tomu un viņa priekā mirdzošajām acīm, visas bailes un šaušalas bija kā ar slotu aizslaucītas.
— Kā tā? — Pīns apvaicājās tāds kā apstulbis, tomēr nespēdams valdīt smieklus. — Kālab?
Bet Toms tikai nošupoja galvu un atteica: — Tikko paši iztikuši esat laukā, siltumā. Tas, kurš izglābies no nāves, daudz par drānām nebēdā. Līksmojieties, knēvelīši, laidiet sauli sirsniņā! Sviediet projām saltās skrandas! Izskraidieties plikiņi saulītē un zaļā zālē! Pag, kur jūsu zirdziņi?
Toms svilpdams un aicinoši saukdams aizspriņģoja lejup pa nogāzi. Frodo noraudzījās, kā viņš aizdej projām uz dienvidiem pa zālaino ieleju, joprojām bez mitas svilpdams un klaigādams:
— Springu, springu! Šurpu, šurpu! Kur nu esat aizbriduši?
Kalnā, lejā, turu, tālu zirdziņi mums aizklīduši!
Spicausi un prātdeguni, švikstastiti Mika!
Kur tu esi, baltkājiti, brangā tauku pika?
Tā viņš dziedāja, jozdams, ko kājas nesa, mezdams gaisā cepuri un ķerdams atkal rokā, līdz pagaisa aiz kalna kores, taču vējš, tagad iegriezies no ziemeļiem, vēl labu laiku nesa šurp līksmos springu, spriņģul
Nupat saulīte atkal sildīja varen karsti. Hobiti, klausīdami Toma ieteikumam, kārtīgi izskraidījās pa zāli, bet tad izlaidās garšļaukus piesaulītē ar tādu pašu labpatiku, kādu būtu jutis ikviens, kurš no pašas ziemas spelgoņas piepeši būtu ieburts smaržīgā, mīlīgā vasarā vai, ilgi vārdzis slimības gultā, kādurīt pamostos spirgts un vesels un aptvertu, ka priekšā atkal cerību pilna diena.
Kad atgriezās Toms, hobiti bija atguvuši speķus (un ēstgribu). Vispirms aiz kalna kores parādījās cepure, un pēc brītiņa atklājās, ka Tomam nopakaļ kārtīgā rindiņā tek seši poniji — pieci viņējie un vēl viens. Pēdējais acīmredzot bija "brangā tauku pika" Mika — lielāks, spēcīgāks, tuklāks (un vecāks) par pārējiem. Merijs, būdams zirdziņu īpašnieks, tos nekādi nebija nokrustījis, taču poniji labprāt pieņēma Toma dotos vārdus un atsaucās uz tiem līdz mūža galam. Senmežā saimnieks pa vienam pasauca zirdziņus, un tie, panākušies tuvāk, nostājās rindiņā. Tad Toms pamāja hobitiem.
— Seku, jūsu mazlopiņi! — viņš sacīja. — Viņiem sajēgas ir vairāk nekā sīkiem knēvelīšiem — deguntiņi smalkāki. Viņi samanīja briesmas, kurās līdāt itin akli, metās projām paglābt ādu. Nav ko bārties, nav ko rāties, neņemiet to viņiem ļaunā — zirdziņi ir lādzīgi, tomēr miroņrēgu lāsti viņiem pārāk briesmīgi. Rau, še visi atkal klātu ir ar savām nastiņām!
Sameklējuši maisos līdzpaņemtās drānas, Merijs, Sems un Pīns saģērbās un drīz vien sāka svīst, pūst un elst, jo, gribi negribi, nācās vien vilkt mugurā siltākus apģērba gabalus, kas bija domāti vēsākam laikam.
— No kurienes uzradās tas vecais lopiņš Mika? — Frodo ievaicājās.
— Manējais, — Toms atteica. — Mans vecais draudziņš, lai gan jāju reti. Tā nu viņš uz brīvām kājām klīst pa kalnu nogāzēm. JUsu zirdziņi pie manis jau ar Miku sapazinās, naktī viņu samanīja, saoda un steidzās turpu. Mika bUs šos sagaidījis, pieskatījis, mierinājis un ar saviqm viediem vārdiem visas bailes aizgainījis. Bet nu, Mika, vecais draugs, Toms tev rāpsies mugurā. Springu, springu, rīdi rādi! Viņš jums dosies līdzi, kamēr iztiksiet uz ceļa, tālab labāk jāšus. Kā lai pārmij šādu tādu vārdiņu ar hobitiem, ja tie seglos sēž un traucas tālēs trakiem aulekšiem, bet tu pats uz savām kājām nesies klunkurklun- kuriem?
To izdzirduši, hobiti no sirds nopriecājās un Tomu tencināt tencināja, bet viņš tikai smējās un teica, ka knēvelīši, pēc visa spriežot, apmaldītos pat sētsdurvju priekšā, tālab viņam nebūšot miera, iekams viesi nebūs sveiki un veseli tikuši pāri Senmežā valstības robežām. — Man ir darba gana, — viņš klāstīja, — jāgādā par to un šito, dziesmas jādzied, jāpapļāpā, šurpu turpu jāpa- spriņgo, jāpierauga, lai te norit viss, kā klājas. Nav man vaļas allaž jozt un knēvelīšus pestīt laukā svabadus no kapukalniem, vltolplaisu žmiegu žmaugiem. Tomam jāgādā par māju, Zeltodziņa viņu gaida.
Saule vēl bija visai zemu — varēja būt ap deviņiem vai desmitiem no rīta, un hobiti samanīja vēderus kurkstam. Pēdējoreiz viņi bija iestiprinājušies pie akmens bluķa — un tas bija iepriekšējās dienas pusdienlaikā. Tagad viņi pilnām mutēm nokopa visu, kas bija atlicis no līdzdotās ēdmaņas, proti, neapēsto vakariņu tiesu un to, ko atnesa Toms. Maltīte gan nebija nekāda bagātīgā (pēc hobitu mērauklas un ņemot vērā apstākļus), taču dūšu piesēja vareni. Kamēr hobiti ieturējās, Toms uzrāpās kurgānā pārlūkot dārgumus. Lielāko daļu viņš sakrāva kaudzē, kas zālē vizuļot vizuļoja, un novēlēja, lai tā guļ "gaidīdama putnus, zvērus, elfus, ļaudis garām ejam labu sirdi", jo, līdzko dārgumi būšot izklīdināti un aizgādāti uz malu malām, arī kurgāna lāsts būšot lauzts, un neviens miroņrēgs tur vairs ne acu nerādīšot. Pats viņš no grēdas izraudzījās saktu, rotātu ar ziliem akmeņiem, kas zalgoja toņos un pustoņos kā linu ziedi vai taurenīša spārni. Itin kā atmiņās iegrimis, Toms to ilgi pētīja, galvu grozīdams, līdz pēdīgi noteica:
— Nieciņš skaists, ko parotāties Tomam būs un Zeltodziņai! Daiļa bija tā no vaiga, kam tā senim senos laikos spoži mirdzēja uz pleca. Nu būs rota Zeltodziņai, saimnieci mēs pieminēsim!
Katram hobitam viņš izraudzījās pa duncim — tie bija gari, izkalti kā vilku vāles lapa un asi, smalki darināti, ar sarkanzeltainu čūskveida rakstu tēraudā. Asmens nomirdzinājās, kad Toms to izvilka no melnās, vieglās, no nepazīstama metāla kaltās maksts, kas bija izrotāta ar ugunssarkaniem akmeņiem. Vai nu makstis nebija nekādas parastās, vai arī pie vainas bija kurgāna lāsts, bet asmeņus laika zobs it kā nemaz nebija skāris — nebija manāms ne sīkākais rūsas plankumiņš, un saulē tie spīdēja asi un spoži.
—Vecnaži būs tieši reizē hobitiem par zobentiņiem, — Toms sacīja. — Tādus deres paņemt līdzi tiem, kas dodas tālu prom no Dalienas uz ritu pusi, dienvidiem un melnās briesmās. — Tad viņš izstāstīja, ka dunčus sensenos laikos esot izkaluši Aizrietu ļaudis — tic bijuši Tumsas pavēlnieka naidnieki, taču Angmāras zeme viņus kādunakt apkāvis ļaunais Karndumas ķēniņš.
— Tagad viņus atminas vairs reti kurš, — Toms nomurmināja, — bet vēl viens otrs apkārt klīst. Tie seniem kungiem dēlu dēli, turas savrup, taču sargā modri, modri tos, kam pašiem sargu nava.
To nu hobiti īsti nesaprata, taču acu priekšā uzbūrās milzīgs laika bezdibenis gluži kā plaša, ēnu pilna ieleja, kam pāri soļo liela auguma drUmi, ar spožiem zobeniem bruņojušies vīri, bet pašam pēdējam pierē mirdz zvaigzne. Tad vīzija pagaisa, un apkārt atkal bija saules pielietais rīts. Bija laiks kustēties. Hobiti savikša mantas, piebāza maisus un uzkrāva tos mugurā ponijiem. Jaunos ieročus viņi piekāra pie ādas jostas zem kamzoļiem, atskārzdami, ka tie tur tagad kuļāsies smagi un neparocīgi, turklāt viņiem trūka pārliecības, ka dunči izrādīsies jelkā noderīgi. Nevienam vēl ne prātā nebija ienācis, ka ceļā varētu iznākt ari kauties uz dzīvību vai nāvi.
Beidzot viņi devās ceļā. Lejup pa nogāzi viņi zirdziņus noveda vešus, tad sakāpa seglos un rikšoja projām pa ieleju. Atskatījušies viņi redzēja kalna galā slejamies seno kapukalnu, no tā uz visām pusēm kā dzeltena liesma strāvoja saules gaisma. Tad viņi nogriezās sāņus, un pakalns nozuda aiz nogāzes.
Frodo raudzījās apkārt, vai visas acis izskatīdams, taču no akmens bluķu vārtiem nebija ne miņas. Drīz vien viņi caur ielejas ziemeļgala aizu izjāja plšā līdzenumā. Ceļu visi mēroja jautrā omā. Toms Bombadils, Mikam mugurā sēdēdams, turējās līdzi un brīžiem pat aizaulekšoja uz priekšu — apaļīgais zirdziņš bija daudz žiglāks, nekā no tāda maz sagaidāms. Toms teju nemitīgi skandēja dziesmas, taču lielākoties neko no tām nevarēja saprast, lai gan varbūt tā bija pavisam svešāda valoda, kas hobitiem nebija pazīstama, — senatnīga, kur vārdi pauda vien priekpilnu izbrīnu un jūsmu.
Tā nu viņi jāja un jāja, un drīz atskārta, ka līdz ceļam ir daudz tālāk, nekā viņi iedomājušies. Pat ja viņudien nebūtu uzkritusi migla, pēc ilgā pēcpusdienas nomiedža viņi līdz tumsai galā nebūtu tikuši. Tumšā svītra, kas vīdēja pamalē, nebija vis ceļmalas koki, bet krūmājs, kas auga gar dziļu grāvi, kam otrā malā slējās augsts mūris. Toms stāstīja, ka tur sensenos laikos bijusi ķēniņvalsts robeža. To pieminējis, viņš sadrūma, itin kā atcerējies ko skumju, un neko sikāk vairs neklāstīja.
Nokāpuši grāvja dibenā, visi otra malā izrāpās laukā, uzgāja vietu, kur mūrim bija izbrucis gabals, un tad Toms pagriezās tieši uz ziemeļiem, jo pa ceļam viņi bija nogriezušies par daudz uz rietumiem. Priekšā plājās itin līdzens klajums, un visi pielika soli, taču saule jau bija noslīdējusi zemu pie apvāršņa, kad tālumā pēdīgi parādījās varenu koku rinda un hobiti atskārta, ka beidzot, pēc tik daudzām neparedzētām dēkām, būs tikuši atpakaļ uz ceļa. Paskubinājuši ponijus aulekšos, viņi aši pieveica atlikušo gabalu un tad apstājās koku ēnā, kas nu jau bija melnēja, izstiepusies gara. Ceļš bija turpat palejā un, ietinies vakara mijkrēslī, stiepās, cik tālu vien sniedza skats, šajā posmā teju tieši no dienvidrietumiem un ziemeļaustrumiem un pa labi strauji laidās lejup plašā zemienē. Izdangāts un grambains tas atsauca atmiņā viņdienas lietavas — visur vīdēja peļķes un ar ūdeni pilnas bedres.
Nojājuši lejā no piekalnītes, visi rūpīgi nopētīja ceļu pa labi, tad pa kreisi. Nevienas dzīvas dvēseles.
— Nu re, beidzot esam klāt! — Frodo iesaucās. — Es teiktu, ka mans isakais ceļš cauri Senmežam mums nebūs maksājis vairāk par dienām divām! Bet varbūt tieši labi, ka aizkavējāmies, — būsim nojaukuši pēdas.
Pārējie uzmeta viņam iztrūcinātus skatus. Piepeši atkal uzmācās bailes no Melnajiem jātniekiem. Spēruši kāju Senmežā, viņi lielākoties bija raizējušies vien par to, lai sveiki un veseli tiktu laukā līdz ceļam, un tikai tagad, kad tas gulēja tepat zem kājām, atmiņā no jauna atausa draudošās briesmas, kas, visticamāk, uzglūnēja tieši te, uz ceļa. Hobiti bažīgi pašķielēja atpakaļ, uz saulrieta pusi, taču ceļš gulēja rūsgans un tuksnesīgs.
— Vai tu domā, — Pīns sastomījās, — ka mums vēl šovakar kāds dzīsies pakaļ?
— Nē jau, nē, ne šovakar, — atsaucās Toms Bombadils, — un vēl ritu, rādās, ne. Taču diez vai knēvelīšiem der uz mani paļauties — oža Tomu te var vilt. Viņš par tālām ritu zemēm zina maz un neko lāga. Toms nav saimnieks melniem vīriem, kas šurp jāj no Tumsas zemes.
Tik un tā hobiti dedzīgi vēlējās, kaut Toms viņiem jātu biedros. Kurš gan cits vēl varētu zināt, kā tikt galā ar Melnajiem jātniekiem? Lēs kā lēsdams, drīz ceļš viņus aizvedis uz pavisam svešām zemēm, par ko Dalienā vēstīja vien pagalam miglainas un sensenas leģendas, un, vērdamies biezējošajā mijkrēslī, hobiti karsti sailgojās pēc mājām. Juzdamies pagalam vientuļi un pazuduši, viņi stāvēja, ne vārda nebilzdami, raudzīdami novilcināt šķiršanās brīdi, un tikai pēc brītiņa aptvēra, ka Toms saka atvadu vārdus, ieteikdams hobitiem ar drošu dūšu jāt līdz pat tumsiņai, pa ceļam nekur neapstājoties.
— Klausiet Tomam Bombadilam, kamēr diena vēl nav galā (pēcāk klausīt nāksies tam, ko ieteiks jūsu pašu sirds un prāts): četras jūdzes prom pa ceļu ieraudzīsiet prāvu miestu — Virpili zem Virumkalna. Durvis tur uz vakariem. Uzmeklējiet traktieriti "Spraunais ponijs" — saimnieko tur Kviesmīlis no Purenltēm, goda virs, kad es jums saku. Tur jūs varat pārlaist nakti, bet no paša agra rīta Ieciet atkal braši seglos. Drošu dūšu jājiet tālāk, tikai esiet gaužām modri! Ja būs sirdī prieks un līksme, ari lik- tens pretim smies!
Hobiti lūgšus lūdzās, lai Toms viņus pavada vismaz līdz traktierim, kur visi varētu uz atvadām iztukšot kādu kausu, bet viņš tikai smējās un lūgumu noraidīja, sacīdams:
— Šeitan beidzas Toma zeme, kur viņš mit ar gudru ziņu.
Tomam jāgādā par māju, Senmežu, Zeltodziņu!
Tad viņš apcirtās, pasvieda gaisā cepuri, uzlēca Mikam mugurā, uzjāja augšup pa nogāzi un dziedādams pagaisa krēslā.
Pakāpušies piekalnītē, hobiti ilgi nolūkojās viņam pakaļ.
— Gaužām žēl gan, ka jāteic ardievas Bombadilu saimniekpapam, — Sems nopūtās. — Stiķu pilns kā maiss, bet pirkstu mutē viņam vis neiebāzīsi. Man rādās, ka otru tādu mēs ij ar uguni nesameklēsim — nedz tik lādzīgu, nedz ar' tik ērmotu. Lai gan neliegšos — tanī "Spraunajā ponijā", ko viņš pieminēja, es lab- prātiņ ielūkotos. Kaut nu šitenais bUtu tāds kā mUsmāju "Zaļais pūķis"! Kas Virpili par ļautiņiem?
— Hobiti, — Merijs atsaucās, — un lamzaki arīdzan. Man domāt, tur varētu būt visai mājīgi. "Ponijs" ir labs krodziņš, skaties no kuras puses gribi. Mūsējie turp reizi pa reizei nobrauc.
— Lai nu tas būtu vai visu krogu krogs, — Frodo ieteicās, — bet tik un tā laukā no Dalienas. Tā ka ne uz kādu omulīgo iz- dzīvošanos neceriet! Esiet tik labi un ielāgojiet — visi kā viens —, ka Tuntaka vārdu NEDRĪKST IJ PIEMINĒT. Ja nu kas, mans vārds ir Pakalna kungs.
Tad hobiti sakāpa seglos un klusēdami aizjāja mijkrēsli. Tumsa biezēja ātri, viņi lēnām noklidzināja ielejā, tad atkal kalnup un beidzot ieraudzīja tālumā mirdzināmies gaismiņas.
Kā melns blāķis, kas aizklāja zvaigznes, aizšķērsodams ceļu, priekšā izslējās Virumkalns, bet pie tā rietumu sāna bija piespiedies paliels miests. Tā nu hobiti steidzās turp, ilgodamies pēc siltas pajumtes un durvīm, ko aizcirst naktij deguna priekšā.