Frodo pamodās un saprata, ka guļ gultā. Iesākumā viņš nosprieda, ka aizgulējies un sapņojis garu, nelāgu sapni, kas vēl aizvien kavējās kaut kur aizprāta stūrītī. Vai varbūt viņu ķērusi kāda kaite? Bet griesti izskatījās svešādi — pavisam taisni, ar tumšām, krāšņiem grebumiem rotātām sijām. Viņš vēl maķenīt pagulēja, vērodams saules zaķīšus, kas rotājās uz sienas, un ieklausīdamies ūdenskrituma čalās.
— Kur es esmu, un cik pulkstenis? — viņš pēdīgi uzrunāja griestus.
— Elronda namā. Un tagad ir desmit no rīta, — atskanēja atbilde. — Un šodien, ja nu vēlies zināt, ir divdesmit ceturtā oktobra rīts.
— Gendalf! — Frodo pielēca sēdus. Tur nu vecais burvis sēdēja — krēslā pie vaļā loga.
— Jā, jā, — Gendalfs atsaučās, — te nu es esmu. Un tu arī, lai gan par to nudien jābrīnās, ja iedomājam visas tās dumjības, ko tu pa ceļam pamanījies sastrādāt.
Frodo atslīga spilvenos. Viņš jutās par daudz omulīgi un jauki, lai uzsāktu ķīviņu, turklāt nespēja iedomāties nevienu kaut cik jēdzīgu iebildumu. Tagad, kad viņš bija kārtīgi atmodies, atmiņā pamazām atausa visi pārdzīvojumi: nelaimīgais "taisnais ceļš" cauri Senmežam, "ķeza" "Spraunajā ponijā" un vēl ieplaka Vējlauža pakājē, kur viņš, nelga, savā neprātā bija uzvilcis pirkstā gredzenu. Kamēr Frodo to visu pārdomāja un velti pūlējās atminēties, kā isti nonācis līdz Rivendellai, valdīja dziļš klusums, ko reizumis pārtrauca vien klusi pakšķi — Gendalfs, pīpi kūpinādams, pūta laukā pa logu baltus dUmu gredzenus.
— Kur Sems? — Frodo beidzot ievaicājās. — Un pārējie? Vai maz dzīvi un veseli?
—Sveiki un veseli visi kā viens, — Gendalfs atsaucās. — Sems no tevis neatkāpās ne soli. Pirms pusstundiņas aiztriecu viņu drusku atpūsties.
— Kas īsti notika tur, pie brasla? — Frodo noprasīja. — Viss kaut kā rādījās kā caur biezu miglu. Vēl tagad tāda kā migliņa acu priekšā.
— Kā gan citādi? Tu tak jau sāki gaist, — Gendalfs atteica.
— Savainojums pēdīgi sāka ņemt virsroku. Vēl pāris stundu, un tev neviens vairs nespētu līdzēt. Bet tev ir spēks kaulos, manu dārgo hobiti Padomā, šito dušu tur, Kapukalnos! Par mata tiesu — tur nu patiesi viss varēja neglābjami noiet greizi. Kaut nu tu nebūtu piekāpies tur, pie Vējlauža…
— Tad tu visu jau zini? — Frodo izsaucās. — Par kapenēm es pārējiem nemaz netiku stāstījis. Iesākumā bija par daudz baisi, bet pēcāk bija citas, svarīgākas lietas apspriežamas. Kā tu dabūji zināt?
—Tu, Frodo, miegā runāji, — Gendalfs klusiņām paskaidroja,
— man nenācās grūti noprast, kas tev prātā un atmiņā noglabāts. Taču neraizējies! To, ko es nupat teicu par dumjībām, es nedomāju no tiesas. Tu esi rīkojies slavējami — un tavi draugi tāpat. Lai tiktu tik tālu, cauri tādām briesmām un vēl ar visu gredzenu — tas nudien ir īsts varoņdarbs.
—Bez Nerimšas mēs to nemūžam nebūtu paveikuši, — Frodo noteica. — Bet mums tevi vajadzēja kā ēst. Bez tevis es galīgi nesapratu, ko darīt, ko ne.
— Es aizkavējos, — Gendalfs sacīja, — un aizkavēšanās teju izrādījās liktenīga. Tomēr nezinu… Var izrādīties, ka viss tikai iegrozījies uz labu.
— Vai tiešām neizstāstīsi?
— Visam savs laiks! Elronds vēlēja, lai šodien tu nepļāpātu un lieki neuztrauktos.
— Bet pļāpādams vismaz nenokaušos ar domām, un domāšana ir tikpat nogurdinoša, — Frodo iebilda. — Nupat esmu pavisam atmodies un atminos tik daudz, bet saprašanas maz. Kur tu tā aizkavējies? Vismaz to izstāsti!
—Drīz tu dabūsi dzirdēt visu, ko gribi zināt, — Gendalfs viņu mierinaja. — Kolīdz atgūsi spēkus, tiks sasaukta Padome. Pagaidām teikšu vien to, ka tiku turēts gūstā.
— Tu? — Frodo izsaucās.
— Jā gan, es, Gendalfs Pelēkais, — burvis svinīgi pavēstīja. — Zemes virsū ir visādas varas — gan labie, gan ļaunie spēki. Es nebūt neesmu pats varenākais. Ar dažu labu vēl nemaz nav iznācis mēroties. Bet mans laiks tuvojas. Morgulu valdnieks un viņa Melnie jātnieki māktin mācas virsū. Būs karš!
—Tātad par Jātniekiem tu jau zināji, iekams es vēl ar viņiem biju sastapies?
— Zināju. Es taču tev par viņiem pat ieminējos, jo Melnie jātnieki ir tie paši Gredzenrēgi, deviņi Gredzenu pavēlnieka kalpi. Tomēr man nebija ne jausmas, ka viņi atkal sākuši klīst pa pasauli, citādi es būtu tevi rāvis prom no mājām uz līdzenas vietas. Par viņiem es padzirdēju tikai pēc tam, kad jūnijā no tevis šķiros, bet par to vēlāk. Pagaidām esam drošībā — pateicoties Aragornam.
— Jā, — Frodo atsaucās, — Nerimša mums nudien bija īsts glābiņš. Lai gan iesākumā man no viņa bija bail. Sems, man rādās, uz viņu visu laiku glūnēja iešķībi un atsila vien tad, kad satikām Glorfindelu.
Gendalfs nosmaidīja. — Par Semu zinu. Nu viņš vairs iešķībi neglūn.
— Tas labi, — Frodo noteica. — Jo man Nerimša ir no tiesas iepaticies. Nē, iepaticies gluži nevar teikt. Pieaudzis pie sirds, lai arī ir ērmots un reizumis skarbs. Taisnību sakot, viņš man bieži atgādina tevi. Man nebija ne jausmas, ka mēdz būt ari tādi lamzaki. Domāju, ka, nu, viņi ir tikai lieli un pastulbi: labsirdīgi un dumji — kā Purēns, vai stulbi un nekrietni.— kā Paparžu Bils. Bet Dalienā jau cilvēkus necik neredz, ja nu vienīgi pa kādam virgalietim.
— Pat par viņiem tu neko daudz nezini, ja reiz ņemies apgalvot, ka vecais Kviesmīlis ir dumjš, — Gendalfs aizrādīja. — Viņš savā ziņā ir daudz prātīgāks par dažu labu. Tiesa, viņš domā gausāk un mazāk, kamēr runā veikli un daudz, tomēr dažkārt redz ķieģeļu mūrim cauri (kā Virpili mēdz teikt). Bet tādu kā Aragorns, Aratorna dēls, Viduszemē vairs daudz nav atlicis. Aizjūras ķēniņu cilts jau teju iznīkusi. Var gadīties, ka Gredzena karš būs viņu pēdējā kauja.
— Tu no tiesas gribi teikt, ka Nerimša cēlies no senķēniņiem? — Frodo ieplēta acis. — Es domāju, viņi pazuduši no zemes virsas jau kur tas laiks. Es domāju, viņš ir parasts Pēddzinis.
— Parasts Pēddzinis! — Gendalfs noplātīja rokas. — Mīļo draudziņ, bet tādi jau tie Pēddziņi ir — pēdējie, kas ziemeļos atlikuši no dižcilts, no Aizrietu ļaudīm! Viņi jau ne reizi vien ir nākuši man talkā, un arī tagad es bez viņiem galā vis netikšu, jo nu mēs esam Rivendellā, bet gredzens vēl ne tuvu nav nogādāts, kur pieklājas.
— Tā laikam ir, — Frodo piekrita. — Bet tiktāl es domāju vien par to, lai tiktu še, un no sirds ceru, ka tālāk to nevajadzēs nest. Tik jauki tā atpūsties mierā un klusumā. No mājām projām es esmu jau veselu mēnesi, piedzīvojumu man bijis pārpārēm un vairāk nudien nekārojas.
Viņš apklusa un aizvēra acis, bet pēc laiciņa ierunājās: — Es te prātoju un lēšu, bet divdesmit ceturtais oktobris nekādi nesanāk. Vajadzētu būt divdesmit pirmajam. Pie brasla mēs tā kā bijām divdesmitajā.
—Gana pļāpāts, prātots un lēsts, — Gendalfs noskaldīja. — Kā tagad jūtas sāns un plecs?
— Nezinu, — Frodo atsaucās. — It kā neko nejūt, kas laikam ir labi, bet… — viņš nostenējās, — roku drusciņ varu pakustināt. Jā, tā kā atdzīvojusies. Un sasilusi, — viņš piebilda, ar otru roku kreiso pačamdījis.
— Labi! — Gendalfs nopriecājās. — Iet uz labo pusi. Drīz atkal būsi uz kājām. Elronds tevi dziedināja nepaguris — dienām ilgi, kopš tiki nogādāts šurp.
— Dienām ilgi? — Frodo apjuka.
— Pareizāk sakot, četras naktis un trīs dienas. Elfi tevi no brasla pārveda divdesmitā oktobra naktī, un tur jau tev tas skaits ari sajuka. Mēs no pārbīļa vai prātu zaudējām, un Sems pie tevis tupēja kā pielīmēts vai diena, vai nakts, tik vien pa brītiņam aizmetās izstāstīt pārējiem, kā tev klājas. Elronds ir dižs dziednieks, bet Naidnieka ieroči ir nāvējoši. Taisnību sakot, es lielas cerības vis neloloju, jo man bija aizdomas, ka aizdzijušajā brūcē palicis asmeņa gabaliņš. To uzgājām tikai pagājušonakt, kad Elrondam pēdigi izdevās drumslu izvilkt — tā jau bija aizlīduši dziļi, dziļi un rāpās arvien tuvāk sirdij.
Frodo notrīsēja, atminēdamies ierobljumu baigajā dunča asmenī, kas bija izgaisis Nerimšas acu priekšā.
— Nav ko bīties! — Gendalfs izsaucās. — Nu tā ir projām. Izgaisa kā nebijusi. Un viens ir skaidrs — hobiti tik viegli vis neizgaist. Man ir nācies redzēt spēcīgus dižļautiņu karotājus, ko šāda drumsla būtu pievārējusi viens un divi, bet tu tai turējies pretim septiņpadsmit dienas.
— Bet ko tā man varēja nodarīt? — Frodo jautāja. — Ko Jātnieki gribēja panākt?
— Viņi gribēja iedurt tev sirdi Morgulu dunci — tā asmens paliek brūcē. Ja tā ari būtu noticis, tu pārvērstos par vienu no viņiem, tikai būtu daudz vājāks un klausītu ikvienai viņu pavēlei. Tu bUtu Tumsas pavēlniekam verdziski paklausīgs rēgs, un viņš tevi pakļautu briesmīgām mocībām, ja tu mēģinātu gredzenu paturēt, tikai diez vai iedomājamas vēl lielākas mocības par tām, ko tu pārdzīvotu, redzēdams, ka viņš gredzenu tev atņem un uzvelk pats savā pirkstā.
— Mīļo stundiņ, cik labi, ka es nenojautu tādas briesmas! — Frodo izstostīja. — Skaidrs, ka man bija šausmīgi bail, bet, ja es būtu šito zinājis, es tak neiedrošinātos ne pirkstu pakustināt! Tīrais brīnums, ka izglābos!
— Jā gan, vai nu veiksme, vai liktenis tev nācis talkā, — Gendalfs piekrita, — taču arī duša te bija no svara. Jo sirds tev palika neskarta — asmens caururba vien plecu, un tieši tāpēc tu spēji tik ilgi turēties pretim. Un tomēr, kā sacīt jāsaka, par mata tiesu. Vislielākās briesmas draudēja tad, kad tev gredzens bija pirkstā, jo tad tu pats nonāc pa pusei rēgu pasaulē, kur Jātniekiem vara pār tevi daudz lielāka. Tu redzi viņus, un viņi redz tevi.
— Zinu, — Frodo vārgi atsaucās. — Bail pat atminēties! Bet kāpēc mēs visi varējām saredzēt viņu zirgus?
— Tie, raugi, ir pavisam parasti zirgi, un ari viņu melnie apmetņi ir šūdināti no parastas drānas. Tos viņi apmet apkārt savām bezmiesām, kad dodas pie dzīvajiem.
—Tad kālab tie melnie zirgi pacieš tādus jātniekus? Visi citi dzivnieki šausmās trako, kolīdz viņi tuvojas, — pat Glorfindela elfu zirgs! Suņi gaudo, zosis šņāc un brēc kā nesamanīgas.
— Šie zirgi ir uzauguši un iejāditi Mordorā, Tumsas pavēlnieka staļļos. Nejau viss tur ir bezmiesigs! Viņam pakalpiņos ir orki un troļļi, vārgi un vilkači, un bijuši un ir aridzan daudzi cilvēki, karotāji un ķēniņi, kas staigā šepat, saules gaismā, tomēr klausa viņa rikojumiem. Un tādu ar katru dienu klust aizvien vairāk un vairāk.
— Bet Rivendella un elfi? Vai Rivendella ir drošībā?
— Pagaidām jā, iekams viss pārējais vēl nav kritis. Elfi no Tumsas pavēlnieka bīstas, un var gadīties, ka izšķirsies bēgt, taču nemūžam vairs viņu neuzklausīs un nemūžam nepiekritīs kļūt par viņa kalpiem. Un še, Rivendellā, joprojām mīt dažs labs no viņa varenākajiem pretiniekiem — elfu viedajie, eldaru valdnieki no tālākajām aizjūras zemēm. Viņi no Gredzenrēgiem nebīstas, jo tie, kas reiz mituši Svētlaimīgajā zemē, vienlaikus dzīvo abās pasaulēs, un viņiem dota vara gan pār to, kas redzams, gan pār to, kas neredzams.
— Man rādījās, ka redzu balti mirdzošu stāvu, kas nebūt nebija tik miglains kā viss pārējais. Tad tas bija Glorfindels?
— Jā, uz bridi tu viņu redzēji tajā pasaulē — vienu no varenajiem pirmdzimtajiem. Viņš pieder pie elfu ķēniņu cilts. Rivendella ir gana spēcīga, lai kādu laiku varētu turēties pretim Mordoras varai, un ari citur atrodamas līdzīgas saliņas. Zināma vara, lai ari gluži citāda, slēpjas ari Dalienā. Taču, necik ilgi, tās nudien nebūs nekas vairāk kā tumsas ielenktas saliņas, ja viss uz priekšu ritēs, kā iecerēts. Tumsas pavēlnieks liek lietā visus spēkus. Bet, lai nu kā, — viņš iesaucās, piepeši pietrūcies kājās un pasliedams augšup zodu, tā ka bārda saspurojās gaisā kā asu stiepļu mudžeklis, — dūšu nezaudēsim. Drīz tu būsi uz kājām, ja nebūsi nopļāpājies līdz nāvei. Tagad tu esi Rivendellā, un pagaidām ne par ko neraizējies.
— Dūšas, ko zaudēt, man nemaz nav atlicis, — Frodo nosūrojās, — taču patlaban man patiesi sirds mierīga. Tikai pasaki, kā jūtas mani draugi, izstāsti, kas īsti notika tur, pie brasla, ko es tev jau prasu un prasu, tikai velti. Tad es tev pagaidām likšu mieru. Un pēc tam laikam vēl drusku nosnaudīšos, tikai pastāsti visu, kā nākas, citādi ne acu neaizvēršu.
Piebīdījis krēslu pie gultas, Gendalfs viņu vērīgi nopētīja. Vaigos hobitam atkal bija atgriezies sārtums, skatiens — možs un skaidrs, acis — plati vaļā. Frodo lūpās rotājās smaids, un no savārguma nebija ne miņas. Tomēr burvis manīja tikko jaušamas pārmaiņas — tādu kā caurspīdīgumu, jo īpaši kreisajā rokā, kas gulēja uz seģenes.
— Lai gan tas jau bija sagaidāms, — Gendalfs nomurmināja bārdā. — Vēl ne pusceļš nav noiets, un kāds viņš nonāks galā — to pat Elronds nespēj paredzēt. Jācer, ka ne ļaunuma saēsts. Visticamāk, kā stikla trauks, skaidras gaismas pilns un saredzams vien tiem, kam tādas acis dotas.
—Izskaties lieliski, — viņš pavēstīja jau skaļāk. — Labs ir, lai iet viens īss stāstiņš bez Elronda atvēlēs. Tikai iegaumē — Īsiņš! Pēc tam gan būs jāliekas uz auss. Tad, rau, kā viss notika, cik man zināms. Kolīdz tu meties bēgt, Jātnieki taisnā ceļā brāzās tev pakaļ. Uz zirgu acīm viņiem vairs paļauties nevajadzēja — tu viņiem biji saredzams, jo pa pusei jau atradies rēgu pasaulē. Un ari gredzens viņus nemaldīgi vadīja. Tavējie palēca nostāk, nost no ceļa, citādi tiktu sabradāti. Viņi labi zināja, ka glābt tevi var vien baltais zirgs, cits neviens. Jātnieki bija pārāk ātri un skaitā pārāk daudz. Kājām skrienot, pat Glorfindels ar Aragornu vienotiem spēkiem nevarēja cerēt sekmīgi stāties ceļā visiem Deviņiem. Kolīdz Gredzenrēgi aizšāvās garām, tavējie pietrūkās kājās un joza nopakaļ. Cieši līdzās braslam lielceļa malā ir ieplacina, apaugusi ar nīkulīgiem kociņiem. Tur viņi uz ātru roku sakūra uguni, jo Glorfindels zināja, ka sacelsies bangas, ja Jātnieki mēģinās brist pāri, un tad viņam nāksies tikt galā ar tiem, kas būs palikuši krastā. Kolīdz uzputojās viļņi, viņš kopā ar Aragornu un hobitiem metās uz upes krastu ar liesmojošām pagalēm rokās. Iesprostoti starp Ūdeni un uguni un ieraudzījuši savā pasaulē elfu ķēniņu, viņi pagalam apjuka, bet zirgi satrakojās. Trīs Jātniekus aizslaucīja pirmās bangas, bet pārējos krācēs ierāva zirgi.
— Un Melnie jātnieki gāja bojā? — Frodo izsaucās.
—Nē, — Gendalfs teica. — Zirgi gan visdrīzāk jā, un bez tiem viņi ir kusli un nevarīgi, taču pašus Gredzenrēgus tik viegli vis iznīcināt nevar. Tomēr šobrīd no viņiem vairs nav ko bīties. Kad bangas noplaka, tavi draugi pārbrida braslam pāri un otrā krastā atrada tevi guļam ar seju zālē, bet zem vēdera — uz pusēm pārlūzis zobens. Līdzās stāvēja zirgs, tevi sargādams. Tu biji bāls kā līķis un gluži auksts, un viņi nobijās, ka esi pagalam vai pat ļaunāk. Tad nu viņi tevi palēnām stiepa uz Rivendellu un pusceļā sastapa Elronda elfus.
— Bet kas sacēla viļņus? — Frodo ieprasījās.
— Tas notika pēc Elronda pavēles, — Gendalfs skaidroja. — Viņam ir vara pār šīs ielejas upi, un, ja vajag aizsprostot braslu, tā saceļas zvērojošās dusmās. Kolīdz Gredzcnrēgu vadonis spēra soli ūdenī, Bruina uzbangojās. Atļaušos piebilst, ka arī es tur pieliku savu roku — varbūt nepamanīji, bet viens otrs vilnis sacēlās itin kā balts zirgs, kam mugurā sēdēja mirdzoši balts jātnieks, un piesviedu ari lēveni palielāku akmeņu un klints- bluķu. Vienubrīd gan sabijos, ka mūsu dusmas bijušas pārāk negantas un bangas pie viena aizslaucīs ari visus jūs. No Miglas kalniem sniegūdeņi nāk lejā ar milzu joni.
—Jā, nu es atminos, — Frodo novilka. — Tā apdullinošā dārdoņa. Man likās, ka nupat noslīkšu, visi manējie, visi Jātnieki — nepaliks nekā. Bet nu esam drošībā!
Gendalfs pašķielēja uz viņa pusi, taču Frodo gulēja ar acīm ciet. — Jā, pagaidām esat gan. Drīz sāksies dzīres un svinības par godu uzvarai pie brasla, un tur jūs visi būsiet goda viesi.
— Lieliski! — Frodo atsaucās. — Tik brīnumaini, ka Elronds un Glorfindels, un tik dižciltīgi ļaudis, par Nerimšu nemaz nerunājot, uzņemas tādas rūpes un izrāda man tik lielu laipnību.
— Jā gan, bet tam ir dibināti iemesli, — Gendalfs pasmaidīdams atteica. — Pirmkārt, tas notiek manis dēļ. Otrs iemesls ir gredzens — tu taču esi gredzena valkātājs. Un vēl — tu esi Bilbo mantinieks, bet Bilbo ir gredzena atradējs.
— Labais Bilbo! — Frodo miegaini nomurmināja. — Diez kur viņš ir tagad? Kaut viņš būtu še un dabūtu zināt visu, kas noticis! Smietos kā kutināts. Govs ar' cilā kājas un lec līdz Mēnesim! Un nabaga vecais trollis! — Tad viņš iemiga.
Tā nu Frodo bija laimīgi nonācis-Pēdējā Gaišajā Mājoklī austrumos no jūras. Šis, kā Bilbo tika vēstijis vēl pirms daudziem gadiem, bija "nams, kur tik labi kā nekur vari iebaudīt maltīti, nosnausties, stāstīt teiksmas vai dziesmas dziedāt, vai vienkārši tāpat sēdēt un domāt par šo un par to, vai ari pēc sirds patikas darīt no visa pa drusciņai". Pakavējies zem šā jumta, ikviens tūliņ atsvabinājās gan no gurduma, gan bailēm un skumjām.
Pret vakaru Frodo atkal pamodās un juta, ka pūties un gulējis gana, toties derētu, kā nākas, iestiprināties, bet pēcāk varbūt ari drusku uzdziedāt un stāstos paklausīties. Izrāpies no gultas, viņš atklāja, ka roka ir teju tikpat vesela un paklausīga kā senāk. Turpat līdzās gulēja tīra, zaļa drēbju kārta, kas viņam derēja kā uzlieta. Pavēries spoguli, Frodo drusku iztrūkās, jo tur pretim raudzījās neparasti kārns hobits, kas pārsteidzoši līdzinājās tam Bilbo jaunajam radagabalam, kurš kādreiz kopā ar vectēvoci mēdza klaiņot pa Dalienas laukiem un ceļiem. Tomēr acis pretim vērās neparasti dziļdomīgas.
— Nūja, kopš pēdīgās reizes, kad tev bija izdevība pablenzt laukā no spoguļa, šo to esi pieredzējis, — Frodo teica savam līdziniekam. — Bet nu steigsim priecāties! — Izstaipījies viņš uzsvilpoja jautru dziesmiņu.
Tieši tobrīd pie durvīm kāds pieklauvēja, un istabā iemetās Sems. Pieskrējis pie Frodo, viņš neveikli un bikli saņēma saimnieka kreiso roku, to vieglītiņām noglāstīja, tad pietvīka un steigšus novērsās.
— Sveiks, Sem! — Frodo viņam teica.
— Silta! — Sems atsaucās. — Nu, rokā jums atkal siltumiņš, Frodo kungs! Visas tās garās naktis šī tak bija tīri kā viens ledus gabals. Bet tagadiņ lai skan taures un bungas! — viņš iesaucās, apcirtās un, acīm mirdzot, uzdancoja. — Sitos priekus, saimniek, redzēt, ka esat uz kājām un atkaliņ pats savā ādā! Gendalfs mani sūtīja, lai paskatos, vai esat gatavs kāpt lejā, un es tak domāju, ka viņš mani āzē!
— Esmu, esmu gatavs, — Frodo apstiprināja. — Iesim nu palūkot, kur pārējie!
— Es parādīšu, saimniek, — Sems pieteicās. — Šitā nu gan ir viena milzu māja un ērmota ar'! Kur tik kāju sper, visur atkaliņ izrādās kas neredzēts, un nekad nevar zināt, ko uziesi aiz stūra. Un elfi, saimniek! Visur, kur vien acis pagriez! Citi kā ķēniņi — briesmoti un brīnišķīgi, bet citi — draiskulīgi kā bērni. Un tā mūzika un dziesmas! Lai gan pa visu šito laiku man meldijās klausīties nedz vaļas bija, nedz ar' prāts uz to nesās. Bet šo to es te jau esmu izlūkojis.
—Zinu, Sem, kālab tev nebija vaļas, — Frodo sacīja, saņēmis viņa roku. — Bet šovakar nu gan līksmojies un izpriecājies pēc sirds patikas! Ejam, rādi, kas te aiz kura stūra!
Sems izvadīja viņu caur vairākiem gaiteņiem, šur tur lejup pa kāpnēm, līdz abi nonāca dārzā, kas zaļoja augstā, stāvā upes krastā. Tur, nama austrumu lievenī, viņi uzgāja sēžam visu pulciņu. Dziļajā ielejā jau gūlās novakares krēsla, bet tālo kalnu galotnes vēl gaismojās rietošās saules staros. Gaiss virmoja silts. Šalca ūdenskritums, un visapkārt liegas smaržas lēja koki un ziedi, it kā Elronda dārzos vasara vēl joprojām būtu pilnā plaukumā.
— Urā! — pielēkdams kājās, izsaucās Pīns. — Šekur mūsu mīļā labdzimtība! Dodiet ceļu Frodo — Gredzena pavēlniekam!
— Klusāk! — viņu apsauca Gendalfs, ieslēpies ēnā lieveņa dziļumā. — Ļaunumam še ceļš aizšķērsots, tomēr vārdā to piesaukt vis nevajag. Gredzena pavēlnieks ir nevis Frodo, bet Mordoras Tumsas torņa saimnieks, un viņa vara plājas pār visu pasauli! Mēs tupam cietoksnī. Visapkārt gulst tumsa.
— Gendalfs visu laiku ķērc kā kapu krauklis, — Pīns paziņoja. — Iedomājas, ka mani vajag turēt grožos. Bet es šeitan kaut kā nespēju nedz pieri raukt, nedz bēdāties. Sirds tik nesas uz dziedāšanu, ja vien es zinātu, ko īsti uzdziedāt.
—Man jau pašam arī dziedāt vien gribas, — Frodo nosmējās. — Lai gan vispirms tā kā derētu iestiprināties!
— Uz to nebūs ilgi jāgaida, — Pīns atsaucās. — Tu jau murns esi viltnieks — mūžam šitā: kā maltīte galdā, tā tu no gultas laukā kā plēsts.
— Kur nu maltīte! īstas dzīres! — Merijs aizrādīja. — Kolīdz Gendalfs pavēstīja, ka esi atlabis, visi metās posties, cept un vārīt. — Pusvārdā viņu pārtrauca aicinoša un daudzbalsīga zvanu šķinda.
Flronda nama zāle bija ļaužu pilna. Pa lielākai daļai tur visi bija elfi, lai gan dažs labs viesis nepārprotami bija nācis no tālienes. Pats Elronds, kā ieradis, sēdēja gara galda galā lielā, uz paaugstinājuma novietotā krēslā, bet viņam līdzās pie vienas rokas — Glorfindels, pie otras — Gendalfs.
Frodo uz visiem trijiem vērās dziļā apbrīnā, jo Elrondu, kas apdziedāts tik daudzās teiksmās, savām acīm redzēja pirmoreiz, savukārt Glorfindels un pat Gendalfs, ko viņš it kā tik labi pazina, gluži vai izstaroja valdniecisku varu un pašcieņu.
Gendalfs augumā bija sīkāks par abiem pārējiem, taču burvja sniegbaltie mati, kuplā sudrabainā bārda un platie pleci vērta viņu līdzīgu viedam, senlaiku leģendās apdziedātam ķēniņam. Rievu izvagotajā sejā tumšās acis zem sirmajiem uzacu kumšķiem gailēja kā ogles, kas kuru katru mirkli draud uzliesmot gaišas un karstas.
Glorfindelam, slaikam un staltam, mati zvīļoja kā zelts, viņa apskaidrotais, daiļais un jauneklīgais vaigs bija bezbailīgs un priekpilns, acis mirdzēja spožas un vērīgas, balss skanēja dziedoša un glāsmaina, pieri apstaroja gudrība, un roka viņam bija droša un stingra.
Pār Elronda vaibstiem gadiem nebija varas — viņa seja bija vienlīdz mūžveca un jauna, lai gan tajā jautās bezgaldaudzas atmiņas, gan priekpilnas, gan skumjas. Viņa mati tumsnēja kā mijkrēslis, un tos rotāja sidraba vainags. Acis vērās pelēkas kā skaidrs novakars, un to dzīlēs mirdzēja itin kā zvaigžņu gaisma. Viņš šķita cēls un godājams kā gadu nastas saliekts ķēniņš, tomēr vienlaikus arī tik spirgts un možs kā rūdīts karotājs pašā speķu plaukumā — tāds bija Rivendellas valdnieks, vienlīdz varens gan elfu, gan cilvēku vidū.
Vidū pie galda, kur sienas klāja gobelēni, zem baldahīna stāvēja krēsls, un tajā sēdēja brinumdaiļa jaunava, kas it visā tik ļoti šķita Elrondam līdziniece, ka Frodo noprata — viņa pieder pie ķēniņu cilts. It kā jauna, tomēr ne gluži. Tumšajās bizēs no sirmuma nebija ne miņas, baltās rokas un skaidrie vaibsti staroja samtaini gludi, mirdzošajās acīs, tumšpelēkās kā nakts debesis, zvīļoja zvaigžņu gaisma, taču viņa sēdēja kā ķēniņiene, un viņas skatienā jautās dziļa viediba un izpratne, kāda nāk ar gadiem. Viņas matus sedza sudrabainu mežģīņu aube, izlikta sīkiem, dārgiem, spoži baltiem akmentiņiem, bet mīkstajam, pelēkajam tērpam nebija cita rotājuma kā vien sudrabā izausta lapu virtene.
Tā nu Frodo savām acīm skatīja to, ko bija redzējuši vien nedaudzi mirstīgie. Tā bija Arvena, Elronda meita, kas bija izslavēta kā zemes virsū no jauna atgriezusies Ludiēna, un viņa tika dēvēta par Undomiēlu, jo savai ciltij bija Vakarzvaigzne. Ilgi viņa bija kavējusies mātes mītnes zemē, Loriēnā viņpus kalniem, un tikai nesen atgriezusies Rivendellā, tēva namā. Bet viņas brāļi Elladans un Elroīrs.itin bieži aizklīda līdzi Pēddziņiem tālos klejojumos uz ziemeļiem, nespēdami aizmirst mātes mocības orku midzeņos.
Tādu daili iemiesotu Frodo nemūžam nebija nedz redzējis, nedz spējis iztēloties, turklāt pašam par milzu pārsteigumu un apmulsumu atskārta, ka viņam vieta paredzēta pie Elronda galda, visu šo diženo un pārpasaulīgi skaisto ļaužu pulkā. Krēsls gan bija īpaši pielāgots, un uz sēdekļa bija sakrauti vēl vairāki spilveni, tomēr viņš jutās tik sīciņš un niecīgs, še gaužām neiederīgs, bet neomulīgā jūtoņa drīz vien izgaisa. Pie galda valdīja prieks un līksmība, un te netrūka nekā, ar ko apklusināt rūcošo vēderu. Aizritēja labs laiciņš, iekams viņš atkal pavērās visapkārt un noskaidroja, kam īsti nosēdināts blakus.
Vispirms Frodo lūkoja saskatīt, kur palikuši draugi. Sems, izrādās, bija lugšus lūdzies, lai viņam ļauj pie galda apkalpot saimnieku, taču dabūja zināt, ka šoreiz pats būs goda viesis. Tur nu viņš sēdēja kopā ar Pinu un Meriju, netālu no paaugstinājuma, sāngalda galā. Nerimša gan nekur nebija manāms.
Frodo pie labās rokas sēdēja svarīga izskata rūķis, saposies krāšņās goda drānās. Bārda viņam bija ļoti kupla, sasukāta divās garās šķieznās, un tik spoži balta, ka teju saplūda ar sniegbalto krutežu. Ap vidu rūķim bija apjozta sudraba siksna, bet kaklā karājās ar dimantiem rotāta sudraba važa. Stājies mieloties, Frodo viņu uzlūkoja.
— Esi sveicināts un mīļi gaidīts! — Rūķis pagriezās viņam iepretim, tad piepeši izslējās stāvus un paklanījās. — Gloins. Gatavs pakalpot, — viņš stādījās priekšā un paklanījās vēl jo zemāk.
— Frodo Tuntaks. Gatavs pakalpot tev un visiem tavējiem, — Frodo pieklājīgi atsaucās, pārsteigts pietrūkdamies kājās un izgrūstīdams spilvenus. — Vai es nekļūdos? Tu patiesi esi tas pats Gloins, viens no Torina Ozolvairoga divpadsmit ceļabiedriem?
— Jānudien, — rūķis apstiprināja, sakārtodams spilvenus un palīdzēdams Frodo iekārtoties atpakaļ sēdekli. — Un nevaicāšu pretim, jo esmu jau dzirdējis, ka tu esi mūsu slavenā drauga Bilbo radagabals un viņa paša ieceltais mantinieks. Ļauj, lai apsveicu ar atlabšanu.
— Sirsnīgs paldies, — Frodo pateicās.
— Man nācis ausīs, ka tev nācies piedzīvot šo to dikti dīvainu, — Gloins turpināja. — Nevaru vien nobrīnīties, kas veselus četrus hobitus mudinājis doties tik garā ceļā. Kopš Bilbo laikiem ne par ko tādu neesmu dzirdējis. Bet varbūt tur nav ko degunu bāzt, ja reiz pat Elronds un Gendalfs par to ij runāt negrib.
— Manuprāt, par to patiesi runāt nevajadzētu — vismaz pagaidām, — Frodo pieklājīgi atteica, noprazdams, ka pat Elronda namā par Gredzenu diez vai der mēli kulstīt, turklāt šobrīd par to nepavisam negribējās domāt. — Taču arī es degtin degu ziņkārē par to, — viņš piebilda, — kas tik ietekmīgu rūķi dzinis šurp tālajā ceļā no paša Vientuļā kalna.
Gloins viņam uzmeta vērīgu skatu. — Ja reiz neesi par to dzirdējis, ari to laikam pagaidām apspriest nevajadzētu. Drīz vien, man domāt, Elronda kungs mūs visus saaicinās pulkā, un tad daudz kas noskaidrosies. Bet vai murns trūkst citu lietu,ko stāstīt? Tā nu viņi runājās, līdz maltīte bija galā, bet Frodo gan vairāk klausījās, nekā pats muti virināja, jo visi Dalienas jaunumi, ja neskaita Gredzenu, šķita tik sīki, tāli un nenozīmīgi, kad Gloins vēstīja par to, kas noticis Tukšaines ziemeļos. Frodo uzzināja, ka Grimbeorns Vecais, Beorna dēls, tagad ir stipras tautas valdnieks un viņa zemēs, kas plešas no Miglas kalniem līdz pat Drūmmežam, ne orki, ne vilki neiedrošinās ne kāju spert.
— Nudien, — Gloins klāstīja, — ja nebūtu Beorna ļaužu, ceļš no Klaidavas līdz Rivendellai jau sen būtu ciet. Viņiem drosmes netrūkst, un tikai tālab varam cerēt droši tikt pāri kalniem un Seklubraslam. Bet plēš par to deviņas ādas, — viņš nogrozīja galvu, — un uz rūķiem, tāpat kā vecais Beorns, arī joprojām skatās drusku greizi. Taču uz viņiem var paļauties, un mūslaikos tas vien ir daudz. Bet teju nekur citur mums starp cilvēkiem nav tik labu draugu kā Klaidavā. Barda pavalstnieki — tie nu ir krietni ļaudis. Viņiem par valdnieku ir Barda Strēlnieka mazdēls, Barda dēla Beina dēls Brands. Viņš ir dižs ķēniņš, kas nu valda pār zemēm, kas no Esgarotas tālu plešas uz dienvidiem un austrumiem.
— Un kā klājas jūsu pašu ļaudīm? — Frodo apvaicājās.
— Tad nāktos gari stāstīt — gan labi, gan slikti, — Gloins nopūtās. — Vairāk tomēr labi — pagaidām mums liktenis bijis vēlīgs, lai gan tumsu esam matījuši ari mēs. Ja patiesi vēlies dzirdēt, kas un kā, es labprāt izstāstīšu, bet runāšana te būs gara, tā ka saki, kolīdz vairs nav spēka klausīties! Ne velti mēdz teikt, ka rūķis mēli trin, tērgādams par savu tecīlu.
Un Gloins iegrima bezgalgarā stāstā par to, kas tikām noticis rūķu ķēniņvalstl. Viņš nevarēja vien nopriecāties, ka atradis tik pateicīgu un pieklājīgu klausītāju, jo Frodo itin nemaz nešķita garlaikojamies un necentās sarunu novirzīt sāņus, lai gan, jāatzīst, hobits visai drīz manāmi apjuka, nespēdams paturēt prātā tādu lēveni jaunu, nedzirdētu vārdu un vietu nosaukumu. Tomēr viņš priecājās dzirdēt, ka Dains aizvien vēl sēž Kalna ķēniņvalsts troni, tagad gan jau krietni gados (nupat iekāpis mūža divsimt piecdesmit pirmajā gadā), taču cienījams, godājams un pasakaini bagāts. No desmit ceļabiedriem, kas bija palikuši dzīvajos pēc Piecu karapulku kaujas, septiņi vēl aizvien bija sveiki un veseli: Dvalins, Gloins, Dorijs, Norijs, Bifurs,
Bofurs un Bomburs, kas tagad bija kļuvis tik resns, ka saviem speķiem nespēja aiztikt pat no guļamlāvas līdz galdam, tā ka turp viņu ikreiz dabūja stiept seši rūķu jaunuļi.
— Un kas notika ar Balinu, Oriju un Oinu? — Frodo vēlējās zināt.
Gloins sadrūma. — Nav zināms, — viņš nopūtās. — Teikšu vien, ka lielākoties tieši Balina dēļ es nolēmu mērot ceļu uz Rivendellu, lai šejieniešiem lūgtu kādu padomu. Bet šovakar par bēdu lietām nerunāsim!
Un rūķis uzņēma stāstu par savas tautas gaitām un darbiem — par to, ko viņi paveikuši Klaidavā un Kalna ķēniņvalstī. — Esam krietni pastrādājuši, — viņš pavēstīja, — tomēr kausēšanas, liešanas un kalšanas darbos ar tēviem mēroties nevaram, bet viņu amata noslēpumi pa lielākai daļai gājuši zudībā. Bruņas kaļam labas, arī zobeni iznāk asi, bet tādus bruņukreklus un asmeņus, kādus mUsējie gatavoja pirms pūķa uzbrukuma, izkalt vairs neprotam. Raktuvju darbos un būvniecībā — jā, tur gan esam spēruši varenu soli uz priekšu. Tev, Frodo, vajadzētu redzēt Klai- davu — kādi tur ūdensceļi, kādas strūklakas un baseini! Bruģēti ceļi — visvisādās krāsās! Un zāles, un zemzemes ielas ar velvēm un arkām, kas pāri galvai liecas kā koki, un terases, un torņi Kalna nogāzēs! Tad tu redzētu, ka neesam vis sēdējuši, rokas klēpi salikuši.
—Ja vien varēšu, noteikti visu aplūkošu, — Frodo nosolījās. — Bilbo nu gan brinitos, redzēdams, par ko pārvērtusies Smoga postaža!
Gloins pasmaidīja. — Tev Bilbo bija dikti pieaudzis pie sirds, ko?
— Bija gan, — Frodo piekrita. — Es daudz labprātāk vēl kaut reiziti satiktu viņu, kaut ari tālab paliktu neredzējis visus pasaules torņus un pilis.
Visbeidzot dzīres bija galā. Elronds un Arvena piecēlās, bet viesi viņiem sekoja noliktajā kārtībā. Durvis atvērās, visi izgāja cauri plašam gaitenim, vēl pa vairākām durvīm tālāk, līdz nonāca citā zālē, kur galdu gan nebija, toties plašā kamīnā, kam abās pusēs slējās grezni pīlāri, sprikstļja gaiša uguns.
Frodo pamanīja līdzās soļojam Gendalfu. — Tā ir Uguns zāle, — burvis pavēstīja. — Še dabūsiet dzirdēt daudzas dziesmas un teiksmas, ja vien spēsiet tik ilgi palikt nomodā. Bet parasti, ja vien namā nav kādi svētki vai svinības, te viss ir tukšs un kluss, tā ka šeit mēdz uzkavēties tie, kas vēlas mieru vai gremdēties domās. Kamīns te kuras augu gadu, bet citu gaismekļu nav gandrīz nekādu.
Kolīdz Elronds ienāca zālē un devās pie viņam sagatavotā sēdekļa, elfu muzikanti sāka spēlēt liegu melodiju. Telpa pamazām pildījās, un Frodo ar labpatiku noraudzījās tik daudzajās daiļajās sejās; tajās plaiksnīja kamīna zeltainās uguns atspī- dumi, rotādamies ari elfu gaišajos matos. Pēkšņi viņš turpat pie kamīna mutes pamanīja melnējām sīku stāvu, kas kluknēja uz soliņa, ar muguru atslējies pret pīlāru. Tam pie kājām, tieši uz grīdas, stāvēja kausiņš un pusēsta maizes doniņa. Pirmajā mirkli Frodo nosprieda, ka sēdētājs ir slims (ja Rivendellā vispār kas tāds bija iespējams) un nav jaudājis ierasties dzīrēs. Galva viņam itin kā snaudā bija zemu nosligusi uz krūtīm, un seju aizklāja apmetņa kroka.
Paspēris pāris soļu, Elronds nostājās sikaliņam līdzās. — Mosties nu, kundziņ! — viņš smaidīdams uzsauca un pamāja ar roku Frodo, aicinādams viņu panākties tuvāk. — Nu ir klāt tas bridis, ko tu, Frodo, tik ļoti esi gaidījis, — viņš teica. — Te nu būs tavs sen zudušais draugs.
Sēdētājs paslēja galvu un noraustīja uz leju apmetni.
— Bilbo! — Frodo iekliedzās piepešā atskārtā un metās viņam klāt.
— Sveiks, Frodo, puis! — Bilbo atsaucās. — Ak tad pēdīgi esi še! Es cerēju, ka tiksi.galā. Nu, nu! Tad visa šī dzirošana, kā dzirdēju, esot sarikota tev par godu? Vismaz izpriecājies no sirds?
— Un kālab tevis tur nebija? — Frodo sauca. — Un kālab es tevi satieku tikai tagad?
—Tālab, ka gulēji kā nosists. Es gan tevi apraudzlju. Katru mīļu dienu tupēju pie tavas gultas Semam blakus. Bet dzīres? Man tādas būšanas vairs diez ko nerūp. Un man ir citi darbi darāmi.
— Kādi tad?
— Sēžu, prātoju. Teju vienā laidā, un parasti tam labāku vietu par šo atrast grūti. Mosties? Nu gan! — viņš pablenza uz Elrondu ar baltu aci, un tur, cik nu Frodo varēja spriest, no miega nebija ne miņas. — Mosties! Es, Elronda kungs, nemaz nebiju iemidzis. Ja gribat zināt, jūs tur nodzīrojāties par daudz steidzīgi un mani iztraucējāt — dziesmu sacerēju vien tikko līdz pusei. Vienubrīd aizķēros pie dažām rindiņām un sāku tās prātā cilāt un grozīt, bet nu jau laikam tā ari vairs neizprātošu. Nupat jau te ies vaļā tāda dziedāšana, ka pēdīgā domiņa no prāta būs kā ar slotu aizslaucīta. Nāksies saukt palīgā manu draugu Dandanu. Kur tad šis ir?
Elronds smējās. — Uzmeklēsim, — viņš apsolīja. — Tad abi varēsit nolīst kādā kaktiņā un darbiņu paveikt, kā nākas, bet mēs noklausīsimies un novērtēsim, iekams līksmība vēl būs galā. — Ziņneši uz karstām pēdām tika aizsūtīti uzmeklēt Bilbo draugu, lai gan nevienam nebija ne jausmas, kur viņš pazudis un kālab netika ieradies pie dzīru galda.
Tikmēr Bilbo un Frodo nosēdās līdzās, klāt piesteidzās ari Sems un iekārtojās turpat netālu. Abi klusītiņām sarunājās, svētkus un mūziku visapkārt it kā nemaz nemanīdami. Bilbo nebija daudz ko stāstīt. Devies projām no Hobitonas, viņš aizklīdis pasaulē uz labu laimi — pa ceļu, pāri klajiem laukiem, kur nu deguns rādija, taču tas visu laiku sazin kā bija nemaldīgi rādījis uz Rivendellas pusi.
— Nonācu šeit bez īpašiem piedzīvojumiem, — viņš klāstīja, - tad drusku atpūtos un kopā ar rūķiem aizlaidos uz Klaidavu — pēdējoreiz paceļot. Vairs jau nekur nekātošu. Vecais Balins, rau, pagalam. Tad atgriezos še, un te nu es esmu. Noņēmos ar šo un to, papildināju savu grāmatu. Un, protams, esmu sacerējis pāris jaunu dziesmu. Elfi tās reizumis paskandē, bet, man rādās, vien tādēļ, lai sagādātu man prieku, jo Rivendellai tās tomēr nav gana labas. Un es klausos. Un prātoju. Laiks te itin kā nemaz nerit uz priekšu — ir un viss. Sevišķa vieta, nudien. Te satek visvisādas ziņas — no aizkalniem, no tālajiem dienvidiem, bet no Dalienas gan vien tādas nieka drusciņas. Par Gredzenu, skaidra lieta, esmu dzirdējis. Gendalfs jau te laiku pa laikam uzrodas. Man gan šis neko daudz nav stāstījis, un pēdējos pāris gados no viņa neko nevar ne ar knaiblēm izvilkt. Dandans — tas gan man šo to izpauda. Vai nav joki, ka mans gredzentiņš sacēlis šitādu traci? Un žēl, ka Gendalfs visu neizdibināja ātrāk. Es taču to mantiņu būtu atgādājis šurp jau sen un vienā mierā! Pāris reižu es te iedomājos, ka varbūt derētu aiztecēt uz Hobitonu tam pakaļ, bet vecums nav brālis, un viņi jau mani nemaz nelaistu, nu, Gendalfs ar Elrondu. Šie iedomājušies, ka Naidnieks pēc manis lūkoties lūkojas, sak, pamanījis mani klimstam pa klaju lauku, samīcīšot ka plāceni. Un Gendalfs saka: "Gredzens, Bilbo, ir aizgājis savu ceļu. Gan tev, gan visiem citiem būs labāk, ja tu vairs nerādīsies tam ne tuvumā." Vai nav ērmoti šitā runāt? īsti Gendalfa garā. Bet viņš solījās tevi pieskatīt, tālab es ļāvu, lai viss rit savu gaitu. Bet nevaru vien nopriecāties, ka redzu tevi sveiku un veselu. — Viņš apklusa un uzmeta Frodo bažīgu mirkli. — Tev tas ir līdzi? — viņš iečukstējās. — Nevaru, vai zini, nociesties… Tagad, kad tik daudz par to esmu dzirdējis… Man ļoti gribētos tam drusciņ uzmest skatu.
— Jā, tepat ir, — Frodo atteica, juzdams, ka sirdi iezogas savāda pretestība. — Izskatās tieši tāds pats kā senāk.
— Nu tad esi tik labs un parādi — tikai uz vienu mirklīti.
Ģērbdamies Frodo bija atklājis, ka ap kaklu apmestā važiņa,
kurā Gredzens bija uzvērts, nomainīta ar citu — smalku, bet izturīgu. Tagad viņš to lēnām izvilka laukā. Bilbo pastiepa roku, bet Frodo Gredzenu mudīgi parāva atpakaļ. Satraukts un pārsteigts viņš attapās, ka raugās nebūt ne uz Bilbo — starp abiem bija nogulusies itin kā tumša ēna, un cauri tai vidēja čokurā sarāvies, krunkains vecis ar alkatīgi spīdošām ačelēm, pretim snaikstldams kaulainus, kārus pirkstus. Uzmācās nevaldāma vēlme viņam iebelzt.
Mūzika un dziesmas piepeši it kā noslāpa, iestājās smags klusums. Bilbo viņu strauji uzlūkoja un pārvilka delnu pār acīm. — Nu cs saprotu, — viņš notejca. — Liec to projām! Piedod… Piedod, ka uzvēlu tev šo nastu, man no tiesas žēl. Vai dēkām patiesi nav gala? Laikam gan ne. Stāstu allaž nākas turpināt kādam citam. Laikam tur nekas nav līdzams. Varbūt man derētu mest mieru rakstīšanai un grāmatu pabeigt nemaz nav vērts? Bet tagad par to galvu nelauzīsim — parunāsim par īstiem jaunumiem! Stāsti nu, kas no jauna tur, Dalienā, — visu, visu!
* * *
Frodo noslēpa Gredzenu, un ēna pagaisa, nolīdusi tālā atmiņas kaktiņā. Visapkārt bija tikai Rivendellas gaismas un skaņas.
Bilbo atplauka un smējās laimīgs kā bērns. Frodo klāja vaļā visu, ko zināja (Sems gan piepalīdzēja un šo to ik pa reizei pielaboja), un viņš kāri klausījās itin visās, pat pašās sīkākajās ziņās no Dalienas, vienalga, vai stāsts bija par nocirstu kociņu vai par Hobitonas berneļu blēņu darbiem. Aizrāvušies ar visu četru apgabalu svaigāko ziņu iztirzāšanu, viņi nepamanīja klāt pienakam kādu viru tumšzaļās drānās. Tā viņš tur labu bridi stāvēja un smaidīdams noraudzījās uz sarunā iegrimušajiem hobitiem.
Piepeši Bilbo pacēla galvu un iesaucās: — Are, Dandans! Tad nu beidzot esi klāt!
—Nerimša! — Frodo izbrīnījās. — Tev nu gan ir daudz vārdu!
— Nerimša? Tādu gan es vēl nebiju dzirdējis. — Bilbo ieplēta acis. — Kāpēc tu viņu šitā apsaukā?
— Tā mani dēvē Virpili, — Nerimša smējās, — un ar tādu vārdu es viņam tiku stādīts priekšā.
— Un kāpēc tu viņu sauc par Dandanu?
— Tāpēc, ka viņš ir no dandaniem, — Bilbo paskaidroja. — Tā nu viņu mēdz dēvēt šeit. Man gan likās, ka tik daudz tu no elfu mēles saproti — viņi par dandaniem sauc Aizrietu ļaudis, nūme- norus. Bet lai nu valodas stundas pagaida! — Viņš pievērsās Nerimšam: — Kur tad tu, draugs, biji pazudis? Kālab nebiji dzīrēs? Ķēniņmeita Arvena gan tur bija.
Nerimša viņu nopietni uzlūkoja. — Zinu. Bet nejau vienmēr ir gana laika līksmībai un priekiem. Elladans un Elroīrs atgriezušies no Tukšaines neskartajiem nostūriem ar ziņām, ko vēlējos nekavējoties dzirdēt.
— Labi, labi, mīļais, — Bilbo atsvieda, — bet tagad, kad nu esi viņus uzklausījis, vai tev atrastos kāds brītiņš ari man? Tev jānāk man talkā, un šito nedrīkst atlikt. Elronds noteica, ka manai dziesmai jābūt gatavai vēl šovakar, bet es tur netieku ne no vietas. Nomuksim nu kādā stūrītī un savedlsim to kārtībā!
Nerimša pasmaidīja. — Ejam! Paklausīsimies, ko esi savār- smojis.
Kādu bridi Frodo sēdēja viens pats, jo Sems bija iesnaudies. Ap sirdi viņam sametās vientulīgi un skumīgi, kaut ari visapkārt ļaužu bija ka biezs. Bet tuvākie elfi bija apklusuši, klausīdamies balsis un mūzikas skaņās, un ne par ko citu nelikās ne zinis. Ari Frodo ieklausījās.
Iesākumā viņš tikai ļāvās elfu melodijām un vārdu pludu mam, kas tūliņ savaldzināja ikvienu, kas gana vērīgi ieklausījās, lai ari neko Īsti nesaprazdams. Vārdi pamazām savērpās itin kā taustāmi, acu priekšā uzburdami tālas zemes un mirdzošas ainavas, kādas Frodo pat sapņos nebija radījušās, un kamīna uguns apgaismotā zāle izkusa zeltainā miglā, kas gūlās pāri putās sakultām jūrām — tās nopūzdamās skalojās tur, kur šai pasaulei bija gals un mala. Tad burviba pārauga Īstā sapni, un pāri plūda bezgalīga zelta un sudraba straume — prātam neaptveramas bagātības brāzās un gāzās pāri, līdz vairs nebija vietas, un Frodo grimtin grima mirdzošajā smagumā, līdz ieslīga miega valstības dzīlēs.
Tur viņš ilgi klīda sapnī, ko caurstrāvoja mūzika, kas skanēja un lija kā strauts, līdz piepeši pārtapa dziesmas vārdos. Izklausījās pēc Bilbo balss — itin kā viņš skandētu vārsmas. Iesākumā plūzdama vāra un neskaidra, dziesma pamazām pieņēmās spēkā un dzidrumā.
— Sen Earendils dzīvoja Arvernienas silā, Kad dižu kuģi uzcirta No priedēm Nimbredilā: Tam buras vienā sidrabā, Tam lākturi no zelta, Tam gaita gulbja cēlumā Un gunis mastos celtas. , i Viņš senķeniņu dižbruņās Un važu kreklā dārgā Tad ģērbās. Rūnām izrakstīts Bij vairogs, lai tas sargā. Un loks bij grebts no pūka nagiem, Bet bultas — melnā kokā, Bij bruņcepure sidrabragiem, Un zobens drošā rokā, Un vara bultu maks mirdz spožs, Un plīvo ērgļa spalvas; Pie krūtīm zaļi spulgojošs Tam smaragds — krāšņa balva.
Un, jūrā izbraucis, viņš projām Uz ziemeļpusi stūrē, Līdz apmāts pāri aizburā Šaisaules malai, jūrās, Kur mirstīgajiem ceļa nav, Kur aukstums, tumsa klusa, Kur viss sen salts un miris jau, Kur salda nāves dusa. Tā F.arendils ilgi klīda Pa pasauli, kur nav nekā, Un velti meklēja skats krastu Vai gaismekliti tuvumā. Un pāri pūta naida vēji, Kas kuģi viļņos putainos Ar joni dzina tālāk spēji — Arvienu dziļāk austrumos.
Tur Elvīne to uzmeklēja, Kā putns laizdamās Un starodama melnā vējā Kā zvaigzne akas dziļumā. Un Silmarillu, viņas dotu, Pie bruņcepures sidrabspožās Earendils kā zvaigžņu rotu Tad pielika un roku drošu Viņš stūri pagrieza. Un nāca No citpasaules, aizviņjūras, No Tarmenelas vētra — šņāca Tā neganta un brīva burās. Vējš kuģi sagrāba un rāva Ar spēku pāri ūdeņiem, Kas paguruši beidzot ļāva Tam slīdēt prom uz vakariem.
Caur nakti mūžīgo viņš brāzās Pār melniem viļņiem krācošiem, Kas kopš sendienām smagi gāzās Pār kalniem, dzīlēs apraktiem, Lidz ierauga viņš pērļu krastu
Pie apvāršņa, kur tumsai mala —
Ar liegu dziesmu neparastu
Tur jūra uzbur putu čalu;
Tur zeltā mirdzošs slienas cels.
Dižs kalns. Tur tumsa krīt,
Tur Valinora spīd, bet vēl
Daudz tālāk Eldamara vīd.
Un, izniris no tumsas skavām,
Earendils sveiks nonāca
Līdz elfu zaļām kalnu pļavām,
Kur gaisā gaisma dzirkstīja
Bezgala svaiga, spirdzinoša;
Kur Ilmarīnam viņpusē
Tumst Spulgezers, bet krastā drošas
Mirdz Tīrionas ugunis.
Tur Earendils veldzējās
No grūtām gaitām elfu dziesmās,
Tur zelta liru skaņas lējās
Un viedas seno laiku teiksmas.
Un apvilkās viņš elfu kārtu
Tik sniegbalto, un septiņus
Tad lākturīšus elfi vārtos
Tam iededza, jo viesis kluss
Bij kuģojis caur Kalasīru,
Caur saltu, tālu aizsauli.
Bet elfu troni cēlā, tīrā
Sēž mūžība un ķēniņi.
Un cilvēku un elfu cilts
Tad runāja, un dzirdēja
To jūra, debess, akmens, smilts
Un brīnījās. Un klusēja.
Un elfi jaunu kuģi lēja
No mitrila un kristāla,
Tam augstu sudrabmastu slēja.
Bet buru mastā nebija,
Un arī airu kuģim trūka —
Vien Silmarills kā lākturis
Mirdz pašā priekšā cirstā lūkā,
Un mastā gaišās ugunīs
Deg karogs balts,
ko Elbereta Tur aizdedza.
Un viesim tika
Vēl spārnu pāris — ķēniņiene
Tā mūžam klejot viņam lika.
Pār pļavām, kas tur smaržās zēla.
Kur sidrabojās strūklakas,
Earendilu spārni cēla,
Pār kalniem, kas tur grēdojās,
Aizvienu prom no aizviņsaules,
Aizvienu vēl uz māju pusi,
Aizvienu augstāk turp, kur debess
Tumst, zvaigznēm piebirusi, klusi;
Aizvienu tālāk, līdz pret ritu
Viņš iedegās pie apvāršņa
Kā tāla liesma, nepazīta
Še ziemeļos, kur puskrēsla.
Tā Viduszemei pāri laidās
Earendils un dzirdēja,
Kā lejā ļaudis raud un zūdās,
Jo pasaulei bij nestunda.
Bet viņam, kamēr mēness stīgo,
Bij jātiek garām Auseklim,
Kur lidz ar zvaigznēm nemirstīgām
Viņš klīst vēl šodien. Debesīm
Viņš sargs un lāpnesis — tur modri
Viņš gaišu guni nakti dedz, Un
Aiz rietos tad numenori
Sveic skaidro zvaigzni, kad to redz.
Dziedāšana mitējās. Frodo atvēra acis un ieraudzīja Bilbo sēžam uz soliņa — visapkārt lokā bija sastājušies elfi, kas smējās un plaukšķināja rokas.
— Tagad derētu noklausīties vēlreiz, — kāds no viņiem ieteicās. Bilbo piecēlās un paklanījās. — Jūtos glaimots, Lindir, bet diez vai man pietiks spēka.
— Tev? Nu gan! — elfi smiedamies izsaucās cits caur citu. — Kurš gan nezina, ka savas vārsmas tu esi gatavs skandēt ne- paguris! Bet pēc vienas vienīgas reizes mēs diez vai spēsim atbildēt uz tavu jautājumu.
— Ko? — Bilbo ieplēta acis. — Vai patiesi nevarat noteikt, kuri panti bija manējie un kur piepalīdzējis Dandans?
— Abi esat mirstīgie, tā ka atšķirību nav viegli uztaustīt, — Lindirs aizrādīja.
— Muļķības! — Bilbo nošņāca. — Ja reiz tu nespēj atšķirt cilvēku no hobita, gudrības tev mazāk, nekā biju iedomājies. Kā var zirņus ar āboliem bērt vienā maisā?!
—Var jau būt. Skaidrs, ka viena aita otru redz pavisam citādu, — Lindirs smējās. — Un to pašu var teikt arī par ganiem. Bet mēs ar mirstīgo tautu pētniecību nenoņemamies. Mums ir citi darbi darāmi.
— Es ar tevi strīdēties neiešu, — Bilbo padevās. — Man pēc visas šitās dziedāšanas un spēlēšanas miegs nāk. Ja nu kārojas, sēdiet vien un lauziet galvu, cik uziet.
Viņš panācās tuvāk Frodo. — Tā, tas nu ir galā, — viņš paklusām teica. — Veicās labāk, nekā cerēju. Atkārtot visu no sākuma viņi nemaz tik bieži nav lūguši. Un tu? Uzminēji?
— Labāk ij nemēģināšu, — Frodo smaidīdams sacīja.
— Un pareizi darīsi. Taisnību sakot, visi panti bija manējie. Aragorns tikai uzstāja, lai iepinu kādu zaļakmeni. Itin kā tas būtu ļoti no svara. Ej nu sazini — kālab. Viens gan bija skaidrs — viņaprāt, esmu sists ar lepnību. Ja, viņš saka, man ir gana liela dūša, lai Elronda namā vārsmotu par Earendilu, lai es to darot uz savu galvu. Un laikam tiesa vien bija.
— Nezinu gan, — Frodo novilka. — Man likās, ka dziesma te kaut kā iederas, lai gan nemācēšu izskaidrot — kāpēc. Sākumā biju pa pusei iesnaudies, un dziesma itin kā iztinās no sapņa, kas man grozījās pa galvu. Vārdos es tā pa īstam ieklausījos tikai uz beigām.
— Tā patiesi ir — te grūti noturēt acis vaļā, kamēr neesi pa īstam apradis, — Bilbo piekrita. — Man rādās, hobits nemaz nevar iedzīvoties tāda kārē pēc mūzikas, dziesmām un teiksmām. ElFi tak to visu tīri riekšām ēd kā negaušas un priecājas vēl vairāk nekā par īstu maltīti. Tik drīz vēl vis nerimsies. Varbūt nomuksim kādā klusākā kaktiņā un pamēļosim? Ko teiksi?
—Vai tad drīkst? — Frodo ievaicājās.
—Skaidra lieta. Svētki jau nav nekāds darbs. Kad gribi — nāc, kad gribi — ej, ja vien nesacel jezgu.
Abi klusiņām pakāpās dziļāk sienmales ēnā un lavījās uz durvju pusi. Sems palika saldi snaužam, miegā smaidīdams. Frodo no sirds vēlējās pakavēties Bilbo sabiedrībā, tomēr pie Uguns zāles durvīm viņam krūtis drusciņ tā kā iedzēla nožēla. Kolīdz viņš spēra kāju uz sliekšņa, iedziedājās skaidra, glās- maina balss:
— A Elbereth Gilthoniel, silivren penna miriel o menel aglar cienath! Na-chaered palan-diriel o galadhremmin ennorath, Fanuilos, le linnathon nef aear, si nef aearon!
Frodo apstājās un atskatījās. Elronds sēdēja savā krēslā, un kamīna uguns atspīdumi rotājās uz viņa sejas kā vasaras saule koku zaros. Līdzās sēdēja ķēniņmeita Arvena. Un, tu brīnums, ķēniņmeitai blakus stāvēja Aragorns, tumšzaļo apmetni atsviedis vaļā. Zem tā vidēja itin kā elfu bruņukrekls ar mirdzošu zvaigzni uz krūtīm. Abi sarunājās, bet piepeši Frodo šķita, ka Arvena paveras šurp, un viņas starojošais skatiens iedzēla hobitam tieši sirdi.
Viņš stāvēja kā apburts, kamēr liegās elfu dziesmas vārdi krita un skanēja gluži kā skaidri, mirdzoši dārgakmeņi. — Dziesma Elberetai, — Bilbo sacīja. — Šovakar viņi to un vēl daudzas citas Svētlaimīgo valstības dziesmas skandinās nerimuši. Iesim nu!
Un viņš aizveda Frodo uz savu mazo istabu, kur pa logu pavērās skats uz dienvidiem, kur zaļoja dārzi, bet tālāk pletās Bruīnas ieleja. Tā nu viņi tur sēdēja labu laiciņu, vērdamies spožajās zvaigznēs, kas staroja pār mežainajām nogāzēm, un klusiņām sarunājās. Tālās Dalienas sīkos jaunumiņus viņi vairs neapsprieda, arī par tumsu un briesmām visapkārt neminēja ne vārda, bet runājās par daili, ko bija redzējuši plašajā pasaulē: par elfiem, zvaigznēm, kokiem un maigas, rudenīgas gaismas pielietiem mežiem.
Pēdīgi atskanēja klauvējiens. — Atvainošanu, — Sems pabāza galvu durvju šķirbā, — gribēju vien apvaicāties, vai jumsim ko nevajag.
— Pats atvaino, Sem Ekušek, — Bilbo atsaucās. — Vai tik negribi likt manīt, ka tavam saimniekam jādodas pie miera?
—Areče, dzirdēju, ka rīt agri būšot sazin kāda apspriede, un viņš tak tik šodien uzslējās kājās.
— Tiesa gan, Sem, — Bilbo iesmējās. — Teci vien un saki Gendalfarn, ka viņš jau ir gultā. Labu nakti, Frodo! Dieniņ manu, es tā priecājos tevi atkal reiz satikt! Tā Īsti labi izrunāties, es teikšu, var vien ar hobitiem. Palieku pavisam vecs, un kas to lai zina, vai maz pieredzēšu tās nodaļas, ko mūsu stāstā lemts ierakstīt tev. Labu nakti! Es gan vēl laikam izmetīšu kādu līkumu pa dārziem un pavēršos Elberetas zvaigznēs. Dusi nu saldi!