Virpils bija Virgales lielākais miests, bet Virgale, neliels apdzīvots apgabals, gluži kā saliņa tupēja plašu, neskartu klajumu un mežu ielokā. Otrpus kalnam bija vēl Stutnīte, drusku uz austrumiem dziļā ielejā — Apukša, bet Četsila malā — Senpils. Visapkārt Virumkalnam un miestiņiem nieka pāris jūdžu platumā stiepās tīrumu un kopta meža josliņa.
Virpilieši bija tumšiem matiem, plecīgi un padrukni, augumā tādi paīsāki, toties līksmi un neatkarīgi — paši sev kungi un noteicēji, taču ar hobitiem, rūķiem, elfiem un citiem šīspa- saules iemītniekiem viņi bija ciešākos draugos, nekā lamzakiem bijis (un ir) ierasts. Virpils leģendas vēstīja, ka te viņi mituši no sākta gala un cēlušies no cilvēkiem, kas pirmie spēruši kāju Viduszemes rietumos. Maz kurš palika dzīvajos pēc Sendienu jukām, taču tad, kad ķēniņi atkal atkugoja pāri Dižjūrai, virpilieši tepat vien bija kur bijuši un ir joprojām, kad senlaiku ķēniņu piemiņai jau zāle cauri izaugusi.
Laikā, par ko vēsta mūsu stāsts, tik tālu rietumos un vispār savu simt līgu attālumā no Dalienas citu cilvēku nemaz nebija. Vienīgi meža biezokņos viņpus Virpils bija sastopami noslēpumaini klejotāji. Virpilieši viņus dēvēja par Pēddziņiem un par to, no kurienes tādi uzradušies, nezināja nenieka. Pēddziņi bija augumā lielāki un tumsnējāki, un klīda valodas, ka viņiem esot neparasti asa redze un dzirde un ka viņi saprotot, ko runā zvēri un putni. Tā nu viņi klīda, kur ienāk prātā — projām uz dienvidiem un austrumiem, līdz pat Miglas kalniem, tikai tagad jau pavisam niecīgā skaitā un sastopami aizvien retāk. Uzradušies viņi klāstīja, kas noticis tāltālās zemēs, un stāstīja sen aizmirstas, savādas teikas, kurās virpilieši klausījās, muti atplētuši, tomēr necik cieši ar Pēddziņiem nedraudzējās.
Virgalē dzīvoja arī daudzas hobitu dzimtas, un šejienieši, pēc pašu ieskatiem, bija dibinājuši pasaulē senākās hobitu apmetnes, proti, iekārtojušies te jau kur tas laiks, iekams viņu tautieši vēl bija šķērsojuši Brandaviņu un apguvuši Dalienas zemes. Visvairāk hobitu bija Stutnītē, taču viena daļa dzīvoja arī pašā Virpilī, sevišķi augstāk kalnā, virs cilvēku namiem. Dižļautiņi un mazļautiņi (tā nu viņi dēvējās) sadzīvoja labi, svešās darīšanās degunu nebāza, ar savām tika galā, kā nu kurš bija radis, bet kā vieni, tā otri sevi ar pilnām tiesībām uzskatīja par īsteniem vir- piliešiem. Diez vai kur citur pasaulē vēl varētu atrast tik īpatnēju (tomēr lielisku) kārtību.
Ne Virpils dižļautiņi, ne mazļautiņi paši apkārt diez ko daudz neceļoja un raudzījās, lai pašu četros miestos viss rit, kā nākas. Šad un tad Virpils hobiti aizklīda līdz Bricavai vai Rītajiem, tomēr Dalienas hobiti šurp ceļu mēroja pagalam reti, lai gan no Brandaviņas tilta līdz šejienei bija ne vairāk kā vienas dienas brauciens. Gadījās, ka uz dienu vai divām traktierī uzradās kāds bricavnieks vai ar dēkaiņa garu sists Tuks, taču arī tas lēcās aizvien retāk un retāk. Virpiliešus un citus aizrobežu iemītniekus dalienieši dēvēja par ārpusniekiem un par tādiem daudz zinis nelikās, jo uzskatīja par truliem un neaptēstiem. Jādomā, tanīs dienās pasaules rietumos mita daudz vairāk hobitu, nekā dalienieši maz bija iedomājušies. Nav ko liegties, viens otrs patiesi bija blandoņa, kas izkašāja alu, kur pagadās, un lasījās lapās, kolīdz griesti sāka birt uz galvas. Bet tie hobiti, kas dzīvoja Virgalē, bija krietni un pārtikuši, un nebūt ne daudz neaptēstāki par attālajiem Iekšzemes radagabaliem. No šejienes hobitu atmiņas vēl nebija pagaisis laiks, kad Daliena ar Virpili vēl sadzīvoja kā cimds ar roku. Vismaz Bricbrandaku dzīslās pavisam noteikti ritēja krietna tiesa virpiliešu asins.
* * *
Virpils miestā bija savs simts lamzaku māju. Tās pa lielākai tiesai bija celtas piekalnē, ar logiem uz rietumiem. Tur kalnam apkārt pusloku meta dziļš grāvis, viņā krastā vēl apaudzēts ar blīvu dzīvžogu. Ceļš veda grāvim pāri, taču otrpus tiltam dzīvžogā vīdēja vareni vārti. Otri tādi paši vārti slējās Virpils dienvidgalā, kur ceļš atkal skrēja tālāk. Līdz ar tumsiņu vārti tika aizslēgti, bet turpat iekšpusē bija mazs namiņš, kur sēdēja vārtsargs.
Vietā, kur ceļš nogriezās pa labi, lai apmestu līkumu ap kalna pakāji, kluknēja paprāvs krogs, uzcelts vēl tajos laikos, kad satiksme bija nesalīdzināmi rosīgāka. Jo Virpils atradās senās krustcelēs: turpat miesta rietumgalā, viņpus grāvim, aus- trumceļš krustojās ar otru senu lielceļu, ko kādreiz bija iecienījuši gan cilvēki, gan visādi citi ceļinieki. Rītājieši joprojām mēdza teikt: "Ko tādu ij Virpilī nepadzirdēsi", jo tajos laikos, kad arī Dalienas hobiti turp ceļu mēroja biežāk, traktierī vienkopus satecēja ziņas no ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem. Bet ziemeļzemes jau kur tas laiks bija tukšas un pamestas, un uz zie- meļceļa maz kurš kāju spēra — tas bija aizaudzis ar zāli, un virpilieši seno lielceļu bija pārdēvējuši par Zaļteku.
Taču Virpils traktieris stāvēja kā stāvējis, un traktiernieks aizvien vēl bija varens un godājams vīrs. Zem viņa jumta vienkopus sanāca lieli un mazi dīkdieņi, pļāputašas un uz jaunumiem kāri nemiera gari no visiem četriem miestiem, viņš izmitināja Pēddziņus un citus apkārtklejotājus, un tos ceļavīrus (pa lielākai tiesai rūķus), kas joprojām staigāja šurpu turpu pa austrumceļu, projām uz kalniem un atkal atpakaļ.
Kad hobiti beidzot nonāca līdz Zaļtekas krustojumam un tuvojās miestam, laukā jau valdīja tumsa, un debesīs mirdzēja baltas zvaigznes. Rietumvārti bija ciet, bet vārtsarga namiņā sēdēja kāds vīrs, kas pielēca kājās, paķēra lukturi un pārsteigts noskatīja atnācējus.
— Ko vajag? No kurienes nākuši? — viņš skarbi noprasīja.
— Ejam uz traktieri, — Frodo atbildēja. — Dodamies uz austrumiem un gribam še pārlaist nakti.
— Paskat, ko! Hobiti! Veseli četri! Turklāt, spriežot pēc runas, dalienieši, — vārtsargs nobubināja itin kā pie sevis, bridi viņus drūmi nopētīja, tad nesteidzīgi atslēdza vārtus un ielaida hobitus iekšā.
— Ne jau kuru katru dienu gadās sastapt Dalienas hobitus jādelējam pa ceļu nakts melnumā, — viņš turpināja, kad hobiti piestāja pie namiņa durvīm. — Atvainošanu, bet vai es nevarētu dabūt zināt, kas jums meklējams austrumos no Virpils? Kā jūs godāt, ja drīkstu vaicāt?
— Kā mūs sauc un kas mums meklējams — tā ir mūsu pašu darīšana. Diez vai šī ir īstā vieta, kur tas apspriežams, — atteica Frodo, kam diez ko nepatika ne vārtsarga ģīmis, ne valoda.
— Skaidrs, ka jūsu darīšana, tur es neko nesaku, — vīrs piekrita, — tikai ari man ir savas darīšanas, teiksim, pēc tam kad laukā jau tumsa, ceļiniekiem šo to pavaicāt.
— Mēs esam hobiti no Bricavas. Sadomājām paceļot un apmesties jūsu traktieri, — Merijs pasteidzās paskaidrot. — Es pats esmu Bricbrandaka kungs. Ar to būs gana? Dzirdēju, ka virpilieši pret ceļiniekiem esot laipni. Padomā, ko visu neizrunā!
— Labi jau, labi, — vārtsargs pieglaudīgi atsaucās. — Neņemiet nu ļaunā. Tikai skatieties — var gadīties, ka vecais vārtu Harijs nebūs vienīgais, kurš ņemsies jūs izprašņāt. Te visādi dīvaiņi apgrozās. Aiztiksiet līdz "Ponijam", tad redzēsiet, ka tur tikai mātes un tēva vēl trūkst.
Vārtsargs novēlēja labu nakti, un hobiti vairs nebilda ne vārda, bet luktura gaismā Frodo pamanīja, ka virs joprojām viņus cieši vēro. Pēdigi vārti aiz muguras noklaudzēdami aiz- darijās — labi, ka ciet. Hobiti jāja tālāk. Frodo prātoja, kālab virs izturējās tik aizdomīgi. Varbūt kāds bija apvaicājies, vai nav manīts ierodamies pulciņš hobitu? Gendalfs? Burvis varētu būt jau priekšā — galu galā, viņi bija krietni maldījušies pa Senmežu un Kapukalniem. Tomēr vārtsarga skatienā un balsi bija kaut kas tāds, kas Frodo lika justies neomulīgi.
Virs labu bridi noraudzījās hobitiem pakaļ un tad iegāja atpakaļ namiņā. Kolīdz viņš pagrieza vārtiem muguru, tiem pāri
žigli pārmetās melns stāvs un pazuda miestiņa ielas puskrēslā.
* * *
Iela veda augšup pa lēzenu nogāzi. Nesteidzīgi pajājuši garām pāris graustiem, hobiti nonāca pie traktiera. Nami šķita milzīgi un svešādi. Sems vērās augšup uz traktiera ēku — trīs stāvi, logu tik, ka ne saskaitīt! Dūša tiri vai sašļuka papēžos. Kur tas laiks viņš bija iztēlojies, kā agrāk vai vēlāk ceļā sastapsies ar milžiem, kas lielāki par kokiem, un ar vēl baigākiem radījumiem, taču tagad, pēc tik smagas un nogurdinošas dienas, kad piepeši visriņķī tie cilvēki ar savām milzu mājām, — nē, tas nudien vairs nebija izturams. Gara acīm viņš redzēja traktiera pagalma tumsā slēpjamies apseglotus melnus zirgus un pa tumšajiem augšstāva logiem laukā glūnam Melnos jātniekus.
— Vai tad mēs gulēsim pa nakti te, saimniek, ko? — viņš iebrēcās. — Ja reiz šaipusē mitinās hobiti, iesim tak pameklēt kādu, kas mūs ielaistu pārnakšņot! Tomēr drusku ierastāk.
— Kas tad traktierim vainas? — Frodo nobrīnījās. — Toms Bombadils vēlēja nākt šurp. Manuprāt, iekšā atradīsies arī kas ierastāks.
Pat pa gabalu pazinējs varēja pateikt, ka traktieris ir labs un omulīgs. Ēka stāvēja pašā ceļmalā, abus spārnus izstiepusi atpakaļ un it kā ierakuši nogāzē, tā ka sētas puses trešā stāva logi tik tikko rēgojās virs zemes. Uz pagalmu starp abiem spārniem veda plaša velve, bet pa kreisi ejā bija izcirstas lielas durvis ar pāris platiem lieveņa pakāpieniem. Durvis bija vaļā, un no tām plūda gaisma. Pie velves loka karājās lukturis, bet zem tā — prāva izkārtne: pakaļkājās saslējies dūšīgs, balts ponijs. Virs durvīm balts uzraksts vēstīja: "KVIESMlĻA PURĒNA Spraunais ponijs". Apakšstāva logos caur biezajiem aizkariem daudzviet spiedās gaisma.
Kamēr viņi neizlēmīgi mīņājās puskrēslā, iekšā kāds uzņēma līksmu dziesmu, un drīz vien pievienojās vai vesels koris — priecīgi un pilnā rīklē. Brītiņu paklausījušies, hobiti saņēma dūšu un nokāpa no zirdziņiem. Dziesma izskanēja, un tūliņ sacēlās smieklu un aplausu vētra. Ieveduši ponijus pagalma un atstājuši tur stāvam, hobiti kāpa augšup pa lieveņa pakāpieniem. Frodo, iedams visiem pa priekšu, teju saskrējās ar mazu, tuklu, plikpaurainu un sārtvaidzīgu vīriņu. Apsējies baltu skoteli, tas brāzās pa vienām durvīm laukā un otrās iekšā, stiepdams ar pilniem kausiem nokrautu paplāti.
—Vai mēs…? — Frodo iesāka.
—Acumirkliti, esiet tik laipni! — vīriņš pakliedza pār plecu, pagaisdams murdošu balsu jūklī un dūmu mutuļos. Un patiesi — hobiti nepaguva ne aci pamirkšķināt, kad viņš jau bija atpakaļ, slaucīdams skotelē rokas.
— Labs vakars, mazļautiņu kungs! — vīriņš palocījās. — Ko vēlēsities?
— Gultas četriem un stallī vietu pieciem ponijiem, ja iespējams. Vai jūs būtu Purēna kungs?
— Tieši tā! Kviesmīlis vārdā. Kviesmīlis Purēns — jūsu rīcībā! Dalienieši, ko? — viņš apvaicājās un tūliņ iebelza ar plaukstu pa pieri, it kā pūlēdamies nez ko atcerēties. — Hobiti! — viņš iesaucās. — Tā, tā, ko tad man vajadzēja… Vai drīkstu apvaicāties, kā jūs sauc?
— Tuka kungs un Bricbrandaka kungs, — Frodo pavēstīja. — Un, rau, Sems Ekušeks. Es pats esmu Pakalna kungs.
— Ak, tu posts! — Purēna kungs uzsita knipi. — Atkal izskrēja no prāta! Bet gan es atminēšos, kad būs drusku laika apdomāties. Zināt, tīri kājas pie zemes metas, bet paraudzīšu, ko varu jūsu labā darīt. Dalienieši tik kuplā pulkā pie mums katru dienu vis neiegriežas, un man sāpētu sirds, ja jūs še netiktu laipni uzņemti. Tikai šovakar te viss jau tik piebāzts, kā sen nav bijis, tīri stāvgrūdām. Laime nenāk brēkdama, kā mēs te Virpili sakām.
— Ei! Nob! — viņš nosaucās. — Kur tu esi, pinkuķepa? Kur slaisties? Nob!
— Nāku, saimniek! Nāku! — Pa kādām durvīm izlēca žirgts hobits, kas, ieraudzījis ceļiniekus, sastinga uz vietas un ieplēta acis.
— Kur Bobs? — namatēvs noprasīja. — Nezini? Tad sadabū viņu rokā! Un ātrāk nekā citām reizēm! Man nav ne sešu kāju pie pēcpuses, ne sešu acu pierē! Saki Bobam, ka pagalmā gaida pieci poniji. Lai izbrīvē kādu stūrīti.
Nobs nosmīkņāja, piemiedza ar aci un aiznesās kā divi deviņi.
—Tā, tā, ko tad es gribēju teikt? — Purēna kungs piesita pie pieres. — Pauri caurumu cik uziet, kā sacīt jāsaka, viss birst laukā. Darba šovakar tāds lērums, ka galva iet uz riņķi. Vakarnakt no dienvidiem pa Zaļteku atspērās viens bariņš — jau tas vien ir pagalam dīvaini. Tad nule ieradās rūķi pa ceļam uz rietumiem. Un tagadiņ vēl jūs. Nebūtu jūs hobiti, vietiņa diez vai atrastos. Bet ziemeļspārnā mums ir pāris istabiņu, sensenos laikos ar gudru ziņu izbūvētas īsti hobitiem. Apakšstāvā, kā jums reiz patīk, ar apaļiem lodziņiem un visu ko, kas piederas pie lietas. Tur jums vajadzētu justies gluži omulīgi. Vakariņas tak gribēsiet? Kā tikko, tā uzreiz! Tagad, rau, šurpu!
Aizvadījis hobitus projām pa gaiteni, traktiernieks atvēra durvis. — Palūk, silta, jauka istabiņa! — viņš pavēstīja. — Derēs, ko? Tagadiņ atvainojiet. Darba pilnas rokas. Nav laika pamēļot. Jājož. Skrienu tīri bez atmaņas, bet švakāks kā nepalieku, tā nepalieku. Vēlāk iemetīšu pie jums aci. Ja kas vajadzīgs, pašķindiniet zvaniņu, Nobs būs klāt kā likts. Ja nebūs, zvaniet bez mitas un aurojiet.
Beidzot viņš bija prom, hobitus atstājis gluži aizelsušos. Traktiernieks, lai arī nokaudamies ar neapdarāmiem darbiem, runāja vienā nebeidzamā laidā, tā ka bija jābrīnās, pa kuru laiku viņš ievelk elpu. Istabiņa bija maza un mājīga. Kamīnā kurējās gaiša uguns, un pie tā piebīdīti zemi un ērti krēsli. Apaļais galds jau bija pārklāts ar spodri baltu galdautu, un pašā vidū bija prāvs zvans ar rokturi. Taču, iekams vēl kādam bija iešāvies prātā ķerties pie zvanīšanas, Nobs jau bija klāt, stiepdams sveces un ar šķīvjiem nokrautu paplāti.
— Vai kungi gribēs ko dzeramu? — viņš pakalpīgi apvaicājās. — Un atļausit parādīt guļamistabas, kamēr vīkšam vakariņas?
Kad Purēna kungs un Nobs atgriezās, hobiti jau bija nomazgājušies un veldzējās pie patīkami ietilpīgiem alus kausiem. Vienā acumirklī galds bija klāts. Netrūka ne karstas viras, ne aukstās gaļas, ne melleņu pīrāga, ne svaigi ceptas maizes klaipiņu, ne sviesta kluču, ne labi nobrieduša siera rituļa pusītes. Paēdiens bija vienkāršs un sātīgs, tikpat labs kā Dalienā un gana ierasts, lai izgaisinātu Sema nelāgo priekšnojautu pēdējās paliekas (lielāko tiesu darba te jau bija veicis lieliskais alutiņš).
Namatēvs kādu bridi parosījās un tad gatavojās atkal doties savās gaitās. — Kad būsit paēduši, varbūt gribēsiet pievienoties viesu pulkam? — viņš sacīja, stāvēdams jau durvīs. — Lai gan diez vai — droši vien dosieties pie miera. Tomēr, ja nu prāts nesas uz saviesīgu pasēdēšanu, esat laipni aicināti. Arpusniekus — tas ir, atvainošanu, dalieniešus — mēs te neredzam bieži un labprāt paklausītos, kas pie jums no jauna, varbūt jūs mums ko pastāstītu vai nodziedātu — kas nu sirdij tuvāks. Bet kā jums labpatīk! Ja kas vajadzīgs, šķindiniet zvaniņu!
Iebaudījuši vakariņas (bez ceturkšņa stundu no vietas, nesteigdamies un lieki mēles nekulstīdami), hobiti sajuta atgriežamies spēkus kaulos un dūšu vairojamies, tā ka Frodo, Pīns un Sems nosprieda klausīt traktiernieka ieteikumam. Merijs paziņoja, ka tur būšot pārāk liela burzma. — Pasēdēšu savā nodabā tepat pie kamīna un vēlāk varbūt iziešu laukā ieelpot drusku svaiga gaisa. Domājiet, ko runājat, un neaizmirstiet, ka mēs bēgam paklusām. Daliena, rau, vēl nav necik tālu — tā vien skaties, iekritīsim!
— Labs ir! — Pīns atsaucās. — Skaties tik pats, ka neaizmal- dies sazin kur, un ielāgo, ka zem jumta ir drošāk nekā zem klajas debess!
Viesi bija sapulcējušies traktiera zālē. Kad Frodo acis aprada ar puskrēslu, izrādījās, ka pulks ir liels un raibs. Telpu apgaismoja teju vienīgi kamīna uguns, jo trīs lukturi, kas karājās pie griestu sijām, bija nespodri un dUmu mākuļos tik tikko saredzami. Pie kamīna stāvēja Kviesmīlis Purēns, pļāpādams ar diviem rūķiem un pāris dīvaina paskata vīriem. Uz soliem sēdēja visvisādi: Virpils dižļautiņi, bariņš vietējo hobitu (tie mēļoja, galvas sabāzuši kopā), vēl pāris rUķu, bet pustumsā un kaktos neskaidri kustējās vēl citi stāvi.
Kolīdz dalienieši spēra kāju pāri zāles slieksnim, virgalicši vienā balsī uzgavilēja. Svešinieki, sevišķi tie, kas bija šurp ieradušies pa Zaļteku, ienācējiem tūliņ pievērsa ziņkārus skatus. Namatēvs ņēmās sapazīstināt dalieniešus ar vietējiem un ar šo uzdevumu tika galā tik zibenīgi, ka nemaz nebija viegli attapl, kurš tad īsti kā dēvējas. Virpils dižļautiņu vārdi šķita visai botāniski (un dalieniešu ausīm gaužām ērmoti), teiksim, Pupumiza, Sausserdis, Pekuvirsis, Abolkoks, DadžpUka vai Paparde (par Purēnu nemaz nerunājot). Līdzīgi saucās ari dažs labs hobits. Piemēram, kuplā skaitā bija pārstāvēti Vērmeli. Tomēr pa lielākai tiesai hobitiem bija ierastāki vārdi — Krastelis, Apšals, Migu- tūļa, Smilšugrābslis vai Rakainis, kādi nebija sveši arī Dalienā. Pa to vidu gadījās arī vairāki Stutnītes Pakalni, un, nespēdami iedomāties, ka hobiti ar vienu un to pašu uzvārdu varētu nebūt tā vai citādi rados, viņi spieda Frodo pie krūts kā sensenis pazudušu un nu atkal atrastu radagabalu.
Virpils hobiti, jāatzīst, bija sirsnīgi un nadzīgi uz iztaujāšanu, un Frodo drīz vien atskārta, ka nāksies vien tā vai citādi paskaidrot, ar ko viņš īsti nodarbojas. Tā nu viņš izpauda, ka interesējoties par vēsturi un ģeogrāfiju (to padzirduši, visi saprotoši klanīja galvas, lai gan Virpils izloksnē šie vārdi tika lietoti visai reti) — gribot rakstīt grāmatu (visi pamira mēmā izbrīnā), tā ka tagad viņš ar draugiem vācot ziņas par hobitiem, kas dzīvo ārpus Dalienas, sevišķi austrumpuses zemēs.
Tad visi sāka klaigāt cits caur citu. Ja Frodo nudien būtu gribējis rakstīt grāmatu un ausu viņam būtu nevis divas, bet vismaz ducis, viņš pāris minūtēs būtu uzzinājis tik daudz, ka vairākas nodaļas būtu gatavas vienā rāvienā. Un, it kā ar to vēl nebūtu gana, vietējie viņam noskaitīja veselu sarakstu, kurš sākās ar "rau, tur to veco Kviesmīli", pie kā vērsties pēc sīkākām ziņām. Tomēr pēc laiciņa, tā kā Frodo neizrādīja nekādu vēlēšanos ķerties pie grāmatas rakstīšanas visu acu priekša, hobiti atkal atgriezās pie izprašņāšanas, sak, kā tad pie jums tur, Dalienā? Frodo atbildēja strupi un izvairīgi un drīz viens pats sēdēja kaktiņā, noklausīdamies, ko ļaudis runā, un vērīgi raudzīdamies visapkārt.
Cilvēki un rūķi pa lielākai daļai apsprieda to, kas noticis tālās zemēs, un klāstīja jaunumus, kas jau bija kļuvuši tuvi un pazīstami. Dienvidos kaut kas brieda, un rādījās, ka cilvēki, kas šurp bija nākuši pa Zaļteku, bija devušies ceļā, lai uzmeklētu kādu vietu, kur dzīvot mierā. Virpilieši viņiem juta līdzi, tomēr, pēc visa spriežot, svešiniekus lielā barā ielaist savā mazajā zemes pleķītī diez ko negribēja. Viens no ceļiniekiem, nejauka paskata šķielacis, pravietoja, ka, necik ilgi, uz ziemeļiem dzīšoties arvien vairāk un vairāk ļaužu. — Ja neatvēlēsit vietu, viņi to atradīs paši. Viņiem ir tādas pašas tiesības dzīvot kā visiem citiem, — dienvidnieks skaļi paziņoja. Vietējie neomulīgi sagrozījās. . ,
Hobiti par to daudz zinis nelikās — šobrīd rādījās, ka lauzīt galvu par to nav vērts. Lamzaki tak neies bāzties hobitu aliņās! Viņiem daudz vairāk rūpēja Sems ar Pīnu, kas iejutušies žirgti tērgāja par to, kā klājas Dalienā. Visi vai plīsa no smiekliem, kad Pīns nostāstīja, kā iebrukuši Izrakas mēra alas griesti un pats mers Licis Spricis, resnākais hobits visos Vakarājos, dabūjis uz galvas veselu kaļķu kravu un laukā izrāpies kā miltos izvārtīta klimpa. Bet viens otrs jautājums Frodo lika pasvīst. Kāds virpilietis, kas šķitās vairākas reizes bijis Dalienā, par katru cenu gribēja zināt, kur Pakalni īsti dzīvo un ar ko rados.
Piepeši Frodo pamanīja, ka hobitu tērgāšanā vērīgi ieklausās arī kāds aizdomīgs vīrs ar vēja aprautu seju, kas sēdēja pašā sienmalē, ierāvies ēnā. Uz galda viņam priekšā stāvēja liels alus kauss, un vīrs kūpināja pīpi ar garu, izliektu, ērmoti grebtu kātu, izstiepis zem galda kājas, ieautas garos, mīkstos ādas stulmeņos, kas izskatījās varen smalki, taču pamatīgi novalkāti un tagad bija no vienas vietas ar dubļiem nošķiesti. Viņš bija cieši ietinies smagā, tumšzaļā, traipiem izraibinātā apmetnī, un, lai arī istabā bija karsti un smacīgi, galvā viņam bija kapuce, zemu novilkta pār acīm, tomēr tās spīdēt spīdēja un nenovērsdamās pētīja hobitus.
— Kas tas tāds? — Frodo noprasīja, kad radās izdevība čukstus apvaicāties Purēna kungam. — Ar viņu, man liekas, mēs ne- iepazināmies.
— Tas tur? — namatēvs atčukstēja, pašķielējis uz vīra pusi, galvu nepagriezdams. — īsti nezinu. Viņš ir no tiem klaiņotajiem — mēs šos saucam par Pēddziņiem. Teju ne vārdu nelaiž pār lūpām, bet, kad sadomā, var izklāstīt brīnumu lietas. Izčib uz mēnesi, nerādās veselu gadu, un tad — šeku reku kā no gaisa atkal klāt. Pērnpavasar rādījās itin bieži, bet pēdīgā laikā atkal bija nez kur pazudis. Kā viņam īsti vārdā, kas to lai zina, bet pie mums viņu dēvē par Nerimšu. Soļo kā divi deviņi uz tiem garajiem kātiem, tikai nevienam nesaka, kas viņam kur steigties. Bet rītiem un vakariem jau likumi nav rakstīti, kā mēs Virpili sakām, ar to domādami Pēddziņus un, atvainošanu, dalieniešus. Paklau, savādi, ka ieprasījāties… — Taču tobrīd Purēna kungs aizbrāzās ieliet alutiņu izslāpušam viesim kausā, un viņa pēdējie vārdi palika miglā tīti.
Tagad Frodo pamanīja, ka Nerimša petl viņu, it kā būtu dzirdējis vai nopratis, par ko bijusi runa. Tad viņš novēcināja roku un pamāja ar galvu, aicinādams Frodo pienākt tuvāk un nosēsties līdzās. Kad Frodo paklausīja, Nerimša atsvieda atpakaļ kapuci, atklādams pinkainu, melnu, sirmuma cauraustu matu ērkuli un bālu, skarbu seju, kurā dega divas modras, zaļas acis.
— Mani sauc par Nerimšu, — viņš dobji pavēstīja. — Nudien priecājos iepazīties… Pakalna kungs, ja vecais Purēns pareizi sadzirdējis tavu vārdu.
— Pilnīgi pareizi, — Frodo dzedri atteica. Sarunu biedra vērīgais skatiens tīri vai svilināja.
— Nu ko. Pakalna kungs, — Nerimša sacīja, — tavā vietā es pieraudzītu, lai draugi pievalda mēli. Alutiņš, kamīna uguns un nejauši sarunu biedri — tas viss ir jauki, tikai… redz, te nav nekāda Daliena. Te apgrozās visādi ļaudis. Ak tā - lai nu kurš to teiktu, vai ne? — Viņš skāņi pasmīnēja, pareizi iztulkojis Frodo skatienu. — Un pēdējā laikā Virpilij cauri iet aizvien dīvaināki un dīvaināki ceļavīri, — viņš turpināja, pētīdams Frodo seju.
Frodo izturēja viņa skatienu, tomēr nebilda ne vārda, un Nerimša neko nelikās manām. Tagad viņa uzmanību piepeši bija pievērsis Pīns. Frodo ar šausmām atskārta, ka nebēdnīgais Tuku jaunulis, kam galvā bija sakāpuši resnā Izrakas mēra likstu pārstāsta panākumi, nule pa savai modei klāj vaļā visu, kas notika Bilbo atvadu mielastā. Pīns jau bija ticis līdz Bilbo atvadu runas vidum un nenovēršami tuvojās brīdim, kad namatēvs, skaties un brīnies, izčibēja kā nebijis.
Dusmas, nudien. Vairākums vietējo hobitu par to, protama lieta, neceltu ne ausu — sak, vai tu re, ko tik visu neizstrādā tie gaisā parautie aizupieši! Bet viens otrs (teiksim, vecais Purēns) šo to sajēdza un, jādomā, jau labi sen bija dzirdējis baumas par Bilbo pazušanu. Tādiem tūliņ prātā uzpeldēs Tuntaka vārds, sevišķi ja Virpilī kāds par tādu jau bija apvaicājies.
Frodo nemierīgi saknosījās, drudžaini prātodams, ko iesākt. Pīns, gozēdamies klausītāju dedzīgās uzmanības saulītē, šķita pavisam aizmirsis draudošās briesmas. Tā vien skaties, tūliņ klās vaļā par gredzenu, un tad nekas vairs nebūs glābjams!
— Dari kaut ko! Mudīgi! — Nerimša iečukstējās.
Pielēcis kājās, Frodo uzrāpās uz galda un sāka runu. Pīns tūliņ zaudēja piekrišanu — daļa viņa klausītāju pievērsās Frodo, smējās un sita plaukstas, nosprieduši, ka Pakalna kungs pēdīgi iesilis, kā nākas.
Bet Frodo piepeši sajutās kā galīgs muļķis un attapās, ka gramstās pa kabatu (tā nu viņš bija paradis, kad uzstājās publikas priekšā). Pirksti paši uztaustīja važiņā uzvērto gredzenu, un pēkšņi uzmācās nepārvarama vēlme uzslidināt to pirksta, izgaist un tā izķepuroties no pagalam nepatīkamās situācijas. Tomēr sazin kālab šķita, ka šo domu kāds itin kā saka priekšā — kāds vai kaut kas tepat blakus. Cieši apņēmies neļauties kārdinājumam, Frodo sažņaudza gredzenu saujā, lai to itin kā savaldītu, noturētu kabatā, novērstu tā iecerētos posta darbus. Lai nu kā, iedvesmas nebija itin nekādas. Nobēris, dalieniešu vārdiem sakot, dažus piemērotus vārdus ("Mēs visi esam dziļi pateicīgi par laipno uzņemšanu, un es uzdrošinos cerēt, ka mans neilgais apciemojums palīdzēs atjaunot draudzības saites, kas savulaik tik cieši vienoja Dalienu un Virpili."), viņš saminstinājās un no- kremšķinājās.
Tagad uz viņu skatījās visi, kas vien atradās traktiera zālē. — Dziesmu! — iesaucās kāds hobits. — Dziesmu! Dziesmu! — pārējie piebalsoja. — Lūdzami, kaut ko tādu nedzirdētu!
Frodo apjuka, un, jau pavisam vairs nezinādams, kur likties, izmisis uzsāka joku dziesmiņu, kas savulaik Bilbo bija itin labi gājusi pie sirds (nudien, Bilbo ar to pat lepojās, jo vārdus bija sacerējis pats). Dziesma bija par krodziņu un, jādomā, tieši tālab pirmā iešāvās prātā. Rau, kā tā skanēja visā pilnībā. Šodien gan maz kurš vairs atminas vairāk par pāris rindiņām.
Reiz bij viens krodziņš, krodziņš labs,
Par ko jums tūliņ stāstīts taps:
Tur brūvēja pats krodzinieks tik gardu alutiņu,
Ka vienvakar pats Mēnessvirs, tu re, ar gudru ziņu
Turp devās tukšot kausu.
Bet stajļpuisim bij runcis labs,
Par ko jums tūliņ stāstīts taps:
Tas, ķepas grābis lociņu, tik čīgāj' pijolīti
Te tā, te šitā, ņau un murr, līdz visu dvēselīti
Bij izdziedājis sausu.
Bet krodzniekam bij suņuks labs,
Par ko jums tūliņ stāstīts taps:
Tas dienas vadīja, bez mitas traki jokodamies,
Un krogus viesi pušu plīsa, smējās aizrīdamies,
Līdz palika bez elpas.
Vēl krodziņā bij raibaļa,
Ar līkiem ragiem kronēta:
Tā, padzirdusi pijolīti, mēdza satrakoties
Un mesties neprātīgā dancī, kājām stampājoties,
Tik lopam trūka telpas.
Un visi trauki sudrabā Tur laistījās un spožumā!
Ik svētdienu tur galdā likti godu rīki tika,
Ko čaklas rokas spodrināja — krodzinieks tā lika,
Kā sestdienvakariņš.
Un Mēnessvīrs tai vakarā
Met mēriņu pēc mēriņa.
Līdz iečīgājas pijolīte, danci uzsāk bļodas,
Un raibaliņa līdzi lec — kur ir, tur klātu rodas —,
Un spriņģo kucentiņš.
Vēl Mēnessvīrs dzer kausu Ar gardo dziru sausu,
Tad — blākš! — viņš nozveļas zem galda, grūti nopūzdamies, Un, cieši saldi aizmidzis, pa reizei iekrākdamies, Tur guļ līdz ritam klusi.
Tad staļļpuisis teic runcim tā: "Tur Mēness zirdziņš pagalmā Jau sidrablaužņus nograuzis un dīžājas pie slitas. Bet saimnieks, dūšu uztaisījis, saldi šņāc bez mitas, Rau — nakts būs pagājusi!"
Un runcis paķer lociņu, Lai uzčīgatu gabalu,
Kurš citkārt būtu rāvis kājās īstus miroņus, Bet krodznieks viesi purina, kas bērna miegā dus: "Klau, ir jau pāri trim!" .
Tad visi kopā elsdami Stumj viesi kalnā stumdami,
Kur tuvāk Meness balais vaigs, un aizgrūž vīru mājās, Skrien līdzi sidrabkumeliņš, bet govs ar' cilā kājas Un lec līdz Mēnesim.
Bet runcis čīgā murrādams,
Un suņuks spriņģo smilkstēdams,
Līdz citus viesus uzbunga, kas laižas jautrā dejā
Un apgriež krogu kājām gaisā, tā ka griesti lejā.
Un visi lec kā traki.
Bet pēkšņi stīgas pārtrūkst pušu —
Strinkš! Redzam runci sapīkušu,
Bet kucentiņš par tādu joku smej, vai pušu plīsdams,
Un pa to burzmu šķīvīts prasts čukst godu dakšai svīzdams:
"Vai mani mīli — saki?"
Kad Mēness ielien mākoņos Un Saule ceļas austrumos. Tā berzē karstās uguns acis, nesaprot neko — Tur, lejā, staro gaiša diena, putni vītero, Bet ļaudis spilvenos!
Sacēlās varena aplausu vētra. Frodo bija labs dziedātājs, un dziesma visiem gāja pie sirds. — Kur vecais Kviesis? — atskanēja saucieni. — Viņam šitais jādzird! Lai Bobs iemāca savam kaķim spēlēt pijoli, tad mēs varēsim dancot! — Tūliņ vajadzēja piepildīt kausus, un traktiera viesi ņēmās klaigāt: — Lai iet vēlreiz, ko? Lūgtum, lūgtum! Vēl!
Frodo bija spiests iedzert vēl kausiņu alus un dziedāt dziesmu vēlreiz. Tagad daudzi vilka līdzi, jo meldija bija labi pazīstama un vārdus nebija grūti ielāgot. Nu bija Frodo kārta justies pašapmierinātam. Viņš lēkāja pa galdu un, nonācis līdz "govs ar' cilā kājas un lec līdz Mēnesim", taisīja varenu lēcienu — drusku par daudz varenu, jo ar blīkšķi piezemējās uz kausiem nokrautas paplātes, paslīdēja, kopā ar plīstošajiem traukiem noripoja no galda un — žviks! Visi, sagatavojušies uz kārtīgu smējienu, tā ari sastinga ar vaļā muti gluži kā nolēmēti, jo no Frodo piepeši vairs nebija ne vēsts. Viņš bija izčibējis, itin kā izkritis cauri traktiera grīdai, neatstādams ij ne caurumiņu peles alas lielumā!
Vietējie hobiti pārsteigumā ieplēta acis, pielēca kājās un ņēmās saukt Kviesmīli. Visi parāvās sāņus no Pina un Sema, kas piepeši attapās kaktā pavisam vieni, un glūnēja uz viņiem pa gabalu — ar aizdomām un neuzticību. Bija skaidri noprotams, ka daudzu acīs abi tagad bija apkārtceļojoša burvja pavadoņi, turklāt ej nu sazini, kas tādam pa spēkam un padomā! Bet viens melnīgsnējs virgalietis vērās šurp tik viszinīgi un itin kā izsmejoši, ka abiem hobitiem ap sirdi sametās pavisam neomulīgi. Vīrs tūliņ izmetās laukā pa durvīm, un viņam pakaļ arī šķielacis dienvidnieks — tie abi visu vakaru sazin par ko bija čukstus apspriedušies. Abiem nopakaļ aizsteidzās arī vārtu sargs Harijs.
Frodo jutās kā pēdīgais stulbenis. Nezinādams, ko iesaki, viņš četrrāpus pa pagaldēm aizlīda uz tumšo kaktu, kur nekustīgi sēdēja Nerimša — viņa sejā nebija pakustējies ne vaibsts. Atslējies pret sienu, Frodo novilka gredzenu. Viņš nudien nesaprata, kā tas varēja gadīties pirkstā. Izskaidrojums varēja but tikai viens — laikam taču dziedādams viņš bija gramstījies pa kabatu, un gredzens uzslīdēja pirkstā, kad krizdams viņš roku ar joni rāva laukā. Vienubrīd prātā pazibēja doma, ka to būs pastrādājis gredzens pats, varbūt kārodams parādīties, klausīdams pirmītējai mēmajai pavēlei. Tie trīs, kas bija izgājuši laukā… Tie viņam nepavisam nepatika.
—Nu? — Nerimša ierunājās, viņu ieraudzījis. — Kamdēļ tu tā darīji? Tas, ko tavi draugi būtu varējuši izpļāpāt, salīdzinājumā ar šito nebūtu itin nekas! Ar kāju taisni cilpā! Jebšu, pareizāk sakot, ar pirkstu, vai ne?
— Nesaprotu, — Frodo satraukts un aizskarts atcirta.
— Saproti gan, turklāt ļoti labi, — Nerimša atteica, — bet labāk nogaidīsim, līdz kņada norimstas. Bet tad gan, ja atļausit, Tuntaka kungs, es gribētu ar jums aprunāties zem četrām acīm.
— Par ko? — Frodo noprasīja, itin kā nebūtu pamanījis, ka tik negaidīti nosaukts īstajā vārdā.
—Par šo to svarīgu — mums abiem svarīgu, — Nerimša atbildēja, raudzīdamies Frodo tieši acīs. — Varbūt dabūsi dzirdēt ko noderīgu.
— Labs ir, — Frodo piekrita, cenzdamies izlikties bezrūpīgs. — Vēlāk aprunāsimies.
Tikmēr pie kamīna gāja vaļā ķīviņš. Tikko zālē bija teciņiem ieskrējis Purēna kungs, un nu viņš mēģināja uzklausīt vairākas vienlaikus izklāstītas un pretrunīgas liecības par to, kas tikko lēcies.
— Es tak to redzēju pats savām acīm, Purēna kungs! — kāds hobits sita pie krūts. — Vai, pareizāk sakot, neredzēju itin neko, ja saprotat, ko ar to gribu teikt. Viņš ņēma un izkūpēja zilā gaisā, kā sacīt jāsaka.
— Ejiet nu, Vērmeļa kungs! — namatēvs rādījās visai apjucis.
— Kad es jums saku! — Vērmelis neatlaidās. — No visas tiesas!
— Te būs kāds misēklis, — Purēns nogrozīja galvu. — Lai Pakalna kungs spētu tā ņemt un izkūpēt zilā gaisā? Lai gan tas te patiesi ir piepīpēts galīgi zils, es jums teikšu.
— Ak šitā? Un kur tad viņš ir, ko? — hobiti izsaucās cits caur citu.
—Kā lai es to zinu? Viņam ir tiesības staigāt, kur ienāk prātā, lai tik no rīta neaizmirst norēķināties — citādi nekas. Areče, kur Tuka kungs — tepat vien ir, nekur nav izčibējis.
— Es tik zinu, ko redzēju, un es skaidri redzēju, ko neredzēju, — tiepās Vērmelis.
— Bet es saku, ka te būs kāds misēklis, — Purēns atkārtoja, paceldams no grīdas paplāti un vākdams kopā lauskas.
— Protams, misēklis! — iesaucās Frodo. — Kur tad es varu izčibēt? Tepat vien esmu! Tikai pārmiju pāris vārdu ar Nerimšu, rau, tur, kaktā.
Viņš panācās uz priekšu, kamīna gaismā, bet visi tūliņ atsprāga atpakaļ, teju trīcēdami, drebēdami. Neviens nenoticēja, ka Frodo pēc kritiena būtu, zem galdiem lodādams, zibenīgi aizrāpies līdz sienmalei. Virpils hobiti un dižļaudis cits pēc cita steigšus devās mājās, juzdami, ka šim vakaram piedzīvojumu bijis gana. Dažs labs šķielēja uz Frodo ar neslēptām aizdomām, citi projām metās sačukstēdamies. Palicēji — rūķi un divi trīs svešinieki — piecēlās un novēlēja labu nakti namatēvam, taču no Frodo un viņa draugiem neatsveicinājās..Driz vien traktiera zālē bija palicis vien Nerimša, kas tā arī sēdēja sienmalē, neviena nemanīts.
Purēna kungs gan neko daudz nesadrūvējās. Viņš pareizi lēsa, ka viesi vēl ilgi plūdīs šurp kā uzmedoti, kamēr šāvakara noslēpums būs izšķetināts sīki un smalki. — Kādu putru tad jūs, Pakalna kungs, man te ievārījāt, ko? — viņš noprasīja. — Lēkājat šurpu turpu, viesi pārbijušies kā diegi, trauki lupatās.
— Man nudien žēl, ka sagādāju jums tādas neērtības, — Frodo atvainojās. — Tas gadījās gluži nejauši, ticiet man. Nelaimīga sagadīšanās.
— Labi jau, labi, Pakalna kungs! — Tikai ja nu vēlreiziņ sadomājat mest kūleņus, burties vai ko nu tur, labāk ļaudis pirms tam brīdiniet — un mani arī, lūgtum! Mēs te, zināt, drusku greizi skatāmies uz tādiem jokiem — uz šitādām baigām padarīšanām, ja saprotat, ko es ar to domāju. Vienā rāvienā pie tādām nevar pieradināties.
— Neko tādu es vairs nedarīšu, Purēna kungs, to es varu solīt. Bet nu laikam došos pie miera. Projām brauksim agri. Vai pieraudzīsit, lai mūsu poniji ir gatavi astoņos?
— Sarunāts! Tikai, pirms aizbraucat, Pakalna kungs, es labprāt ar jums aprunātos zem četrām acīm. Tikko atminējos, kas man jums sakāms. Tikai kaut nu jūs neņemtu ļaunā. Vēl tikai tikšu galā ar pāris darbiņiem un tad pie jums ieiešu, ja atļausit.
—Lai notiek! — Frodo atsaucās, bet sirdī iezagās bailes. Diez cik reižu vēl nāksies runāties zem četrām acīm, iekams viņš tiks gultā, un ko tādu vēl nāksies uzzināt? Vai visi šie ļaudis bija sazvērējušies? Pat vecā Purēna tuklais ģīmis piepeši sāka rādīties aizdomīgs — ja nu ari traktiernieks perina neģēlīgus nodomus?