Kad Frodo atģidās, viņa pirksti vēl aizvien krampjaini žņaudza gredzenu. Cieši līdzās sprakšķēja ugunskurs, tagad sviezdams pret debesim augstas, gaišas liesmas. Blakus likņāja visi trīs hobiti.
— Kas bija? Kur bālais ķēniņš? — Frodo satrūkās.
Draugi, izdzirduši viņu runājam, tā sapriecājās, ka labu bridi
nespēja neko atbildēt, un, patiesibu sakot, ari nesaprata, ko viņš prasa. Galu galā, pēc ilgas tērpināšanas, Frodo nojēdza, ka pārējie bija redzējuši vien virsū mācamies melnus tumsas kunkuļus. Sems vienubrīd bija ar šausmām aptvēris, ka saimnieks pazudis, tobrīd garām aizšāvusies melna ēna, un viņš nogāzies gar zemi. Esot dzirdējis Frodo kliedzam, bet balss nākusi it kā no tālienes vai pazemes, un ari vārdi bijuši pavisam svešādi. Vairāk neviens ari neko nebija redzējis, un tikai pēc laiciņa Frodo esot atradies guļam tīri beigts un pagalam, ar seju zālē, zobenam virsū. Nerimša bija licis viņu pacelt un aiznest pie uguns, bet pats sazin kur izčibējis. Nu jau pirms krietna brīža.
Kolīdz Sems jau atkal bija gatavs ļaut vaļu nelāgām aizdomām, Nerimša atgriezās, iznirdams no tumsas kā rēgs. Hobiti salēcās, Sems izrāva zobenu un aizstājās saimniekam priekšā, bet Nerimša steigšus notupās Frodo līdzās.
—Es neesmu nekāds Melnais jātnieks, Sem, — viņš mierinoši teica, — un ar viņiem nebiedrojos. Raudzīju izlūkot, kas viņiem tagad padomā, bet nekā. Nevaru iedomāties, kāpēc viņi atkāpās un kālab neuzbrūk no jauna. Taču viss liecina, ka nekur tuvumā viņu vairs nav.
Noklausījies Frodo stāstu, viņš pagalam sadrūma, nogrozīja galvu un smagi nopūtās. Tad viņš lika, lai Pins un Merijs uzkarsē tik daudz ūdens, cik vien savos mazajos katliņos jaudāja saliet, un kārtīgi izmazgā brūci. — Kuriet uguni labi karstu un turiet Frodo siltumā! — viņš piekodināja, tad piecēlās un pagāja maliņā, pasaucis Semu līdzi. — Tagad vismaz šis tas tā kā noskaidrojies, — viņš klusiņām sacīja. — Naidnieku te, rādās, tikai pieci. Kālab nav sanākuši visi, nezinu, taču, jādomā, ar pretestību nebija rēķinājušies. Pagaidām atkāpušies. Tikai, bīstos, ne uz ilgu laiku. Ja mums neizdosies kā nebūt izbēgt, viņi citunakt atkal būs klāt — vienkārši nogaida, jo domā, ka zīle, proti, gredzens jau tikpat kā rokā. Baidos, Sem, viņi paļaujas uz to, ka tavs saimnieks guvis nāvīgu ievainojumu, kas agrāk vai vēlāk padarīs viņu par Naidnieka padevīgu kalpu. Bet to mēs vēl redzēsim!
Semam kaklā sakāpa asaru kamols. — Saņemies nu! — Nerimša uzsauca. — Tagad paļaujies uz mani. Tavs Frodo ir taisīts no cietāka koka, nekā izskatās pa gabalu, lai gan Gendalfs jau lika noprast, ka tā tas varētu būt. Pagalam viņš nav, un es teiktu, ka brūces ļaunajai varai viņš pretim noturēsies ilgāk, nekā ienaidnieki lēš. Darīšu, ko varēšu, lai viņam līdzētu. Kamēr būšu projām, sargājiet viņu kā aci pierē! - Un viņš aizsteidzās, atkal ienirdams nakts tumsā.
Frodo snauduļoja, lai gan sāpes plecā pamazām pieņēmās spēkā un no brūces lejup pa visu roku un kreiso sānu aizvien zemāk līda stindzinošs aukstums. Pieskatīdami uguni un mazgādami brūci, draugi nenolaida no viņa acis. Tā vien šķita, ka nakts nekad nebeigsies. Kad Nerimša pēdīgi atgriezās, rītos jau ausa blāzma, ieplaku pieliedama ar pelēcīgu gaismu.
— Paskat! — viņš iesaucās un pacēla no zemes melnu apmetni, kas, tumsas apslēpts, bija nogulējis tur cauru nakti. Kādu sprīdi no apakšmalas tajā vidēja plīsums. — To cirtis Frodo zobens, — viņš noteica. — Tikai bistos, ka neko vairāk tas nodarījis nav — iedūries miroņu ķēniņa miesā, kur katrs asmens iznīkst kā nebijis. Elberetas vārds — tas gan viņam varēja likt trūkties. Bet Frodo toties trāpījās šis te! — Vēlreiz pieliecies, Nerimša pacēla no zemes garu, smailu dunci. Tas izstaroja vāru, aukstu gaismu.
Pie smailes asmeni vidēja ierobijums, un pats gals bija nolūzis, bet, dienas gaismai pieņemoties spēkā, asmens turpat acu priekša sāka gaist, lidz izkūpēja kā dūmi un Nerimšam rokā palika vien spals. — Ak, tu posts! — viņš iesaucās. — Lāstu duncis! Tādas brūces šodien vairs maz kurš prot dziedināt. Bet darīšu, ko spēšu.
Nosēdies zemē un dunča spalu noguldījis sev uz ceļiem, viņš to apvārdoja, svešādā mēlē nodziedādams lēnu dziesmu. Tad nolika spalu malā, pagriezās pret Frodo un klusiņām norunāja dažus vārdus, ko pārējie īsti nesaprata. Pie sāniem viņam bija piejozts maisiņš, un no tā viņš izvilka kaut kādas iegarenas, slaikas lapas.
— Nācās iet tālu, — viņš pavēstija. — Kailās klintis šai zālītei augt nepatik, bet ceļa dienvidpusē, briksnājā, pa tumsu uzgāju — pēc smaržas. — Nerimša paberza lapu pirkstos, un tā tūliņ izplatīja saldu, sivu smaržu. — Labi gan, ka atradu, — tā ir veselības zālīte, ko uz Viduszemi savulaik atveda Aizrietu ļaudis. Viņi to dēvēja par karaļpuķi, bet nu tā reti sastopama, turklāt vien tur, kur Aizrietu ļaudis senlaikos mituši vai apmetušies. Tālāk uz ziemeļiem par to neviens nav dzirdējis, ja neskaita Pēddziņus. Zālīte nudien nenovērtējama, taču nezinu, ko tā iespēs… Brūce pagalam nelāga.
Iesviedis lapas verdošajā ūdeni, viņš ar novārījumu izmazgāja ievainojumu Frodo plecā. Gaisā uzvirmoja spirdzinoša, svaiga smarža, un trīs veselie hobiti tUliņ sajuta sirdi ielīstam gaišu mieru un prātu noskaidrojamies. Zālīte šo to acīmredzot iespēja arī pret nejauko ievainojumu, jo sāpes un ari stindzinošais aukstums sānā atlaidās,'tomēr roka palika tikpat nedzīva kā bijusi un nemaz neklausīja. Frodo nevarēja vien mitēties sevi šaustīt par to, ka bijis tāds muļķis un jēradvēsele, jo tagad noprata, ka, uzvilkdams gredzenu, bija rīkojies nevis pēc sava prāta, bet klausījis ienaidnieku pavēlei. Un ko nu? Kroplis līdz mUža galam? Kā lai tiek tālāk? Pat kājās pieslieties nebija spēka.
Pārējie sprieda par to pašu. Visi bija vienisprātis, ka no Vējlauža jātiek projām, cik tik ātri var. — Tagad man tā vien šķiet, — Nerimša teica, — ka ienaidnieks te grozījies jau labu laiku. Gendalfs te varbūt ari bijis, bet noteikti bijis spiests doties projām un vairs neatgriezīsies. Lai nu kā, pēc vakarnakts uzbrukuma tumsu mēs te gaidīt nedrīkstam, un, lai kuq> mēs ietu, briesmas tomēr būs mazākas.
Kolīdz atausa diena, viņi uz ātru roku pabrokastoja un saposās ceļam. Frodo nebija nekāds gājējs, tāpēc lielāko tiesu mantu pārējie sadalīja četrās neslavās, bet Frodo uzvēla mugurā ponijam. Pēdējās pāris dienās nabaga lopiņš brīnumainā kārtā šķita varen atkopies — jau tāds kā miesās brangāks un spēkā pieņēmies, turklāt nepārprotami pieķēries jaunajiem saimniekiem, sevišķi Semam. Dzīve Paparžu Bila maizē laikam nudien bija neapskaužama, ja reiz tik smags un bīstams pārgājiens zirdziņam rādījās tīrie svētki.
Viņi izlēma doties uz dienvidiem, tātad, gribi negribi, pāri lielceļam, taču tā visātrāk varēja nonākt krūmāju un koku aizsegā. Turklāt bija jāpadomā par kurināmo, jo Nerimša apgalvoja, ka Frodo vajadzīgs siltums, sevišķi naktī, un uguns ari nozīmēja aizsardzību pārējiem. Turklāt tā viņš bija iecerējis saīsināt gājienu uz lielceļa līkuma rēķina, jo austrumos no Vējlauža ceļš aizvijās lielu gabalu projām uz ziemeļiem.
Viņi virzījās lēnām un piesardzīgi, apkārt kalna dienvidrietumu nogāzēm, līdz nonāca pie lielceļa. No Jātniekiem nebija ne miņas. Bet, kamēr viņi steigšus metās ceļam pāri, tālumā ieskanējās stiepts, stindzinošs sauciens un tikpat stindzinošs atbildes kliedziens. Trīcēdami pie visām miesām, viņi šāvās uz biežņas pusi. Priekšā, dienvidrietumos, pletās nolaidens, mežonīgs klajums, vietumis noaudzis ar krūmiem un nīkulīgiem kokiem, bet vietumis gluži kails un akmeņains. Zāle bija liesa, sačerve- lējusies un pelēka, lapas audzēs — nodzeltējušas un pusbirušas. Vieta bija visai drūma, un viņi vilkās uz priekšu, nokaudamies ar nelāgām domām un nerunīgi. Frodo ar smagu sirdi noraudzījās, kā biedri soļo līdzās, galvas nokāruši, zem smagajām nastām salikuši deviņos līkumos. Pat Nerimša izskatījās pārguris un nomākts.
Jau pirmajā dienā pret vakaru sāpes plecā atkal pieņēmās spēkā, bet Frodo valdījās un ilgi nevienam neko neteica. Tā viņi soļoja četras dienas, bet apkārt viss palika, kāds bijis, tikai aiz muguras Vējlauzis pamazām ruka aizvien sīkāks, bet tālīnie kalni priekšā bija paaugušies mazdrusciņ lielāki. Taču, ja neskaita Vējlauža pakājē dzirdētos tālīnos kaucienus, itin nekas neliecināja, ka ienaidnieki būtu pamanījuši viņu bēgšanu vai mēģinātu dzīties pakaļ. Visvairāk viņi baiļojās no tumsas un pa pāriem stāvēja sardzē, kuru katru brīdi gaidīdami, ka no tumšpelēkās krēslas, mākoņiem aizklātā mēness apspīdēti, iznirs melnie stāvi. Bet no tiem nebija ne vēsts, un ari dzirdams nebija nekas, izņemot vēju, kas čaukstinājās sakaltušajās lapās un čabinājās pa zāli. Ne reizes neuzmācās ari saltās bailes, kas pie Vējlauža bija vēstījušas par gaidāmo uzbrukumu, tomēr cerēt, ka Jātnieki būtu nozaudējuši pēdas, viņi neiedrošinājās. Visdrīzāk bija jābaidās, ka viņi tikai nogaida un uz kādas šauras taciņas uzbruks no slēpņa.
Piektās dienas pievakarē viņi bija nonākuši plašās, lēzenās ielejas bļodas otrā malā. Tagad Nerimša nogriezās atkal uz ziemeļaustrumiem, un sestajā dienā viņi pa garu nogāzi uzkāpa pazemā pakalnā. Tālu lejā vīdēja mežiem noaugusi kalnu grēda, kam apkārt vijās lielceļa stīga, bet pa labi bālganajā saules gaismā vizuļoja pelēcīga upe. Pie apvāršņa, kur pa pusei miglā tinās klinšaina ieleja, spīguļoja vēl viena upe.
— Te laikam, gribi negribi, nāksies vien atkal griezties uz ceļa pusi, — Nerimša pavēstīja. — Esam nonākuši pie Palsenes, ko elfi sauc par Mideitēlu. Tā iztek no Etenmūras slīkšņām, kur mājo troļļi, ziemeļos no Rivendellas, un tālāk dienvidos ietek Krāčupē, ko lejtecē mēdz dēvēt par Pelēci. Jūrā tā ietek kā varena dižupe. Un pāri tai var pārtikt vai nu pašā augštecē, Etenmūrā, vai pa Pēdējo tiltu, kam pāri ved lielceļš. Citādi nekā.
—Un kas tā otrā par upi? — Merijs norādīja uz apvāršņa pusi.
—Krāčupe, Rivendellas Bruīna, — Nerimša paskaidroja. — No tilta lielceļš gar kalniem ved tālu projām, tieši uz Bruīnas braslu. Bet kā mēs tur tiksim pāri, vēl nezinu. Domāsim pēc tam! Mums nudien laimēsies, ja Pēdējais tilts vēl nebūs aizšķērsots.
Nākamajā dienā agri no rīta viņi nonāca pie lielceļa. Sems un Nerimša pagājās uz priekšu, bet nekur nemanīja ne kājniekus, ne jātniekus. Še, kalnu pakājē, nesen pāri bija gājis lietus. Nerimša lēsa, ka lijis pirms dienām divām, turklāt pamatīgi, tā ka visas pēdas bija aizskalotas. Svaigus pakavu nospiedumus viņš nekur neuzgāja.
Viņi soļoja, cik naigi vien spēdami, un pēc pāris jūdzēm priekšā paīsas un kraujas nogāzes pakājē ieraudzīja Pēdējo tiltu.
Sametās baisi — tā vien skaties, tūliņ tur izsliesies melnie stāvi, tomēr nekā. Nerimša lika hobitiem nobēdzināties ceļmalas krūmos, kamēr pats aizgāja izlūkos.
Necik ilgi, viņš skriešus metās atpakaļ. — No naidnieka ne miņas, — viņš pavēstīja, — un es nudien nezinu, ko tas varētu nozīmēt. Toties uzgāju kaut ko ļoti dīvainu.
Nerimša pastiepa roku un parādija gaišzaļu dārgakmeni. — Tas gulēja tilta vidū, iemīts dubļos, — viņš sacīja. — Berils — elfu akmens. Tīšuprāt nolikts vai nejauši nokritis, kas to lai zina, taču sirds man uzreiz palika drusku vieglāka. Es to tulkoju kā zīmi, ka tiltam pāri varam iet droši, bet tālāk gan pa ceļu mums kātot
nevajadzētu, iekams nedabūjam kādu skaidrāku norādījumu.
* * *
Bez liekas kavēšanās viņi turpināja ceļu un netraucēti pārgāja pāri tiltam. Apkārt valdīja miers un klusums, tikai ūdens plunkšķinājās pret tilta trim lielajiem akmens spraišļiem. Jūdzi tālāk ceļam kreisajā pusē sākās šaura aiza, kas, iegrauzusies stāvajās klinšu kraujās, stiepās projām uz ziemeļiem. Nerimša nogriezās turp, un drīz viņi ienira skrajā nomelnējušu koku audzē, kas klāja drūmo kalnu pakājes.
Hobiti priecājās, ka nedzīvais klajums un bīstamais lielceļš palicis aiz muguras, tomēr ari še apkaime nebija nekāda jaukā un viesmīlīgā. Jo tālāk, jo kalni auga augumā. Vietumis smailēs un korēs draudīgi rēgojās pusgruvuši senlaicīgi mūri un torņu drupas. Frodo, nebūdams kājniekos, pētīja apkārtni un kavējās pārdomās. Viņš atminējās, ko par savu ceļojumu bija stāstījis Bilbo — par baisajiem kalnu torņiem ziemeļos no lielceļa, kur Troļļu mežs, kur sākās īstās dēkas. Tā vien šķita, ka tas kaut kur tepat vien bijis, un Frodo ieprātojās, ka varbūt iznāks doties garām tai pašai vietai.
— Kas šajā zemē mājo? — viņš iejatftājās. — Kas cēlis tos torņus? Troļļi?
— Nē taču! — Nerimša nogrozīja galvu. — Troļļi nav nekādi celtnieki. Un te nedzīvo neviens. Sensenos laikos še mita cilvēki, bet nav vairs neviena. Leģendas vēsta, ka viņi pārgājuši ļauno spēku pusē, jo te pāri nākusi Angmāras tumsa. Bet visi viņi krita kara, kas noveda pie Ziemeļu ķēniņvalsts bojāejas. Taču tas notika tik sen, ka pat kalni visu jau aizmirsuši, lai gan pār zemi joprojām gulstas ēna.
— Kā tad nākas, ka tu pats zini šito un to, ja reiz visi pazuduši, iznīkuši un pat kalni visu aizmirsuši? Putni un zvēri tak tādas pasakas nestāsta! — Pins nobrīnījās.
— Elendila mantinieki sendienas mēdz turēt prātā, — Nerimša atteica, — un Rivendellā glabājas vēl tik daudz nostāstu, ka manā galvā tiem vietas ne tuvu nepietiktu.
—Tu turp bieži aizstaigā? — Frodo apjautājās.
— Jā gan. Es tur reiz mitu un aizvien atgriežos, kad rodas izdeviba. Sirds mani turp vilktin velk, tikai man nav lemts sēdēt mierā — pat ne Elronda gaišajā namā.
Klintis saspiedās arvien augstākā un ciešākā blīvā. Aiz mu-. guras palika lielceļš, kas skrēja tieši uz Bruinu, bet nu vairs nebija saredzams ne ceļš, ne upe. Ceļinieki nonāca garā, šaurā, dziļā ielejā, kas sliga puskrēslā un klusumā. Ar ķerainām, mūžvecām saknēm sīksti ieķērušies klinšu spraugās, visapkārt slējās koki, augstāk nogāzēs vidēja priedulājs.
Hobiti jutās pagalam nokausēti. Iešana vedās gausi, jo takas nebija, nācās rāpties pāri kritalām un akmeņiem. Lai aiztaupītu Frodo lieku piepūli, viņi raudzija vairāk iet pa leju, turklāt nekas cits jau neatlika — laukā no kraujās aizas tik viegli nemaz nevarēja tikt. Tā viņi gāja divas dienas, līdz mainījās laiks. Sacēlās spēcīgs rietenis, no tāljūrām atpūta mākoņus un, apnicīgi smīlādams, ņēmās liet slapjumu pār kalnu tumšajām cepurēm. Kad sāka krēslot, visi bija izmirkuši līdz pēdējai vīlītei un nakti pārlaida nomākti un nosaluši, jo neizdevās sameklēt iekuru. Nākamajā dienā kalni sagrūdās vēl augstāki un kraujāki, un, gribi negribi, nācās nogriezties no ceļa, projām uz ziemeļiem. Nerimša sāka raizēties — nupat jau ritēja desmitā diena, kopš viņi bija atstājuši Vējlauzi aiz muguras, un pārtikas krājumi sāka izsīkt. Lietus nerimās.
Nakšņot viņi iekārtojās uz akmens laukumiņa pie stāvas klints sienas. Tur bija sekla ala, lai gan drīzāk vien tāds iedobums. Frodo māca nemiers. Aukstumā un drēgnumā sāpes plecā vērtās gluži neciešamas, un stindzinošais saltums, taustīdamies pa miesu, neļāva ne acu aizdarīt. Viņš grozījās no viena sāna uz otru, baiļodamies un ieklausīdamies zaglīgajos nakts trokšņos — vējš svilpoja klinšu spraugās, lāsoja ūdens, nokrakšķēja un dārdēdams lejup noripoja kāds vaļīgs akmens. Frodo skaidri manīja, ka aizvien tuvāk lavās melni stāvi, lai aizžņaugtu viņam rīkli, bet, pietrūcies sēdus, redzēja vien Nerimšas sakumpušo muguru — viņš kā allaž sēdēja sardzē un kūpināja pīpi. No jauna atkritis garšļaukus, Frodo ieslīga murgainā miegā. Sapnī viņš pastaigājās pa mauriņu savā Dalienas dārziņā, taču apkārt viss šķita miglains un tinās tādā kā dūmakā, vienīgi garie, glūnīgie stāvi, kas slējās turpat, dzīvžoga viņā pusē — tie gan bija piķa melni un skaidri līdz nelabumam.
No rīta pamodies, viņš atklāja, ka lietus mitējies. Debesīs joprojām skrēja smagi, pelēki mākoņi, bet blāķi vietumis bija pārplīsuši pušu, un spraugās vīdēja bālgana zilgme. Vējš atkal mainījās. Ceļā doties viņi nesteidzās. Tūliņ pēc aukstajām un vairāk nekā pieticīgajām brokastīm Nerimša viens pats aizgāja, hobitiem piekodinādams palikt klints aizsegā, iekams viņš atgriežas. Viņš teicās pakāpties kur augstāk kalnā un, ja vien tas iespējams, apraudzīt apkārtni.
Pārnācis viņš neko labu nepavēstīja. — Esam aizklīduši par daudz uz ziemeļiem, — viņš teica. — Derētu kā nebūt griezties atpakaļ, uz dienvidu pusi. Ja iesim kā gājuši, aizklidlsim līdz Etenlejām, bet no turienes līdz Rivendellai vēl milzu gabals uz dienvidiem. Un tā ir troļļu zeme, kur es gandrīz neesmu kāju spēris. Var jau būt, ka tiksim cauri un Rivendellā varam nonākt no ziemeļpuses, bet tas ies ilgi, jo ceļu es nezinu, un arī ēdamais, palūk, tūliņ būs cauri. Tā ka atliek vien virzīties uz Bruīnas braslu, lai tur lūst vai plīst.
Todien līdz pat vakaram viņi kārpījās augšup klintis un trausās pāri akmens bluķiem. Pēdīgi viņi starp diviem kalniem atrada aizu un, izgājuši tai cauri, nonāca ielejā, kas stiepās uz dienvidrietumiem, proti, uz īsto pusi, bet, krēslai iestājoties, ceļu atkal aizšķērsoja augsta, stāva krauja, kas pret vakara debesīm slēja melnas, smailas radzes gluži kā trula zāģa zobus. Viens no diviem: vai nu vajadzēja griezties atpakaļ, vai rāpties klintij pāri.
Viņi nosprieda rāpties, taču tas nebūt nenācās viegli. Necik ilgi, Frodo nācās nokāpt no zirdziņa un cīnīties uz priekšu kājām. Un pat tad vajadzēja sūri, grūti nopūlēties, lai uzdabutu poniju kalnā, un ari viņi paši, apkrāvušies ar mantām, tik tikko virzījās uz priekšu. Kad visi, pārguruši līdz nāvei, beidzot sasniedza virsotni, debesis jau tumsnēja pavisam melnas. Viņi atradās šaurā pārejā starp divām augstākajām smailēm, bet priekšā klintis atkal laidās uz leju stāvā kraujā. Frodo nokrita gar zemi un palika guļam, kratīdamies nevaldāmos drebuļos. Kreiso roku viņš vairs nejuta, bet plecu un sānus žņaudza itin kā ledainas spīles. Kokus un klintis visapkārt viņš redzēja it kā caur krēslainu šķidrautu.
— Tālāk iet nevaram, — Merijs paklusām sacīja Nerimšam. — Rau, Frodo pārmocījies. Es par viņu no tiesas raizējos. Ko iesāksim? Kā tu domā, ja vispār tiksim līdz Rivendellai, vai tur viņu kāds spēs izdziedēt?
— Redzēsim, — Nerimša atteica. — Pagaidām es neko vairāk nezinu līdzēt, un tieši tās brūces dēļ jau es jūs tā trencu. Bet šonakt tālāk iet nevaram — tur tev taisnība.
—Kas saimniekam kaiš? — Sems lūdzoši ierunājās. — Dūriens bija pavisam sīkaliņš, un brūce jau aizvilkusies. Uz kamieša tikai tāda auksta, balta rētiņa.
—Frodo skāris Naidnieka duncis, — Nerimša paskaidroja. — Un te pie vainas kāda inde vai ļauna burvestība, ar ko galā tikt nav manos spēkos. Tikai nezaudē dūšu, Sem!
Nakts uz augstās kraujas bija auksta, lai arī viņi sakūra mazu uguntiņu, ierāvušies seklā bedrē zem sirmas priedes čer- veļainajām saknēm — izskatījās, ka tur kāds savulaik bija mēģinājis lauzt akmeņus. Visi saspiedās pulciņā. Pārejā vilka ledains vējš, un lejā locīdamies vaidēja un čīkstēja koki. Frodo gulēja kā pusnemaņā, jauzdams virs galvas plandāmies neskaitāmus melnus spārnus un skaidri zinādams, ka spārnotie vajātāji, viņam dzīdami pēdas, izošņā katru sīkāko klinšu spraudziņu.
Rīts atausa skaidrs un spirgts, gaiss svaigi dzirkstīja, un debesis, lietus nomazgātas, mirdzēja blāvi zilas. Prāts tUliņ kļuva priecīgāks, tomēr visi ilgojās pēc saules, kas ielietu dzīvību sastingušajos locekļos. Kolīdz bija gana gaišs, Nerimša, paņēmis līdzi Meriju, aizgāja paskatīties, kas no kalna gala redzams austrumpusē. Saule jau bija uzlēkusi un spīdēja spoža, kad viņš atgriezās ar labām vēstīm. Nupat viņi virzījās daudzmaz uz pareizo pusi. Atlika norāpties lejā pa kraujas tālāko nogāzi, un tad kalniem vajadzēja palikt pa kreisi. Nedaudz tālāk priekšā Nerimša bija pamanījis paspīdam Krāčupi, tātad kaut kur turpat vajadzēja būt arī brasla ceļam, kurš, kā viņš labi zināja, stiepās šaipus upei gar krastu, lai arī no šejienes nebija saskatāms.
— Mums jātiek atkal atpakaļ uz ceļa, — viņš ieteica. — Te, pa pauguriem, mēs kaklu nolauzīsim. Lai cik tas bīstami, līdz braslam mēs nekā citādi netiksim.
Šo to iekoduši, viņi devās ceļā un prātīgi laidās lejup pa klints dienvidpusi, bet tas izrādījās daudz vieglāk nekā cerēts, jo šaipusē nogāze bija krietni vien lēzenāka, tā ka Frodo atkal varēja sēdēt ponijam mugurā. Paparžu Bila vecais lopiņš bija iemanījies brīnum labi uziet labākās vietas, kur soli spert, tādējādi aiztaupīdams jātniekam lieku kratišanos. Visiem oma uzlabojās vēl vairāk. Pat Frodo rīta gaismā drusku tā kā atlaba, vienīgi ik pa brīdim priekšā aizbruka tāda kā migla, un viņš vienā laidā vilka ar roku pār acīm.
Pīns soļoja pārējiem gabaliņu pa priekšu. Piepeši viņš apcirtās un iesaucās: — Te ir taka!
Pienākuši tuvāk, visi redzēja — nudien! Tur patiešām bija iemīta taciņa, kas, līču loču izvijusies no palejas meža, stiepās augšup, uz kalna virsotni, kas palika aiz muguras. Vietumis tā bija grūti saskatāma, aizaugusi ar zāli, aizsprostota ar akmeņu nogruvumiem vai kritušiem koku stumbriem, bet tā vien šķita, ka savulaik iestaigāta kārtīgi. To bija ierīkojušas stipras rokas un ieminušas smagas kājas. Šur un tur bija nocirsti vai nogāzti pamatīgi, veci koki, sašķelti vai pagrūsti malā milzīgi akmens bluķi.
Labu gabalu viņi nomēroja pa taciņu, jo tur lejup kāpt bija daudz vieglāk, tomēr nezaudēja modrību un, iegājuši meža pustumsā, sāka virzīties gaužām piesardzīgi. Taka kļuva līdzenāka un platāka. Iznirusi no egļu audzes, tā naigi laidās lejup pa nogāzi, līdz meta strauju likumu pa kreisi, apkārt kalna klints kamiesim. Nonākuši pie klints, viņi pavērās aiz līkuma. Taka veda pāri līdzenam laukumiņam apakš kokiem apaugušas klints pārkares. Tur akmens sienā vīdēja pusviru durvis, kas nošķiebušās karājās vienā eņģē.
Pie durvīm viņi apstājās. Aiz tām vīdēja tāda kā ala vai pagrabs, bet, pēc visa spriežot, tukšs. Nerimša, Sems un Merijs kopīgiem spēkiem atgrUda durvis maķenīt plašāk vaļā, un Nerimša ar Meriju iespraucās iekšā. Necik tālu gan viņi netika, jo grīdu biezā slāni klāja izkaltuši kauli, bet nekā cita, ko redzēt, tur nebija — tikai pāris milzīgu, tukšu bļodu un podu lauskas.
— Tā tak troļļu miga, ne tur ko pielikt, ne atņemt! — Pins iesaucās. — Mudīgi ārā, jūs, abi divi, un taisāmies, ka tiekam. Tagad, kad esam noskaidrojuši, kas to taku iestaigājis, labāk gan laisties kokos un jo ātrāk, jo labāk.
— Kur nu skriesi pa kaklu, pa galvu? — Nerimša mierigi noprasīja, iznācis laukā. — Troļļu miga te ir gan, tikai izskatās, ka šeit jau labu laiku neviens nav kāju spēris. Es teiktu, ka te nav no kā bīties. Bet turēsim acis vaļā, tad jau redzēsim.
No durvju priekšas taciņa veda atkal tālāk pa labi un, vēlreiz pārskrējusi pāri līdzenajam placītim, ienira biezi noaugušā palejā. Pins, negribēdams Nerimšas acīs izrādīties tāds trīcbiksis, kopā ar Meriju aizskrēja pa priekšu. Sems un Nerimša devās nopakaļ, blakus soļodami, bet zirdziņš ar Frodo mugurā klidzināja abiem pa vidu, jo taka še bija gana plata, lai pa to varētu iet četri pieci hobiti, sastājušies plecu pie pleca. Bet, necik ilgi, Pīns joza atpakaļ, un viņam uz pēdām — Merijs. Abi bija pārbijušies kā diegi.
—Troļļi! Ir! — Pīns knapi dvesa. — Tur, lejā, norā, tepat! Gar stumbriem pašķielējām — milzonīgi!
—Iesim nu, paskatīsimies,,— Nerimša noteica, paķēris pagarāku mietu. Frodo nebilda ne vārda, bet Sems rādījās nobijies.
Saule tagad spīdēja augstu pie debesīm, sviezdama zeltainus staru kūļus cauri puskailajiem koku zariem un piebārstīdama klajumu ar ņirbošiem gaismas ielāpiem. Mežmalā visi apstājās kā iemieti un, elpu aizturējuši, uzmanīgi pabāza degunu gar kokiem. Un tur nu viņi bija. Tris milzīgi troļļi — viens tāds kā saliecies ragā, abi pārējie izslējušies un uz to trešo blenzdami.
Nerimša drošiem soļiem devās troļļiem klāt. — Slienies nu augšā, akmens bluķi! — viņš iesaucās un blieza ar mietu tam trešajam pa kūkumu. Miets pārlūza uz pusēm.
Un nekas. Hobiti noelsās, un tad pat Frodo iesmējās. — Nu gan! — viņš ierunājās. — Paši savu ģimenes vēsturi aizmirsuši! Šitie trīs laikam taču būs tie paši, ko Gendalfs pieķēra strīdamies, kā pareizi cepami trīspadsmit rūķi un viens hobits.
— Man nebija ne jausmas, ka esam atklīduši te! — Pīns nobrīnījās. Viņš šo stāstu zināja no galvas. Gan no Bilbo, gan Frodo mutes viņš to bija dzirdējis ne reizi vien, taču, taisnību sakot, līdz galam noticējis tā arī nebija. Pat tagad viņš uz akmens troļļiem raudzījās ar dziļām aizdomām, itin kā gaidīdams, ka piepeši, kā pēc burvja mājiena, šie varētu ņemt un atdzīvoties.
— Aizmirsuši jūs esat ne vien paši savu ģimenes vēsturi, bet arī visu, ko jebkad esat zinājuši par troļļiem, — aizrādīja Nerimša. — Apkārt gaiša diena, saule, rau, pie debesīm, bet jūs man te cenšaties iebarot blēņu stāstus par troļļiem, kas tup norā, mūs gaidīdami! Vismaz to jau nu gan varējāt pamanīt, ka vienam aiz auss veca putnu ligzda. Tas nu gan būtu skats, ja īsts trollis klīstu apkārt, šitā izrotājies!
Visi iesmējās kā kutināti. Frodo manīja dzīvību atgriežamies kaulos — atmiņas par Bilbo pirmo veiksmīgo dēku veldzēja sirdi, un sildīja arī saule, turklāt tik patīkami, ka migla acu priekšā mazliet tā kā izklīda. Noriņā viņi drusku atvilka elpu un pusdienas iebaudīja, sēdēdami troļļa milzīgo peku pavēni.
— Varbūt kāds kaut ko uzdziedās, karrļēr saule vēl augstu? — ieteicās Merijs, kad maltīte bija galā. — Jau kuro dienu, kā neesam dzirdējuši nevienu dziesmu vai nostāstu.
— Tikai Vējlauzī, — Frodo piekrita. Pārējie viņu bažīgi uzlūkoja. — Par mani neraizējieties! — viņš uzsauca. — Es jau jutos daudz labāk, tikai dziedāt gan diez vai varēšu. Varbūt Sems varētu parakāties atmiņā — ja nu ko tādu uzrok?
— Jā, Sem! — Merijs sacīja. — Galva tev piestūķēta sazin ar ko, tu tikai muti nez kāpēc turi ciet.
— Tur es gan neko nezināšu teikt, — Sems atsaucās. — Bet pag… Varbūt kas tāds geldēs? Nekādas riktigās vārsmas tās nav, jūs jau saprotat, — tik tādi blēņu panti. Bet šitenie bluķi man tos kaut kā uzbūra prātā. — Viņš piecēlās, aizlika rokas aiz muguras kā tāds skolas puika, un uzņēma dziesmu. Meldija bija veca un visiem pazīstama.
— Tup kalna trollis rūkdams.
Pliku kaulu krimzdams, sūkdams —
Kur tas laiks, kā tur ne miņas
Nav no gaļas kripatiņas!
Krakš un skrimš, un krauks, un skrikš!
Sen jau midzeni ne miņas
Nav no gaļas kripatiņas.
Pēkšņi sprukstiņš zābakots
Atjož sīks kā piņģerots:
"Kas tev tur? Vai sakne? Prauls?
Mīlīt! Papus stilba kauls!
Krakš un skrimš, un kraukš, un skrikš!
Kur tas laiks, kā mūsu papus
Beigts un aprakts. Postām kapus?"
"Puika," trollis atteic skarbs,
"Zini pats, ka tāds man darbs.
Stīvs kā pagale bij papus,
Kad es apraudziju kapus."
Krakš un skrimš, un kraukš, un skrikš!
"Kāja šim bij gluži lieka,
Nelaiķim no tās maz prieka."
"Bendesmaiss!" sauc sprukstiņš skaļi.
"Šitāds frukts un dzīvo zaļi!
Sava papus mantību
Izvazāt tev neļaušu!
Krakš un skrimš, un kraukš, un skrikš!
Ja viņš nospriež kātot kurp?
Dod man kaulu tūliņ šurp!"
Trollis smīn: "Tad tev par sodu
Ari parādīšu godu —
Nagiem tūliņ ļaušu vaļu,
Iebaudīšu svaigu gaļu!
Krakš un skrimš, un kraukš, un skrikš!
Kaulus krimst man apnicis,
Māgā sen viss izkaltis."
Trollis novēcina ķepu,
Sprukstiņš aizlec ļipu ļepu.
Apmet krietnu loku klusi,
Trollim sper pa dibenpusi —
blikš un blākš, un bums, bladāc! —
Cerēdams, ka mācību Trollis gūs par zādzību.
Taču troļļiem viss, pat snuķi,
Cieti tā kā klinšu bluķi —
Sper kā sperdams, akmenscietu
Priekšā atradīsi vietu.
Blīkš un blākš, un ai, un vai!
Vecais trollis noirgājas.
Sprukstiņš lec uz vienas kājas.
Kunkstēdams ar klibu kāju
Sprukstiņš steberē uz māju,
Trollis paliek zvaigādams,
Veco stilbu sūkādams —
krakš un skrimš, un kraukš, un skrikš!
Kvern vēl tagad — tup un snauž,
Pamostas un kaulu grauž.
— Jā, jā, lai tas mums kalpo par brīdinājumu! — smējās Merijs. — Labi gan, Nerimša, ka tev pietika prāta bliezt šim nevis ar roku, bet ar mietu!
— Sem, kur tu šito samācījies? — Pins brīnījās. — Savu mūžu tādu gabalu neesmu dzirdējis.
Sems kaut ko nobubināja zem deguna.
—Nekur nav samācījies — pats izdomājis, lieku galvu ķīlā, — noteica Frodo. — Kopš zināma laika es par Semu vairs nebrīnos. Vispirms viņš izrādījās sazvērnieks, tagad — jokdaris. Galā vēl iznāks burvis! Vai dižs karavīrs!
—Ui, to nu gan ne, — Sems steigšus attrauca. — Negribu būt ne viens, ne otrs.
Pēcpusdienā viņi devās zemāk mežainajā ielejā. Viss liecināja, ka taka ir tā pati, pa kuru pirms daudziem gadiem rūķu pulciņa pavadībā reiz tika soļojuši Gendalfs un Bilbo. Nogājuši pāris jūdzes, viņi attapās uz augsta uzbēruma. Lejā stiepās lielceļš, Palsenes šauro ieleju atstājis tālu aizmugurē un nu cieši gar pauguru pakāji cauri mežiem un virsājiem aizllkumodams uz austrumiem, uz braslu un kalniem. Turpat, uzbēruma nogāzē, Nerimša zālē pamanīja akmeni. Tajā, lai ari laika gaitā padzi- sušas, joprojām vidēja itin kā uz ātru roku iecirstas ruku rūnas un slepenas zīmes.
—Ahā! — Merijs iesaucās. — Tas būs akmens, zem kura bija ierakts troļļu zelts! Diez cik vēl atlicis no Bilbo tiesas…? Ko, Frodo?
Frodo vērās uz akmeni un no sirds ilgojās, kaut Bilbo mājās būtu pārvedis kādus mazāk bīstamus dārgumus — tādus, no kuriem būtu daudz, daudz vieglāk šķirties. — Necik, — viņš atteica. — Bilbo izdāļāja visu līdz pēdējai kripatai. Teica — tā vien liekoties, ka manta sveša. Galu galā, no laupītājiem nākusi.
Pār lielceļu plājās agrīnas novakares garās ēnas, un tas gulēja kluss un tukšs. Cita ceļa nebija — viņi norāpās lejā pa uzbērumu un metās pa kreisi, cik naski vien jaudādami. Drīz vien vakara saule, strauji grimdama lejup, aizslēpās pauguram aiz muguras. No kalniem, kas vīdēja tālu priekšā, lejup vilka dzestrs vējš.
Kolīdz viņi sāka raudzīties, kur lai nosprūk nost no ceļa, lai pārlaistu nakti, kaut kur aizmugurē ieklabējās pakavi, un hobiti satrūkās ne pa jokam, izbailēs 'atskatījās, bet neko gan neredzēja, jo lielceļš tur likumoja kalnā lejā. Visi nekavējoties metās nostāk no izdangātā ceļa, kur kalnup veda ar viršiem un melle- nājiem noaugusi nogāze, līdz nobēdzinājās lazdu puduri. Uzmanīgi izbāzuši degunu no brikšņiem, viņi lejā, pēdas trīsdesmit zemāk, dziestošajā dienas gaismā redzēja balsnījam lielceļu. Pakavi klabēja aizvien tuvāk, naski un viegli — klip, klap, klap. Tad vāri, itin kā skaņu projām nestu vēja pūsma, līdz ar klidzi- nāšanu iešķindējās dzidri zvārgulīši.
— Pēc Melnā jātnieka zirga vis neizklausās, — Frodo ausī- damies noteica. Pārējie hobiti cerīgi piebalsoja, sak, nudien, tomēr piesardzību krūmos vis nemeta. Tik ilgi kāvušies ar bailēm no vajātājiem, viņi nopakaļ jajam varēja iedomāties vien tādus, kam nelāgi nodomi perināmi. Bet Nerimša pastiepās uz priekšu, piespiedis roku pie auss, un priekā staroja.
Metās krēsla, un vējiņš čabināja krūmu lapas. Zvārgulīši šķindēja arvien tuvāk un skanīgāk, pakavu klip, klap, klap tuvojās straujā riksi. Piepeši ceļa līkumā ar joni izšāvās balts zirgs, pelēkajā mijkrēslī mirdzēdams kā tikko uzsnidzis sniegs. Iemaukti meta spožus zibšņus, it kā būtu izrotāti ar īstām zvaigznēm. Jātnieka apmetnis plandījās iepakaļ, kapuce bija atsviesta uz muguras, zeltainie mati vilnīja vējā. Frodo tā vien šķita, ka jātnieka stāvs itin kā caur gaisīgu šķidrautu izstaro baltu gaismu.
Nerimša izlēca no slēptuves un saukdams brāzās lejup, kur lielceļš, taču jātnieks jau bija zirgu apturējis un vērās turp, kur viņi bija nobēdzinājušies brikšņos. Ieraudzījis Nerimšu, viņš nolēca no zirga un skrēja pretim saukdams: — Ai na vedui Dandan! Mae govannen! — Valoda un dzidru zvārgulīšu pilnā balss izkliedēja visas aizdomas — jātnieks bija no elfu cilts. Tik labskanīgi un dziedoši nerunāja neviens cits visā plašajā pasaulē. Tomēr saucienā bija manāma nevaļa un bailes, un hobiti dzirdēja jātnieku ar Nerimšu runājam steidzīgi un uzstājīgi.
Pēc brītiņa Nerimša hobitiem pamāja, un tie, izlīduši no krūmāja, steidzās lejup, uz lielceļu. — Tas ir Glorfindels, no Elronda nama, — Nerimša pavēstīja.
— Esi sveicināts, un labi, ka beidzot esam satikušies! — elfs uzrunāja Frodo. — Esmu sūtīts no Rivendellas tevi uzmeklēt. Baidījāmies, ka uz lielceļa tev var uzglūnēt briesmas.
— Tātad Gendalfs tomēr ticis līdz Rivendellai? — Frodo līksmi iesaucās.
— Nē. Kad devos ceļā, viņa tur vēl nebija, bet nu jau aizritējušas deviņas dienas, — Glorfindels atbildēja. — Elronds saņēma nelāgas vēstis. Manas cilts ļaudis, ieceļojuši jūsu zemē, aiz Baranduīnas [6] , bija uzzinājuši, ka šis tas nogājis greizi, un uz karstām pēdām sūtījuši ziņu. Deviņi atkal klīstot pa zemes virsu, tu esot aizklīdis pasaulē ar smagu nastu un bez palīga, jo Gendalfs nav atgriezies. Pat Rivendellā nav daudz tādu, kas spēj aci pret aci mēroties ar Deviņiem, bet Elronds tos visus tūliņ aizsūtīja gan uz ziemeļiem, gan uz rietumiem un ari uz austrumiem. Domājām, ka tu, bēgdams no vajātājiem, būsi aizklīdis kur sāņus un nomaldījies. Manā ziņā tika nodots lielceļš, atjāju līdz Midei- tēlai un tur naktī pirms dienām septiņām atstāju zīmi. Uz tilta bija trīs Saurona kalpi, taču atkāpās, un es aiztriecu viņus projām uz rietumiem. Uzdūros arī diviem citiem, bet viņi aizauļoja uz dienvidiem. Tad to vien darīju, kā meklēju jūsu pēdas. Pirms divām dienām uzgāju, ka esat tikuši pāri tiltam, un šodien atradu vietu, kur nokāpāt no kalniem. Bet pag! Pļāpām nav vaļas. Ja reiz esat šeit, mums nāksies vien steigties tālāk pa lielceļu, lai cik tas bīstami. Vajātāju mums veseli pieci, un, uztaustījuši jūsu pēdas uz ceļa, viņi dzīsies pakaļ. Un kas to lai zina, kur pārējie četri! Baidos, ka braslam pāri varam arī netikt.
Kamēr Glorfindels runāja, krēsla sabiezēja aizvien dziļāka. Frodo juta, ka spēka kaulos vairs nav ne drusciņas. Kolīdz saule sāka laisties uz rietu, acu priekšā pamazām aizvilkās tumšs aizkars, un nu draugu sejas aizklāja melns tumsas palags. Iedzalk- stījās sāpe, uzmācās saltums. Sagrīļojies viņš pieķērās Semam pie rokas.
— Mans saimnieks ir slims un savainots, — Sems ērcīgi izgrūda. — Pa nakti viņš jāt nevar — ne elpu atvilcis, nekā.
Glorfindels satvēra ļimstošo Frodo, pacēla rokās un noraizējies ieskatījās viņam sejā. Elfa seja apmācās.
Nerimša īsi izstāstīja par uzbrukumu pie Vējlauža un nāvējošo dunci. Sadabūjis noglabāto spalu, viņš pasniedza to elfam. Glorfindels notrīsēja, to satverdams, tomēr vērīgi aplūkoja.
—Te iegravētas ļaunas zīmes, — viņš noteica, — lai gan jūsu acis tās varbūt nespēj saskatīt. Glabā to labi, Aragorn, līdz būsim Elronda namā! Tikai uzmanies un klāt tam labāk neskaries! Diemžēl šādas brūces izdziedēt man pašam nav pa spēkam. Darīšu, ko spēšu, bet tik un tā lieku jums pie sirds — steigsimies tūliņ pat bez kādas atpūtas.
Viņš iztaustīja rētiņu Frodo plecā un sadrūma vēl jo vairāk, it kā būtu izdibinājis ko nelāgu. Bet Frodo sajuta stindzinošo saltumu sānā un rokā atlaižamies, no pleca lejup, rokā, līdz pat pirkstu galiem ielija vārs siltums, un ari sāpes mazinājās. Tumšpelēkais mijkrēslis visapkārt tapa maķenīt gaišāks, it kā debess piepeši būtu noskaidrojusies. Draugu sejas tagad bija saskatāmas drusciņ skaidrāk, sirdī iegaismojās cerība un dzīslās ielija spēks.
— Jāsi uz mana zirga, — Glorfindels teica. — Kāpšļus piesprādzēšu augstāk, tikai seglos turies cieši. Bet nebīsties — mans zirgs nenosviedis nevienu, ko esmu licis viņam nest. Viņa solis ir viegls un lidzens, un, ja draudēs briesmas, viņš šausies kā zibens, tā ka pat naidnieka melnie rumaki viņam lidzi netiks.
— Nekur viņš nešausies! — Frodo izsaucās. — Es nekāpšu viņam mugurā, nesdamies uz Rivendellu vai vēl sazin kur, atstādams draugus briesmās!
Glorfindels pasmaidīja. — Diez vai viņiem kas draudēs, ja tevis nebūs līdzās! Manuprāt, vajātāji metīsies pakaļ tev un par mums neliksies ne zinis. Mēs, Frodo, esam briesmās tikai tevis un tavas nastas dēļ.
Tur nu Frodo nebija ko iebilst, un viņš, ļāvies pierunāties, uzkāpa baltajam zirgam mugurā. Ponijam mugurā savukārt tika sakrauta liela daļa paunu, tā ka pārējiem iešana tagad vedās vieglāk un kādu laiku tik naski, ka prieks, taču hobitiem grūti nācās tikt Ildzi žiglajam, nenogurdināmajam elfam. Glorfindels veda viņus uz priekšu aklā tumsā un neapstājās ari tad, kad sākās nakts. Debesis bija aizvilkušās ar mākoņu segu. Nebija ne zvaigžņu, ne mēness. Tikai tad, kad iegaismojās blāva rītausma, elfs atvēlēja viņiem apstāties. Pins, Merijs un Sems streipuļoja pusaizmiguši, un pat Nerimša, spriežot pēc sagumušajiem pleciem, rādījās saguris. Frodo zvārojās seglos, iegrimis murgainā miegā.
Pasteberējuši mazu gabaliņu nostāk no ceļa, viņi nogāzās garšļaukus virsājā un acumirkli aizmiga kā nosisti. Gulējuši, šķiet, vien īsu acumirkli, viņi attapās, ka Glorfindels, kas tikmēr stāvēja sardzē, visus jau atkal rauj kājās. Saule debesis jau spīdēja diezgan augstu, nakts migla un mākoņi bija izklīduši.
— Nodzerieties šo te! — elfs skubināja, visiem pa kārtai ieliedams drusciņu dziras no ādas blašķes. Dzēriens bija skaidrs kā avota Ūdens un itin kā pavisam bez garšas, ne silts, ne auksts, bet malks dzīslās ielēja spēku un dzīvesprieku. Uzēdām pagrau- zušies saziedējušu maizīti un žāvētus augļus (nekā cita vairs nebija atlicis), hobiti jutās paēduši sātigāk nekā pēc kārtīgām Dalienas brokastīm.
Atpūta ilga nepilnas piecas stundas, un viņi turpināja ceļu. Glorfindels vedināja steigties, ko kājas nes, pa visu dienu tikai divreiz ļaudams uz brīsniņu apstāties. Tā nu līdz tumsai viņi bija nokātojuši teju divdesmit jūdzes un nonākuši pie likuma, kur lielceļš aizlocījās pa labi un laidās palejā, taisnā ceļā uz Bruīnu. Tiktāl no vajātājiem nebija ne miņas, tomēr Glorfindels, kolīdz hobiti atpalika, sastinga un ieklausījās, un viņa sejā arvien jau- šamāk ēnojās raizes. Reizi vai divas viņš kaut ko bilda Nerim- šam elfu mēlē.
Bet pavadoņi varēja raizēties, cik tik, hobiti tik un tā vairs nespēja paspert ne soli. Viņi nespēkā grīļojās, domādami vien par savām smeldzošajām kājām. Frodo sāpes bija pieņēmušās spēkā divkārt griezīgākas, un pat dienas gaismā viņš visu apkārt redzēja ēnojamies spokaini pelēcīgu. Tumsas iestāšanos viņš gaidīja teju ar ilgošanos, jo tad pasaule it kā nešķita tik palsa un tukša.
Kad agri nākamajā rītā gājiens atsākās, hobiti joprojām kāvās ar nogurumu. Līdz braslam vēl bija mērojamas daudzas jūdzes, un viņi klunkurēja uz priekšu, cik jaudas.
— Vislielākās briesmas mums draud pie upes, — Glorfindels teica, — jo sirds man saka priekšā, ka vajātāji tagad brāžas kā vējš, un citi, iespējams, jau gaida mūs ierodamies.
Lielceļš aizvien vēl veda lejā pa nogāzi, un ceļmalas vietumis bija noaugušas ar zāli — tur hobiti centās paieties, lai atpūtinātu nogurušās pēdas. Vēlā pēcpusdienā viņi nonāca vietā, kur ceļš piepeši ienira augstu priežu paēnā, bet tad — dziļā aizā ar stāvām, miklām, sarkanīgām klints sienām, kas dobji atbalsoja viņu steidzīgo soļu troksni, tā ka likās — nopakaļ dip neskaitāmas citas kājas. Pēkšņi itin kā caur gaismas vārtiem lielceļš iznira no tumšās ejas un tad, nolaidies lejup pa stāvu nogāzi, kādu jūdzi skrēja pa līdzenumu, līdz atdūrās pie Rivendellas brasla. Upes viņā krastā vīdēja kraujš, rūsgans, ar līčloču taku apjozts krasts, bet tālāk slējās kalni, ar neskaitāmām smailēm caurdūruši dziestošās vakara debesis.
Aizā aiz muguras joprojām dunēja itin kā soļu atbalss, bet tai klāt jaucās dīvaina šalkoņa — it kā caur priežu zariem lauztos vējš, piepeši pieņēmies spēkā. Glorfindels pacirta galvu atpakaļ, bridi ieklausījās un tad metās projām pa ceļu, skaļi iesaukdamies:
—Auļo! Bēdz! Naidnieks uz pēdām!
Baltais zirgs brāzās uz priekšu. Hobiti šāvās lejā pa nogāzi, Glorfindels un Nerimša — viņiem nopakaļ. Līdz braslam vēl bija pusjūdze, kad piepeši atskanēja pakavu klaboņa. No kokiem apaugušajiem aizas vārtiem izauļoja Melnais jātnieks. Pievilcis grožus, viņš apstājās un sastinga, tad salīgojās seglos. Tūliņ parādījās otrs, tad vēl viens, tad vēl divi.
—Jāj projām! Atrak! — Glorfindels pakliedza uz Frodo pusi.
Bet viņš vilcinājās paklausīt, jo visu miesu piepeši pārņēma
savāds gurdums. Pievilcis pavadu, viņš pieturēja zirgu, likdams tam iet soļos, tad pagriezās un palūkojās atpakaļ. Jātnieki piekalnītē savos varenajos rumakos vidēja kā draudīgi un skaidri akmens tēli, toties meži un lauki visapkārt tinās kā miglā. Pēkšņi viņš apjauta, ka dzird pavēli nekustēties ne no vietas. Tūliņ uzvilnīja bailes un naids. Roka atlaida pavadu un sagrāba zobena spalu. Asmens nozibsnlja sarkans.
— Jāj! Jāj projām! — kliedza Glorfindels, un tad skaļi un skaidri nosaucās elfu mēlē: — Noro lim, noro lim, Asfaloth
Baltais zirgs acumirklī sasparojās un zibens ātrumā traucās uz brasla pusi. Tieši tobrīd pa kraujo nogāzi aulekšos metās lejā ari melnie rumaki, un Jātnieki izgrūda to pašu šausminošo kaucienu, kādu Frodo bija dzirdējis toreiz Rītāju mežos. Tūliņ atskanēja atbilde, un Frodo un pārējiem par baltām šausmām no kokiem un klintīm, kas slējās kreisajā pusē, izšāvās vēl četri Jātnieki. Divi aulekšiem nesās uz Frodo pusi, abi pārējie — uz braslu, lai nogrieztu viņam ceļu. Viņi brāzās kā viesulis, ar katru brīdi tuvāk, augdami aizvien lielāki un melnāki.
Frodo pavērās atpakaļ — draugi vairs nebija saskatāmi. Pieci Jātnieki, kas dzinās pakaļ, sāka atpalikt — pat viņu varenie rumaki nespēja mēroties ar Glorfindela balto elfu zirgu. Viņš pameta skatu uz priekšu, un cerība nodzisa kā sveces liesmiņa vējā. Nebija ko domāt tikt līdz braslam pirms tiem, kas bija sēdējuši slēpnī gaidīdami. Tagad Frodo viņus redzēja pavisam skaidri — izskatījās, ka apmetņus un kapuces melnie kur nosvieduši, jo nu bija tērpušies vien baltās un pelēkās drānās. Bālajos pirkstos vīdēja kaili zobeni, galvās — bruņucepures. Saltie redzokļi liesmoja, un viņi aicināja un sauca aizkapa balsis.
Frodo pārņēma neaprakstāmas bailes. Par zobenu viņš aizmirsa pat domāt. Pār lūpām nenāca ne skaņa. Cieši aizmiedzis acis, viņš izmisīgi ieķērās zirgam krēpēs. Ausīs svilpoja vējš, iemauktu zvārgulīši šķindēja neprātīgi un griezīgi. Ledusauksta nāves dvaša caururba krūtis kā šķēps, kad elfu zirgs, gluži kā pacēlies spārnos, ar uzvarošu lēcienu aizšāvās tuvākajam Jātniekam gar degunu kā sniegbalta liesma.
Noplunkšķēja ūdens, baltās putās uzšļakstīdamies Frodo līdz potītēm. Uzbangoja viļņi, un tad zirga pakavi jau ieklabējās uz akmeņiem izliktās takas. Augšā pa krauju. Brasls palika aiz muguras.
Taču vajātāji neatpalika. Krasta korē zirgs apstājās, pagriezās atpakaļ un nikni nozviedzās. Viņā krastā pašā ūdensmalā bija jau visi Deviņi, un Frodo dūša sašļuka papēžos — tik baigas bija viņu augšup pavērstās sejas. Tūliņ viņi tiks pāri vienā rāvienā, tikpat viegli kā viņš pats — kālab gan ne? Un, kolīdz tiks pāri, kas būs? Viņam nebija ne jausmas, uz kuru pusi meklējama Rivendella un cik līdz tai tālu. Turklāt pavēle nekustēties ne no vietas ar katru mirkli kļuva aizvien uzstājīgāka. No jauna uzbrāzās svelošais naida vilnis, taču vairs nebija spēka turēties pretim.
Piepeši pirmais Melnais jātnieks iecirta zirgam piešus sānos. Tas spēra soli ūdeni un saslējās pakaļkājās. Saņēmis pēdējos spēkus, Frodo izslējās seglos un savicināja zobenu.
— Atpakaļ griezieties! — viņš iekliedzās. — Atstājieties! Atpakaļ jājiet uz Mordoras zemi! — Kliedziens izskanēja vārs un plk- stīgs. Jātnieki apstājās, taču Frodo balsī ne tuvu nebija tās varas, kas strāvoja no Bombadila dziesmām. Jātnieki izgrūda čērkstošus, stindzinošus smieklus. — Nāc! Nāc! — viņi sauca. — Mēs tevi ņemsim līdzi! Uz Mordoru!
— Atstājieties… — Frodo nočukstēja.
— Gredzenu! Gredzenu! — viņi sēca aizkapa balsīs, un Jātnieku vadonis tūliņ paskubināja zirgu, pārējie astoņi sekoja viņam uz papēžiem.
—Zvēru pie Elberetas un gaišās Ludiēnas, — Frodo izmocīja, pasliedams gaisā zobenu, — ka ne gredzenu, ne mani pašu jums neredzēt!
Un tad vadonis, jau upes vidū, kāpšļos draudīgi saslējās stāvus un pacēla roku. Frodo sastinga kā nolēmēts. Viņš juta mēli pielīpam pie aukslējām, sirds sāka sisties kā negudra. Zobens pārlūza uz pusēm un izslīdēja no trīsošajiem pirkstiem. Elfu zirgs uzcirtās pakaļkājās un nosprauslājās. Pirmais no melnajiem ru- makiem jau teju spēra kāju uz cietas zemes.
Bet vienā acumirklī sacēlās apdullinoša dārdoņa, ar kādu milzu krāces veļ un rauj līdzi klintis. Kā caur miglu Frodo redzēja ūdeņus pie kājām ceļamies un lejup pa straumi traucam putojošu viļņu karapulku. Ar baltu liesmu nozibsnīja itin kā bruņucepuru astru rotas, un, jau pa pusei nemaņā, Frodo viļņos redzēja auļojam baltus zirgus ar putu krēpēm, bet tiem mugurā stalti sēžam baltus jātniekus. Trīs Melnie jātnieki, kas vēl aizvien bija upes vidū, saniknotajās krācēs pazuda kā nebijuši. Iepakaļ palikušie iztrūkušies atkāpās.
Pēdējais, ko Frodo dzirdēja, pirms pavisam zaudēja samaņu, bija stindzinošās gaudas, un aiz Jātniekiem, kas apjukuši mīņājās viņā krastā, itin kā izslējās balti mirdzošs stāvs, bet tam aiz muguras — sīkāki, neskaidrāki, vēcinādami liesmu mēles, kas sarkanas gailēja cauri pelēkajai tumsai, bet tā mācās virsū, aprīdama visu pasauli.
Melnie zirgi satrakojušies šausmās metās putojošajās krācēs, Jātniekus aiznesdami līdzi. Griezīgos kaucienus noslāpēja dārdošie viļņi, aizslaucīdami melnos kā nieka salmiņus. Frodo manīja, ka krīt, apdullinošā dārdoņa un sajukums it kā pieņēmās spēkā, aizraudami viņu līdzi kopā ar naidniekiem. Viņš vairs neredzēja un nedzirdēja neko.