Kamēr Virpils traktierī visi pamazām posās uz dusu, pāri Brieavai nogūlās melna nakts tumsa, tikai mežainajās ieplakās un gar upes krastu staipījās palsas miglas lēkšķes. Kvikdangas namiņš grima stingā klusumā. Bunču Ķiļķens piesardzīgi pavēra durvis un pabāza laukā degunu. Jau kopš paša rīta ap dūšu sazin kāpēc bija tā pabailīgi, un pret vakaru kļuva pavisam nelāgi, tā ka bail bija pat gultā līst — nekustīgais nakts gaiss šķita draudīgi biezējam arvien melnāks un smagāks. Piepūlējis acis, viņš aklajā tumsā zem kokiem itin kā samanīja nokustamies melnu ēnu, paši no sevis atvērās vārtiņi un tūliņ klusi aizvērās. Uzvilnīja saltas šausmas. Viņš atsprāga atpakaļ un brītiņu stāvēja priekšnamā, trīcēdams pie visām miesām, tad aizcirta un aizslēdza durvis.
Tumsa biezēja vēl melnāka. Uz ceļa klusu un itin kā zaglīgi nodipēja pakavi. Pie vārtiņiem soļi apstājās, un pagalmā ieslīdēja trīs melni, ēnām līdzīgi stāvi — viens nostājās pie ārdurvīm, abi pārējie katrs pie sava pakša. Tur viņi sastinga kā akmens tēli, bet nakts vilkās neizturami lēnām. Namiņš un koki stāvēja stingi un mēmi, itin kā aizturējuši elpu.
Koku zaros iešalcās viegls vējiņš, un kaut kur tālumā iedziedājās gailis. Saltā pirmsausmas stunda bija garām. Stāvs pie durvīm sakustējās. Pie debesīm nebija ne mēness, ne zvaigžņu, bet piķa melnajā tumsā salti nozibsnīja zobena asmens, it kā gaismu izstarotu pats no sevis. Atskanēja kluss, tomēr smags rībiens — durvis salīgojās eņģēs.
— Mordoras vārdā — atveriet! — pavēlēja griezīga, draudīga balss.
Pēc otrā trieciena atslēga padevās, un durvis izgāzās no stenderēm. Melnās ēnas ievilkās iekšā.
Tieši tobrīd tuvīnajā birztalā ieskanējās taure, pāršķeldama nakts tumsu kā kalna galā uzliesmojis sārts.
TRAUKSME! BRIESMAS! LIESMAS! TRAUKSME!
Bunču Ķiļķens vis nesēdēja, rokas klēpi salicis. Ieraudzījis dārzā snaikstāmies melnās ēnas, viņš skaidri zināja, ka jābēg, ko nagi nes, citādi gals klāt. Un tā ari viņš darīja — prom pa sētas durvīm, cauri dārzam, pāri laukiem un tirumiem. Noskrējis vairāk nekā jUdzi līdz kaimiņmājai, viņš saļima uz sliekšņa. — Nē, nē, nē! — viņš kliedza. — Ne jau es! Pie manis tā nav! — Labu bridi neviens nevarēja saprast, ko viņš tur murmulē, bet pēdīgi to iztulkoja tā, ka Bricavā, pēc visa spriežot, iebrukuši kādi naidnieki no Senmežā. Un tur nu vairs nedrīkstēja vilcināties ne mirkli.
BRIESMAS! LIESMAS!
Bricbrandaki pūta Lielo trauksmi, kas pēdējoreiz bija skanējusi pirms simt gadiem, kad Bargajā ziemā pāri aizsalušajai Brandaviņai Bricavā iesiroja ziemeļu vilki.
TRAUKSME! TRAUKSME!
Taures atsaucās malu malās. Sacēlās rosība. Melnie stāvi izšāvās no namiņa. Viens steigā pameta uz sliekšņa hobitu apmetni. Uz ceļa ieklabējās pakavi — rikšiem, aulekšiem, tad aizdimdeja tumsā. Kvikdanga trīsēja tauru skaņās, malu malās skanēja klaigas un dipēja steidzīgi soļi. Bet Melnie jātnieki kā vējš drāzās uz Ziemeļvartiem. Lai knēveļi pūš ko pūzdami! Gan Saurons ar viņiem tiks galā vēlāk. Pagaidām bija veicami svarīgāki darbi — tagad bija skaidrs, ka šeit gredzena nav. Sabradājuši pie vārtiem noliktos sargus, viņi pazuda no Dalienas kā nebijuši.
Nakts vidū Frodo uztrūkās no dziļa miega, itin kā kaut ko sadzirdējis vai samanījis. Nerimša savā krēslā bija nomodā — viņa acis atspīdēja kamīna liesmas, kas plaiksnīja gaišas un karstas, — bet viņš sēdēja stings un nekustigs.
Drīz Frodo atkal iemiga, taču gulēja nemierīgi — sapnī gaudoja vējš un klabēja pakavi. Viesulis kauca ap māju, to raustīdams un purinādams, kaut kur tālumā trauksmaini ieskanējās taure. Viņš atvēra acis un dzirdēja traktiera pagalmā mundri dziedam gaili. Nerimša jau bija atvilcis aizkarus un atgrūdis vaļā slēģus. Laukā blāvoja palsa rītausma, pa vaļā logu istabā ieskrēja dzestra pūsma.
Kad Nerimša visus bija pamodinājis, viņi aizgāja uzmest aci guļamistabiņām un tūliņ no sirds nopriecājās, ka bija klausījuši viņa padomam. Logi stāvēja atlauzti vaļā, slēģi šūpojās virās, aizkari plandījās vējā, visas gultas bija izvandītas, dīvāna veltnīši uzšķērsti mētājās uz grīdas, brūnais paklājiņš — sagraizīts skrandās.
Nerimša tūliņ devās meklēt rokā traktiernieku. Nabaga Purēna kungs atskrēja galīgi samiegojies un pārbijies. Cauru nakti viņš ne aci nebija aizvēris (tā viņš zvērēja), bet itin neko neesot dzirdējis.
— Savu mūžu te nekas tāds nav noticis! — viņš vaimanāja, šausmās saslējis rokas pret griestiem. — Padomā tik — viesi vairs nevar mierīgi gulēt paši savās gultās, tik labi dīvāna rullīši vienās lupatās! Kur mēs šitā nonāksim?
— Gaidi ne to vien, — Nerimša drūmi noteicā. — Bet pagaidām vēl varēsi padzīvot mierā, kolīdz būsi no mums ticis vaļā. Projām mēs dosimies uz karstām pēdām. Brokastis lai paliek. Iekodīsim kaut ko uz ātru roku un kravāsimies tūliņ pat.
Purēna kungs aizjoza norīkot, lai poniji tiek apsegloti un izvesti no staļļa, un sarūpēt kaut ko "iekožamu". Taču necik ilgi, un viņš atgriezās, rokas plātīdams. Poniji bija izčibējuši! Staļļa durvis naktī bijušas atlauztas vaļā, un no zirdziņiem nebija ne vēsts — pazuduši bija ne vien Merija poniji, bet ari pārējie lopiņi, visi kā viens.
Frodo pagalam izsamisa. Nevarēja taču soļot līdz Rivendel- lai kājām, kad ienaidnieki pakaļ dzenas jāšus! Tikpat labi viņi varēja cerēt tikt līdz mēnesim. Nerimša labu laiciņu sēdēja klusēdams un noskatīja hobitus, itin kā aplēsdams, cik viņiem kaulos spēka un dūšas.
— Poniji tik un tā mums nepalīdzētu aizbēgt no jātniekiem, — viņš pēdīgi novilka, it kā būtu uzminējis, kas Frodo prātā. — Pa tām takām, kur es jūs gribu vest, jāšus uz priekšu daudz ātrāk netiksim. Es pats tik un tā iešu kājām. Nelaime viena — kas nesīs mantas un ēdamo? Līdz Rivendellai mēs krājumus diez vai varēsim papildināt, tā ka tik vien būs, cik varēsim paņemt līdzi. Un derētu paņemt tā pavairāk, jo var iznākt aizkavēties vai iet ar līkumu, krietni vien novirzoties no taisnākā ceļa. Cik smagu nastu esat gatavi stiept?
— Stiepsim, kādu vajadzēs, — Pīns sašļucis atsaucās, mēģinādams izlikties brašāks, nekā izskatījās (un jutās).
— Es varu stiept par diviem, — Sems pieteicās, izaicinādams likteni.
— Purēna kungs, vai te patiesi neko nevar līdzēt? — Frodo ieprasījās. — Vai miestā nevar dabūt pāris poniju? Vismaz vienu, lai ir kas mantas nes. Aizņemties droši vien nevarēsim, bet varbūt varam nopirkt? — viņš nedroši piebilda, apsvērdams, vai var maz to atļauties.
— Nezinu gan. — Traktiernieks bēdīgi nogrozīja galvu. — Mums Virpilī pavisam ir tikai divi trīs iejādīti poniji, un tie visi stāvēja manā stallī. Citādu lopiņu, braucamzirgu un poniju, vilcēju un tā tālāk, te gandrīz nav, un pārdot jau nu tos neviens nepārdos. Bet darīšu, ko varēšu. Sabukņīšu Bobu, lai izmet apli un paprašņā.
— Nu ja, — Nerimša negribīgi piekrita, — lai nu tā būtu. Vismaz vienu poniju laikam gan derētu sadabūt. Tikai tad jāmet pie malas visas cerības tikt projām no paša rīta un aiziet ne čiku, ne grabu! Tad jau mēs tikpat labi varētu iet projām, tauri pūzdami. Jādomā, tieši tā jau viņi ari bija iecerējuši.
— Lai nu kā, mierinājumam mums ir arī viena laba drusciņa, — Merijs piezīmēja, — un, es ceru, būs ne viena drusciņa vien — kamēr gaidām, varam, kā nākas, pabrokastot, turklāt pie
galda sēdēdami! Padodiet tik man to Nobu šurp!
* * *
Galu galā viņi aizkavējās vairāk nekā par trim stundām. Bobs atgriezās ar vēsti, ka apkaimē nedz no laba prāta, nedz par naudu no zirga vai ponija nešķiršoties neviens, izņemot Paparžu Bilu, kam viens lopiņš varbūt būtu pārdodams. — īsts kraķis, kauli un āda, — Bobs paziņoja, — bet šis par to grib noplēst trīskāršu maksu — redz tak, ka jūs esat sprukās. Kurš tad Papardi nepazīst?
— Paparžu Bils? — Frodo saausījās. — Vai tik tur nebūs kāds āķis? Ja nu tas lopiņš uzšauj asti gaisā un aizdrāžas atpakaļ ar visām mūsu mantām, vai palīdz sadzīt mums pēdas, vai vēl sazin ko?
— Var jau būt, — Nerimša atsaucās, — tikai diez vai kāds lopiņš, reiz ticis no viņa projām, no laba prāta skries atpakaļ. Es teiktu, ka Papardes kungs te tikai saodis naudas smaku — tā sakot, cer izplēst vēl kādu labumu no visas šīs padarīšanas. Visvairāk jābīstas, ka zirdziņš, visticamāk, kuru katru brīdi atstieps kājas. Bet ko citu iesāksim? Cik tad viņš grib?
Paparžu Bils prasīja divpadsmit sudraba grašus, un tas nudien bija trīsreiz vairāk, nekā šajā apkaimē tika solīts par zirgu. Ponijs izrādījās pagalam izkāmējis un nonīcis, taču acumirklī krist gar zemi tomēr negrasījās. Purēna kungs par to samaksāja no savas kabatas un Merijām kā atlīdzību par pazudušajiem lopiņiem iešķieba vēl astoņpadsmit grašus. Kviesmīlis bija goda vīrs un pēc Virpils mērogiem arī gana pārticis, tomēr trīsdesmit sudraba graši viņa makā iecirta pamatīgu robu, turklāt vēl jo grūtāk bija samierināties ar to, ka maksāt nācās bezgodim Paparžu Bilam.
Lai nu kā, galu galā Purēns izrādījās vinnētājos. Pēcāk atklājās, ka pa īstam nozagts bija tikai viens zirgs. Pārējie bija aiz- tramdīti vai paši bailēs aizaulekšojuši, kur nu kurais, un drīz vien atradās dažādos Virgales nostūros. Merija poniji bija aizjoņojuši vienā barā un (likdami lietā labos degunus) taisnā ceļā devušies uz Kāpukalniem meklēt Miku. Tā nu viņi kādu laiciņu dzīvoja pie Toma Bombadila, tā sakot, cepuri kuldami, bet tad Toms padzirdēja, kas Virpili lēcies, un aizsūtīja zirdziņus atpakaļ Purēna kungam, kas tādējādi vienā rāvienā tika pie pieciem skaistiem lopiņiem. Virpilī zirdziņiem darba netrūka, bet Bobs viņus godam aprūpēja, tā ka galu galā poniji izrādījās izvilkuši laimīgu lozi, jo grūtais un bīstamais ceļojums viņiem aizgāja gar degunu. Toties arī Rivendellu viņi neredzēja.
Bet pagaidām Purēna kungs zināja vien to, ka naudiņa, smejies vai raudi, pagalam. Un tās nebūt nebija vienīgās raizes. Kolīdz pārējie viesi pamodušies dabūja zināt par nakts iebrukumu, sacēlās īsta jezga. Dienvidnieki bija palikuši bez vairākiem zirgiem un bruka traktierniekam virsū vai ar putām uz lūpām, līdz atklājās, ka pazudis arī viens no viņu pašu vidus — Paparžu Bila draudziņš šķielacis. Aizdomas tūliņ krita uz viņu.
— Ja reiz jūs pinaties ar zirgu zagļiem un vedat tādus zem mana jumta, — Purēns saskaitās, — maksājiet par postu paši no savas kabatas! Ko bļaujat uz mani? Ejiet prasiet Papardēm, kur jūsu smukais draudziņš!
Bet tad noskaidrojās, ka šķielaci neviens nemaz neesot pazinis, un neviens nespēja atminēties, kurā bridi tāds vispār uzradies.
Pabrokastojuši hobiti pārkravāja mantas un salika vienkopus līdzi ņemamo ēdmaņu turpmākam ceļam, kas tagad rādījās daudz garāks nekā vēl vakar. Kad viņi beidzot izkustējās no vietas, pulkstenis jau rādija gandrīz desmit. Tikmēr Virpils jau zumēja kā skudru pūznis. Ar Frodo izgaišanu, Melnajiem jātniekiem, staļļa aplaupīšanu un vēl jo vairāk ar ziņu, ka noslēpumainajiem hobitiem pievienojies Pēddzinis Nerimša, virpilieši pēdīgi jutās atlīdzināti par daudzajiem vienmuļajiem gadiem, kad miestā nebija noticis pilnīgi nekas. Lai redzētu, kā ceļinieki dodas projām, uz ceļa bija sapulcējušies teju visi Virpils un Stutnltes iedzīvotāji, liela daļa bija ieradušies pat no Apukšas un Senpils. Traktiera viesi bija sastājušies durvis un izkārušies laukā pa logiem.
Nerimša bija pārdomājis un nospriedis iet projām pa lielceļu. Tūliņ griezties šķērsām pāri laukiem nebija nekādas jēgas, iznāktu tikai vēl jo ļaunāk — puse virgaliešu katrā ziņā mestos nopakaļ, lai paskatītos, kurp šie iedami, un pieraudzitu, lai viņi nesodīti neielien svešā zemes gabalā.
Viņi atvadījās no Noba, Boba un Purēna kunga, pēdējo sirsnīgi tencinādami. — Ceru, ka reiz, priecīgākos laikos, mēs atkal tiksimies, — Frodo teica. — Man tik ļoti gribētos pie jums padzīvoties kādu laiciņu pēc sirds patikas.
Un tā viņi devās ceļā ar raizīgu prātu un saplakušu dūšu, visa pūļa acu priekšā. Gadījās ari viens otrs naidīgs skats un nejauka piezīme. Bet Nerimša, pēc visa spriežot, Virgalē bija pazīstams kā virs, ar ko joki mazi, un tie, kam viņš uzmeta skatu, tūliņ saknieba lūpas un pamuka citiem aiz muguras. Nerimša kopā ar Frodo soļoja priekšgalā, viņiem nopakaļ kātoja Merijs un Pins, un gājienu noslēdza Sems, vezdams poniju, kas bija apkrauts pamatīgi, taču lopiņu žēlojot, bet zirdziņš jau izskatījās manāmi spriganāks, itin kā priekšā nojauzdams labākas dienas. Sems domīgi gremoja ābolu — Nobs un Bobs viņam uz atvadām ar tiem bija piebāzuši pilnas ķešas. — Abolltis vieglām kājām, plplte — omulīgai pasēdēšanai, — viņš burkšķēja, — tikai tā vien gaidi, nebūs drīz ij ne tā, ij ne šitā.
Hobiti soļoja, nelikdamies ne zinis par ziņkārē degošajām acīm, kas blenza laukā pa visām durvīm un lūrēja pāri žogiem un mūriem. Bet turpat pie Dienvidvārtiem aiz bieza dzīvžoga Frodo ieraudzīja nolaistu māju — tālāk nevienas vairs nebija. Vienā logā pazibēja dzeltenīgs gimis ar viltīgām, iešķībām acīm, taču tūliņ pazuda kā nebijis. "Tad re, kur dienvidnieks slēpjas!" viņš atskārta. "Nudien tāds kā goblins."
Pāri dzīvžogam nekautrīgi blenza otrs vīrs, kam acīs zem biezajām, kopā saaugušajām uzacīm melni spīguļoja izsmiekls, bet mute bija saviebta nievājošā smīnā. Viņš kūpināja īsu, melnu pīpīti. Kad gājiens bija nonācis vīram iepretim, viņš izņēma to no mutes un nospļāvās.
— Labs rīts, garstilbi! — viņš uzsauca. — Kur tad tik agri? Pēdīgi būsi atradis kādus drauģeļus?
Nerimša pamāja, bet neko neatbildēja.
— Labs rīts, knēveļi! — vīrs uzsauca pārējiem. — Zināt maz, ar ko esat sapinušies? Tas tak Nerimša Dulburis! Lai gan, cik man nācis ausīs, šim esot vēl citi vārdi, ne tuvu ne tik smuki. Nu tik nakti turiet acis vaļā! Un tu, Semukiņ, skaties man — tā ka nedari pāri manam kraķltim! TpU! — Viņš velreiz nospļāvās.
Sems apcirtās. — Bet tu, Paparde, aizvāc savu šņukuru tā patālāk man no acīm, citādi dabūsi smilkstēt. — Pusgrauztais ābols piepeši aizšāvās kā zibens un sašķīda Bilam pret degunu. Paparde mudīgi pieliecās, bet par vēlu, un aiz žoga atskanēja lamas. — Tik labs ābolītis aizgāja tīri postā, — Sems žēli nopūtās un devās tālāk.
Beidzot miests palika aiz muguras. Bērni un dīkdieņi, kas vēl labu gabalu vilkās astē, pamazām sagura, atpalika un griezās atpakaļ. Vēl pāris jUdžu viņi nosoļoja pa ceļu. Apmetis loku ap
Virumkalnu, tas aizvijās pa kreisi, lai atkal pagrieztos tieši uz austrumiem, un tad strauji laidās lejup mežainā ielejā. Pa kreisi, kalna lēzenākajā dienvidaustrumu nogāzē, vidēja Stutnltes namiņi un hobitu alas, ceļam ziemeļpusē no dziļas ieplakas augšup stīdzēja dUmi, rādīdami, kur meklējama Apukša, bet Senpils nebija saskatāma — tā palika aiz muguras, apslēpta kokos.
Nokātojuši labu gabalu un atstājuši Virumkalnu tieši aiz muguras slejamies augstu un rūsganu, viņi uzgāja šauru sānce- liņu, kas veda uz ziemeļiem. — Tur ari nobedzināsimies, — sacīja Nerimša.
—Tikai, lūgtum, ne pa "taisnāko ceļu", — Pins bažīgi ieteicās. — Kad pēdējoreiz laidām pa taisno cauri mežam, gandrīz galvu pazaudējām.
— Jā, bet tad jums nebija manis pie rokas, — Nerimša iesmējās. — Man visi ceļi ved, kur vajag, — gan taisnie, gan līkie. — Viņš vērīgi nopētīja lielceļu. Tas baloja tukšs un kluss, un visi steigšus brida lejup pa nokalnīti, uz mežainās ielejas pusi.
Hobiti apkaimi pazina visai vāji, bet, ciktāl nu bija noprotams, Nerimša domāja vispirms soļot itin kā uz Senpils pusi, bet tad apiet to no austrumpuses un pāri mežiem un laukiem, cik vien taisnā līnijā iespējams, virzīties tieši uz Vējlauzi. Tā, ja viss izietu godam, gabals iznāktu īsāks nekā pa lielceļu, jo tas tālāk meta brangu likumu uz dienvidiem, apkārt Knišļurāvas dūkņai. Bet, grozi kā gribi, līdz ar to viņiem pašiem vajadzēja brist Knišļurāvas dūkņai cauri, un, kad Nerimša bija izstāstījis, kas tur sagaidāms, hobiti galīgi sašļuka.
Taču pagaidām ceļš bija, tīri patikams. Ja ne iepriekšējās nakts piedzīvojumi, iešana nudien būtu bijusi tik jauka kā vēl nekad. Saule spīdēja spoža un mīlīgi silta. Mežā lapas joprojām turējās kokos, laistīdamās sarkanzeltainas, un visapkārt rimti strāvoja svaigas smaržas. Nerimšas vadībā hobiti droši soļoja pa krustu šķērsu sazarotām takām un taciņām, lai gan vieni paši katrā ziņā būtu apmaldījušies uz līdzenas vietas, jo viņš tīšuprāt līkumoja un meta cilpas, lai nojauktu pēdas.
— Lieku galvu ķīlā, ka Paparžu Bils būs nolūrējis, kurā vietā nogriezāmies no lielceļa, — viņš sacīja, — lai gan pats diez vai līdis pakaļ. Apkaimi viņš pazīst tīri labi, bet sajēdz, ka ar mani mēroties nevar. Tikai bīstos, ka viņš mūs nodos tiem citiem. Un tie nav tālu. Lai nospriež, ka ejam uz Senpili, tad būs labi.
Varbūt pie vainas bija Nerimšas izmaņa, varbūt kas cits, bet pa visu dienu viņi ceļā nemanīja nevienu dzīvu dvēseli nedz uz divām kājām [ja neskaita putniņus), nedz uz četrām (gadījās gan viena lapsiņa un pāris vāveru). No rīta viņi uzņēma gaitu taisni uz austrumiem. Mežā vēl aizvien valdīja miers un klusums. Trešajā dienā viņi iznāca Četsila malā. Nogriezušies no lielceļa, viņi nemitīgi un pamazām bija gājuši lejup pa nogāzi un nu attapās nonākuši plašā klajumā, kur iešana bija daudz grūtāka. Virgales robeža bija palikusi tālu aiz muguras, nekādu ceļu, ne taciņu te vairs nebija, un tuvojās Knišļurāvas dūkņa.
Zeme zem kājām kļuva aizvien valgāka, vietumis pavisam staigna, šur tur pavīdēja mazi ezeriņi un aizstiepās niedru un meldru audzes, kur bariem čivināja sīki putniņi. Tagad vajadzēja iet uzmanīgi, lai nesaslapētu kājas un nenoklīstu no pareizā ceļa. Sākumā vedās itin labi, bet ar laiku iešana palika arvien gausāka un bīstamāka. Purvs bija mānīgs un nodevīgs, un pat Pēddzinim nebija viegli atrast ceļu cauri allaž mainīgajiem dūk- snājiem. Visapkārt sāka spietot mušas, un gaisā veseliem mākoņiem ņudzēja sīki knišļi, kas līda aiz piedurknēm un bikšu starām un pinās matos.
— Mani tak noēdīs dzīvu! — Pīns sūkstījās. — Atraduši Knišļu- rāvu! Te jau knišļu pulka vairāk nekā rāvas!
— Diez ko šie rij, kad netiek klāt nevienam hobitam? — prātoja Sems, kaklu kasīdams.
Šai nomaļajā un atbaidošajā nostūrī viņi aizvadīja drūmu, nejauku dienu. Nakti visi pārlaida slapjumā un aukstumā, kukaiņi dzēla, kur patapa, un neļāva ne acu aizvērt. Niedrēs un grīšļos čumēja un mudžēja kaut kādi mošķi — pēc čirkstoņas spriežot, kādi neganti circeņu radinieki. Tādu tur bija tūkstošiem, un tie bez mitas trokšņoja augu nakti — rrrīkli pušššu, rrrīkli pušššu —, līdz hobiti bija gatavi lēkt vai uz ecēšām.
Nākamā, ceturtā, diena nebija neko labāka, un arī nakts — tikpat nepatīkama. Rīkļurāvēju (kā Sems šos bija iedēvējis) gan it kā vairs nebija, taču knišļi dzēla kā dzēluši.
Kad Frodo tonakt nolikās gulēt, pārguris līdz pēdējam, bet iemigt teju necerēdams, debesīs ritu pusē viņš pamanīja tādu kā tālīnu atspīdumu — tur kaut kas iezibsnījās, nodzisa, tad zibsnīja atkal. Saullēkts tas nevarēja būt, līdz tam vēl bija jāgaida vairākas stundas.
— Kas tā par gaismu? — viņš apjautājās Nerimšam, redzēdams, ka tas piecēlies kājās un ari veras naksnīgajās debesis.
—Nezinu, — Nerimša novilka. — Pārāk tālu, lai ko varētu noprast. Izskatās pēc zibens, kas šaujas augšup no kalna virsotnes.
Frodo apgūlās, bet baltie zibeņi plaiksnīja vēl ilgi, izgaismodami Nerimšas lielo, plecīgo stāvu — viņš stāvēja vērīgs un kluss. Pēdīgi Frodo iegrima nemierīgā snaudā.
Piektajā dienā, necik ilgi, dūksnājs un meldrāji beidzās, un priekšā pavērās lēzena nogāze. Austrumpusē pie apvāršņa vīdēja kalnu grēda. Pats augstākais slējās tā kā savrup no pārējiem, gabaliņu pa labi, ar nošķeltai cukurgalvai līdzīgu virsotni.
—Rau, kur Vējlauzis, — Nerimša pavēstīja. — Vecais ceļš, ko atstājām tālu pa labi, stiepjas tam garām pa dienvidpusi, turpat netālu. Ja iesim taisni, kalnā būsim rit ap pusdienlaiku. Es teiktu, ka derētu pasteigties.
— Kas ir? — Frodo iejautājās.
— Redzi, kas to lai zina, ko tur uziesim. Ceļš tepat blakus.
— Bet Gendalfs? Viņš taču varētu mūs tur gaidīt, vai ne?
— Jā, tikai lielas cerības es neloloju. Pat ja viņš nāk uz šo pusi, iespējams, Virpili nemaz nebūs iegriezies un par mums neko nezina. Un, ja vien mums nelaimēsies kalna galā ierasties reizē, mēs nesatiksimies, jo ne viņš, ne mēs nedrīkstam tur ilgi rēgoties. Ja Jātniekiem neizdosies mūs samedīt pa krūmiem, pa mežiem, viņi, visticamāk, dosies taisnā ceļā uz Vējlauzi. No turienes var tālu redzēt. Te netrūkst ari putnu un zvēru, kas, kalnā sēdēdami, mUs jau tagad redz kā uz delnas. Starp putniem ir tādi, kam nevar uzticēties, un ir jau ari citi spiegi, vēl jo ļaunāki.
Hobiti bažīgi nopētīja tālīnos kalnus. Sems, atgāzis galvu, pavērās blāvajās debesis, domādams tur ieraudzīt lidināmies vanagus vai ērgļus, kas, spārnus izpletuši, urbtos lejup ar skadrām acīm. — Lielais paldies, tagadiņ man riktīgi šermuļi skrien pār kauliem! — viņš noburkšķēja.
— Un ko lai mēs iesākam? — Frodo vaicāja.
— Es teiktu, — Nerimša lēni iesāka, it kā pats par to nebūtu Īsti drošs, — es teiktu, ka labākais būtu tūliņ pat iespējami taisnākā ceļā iet tieši uz austrumiem, proti, uz grēdu, nevis uz Vējlauzi. Tur es zinu taciņu, kas vijas gar pašu kalnu pakāji. Tā mūs aizvedis uz Vējlauzi no ziemeļu puses un kalnu aizsega. Tad jau redzēsim, ko tur ieraudzisim.
Augu dienu viņi soļoja, cik sparigi vien spēdami, līdz sāka krēslot dzestra novakare. Zeme zem kājām tagad bija sausāka un tuksnesīgāka, bet aiz muguras virs dūkņas cēlās drēgna migla. Viens otrs skumīgs putniņš vēl svilpoja un žēli puta, līdz sarkanā saule iegrima mākoņos, bet tad iestājās mēms klusums. Hobitiem atmiņā nevilšus atausa vakara saule, kas mēdza mest atspīdu- mus Tuntmales omuligajos logos tur, tālu projām.
Pēc kāda laika viņi nonāca pie strautiņa, kas līkumoja lejup no kalniem, lai izčākstētu purva dūkstis, un, kamēr vēl tumsa nebija sabiezējusi pavisam melna, gāja urdziņai gar krastu. Kad ceļš vairs nebija saskatāms, viņi apstājās un nolikās uz naktsguļu zem pāris panikušiem alkšņiem turpat, strautiņa malā. Tagad priekšā pret krēslainajām debesim melnojās kailās kalnu kores. Tonakt viņi pēc kārtas sēdēja sardzē, bet Nerimša vispār laikam neaizvēra ne acu. Pie debesim spīdēja jauna mēness sirpis, pār naksnīgo zemi liedams saltu, blāvi pelēku gaismu.
Nākamajā rītā viņi devās tālāk tūliņ pēc saullēkta. Gaiss bija ledaini auksts, debesis — skaidras un dzidri zilas. Hobiti jutās spirgti un atpūtušies, it kā cauru nakti būtu nogulējuši ciešā miegā. Viņi jau bija apraduši ar to, ka nākas iet un iet, bet ar ēšanu ir, kā ir — visādā ziņā Dalienā visiem bUtu bijis skaidrs, ka tik skopi barotam hobitam vajadzētu stuti, lai kājās noturētos. Bet Pins paziņoja, ka Frodo esot palicis divreiz resnāks.
— Nu gan joki, — Frodo atsaucās, savilkdams jostu ciešāk. — Pēc visa spriežot, labums man gājis mazumā. Kaut tikai tā sadilšana nevilktos mūžīgi, citādi beigsies ar to, ka es pārvērtīšos par rēgu.
—Nerunā tā! — Nerimša viņu apsauca, it kā no tiesas sabijies.
Kalni tuvojās. Viņi uzrāpās viļņotā korē, kas vietām slējās vai tūkstoš pedu augstumā, šur un tur to pāršķēla aizas vai plaisas, caur kuram pavērās skats uz klajumu otrpus kalniem. Pašā augšā vidēja tādas kā ar zāli apaugušu vaļņu un aizsarg- grāvju atliekas, bet aizās — senu mUru drupas. Līdz vakaram viņi bija nonākuši līdz rietumpuses nogāzei un tur pārlaida nakti. Tā bija piektā oktobra nakts, no Virpils viņi bija izgājuši pirms sešām dienām.
No rīta viņi uzgāja labi iemītu taciņu — pēdējoreiz pa tādu viņi bija soļojuši Četsilā. Taka aizvijās pa labi, uz dienvidiem, un izgudrēm līkumoja, itin kā lūkodama nemitīgi turēties aizsegā, lai gājēji nebūtu saskatāmi nedz no kalnu virsotnēm, nedz no klajuma puses. Celiņš spruka lejup kurā katrā iedobē, pamuka apakš kraujām, un tur, kur, gribi negribi, nācās šķērsot līdzenākas un atklātākas vietas, tam abās pusēs grēdojās laukakmeņi vai tēsti bluķi, kas gājējus paslēpa no skata kā īsts žogs.
— Diez kas šito taku ierīkojis? Un kālab? — Merijs ieprātojās, kad viņi soļoja pa vienu tādu aleju, kur akmeņi slējās sevišķi prāvi un itin kā gādīgu roku sakrauti ciešā blāķī. — Visai spocīgi — tīri vai kā Kapukalnos. Vai Vējlauzī ir kāds kurgāns?
— Nē, nav neviena nedz Vējlauzi, nedz kur citur šajos kalnos, — Nerimša atteica. — Aizrietu ļaudis te nedzīvoja, lai gan beigās kādu brīdi še bija nocietinājušies, karodami pret ļaunajiem spēkiem, kas mācās virsū no Angmāras. Taka savienoja cietokšņus, kas bija izbūvēti visā aizsargmūra garumā. Taču vēl daudz, daudz senāk, Ziemeļu ķēniņvalsts pašos pirmsākumos, viņi Vējlauzī uzcēla sargtorni, ko nodēvēja par Amonsūlu. Pēcāk tas tika nodedzināts un sagrauts, tā ka palikuši vien paši pamati, kas rotā kalna virsotni kā drupu kronis. Taču sendienās tornis slējās augsts un stalts. Stāsta, ka tieši tur Pēdējās līgas laikos reiz stāvējis Elendils, gaidīdams no rietu puses ierodamies Gilgeladu.
Hobiti pārsteigti ieplēta aci§. Pēc visa spriežot, Nerimša labi pazina ne vien laukus un mežus, bet arī sendienu vēsturi. — Kas tas par Gilgeladu? — Merijs iejautājās, taču Nerimša neatbildēja, itin kā dziļās domās aizmaldījies. Piepeši kāds klusītiņām ierunājās:
— Gilgelads, elfu karaļdēls, Bij valdnieks dižs un brivs, un cēls Pats pēdējais tur, vakaros, Vēl dziļos, senos aizlaikos.
Bij viņa zobens asi kalts, Bij drošā rokā vairogs balts,
Bij sidrabbruņcepure spoža, Kā mēnesnīca spulgojoša.
Bet ilgi jau, kopš karalis Prom aizjājis un pazudis Tur, Mordorā, kur ēnas mīt, — Tur viņa zvaigzne tumsā krīt.
Visi izbrīnā pacirta gaivu uz Scma pusi, jo runātājs izrādījās viņš.
— Un tālāk? — Merijs noprasīja.
— Tālāk vairs nezinu, — Sems pietvīcis izstomlja. — Siteno iemācījos no Bilbo kunga, kad biju vēl tāds knauķits. Viņš man visu ko tādu stāstīja, zinādams, ka es uz elfu padarīšanām esmu kārs. Bilbo kungs tak ierādīja man burtus. Vecais, labais Bilbo kungs — tas tak bija viens varens grāmatnieks! Un rakstīja vārsmas, lai. Šiteno pašu, rau, sarakstīja.
—Pats gan viņš šo te nav sacerējis, — Nerimša ieteicās. — Tas nāk no sensenas dziesmas, ko sauc "Gilgelada bojāeja", tikai tā sarakstīta senā mēlē. Bilbo to droši vien pārtulkojis. Kas to būtu domājis!
— Tur bija vēl, — Sems pavēstīja, — par Mordoru. To es nemācījos, jo dikti jau nu bailīgi. Vai ta man prātā varēja ienākt, ka pašam uz to pusi iznāks kātot?
—Ko? Uz Mordoru? — Pīns iebļāvās. — Vai nu tik traki būs!
— Klusāk! Šo vārdu labāk nevajag pieminēt, — Nerimša viņus apsauca.
Bija jau teju pusdienlaiks, kad viņi tuvojās takas dienvidgalam. Priekšā bālgandzeltenās oktobra saules skadrajā gaismā parādījās zaļpelēks uzbērums, kas gluži kā tilts stiepās augšup pa kalna ziemeļpuses nogāzi. Ceļinieki izlēma kāpt līdz virsotnei tūliņ, kamēr vēl saule bija pie debesim. Tagad, iznākuši no aizsega, viņi bija redzami kā uz delnas, tā ka atlika vien cerēt, ka ne ienaidnieki, ne spiegi tuvumā acumirkli netrāpīsies. Augšā, kalnā, nebija manāma ne mazākā kustība. Ja arī Gendalfs bija kaut kur tepat, viņš nedeva nekādu zīmi.
Vējlauža rietumu nogāzē viņi uzgāja no skata paslēptu, ar zāli pieaugušu iedobi. Atstājuši tur Semu un Pīnu ar poniju un mantām, pārējie trīs devās tālāk. Pēc pusstundu ilga grūta kāpiena Nerimša bija ticis līdz kalna galam, Frodo un Merijs rāpās viņam nopakaļ ar pēdējiem spēkiem un galīgi bez elpas. Krauja bija pavisam stāva un akmeņaina.
Virsotnē rēgojās Nerimšas pieminētie sargtorņa pamati, kas tagad bija vien ar zāli apaugušu mūra drupu loks. Bet vidū slējās no akmens atlūzām sakrauta piramīda, vietumis tāda kā nokvēpusi. Zeme visapkārt bija nodegusi melna, un drupu ielokā zāle bija apsvilusi un sačokurojusies, it kā kalna virsotni būtu pār- slaucījušas liesmu mēles. Taču nekur nebija manāma neviena dzīva dvēsele.
Pakāpušies uz mūra drupām, viņi noskatīja plašo klaidu. Zeme lejā plājās pa lielākai daļai tukša un neauglīga, tikai dienvidos vīdēja meža puduri, aiz kuriem šur un tur paspīdēja ūdens. Dienvidpusē tepat pie kājām no rietumiem, kalnā lejā vīdamies, kā čūska aizlocījās vecais ceļš, līdz austrumos pazuda aiz melnas kraujas. Tas baloja pavisam tukšs. Austrumpusē, kur ceļš pagaisa no skata, vīdēja kalni, pakājē tumsnēdami rūsgani, tad sagrūzdamies augstākās, pelēcīgās grēdās, bet vēl tālāk mirdzi- nādami sniegbaltas smailes, kas caurdūra padebesi.
— Te nu mēs esam! — Merijs izsaucās. — Un neteiksim, ka izskatās jauki un viesmīlīgi! Ne ūdentiņa, ne kur paslēpties. Un no Gendalfa ne smakas. Ja viņš maz te bijis, aiznesies kā divi deviņi. Ne gaidījis, nekā, bet te gan viņam grūti ko pārmest.
—Ej nu sazini, — Nerimša ieteicās, domīgi raudzīdamies visapkārt. — Pat ja Virpilī viņš būtu nonācis dienas divas pēc mums, še būtu ticis pirmais. Ja .vajadzība spiež, viņš jāšus nesas vēja ātrumā. — Piepeši viņš pieliecās un nopētīja akmeni, kas stāvēja nolikts pašā piramīdas smailē. Šķemba bija plakanāka par citām un baltāka, it kā uguns to nebūtu skārusi. Pacēlis akmeni, Nerimša to rūpīgi apskatīja no visām pusēm. — Tas nesen cilāts, — viņš secināja. — Paskatieties, kas te!
Akmens apakšpusē vīdēja skrāpējumi: III. — Tā kā svītra, punkts un vēl trīs svītras, — Frodo šaubīdamies minēja.
— Tā pa kreisi, ar diviem keksīšiem, varētu būt Grūna, — Nerimša pavēstīja. — Iespējams, to ieskrāpējis Gendalfs, lai gan droši zināt nevar. Skrāpējumi ir smalki un pavisam noteikti gluži svaigi. Bet var būt, ka zīmes vēsta ko citu un ar mums tām nav nekāda sakara. Pēddziņi izmanto rūnas, un viņi te šad tad atklīst.
— Bet, ja ziņu atstājis Gendalfs, kas tur varētu būt? — Merijs iejautājās.
— Es teiktu, te rakstīts G3, proti, ka Gendalfs te bijis trešajā oktobri, tātad pirms trim dienām. Un vēl — viņš steidzies, un briesmas uzglūnējušas, tāpēc ari ziņa ir tik īsa un neskaidra — viņam nav bijis vaļas, vai ari viņš baidījies, ka vēsti var pārtvert ienaidnieks. Ja tā, mums der turēt acis vaļā.
— Kaut mēs skaidri zinātu, ka zīmi, lai ko tā vēsta, patiešām atstājis viņš, — Frodo nopūtās. — Tad mēs zinātu, ka viņš ir ceļā, kaut kur tepat. Uzreiz prāts būtu mierīgāks.
— Var jau būt, ka tā arī ir, — Nerimša atsaucās. — Es pats spriežu, ka viņš te patiešām bijis un bijis briesmās. Te šaudījusies uguns, un nupat es atminējos to gaismu, kas plaiksnīja austrumos pirms trim naktīm. Man tā vien šķiet, ka viņš te atvairījis uzbrukumu, tikai kas to lai zina, ar ko viss beidzies. Te viņa vairs nav, un nu mums jāpaļaujas vien pašiem uz sevi — jāiet uz Rivendellu, lai tur lūst vai plīst.
— Cik tad tas tālu? — Merijs gurdi pārlaida skatienu apvārsnim. No Vējlauža virsotnes raugoties, apkaime viņam izskatījās pagalam mežonīga, bez gala un malas.
— Dienas gājumā no Virpils uz austrumiem ir traktierītis "Kakts", — Nerimša atteica, — un tālāk, cik zinu, ceļu jūdzēs neviens nav mērījis. Vieni saka, esot traki tālu, citi — nemaz tik briesmīgi tālu neesot. Šis ir tāds dīvains ceļš, un katrs no sirds priecājas, kad ticis, kur cerējis, lai cik ilgi soļojis. Bet es zinu, cik ilgi turp jāiet man, ja laiks labs un negadās kādas ķibeles: divpadsmit dienas no šejienes līdz Bruīnas braslam, kur ceļš iet pāri Krāčupei, kas iztek no Rivendellas. Tā ka tagad mums priekšā ir vismaz divu nedēļu ilgs gājiens, jo iet pa pašu ceļu mēs diez vai drīkstam.
— Divas nedēļas! — Frodo novilka. — Tikmēr var atgadīties sazin kas.
— Var gan, — Nerimša piekrita.
Kādu bridi viņi klusēdami stāvēja kalna galā, turpat pie dienvidpuses kraujas. Vieta bija gaužām vientulīga, un Frodo pirmoreiz tā īsti aptvēra, ka ir tekulis un bēgulis, kam ik uz soļa uzglūn nāves briesmas. Uzmācās izmisīga vēlme, kaut liktenis būtu lēmis citādi, kaut nebūtu aizrāvis viņu projām no mierpilnās, sirdij tik mīļās Dalienas. Viņš vērās lejup uz naidīgo lielceļu, kas stiepās projām uz vakariem, kur bija meklējamas mājas. Piepeši viņš tur samanīja kustamies divus melnus punktiņus — tie lēni slīdēja uz rietumiem. Ieskatījies ciešāk, viņš ieraudzīja vēl trijus tādus pašus — tie slīdēja uz austrumiem, pretim tiem diviem. Frodo iekliedzās un saķēra Nerimšas roku kā spīlēs.
— Redzi? — Viņš norādīja lejup.
Nerimša zibens ātrumā nokrita pie zemes, drupu aizsegā, un norāva Frodo līdzi. Arī Merijs tūliņ nometās garšļaukus abiem blakus.
— Kas ir? — viņš iečūkstējās.
— Nezinu, bet bīstos, ka ļaunāk vairs nevar būt, — Nerimša atteica.
Viņi piesardzīgi pielīda tuvāk pusgruvušajiem pamatiem un pašķielēja pa spraugu. Dienas gaisma vairs nebija tik spilgta, jo debesīs, kas vēl no rīta bija tik dzidri zilas, no austrumiem vilkās mākoņi, aizsegdami pusdienlaika sauli. Visi redzēja melnos punktiņus, taču ne Frodo, ne Merijs nespēja noprast, kas tie tādi. Un tomēr sazin kāpēc bija skaidrs, ka tepat lejā, kalna pakājē, pulcējas Melnie jātnieki.
— Tā gan, — noteica Nerimša, kam acis bija skadrākas. — Naidnieks klāt!
Viņi steigšus aizlīda nostāk no kraujas un mudīgi kāpa lejup pa kalna ziemeļpusi, lai uzmeklētu pārējos.
Sems un Pins nebija vis sēdējuši dīkā, bet tikām bija izpētījuši ieplacinu un tuvinās nogāzes. Turpat netālu viņi klintīs uzgāja dzidru avotiņu, bet tam līdzās — pēdu nospiedumus, vēl gluži svaigus. Pašā ieplaciņā, izrādījās, nesen bija kurta uguns, un viss liecināja, ka tur kāds nometies atpūsties. Kalna pusē ieplakas malā stāvēja daži lejup noripojuši klintsbluķi, un aiz tiem Sems atrada kārtīgi sakrautu malkas grēdiņu.
— Vai tik še Gendalfs nav grozījies? — viņš sacīja Pinam. — Man tā vien rādās, ka tas, kurš šiteno sakrāvis, grasījies uz drīzu atpakaļ nākšanu.
Nerimša par viņu atklājumiem dzīvi ieinteresējās. — Kaut nu es būtu drusku nogaidījis un pats nopētījis leju, — viņš no- sUkstījās un aizmetās pie avotiņa uzmest aci pēdu nospiedumiem.
— Es jau domāju, ka nebūs labi, — viņš atgriezies pavēstīja. — Zeme mīksta, Sems un Pīns tur visu izbradājuši, un saprast vairs neko nevar. Te nesen bijuši Pēddziņi. Malku noglabājuši viņi. Bet ir arī svaigākas pēdas, un tās atstājis kāds cits. Viens te pirms dienas vai divām gājis apkaltos zābakos. Vismaz viens. Droši pateikt nevaru, tomēr visticamāk to zābakoto kāju bijis diezgan daudz. — Viņš apklusa un drudžaini apsvēra, kas un kā.
Hobitiem pretī atausa Jātnieki — apmetņos un ar smagiem zābakiem kājās. Ja reiz Jātnieki ieplaciņā jau bija iegriezušies, nebija ko kavēties — jo drīzāk Nerimša viņus aizvestu kur patālāk, jo labāk. Tagad, jau zinādams, ka Jātnieki ir tepat uz ceļa, Sems glūnēja uz ieplacinu kā uz ļaunāko ienaidnieku.
—Vai mums nederētu mudīgi zust kokos, Nerimšas kungs? — viņš nepacietīgi ieprasījās. — Vakars nāk virsū, un man šitais caurums nudien netik — tīri vai zosāda metas.
— Jā, mums tūliņ jāizlemj, ko iesākt, — Nerimša attapās un pameta skatu debesis, lai apskatītos, cik augstu saule un kāds laiks. — Tā, Sem, — viņš beidzot sacīja. — Ari man te nemaz nepatīk, taču diez vai līdz tumsai ko jēdzīgāku sameklēsim. Te vismaz pagaidām esam nostāk no acīm, turklāt, kolīdz kustēsimies, spiegi un ložņas varēs mūs labāk saskatīt. Prātīgākais tagad būtu griezties atpakaļ uz ziemeļiem un iet pa šo grēdas pusi, kur apkaime apmēram tāda pati kā šeit. Uz ceļa rādīties ir bīstami, tomēr nāksies kā nebūt tikt pāri, jo tālāk uz dienvidiem tur ir briksnājs, kur mēs varētu nobēdzināties. Ceļa ziemeļpusē viņpus kalniem zeme ir līdzena kā galds un pavisam klaja.
— Vai tie Jātnieki redz? — Merijs ieprasījās. — Šķiet, ka parasti viņi vairāk tā kā ošņājas vien, ja tā to varētu saukt. Vismaz pa gaismu. Bet kad tu viņus pamanīji tur, lejā, tu liki mums gulties gar zemi, un nu tu runā par to, ka viņi mūs pamanīšot, ja kustēsimies.
— Kalna galā man būtu derējis vairāk piesargāties, — Nerimša atbildēja. — Es par daudz dedzīgi meklēju Gendalfa pēdas, taču nevajadzēja mums visiem trim kāpt augšā un stāvēt tur tik ilgi. Jo melnajiem zirgiem ir labas acis, turklāt Jātniekiem ir spiegi gan starp cilvēkiem, gan kustoņiem — Virpili redzējāt. Paši viņi neredz pasauli tādā gaismā kā mēs, taču mēs viņu prātā metam ēnu, ko izdzēst spēj vien saule, kad tā augstu pie debesim, un tumsā viņi spēj samanīt visu ko tādu, kas mums paliek slēpts. Tieši tad no viņiem jāsargās visvairāk. Un gan dienā, gan naktī viņi spēj saost dzīvas, karstas asinis, pēc kā alkst un ko nīst par visu vairāk. Un vēl ir citas maņas, mums netveramas. Mēs jūtam viņus tuvojamies — vēl nebijām viņus pamanījuši, kad ieradāmies šeit, bet ap sirdi jau metās tā nelāgi. Un arī mūs viņi samana, tikai vēl jo stiprāk. Un, — viņš piebilda jau pavisam čukstus, — viņus pievelk gredzens.
— Tad patiesi nav nekāda glābiņa? — Frodo izsaucās, pārbijies raudzīdamies visapkārt. — Kolīdz speršu soli, viņi mani ieraudzīs un noķers! Ja palikšu uz vietas, šie tik un ta pievilksies klāt!
Nerimša uzlika viņam roku uz pleca. — Cerība tomēr ir, — viņš sacīja. — Tu neesi viens. Padomā kaut vai par malkas grēdiņu. Kur patverties vai aizsargāties pret uzbrucēju te grūti, taču uguns derēs abējādi. Saurons prot uguni likt lietā, lai nodarītu postu, tāpat kā ar ļaunu nolūku prot likt lietā itin visu, bet Jātniekiem gan uguns nepatīk, un viņi bīstas no tiem, kam uguns klausa. Ar uguni mēs te esam draugos.
—Var jau būt, — noburkšķēja Sems. — Tikai, man domāt, tikpat labi mēs varētu pilnā rīklē nobļauties, sak, reku, šite, laipni lūgtum!
* * *
Pašā zemākajā un slēptākajā ieplaciņas iedobē viņi iekūra sārtu un pagatavoja maltīti. Sāka krēslot, un metās auksti. Hobiti piepeši atskārta, ka pamatīgi izbadējušies un mutē ne miltumiņa nav bijis kopš brokastlaika, tomēr, piesardzības vadīti, savīkša gaužām skopas vakariņas. Visapkārt plājās tuksnesīgs klajums, kur mita vien putni un zvēri, bet uz dzīvi nebija vēlējusies apmesties neviena cilts, neviena tauta. Šad un tad te uzradās Pēddziņi, tomēr viņu nebija daudz, un visi tūliņ atkal devās tālāk. Citi te staigāja reti un pa lielākai daļai bija šādi tādi — teiksim, no Miglas kalnu ziemeļu ielejām reizumis atklīda troļļi. Un ceļinieki bija sastopami vien uz ceļa — lielākoties rUķi, kas steidzās kārtot paši savas lietas, ar svešiem nepinās un garās runās neielaidās.
—Nesaprotu, kā izvilksim, — Frodo ieteicās, raudzīdamies uz pārtikas krājumiem. — Nupat jau pāris dienas taupām taupīdami, arī tagad, rau, vakariņu tiesa pavisam knapa, bet tik un tā esam noēduši par daudz, ja reiz priekšā vēl divas nedēļas. Varbūt vēl vairāk.
—Sadabūsim kaut ko pa ceļam, — Nerimša atsaucās. — Ogas, saknītes, zālītes. Ja vajadzība spiež, varu ko nomedīt. Kamēr ziema nav klāt, no bada kājas neatstiepsiet, nebīstieties. Tikai vākt un medīt — tur vajag laiku un spēku, bet mums jāsteidzas. Tā ka savelciet jostas ciešāk, un cerēsim uz bagātīgu mielastu Elronda namā!
Krēslai biezējot, aukstums pieņēmās spēkā. Pašķielējuši pāri ieplakas malai, hobiti tagad redzēja vien drūmi pelēku klaidu, kas strauji tumsa aizvien melnāks. Debesis virs galvas atkal skaidrojās, un cita pēc citas nesteidzīgi iemirdzinājās zvaigznes. Visi satupās ap ugunskuru, satinušies drēbju kārtās un segās, tikai Nerimša, apvilcies apmetni vien, nosēdās savrup un domīgi pakšķināja pīpi.
Kad satumsa nakts un uguns iesprakšķējās gaiša un karsta, viņš sāka stāstīt teikas, lai atgainītu bailes, kas hobitiem māktin mācās virsū. Nerimša zināja neskaitāmus senlaiku stāstus un leģendas par elfiem un cilvēkiem, par Sendienās pieredzētiem labiem un sliktiem laikiem. "Diez cik viņam gadu?" hobiti ieprā- tojās. "Un kā viņš to visu dabūjis zināt?"
— Pastāsti par Gilgeladu, — Merijs pēkšņi palūdza, kad Nerimša tikko bija beidzis stāstu par elfu ķēniņvalstlm. — Vai tu zini ko vairāk par to seno teiku?
—Zinu gan, — Nerimša atteica. — Un arī Frodo zina, jo tam ir ciešs sakars ar mums.
Merijs un Pīns uzmeta skatu Frodo, bet tas raudzījās liesmās.
— Es zinu vien to mazumiņu, ko man izstāstīja Gendalfs, — Frodo gausi ierunājās. — Gilgelads bija pēdējais dižais Vidus- zemes elfu ķēniņš. Gilgelads viņu mēlē ir Vadzvaigzne. Kopā ar elfu draugu Elendilu viņš devās uz…
— Nē! — Nerimša viņu apsauca. — Diez vai šo stāstu der stāstīt šeit un tagad, kad Naidnieka kalpi tepat blakus. Ja laimīgi tiksim līdz Elronda namam, gan dzirdēsit to no sākuma līdz galam.
— Tad izstāsti mums ko citu no senlaikiem, — Sems lūdzās. — Par elfu ziedu laikiem. Man tā kārojas par viņiem dzirdēt ko vēl — tumsa riņķī tik melna, vai virsū spiežas.
— Pastāstīšu jums par Tinuviēlu, — Nerimša piesolīja. — īsumā, jo teiksma ir gara, beigas tai pazudušas, un vienīgi Elronds to šodien vēl atminas tādu, kāda tā bija zināma senos aizlaikos. Teiksma skaista, lai ari skumja kā jau visas Viduszemes leģendas, tomēr domāju, ka sasildīs jums sirdi. — Viņš brīdi klusēja un tad nevis ierunājās, bet klusi iedziedājās:
— Kur smilgas žūžo vakarvējā rēnā Un suņuburkšķu slaikie pirksti Viz mežvidlejas valgā, zaļā ēnā, Tur zvaigžņu gaisma mirgodama krit, Un naktī burvju dūdu skaņas dzirkstī, Un tur, zem mūžvecajiem kokiem, dejā lēnā Tu laidies starodama, elfu princesit, Tinuviēla, zvaigžņu meitenit.
No tālīniem un saltiem Miglas kalniem Reiz staltais Berens turpu aizklīda Gar Elfu upes stāviem, kraujiem krastiem Un, biežņā tālu aizmaldījies, drūmu prātu Viņš suņuburkšķu lapas pašķīra, Bet tur redz slaiku stāvu, zelta ziediem Visgarām glezni, grezni izrotātu, It kā no zvaigžņu sidrabzibas darinātu.
Kā apburts Berens vērās elfu dejā, Un viņa gurdās miesās pēkšņi lija Jauns spars un prieks. Viņš metās mežvidlejā, Bet mēnesstaru stigas abas stiprās rokas Vien cieši satvēra, jo tikai tie tur bija, Bet elfu princesīte rēnā vakarvējā Bij aizbēgusi, atstādama vienu to, kas Nu beidzot iepazina mīlestības mokas.
Viņš, ieklausījies meža balsīs, sadzirdēja Vēl princesites liego, vieglo soļu šalku, Un dziļi zemes dzīlēs dūdas klusu lēja Vēl elfu dziesmu burvīgo, bet visam pāri Jau salna dvesa ziemas smaržu smalku. Un lapu sarkanzeltu pilnām riekšām sēja
Jau rudens pirksti ledaini un kāri, Un mežvidlejā vīta pļavas ziedi vāri.
Kā princesīti uzmeklēt, viņš nezināja, Bet ilgi klīda pakalnos un lejās, Ko iemigušo koku sapņu sagša klāja Un ziemas padebesis smags un pelēkbalts. Un reizēm princesīte it kā tālē smējās Un atkal dejoja, un matos rotaļājās Tai sniegbalts mēness, ledus vizmā kalts. Bet sidrabmirga bija tikai malds.
Tad, ziemai atkāpjoties, viņa bija klāt Ar paliem, pērkonlietu, cīruļiem un dzilnām Un ņēmās sniegpulksteņu zvanus šķindināt, Lai mostas pumpuri un pildās bišu skrejas, Bet pļavas piekaisīja ziediem saujām pilnām. Un Berens vēlējās tik vienu — līdzās stāt, Lai būtu tur, kur princesīte smejas Un zaļās lejās dejo zvaigžņu dejas.
Un atkal viņa bēga vairīdamās, Bet šoreiz Berens straujš kā vanags laidās Un sauca viņu vārda. Apstādamās Tinuviēla ieklausījās balsī skanīgajā. Uz vietas pamirusi liktenīgās gaidās, Un, mirstīgajam acīs pavērdamās, Redz — dzīves alku tumsā svešādajā Deg gaiša, silta liesma sirdī šajā.
Un Berens ielūkojās viņas acīs dzilgās. Bet tur, zem matiem, zvaigznēm piebirušiem, Bij bezdibenigs atvars, tvīcis ilgās Tik nemirstīgas, mūžsenās un jaunās, Ka pati elfu cilts. Caur zariem pielijušiem Rēns vējiņš atkal iežūžojās smilgās. Un starodama smējās princesīte Tinuviēla, zvaigžņu meitenīte.
Tad ilgus gadus šķirtus ceļus klīda abi: Viens veda kalnu grēdās augstās, klinšu kraujās, Kur cirsti salti kambari, kur akmens stabi, Bet otrs elfu meža zaļā tumsā vijās. Un vidū dziļas jūras vēla viļņus saujās. Bet lēmis liktens tā, lai teiksma beidzas labi, Jo abi vēlreiz redzējās — sen, sen tas bija, Un, dzīves alku pilna, elfu dziesma lija.
Nerimša nopūtās un labu bridi sēdēja klusēdams. — Tas nav īsti stāsts, — viņš pēdīgi ierunājās, — bet dziesma. Elfi šādas teiksmas dēvē par ann-tennat. Kopus mēlē tās pārlikt grūti, iznāk vien tāda vāra atbalss. Teiksma vēsta par to, kā Baraīra dēls Berens satika Ludiēnu Tinuviēlu. Berens bija mirstīgais, Ludi- ēna — Tingola meita, bet Tingols bija Viduszemes elfu ķēniņš tajos tālajos laikos, kad pasaule vēl bija jaunības plaukumā. Un zemes virsū nav bijis daiļākas jaunavas. Viņa staroja kā zvaigznes pār ziemeļzemes miglas vāliem, un skaidras gaismas apmirdzēts bija viņas vaigs. Tolaik ziemeļos, Angbandā, mita Lielais naidnieks, kam Mordoras Saurons bija vien tāds pakalpiņš, un Rietu elfi, atgriezušies Viduszemē, uzsāka ar viņu karu, lai atgūtu Silmarillus, ko Naidnieks bija ar viltu piesavinājies. Cilvēku pirmtēvi devās elfiem palīgā. Taču Naidnieks guva virsroku, un Barairs krita, un Berens, par mata tiesu izglābies no nāves, pāri Šausmu kalniem aizklīda līdz Tingola ķēniņvalstij Neldoretas mežā. Tur, apburtās upes Esgalduīnas krastos, viņš dejām un dziedam ieraudzīja Ludiēnu un «deva viņai vārdu — Tinuviēla, kas senlaiku mēlē nozīmē "lakstīgala". Viņiem bija lemtas neskaitāmas likstas, un daudzus gadus abi bija šķirti. Tinuviēla izglāba Berenu no Saurona cietuma pagrabiem, abi kopā viņi izgāja cauri nāves briesmām, pat gāza no troņa Lielo naidnieku un no viņa dzelzs kroņa izlauza vienu no trim Silmarilliem, kas mirdzēja spožāk par visiem pasaules dārgakmeņiem. To viņi aizgādāja Tingolam, lai elfu ķēniņš atvēlētu Ludiēnai kļūt par Berena līgavu. Tomēr galu galā Berenu nogalēja vilks, kas viņam uzklupa no Angbandas vārtiem, un jauneklis nomira Tinuviēlas rokās. Taču viņa izvēlējās atteikties no nemirstības, lai ietu nāvē kopā ar mīļoto, un dziesmas vēsta, ka viņpus tāljūrām abi no jauna esot satikušies, kādu laiku roku rokā klīduši pa zaļiem mežiem, līdz beidzot aizklīduši aiz pasaules robežām. Tā nu Ludiēna Tinuviēla vienīgā no visas elfu cilts patiesi devās nāvē, atstādama šo pasauli, un elfi zaudēja to, kuru mīlēja par visu vairāk. Bet caur viņu cilvēku dzīslās ieplūda senlaiku elfu ķēniņu asinis. Ludiēnas pēcnācēji vēl tagad dzīvo zemes virsū, un pravietojums vēsta, ka viņas asinis neiznīks nemūžam. Riven- dellas Elronds ir no viņas cilts. Jo Berens un Ludiēna dzemdi- nāja Dioru, Tingola mantinieku, bet tas — Elvīni Gaišo, ko par sievu apņēma Ēarendils, kas no miglas palagos tītās pasaules aizburāja debesu jūrās ar Silmarillu kroni kā mirdzošu zvaigzni pierē. Bet ar Ēarendilu aizsākās Nūmenoras ķēniņu dinastija, proti, Aizrietu cilts.
Klausīdamies Nerimšas stāstā, hobiti vērās viņa sejā, kas ugunskura sarkanīgajā gaismā šķita kaistam savādā degsmē. Acis viņam spoži mirdzēja, balss dunēja krāšņa un lepna. Virs galvas pletās zvaigžņotais debesjums. Pēkšņi Vējlauža kronētā galva iegaismojās gaišā atblāzmā. Pāri kalna korei lēni cēlās augoša mēness sirpis, un zvaigznes debesīs nobālēja.
Stāsts bija galā. Hobiti sagrozījās un izstaipīja kaulus. — Re! — Merijs iesaucās. — Mēness aust. Laikam jau vēls.
Pārējie pavērās augšup. Un tūliņ kalna galā mēnesnīcā pamanīja tumsnējam ko sīciņu un melnu, kas tikpat labi varēja būt vien mēness izgaismots akmens vai klints radze.
Sems un Merijs piecēlās un pagājās nostāk no uguns. Frodo un Pīns palika sēžam, kur bijuši. Neviens nebilda ne vārda. Nerimša vērīgi pētīja mēness apstaroto kalna kori. Apkārt viss it kā slīga mierpilnā klusumā, bet tagad, kad Nerimšas balss bija mitējusies skanēt, Frodo manīja sirdi iezogamies stindzinošas šausmas. Viņš pievirzījās tuvāk ugunskuram. Tobrīd aizelsies atjoza Sems.
— Nez kas ir, kas nav, — viņš čukstēja, — bet piepeši pārbijos kā diegs. No iedobes laukā es nerāptos ne par kādu naudu. Manīju kaut ko lienam augšup pa nogāzi.
— Redzēji? — Frodo noprasīja, pielēcis kājās.
— Nē, saimniek. Redzēt neko neredzēju, bet negribēju ar' — metos prom pa galvu, pa kaklu.
— Es redzēju, — pieteicās Merijs. — Vismaz man tā likās. Rietumpusē, kur mēnesnīca krīt, kur kalnu ēna beidzas, divi trīs melnumi tā kā lien šurp.
— Stājieties ciešā lokā, ar muguru pret uguni! — Nerimša nosaucās. — Paņemiet tādus garākus un sausākus mietus!
Tā viņi gaidīja, elpu aizturējuši, ausīdamies un klausīdamies, ar muguru pret uguni, modri raudzīdamies nakts tumsā. Nekā. Ne skaņas, ne kustības. Frodo nemierīgi sakustējās, juzdams, ka stingais klusums tūliņ vairs nebūs izturams, neciešami gribējās iekliegties pilnā rīklē.
— Kuš! — iečukstējās Nerimša. — Kas tas? — tai pašā mirklī noelsās Pīns.
Klajuma pusē iedobītes malā viņi drīzāk samanīja nekā saredzēja ceļamies piķa melnu blīvu. Piepūlējuši acis, viņi noprata, ka tumsa aug augumā, un vēl pēc brīža vairs nebija nekādu šaubu — tur slējās trīs vai četri stāvi un vērās lejup. Tie bija tik melni, ka nakts tumsā vīdēja kā izcirsti, akli caurumi. Atskanēja tāda kā šņākoņa, uzvēdīja mērdējoša elpa, un līdz kaulu smadzenēm aizskrēja ledains aukstums. Tad stāvi sakustējās.
Pīns un Merijs nāves šausmās nokrita pie zemes. Sems pie- rāvās tuvāk Frodo. Ari Frodo nebija izbijies mazāk par pārējiem, taču šausmas nebija nekas salīdzinājumā ar piepešo, nevaldāmo vēlmi uzvilkt pirksta gredzenu. Ne par ko citu viņš pat domāt vairs nespēja. Kurgāns no atmiņas nebija pagaisis, viņš labi atminējās arī Gendalfa vārdus, bet kaut kas to noslāpēja un pārmāca, par varītēm likdams visus brīdinājumus izmest no galvas, un viņš nepārvarami ilgojās paklausīt. Nejau tālab, ka tā cerētu izglābties — galvā vispār nebija nevienas domas par to, cik tas prātīgi vai neprātīgi. Viss bija pavisam vienkārši — vajadzēja tikai sataustīt gredzenu un uzvilkt to pirkstā. Mēle mutē gulēja stinga un pamirusi. Sems nenolaida no viņa ne acu, it kā noprazdams, ka saimnieks iekūlies kādā pamatīgā ķezā, bet Frodo nejaudāja ne galvu pakustināt, tikai aizvēra acis, izcīnīdams izmisīgu cīņu, taču spēki drīz vien izsīka, un pēdīgi viņš lēnām uztaustīja važiņu un ieslidināja gredzenā kreisās rokas rādītājpirkstu.
Visapkārt viss it kā palika, kāds bijis, tikpat krēslains un melns, tikai stāvi piepeši bija kļuvuši šausminoši skaidri. Tagad viņš redzēja cauri melnajiem apmetņiem. Stāvu pavisam bija pieci — divi slējās iedobes malā, trīs pārējie slīdēja aizvien tuvāk. Bālajās sejās dega skadri, nežēlīgi redzokļi, zem apmetņiem plandījās gari, pelēki tērpi, sirmos matus sedza sudraba bruņuce- purcs, kaulainajos pirkstos mirdzēja tērauda zobeni. Viņi šāvās šurp, iezīdušies Frodo ar saltajām, caururbjošajām acīm. Izmisis viņš izrāva pats savu zobenu, un tas šķita iezibsnījamies sarkans kā ugunskura pagale. Divi apstājās. Trešais bija pats lielākais — viņa mati bija gari un mirdzoši, un bruņucepuri rotāja kronis. Vienā rokā viņam bija garš zobens, otrā — duncis, un gan duncis, gan roka, kas to turēja, zalgoja nespodrā, bālganā gaismā. Stāvs metās uz priekšu.
Bet Frodo nokrita garšļaukus un, pats nezinādams, kālab un kā tas nācies, visā galvā kliegdams: — Ai, Elberet! Giltoniel! — cirta ar zobenu uzbrucējam kājā. Nakti caururba griezīgs kauciens, un kreisajā plecā Frodo sajuta iedzeļamies tādu kā saindētu ledus bultu. Jau zaudēdams samaņu, viņš cauri virmojošajam miglas aizkaram samanīja no tumsas iznirstam Nerimšu, kam katrā rokā liesmoja pa dzirksteļojošai pagalei. Ar pēdējiem spēkiem Frodo izlaida no pirkstiem zobenu, noslidināja no pirksta gredzenu un cieši sažņaudza to labajā rokā.