Nākamajā rītā Frodo pamodās agri, labi izgulējies un spirgts, un nosprieda izmest loku pa terasēm, no kurienes pavērās skats uz dziļi lejā mutuļojošo Brulnu. Virs tālīnajiem kalniem cēlās nespodra, remdena saules ripa, ar stariem šķērēdama sudrabaino dūmaku, nodzeltējušajās lapās mirdzinājās rasas lāses, un ik sīkākais krūmiņš tīstījās vizuļojošos zirnekļu timekļos. Sems soļoja blakus, nerunādams ne vārda, tikai vilka nāsīs gaisu un ik pa brīdim aizgrābts uzlūkoja dižos kalnus austrumos. Augstajās smailēs baltoja sniegs.
Aiz taciņas likuma viņi uzgāja Gendalfu un Bilbo — tie abi sēdēja uz akmenī cirsta soliņa, dziļi iegrimuši sarunā. — Sveiki, labrīt! — Bilbo uzsauca. — Vai esi gatavs lielajai apspriedei, Frodo?
— Esmu gatavs uz visu, — Frodo atteica. — Lai gan visvairāk man šodien gribētos izlocīt kājas un izpētīt ieleju — aizkātot, rau, turp, kur tas priežu sils. — Viņš norādīja uz Rivendellas ziemeļpuses nogāzēm.
— Varbūt vēlāk, — teica Gendalfs. — Bet pagaidām neko nevar zināt. Šodien vēl tik daudz kas runājams un lemjams.
Pēkšņi un dzidri iešķindējās zvans. — Tas aicina uz Elronda sanāksmi! — izsaucās Gendalfs. — Steigsimies nu! Tur jābūt gan tev, gan Bilbo.
Frodo un Bilbo pa līkumoto taciņu nadzīgi metās nopakaļ burvim, kas devās iekšā namā, bet visiem nopakaļ neaicināts un tobrīd visu piemirsts cilpoja Sems.
Gendalfs aizveda hobitus līdz lievenim, kur viņvakar Frodo bija uzgājis savus draugus. Tagad visu ieleju apmirdzēja rudens rīta saules gaisma. Krāčainajā upē, putās kuldamies, mutuļoja un guldzēja ūdens. Viteroja putni, un pār zemi gūlās dziļš miers. Bīstamais ceļojums un runas par tumsu, kas pasaulē pieņemas spēkā, Frodo šobrīd šķita vien atmiņas par kādu murgainu sapni, taču sejas, kas viņam gaidoši vērās pretim, bija pagalam nopietnas.
Tur bija Elronds, un viņam līdzās klusēdami sēdēja arī Glorfindels un Gloins, bet stūri savrup bija iekārtojies Nerimša, atkal apvilcies vecās Pēddziņa drānas. Nosēdinājis Frodo sev blakus, Elronds uzrunāja visus sanākušos:
— Lūk, draugi, tas nu ir hobits Frodo, Drogo dēls. Neradīsim daudz tādu, kas būtu gājuši cauri tik lielām briesmām vai pildījuši vēl svarīgāku pienākumu.
Tad, pa kārtai uz katru norādīdams, viņš nosauca vārdā tos, ko Frodo vēl nepazina. Gloinam pie labās rokas sēdēja kāds gados jaunāks rūķis, viņa dēls Gimlins. Elfu pulkā bez Glorfin- dela bija vēl citi Elronda nama padomnieki — pats galvenais bija Frestors, bet viņam lidzās sēdēja Galdors, kas Sirdana Burdara uzdevumā še bija ieradies no Sirmostām. Starp viņiem bija vēl kāds savāds elfs — ziņnesis, vārdā Legolass, Ziemeļu Drūmmeža elfu ķēniņa Tranduīla dēls. Un mazliet nostāk no pārējiem sēdēja liela auguma vīrs ar skaistu, cildenu seju, tumšiem matiem un pelēkām acīm, kas zibsnīja lepnas un bargas.
Vīram mugurā bija apmetnis un kājās — zābaki, it kā viņš nule būtu izkāpis no segliem, un patiesi — drānas gan bija krāšņas, un apmetnis apšūts ar kažokādām, tomēr nošķiests ar ceļa dubļiem. Ap kaklu viņam bija rota ar baltu akmeni, mati cirto- jās lidz pleciem, un pie joslas viņš nēsāja lielu, ar sudrabu apkaltu ragu, kas tagad gulēja, nolikts klēpī. Viņš, manāmi pārsteigts, lūkojās uz Bilbo un Frodo.
— Un šis, — Elronds uzrunāja Gendalfu, — ir Boromirs no dienvidiem. Ieradās līdz ar ausmu — padomu taujāt. Aicināju
viņu šurp, jo te viņš uz saviem jautājumiem radis atbildes.
* * *
Visu, kas Sanāksmē tika runāts un spriests, še nav vajadzības pārstāstīt. Daudz tika klāstīts par to, kas noticis ārpasaulē, sevišķi dienvidos, un plašajās zemēs austrumos, viņpus kalniem. Frodo par to jau šo to bija dzirdējis, tomēr no Gloina stāsta uzzināja daudz jauna un rūķa vārdos ieklausījās ļoti vērīgi. Izrādījās, ka pašu roku sastrādātajā greznībā Vientuļā kalna rūķi nepavisam nemit ar mierīgu un vieglu sirdi.
— Nu jau kur tie gadi, kopš mūsējie sāka manīt, ka nav īsti lāgā, — Gloins stāstīja. Iesākumā nesapratām, kas un kā. Sākās čukstus runas, sak, esam iespundējušies šaurībā un plašākā pasaulē varētu uziet arī lielāku pārticību un greznību. Viens otrs pieminēja Moriju, mūsu tēvu diženo būvi, kas mūsu mēlē pazīstama kā Kazadūma, un paziņoja, ka nu pēdīgi esam gana stipri un skaitā daudz, lai atgrieztos turp.
Gloins nopūtās. — Ai, Morija, Morija! Ziemeļzemes brīnums! Tur mēs ierakāmies pārāk dziļi un pamodinājām bezvārda šausmas. Kopš Durīna bērni no turienes aizbēga, aizritējis ilgs laiks, un plašās zāles stāv tukšas un klusas. Bet nu mēs atkal tās piesaucām ar ilgošanos, tomēr ari baiļodamies, jo neskaitāmās paaudzēs pār Kazadūmas slieksni nav iedrošinājies kāju spert neviens rūķis, vien Trors, un viņš pazuda bez miņas. Tā nu Ba- lins pēdīgi čukstus ņēma par pilnu un izlēma doties turp. Dains gan atvēli deva nelabprāt, bet Balins, paņēmis lidzi Oriju, Oinu un vēl krietnu pulku, aizgāja projām uz dienvidiem. Tas bija pirms gadiem trīsdesmit. Kādu laiku saņēmām vēstis, un tās rādījās labas: Balins ziņoja, ka viņi esot ietikuši Morijā un tur uzsākuši varenus darbus. Pēc tam iestājās klusums, un par to, kas lēcies, mēs tā ari neuzzinājām. Tad, pirms kāda gada, pie Daina ieradās ziņnesis, tikai ne jau no Morijas. No Mordoras. Atauļoja melnā nakti un lika, lai Dains iznākot pie vārtiem. Saka — pavēlnieks Saurons Lielais vēloties noslēgt draudzību. Par to atdošot gredzenus — tos senos. Un nerimis prašņāja par hobitiem — kas tie tādi, kur dzīvo. "Jo Sauronam ir zināms," šis saka, "vienu tādu tu reiz esot pazinis." Samanījis ko nelāgu, Dains acumirklī neko neatbildēja. Un tad ziņnesis ierunājās klusāk, itin kā raudzīdams balsi darit mīlīgāku: "Par nieka ķīlu, kas apliecinātu tavu draudzību, Saurons prasa, lai tu uzmeklē šo zagli," tieši tā viņš teica, "un ar labu vai ļaunu dabū gredzentiņu, nevērtīgu grabuli, ko viņš reiz piesavinājās. Saurons prasa tiro sīkumu, kas apliecinātu tavu labo gribu. Ja to izdarisi, saņemsi atpakaļ trīs rūķu senķēniņu gredzenus, un Morijas valstība būs tava līdz laika galam. Ja izdibināsi ko par zagli, teiksim, vai viņš vēl dzīvs un kur atrodams, tiksi bagātīgi atalgots, un Pavēlnieks būs tev draugs uz mūžu. Ja atteiksies, neko labu gan negaidi. Atsakies?" Nu jau ziņnesis šņāca kā čūska, tā ka visiem, kas to dzirdēja, šermuļi nobira pār muguru, bet Dains atteica: "Neteikšu nejā, ne nē. Man jāapdomā gan tavi vārdi, gan tas, kas aiz tiem slēpjas." "Domā. Apdomā labi," tā melnais, "tikai laika tev nav daudz." "Domāšanai es tērēju pats savu laiku," Dains izmet. "Tikai pagaidām," ziņnesis atsaka un aizjāj tumsā. Kopš tās nakts mūsu vadoņiem sirds palika pavisam smaga. Pat ja ziņneša balss nebūtu skanējusi tik baigi, tik un tā būtu skaidrs, ka viņa vārdos slēpjas gan draudi, gan viltus, jo mums jau bija zināms, ka vara, kas pārņēmusi Mordoru, nav nekur pagaisusi, un kopš senlaikiem tā allaž bija izrādījusies nodevīga. Vēl divas reizes ziņnesis atgriezās un abas reizes aizjāja, atbildi nesaņēmis. Trešā un pēdējā reize, tā viņš pieteica, būšot drīz — gads vēl nebūšot galā. Un tā nu Dains pēdīgi mani sūtīja pie Bilbo ar brīdinājumu, ka viņu meklē Naidnieks, un, ja iznāk, lai izdibinu, kālab viņš iekārojis šo gredzenu, šo nevērtīgo grabuli. Tāpat mums itin vajadzīgs Elronda padoms. Jo tumsa biezē un mācas virsū. Noskaidrojās, ka ziņneši bijuši arī pie ķēniņa Branda Klaidavā un viņš ir sabijies. Kaut nu nesadomātu ar Naidnieku brāļoties! Pie Klaidavas austrumu robežām jau velkas karapulki. Ja nedosim jāvārdu, Naidnieks var savējos sūtīt pret ķēniņu Brandu un pret Dainu tāpat.
— Tu esi labi darījis, ka nāci šurp, — sacīja Elronds. — Tas, ko šodien te dzirdēsi, palīdzēs tev izprast Naidnieka nolūkus. Darīt jūs še neko nespējat, varat vien turēties pretim, cerēdami uz labu vai ļaunu. Taču jūs neesat vieni. Gan tu sapratīsi, ka jūsu bēda ir vien daļa no visas rietumpasaules nelaimes. Gredzens! Ko lai mēs iesākam ar to Gredzenu, ar šo nevērtīgo grabuli, ar šo nieciņu, ko Saurons iekārojis untuma pēc? Tas ir liktenis, kas mums piepildāms. Tieši tālab jūs visi esat saaicināti manā namā. Es saku "saaicināti", lai gan nevienu neesmu aicinājis ierasties še no tik tālām, svešām zemēm. Esat sanākuši vienkopus un satikušies vienā stundā, un pirmajā mirklī šķiet, ka tā vien sagadījies. Tomēr tā vis nav. Labāk der paļauties uz to, ka viss ir tā iekārtots, lai tieši mums, kas te sēžam, un nevienam citam nāktos rast izeju no nelaimes, kas piemeklējusi mūsu pasauli.
Tālab celsim gaismā to, kas līdz šai dienai bijis zināms vien nedaudziem. Un pirmām kārtām, lai visi izprastu, kas tā īsti par nelaimi, stāstīšu par Gredzenu — no paša sākuma līdz šai baltai dienai. Sākšu es, bet pabeigs droši vien vēl citi.
Un visi klausījās, kamēr Elronds dzidri un dziedoši vēstīja par Sauronu, par Varas gredzeniem un to, kā tie tika izkalti sensenos laikos, pasaules Otrajā laikmetā. Dažam labam stāsts pa daļai jau bija zināms, tomēr pilnībā to nebija dzirdējis neviens, un daudziem sejā iezagās bailes un apbrīna, kad Elronds runāja par Eregionas elfu kalējiem, viņu draudzību ar Morijas iemītniekiem un neremdināmajām zinību alkām, kas Sauronam ļāva viņus ievilināt tīklos. Jo tolaik viņš vēl nebija cēlies kā Naidnieks un pretspēks, tāpēc elfi pieņēma viņa piedāvāto palīdzību un vareni iepratās amatā, bet Saurons tikmēr izdibināja visus viņu noslēpumus un Uguns kalnā nodevīgi un paslepen izkala Lielvaras gredzenu, kam būtu pakļauti visi pārējie. Taču Selebrimbors atminēja viņa nodomu un noslēpa trijus paša kaltos Gredzenus, tad uzliesmoja karš, zeme palika guļam izpostīta un tukša, un Morijas vārti aizdarījās.
Un stāsts vērpās tālāk, cauri gadu gadiem, sekodams Gredzenam pa pēdām, taču šeit to visu neizklāstīsim, jo tas jau minēts cituviet, ari paša Elronda grāmatās. Un stāsts ir garš, pilns ar diženiem un baisiem notikumiem, un Elronds gan runāja īsi, tomēr tikmēr saule uzkāpa debesīs, un rīts jau bija galā, kad viņš pēdīgi apklusa.
Stāsts vēstīja par Nūmenoru, tās slavas laikiem un norietu, par to, kā cilvēku ķēniņi no jūras dzīlēm uz vētras spārniem atgriezās Viduszemē. Tad Elendils Augstais un viņa varenie dēli Isildurs un Anarions kļuva par dižiem valdniekiem, Arnorā nodibināja Ziemeļvalsti, bet Gondorā, augšpus Anduīnas ietekas, — Dienvidvalsti. Bet viņiem uzbruka Mordoras Saurons, un nūme- nori noslēdza cilvēku Pēdējo līgu ar elfiem, un Amorā sapulcējās Gilgelada un Elendila spēki.
Te Elronds uz brītiņu apklusa un nopūtās. — Es labi atminos viņu krāšņos karogus, — viņš teica. — Tie man atsauca prātā Sendienu slavu un Belerianda pulkus, kur vienkopus bija saaicināti tik daudzi diži ķēniņdēli un karavadoņi. Tomēr laikam gan spēka, gan diženlbas bija par maz, jo pēc tam, kad Tango rodrima krita, elfi nosprieda, ka ļaunumam pienācis gals uz visiem laikiem, taču rūgti maldījās.
— Atminies? — Frodo pārsteigumā izteica skaļi, ko domāja.
— Bet man likās, — viņš samulsa, pamanījis Elronda skatienu,
— man tā kā prātā, ka Gilgelads gāja boja sensenos laikos.
— Tiesa. — Elronds drūmi pamāja. — Bet es atminos vēl jo dziļāku senatni. Mans tēvs bija Earendils, dzimis Gondolīnā, pirms tā krita. Un māte — Elvlne, Diora meita, Doriatas Ludiēnas mazmeita. Esmu pieredzējis trīs Rietumu laikmetus un daudzas sakāves, un daudzas veltīgas uzvaras. Es biju Gilgelada vēstnesis un viņa karakalps. Cīnījos Dagorladas kaujā pie Mordoras Melnajiem vārtiem, kur mēs guvām virsroku, jo Gilgelada šķēpam un Elendila zobenam, Aiglosam un Narsilam, neviens nespēja pretim turēties. Es kāvos pēdējās cīņās Orodruīna nogāzēs, kur mira Gilgelads un krita Elendils, un Narsils pārlūza uz pusēm, tomēr Saurons tika gāzts, Isildurs ar Narsila atlūzu nocirta viņam pirkstu ar visu Gredzenu un paņēma to pats.
Te iejaucās svešinieks Boromirs. — Tad redz, kā! — viņš iesaucās. — Dienvidos, ja kāds to maz zinājis, jau sen aizmirsis! Man ir nācies dzirdēt par Naidnieka Lielvaras gredzenu, bet pie mums stāsta, ka tas pagaisis no zemes virsas vēl viņa pirmajā valdīšanas laikā. Tātad to pievāca Isildurs? Nu, tu brīnums!
— Diemžēl jā, — Elronds apstiprināja. — Gredzenu paņēma Isildurs un rīkojās pagalam nepareizi. Viņam vajadzēja to iesviest turpat, Orodruīna liesmās, no kurām Gredzens bija nācis. Taču teju neviens nemanīja, ko viņš izdarīja. Pēdējā cīņā viņš tēvam stāvēja blakus pavisam viens, un līdzās Gilgeladam — tikai mēs ar Sirdanu. Bet Isildurs tik un tā nebūtu mūs uzklausījis. "Šo es paturēšu par piemiņu no tēva un brāļa," viņš paziņoja un, mums padomu ij neprasīdams, apņēmās Gredzenu glabāt. Taču drīz vien Gredzens viņu nodeva un aizrāva nāvē, kā vēstīts leģenda par Ziemeļu Isildura bojāeju. Lai gan nāve varbūt še bija īsta likteņa dāvana — varēja būt daudz ļaunāk. Šī vēsts nonāca vien līdz Ziemeļiem un tikai nedaudziem ausis. Nav nekāds brīnums, Boromir, ka tu neko tādu neesi dzirdējis. No Skalbjupļavām, kur Isildurs gāja bojā, pēc ilgiem klejojumiem pāri kalniem atpakaļ atgriezās tikai trīs vīri. Viens bija Isildura ieroču nesējs Otars. Viņš līdzi nesa Elendila zobena atlūzas un tās nogādāja Valan- dilām, Isildura mantiniekam, kas bija vēl gluži zēns un atvests šurp, uz Rivendellu. Bet Narsils bija pārlūzis, tā gaisma — izdzisusi un no jauna vēl nav iedegta. Vai Pēdējās līgas uzvara bija veltīga? Ne gluži, tomēr mērķis tā arī palika neīstenots. Saurons tika savaldīts, taču ne sakauts. Viņa Gredzens nozuda, taču netika iznicināts. Tumsas tornis tika nopostīts, taču tā pamati palika neskarti, jo bija uzslieti ar Gredzena spēku, tā ka nebūs sagraujami, kamēr vien pastāvēs pats Gredzens. Šajā karā krita daudzi elfi un daudzi diženi cilvēki, un daudzi no viņiem man bija draugi. Anarions zaudēja dzīvību, Isildurs ari, vairs nebija ne Gilgelada, ne Elendila. Nekad vairs nebūs ari tādas savienības starp elfiem un cilvēkiem, jo cilvēki skaitā vairojas, Pirmdzimtie — iet mazumā un abas ciltis arvien atsvešinās. Un kopš tiem laikiem arvien bēdīgāk klājas arī nūmenoriem — tagad viņi vairs ne tuvu nedzīvo tik ilgu mūžu kā senāk. Ziemeļos pēc kara un slaktiņa Skalbjupļavās Aizrietu ļaužu skaits saruka, un viņu dižā pilsēta Anuminasa Vakarblāzmas ezera krastā sakrita drupās. Valandila pēcteči pārcēlās uz dzīvi Fornostā, augstu Ziemeļ- kalnos, un tagad tā ir pavisam nomaļa vieta. Cilvēki to dēvē par Miroņdambi un vairās tur kāju spert. Jo arnorieši ir iznīkuši, naidnieki viņus izkāvuši, ķēniņvalsts aizgājusi bojā, un palikuši vien ar zaļu zāli noauguši kapukalni. Bet Gondoras valsts dienvidos noturējās vēl ilgi, un kādu laiku pat pieņēmās spēkā un varenībā, itin kā līdzinādamās Nūmenorai tās ziedu laikos. Gondorieši ceļa augstus torņus un stiprus cietokšņus, izbūvēja plašas ostas, un spārniem rotātais ķēniņa kronis viesa bijību tuvu un tālu. Gondoras galvaspilsēta bija Osgiliata, Zvaigžņu Citadele, kas slējās Anduīnas krastos. Un austrumos, Tumsas kalnā, viņi uzcēla Minasitīlu, Mēnesslēkta torni, bet rietumos, Balto kalnu pakājē, Minasanoru, Saulrieta torni. Ķēniņa pils pagalmā auga balts koks, izaudzis no sēklas, ko Isildurs bija atvedis līdzi no aizjūras, bet sēkla nāca no Eresejas, kur tādas bija nonākušas no Vistālajiem Aizrietiem dienās, kad pasaule bija vēl jaunības plaukumā. Taču gadi ritēja, un Anariona dēla Meneldila cilts iznīka, koks nokalta, un nūmenoru asinis sajaucās ar tām, kas ritēja vienkāršāku ļaužu dzīslās. Tad Mordoras mūru sargātāju modrība atslāba, un tumsas kalpi aizlavījās atpakaļ uz Gorgorotu. Un vēl pēc kāda laika tumsas spēki metās uzbrukumā, ieņēma Minasitīlu, iemitinājās tur un pārvērta torni par šausmu perēkli, pārdēvējuši to par Minasmorgulu, Pesteļu torni. Tad Minasanora tika nosaukta par Minastintu, Sardzes torni, un starp abiem pretspēkiem iesvēlās sīvs karš, bet Osgili- ata, kas atradās torņiem pa vidu, tika nopostīta, līdz gruvešos tur klaiņoja vien rēgi. Kopš tā laika nomainījušās daudzas paaudzes, bet Minastiritas valdnieki vēl aizvien cīnās, atvairīdami ienaidniekus un liegdami tiem nostiprināties Anduīnas krastos no Argonatas līdz pat ietekai. Un še tā stāsta daļa, kas manā ziņā, tuvojas noslēgumam. Jo Isildura laikos Lielvaras gredzens pagaisa bez pēdām un trīs elfu Gredzeni tapa atsvabināti. Tikai šodien tiem no jauna draud briesmas, jo Vienīgais gredzens mums par lielām skumjām ir atkal atradies. Kā tas notika, lai stāsta citi, jo tur es vairs neesmu liecinieks.
Elronds apklusa, taču tūliņ kājās piecēlās Boromirs, izslējies lepns un stalts. — Atvēli, vareno Elrond, — viņš lūdza, — vispirms pavēstīt ko vairāk par Gondoru, jo es nāku no Gondoras zemes. Un visiem der zināt, kāda ir mūsu daļa. Jo tikai nedaudzi, es lēšu, še zina par mūsu gaitām, tālab nenojauš, cik liela nelaime gaidāma, ja ilgāk noturēties vairs nejaudāsim. Nav tiesa, ka nūmenoru asins Gondoras zemē izsīkusi un tur zudībā gājis senču lepnums un godaprāts. Vien mūsu kaujas spars apvalda austrumu mežonīgās ciltis un aizšķērso ceļu Morgulas šausmām. Tikai tāpēc zemēs, kam priekšā stāvam droši un nesatricināmi, tautas vēl dzīvo mierīgas un brīvas — mēs esam Rietumu robežmūris. Padomājiet, kas būs, ja Naidniekam izdosies tikt pāri Anduīnai! Un šī stunda var pienākt drīz. Bezvārda Naidnieks atkal ir cēlies. Orodruīns, ko mēs dēvējam par Likteņ- kalnu, atkal vemj dūmus. Tumsas zemes speķi aug augumā un māktin mācas virsū. Kolīdz Naidnieks atgriezās, tikām izdzīti no mūsu zemes Itīlijas upes austrumkrastā, lai gan palikām tur nocietinājušies un cieši bruņoti. Bet šo pašu gadu, jūnijā, no Mordoras negaidīti uzbruka karapūlis, un bijām spiesti atkāpties. Bijām krietnā mazākumā, jo Mordora ir noslēgusi savienību ar austrumniekiem un nežēlīgo Haradrimu, bet atkāpāmies nejau tamdēļ, ka pretinieku bija skaitā vairāk. Viņi lika lietā kādu neredzētu varu. Daži sakās redzējuši to kā mēnesnīcas apspīdētu melnu jātnieku zirgam mugurā. Kolīdz viņš parādijas, ienaidniekus pārņēma neprāts, bet mūsējie, pat paši drosmīgākie, iesvēlās nāves bailēs, tā ka ij zirgi, ij viri metās bēgt pa galvu, pa kaklu. Mājup atgriezās vien austrumpulka nožēlojamas paliekas, atkāpdamies sagrāvuši pēdējo tiltu, kas vēl slējās Osgiliatas drupās. Es biju kopā ar tiem, kas stāvēja sardzē pie tilta, iekams tas sabruka mums aiz muguras. Pāri pārpeldējām četri: es ar brāli un vēl divi. Tak cīnāmies joprojām, lai noturētu Andulnas rietumkrastu, un tie, ko sargājam, dzied mums slavu, ja maz zina, kas mēs tādi, tikai slavas daudz nevajag — labāk derētu palīdzīga roka. Tagad, ja sauksim, palīgā atjās varbūt vien Rohānas viri. Šajā nestunda esmu mērojis garu un bīstamu ceļu uz Elronda namu. Simt un vēl desmit dienas esmu ceļojis šurp pavisam viens. Tikai neesmu nācis sabiedrotos meklēt. Runā, ka Elronda vara neslēpjas ieroču spēkā, bet gudrībā. Esmu nācis taujāt pēc padoma un miglas vārdu atminējuma. Jo nakti pirms piepešā uzbrukuma mans brālis, nemierīgā miegā svaidīdamies, redzēja sapni, bet pēc tam tieši tādu pašu vēl ne reizi vien, un tas parādījās arī man. Redzēju, kā austrumos debesis satumst un tur velkas negaiss, bet rietumos pamale iegaismojas, un no turienes dzirdēju atskanam balsi — tālīnu, bet skaidru:
"Ej, meklē zobenu, kas lauzts: Tas Imladrisā dus. Tur gaišu, viedu prātu daudz, Kas gainīs pesteļus. Drīz liktenīgā stunda sitīs — Tev parādīsies viņš, Un Isildura lāsts tad kritis, Jo celsies sikaliņš."
Vārdus mēs diez ko lāga nesapratām, un gājām pēc padoma pie tēva, Denetora, Minastiritas valdnieka, kas labi zina Gondoras teiksmas. Viņš spēja vien teikt, ka senlaikos elfi par Imladrisu dēvējuši ieleju tālu ziemeļos, kur mīt Elronds Puselfs, dižākais no visiem teiksmu zinātājiem. Tālab brālis, redzēdams, ka Gondoras liktenis karājas mata galā, bija gatavs sapņa balsij kļausit un mesties meklēt Imladrisu, taču es, zinādams, ka ceļš ir garš, nezināms un briesmu pilns, apņēmos veikt to pats. Tēvs atvēli deva nelabprāt, un tā nu es ilgi klīdu pa sen aizmirstiem ceļiem, Elronda namu meklēdams, jo daudzi par to gan ir dzirdējuši, tomēr maz kurš zina, kur tas atrodams.
— Un nu, kad esi nonācis Elronda namā, beidzot par daudz ko tiksi skaidrībā, — sacīja Aragorns, piecēlies kājās un nosviezdams uz galda savu zobenu, kam asmens bija pārlūzis uz pusēm.
—Te būs zobens, kas lauzts!
—Un kas tu tāds? Kas tev daļas par Minastirītu? — Boromirs noprasīja, pārsteigts nolūkodams Pēddziņa kalsnos vaibstus un noplukušo apmetni.
—Tas ir Aratorna dēls Aragorns, — Elronds pavēstīja, — cēlies no Minasitilas Isildura, Elendila dēla, — ziemeļu dandanu virs- vadonis, tikai viņu atlicis pavisam maz.
—Tad tas pienākas tev, nevis man! — Frodo attapies iekliedzās, pielēkdams kājās, itin kā domātu, ka no Gredzena nāksies uz karstām pēdām šķirties.
— Tas nepienākas nevienam no mums, — Aragorns atteica,
— bet liktenis lēmis, lai tu to kādu laiciņu paturi.
— Frodo, velc Gredzenu laukā! — Gendalfs svinīgi norīkoja.
— Ir laiks. Pacel to tā augstāk, tad Boromirs atminēs ari mīklas atlikušo daļu.
Sacēlās murdoņa, un visi pievērsās Frodo, kas piepeši sakaunējās un sabijās — neparko negribējās Gredzenu vilkt laukā, šķeblga likās pat doma, ka nāksies tam pieskarties. Uzmācās nevaldāmas ilgas būt kaut kur tālu, tālu projām. Viņš pacēla Gredzenu trīcošā rokā un redzēja to iespīdamies un nozibsnījam.
— Raugiet, Isildura Lāsts! — Elronds noteica.
Boromirs uz zeltlietiņu vērās ar savādi degošām acīm. — Sīkaliņš! — viņš nomurmināja. — Tātad Minastiritai liktenīgā stunda jau ir situsi? Bet kālab tad mums vēl jāmeklē parlūzušais zobens?
— Par Minastiritas liktenīgo stundu nebija ne vārda, — Aragorns paskaidroja. Bet liktenis un diži darbi patiesi ir piepildāmi. Jo zobens, kas lauzts, ir Elendila zobens, kas pārlūza zem viņa svara, kad viņš krita kaujas laukā. Elendila pēcteči to glabāja kā acuraugu, lai ari pārējo mantojumu aizlaiduši zudībā, jo izsenis zināms, ka Narsilam lemts tikt izkaltam no jauna, kad atradīsies Gredzens, Isildura Lāsts. Tagad, kad esi redzējis meklēto zobenu, ko teiksi? Vai vēlies, lai Elendila asins atgriežas Gondoras zemē?
— Esmu šurp sūtīts nevis labumu meklēt, bet vien pēc miklas atminējuma, — Boromirs lepni atbildēja. — Tomēr Gondoras liktenis karājas mata galā, un Elendila zobens tādā brīdī būtu vairāk, nekā mēs domājām sagaidīt… Ja vien kas tāds patiesi var atgriezties no senlaiku tumsības, — viņš piebilda, uzlūkodams Aragornu, un sejā viņam iegūla šaubu ēna.
Frodo samanīja, ka Bilbo līdzās saknosās. Pēc visa spriežot, viņš drauga vietā jutās aizskarts. Ar joni pielēcis kājās, Bilbo nesavaldīgi nosaucās:
— Ne viss ir zelts, kas spoži spīd un laistās, Ne visi klaidoņi, kas mājas neatrod; Dižkoka speķu meklē saknēs skaistās, Kas dziļi zemē ziemu pārlaist prot. No pelniem celsies gaiša, karsta liesma, No tumsas gaiša, karsta gaisma līs, No jauna kalta, skanēs zobendziesma, Un ķēniņš atkal kroni atradīs.
Var jau būt, ka vārsmas nav no tām labākajām, bet toties kā naglai uz galvas, ja reiz ar Elronda vārdu vien tev nav gana. Tu tak tamdēļ esi kātojis šurp simt desmit dienas, varbūt tomēr der ieklausīties! — Un viņš apsēdās vietā, nicīgi nosprauslājies.
— To es sacerēju pats, — viņš pačukstēja Frodo. — Danda- nam, jau krietni sen, kad viņš man izpauda, kas un kā. Gandrīz vai gribas, kaut manas dēkas vēl nebūtu galā un es varētu doties viņam līdzi, kad tā stunda sitis.
Aragorns uzsmaidīja Bilbo, bet tad atkal pievērsās Boro- miram. — Es no savas puses tavas šaubas itin labi saprotu, — viņš teica. — Diez vai es līdzinos majestātiskajiem Elendila un Isildura tēliem, kas, akmeni cirsti, rotā Denetora pils zāles. Esmu vien Isildura mantinieks, ne Isildurs pats. Man aiz muguras ir smags un ilgs mūžs, un esmu nostaigājis tik garu ceļu, ka Ilgas, kas mūs šķir no Gondoras, te būs vien nieka sprīdis. Esmu šķērsojis neskaitāmus kalnus un neskaitāmas upes, izstaigājis neskaitāmus klajumus, aizklīzdams pat līdz tālajām Rūnas un
Haradas zemēm, kur zvaigznes lejup lūkojas pavisam svešādas. Bet manas mājas, lai kādas tās būtu, ir ziemeļos. Jo tieši tur Valandila pēcteči dzīvojuši daudzās paaudzēs, dēlam arvien stājoties tēva vietā. Veiksme mums pagriezusi muguru, skaitā esam gājuši mazumā, bet zobenam allaž atradās jauns saimnieks. Un nu, Boromir, es galā teikšu vien to, ka mēs, Tukšaines Pēddziņi, esam vientuļi mednieki, taču nepaguruši medijam Naidnieka kalpus, jo viņi klīst it visur, ne tikai Mordorā vien. Ja Gondora, Boromir, bijusi neieņemams cietoksnis, mūsu daļa bijusi citāda. Pasaulē ir daudz tāda ļaunuma, pret ko jūsu stiprie mūri un spožie zobeni neko neiespēj. Par zemēm, kas plešas aiz jūsu robežām, jūs neko daudz vis nezināt. Tu saki — tautas tur dzīvo mierīgas un brīvas? Ja nebūtu mūsu, ziemeļos neviens neko tādu ij nepazītu. It viss jau būtu izkurtējis bailēs. Bet ļaunums, izlīdis no neapdzīvotiem pakalniem vai tumšiem biezokņiem, bēg, mūs pamanījis. Vai būtu drošība jel uz viena ceļa, jelkur nostāk no pilsētām un miestiem, vai vienkāršie ļaudis jelkur varētu naktīs mierīgi gulēt, ja dandani nebūtu nomodā vai būtu aizgājuši kapā visi kā viens? Taču pateicību esam sagaidījuši vēl niecīgāku nekā jūs. Ceļinieki uz mums lūkojas greizi, un laucinieki apvelta ar nicīgām iesaukām. Kādam tusnltim, kurš dzīvo vien dienas gājumā no naidniekiem, kas asinīm liek dzīslās stingt un viņa miestu noslaucītu no zemes virsas, ja dandani kaut uz mirkli pievērtu acis, esmu Nerimša. Tomēr tā tam laikam jābūt. Kamēr vienkāršie ļaudis dzīvo bez raizēm un bailēm, lai dzīvo, un mums jārūpējas, lai tā arī paliek. Tādu mēs saredzam savu pienākumu un pildīsim to līdz galam, kamēr vien zāle augs. Tikai pasaulē viss atkal pārgrozījies. Nāk jauni laiki. Isildura Lāsts ir atradies. Briest karš. Zobenam jātiek izkaltam no jauna. Es došos uz Minastiritu.
— Tu saki — Isildura Lāsts atradies? — Boromirs nerimās. — Es redzēju spožu gredzentiņu sīkaliņam rokā, bet, ja ticam teiksmām, Isildurs gāja bojā jau pašā mūsu laikmeta rītausmā. Kā gan Viedajie zina, ka tas ir Īstais gredzens? Un kā tas nonācis še, kopā ar tik neparastu vēstnesi?
—To tu uzzināsi, — Elronds apsolīja.
—Tikai lūgtum, saimniek, ne tūliņ! — iesaucās Bilbo. — Saule jau, palūk, pusdienlaikā, un man katrā ziņā vajag drusku iestiprināties.
— Tavu vārdu es neminēju, — Elronds pasmaidīja. — Bet grasījos gan. Nāc nu priekšā! Pastāsti, kas tev stāstāms. Ja vēl neesi paspējis visu pārlikt vārsmās, stāsti vien tāpat. Jo drīzāk tiksi galā, jo labāk — tad arī tiksi pie kā spēcinoša.
— Labs ir, — Bilbo piekāpās. — Lai notiek, kā vēlies. Tikai tagad es klāšu laukā visu, kā nudien bija, un, ja kāds no manas mutes jau dzirdējis ko citu, — viņš pašķielēja uz Gloinu, — lai nu piever uz to acis un atvaino. Savulaik vēlējos vien visu pagriezt tā, lai es būtu gredzenam saimnieks pēc tiesas un taisnības, nevis šāds tads garnadzis, par kādu viens otrs grib mani iztēlot. Taču varbūt es šodien visu izprotu drusku labāk. Lai nu kā… Lūk, kā viss notika.
Viens otrs Bilbo stāstu dzirdēja pirmoreiz un klausījās ar muti vaļā, kamēr hobitu večuks, klausītāju uzmanības saulītē gozēdamies, tiri ar labpatiku plāja vaļā, kā sastapies ar Gollumu, sīki un smalki atstāstīdams pat itin visas miklas. Būtu izstāstījis ari par atvadu mielastu un aiziešanu no Dalienas, bet Elronds pacēla roku.
— Tu, draugs, runāji vareni, tikai nu jau būs gana. Šobrīd pietiek ar to, ka zinām, kā Gredzens nokļuvis pie Frodo, tava mantinieka. Lai nu runā viņš pats!
Un tad, nebūt ne tik labprāt kā Bilbo, Frodo izstāstīja visu, kas bija noticis kopš dienas, kad Gredzens bija nonācis pie viņa. Ik solis ceļā no Hobitonas līdz Bruīnas braslam tika rUpigi izzināts un pārspriests. Tāpat noskaidrots viss, ko viņš spēja atminēties par Melnajiem jātniekiem. Pēdīgi viņš apsēdās vietā.
— Nav slikti, — Bilbo viņam pačukstēja. — Ja tie citi nemitīgi nejauktos vidu, iznāktu pavisam labs stāsts. Raudzīju šo to pierakstīt, tomēr kādreiz mums abiem derētu visam vēlreiz iziet cauri, citādi rakstos šito ielikt nevarēšu. Tur tak vielas sazin cik nodaļām, un vēl jau esi vien še!
—Nūjā, stāsts izskatās pagarš, — Frodo atsaucās. — Bet galu es tam vēl neredzu. Es vēl daudz ko gribētu uzzināt, sevišķi par Gendalfu.
To dzirdēja Sirmostu Galdors, kas sēdēja turpat līdzās. — Sīka- liņam taisnība! — viņš izsaucās un uzrunāja Elrondu: — Vieda- jicm varbūt ir dibināts pamats ticēt, ka sīkaliņa atradums patiesi ir ilgi meklētais Lielvaras gredzens, lai gan tiem, kam zināms mazāk, tas rādās visai apšaubāmi. Bet vai mēs nevarētu dzirdēt kādus pierādījumus? Un gribu vaicāt vēl ko. Vai Sarumanam te nekas nav bilstams? Viņš ir Gredzenu teiksmu zinātājs, tomēr še viņa nez kāpēc nav. Kādu padomu viņš dod, ja zina visu, ko esam dzirdējuši mēs?
— Tavi vaicājumi, Galdor, ir sasieti vienkopus, — Elronds atsaucās. — Esmu par tiem domājis, un atbildi tu dzirdēsi. Tikai tā ir Gendalfa ziņā, un nu es visbeidzot gribu dot vārdu viņam, jo pēdējais vārds ir goda lieta un viņš visā šajā lietā ir bijis pats svarīgākais virs.
— Viens otrs, Galdor, — Gendalfs ierunājās, — pieņemtu, ka pietiek ar Gloina un Frodo stāstu, lai pārliecinātos, ka sikaliņa atrasto gredzenu Naidnieks tur īpaši lielā vērtē. Un kas no tā? Deviņi ir pie Nazguliem. Septiņi atņemti vai iznicināti. — To dzirdēdams, Gloins rteomūlīgi sarosījās, tomēr nebilda ne vārda. — Kur pārējie Trīs, mēs zinām. Tad kurš ir tas viens, pēc kā Naidnieks tik ļoti alkst? Kopš Gredzens pagaisa upes dzelmē un atkal atradās kalna dzīlēs, tik tiešām aizritēja ļoti ilgs laiks. Bet tukšums Viedajo prātā pēdīgi ir aizpildīts. Tikai tas nolika par daudz gausi. Jo Naidnieks mums jau min uz papēžiem un ir daudz tuvāk, nekā es jelkad spēju iedomāties. Tomēr viss liecina, ka ari viņš visu atskārta tikai šogad, šovasar. Daži no jums atminēsies, ka pirms daudziem gadiem es iedrošinājos kāpt pār Nekromanta slieksni Dolguldurā, kur paslepen izdibināju viņa nodomus un atklāju, ka mūsu bailēm ir dibināts pamats — viņš izrādijās neviens cits kā Saurons, mūsu mūžsenais Naidnieks, kas pēdīgi atkal iemiesojies un pieņēmies spēkā. Viens otrs ari atminēsies, ka Sarumans toreiz mūs pierunāja nesākt atklātu uzbrukumu, tā ka ilgus gadus mēs palikām vien nomaļus vērotāji. Tomēr pēdīgi, kad tumsa jau sabiezēja pavisam melna, Sarumans piekāpās, Viedajie lika lietā spēku un izdzina ļaunos spēkus no Drūmmeža, un tajā pašā gadā atradās Gredzens. Dīvaina sagadīšanās, ja tā maz bija sagadīšanās. Taču viss bija nokavēts, kā Elronds jau paredzēja. Saurons jau no mums nenolaida ne acu un uzbrukumam bija gatavs, pārvaldīdams Mordovu no Minasmorgulas, kur mitinājās viņa Deviņi kalpi. Tad viņš atkāpās, bet tikai izlikās, drīz vien ieradās Tumsas torni un lika sevi manīt. Viedajie sanāca apspriesties, un tā bija pēdējā reize, jo nu mēs skaidri zinājām, ka viņš meklē Gredzenu — tik cītīgi kā vēl nekad. Baidījāmies, vai viņam nav zināms kaut kas, par ko mēs vēl dzīvojam neziņā. Bet Sarumans remdēja mūsu bažas un atkal apgalvoja to pašu, ko iepriekš: no Lielvaras gredzena Viduszemē vairs nav ne miņas. "Ļaunākajā gadījumā," viņš teica, "Naidnieks zina, ka pie mums tā nav un tas joprojām nav atradies. Bet viņš spriež, ka tas, kas aizgājis zudībā, var atrasties. Nebīstieties nenieka! Lai viņš ļaujas mānīgām cerībām! Vai es neesmu godprātīgi to visu pētījis? Gredzens iekrita Dižās Andulnas dzelmē, kamēr Saurons klejoja ēnu valstībā, un upe to aiznesusi līdz jūrai. Un tur tas gulēs līdz laika galam."
Gendalfs apklusa, vērdamies uz Miglas kalnu smailēm austrumos, kas savās dzīlēs tik ilgi bija slēpušas draudus visai pasaulei. Burvis nopūtās. — Te nu es pieļāvu kļūdu, — viņš turpināja. — Sarumana Viedā vārdi mani ieaijāja, lai gan patiesību izdibināt es būtu varējis drīzāk, un tad briesmas tagad būtu mazākas.
—Kļūdījāmies mēs visi, — Elronds piebilda. — Un, ja tu būtu zaudējis modrību, tumsa jau šobrīd varbūt būtu guvusi virsroku. Bet stāsti vien tālāk!
— Vispirms mana sirds ierunājās pretim veselajam saprātam, — Gendalfs turpināja. — Man nelika mieru doma, kā diez Gredzens nokļuvis pie Golluma un cik ilgi tas pie viņa sabijis. Tālab uzmeklēju šo un vēlēju nenolaist no viņa ne acu, lēsdams, ka, necik ilgi, viņš līdīs laukā no tumsas, lai uzmeklētu savu dārgumiņu. Tā arī notika, bet tad viņš izspruka un vairs nebija atrodams. Un tad es, ak vai, ļāvu, lai viss rit savu gaitu, pakāpos malā un nogaidīju, kā bijām rīkojušies nepiedodami bieži. Netrūka citu raižu, un aizritēja krietns laiks, iekams manas gruzdošās bažas pārauga nopietnās bailēs. No kurienes īsti cēlies hobita gredzentiņš? Un, ja baiļojos pamatoti, ko ar to iesākt? Tur nu man vajadzēja tikt skaidrībā. Tomēr nevienam neko neizpaudu, jo labi zinu, pie kā var novest pusčukstus izsprucis vārds. Garajos gados, kopš karojam ar Tumsas torni, lielākais naidnieks mums allaž bijusi nodevība. Tātad tas bija pirms septiņpadsmit gadiem. Drīz vien izdibināju, ka pie Dalienas robežām pulcējas spiegi — pat zvēri un putni. Manas bažas auga augumā. Aicināju palīgā dandanus, viņi divkāršoja sardzes spēkus, un es izpaudu visu Aragornam, Isildura mantiniekam.
— Un es, — bilda Aragorns, — ieteicu sadzīt pēdas Gollumam, lai gan bija krietni par vēlu. Bet man rādījās, ka Isildura mantiniekam der papūlēties, lai labotu kļūmi, ko Isildurs pieļāvis, tālab es devos līdzi Gendalfarn. Meklējām gan ilgi, tomēr veltīgi.
Tad Gendalfs izstāstīja, kā viņi izstaigājuši visu Tukšaini līdz pat Tumsas kalniem un Mordoras robežām. — Tur mēs padzirdējām šādas tādas baumas un nopratām, ka viņš ilgi mitinājies kalnu aizās, tomēr pašu tā arī neatradām, un pēdīgi es zaudēju visas cerības. Un tad, kritis izmisumā, es iedomājos veikt pārbaudi, pēc kuras Gollumu meklēt rokā būtu lieki. Pats Gredzens varētu pateikt, vai ir īstais. Man atmiņā atausa vārdi, ko Sanāksmē teica Sarumans. Tolaik tie man paslīdēja garām pa pusei neievēroti, bet nu man prātā skanēja skaidri un gaiši. "Deviņiem, Septiņiem un Trim," viņš teica, "ir katram savs noteikts dārgakmens. Lielvaras gredzenam tāda nav, tas ir gludens, pavisam vienkāršs, it kā bez vērtēs, tomēr kalējs to ir iezīmējis, un zīmes prasmīgs lasītājs vēl varētu gan samanīt, gan izlasīt." Kas tās par zīmēm — to viņš neizpauda. Bet kurš gan to varētu zināt? Pats kalējs. Bet kā ar Sarumanu? Jā, viņš ir vieds teiksmu zinātājs, bet zināšanas allaž kur smeļamas! Kurš vēl bez Saurona Gredzenu turējis rokā, iekams tas aizgāja zudībā? Tikai Isildurs. Tā prātodams, es atsāku meklējumus un drīz nonācu Gondorā. Senāk manas kārtas ļaudis tur tika uzņemti laipni un vēlīgi, bet Sarumans tika godāts vairāk par visiem. Viņš ķēniņ- pilī mēdza ciemoties bieži un ilgi. Mani gan Denetors sagaidīja atturīgāk nekā senāk, tomēr, lai arī kurnēdams, atvēlēja man parakāties pa saviem slepenajiem tīstokļiem un grāmatām. "Ja tu patiesi, kā apgalvo, meklē vien liecības par sendienām un Gondoras pirmsākumiem, lasi, cik uziet!" viņš teica. "Jo pagātni es saredzu daudz skaidrāk nekā to, kas mūs sagaida rit, un tieši rītdiena man dara raizes. Tikai skaties — ja vien neesi prasmīgāks zintnieks par Sarumanu, kas še lasīdams nosēdējis sazin cik ilgi, tu neuziesi itin neko, kas man, Gondoras teiksmu zinātājam, jau nebūtu ausis nācis." Tā runāja Denetors. Tomēr viņa rakstu krātuvē dusēja daudz tādu liecību, ko izlasīt nevar vis kurš katrs, pat ne teiksmu zinātāji, jo tās bija iemūžinātas mēlēs, kas tagad teju visiem svešas. Un, Boromir, ņem vērā, ka Minastirltā dus tīstoklis, ko atstājis pats Isildurs, un tajā, man rādās, kopš pavaldonibas laiku sākuma esam ieskatījušies vien mēs ar Sarumanu. Jo pēc kaujas Mordorā Isildurs nebūt nedevās taisnā ceļā uz Gondoru, kā vēsta teiksmas.
— Ziemeļnieku teiksmas tā varbūt patiesi vēsta, — atsaucās Boromirs. — Bet Gondorā visi zina, ka viņš vispirms aizjāja uz Minasanoru un tur mita labu laiku, apmācīdams brāļadēlu Menel- dilu, un tikai tad devās pārvaldīt Dienvidvalsti. Tieši tad viņš pils pagalmā ierušināja pēdējo Baltkoka sēklu, brāli pieminēdams.
— Un tieši tad viņš sarakstīja to tīstokli, — Gendalfs piebalsoja. — Tikai, pēc visa spriežot, Gondorā to neviens vairs neatminas. Jo tīstokli ir runa par Gredzenu. Isildurs tur raksta, lūk, ko: "Lai Lielvaras gredzens aiziet Ziemeļvalsts ziņā, bet liecības par to lai paliek Gondorā, kur arīdzan mīt Elendila mantinieki, — tad atmiņas par diždarbiem neaizies zudībā. " Un pec tam Isildurs stāsta, kā uzgājis Gredzenu, un apraksta to. "Kad paņemu to pirkstos, tas bija karsts kā ogle un apsvilināja man roku tā, ka sāpes, man rādās, jutīšu vēl līdz kapa malai. Tomēr tagad, kad rakstu, tas ir atdzisis un škietas sarāvies mazāks, lai gan daile un apveids palikuši, kādi bijuši. Arī zīmju raksts, kas iesākumā dega koši sarkans, nu pagaisis un tik tikko samanāms. Tie ir Eregionas elfu burti, jo Mordorā tik smalku zīmju nav, tak mēle man nav pazīstama. Lēšu, ka tai jābūt Tumsas zemes valodai, jo tā škietas raupja un noslēpumaina. Kas tur pausts, es nezinu, bet še būs noraksts, lai vēstījums nepazūd bez pēdām. Jādomā, Gredzenam trūkst uguns, kas nāca no Saurona delnas, jo tā bija melna un dega vienās liesmās, kad Gilgelads krita, un speltē, kas to lai zina, zelts rakstu atkal dzemdinās. Tik es pats tam nekādu postu nodarīt neiedrošinos, jo Gredzens ir vienīga daile, ko Saurons radījis, un man dārgs, kaut ari pie tā esmu ticis caur dziļām sāpēm." Kolidz to izlasīju, mani meklējumi bija galā. Jo uzraksts patiesi bija Mordoras un Tumsas torņa kalpu mēlē — tur Isildurs nekļūdījās. Un kas tur teikts — skaidrs. Jo dienā, kad Saurons Lielvaras gredzenu pirmoreiz uzvilka pirkstā, Triju elfu gredzenu kalējs Selebrimbors jau visu bija nopratis, noklausījās viņa vārdus, un tā Saurona ļaunie nodomi nāca gaismā. Es nekavējoties devos projām no Denetora pils, bet ceļā uz ziemeļiem saņēmu ziņas no Lorienas — Aragorns esot sadzinis Gollumam pēdas. Tamdēļ es vispirms steidzos pie viņa, lai dzirdētu, kas noticis. Kādās briesmās viņš bija meties uz savu galvu, es neiedrošinos pat minēt.
— Kas tur ko vārdus šķiest, — Aragorns izgrūda. — Ja reiz tu sadomā klimst gar Melnajiem Vārtiem vai bradāties pa Morgulklānu nāves puķēm, ar briesmām nākas rēķināties, ko citu? Ari es jau biju zaudtjis visas cerības un griezos uz māju pusi. Un tad man uzsmaidīja veiksme — uzgāju meklēto: ezera krasta dūņās vīdēja tikko manāmi pēdu nospiedumi. Šoreiz tie bija pavisam svaigi, un gājējs, pēc visa spriežot, steidzās nevis uz Mordoru, bet pavisam uz otru pusi, ko kājas nes. Izsekoju pēdām līdzi līdz pat Miroņu purvājiem, un tur viņu, Gollumu, beidzot notvēru slapstāmies pa dūksti un lūram akačos. Viss vienās zaļas gļotās. Iemīlēt viņš mani laikam nekad neiemīlēs — sakoda, tāpēc ari es necik vēlīgs vis nebiju. Viss, ko no viņa dabūju, bija vien zobu pēdas. Nevienam nenovēlu tādu ceļu, kādu mēroju mājup: dienu un nakti nenolaidu no viņa ne acu un dzinu tik pa priekšu uz Drūmmeža pusi, uzlicis šim apaušus un muti ar sprūdu aizbāzis — kaut cik pielabināt viņu varēju, vien piesolīdams ko ēdamu. Pēdīgi tikām galā, un tur es viņu atdevu elfiem — tā nu mēs bijām vienojušies. Un es no tiesas priecājos, ka tiku no viņa vaļā, jo šis smirdēja kā nelabais. No sirds ceru, ka nekad viņu vairs neredzēšu, bet Gendalfs, kad ieradās, runājas ar viņu bez sava gala.
— Jā, bez sava gala un lidz1 spēku izsīkumam, — Gendalfs apstiprināja. — Bet nevarētu teikt, ka velti. Pirmām kārtām, viņa stāsts par pazaudēto dārgumiņu sakrita ar to, ko Bilbo vaļsirdīgi izpauda vien tagad, bet par to nekas, jo, kā viss notika īstenībā, es jau biju nopratis. Taču uzzināju arī to, ka Gollums Gredzenu dabūjis Anduīnā pie Skalbjupļavām un tas pie viņa bijis ļoti ilgi. Šie radījumi tik ilgi dzīvot nemēdz. Gredzens viņam bija dāvājis nesamērīgi ilgu mūžu, bet to spēj tikai Varas gredzeni. Un, ja ar to vien nav gana, Galdor, pieminēšu vēl parbaudi, par ko ieteicos pirmiņ. Uz gredzena, kas jums stāv tepat acu priekšā tik gluds un bez kādiem rotājumiem, joprojām ir izlasāmas Isildura minētās zīmes, ja vien kādam ir gana stipra griba, lai zelta nieciņu uz laiku iesviestu ugunī. To esmu darījis, un esmu redzējis uzrakstu:
"Ash nazg durbatuluk, ash nazg gimbatul, ash nazg thraka- tuluk agh burzum-ishi krimpatul."
Burvja balss draudīgi pārvērtās — ieskanējās ļaunlga, pavēloša un cieta kā akmens. Pusdienas saule aptumšojās, un pār lieveni pārlaidās melna ēna. Visi notrīsēja, un elfiem ausis pacir- tās stāvus gaisā.
— Imladrisā vēl neviens nav iedrošinājies laist pār lūpām vārdus šai mēlē, Gendalf Pelēkais, — Elronds ierunājās, kad ēna pārskrēja un visi no jauna uzelpoja.
— Un cerēsim, ka otrreiz to nepieredzēsim, — Gendalfs atsaucās. — Tomēr atvainoties neiešu, gaišo Elrond. Jo drīz šī mēle būs dzirdama visos Rietumzemes nostūros, tālab pietiek šaubīties — paļausimies, ka šis nieciņš patiesi ir tas, kuru Vie- dajie pasludinājuši par Naidnieka acuraugu, kas caurcaurēm piezīdies ar viņa ļauno varu un senlaikos viņam devis spēku. Melndienās skanēja vārdi, ko dzirdēdami Eregionas kalēji zināja, ka nodoti:
"Gredzens, kurš pārējos vieno, gredzens, kurš pārējos maļ, gredzens, kurš pārējos saista un tumsas važās kaļ."
— Ziniet, draugi, ari to, ka Gollums man izpauda vēl ko. Katrs vārds no viņa bija kā ar knaiblēm izvelkams, un stāsts, ko no viņa izvilināju, bija pagalam juceklīgs, tomēr pārprast nebija iespējams — viņš bija devies uz Mordoru un tur tērpināts, kamēr izstāstījis it visu, ko zināja. Tā nu Naidnieks jau zina, ka Lielvaras gredzens ir atradies un ilgi glabājies Dalienā, un, tā kā viņa kalpi tam dzina pēdas teju līdz Rivendellas pils slieksnim, drīz viņš skaidri un gaiši zinās ari to, ka Gredzens ir še. Varbūt zina jau tagad.
Visi sēdēja klusēdami. Pēdīgi ierunājās Boromirs. — Jūs sakāt, tas Gollums ir sīks kustonitis? Sīks, bet diži negants? Kas ar viņu notika? Kādu likteni viņam lēmāt?
— Ieslodzījām. Vairāk neko, — atbildēja Aragorns. — Tāpat jau gana izcietis. Nav šaubu, ka Saurons viņu spīdzinājis, un sirdi viņam čurn melnas šausmas. Tomēr man atkal jāteic — es no sirds priecājos, ka viņu droši sargā modrie Drūmmeža elfi. Viņa ļaunprātība ir neizmērojama un dod viņam tādu spēku, ko no tik kuslas un nomocītas radības grūti sagaidīt. Uz brīvām kājām būdams, viņš vēl varētu nodarīt daudz posta. Turklāt es lieku galvu ķīlā, ka no Mordoras viņam ļāvuši aiziet ar nodomu — un nekāds labais tas nevar būt.
— Ak vai! — izsaucās Legolass, un elfa gaišos vaibstus apēnoja dziļas raizes. — Nu laiks pavēstīt ziņu, ar kādu tiku sūtīts šurp. Priecīga tā nav, taču tikai nule atskārtu, cik nelāga tā būs jūsu ausim. Smeagols, kas tagad tiek dēvēts par Gollumu, ir izbēdzis.
—Izbēdzis? — Aragorns iekliedzās. — Tā nudien ir ļauna ziņa. Bīstos, ka to mēs vēl rūgti nožēlosim. Kā gan Tranduīla elfiem varēja gadities tāds misēklis?
— Modrības viņiem netrūka, — Legolass atbildēja, — tikai labsirdības acīmredzot bija par daudz. Un viss liecina, ka cietumniekam bija palīgi, tāpēc jābīstas, ka par mūsu gaitām ir zināms vairāk, nekā mēs vēlētos. Klausīdami Gendalfa rīkojumam, mēs šo kustoni sargājām dienu un nakti, un viegli tas nenācās. Bet Gendalfs mums ieteica nezaudēt cerību, ka viņš vēl var laboties, un sirds mums liedza turēt viņu iesprostotu pazemes cietumā, kur senās melnās domas atkal atgrieztos.
— Pret mani jūs tik vēlīgi vis nebijāt, — atminēdamies savu ieslodzījumu elfu ķēniņpils tumšajā pagrabā, Gloins nozibināja acis.
— Nu, nu! — Gendalfs viņu apsauca. — Lūdzams nejaucies vidū, krietno Gloin! Tas bija nelaimīgs pārpratums, kas sen jau noskaidrojies. Ja tagad sāksim celt gaismā visus pāridarījumus, kas elfiem un rūķiem lieguši rast saprašanos, Sanāksmei varam pielikt punktu.
Gloins piecēlās un paklanījās. Tad Legolass atsāka stāstu: — Jaukā laikā mēdzām izvest Gollumu pastaigā pa mežu. Kādā vietā tur savrup no citiem aug varens koks, kur viņam patika rāpties. Bieži vien ļāvām viņam uzlīst pašā galotnē, kur sejā pūš brīvi vēji, bet koka pakājē allaž atstājām sardzi. Kādudien viņš atteicās rāpties lejā, un sargi pakaļ nekāpa, jo viņš bija iepraties iekampties zaros ar rokām un kājām, tā ka lejā dabūt ij nedomā. Tā nu viņi nosēdēja zem koka līdz vēlai naktij. Mēness pie debesim nebija, zvaigžņu arī ne, un tieši tajā vasaras nakti mums piepeši uzbruka orki. Pēdīgi piespiedām viņus atkāpties — uzbrucēju gan bija daudz, visi neganti, taču atklīduši pāri kalniem un mežā kauties nebija raduši. Kad ciņa bija galā, atklājām, ka Gollums pazudis, daļa sargu apkauti, pārējie aizvesti līdzi. Tad atskārtam, ka uzbrukums sarīkots, lai gūsteknis varētu aizbēgt, turklāt viss liecināja, ka viņš par to zināja jau iepriekš. Kā tas paveikts, mums nebija ne jausmas, taču Gollumam viltības netrūkst, un Naidnieka spiegiem nav skaita. Tumsas spēki, ko pūķa nāves gadā no meža izdzinām, tagad atgriezušies, un Drūmmežs atkal ir kļuvis par ļaunuma perēkli, kur mūsu valstība palikusi vienīgā gaismas saliņa. Lūkojām Gollumu notvert, taču veltīgi. Viņa pēdām zemi visapkārt bija izbradājuši orki, un tās veda aizvien dziļāk biezokni, uz dienvidiem. Tālāk sekot nespējām un neiedrošinājāmies, jo tur jau ar roku sasniedzama Dolguldura, un tā joprojām ir ļoti nelāga vieta.
— Tā. Tātad Gollums izsprucis, — Gendalfs drūmi novilka. — Un mums nav vaļas meklēt viņu rokā. Viņš acīmredzot darīs, kas darāms. Tomēr iespējams, ka uzdevumu, kas viņam veicams, vēl īsti nezina ne viņš pats, ne Sarumans. Un nu atbildēšu uz Galdora pārējiem jautājumiem. Ko Sarumans? Kādu padomu viņš še dod? Te man jārunā gari, jo šo stāstu līdz šim dzirdējis vien Elronds, turklāt viņam to klāstīju pavisam īsi. Taču tam ir ciešs sakars ar to, kas mums še lemjams. Pagaidām tā ir Gredzena teiksmas pēdējā nodaļa.
— Jūnija nogalē biju Dalienā, bet sirds man bija smaga un raižpilna. Aizjāju līdz sīkās zemītes dienvidu robežām, jo mani māca nelāga priekšnojauta — īsti neko neapjautu, bet zināju, ka briesmas tuvojas. Tur saņēmu ziņu par karu un sakāvi Gondorā, un, kolīdz padzirdēju par Tumsu, sirdi man itin kā sagrāba salta roka. Tomēr acumirkli par briesmām nekas neliecināja, vien no dienvidiem bija atklīduši pāris bēgļi, un man šķita, ka viņi no- kaujas ar tādām bailēm, ko neiedrošinās pat pieminēt. Tad devos uz austrumiem un ziemeļiem, izpētīdams Zaļteku, un netālu no Virpils ceļmalā ieraudzīju sēžam kādu vīru. Zirgs ganījās turpat blakus. Sēdētājs bija Radagasts Brūnais, kas savulaik mita Ros- gobelā, Drūmmeža pievārtē. Mēs ar viņu esam vienas kārtas, bet nebijām tikušies daudzus gadus.
"Gendalf!" viņš iesaucās. "Tieši tevi es meklēju. Bet šai malā esmu svešinieks. Zināju vien to, ka esi atrodams pavisam nomaļā kaktā, ko dēvē lempīgā vārdā — Daliena, vai."
"Pareizi vien būs," es atteicu. "Tikai tā vis nerunā, šejieniešiem dzirdot. Te Daliena jau ar roku sasniedzama. Un ko tadu gribēji? Izskatās, ka lieta steidzama. Tu nekad neesi bijis nasks uz ceļošanu, ja nu tikai lielas vajadzības spiests."
"Man ir veicams neatliekams uzdevums," Radagasts pavēstīja. "Nelāgas ziņas." Un viņš pavērās visapkārt, it kā bīdamies ieraudzīt ceļmalas krūmus snaikstām ausis. "Nazguli," viņš iečukstējās. "Deviņi atkal klīst apkārt. Slepus pārcēlušies Anduīnai pāri un dodas uz rietumiem. Pieņēmuši melnā tērptu jātnieku izskatu."
Es tūliņ sapratu, no kā biju baidījies, pats to vēl neapjauz- dams.
"Naidnieks, pēc visa spriežot, luko Īstenot kādu svarigu nodomu," Radagasts turpināja, "tikai nudien nezinu, kas viņam meklejams tik tāla un nomaļā vietā."
"Kā tā?" es acumirklī nesapratu.
"Man stāstīja, ka Jātnieki visur prašņājot par vietu, vārdā Daliena."
"Daliena," es atkārtoju, un sirds man sažņaudzās. Jo Deviņiem, kad tie miroņu ķēniņa virsvadībā sanākuši vienkopus, pretim bīstas stāties pat Viedajie. Senlaikos miroņu ķēniņš bija dižs valdnieks un zintnieks, un nu viņš it visur vieš nāves šausmas. "Kas tev to stāstīja? Kurš sūtīja ceļā?" es vaicāju.
"Sarumans Baltais," tā Radagasts. "Lika teikt, ka nākšot talkā, ja vēlies. Tikai lai pēc palīdzības tu vēršoties acumirklī, citādi būšot par vēlu."
Un viņa vārdi man sirdī iededza cerību. Jo Sarumans Baltais mūsu kārtā ir pats dižākais. Arī1 Radagasts, protams, ir krietns burvis, maiņveidis un pēdu zīmju lasītājs, augu un dzīvnieku pazinējs — sevišķi labi draugi viņam ir putni. Bet Sarumans kopš senlaikiem pētījis Naidnieka mākas, un nereti mums palīdzējis laikus uzminēt viņa nodomus. Pateicoties Sarumanam, mēs spējām Naidnieku patriekt no Dolgulduras. Iespējams, viņš bija uzgājis kaut ko, kas ļautu aizšķērsot ceļu Deviņiem.
"Es došos pie Sarumana," tā es teicu.
"Tad dodies tūdaļ," Radagasts mudināja, "jo esmu daudz laika izšķiedis, tevi meklēdams, bet dienas skrien vēja ātrumā. Sarumans man lika atrast tevi līdz vasaras saulgriežiem, un tie jau, paskat, garām. Pat ja dosies ceļā uz karstām pēdām, diez vai pagūsi tikt galā, iekams Deviņi uzies vietu, ko meklējuši. Es pals tūliņ griezīšos uz māju pusi." Un, to teikdams, viņš uzlēca zirgam mugurā un grasījās jāt projām.
"Pagaidi brītiņu!" es uzsaucu. "Mums vajadzēs tavu palīdzību — še no svara būs katra palīdzīga roka. Sūti ziņu visiem zvēriem un putniem, kas tev draugi. Saki, lai ir modri un nes vēstis Sarumanam un Gendalfarn. Uz Ortanku!"
"Tiks darīts," viņš atteica un aizaulekšoja tā, it kā Deviņi jau būtu viņam uz papēžiem.
— Uz līdzenas vietas es viņam sekot nevarēju. Todien jau biju nojājis krietnu gabalu, abi ar zirgu bijām noguruši, un man vajadzēja apdomāties. Nakti pārlaidu Virpilī un nospriedu, ka Dalienā atgriezties nav laika. Lielāku kļūdu savu mūžu neesmu pieļāvis! Lai nu kā, uzrakstīju vēstuli Frodo, paļaudamies, ka mans draugs traktiernieks to nogādās pēc piederības. Rītausmā devos ceļā un pēdīgi nonācu Sarumana mītnē. Viņš dzīvo Izengardā, tālu dienvidos, Miglas kalnu viņā galā, netālu no Rohānas aizas. Un Boromirs zinās, ka tur ir plaša ieleja, kurai vienā pusē ir Miglas kalni, bet otrā — Ērednimralsu ziemeļu grēda, kas gondoriešiem pazīstama kā Baltie kalni. Izengarda ir kailu klinšu loks, kas ieleju apjož kā cietokšņa mūris, bet pašā ielejas vidū slejas akmens tornis — Ortanka. To cēlis nevis pats Sarumans, bet sensenos laikos uzbūvējuši nūmenori, un tornis ir ļoti augsts un noslēpumu pilns, tomēr nepavisam neizskatās pēc cilvēka roku darinājuma. Nokļūt tur var vien tas, kurš tiek cauri Izengardas klinšu sienai, un tajā ir vieni vienīgi vārti. Tā nu vēlā vakara stundā es nonācu pie vārtiem, kas klinti vīdēja kā izcirsta velve un bija modri apsargāti. Bet sargi, mani ieraudzījuši, nemaz nebrīnījās un pavēstīja, ka Sarumans mani jau gaidot. Iejāju velvē, vārti man aiz muguras klusu aizdarijās, un piepeši man uzmācās bailes, lai gan kālab tā — nezināju teikt. Aizjāju līdz Ortankai, uzkāpu pa lieveņa kāpnēm, un tur jau stāvēja Sarumans. Viņš mani aizveda uz savu kambari. Pirkstā viņam pamanīju mirdzam gredzenu.
"Tātad esi klāt, Gendalf," viņš nopietni ierunājās, bet acis viņam uzdzirksteļoja balta gaisma, it kā dziļi sirdi sprikstltu ledaini smiekli.
"Esmu gan," es atsaucos. "Man vajadzīga tava palīdzība, Saruman Baltais." Taču šāda uzruna viņu saniknoja.
"Ak tā, Gendalf Pelēkais?" viņš nievigi novilka. "Palīdzība, ko? Reti gan nākas dzirdēt, ka pēc palīdzības sauc Gendalfs Pelēkais, kas pats ir tik viltīgs un gudrs, bez mitas klīst riņķi apkārt un bāž degunu visur, kur vajag un nevajag."
Vēros uz viņu un nevarēju vien nobrīnīties. "Ja vien neesmu vests maldināšanā," es teicu, "patlaban risinās kas tāds, kur mums visiem der spēkus likt kopā."
"Tā varētu būt," Sarumans atsaka, "tikai atskārtis tu to esi ar pamatīgu novēlošanos. Diez cik ilgi tu no manis, Sanāksmes virsvadoņa, esi slēpis to, kas tik neizmērojami nozīmīgs? Kas tevi izdzinis no slēpņa, kur Dalienā tupēji okšķerēdams?"
"Deviņi atkal izlīduši saules gaismā," es atbildēju. "Pārcēlušies pāri Anduinai. Tā man vēstīja Radagasts."
"Radagasts Brūnais?" Sarumans iesmējās, nu jau pavisam nicīgi. "Radagasts Putnumilis? Radagasts Prastais! Radagasts Nelga! Lomai, ko es viņam biju paredzējis, noderēja it labi. Jo tu esi še, un tieši to es gribēju panākt. Un še tu ari paliksi, Gendalf Pelēkais, un atpūtīsies no saviem klejojumiem. Jo es esmu Sarumans Viedais, Sarumans Gredzenkalis, Daudzkrāsu Sarumans!"
Tad, ieskatījies vērīgāk, es ieraudzīju, ka viņa mantija, kas pirmajā mirkli šķita balta, tāda nemaz nebija — tajā bija ieaustas visas varavīksnes krāsas un, burvim kustoties, saplūda vienā ņirbā, apmānot acis.
"Baltā man patika labāk," es sacīju.
"Baltā?" viņš izsaucās. "Tā der iesācējam. Balta drāna ir krāsojama. Balta lapa ir aprakstāma, un balta gaisma — sašķeļama varavīksnē."
"Tikai tad tā vairs nav balta," es aizrādīju. "Un tas, kurš visu sašķaida drumslās, lai noskaidrotu būtību, ir nomaldījies no gudrības takas."
"Tikai nevajag ar mani runāt tā, it kā es bUtu viens no tiem nejēgām, ar ko tev labpatīk biedroties," Sarumans atcirta. "Neesmu tevi saucis šurp, lai uzklausītu pamācības! Gribēju dot tev iespēju izvēlēties." Viņš izslējās visā augumā un sāka svinigi deklamēt, it kā celtu man priekšā jau sensenis iestudētu runu: "Sendienas ir nogrimušas pagājībā. Vidusdienas rit uz galu. Sākas jaunas dienas. Elfu laiks ir beidzies, tagad pienācis mūsu laiks — pasaule ir nonākusi cilvēku pārziņā. Bet mums vajadzīga vara, lai mēs varētu visu noteikt pēc savas gribas, lai iedibinātu kārtību, ko vien Viedajie sptj saredzēt labu esam. Un klausies, Gendalf, mans vecais draugs un pailgs!" viņš ierunājās klusāk, pasperdams soli tuvāk. "Es saku — mēs, jo tā ari bUs, ja tu man piebiedrosies. Spēkā pieņemas jauna vara. Bijušie sabiedrotie un ierastie paņēmieni pret to nenieka nelidzēs. Uz elfiem vai nūme- noriem, kas nāvei parādā, vairs nav ko cerēt. Tātad tev atliek tikai viena iespēja. Mums atliek tikai viena iespēja. Mums ar šo varu jānoslēdz savieniba. Tas, Gendalf, būs gudri darits. Tad mums ir cerība. Jaunās varas uzvara ir neizbēgama, un tās atbalstītājus sagaida bagātīgs atalgojums. Varai pieņemoties spēkā, aizvien varenāki taps arī tās uzticamie sabiedrotie, un Viedajie, tādi kā mēs ar tevi, ja bruņosies ar pacietību, pēdigi spēs tikt pie stūres un visu iegrozīt pēc sava prāta. Nogaidīsim, savus nodomus neatklāsim, par posta darbiem, ko šai ceļa posmā neizbēgami pieredzēsim, nepriecāsimies, bet nepaguruši tieksimies uz pašu svarīgāko: zināšanām, varu un kārtību, ko tik ilgi veltīgi esam raudzījuši iedibināt, jo mūsu vājie un laiskie sabiedrotie še mums drīzāk bijuši kavēklis, nevis palīgi. Mērķi mainīt nav nekādas vajadzības, un tas patiesi paliks, kāds bijis, — mainīsim vien līdzekļus."
"Saruman," es teicu, "tādas runas man ir nācies jau dzirdēt, tikai allaž no Mordoras sūtņiem, kas tiecas apvārdot vientiešus. Man ne prātā nenāca, ka tu būtu licis man mērot tik garu ceļu, lai raudzītu iestāstīt ko tādu."
Viņš iesāņus pašķielēja uz mani un bridi apdomājās. "Redzu, ka gudri apsvērumi ceļu uz tavu prātu neatrod. Pagaidām vēl ne. Bet ja nu es teiktu vēl skaidrāk?" Panācies vēl tuvāk, viņš uzlika savu slaiko roku man uz pleca. "Un kālab ne, Gendalf?" viņš iečukstējās. "Kālab gan ne? Lielvaras gredzens! Ja to iemantosim, vara piederēs mums. Taisnību sakot, šurp es tevi atvilināju tieši tādēļ. Jo man netrūkst uzticamu ziņotāju, un viss liecina, ka tu zini, kur tā mantiņa atrodama. Tā taču ir, vai ne? Kālab gan Deviņi prašņā par Dalienu? Kas tev tur meklējams?" Un, lai kā Sarumans valdījās, acīs viņam pazibēja alkatība.
"Saruman," es sacīju un atkāpos nostāk, "divos pirkstos Gredzenu nekādi neuzvilksi, un to tu labi zini, tālab nepūlies, skandinādams mēs! Taču tu to nedabūsi, un es tev itin neko neizpaudīšu, jo tagad zinu, kas tev padomā. Jā, tu biji Sanāksmes virsvadonis, taču tagad masku esi nosviedis. Tātad izvēIeties man atliek vien starp to, kam pakļauties — Sauronam vai tev. Es izvēlos nepakļauties nevienam no jums. Vai tev ir vēl kas, ko piedāvāt?"
Viņš acumirkli atsala un uzmeta man draudīgu skatu. "Nu jā," viņš teica, "nemaz necerēju, ka tev pietiks prāta kaut vai tam, lai glābtu savu ādu. Taču es tev devu iespēju nākt man palīgā no laba prāta — tā tu būtu sev aiztaupījis krietnu tiesu nepatikšanu un ciešanu. To tu neizmantoji, tā ka trešais, ko tev piedāvāju, ir palikt šepat lidz galam."
"Lidz galam?"
"Kamēr neizpaudīsi, kur atrodams Lielvaras gredzens. Gan es izdomāšu, kā tevi piedabūt uz runāšanu. Vai ari, kamēr atradīšu to pats, bez tavas palīdzības, un Valdniekam radīsies kāds vaļas bridis, lai pievērstos otršķirīgiem jautājumiem, teiksim, lai izprātotu, ko Gendalfs Pelēkais pelnījis par nepaklausību un nekaunību."
"Iespējams, tur būs ko galvu lauzīt," es piebildu. Sarumans pasmējās, jo, tā runādams, es vien kūlu tukšus salmus, un to viņš labi saprata.
— Sarumana kalpi mani uzveda pašā Ortankas torņa galā — tur stāvēdams, Sarumans mēdza lūkoties zvaigznēs. Lejup veda tikai šauras kāpnes ar daudziem tūkstošiem pakapienu, un ieleja vidēja tālu lejā, galvu reibinošās dzīlēs. Bet tur, kur senāk zaļoja pļavas un birztalas, tagad melnēja bedres un kūpēja smēdes. Izengardā bija iemitinājušies vilki un orki, jo Sarumans uz savu roku pulcēja karaspēku, kas ne ar ko nepalika iepakaļ Saurona pulkiem, taču vēl nebija pārgājis Naidnieka kalpībā. Virs raktuvēm un ēzēm plājās melni dūmi, ietidami mutuļos Ortankas mUrus. Stāvēju viens uz smirdīgu dUmu ieskautas saliņas, un uz glābiņu nebija ko cerēt. Ritēja dienas. Aukstums spiedās lidz kaulu smadzenēm, un šaurajā laukumiņā varēju paspert vien pāris soļu šurp un turp, prātodams, kas būs, kad Jātnieki atklīdis līdz ziemeļiem. Par to, ka viņi patiesi parādījušies, es biju drošs pat par spīti Sarumana vārdiem, kas itin labi varēja bUt skaidri meli. Vēl ceļā uz Izengardu man ausīs nāca ziņas, kas nebija pārprotamas. Nemitīgi baiļojos par draugiem Dalienā, tomēr cerību nezaudēju. Cerēju, ka Frodo, saņēmis vēstuli, būs nekavējoties devies ceļā un sasniegs Rivendellu, iekams vajātāji tiks viņam uz pēdām. Bet, kā izrādījās, veltas bija gan manas bailes, gan cerības, jo visas cerības es liku uz kādu Virpils resniti, bet baiļojos no Saurona viltības. Un resnltim, kas tirgojas ar alu, ir daudz citu svarīgāku lietu kārtojams, savukārt Saurons nebūt nav tik viltīgs, kā izrunāts, — tā jau ir, ka bailēm lielas acis. Taču Izengardas sienās, kur biju iesprostots pavisam viens, es nekādi nespēju iedomāties, ka mednieki, kas visiem allaž likuši šausmās bēgt vai bez ierunām padoties, tālajā Dalienā varētu nošaut greizi.
— Es tevi redzēju! — izsaucās Frodo. — Tu soļoji šurpu turpu. Mēnesnīca vizēja tev matos.
Gendalfs pārsteigts apklusa un uzmeta viņam neizpratnes pilnu skatienu. - Tikai sapnī, — Frodo paskaidroja. — Piepeši atminējos. Biju piemirsis. Es to redzēju labi sen, kad jau biju ceļa.
— Tad sapnis bija novēlots, — Gendalfs nopUtās, — kā redzēsit. Biju kritis par upuri ļaunai varai. Un tie, kas mani pazīst, sapratis, ka tādos slazdos esmu iekļuvis reti un samierināties ar to man grūti. Gendalfs Pelēkais kā tāda muša notverts nodevīga zirnekļa tīklā! Tomēr pat izmanīgākajiem zirnekļiem kāds pavediens allaž paliek pienācīgi nenostiprināts. Iesākumā baidījos — kā Sarumans, protams, bija paredzējis — ka ļaunumam par upuri kritis ari Radagasts, taču pārdomājis atzinu, ka ne viņa balsi, ne skatā nekas aizdomīgs nebija manāms. Ja man būtu radušās kaut mazākās aizdomas, es uz Izengardu neparko nebūtu devies vai ari būtu daudz piesardzīgāks. Sarumans, to labi saprazdams, vēstnesim neko nebija izpaudis un viņu vedis maldināšanā. Turklāt godprātīgo Radagastu neviens nebūtu spējis piedabūt uz nodevibu. Viņš mani meklēja no tiesas, tāpēc ari spēja pierunāt. Un tā bija Sarumana ieceres vārīgākā vieta. Jo Radagastam nebija ne mazākā iemesla nepildīt manu lūgumu — viņš jāja taisnā ceļā uz Drūmmežu, un tur viņam draugu netrūka. Kalnu ērgļi lido tālu un saredz visu. Viņi redzēja, kā pulcējas vilki un orki, kurp dodas Deviņi jātnieki, viņi padzirdēja, ka izbēdzis Gollums. Un, lai nogādātu vēstis Ortankā, viņi sūtīja pie manis ziņnesi. Tā nu vasaras nogalē, kādā pilnmēness nakti, ātrākais no dižērgļiem, Gvaihirs Vējkāvis, nolaidās Ortankas smailē un tur atrada mani. Iekams Sarumans ko nomanīja, es palūdzu ērglim, lai tas aiznes mani tā patālāk. Izengarda jau vidēja pie apvāršņa, kad vilki un orki uzsāka pakaļdzīšanos.
"Cik tālu vari mani aiznest?" es vaicāju Gvaihiram.
"Daudzas ligas," viņš atteica, "bet lidz zemes malai gan gluži ne. Esmu sūtīts ziņas, nevis nastas nest."
"Tad man jādabū rumaks," es teicu, "turklāt straujš kā vējš, jo vēl nekad man zeme nav tā degusi zem kājām."
"Aiznesišu tevi uz Edorasu, kur troni sēž Rohānas valdnieks," ērglis piedāvāja. "Tas nav necik tālu." Un, to dzirdēdams, es nopriecājos, jo Edorasā dzīvo Rohānas mustangrimi, rohāņu valdnieki, un viņu pļavās auļo tādi zirgi, par kuriem lieliskākus plašajos klaidos starp Miglas kalniem un Baltajiem kalniem ar uguni nesameklēsi.
"Kā tu domā — vai rohāņi nav pārgājuši Naidnieka pusē?" es jautāju Gvaihiram, jo Sarumana nodevība bija krietni satricinājusi manu paļāvību.
"Viņi maksā meslus — dod Sauronam zirgus," ērglis atteica. "Ik gadu sūta uz Mordoru veselu ganāmpulku — vismaz sakās to darām. Bet jūgā vēl nav krituši. Tikai, ja kritis Sarumans, kā tu saki, ari viņu stunda sitis itin driz."
— Rītausmā ērglis mani nosēdināja uz Rohānas zemes, bet nu jau mans stāsts izvēršas par daudz garš. Kas notika tālāk, stāstīšu īsi. Rohānā atklāju, ka ļaunie spēki tur jau krietni pastrādājuši. Sarumans turieniešus bija paguvis apvārdot, un mani valdnieks negribēja uzklausīt. Viņš man atvēlēja izraudzīties zirgu, bet lika, lai tūliņ jāju projām. Izraudzījos rumaku pēc sava prāta, tikai ķēniņam mana izvēle gauži nepatika. Paņēmu vislabāko ērzeli — tādu manas acis vēl nav skatījušas.
— Tad tam nudien jābūt varenam lopiņam, — piebilda Aragorns. — Un tas, ka Saurons ievāc tādus meslus, manu sirdi sāpina vairāk nekā vēstis, kas izklausās vēl jo draudīgākas. Kad pēdējoreiz biju šai zemē, tur tā negāja.
— Varu apzvērēt, ka tā tur neiet arī tagad, — izsaucās Boromirs. — Tie ir meli, ko izplata Naidnieks. Es pazīstu rohā- ņus — viņi ir uzticami un drošprātīgi Gondoras sabiedrotie, kas aizvien vēl apdzīvo zemes, ko atvēlējām viņiem jau vectēvu laikos.
— Nomaļās zemes pārmākusi Mordoras ēna, — noteica Aragorns. — Tā kritusi ari pār Sarumanu. Rohāna ir turpat blakus. Kas zina, ko tu tur ieraudzīsi, kad atgriezīsies…
— Lai ko, — Boromirs nepiekāpās, — tikai zinu, ka viņi labprātāk šķirtos no dzivibas nekā atdotu zirgus. Viņiem zirgi ir kā pašu bērni. Un tam ir dibināts iemesls, jo mustangrimu zirgi nāk no ziemeļu līdzenumiem, un tumsa tiktāl nesniedzas, un šie ru- maki, tāpat kā viņu saimnieki, ir cēlušies no senas un brīvas cilts.
— Tik tiešām tā! — Gendalfs apstiprināja. — Un starp viņiem viens šķiet tāds, kādi pa zemes virsu auļoja dienās, kad pasaule vēl bija jaunibas plaukumā. Deviņu Nazgulu zirgi ar viņu nevar ne mēroties — nenogurdināms un straujš kā vējš. Mustangrīmi viņu iesaukuši par Zibeni — dienas gaismā viņa spalva viz sudrabpelēka, bet nakti saplūst ar tumsu. Viegls ir viņa solis! Vēl ne reizi nevienam nebija izdevies uzkāpt viņam mugurā, bet es zirgu pielabināju, un viņš mani vēja ātrumā aiznesa līdz Dalie- nai, kad Frodo bija ticis tikai līdz Kapukalniem, lai gan ceļā mēs abi devāmies reizē — es no Rohānas, viņš — no Hobitonas. Bet, jo tālāk jāju uz ziemeļiem, jo manas bažas auga augumā. Visur bija manīti Jātnieki, un allaž man priekša. Nopratu, ka viņi nošķīrušies — vieni palikuši pie austrumu robežām, netālu no Zaļtekas, bet pārējie iejājuši Dalienā no dienvidu puses. Aizau- ļoju līdz Hobitonai un atklāju, ka Frodo tur vairs nav. Aprunājos ar veco Ekušeku. Mute viņam kā klabeklis, bet ko noderīgu izdabūt grūti — to vien darija, kā sūrojās par Tuntmales jaunajiem saimniekiem.
"Man no visādām pārmainlšanam allažiņ šķērma dūša," šis šķendējas, "kur nu vēl no tādām, kas pašam uz galvas, nemaz nerunājot par šitādām, kas uz ļaunu!" To vien daudzināja.
"Tā gan nesaki," es viņam teicu, "un kaut nu tu neko tādu no tiesas nepieredzētu." Tomēr pēdīgi no visa izlobīju, ka Frodo aizgājis pirms nepilnas nedēļas un tajā pašā vakarā ap Tuntmali grozījies melns jātnieks. Jāju projām, pārbijies lidz pēdējam. Bricavā ieradies, atradu tur visu ar kājām gaisā, miests zumēja kā izvandīts skudru pūznis. Apraudzīju Čirkstubļaurus — tur viss uzlauzts un tukšs, bet uz sliekšņa gulēja Frodo apmetnis. Tur nu man zuda visas cerības, un es devos tālāk, negaidīdams ne mirkli — un velti, jo varēju taču paklaušināt riņķī apkārt un būtu uzzinājis šo to iepriecinošu. Bet gribēju sadzīt pēdas Jātniekiem. Tas nenācās viegli, jo viņi nejāja pulkā, un es nezināju, kurp dzīties. Bet tad nopratu, ka viens vai divi tā kā devušies uz Virpili, tad nu nogriezos turp, jo man bija pāris vārdi bilstami turienes traktierniekam. "Purens, ko domājies," es pie sevis sodījos. "Ja Frodo tik ilgi kavējies viņa vainas dēļ, samīcīšu šo sviestā — treknā un dzeltenā, bet tad to veco nelgu izkausēšu uz lēnas uguns." Uz to viņš bija jau gatavs, un, kad ieraudzīja manu ģīmi, nogāzās garšļaukus un teju iztecēja taukos uz līdzenas vietas.
— Ko tu viņam nodarīji? — Frodo pārbijies iekliedzās. — Viņš pret mums nudien izturējās ļoti laipni un darīja visu, ko spēja.
Gendalfs iesmējās. — Nebīsties nenieka! Kost nekodu un arī uzrēju tikai drusciņ. Kolīdz viņš rimās drebelēties, es par to, ko dabūju zināt, tā sapriecājos, ka apkampu veco zēnu un pamatīgi saspiedu. Kā viss noticis, man tobrīd nebija ne jausmas, bet izdibināju vien to, ka iepriekšējo nakti esi pārlaidis Virpilī un rīta pusē aizgājis tālāk kopā ar Nerimšu. "Ar Nerimšu!" es iekliedzos, no prieka nezinādams, kur likties.
"Jā gan, godātais, diemžēl gan," Purēns vainīgi novilka, mani pārpratis. "Piezīdās šiem kā ērce, es ne ar koku nevarēju atgainīt, lai kā centos. Tā nu šie ar viņu sapinās. Bet paši, kamēr še bija, izdarījās pagalam ērmoti — tādi stūrgalvji, zinies."
"Ak, tu dumiķi! Ģeķi tāds! Trīskārt krietnais, dargais Kviesmīli!" es izsaucos. "Neko priecīgāku es jau mēnešiem ilgi neesmu dzirdējis! Par šito es esmu gatavs maksāt vai veselu zelta gabalu! Lai tavs alus mucās guļ brīnum gards septiņus gadus no vietas! Šonakt es beidzot varēšu mierīgi gulēt — jau piemirsies, kā tas īsti ir."
— Tā nu es pārlaidu nakti traktierī, brīnīdamies, diez kur palikuši Jātnieki, jo, pēc visa spriežot, Virpilī bija manīti tikai divi. Bet nakti uzzinājām ko vairāk. Kādi pieci bija atbrāzušies no rietumiem, izgāzuši vārtus un izšāvušies caur Virpili kā kaucošs viesulis, tā ka virpilieši joprojām trīc pie visām miesām un kuru katru brīdi gaida pienākam pasaules galu. Piecēlos mazā gaismiņā un džinos viņiem nopakaļ. īsti nezinu, bet man šķiet, ka noprotu, kā viss notika. Jātnieku virsvadonis nobēdzinājās slēpni dienvidos no Virpils, kamēr divi izjāja cauri miestam, bet četri izošņāja Dalienu. Virpilī un Čirkstubļauros cietuši neveiksmi, sirotāji atgriezās pie vadoņa, lai pavēstītu, kas un kā, un lielceļš kādu bridi palika bez apsardzes, ja neskaita spiegus. Tad vadonis vieniem lika doties taisni pāri klajam laukam uz austrumiem, bet pats ar atlikušajiem auļoja projām pa lielceļu, niknumā zvērodams. Es kā vējš nesos uz Vējlauzi un galā nonācu otrās dienas saulrietā. Jātnieki bija jau priekšā un atkāpās, jo manīja manas dusmas augam augumā un neiedrošinājās mani izaicināt, kamēr saule pie debesim. Bet nakts tumsā viņi sakopoja spēkus un ielenca mani ciešā lokā kalna galā, AmonsUla drupu gredzenā. Viegli man negāja — tādas liesmas un zibeņus Vējlauzis laikam nebija pieredzējis kopš Sendienu kariem. Saullēktā izlauzos no aplenkuma un laidos uz ziemeļiem. Neko vairāk es darīt nespēju. Tevi atrast, Frodo, klajā laukā nebija ko cerēt, un tikai mazprātiņš to ņemtos darīt, kad uz papēžiem min visi Deviņi. Atlika paļauties uz Aragornu. Bet gribēju vismaz daļu no jātniekiem aizvilināt sāņus, turklāt tā, lai Rivendellā es nokļūtu pirmais un pagūtu izsūtīt palīgspēkus. Četri Jātnieki patiesi metās man pa pēdām, tomēr pēc laiciņa griezās atpakaļ, lai, cik noprotu, auļotu uz braslu. Savs labums tur bija, jo jums uzbruka vien pieci, ne visi deviņi. Pēdīgi nonācu še, nomērojis garu un grūtu ceļu augšup gar Dārdavu, cauri Etenmūras slīkšņām un tad lejup, uz dienvidiem. Noklidu teju četrpadsmit dienas, jo troļļu midzeņu klintīs zirgs rāpties nevar, tāpēc Zibens aizauļoja savā vaļā. Aizsūtīju viņu atpakaļ pie saimnieka, taču tostarp tikām cieši sadraudzējušies, un vajadzības gadījumā viņš būs klāt, kolīdz saukšu. Un notika tā, ka Rivendellā es ierados tikai trīs dienas pirms Gredzena un par briesmām, kas draud tā glabātājam, še visi jau zināja, un tas nudien bija labi. Un te nu mans stāsts beidzas. Lai Elronds un pārējie atvaino, kas tas izdevās tik garš. Tikai vēl nemūžam nav gadījies tā, ka Gendalfs būtu lauzis doto vārdu un nebūtu kur ieradies, kā solījis. Manuprāt, Gredzena glabātājam bija jādzird, kā tas nācās. Lūk, tāds nu ir stāsts visā pilnībā. Te nu esam mēs visi, un še — Gredzens. Tikai mērķim tuvāk vēl neesam tikuši ne par soli. Ko mums būs ar Gredzenu iesākt?
Iestājās klusums. Pēdīgi ierunājās Elronds. — Es skumstu, zinādams, kas noticis ar Sarumanu, jo mēs viņam uzticējāmies un viņš labi zina visus mūsu nodomus. Pārāk vērīgi pētīt Naidnieka mākas ir bīstami, un te nav no svara, cik
nolūks ir labs vai ļauns. Bet atkritējus un nodevējus diemžēl jau esam redzējuši. Es šodien vairāk brīnījos par to, ko mums pavēstīja Frodo. Ar hobitiem tikties man mūžā iznācis maz — pazīstu vien, rau, Bilbo. Un nu man jāsāk domāt, ka starp hobitiem viņš tāds nebūt nav vienīgais. Kopš pēdējās reizes, kad spēru kāju uz rietumceļiem, pasaule mainījusies līdz nepazīšanai.
— Kapukalnu rēgus mēs pazīstam, lai kādā vārdā dēvētus, — viņš turpināja, — un ari par Senmežu stāstīts daudz — tas, kas šodien no tā atlicis, reiz bija vien ziemeļu biezokņa šaura mežmalas josliņa. Vēl necik sen vāvere, lēkdama no zara zarā, no tagadējās Dalienas varēja aizskriet līdz Krēslainei, kas no Izen- gardas rietumos. Tur es sendienās izceļojos un pieredzēju daudz ko baigu un savādu. Bet Bombadilu biju piemirsis, ja vien šis patiesi ir tas pats, kurš tolaik spriņģoja pa mežiem un kalniem un jau tad bija vecāks par visu. Tajos laikos viņš dēvējās citādi. Mēs viņu saucām par Jārvainu Benadaru, visuveco beztēva dēlu. Bet citi viņu dēvējuši vēl daudzos citos vārdos: rūķi — par Fornu, ziemeļnieki — par Oraldu, citi vēl kā citādi. Savādnieks gan, bet varbūt būtu derējis viņu ataicināt šurp, uz Sanāksmi…
—Viņš nenāktu, — Gendalfs noteica.
— Varbūt tomēr varam sūtīt viņam kādu ziņu un lūgt pailgā? — ieminējās Erestors. — Izskatās, ka viņam ir vara pat pār Gredzenu.
—Nē, tā es vis neteiktu. — Gendalfs papurināja bārdu. — Pareizāk būtu sacīt, ka Gredzenam nav varas pār viņu. Viņš ir pats sev kungs un saimnieks, bet nespēj Gredzenu nedz pārvērst, nedz lauzt tā varu pār citiem. l)n nu viņš ir nobēdzinājies savā mazajā valstībā, paša noliktajās robežās, kas citiem gan paliek nemanāmas, un varbūt gaida, kad pienāks labāki laiki. Pats viņš ārpus savām robežām ne kāju nespers.
— Bet iekšpus tām? — Erestors nerimās. — Tur viņam klausa it viss. Vai viņš nevarētu paņemt Gredzenu pie sevis un paglabāt? Tur tas nespētu nodarīt nekādu postu.
— Nē, — Gendalfs teica. — No laba prāta viņš to nedarīs. Var jau būt, ka piekritis, ja visas pasaules brīvie ļaudis lūgšus lūgsies, tikai kam tas vajadzīgs — to viņš nesapratīs. Un, Gredzenu paņēmis, viņš to drīz vien piemirsis vai, visticamāk, aizsviedis kaut kur. Tādas mantas viņam prātā nestāv. Uz tādu sargu paļauties būtu tirais neprāts, un ar to pietiek.
— Un tik un tā, — piebalsoja Glorfindels, — ja aizsūtīsim Gredzenu pie viņa, liktenīgo stundu labākajā gadījumā vienīgi novilcināsim. Senmežs ir tālu. Tagad mēs, spiegu nemanīti un savu nodomu neatklādami, turp nekādi netiksim. Un pat ja tiktu, Gredzenu pavēlnieks agrāk vai vēlāk slēptuvi uzies un vērsis pret Senmežu visus savus spēkus. Vai Bombadils viens noturētos? Manuprāt, ne. Tad, kad būs kritis itin viss, kritis ari Bombadils — pats pēdējais, kā savulaik bija pats pirmais, un tad nāks nakts.
— Man par Jarvainu zināms maz — tik vien kā vārdu esmu dzirdējis, — pievienojās Galdors, — bet es teiktu, ka Glorfindels spriež pareizi. Vara, kas būtu liekama pretim Naidniekam, neslēpjas viņā, ja vien tā patiesi nenāk no zemes dzīlēm. Un tomēr — mēs labi zinām, ka Saurons spēj mocīt un nobendēt pat kalnus. Pretspēks, ja tāds maz rodams, ir meklējams šeit, Imlad- risā, vai pie Sirdana Sirmostās, vai Loriēnā. Tikai — vai spēks tur ir? Vai mums pietiks spēka, lai noturētos pret Naidnieku, lai noturētos līdz galam, kad Saurona varā būs kritis itin viss?
—Man tāda spēka nav, — atzina Elronds. — Un pārējiem ari ne.
— Tātad, ja reiz nevaram nosargāt Gredzenu ar spēku, — gausi noteica Glorfindels, — atliek vien divas iespējas: aizsūtīt to projām, pāri jūrai, vai arī iznicināt.
— Bet Gendalfs mums ir izpaudis, ka Gredzens nav iznīcināms ne ar kādiem paņēmieniem, kas mums še pieejami, — Elronds sacīja. — Un aizjūras elfi Gredzenu nepieņems: lai kā ari būtu, tas pieder Viduszemei, un mums, ja reiz še mitām, ar to jātiek galā pašiem.
— Labi, — Glorfindels piekrita, — tad iesviedīsim to jūras dzīlēs, lai Sarumana meli vēršas patiesībā. Jo tagad ir skaidrs, ka jau pēdējā Sanāksmē viņa sirds bija aptumšojusies. Viņš jau zināja, ka Gredzens nav gājis zudībā, taču gribēja, lai mēs tā domājam, jo pats bija to iekārojis. Tomēr melos bieži vien slēpjas graudiņš patiesības — jūras dzīlēs tas būtu drošībā.
— Nejau mūžīgi mūžos, — Gendalfs iebilda. — Jūras dzīles nav tukšas un neapdzīvotas, ari zemes virsa mēdz pārvērsties tā, ka jūras atkāpjas vai aizplūst cituviet. Un mums še jādomā ne par īsu laika sprīdi, ne par paris cilvēku paaudzēm, ne par vienu nieka laikmetu. Mums jāmēģina tikt galā ar šiem draudiem reizi par visām reizēm, pat ja to nespēsim.
— Turklāt mēs neatradīsim drošu ceļu uz jūru, — Galdors piebilda. — Jau atgriezties pie Jārvaina būtu pagalam bīstami, bet doties uz jūras krastu? Tagad to nevar ne iedomāties. Sirds man saka priekšā, ka Saurons, uzzinājis, kas noticis, lēsīs, ka iesim uz rietumiem. Un uzzinās viņš drīz. Tiesa, Deviņi palikuši bez zirgiem, bet pagaidiet vien, un viņi atradis jaunus, vēl straujākus rumakus. Atliek satriekt novājināto Gondoru, un Naidnieks gar piekrasti netraucēts dosies uzvaras gājienā uz ziemeļiem, un, kad kritis Baltie torņi un Sirmostas, elfi no Viduszemes garajām ēnām vairs neizbēgs.
—Tik drīz vēl tas nenotiks, — iebilda Boromirs. — Tu saki — Gondorā ir novājināta? Tomēr tā stāv kā klints un stāvēs līdz galam stipra un nesatricināma.
— Bet pret Deviņiem, kad tie nāks, Gondorā nenoturēsies. Ar modrību vien būs par maz, — Galdors aizrādīja. — Un Naidnieks var uziet citus ceļus, ko gondorieši neapsargā.
— Tad mums atliek vien divas iespējas, — sacīja Erestors. — Glorfindels jau teica: noslēpt Gredzenu tā, lai neviens to neatrod nemūžam, vai arī to iznicināt. Taču mūsu spēkos nav nedz viens, nedz otrs. Kurš gan varētu šo miklu atminēt mūsu vietā?
— Še tādu nav, — Elronds nopietni pavēstīja. — Katrā ziņā še nav neviena, kurš spētu paredzēt, kas notiks, ja izšķirsimies iet to vai citu ceļu. Bet, manuprāt, es tagad skaidri noprotu, kurš ceļš mums ejams. Uz rietumiem? Tas butu pats vieglākais. Tamdēļ turp iet nevajadzētu. Naidnieks raudzīsies tieši tur. Elfi allaž bēguši uz vakariem. Tā nu mums atliek iet grUtāko ceļu — to, par kuru Naidnieks nav iedomājies. Tikai tur slēpjas cerība, ja tāda maz rodama. Mums jādodas taisnā ceļā briesmās — uz Mordoru. Gredzenam jāpazūd Likteņaizas liesmās.
Atkal iestājās klusums. Frodo sēdēja gaišajā elfu namā, vērās uz saules pielieto ieleju, ko piestrāvoja dzidra ūdens čalas, bet sirdi viņam stindzināja melna nāves tumsa. Boromirs sakustējās, un Frodo palūkojās uz viņa pusi. Gondorietis grozīja pirkstos ar sudrabu apkalto ragu un rauca pieri. Pēc laiciņa viņš ierunājās:
— Man tas nav saprotams. Sarumans ir nodevējs, bet visu gudrību tak tālab nebūs vējā izkaisījis! Kālab jūs runājat vien par nobēdzināšanu un iznīcināšanu? Vai mums nederētu apdomāt, ka Lielvaras gredzens kritis mums rokās tieši tālab, lai noderētu stundā, kad izšķiras mūsu liktenis? Ja Gredzenu iemantos brīvo tautu valdnieki, Naidnieka sakāve būs neizbēgama. Es lēšu, ka tieši no tā viņš bīstas visvairāk. Gondoras vīriem drosmes netrūkst, un viņi nemūžam nepadosies, taču var krist. Drosmīgajam vispirms vajadzīgs spēks, tad — ieroči. Lieciet lietā Gredzenu, ja tam patiesi piemīt tāda vara, par kādu stāstāt! Ņemiet to un soļojiet taisnā ceļā uz uzvaru!
— Ak vai! To mēs nevaram, — Elronds paskaidroja. — Mēs Lielvaras gredzenu nevaram likt lietā. Tas mums ir skaidrs kā diena. Gredzens pieder Sauronam — viņš to izkalis pats savām rokām un caurcaurēm piesūcinājis ar ļaunumu. Gredzenam, Boromir, piemīt tik liela vara, ka to nespēj savaldīt neviens, izņemot vien tos, kam pašiem sava spēka netrūkst. Taču tādiem draud vēl lielākas briesmas. Jau alkas Gredzenu iemantot sirdi sagrauž melnu. Atminies Sarumanu! Ja kāds no Viedajiem liks lietā Gredzenu, lai gāztu Mordoras valdnieku uz savu roku, viņš pats nosēdīsies Saurona troni un taps par nākamo Tumsas pavēlnieku. Arī tāpēc Gredzenu vajag iznīcināt — kamēr vien tas pastāvēs, apdraudēti būs pat Viedajie. Jo nekas un neviens nav ļauns no sākta gala. Pat Saurons tāds nebija. Ari es pats bīstos uzņemties Gredzena nobēdzināšanu. Es neņemos Gredzenu savaldit.
— Es tāpat, — piebilda Gendalfs.
Boromirs abus nomērīja ar šaubu pilnu skatienu, tomēr nolieca galvu. — Lai nu tā būtu, — viņš teica. — Tad mums Gondorā atliek paļauties uz tiem ieročiem, ko paši esam izkaluši. Un vismaz tik ilgi, kamēr Viedajie Gredzenu sargās, malā tos neliksim. Var jau būt, ka Lūzušais Zobens apturēs Naidnieka uzbrukumu, ja būs nonācis rokā, kas mantojusi ne vien zobenu, bet arī spēku, kas strāvoja Aizrietu ķēniņu dzīslās.
— Kas zina… — atsaucās Aragorns. — Kādudien mēs to noskaidrosim.
— Kaut nu tā diena nebūtu ilgi jāgaida, — Boromirs turpināja. — Palīdzību es nelūdzu, tomēr tā mums ir vajadzīga. Sirds mums bUtu vieglāka, ja mēs zinātu, ka necīnāmies vieni un arī citi darījuši visu, kas viņu spēkos.
— Tad dodies pie savējiem ar vieglāku sirdi, — Elronds mierinoši teica. — Jo Viduszemē ir rodamas vēl citas varas un val- stibas, kas jums nezināmas un jūsu acīm slēptas. Dižā Andulna apskalo daudzus krastus, iekams nonāk līdz Argonatai un Gon doras vārtiem.
— Tomēr visiem būtu labāk, — ierunājās rūķis Gloins, — ja spēki tiktu apvienoti un cits citu balstītu. Varbūt varam likt lieta citus Gredzenus, kas mazāk nodevīgi? Mūsējie Septiņi ir aizgājuši zudībā, ja vien Balinam neizdevās atrast Trora gredzenu, pašu pēdējo, kas nozuda Morijā līdz ar pašu Troru. Labi, nav ko liegties — tagad varu izpaust, ka Balins turp devās arī tālab, ka cerēja Gredzenu uziet.
— Morijā Balins Gredzenu neatradis, — iejaucās Gendalfs. — Trors to atdeva savam dēlam Trainam, bet Torins to no tēva nesagaidīja. Trainam tas tika atņemts Dolgulduras pazemes pagrabos. Es ierados par vēlu.
— Ak, manu vai! — izsaucās Gloins. — Kad reiz sitis atmaksas stunda? Taču atliek vēl trīs elfu Gredzeni. Kur tie? Runā, ka esot stipri. Vai elfu ķēniņi savus Gredzenus vēl glabā? Tomēr ari tos senlaikos kaldinājis pats Tumsas pavēlnieks. Vai tie stāv dikā? Rau, še sēž elfu ķēniņi. Ko teiksit?
Elfi cieta klusu. Beidzot ierunājās Elronds: — Vai nedzirdēji manu stāstu, Gloin? Saurons Trijus gredzenus nav kaldinājis un tiem ne reizi nav pat pieskāries. Bet runāt par tiem nav ļauts. Uz jūsu šaubām un neticību varu atbildēt vien to, ka dīkā tie nestāv. Taču šie Gredzeni netika kaldināti tamdēļ, lai kalpotu par ieročiem, — tiem nav varas kaujas laukā. Elfu Gredzenu kalēji nealka nedz pēc varas, nedz kundzības vai apslēptiem dārgumiem, viņi tiecās pēc izpratnes, amata prasmes un dziedināšanas mākslas, lai saglabātu visu, kas šķists. Še Viduszemes elfiem ari sekmējies, lai arī nav gājis viegli. Taču tad, kad Saurons atgūs Lielvaras gredzenu, viss, ko paveikuši Triju gredzenu glabātāji, izvērtīsies viņiem par postu, un Tumsas pavēlniekam atklāsies viss, kas lasāms viņu domās un sirdī. Tieši tāda ir Naidnieka iecere, tāpēc būtu labāk, ja Triju gredzenu nemaz nebūtu bijis.
— Bet, kas notiks, ja Lielvaras gredzens ies bojā, kā jūs te iesakāt? — Gloins noprasīja.
— Droši nav zināms, — Elronds skumji atteica. — Vieni lolo cerību, ka Trīs gredzeni, kam Saurons nav pat pieskāries, taps svabadi un to glabātāji spēs dziedēt brūces, ko viņš pasaulei cirtis. Bet varbūt līdz ar Lielvaras gredzenu spēku zaudēs arī visi trīs elfu Gredzeni, un daudz kas brīnišķs aizies zudībā un nogrims aizmirstībā. Manuprāt, notiks tieši tā.
— Un tomēr elfi še labprāt sniegs palīdzīgu roku, — piebilda Glorfindels, — jo tā iespējams darīt galu Saurona varai un nekad vairs nebūs jābaiļojas no viņa kundzības.
—Tātad atkal esam nonākuši pie tā, ka Gredzens jāiznīcina, — ierunājas Erestors, — tomēr tālāk neesam tikuši. Vai tad mums ir kāds spēks, kas ļautu nokļūt līdz Likteņaizai, kuras liesmās Gredzens dzimis? Turp var doties vien tas, kurš kritis visdziļākajā izmisumā. Vai muļķis, es teiktu… — lai man piedod visgudrais Elronds.
— Izmisušais vai muļķis? — izsaucās Gendalfs. — Izmisumā te neviens nav kritis, jo visas cerības pie malas met vien tas, kurš gaida neizbegamu sakāvi. Še tādu nav. Gudrais atzīs, ka jādara, kas darāms, ja reiz cita ceļa nav, lai gan tie, kas paļaujas uz mānīgām cerībām, viņu varbūt uzlūkos par muļķi. Tad labāk apjozīsim savus gurnus ar muļķību Naidnieka acu priekšā! Jo gudrības viņam netrūkst, un savā neizmērojamajā ļaunumā viņš visu ir apsvēris sīki un smalki. Tikai svaru kausos viņš zina likt vien varaskāri un tieši pēc tās izvērtē ari visus citus. Viņš nespēs aptvert, ka varētu atrasties kāds-, kam alkas pēc varas ir svešas, un ka mēs, Gredzenu iemantojuši, meklēsim ceļu, kā to iznīcināt. Un, ja iesim šo ceļu, bUsim viņu apmulsinājuši.
— Vismaz uz kādu laiku, — piebilda Elronds. — Tāds ceļš ir ejams, bet tas būs ļoti grūts. Tur mēs ar spēku un gudrību vien necik tālu netiksim. Varbūt turp sūtāms kāds, kam spēka nav daudz, toties cerība cieta un stipra kā akmens. Pasaules ratu nereti griež sīkas rociņas, jo tās dara, kas darāms, kamēr varenie raugās uz pavisam citu pusi.
* * *
— Labi jau, labi, godājamais Elrond! — piepeši ierunājās Bilbo. — Gana pļāpāts! Tāpat skaidrs, kurp tu tēmē. Dumjais hobits Bilbo šito putru ievārīja, tad pats arī izstrēbs, lai tur vai kas. Es tavā namā esmu iekārtojies silti un omulīgi, grāmatu, rau, esmu pierakstījis teju pilnu. Ja gribi zināt, nupat jau būs gatava
pati pēdējā nodaļa. Beigas jau esmu izprātojis: "Un tā viņš laimīgi dzīvoja līdz pat mūža galam." Beigas labas, un kas par to, ka dzirdētas sazin cik reižu? Tagad gan še nāksies ko pārgrozīt, jo izskatās, ka notiks pavisam citādi, bet vēl jau tik un tā būs dažas nodaļas pierakstāmas klāt, ja vien palikšu dzīvs, lai to paveiktu. Žēl gan! Kad tad man jādodas ceļā?
Boromirs pārsteigts uzlukoja veco hobitu, bet smiekli viņam uz lūpām sasala, kad viņš ieraudzīja, ka visi pārējie uz Bilbo veras ar dziļu cieņu. Smaidīja vien Gloins, taču tikai tāpēc, ka atmiņā viņam atausa senās dēkas.
—Taisnība, mans krietnais Bilbo, — sacīja Gendalfs. — Ja tu būtu šo putru ievārījis, tev patiesi pašam ari derētu to izstrēbt. Bet nu jau tu pats labi zināsi, ka diez vai atradīsies kāds, kurš no tiesas varētu uzdoties par vienīgo vārītāju, un pat varoņi lielās lietās allaž izrādās vien sīki gariņi. Redzu, ka esi ar mani vienisprātis! Lai gan tavi vārdi nāca no sirds, un mēs nešaubāmies, ka zem tiem slēpās priekšlikums, kas pelna visdziļāko cieņu. Taču tev, Bilbo, tas nav pa spēkam. Gredzenu tu vairs nevari ņemt atpakaļ. Tam tagad ir cits glabātājs. Ja vēl gribi dzirdēt manu padomu, es teikšu, ka to, kas tev bija darāms, tu esi padarījis un turpmāk še vari būt vien hronists. Pabeidz grāmatu, un beigas lai paliek, kādas iecerētas! Nezaudē cerību, ka tās piepildīsies. Tikai sagatavojies rakstīt turpinājumu, kad ceļinieki pārradīsies mājās.
Bilbo iesmējās. — Nemūžam no tevis neesmu dzirdējis padomu, kas man būtu pa prātam, — viņš atteica. — Bet tie visi bijuši labi, tālab, kazi, varbūt ari šis nav zemē metams. Un tiesa — diez vai spēka un veiksmes, cik nu rņan iemērīts, vēl pietiks, lai es tiktu galā ar Gredzenu. Tam spēki ir auguši augumā, man — gājuši mazumā. Tikai saki — ko tu īsti domāji, teikdams — ceļinieki?
— Tos, kas nogādās Gredzenu, kur vajag.
— Nūja! Un kas tie tādi būtu? Man rādās, tas jānospriež še, un cita nekā, ko spriest, te nav. Elfi ir gatavi runāt dienām ilgi kaut neēduši, rūķiem arī nekas, ja māga tukša kā izslaucīta, bet es esmu vien vecs hobits, kas palicis bez pusdienām. Vai nebūtu laiks piesaukt kādus vārdus? Jebšu to spriedīsim, kad būsim iestiprinājušies?
Atbildes nebija. Iešķindējās zvans, vēstīdams pusdienlaiku. Visi joprojām cieta klusu. Frodo pašķielēja uz pārējiem, bet pretim neviens neraudzījās. Visi sēdēja, acis nodūruši, itin kā dziļi iegrimuši domās. Sirdī viņam iesvēlās saltas šausmas, it kā viņš gaidītu, ka teju, teju tiks pasludināts kaut kas liktenigs, ko viņš nojautis jau sen, taču cītīgi lolojis mānīgu cerību, ka paredzējums nepiepildīsies. Viņu sagrāba neciešamas ilgas atpūsties mierā un klusumā un palikt Rivendellā kopā ar Bilbo. Pēdīgi viņš saņēma visus spēkus un ierunājās, pārsteigts klausīdamies pats savā sīkajā balstiņā, kas, šķiet, pauda kādu pavisam svešu gribu.
— Es Gredzenu aiznesīšu. Tikai nezinu, kā.
Elronds pacēla galvu un viņu uzlūkoja, un Frodo sajuta viņa visgudro skatienu ielūkojamies dziļi sirdī. — Ja visu, ko esmu dzirdējis, esmu iztulkojis pareizi, — Elronds sacīja, — šis uzdevums, Frodo, ir veicams tieši tev, un, ja ceļu neatradīsi tu, to neatradīs neviens. Ir situsi Dalienas stunda — no klusajiem, mierpilnajiem laukiem un tīrumiem slkaliņiem būs celties un satricināt Dižajo torņus un sapulces. Kurš no Viedajiem to būtu spējis paredzēt? Vai kālab viņi, Viedajie būdami, savā lepnībā iedomājās to izdibināt, iekams stunda vēl bija situsi? Taču tu uzņemies smagu nastu. Tik smagu, ka neatradīsies neviens, kurš būtu gatavs to uzvelt otra pleciem. Es to nedarīšu. Bet, ja apņemies to nest no brīvas gribas, es teikšu, ka tavs lēmums ir pareizs, un, pat ja vienkopus sapulcētos visi senatnes elfu draugi — Hadors, Hūrins un Tūrins, un pats Berens —, tu būtu pelnījis vietu viņiem līdzās.
— Bet vienu pašu jūs tak viņu nesūtīsiet, kungs! — iebrēcās Sems, vairs nespēdams novaldīties un izlēkdams plāna vidū no kakta, kur visu laiku bija klusiņām tupējis uz grīdas.
— Nē taču! — Elronds viņu smaidīdams uzlūkoja. — Tu jau noteikti iesi līdzi. Kur nu jūs abus izšķirsi, kad tu ielavies pat slepenā sanāksmē, kur neesi aicināts.
Sems iespruka atpakaļ kaktā sarkans kā biete un pie sevis noburkšķēja: — Tad nu gan, Frodo kungs, esam iekūlušies riktīgi ķīseli! — Un viņš satriekts nogrozīja galvu.