Frodo, Pins un Sems kātoja atpakaļ uz savu istabiņu. Tur valdīja tumsa. No Merija nebija ne miņas, un ogles kamīnā jau bija teju izplēnējušas pelnos. Tikai tad, kad uguntiņa bija uzpūsta no jauna un kamīnā iesviesti pāris žagaru saišķi, hobiti pamanīja, ka viņiem līdzi atnācis un krēslā pie durvīm apsēdies Nerimša!
— Sveiki, labdien! — iesaucās Pīns. — Kas tad tu tāds? Ko vajag?
— Mani sauc par Nerimšu, — tas atteica. — Jūsu draugam tas varbūt izbiris no prāta, bet viņš solījās ar mani aprunāties zem četrām acīm.
— Tu, ja pareizi atminos, sacīji, ka varētu pavēstīt ko noderīgu, — Frodo sacīja. — Kas tad tev sakāms?
—Šis un tas, — Nerimša atbildēja. — Tikai neba par pliku velti.
— Kā tā? — Frodo skarbi noprasīja.
— Nevajag satraukties! Es lieku priekšā luk, ko — pastāstīšu, kas man zināms, un došu labu padomu, tikai par to gribu zināmu atalgojumu.
— Kādu tad? — Frodo vaicāja, samanīdams mostamies nelāgas aizdomas, ka sapinies ar izspiedēju, un klusībā nozūdīda- mies, ka naudas līdzi tikai tāds mazumiņš. Blēdim ar to nekādā ziņā nebūs gana, un ko iesākt tālāk, ja kabatas būs tukšas kā izslaucītas?
— Tev būs pa kabatai. — Nerimša drūmi pasmīnēja, itin kā noprazdams Frodo domas. — Gribu, lai ņemat mani ceļabiedros — iešu līdzi, kamēr vien man labpatiks.
— Ak tā gan! — Frodo pārsteigts atsaucās, taču tomēr nemiers palika, kur bijis. — Pat ja man butu vajadzīgs vēl kāds ceļabiedrs, kā gan varu kam tādam piekrist, ja neko lāgā nezinu nedz par tevi pašu, nedz par to, kāds tavs amats?
— Lieliski! — Nerimša atzinīgi iesaucās, pārmetis kāju pār kāju un ērtāk atlaizdamies krēslā. — Rādās, tavs prātiņš beidzot atnācis mājās, un tas ir uz labu. Līdz šim tu esi bijis īsts gaisa- grābslis. Lieliski! Izstāstīšu, kas man stāstāms, un tad spried pats. Varbūt, kad visu būsi noklausījies, tu manu piedāvājumu pieņemsi ar prieku.
—Tad runā! — Frodo noteica. — Kas tev zināms?
—Vairāk nekā vajadzīgs. Pārāk daudz dažādu nelāgu lietu, — Nerimša drūmi atsacīja. — Bet kas attiecas uz tevi… — Viņš pietrūkās kājās, paspēra pāris soļu līdz durvīm, atrāva tās vaļā un palūkojās gaitenī, tad durvis klusiņām aizvēra un nosēdās vietā. — Man ir labas ausis, — viņš turpināja, pieklusinādams balsi. — Neredzams kļūt es gan neprotu, toties esmu nomedījis neskaitāmus kustoņus — pašus mežonīgākos un biklākos. Un protu noslēpties no nevēlamām acīm. Lūk, šo pašu vakaru es sēdēju aiz dzīvžoga Virpils rietumceļa malā, kad garām no Kāpukalnu puses jāja četri hobiti. Diez vai tagad der atkārtot visu, ko viņi teica vecajam Bombadilam vai cits citam, bet viens gan man iekrita prātā. "Esiet tik labi un ielāgojiet," viens no viņiem teica, "ka Tuntaka vārdu nedrīkst ij pieminēt. Ja nu kas, mans vārds ir Pakalna kungs." Ieziņkārojos tik ļoti, ka devos viņiem nopakaļ. Kolīdz hobiti bijā iejājuši Virpilī, pārmetos vārtiem pāri. Var jau būt, ka >viltus Pakalna kungam nekā ļauna nav padomā, bet ja tā, es viņam ar draugiem ieteiktu būt piesardzīgākiem.
— Kas tad virpiliešiem daļas par to, kā es saucos? — Frodo pikti izgrūda. — Un es gribētu zināt ari to, kas tur daļas tev. Var jau būt, ka Nerimšas kungs spiego un noklausās, viscēlāko nodomu vadīts, bet ja tā, es viņam ieteiktu izskaidrot, kas un kā.
— Krietna atbilde! — Nerimša iesmējās. — Bet izskaidrojums ir pavisam vienkāršs — es jau labu laiku meklēju hobitu, vārdā Frodo Tuntaks. Gribēju viņu atrast, cik drīz vien iespējams. Zināju, ka viņš no Dalienas ved projām, nu, kādu noslēpumu, kas man un maniem draugiem ir ļoti no svara. Tikai nevajag pārprast! — viņš iesaucās, jo Frodo pietrūkās kājās un ari Sems izlēca istabas vidū, nikni bolīdams acis. — Uz mani te jūs varat paļauties vairāk nekā paši uz sevi. Un šis noslēpums ir glabājams cieši un vērīgi! — Nerimša paliecās uz priekšu un noskatīja visus pēc kārtas. — Sargieties no katras ēnas! — viņš nočukstēja. — Melnie jātnieki Virpilī jau ir manīti. Runā, ka pirmdien viens atjājis šurp pa Zaļteku un maķenīt vēlāk vēl cits — viens no ziemeļiem, otrs no dienvidiem.
Visi sēdēja klusēdami. Pēdīgi Frodo uzrunāja Pinu un Semu: — Tas taču bija skaidri noprotams. Atminieties, kā vārtsargs mūs tērpināja? Un gan jau ari traktiernieks ir ko dzirdējis. Kālab viņš gribēja, lai par varītēm ejam uz zāli? Un kāda joda pēc mēs klausījām? Tik dumji — vajadzēja palikt tepat un sēdēt klusiem kā pelēm.
— Tā gan, — Nerimša piekrita. — Būtu zinājis, nebūtu ļāvis jums turp doties, bet traktiernieks jau nebūtu ne mani pie jums laidis, ne arī ziņu nesis.
—Tu domā, ka viņš… — Frodo ieteicās.
— Nē, ne jau tas. Vecais Purēns ir krietns vīrs. Tikai viņš greizi skatās uz šitādiem ērmotiem klaidoņiem.
Frodo uzmeta viņam mulsu skatienu.
— Es taču izskatos pēc blēža, vai ne?.— Nerimša pasmīkņāja, un acis viņam iedegās dīvains mirdzums. — Bet gan jau ar laiku sapazlsimies labāk. Un tad, es ceru, tu izstāstīsi, kas īsti notika, kad tu tur dziedādams lēkāji pa galdu. Jo ši mazā delverība…
— Tas gadījās pilnīgi nejauši! — Frodo nenovaldījās.
— Nu, nu, — Nerimša novilka. — Ak tad nejauši! Tad pavisam nejauši tu esi nonācis lielās briesmās.
— Kur nu vēl lielākās, — Frodo nopūtās. — Es jau zināju, ka Jātnieki dzenas man pakaļ, tikai rādās, ka būsim izsprukuši un viņiem nācies doties projām tukšā.
— Neceri! — Nerimša noskaldīja. — Viņi atgriezīsies. Ar papildspēkiem. Šie nebija vienīgie. Es zinu, cik viņu ir. Es šos Jātniekus pazīstu. — Viņš apklusa un raudzījās salti un bargi. — Un arī pašā Virpilī netrūkst tādu, kam nevar uzticēties, — viņš turpināja. — Teiksim, Paparžu Bils. Viņam Virgalē ir slikta slava, un viņa namā piestaigā nelāgi ļaudis. Droši vien manījāt viņu pa to baru — tāds tumsnējs, okšķerlgs, čukstējās ar vienu no dienvidniekiem, un abi tūliņ pēc tava "nejaušā" izlēciena izlavljās laukā. Starp dienvidniekiem mēdz gadīties viens otrs, kas perina nelāgus nodomus, un par Papardi es teikšu tā — viņš itin visu ir gatavs pārdot, vai ari citu iegrūdis nelaimē tāpat vien, lai pašam prieks.
— Ko tad viņš tādu var pārdot? Un kā viņam var noderēt mans "izlēciens"? — Frodo apvaicājās, joprojām izlikdamies, ka nesaprot Nerimšas mājienus.
—Kā — ko? Pastāstiņu par to, ko tu te nostrādāji, — Nerimša atteica. — Viens otrs par to maksātu baltu naudu. Pēc tam diez vai kāds vēl pūlēsies noskaidrot, kā tev īsti vārdā. Un, manuprāt, viss nāks gaisma vēl šonakt. Vai būs gana? Tagad dari, kā gribi, — vari ņemt mani ceļabiedros, vari neņemt. Teikšu vien vēl to, ka apkaimi no Dalienas līdz pat Miglas kalniem es pazīstu kā savus piecus pirkstus, jo esmu to izstaigājis krustām šķērsām jau kur tie gadi. Esmu vecāks, nekā izskatos. Varu lieti noderēt. Pēc šodienas uz ceļa jūs nedrīkstēsit rādīties, jo Jātnieki to paturēs acis dienu un nakti. No Virpils varbūt izklūsiet un, kamēr saule pie debesīm, kādu gabaliņu nomērosiet, taču tālu vis netiksiet. Viņi uzbruks kā viesulis kādā tumšā nostūrī, un glābiņa nebūs. Vai gribat tikt viņiem nagos? Ar Jātniekiem nav nekādi joki.
Hobiti sabijās, jo Nerimšas acis piepeši satumsa itin kā sāpēs un pirksti sažņaudza krēsla paroceņus. Istaba grima stingā klusumā, kamīnā noplaka liesmas. Kādu bridi Nerimša sēdēja, vērdamies tukšumā, itin kā iegrimis atmiņās vai ieklausīdamies tālīnos nakts trokšņos.
—Nu tā! — viņš pēdīgi izsaucās, pārvilkdams delnu pār pieri. — Iespējams, es jūsu vajātājus pazīstu labāk nekā jūs paši. Jums no viņiem bail, taču derētu bīties vēl vairāk, jo jūs vēl ne tuvu nezināt visu. Rit jums jābēg — jāpazūd bez miņas, ja vien tas maz var izdoties. Nerimša jus var aizvest projām pa aizaugušiem sānceliņiem. Ņemsiet viņu biedros?
Iestājās smags klusums. Frodo nebilda ne vārda un klusībā nokāvās ar šaubām un bailēm. Sems sarauca pieri un uzlūkoja saimnieku, tad neizturēja:
—Ar jūsu atvēlēšanu, Frodo kungs, es teiktu — nē! Šitenais Nerimša te mums liek bīties un sargāties, un tur es tik varu māt ar galvu, sak, jānudien! Tik sāksim vispirms ar viņu pašu. Paskat, pats no Tukšaines, bet par turieniešiem nekad ar' nekas labs nav dzirdēts. Kaut ko šis, skaidra lieta, zina gan, pat vēl vairāk, nekā man patiktos, bet kālabad gan mums būtu jākāto šim pakaļ uz kādu tumšu nostūri, kur, kā šis pats saka, glābiņa nekāda nebūšot?
Pīns samulsis saknosījās. Nerimša, nepagodinājis Semu ar atbildi, modri vēroja Frodo. Tas uz mirkli ieskatījās viņam acīs un tūliņ novērsās. — Nē, — viņš gausi novilka, — es tā vis nedomāju. Es domāju… domāju, ka tu nemaz neesi tāds, kādam tev labpatīk izskatīties. Iesākumā tava valoda bija virpilieša valoda, bet tad tā vērtās pavisam citāda. Man rādās, Semam taisnība — kālab tu mūs vienā vārdā brīdini, lai piesargājamies no katras ēnas, bet tūliņ otrā prasi, lai uzticamies tev? Kālab slap- stījies? Kas tu tāds esi? Ko tu īsti zini par manu… manu ceļu, un kas tev to stāstījis?
— Redzu, ka manu padomu jau esat likuši aiz auss. — Nerimša drūmi nosmaidīja. — Tikai piesardzība ir viena lieta, bet neizlēmība — pavisam kas cits. Tagad, ja paļausieties paši uz saviem spēkiem, Rivendellu jums neredzēt. Nāksies vien uzticēties man, jo cita ceļa jums nav. Izlemiet. Ja domājat, ka tas ko līdzēs, vaicājiet, un es atbildēšu. Tikai kā gan jūs spēsiet noticēt tam, ko teikšu, ja neticat man jau tagad? Bet lai notiek…
Tieši tobrīd pie durvīm kāds pieklauvēja. Ienāca Purēna kungs ar svecēm, un viņam aiz muguras mīņājās Nobs ar karsta ūdens spaiņiem. Nerimša pabīdījās dziļāk ēnā.
—Atnācu novēlēt labu nakti, — namatēvs sacīja, nolikdams sveces uz galda. — Nob! Aiznes ūdeni uz guļamistabiņām! — Tad viņš aizvēra durvis.
— Nu tad tā, — viņš saminstinājās, izskatīdamies visai uztraucies. — Ja esmu ko savārijis, atvainošanu, nudien. Bet kreņķu tāpat pilna galva — jūs tak redzat, un nekam neatliek vaļas. Bet šonedēļ te iet, kā sacīt jāsaka, kā pa pekles katlu, galvā putra, un es tik ceru, ka viss vēl nav nokavēts. Redzat, man bija vēlēts gaidīt Dalienas hobitus, sevišķi vienu, vārdā Tuntaks.
— Un kāds tad man ar to sakars? — Frodo atsvieda.
— Ak tā, jā, jā, — namatēvs izgudrēm pamāja. — Pie manis viss kā kapā, tikai runa bija tāda, ka šis Tuntaks varot uzrasties kā Pakalns, un, spriežot pēc tā, kā viņš man tika aprakstīts, rik- tīgi vien būs.
— Ejiet nu! Un kāds tad viņš būtu? — Frodo vientiesīgi ieprasījās.
—"Mazs, drukns vīrelis ar sārtiem vaigiem", — Purēna kungs svinīgi noskaitīja. Pins iespurdzās, bet Sems rādījās no tiesas sašutis. — "Šitais gan tev neko daudz nelīdzēs, Kviesit, jo tādi jau ir visi hobiti," viņš man saka, — Purēna kungs turpināja, pašķielēdams uz Pinu, — "bet šis ir tāds pagarāks un pasmukāks, ar bedrīti uz zoda — tāds lustīgs, ar spožām ačelēm." Atvainošanu, tā nu viņš teica — pats tak nesagudroju!
— Viņš? Kāds viņš? — Frodo dedzigi iesaucās.
— Ak, tu manu dieniņ! Gendalfs taču! Runā, ka šis esot burvis, bet, lai nu bUtu kā būdams, mēs abi esam draugos. Tikai tagadiņ gan nezinu, ko šis teiks, ko neteiks, kad atkal uzradisies. Nebūs nekāds brīnums, ja saburs man visu alu galīgi skābu vai pataisīs mani par koka bluķi. Viņam ātra daba. Bet ko nu vairs — izlietu ūdeni nesasmelsi.
— Ko tad jūs tādu esat sastrādājis? — Klausīdamies Purēna kunga nebeidzamajās žēlabās, Frodo jau sāka zaudēt pacietību.
— Pag, pie kā es paliku? — Traktiernieks apklusa un pāris reižu iebelza sev pa pieri. — Ak tā — pie vecā Gendalfa! Pirms trim mēnešiem viņš iesperas pie manis kambari — ne klauvēja, nekā. "Kviesit," šis saka, "no paša rīta es dodos projām. Vai izdarīsi ko mana labā?" Saku: "Kāda runa!" "Man galīgi nav vaļas, jāskrien pa kaklu, pa galvu," tā šis, "bet gribu aizgādāt uz Dalienu vienu vēstuliti. Vai tev ir kāds uzticams ziņnesis?" "Gan sameklēšu," saku, "rit vai parit." "Labāk gan rit," šis piekodina un iegrūž man vēstuli.. Rau, viss uzrakstīts skaidri un gaiši, — Purēna kungs pavēstīja, izvilkdams no kabatas vēstuli un lēnam, cienīgi nolasīdams adresi (visā apkaimē viņš bija izslavēts kā izglītots virs). - FRODO TUNTAKA KUNGAM TUNTMALĒ, HOBITONĀ, DALIENA.
— Man vēstule no Gendalfa? — Frodo iekliedzās.
— Ahā! — Purēna kungs nopriecājās. — Tad jūs tomēr esat tas Tuntaks?
—Esmu, esmu, — Frodo atsaucās, — tā ka tūliņ dodiet to vēstuli šurp un sakiet, kālab to nenosūtījāt? Jādomā, tālab jau nācāt šurp, tikai kas tur bija tik ilgi ko runāt riņķi apkārt?
Nabaga Purēna kungs vainīgi nokāra galvu. — Tiesa jau ir, un lūgtum atvainojiet. Un es trīcēdams, drebēdams gaidu, ko Gendalfs teiks, ja manis dēļ būs iznākusi kāda nelaime. Bet neba es no ļauna prāta. Vispirms kārtīgi noglabāju drošā vietā. Tad ne tai nākamajā, ne aiznākamajā dienā nevarēju atrast nevienu, kas gribētu doties uz Dalienu, no traktiera ļaudīm nevienu projām nevarēju laist, pēc tam gadījās viens kreņķis, tad vēl, līdz man tā vēstule pavisam izkrita no prāta. Man darba pilnas rokas. Darīšu, ko varēšu, lai visu vērstu uz labu, tā ka sakiet, ja vien varu kā līdzēt. Un bez tās vēstules nosolījos Gendalfarn vēl ko. "Kviesit," viņš man saka, "tas mans draugs no Dalienas drīz vien var nākt uz šo pusi. Viņš un vēl viens. Un dēvēsies viņš par Pakalnu. Ielāgo labi! Tikai neko neprašņā. Un, ja es nebūšu kopā ar viņu, nebūs labi — varbūt viņam būs vajadzīga kāda palīdzīga roka. Dari viņa labā, ko vari, un būšu tev pateicīgs līdz mūža galam," viņš saka. Un šeku jūs esat, un labi, rau, nav.
—Tas ir — kā? — Frodo ievaicājās.
— Es par tiem melnajiem, — traktiernieks pieklusināja balsi. — Šie meklē Tuntaku, un, ja viņiem prātā kas labs, lai es par hobitu palieku. Nupat pirmdien tas bija, visi suņi ņēmās smilkstēt, un zosis brēkāja kā sajukušas. Baigi — tā es šito saucu. Nobs, rau, atjož un saka — divi melni viri pie durvīm prašņājot pēc hobita, vārdā Tuntaks. Šim visi mati bija stāvus gaisā. Pateicu melnajiem, lai iet, no kurienes nākuši, un aizcirtu durvis, bet pēcāk man nāca ausīs, ka šie esot tā prašņādami nogājuši līdz pat Senpilij. Un tas Pēddzinis, Nerimša, tas ar' prašņāja to pašu. Rāvās pie jums iekšā — nebijāt vēl ne miltumiņa baudījuši, ne elpu atvilkuši, tīri kā sadedzis.
—Kā sadedzis, jānudien, — Nerimša piepeši ierunājās, iznākdams gaismā. — Un, ja tu, Kviesmīli, nebūtu stājies viņam ceļā, mums visiem butu aiztaupīta liela nelaime.
Traktiernieks salēcās kā dzelts. — Tu! — viņš iebrēcās. — Ko tu mūžam šitā baidi cilvēkus? Kas tev te meklējams?
—Viņš te ir ar manu ziņu, — Frodo pavēstīja. — Atnāca piedāvāt palīdzību.
— Nu, gan jau jūs zināsit labāk, — Purēna kungs aizdomīgi pašķielēja uz Nerimšu, — tikai jūsu vietā es ar Pēddziņiem vis nepītos.
— Ar ko tad tu pītos, ko? — Nerimša noprasīja. — Ar resniem traktierniekiem, kas pat savu vārdu spēj paturēt prātā tikai tāpēc, ka to katru mīļu brīdi izbrēc kāds, kam alus kausā aptrU- cies? "Ponijā" viņi nevar palikt mūžīgi un ari mājup doties nevar. Viņiem priekšā stāv garš ceļš. Varbūt tu viņiem iesi līdzi un palīdzēsi atgaiņāties no tiem melnajiem?
—Es? Prom no Virpils? Ne par kādu naudu! — Purēna kungs pārbijās. — Bet kamdēļ gan jums te kādu brīdi nenogaidīt, Pakalna kungs? Kas vispār notiek? Ko tiem melnajiem vajag, un no kurienes tādi uzradušies, ja atļausit vaicāt?
— Diemžēl visu no sākuma līdz galam es jums nevarēšu izskaidrot, — Frodo atteica. — Esmu noguris un noraizējies, un stāsts ir garš. Bet, ja no tiesas gribat man palīdzēt, nevaru jUs nebrīdināt, ka arī jums pašam draud briesmas, kamēr atrodos zem jūsu jumta. Tie Melnie jātnieki — īsti nezinu, bet man šķiet… baidos, ka viņi nāk no…
— No Mordoras, — Nerimša klusi sacīja. — No Mordoras, Kviesmīli, ja tu zini, ko tas nozīmē.
— Mīļo stundiņ! — Purēna kungs nobālēja balts kā palags. Šo vārdu viņš laikam zināja gan. — Ļaunāku ziņu Virpilī savu mūžu neatminos dzirdējis.
—Tā nu ir, — Frodo atsaucās. — Vai vēl aizvien gribat nākt mums talkā?
— Gribu gan, — Purēna kungs apņēmīgi noteica. — Vairāk nekā jebkad. Lai gan nezinu, ko tādi kā es spēj iesākt pret… pret… — viņš saminstinājās.
— Pret austrumu Tumsu, — Nerimša dobji izrunāja. — Neko daudz, Kviesmīli, bet.no svara ir katra palīdzīga roka. Tu vari šonakt dot pajumti Pakalna kungam un aizmirst viņa īsto vārdu līdz brīdim, kad viņš jau būs tālu projām.
— To es varu, — Purēns piekrita. — Tikai bīstos, ka arī bez manis viņi dabūs zināt, kas un kā. Žēl gan, ka Tuntaka kungs šovakar te uzrīkoja tādu traci, tur nu nav ko teikt. Par Bilbo kunga pazušanu virpilieši jau sen trin mēles. Pat Nobs, rau, lai arī kokpauris, tomēr jau šo to ir nopratis, un Virpilī viņš ne tuvu nav no tiem apķērīgākajiem.
— Tad atliek vien cerēt, ka Jātnieki nepagūs atgriezties, — Frodo nopūtās.
— Cerēsim gan, — Purēns atsaucās. — Bet lai šie būtu spoki vai kas, "Ponijā" iekšā viņi tik viegli vis netiks. Līdz ritam būs miers. Nobs būs mēms kā zivs. Kamēr vien es pats turēšos kājās, neviens melnais man garām netiks. Mēs šonakt stāvēsim uz vakts, bet jūs mēģiniet izgulēties.
— Bet ar gaismiņu celiet mūs augšā, — Frodo viņam piekodināja. — Ceļā mums jādodas, cik drīz vien iespējams. Brokastis, lūdzu, pusseptiņos.
— Tieši tā! Es norīkošu, — traktiernieks apsolīja. — Saldu dusu, Tuntaka kungs — ui, tas ir, Pakalna kungs! Labu nakti… apžēliņ! Kur tad Bricbrandaka kungs?
— Nav ne jausmas, — Frodo atbildēja, piepeši satraucies. Meriju visi bija piemirsuši, kaut gan jau bija gaužām vēls. — Vai tikai nav izgājis laukā? Solījās ieelpot svaigu gaisu.
— Nē, jūs tak patiesi nedrīkst izlaist no acīm — itin kā būtu devušies izpriecu braucienā! — Purēns kungs nopūtās. — Iešu aizšaut durvīm priekšā aizbīdņus un pieraudzīšu, lai jūsu draugs, kad atgriezīsies, tiek iekšā. Nē, labāk aizsūtīšu Nobu, lai viņu uzmeklē. Visiem labu nakti! — Un, vēl pēdējo reizi pametis šaubīgu mirkli uz Nerimšas pusi un nogrozījis galvu, viņš beidzot izspruka laukā pa durvīm. Soļi aizdipēja projām pa gaiteni.
* *
— Tad nu tā, — ierunājās Nerimša. — Vēstuli nemaz nelasīsi? Frodo pamatīgi nopētīja zīmogu, iekams to pārlauza. Gendalfa zīmogu viņš labi pazina. Lapas iekšpuse bija aprakstīta burvja drošajā, tomēr smalkajā rokrakstā.
"SPRAUNAIS PONIJS VIRPILI Vasaras saulgrieži, Dalienas 1418. gadā.
Mīļais Frodo!
Man ausīs nākušas sliktas ziņas. Jādodas projām uz karstām pēdām. Arī Tev derētu aizceļot no Tuntmales, lai, vēlakais, jūlija beigās Dalienā no Tevis vairs nebūtu ne miņas. Atgriezīšos, cik drīz vien varēšu, un, ja būsi jau projām, steigšos Tev pa pēdām. Ja dodies caur Virpili, atstāj man tur ziņu. Traktierniekam (Purēnam) vari uzticēties. Ceļā varbūt sastapsi manu draugu — kalsnēju, tumsnēju liela auguma vīru, ko viens otrs dēvē par Nerimšu. Viņš zina, kas un kā, un palīdzēs. Ej uz Rivendellu. Tur, jācer, tiksimies. Ja nu neparādos, lūdz padomu Elrondam.
Nav vaļas. Visu labu!
Tavs Gendalfs.
P. S. Nevelc to nekādā ziņā! Nakts laikā apkārt nestaigā!
P. P. S. Pārliecinies, vai tas ir īstais Nerimša. Aizdomīgu vīru uz ceļiem netrūkst. Viņa īstais vārds ir Aragorns.
Ne viss ir zelts, kas spoži spīd un laistās, Ne visi klaidoņi, kas mājas neatrod; Dižkoka spēku meklē saknēs skaistās, Kas zemes dzīlēs ziemu pārlaist prot. No pelniem celsies gaiša, karsta liesma, No tumsas gaiša, karsta gaisma līs. No jauna kalta, skanēs zobendziesma, Un ķēniņš atkal kroni atradis.
P. P. P. S. Paļaujos, ka Purēns šo te nosūtīs nekavējoties. Krietns vīrs, bet galva piekrauta kā pieliekamais ar grabažām — tas, kas vajadzīgs, allaž izrādās pašā apakšā. Ja aizmirsīs, izcepināšu vinu uz lēnas uguns.
G
Lai nu veicas!
Frodo izlasīja vēstuli pats, tad pasniedza Pīnam un Semam. — Vecais Purēns nudien ievārījis īstu putru! — viņš noteica. — Nu gan cepsies. Ja es būtu saņēmis šo te laikus, mēs jau sen būtu drošībā, Rivendellā. Bet kas gan lēcies Gendalfarn? Viņš raksta tā, it kā grasītos doties sazin kur caur uguni un ūdeni.
— Caur uguni un ūdeni viņš staigā jau daudzus gadus, — piezīmēja Nerimša.
Frodo pagriezās un viņu domīgi uzlūkoja, prātodams par Gendalfa otro piezīmi. — Kamdēļ tu uzreiz neteici, ka esi Gendalfa draugs? — viņš ievaicājās. — Būtu tikuši skaidrībā viens un divi.
— Tu domā? Vai tad jūs man būtu ticējuši? Par vēstuli man nebija ne jausmas. Ja gribēju, lai pieņemat manu palīdzību, man vajadzēja panākt, lai uzticaties man bez kādiem pierādījumiem. Turklāt es tik un tā pagaidām negrasījos par sevi neko stāstīt. Vispirms gribēju papētīt jūs, lai tiktu skaidrībā. Naidnieks man ir izlicis slazdus ne reizi vien. Kad beidzot izlēmu, biju gatavs atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem. Lai gan neliegšos, — viņš savādi nosmaidlja, — cerēju, ka daudz mani netērpināsiet. Kad tu tā gadiem ilgi bēguļo, reizumis nogursti no tām mūžīgajām aizdomām un neuzticēšanās un sailgojies pēc draudzības. Bet ar tādu izskatu kā man uz to laikam grūti cerēt.
— Tiesa gan — vismaz pirmajā brīdī noteikti, — atviegloti iesmējās Pīns, kas nupat bija izlasījis līdz galam Gendalfa vēstuli. — Bet neskati vīru no cepures, kā mēs Dalienā sakām, un diez vai mēs paši izskatītos labāk, ja dienām ilgi ložņātu pa dzīvžogiem un lodātu pa grāvjiem.
— Ja gribat līdzināties Nerimšam, pa Tukšaini vajadzēs klimst daudz ilgāk nekā vien pāris dienas, nedēļas vai pat gadus, — viņš atsaucās. — Jūs tik ilgi nemaz nenodzīvotu, ja vien neesat taisīti no stingrākas mīklas, nekā izskatāties pa gabalu.
Pins pieklusa, bet Sems gan nebija iebiedējams un joprojām uz Nerimšu blenza ar lielām aizdomām. — Bet kā lai mēs zinām, vai tu esi tas riktigais Nerimša, ko? — vijiš noprasīja. — Par Gen- dalfu tu ij neieminējies, iekams vēstule nenāca gaismā. Pēc manas saprašanas, tu tiklab varētu smalki izlikties, lai tik piedabūtu, ka ņemam tevi līdzi. Varbūt to īsto Nerimšu tu jau esi nomušījis un ieģērbies viņa drānās? Nu, ko tu uz šito teiksi, ko?
— Teikšu, ka esi brašs zellis, — Nerimša sacīja. — Tikai bīstos, ka tev, Sem Ekušek, man būs tikai viena atbilde. Ja es būtu nogalējis īsto Nerimšu, es spētu nogalēt ari jūs. Un to es būtu varējis izdarīt uzreiz, muti lieki nedzesēdams. Ja man būtu vajadzīgs gredzens, es to varētu dabūt kaut tūliņ!
Nerimša piecēlās un piepeši itin kā izauga. Viņa acis iedegās kā lākturi — vērīgas un pavēlnieciskas. Atmetis apmetņa stērbeli, viņš uzlika roku uz zobena spala, kas rēgojās laukā no maksts viņam pie sāniem. Hobiti neiedrošinājās ne pirkstu pakustināt. Sems, muti atplētis, sēdēja gluži apstulbis.
— Taču, par laimi, es esmu istais Nerimša, — viņš noteica, noskatīdams hobitus, un skarbajā sejā piepeši atspīdēja gaišs smaids. — Es esmu Aragorns, Aratorna dēls, un jūsu labā esmu gatavs atdot dzīvību.
Labu brīdi visi cieta klusu. Pēdīgi Frodo nedroši ierunājās:
— Es jau zināju, ka esi draugs, pirms vēl biju izlasījis vēstuli. Vismaz no sirds cerēju, ka esi. Šovakar tu man vairākas reizes iedvesi pamatīgas bailes, tomēr no Naidnieka kalpiem es baidījos pavisam citādi… man šķiet. Manuprāt, ja tu būtu viens no viņa spiegiem, tu butu… kā lai saka… no skata godīgāks un sirdī nekrietnāks, ja saproti, ko es ar to gribu teikt.
— Nu ja, — Nerimša iesmējās. — Bet es izskatos pēc nekriet- ncļa ar godīgu sirdi, vai tā? "Ne viss ir zelts, kas spoži spīd un laistās, ne visi klaidoņi, kas mājas neatrod."
— Tad tās vārsmas ir par tevi? — Frodo atskārta. — Un es nevarēju saprast, kas tur par lietu. Bet kā tu zināji, ka Gendalfs tās uzrakstījis, ja viņa vēstuli neesi lasījis?
— Es nezināju, — Nerimša atteica. — Bet esmu Aragorns, un šis dzejolis ir par mani. — Viņš izvilka no maksts zobenu, un visi ieraudzīja, ka tas patiesi ir nolauzts kādu sprīdi lejāk zem spala.
— Ar tādu neko daudz nevar iesākt, vai ne, Sem? — Nerimša sacīja. — Bet drīz tas tiks izkalts no jauna.
Sems klusēja.
— Tad nu tā, — Nerimša turpināja, — ar Sema atļauju uzskatīsim šo lietu par nokārtotu. Nerimša jums rādīs ceļu. Rīt gaidāms smags cēliens. Pat ja no Virpils mums izdosies izkļūt sveikā, diez vai varam cerēt aiziet nemanīti. Taču es raudzīšu nojaukt pēdas, cik drīz vien iespējams. Virgalē es zinu vienu otru slepenu taciņu. Kolīdz tiksim vaļā no vajātājiem, dosimies taisni uz Vējlauzi.
— Kas tas par Vējlauzi? — Sems ieprasījās.
— Kalns ziemeļos no ceļa. Aptuveni pusceļā no šejienes līdz Rivendellai. No turienes var talu redzēt, tā ka varēsim apskatīties, kas un kā. Ja Gendalfs mums seko, arī viņš dosies taisni turp. Viņpus Vējlauža ceļš būs grūtāks, tā ka nāksies izraudzīties no visiem ļaunumiem to mazāko.
— Kad tu pēdējoreiz redzēji Gendalfu? — Frodo iejautājās.
— Vai zini, kur viņš ir, ko dara?
Nerimša sadrUma. — Nezinu. Pavasarī abi kopā nācām šurp no austrumiem. Pēdējos gados, kad viņam bija citur lietas kārtojamas, es bieži vien apstaigāju Dalienas robežas. Neapsargātas viņš tās atstāja reti. Pēdējoreiz tikāmies pirmajā maijā pie Sarnas brasla Brandaviņas lejtecē. Viņš teica, ka tev nekas nekaišot un tu došoties ceļā uz Rivendellu septembra pēdējā nedēļā. Zināju, ka viņš tevi pieskatīs, tālab devos pats savās gaitās. Un to nu man darīt nevajadzēja, jo tad viņš laikam padzirdēja kādas sliktas ziņas, manis līdzās nebija, un nevarēju viņam palīdzēt. Tā nu esmu par Gendalfu no tiesas noraizējies, ko man nav nācies darīt ne reizi, kopš viņu pazīstu. Parasti, ja viņš neuzrodas pats, vismaz atsūta kādu ziņu. Jau labs laiks aizritējis, kopš atgriezos, un tūliņ man nāca ausīs nelāgas lietas. Tuvu un tālu klīda runas, ka Gendalfs pazudis, toties uzradušies jātnieki. Tā man stāstīja Gildora elfi un vēlāk ari to, ka jūs četratā esot devušies ceļā, taču neviens nebija jūs manījis aizejam no Bricavas. Tad nenolaidu ne acu no austrumceļa.
— Tu domā, ka tam ir kāds sakars ar Melnajiem jātniekiem? Tas ir, tam, ka Gendalfs pazudis? — Frodo bažīgi ievaicājās.
— Es nevaru iedomāties, ka vēl kāds, izņemot pašu naidnieku, varētu stāties viņam ceļā, — Nerimša atteica. — Bet viss vēl nav pagalam! Gendalfs ir varenāks, nekā jūs, dalienieši, iedomājaties, pazīdami vien viņa trikus un spēļmantiņas. Taču tas darbs, kas tagad veicams mums, būs viņa grūtākais uzdevums.
Pins nožāvājās. — Piedošanu, — viņš atvainojās, — bet esmu līdz nāvei noguris. Lai tur kādas briesmas vai ķezas, man jātiek gultā, citādi aizmigšu tepat, uz līdzenas vietas. Kur tas dumiķis Merijs? Vai tiešām vēl būs jābrien laukā viņu meklēt rokā? Nē, tas nu būtu pēdējais piliens.
Tobrīd kaut kur aizcirtās durvis, un gaitenī atskanēja steidzīga soļu dipoņa. Istabiņā iespruka Merijs, bet viņam nopakaļ — Nobs. Mudīgi aizvēris durvis, Merijs atspiedās pret tām ar muguru. Viņš bija galīgi bez elpas. Pārējie skatījās, bailēs ieplētuši acis, līdz viņš pēc laba brīža izdvesa: — Es viņus redzēju, Frodo! Es viņus redzēju! Melnos jātniekus!
— Melnos jātniekus? — Frodo iekliedzās. — Kur?
— Tepat. Miestā. Kādu stundu nosēdēju istabā. No jums nebija ne miņas, un es izgāju laukā izlocīt kājas. Atgriezos un pagāju nostāk no lukturiem, lai tumsiņā paraudzītos zvaigznēs.
Piepeši man pār muguru pārskrēja salti šermuļi, un es sajutu, ka aizvien tuvāk lien kaut kas baigs. Otrpus ceļam, kur beidzās lukturu gaismas loks, tumsā čurnēja kaut kāds melnums. Kā paskatījos, tas aizlīda tālāk. Pavisam bez skaņas. Zirga gan nebija.
— Uz kuru pusi aizlīda? — negaidīti un skarbi ierunājās Nerimša.
Merijs satrūkās, tikai tagad ievērojis, ka istabiņā ir kāds svešinieks.
— Runā vien, — Frodo viņam teica. — Tas ir Gendalfa draugs. Paskaidrošu vēlāk.
— Itin kā projām gar ceļu uz austrumiem, — Merijs stāstīja tālāk. — Mēģināju sekot. Šis, skaidra lieta, acumirkli nozuda kā nebijis, bet es vēl drošības dēļ nogriezos ap stūri un aizgāju līdz pašai pēdējai ceļmalas mājai.
Nerimšas skatienā pazibēja apbrīna. — Dūša tev ir kā miets, — viņš atzina, — tikai tas nu gan nebija prātīgi.
— Pats nezinu. — Merijs nogrozīja galvu. — Ne nu tur kāds varonis, ne aunapiere. Es tur neko nevarēju darīt. Kaut kas itin kā vilka. Lai nu kā, eju, un te dzirdu žogmalē balsis. Viens tā kā bubina, otrs čukst vai šņāc. Nesadzirdēju nevienu pašu vārdu. Tuvāk nezagos, jo sāku trīcēt kā apses lapa. Tad uzmācās saltas šausmas, apcirtos, grasījos mesties mājās pa galvu, pa kaklu, bet kaut kas pielīda man klāt no mugurpuses, un es… es nogāzos gar zemi.
—Es viņu atradu, — iestarpināja Nobs. — Purēna kungs mani izsūtīja laukā ar lukturi. Nogāju līdz Rietumvārtiem un tad atpakaļ līdz Dienvidvārtiem. Turpatiņ pie Paparžu Bila mājeles skatos — uz ceļa itin kā kaut kas.čurn. Zvērēt neiešu, bet man tā vien rādījās, ka divi vīri tur pār kaut ko tā kā līkņā, slien uz augšu. Iebļāvos, bet, kad biju ticis līdz tai vietai, no šiem vairs nebija ne miņas, tikai ceļmalā guļ Bricbrandaka kungs. Itin kā aizmidzis. "Man rādījās, ka esmu iekritis gluži kā dziļā akā," šis man saka, kad es viņu uzpurināju. Galīgi jocīgs un tūliņ, kā šo uzcēlu, viņš metās šurp kā tāds trusis. 1
— Bīstos, ka tā ari bija, — Merijs piebalsoja, — lai gan es pats īsti neatminos, ko tādu teicu. Sapņoju kaut ko baigu, bet neatceros, ko īsti. Sabirzu bezmaz putekļos. Ej nu sazini, kas tas tāds bija.
—Es gan zinu, — Nerimša ieteicās. — Melnā dvaša. Jātnieki, pēc visa spriežot, zirgus atstājuši ārpusē un paklusām ielīduši pa Dienvidvārtiem. Tagad viņiem jau viss ir zināms, ja reiz viņi apciemojuši Paparžu Bilu, un arī dienvidnieks, man rādās, bija spiegs. Vēl šonakt, iekams vēl būsim tikuši projām no Virpils, kaut kas ies vaļā — to vien gaidi.
— Kas tad var notikt? — Merijs iesaucās. — Viņi iebruks traktieri?
— Nē, diezin vai, — Nerimša novilka. — Visi vēl nav klāt. Un tā viņi rīkoties nemēdz. Viņu vara vairojas tumsā un nomaļās vietās — namā, kur daudz gaismas un ļaužu, viņi iekšā nebruks. Vēl jau nav jāķeras pie salmiņa, vēl priekšā mērojamas garas jūdzes pa Eriadoras plašumiem. Taču viņu spēks ir bailēs, un viens otrs virpilietis jau ir kritis viņu nagos. Jātnieki var likt pastrādāt savus posta darbus tiem nelaimīgajiem — Papardēm, dažiem iebraucējiem, varbūt ari vārtsargam. Pirmdien viņi šo to nošņāca Harijam pie Rietumvārtiem. Pats redzēju. Viņš palika stāvam bāls kā līķis un drebēja no galvas līdz kājām.
—Tātad apkārt ir vieni vienīgi ienaidnieki, — Frodo nopūtās. — Ko iesāksim?
— Palieciet tepat, uz guļamistabiņām neejiet! Viņi noteikti jau ir izdibinājuši, kur gulēsiet. Hobitu istabiņām logi ir uz ziemeļiem un turpat pie zemes. Paliksim tepat visi kopā, nosprostosim logu un durvis. Tikai vispirms mēs ar Nobu atgādāsim šurp jūsu mantas.
Kad Nerimša pazuda aiz durvīm, Frodo Merijām steigšus izstāstīja visu, kas bija noticis pēc vakariņām. Merijs vēl lasīja un pārdomāja Gendalfa vēstuli, kad Nerimša un Nobs atgriezās.
— Nu tad tā, kungi, — Nobs pavēstīja, — sabužināju jums tur tā un šitā segas un katrā gultā ieguldīju pa dīvāna rullītim. Un vienam galu aptinu ar tadu brūnu, plušķainu tepiķlti — izdevās ļoti labi, tieši kā jūsu galva, Tun… Pakalna kungs, — viņš pasmīnēja.
Pīns nosmīkņāja. — Tad jau kā dzīvs. Bet kas notiks, kad viņi sapratīs, ka piešmaukti?
— Tad jau redzēsim, — Nerimša noteica. — Cerēsim, ka līdz ritam noturēsimies.
— Visiem labu nakti, — Nobs nosaucās un devās stāvēt sardzē pie ārdurvīm.
Maisus un pārējās mantas viņi sakrāva kaudzē uz grīdas, durvīm priekšā aizgrūda atzveltnes krēslu un aizvēra logu. Pabāzis degunu laukā, Frodo samanīja, ka nakts debesis joprojām ir skaidras. Turpat virs Virumkalna kores spoži mirdzinājās Sirpis. Tad viņš logu aizvēra, aizšāva ciet smagos slēgu aizbīdņus un cieši aizvilka aizkarus. Nerimša sabikstīja kamīnā ogles un nodeguļus un nopūta visas sveces.
Hobiti, paklājuši sedziņas, sagūlās uz grīdas ar kājām pret kamīnu, bet Nerimša iekārtojās pie durvīm piebīdītajā krēslā. Visi vēl mazliet parunājās, jo Merijs gribēja zināt, kas un kā.
— Lec līdz Mēnesim! — viņš pie sevis nosmējās, vīstīdamies segā. — Ļoti smieklīgi, Frodo! Bet žēl gan, ka es to neredzēju pats savām acīm. Virpils labļauži tak šito apspriedīs vēl savus simt gadus.
— Lai nu tā būtu, — atsaucās Nerimša. Tad visi apklusa, un hobiti cits pēc cita ieslīga miegā.
" Tā hobiti dēvē Lielos Greizos Ratus jeb Lielo Lāci.