Todien hobiti sarīkoja paši savu apspriedi, sapulcējušies Bilbo kambarītī. Padzirduši, ka Sems ielavījies Sanāksmē un izraudzīts Frodo par ceļabiedru, Merijs un Pīns ļāva vaļu sašutumam.
— Šito netaisnību! — brēca Pins. — Tā vietā, lai izspertu šo laukā pa durvim un iekaltu važās, Elronds viņu par tādu šmauk- šanos ņem un apbalvo!
— Apbalvo? — Frodo ieplēta acis. — Bargāku sodu es nevaru ij iedomāties. Vai tu maz domā, ko runā? Ir nu gan balva, kad mums piespriests doties turp, no kurienes atgriezties nav ko cerēt! Vēl vakardien es klusibā priecājos, ka viss, kas darāms, jau izdarits un varēšu še atpūsties ilgi, ilgi, varbūt pat lidz mūža galam.
— Nav nekāds brīnums, — Merijs atsaucās, — un kaut nu tā būtu. Mēs jau apskaužam nevis "tevi, bet Semu. Ja reiz jāiet tev, kurš katrs no mums, iepakaļ atstāts, jutīsies tīri kā nosodīts, pat Rivendellā tupēdams. Mēs kopā esam nomērojuši garu ceļu un pieredzējuši gana grūtas dienas. Gribam iet līdzi.
— Tieši to jau es saku, — Pins piebalsoja. — Mums, hobitiem, jāturas kopā, un tā mēs ari darisim. Es jau nu iešu, ja vien šie mani nesaslēgs važās. Vismaz vienu, kam prātiņš mājās, tak vajag paķert lidzi!
— Tad jau būs jāiztiek bez tevis, Peregrin Tuk! — aizrādīja Gendalfs, ielūkojies pa zemo lodziņu. — Taču nekreņķējieties nu velti. Nekas vēl nav nolemts.
— Nav nolemts? — Pins izsaucās. — Ar ko tad jūs tur noņēmāties? Tupējāt ieslēgušies stundām ilgi!
— Runājām, — Bilbo paskaidroja. — Teju katrs pavēstīja ko tādu, ka pārējiem no brīnumiem vai acis sprāga no pieres laukā. Pat vecajam Gendalfarn. Es teiktu, Legolasa ziņa par Gollumu šim nudien iesprūda rīklē, lai gan norija viņš to itin veikli.
— Nav tiesa, — Gendalfs iebilda. — Tev šis tas paslīdējis garām. To es dabūju dzirdēt vēl no Gvaihira. Ja gribi zināt, tā pa Īstam, kā tu saki, acis visiem sprāga no pieres laukā vien tad, kad runājāt jus ar Frodo, un es biju vienīgais, kurš to visu jau zināja.
— Tik un tā, — Bilbo nerimās, — ja neskaita to, ka izrau- dzljāties nabaga Frodo un Semu, citu neko neizlemāt. Es visu laiku baiļojos, ka tā beigsies, ja vien man nebūs nekādas teikšanas. Ja vēlaties zināt: Elronds sūtīs veselu pulciņu, tikai grib sagaidīt izlūkus atgriežamies. Vai šie jau projām, Gendalf!'
— Projām gan, — burvis apstiprināja. — Viena daļa. Rit ceļā dosies pārejie. Elronda elfi sazināsies ar Pēddziņiem un varbūt ari ar Tranduīla elfiem Drūmmežā. Un Aragorns aizgāja kopā ar Elronda dēliem. Iekams kaut pirkstiņu pakustināsim, jāpārmeklē plaša apkārtne. Tālab nenokar degunu, Frodo! Varbūt tu še uzkavēsies vēl krietni ilgi.
—Kā tad! — Sems noburkšķēja. — Ziema, paskat, degungalā.
— Tur nekas nav līdzams, — Bilbo aizrādīja. — Drusku te, Frodo, puis, pats esi pie vainas — ko tupēji, manu dzimšanas dienu gaidīdams? Nosvinēji gan pagalam ērmoti, un tas man neparko neiziet no prāta. Tad nu gan īstā dieniņa, kad ielaist Meškovičus-Tuntakus Tuntmalē! Bet tā nu ir — līdz pavasarim te sēdēt vairs nevarat, taču izlūki gan jāsagaida.
Kad ziema sāk ar sala zobiem Kost akmeņus ar milzu robiem, Kad kaili koki, melni dīki, Ir drošāk nebāzt laukā snīpi!
Tikai bīstos, ka tieši tas jums lemts.
— Tā gan, — piebalsoja Gendalfs. — Jo ceļā nevarēsim doties, iekams nebūsim noskaidrojuši, kur palikuši Jātnieki.
—Vai tad viņi nav apsllkuši? — Merijs ieplēta acis.
— Gredzenrēgus šādi nobendēt nav iespējams, — Gendalfs atteica. — Viņus baro Pavēlnieka spēks, tā ka gals viņiem pienāks tikai tad, kad kritis pats Saurons. Varam vien ceret, ka viņi zaudējuši gan zirgus, gan apmetņus un uz laiciņu padarīti mazāk bīstami, taču tas noteikti jānoskaidro. Tikmēr, Frodo, pacenties raizes izmest no galvas. Nezinu, vai līdzēs, ja tev paklusām izpaudīšu, lūk, ko. Pirmiņ dzirdēju kādu sakām, ka līdzi būtu paķerams kāds, kam prātiņš mājās. Tur nu nav ko iebilst. Radās, ka man būs vien jāiet jums līdzi.
To izdzirdis, Frodo tā nopriecājās, ka Gendalfs piecēlās no palodzes, kur bija sēdējis, noņēma cepuri un palocījās. — Teicu tikai — rādās, ka būs jāiet. Vēl jau viss var iegrozīties citādi. Šajā lietā vēl Elrondam būs savs vārds sakāms, un tavam draugam Nerimšam tāpat. Ai, ai, nupat atminējos, ka gribēju apraudzīt Elrondu. Nu iešu.
— Kā tu domā, cik ilgi vēl varēšu še uzkavēties? — Frodo uzrunāja Bilbo, kad Gendalfs bija aizsteidzies.
— Nezinu gan. Es dienas Rivendellā neskaitu, — Bilbo attrauca. — Tomēr lēšu, ka tev vēl laika gana. Varēsim krietni izrunāties. Varbūt palīdzēsi man pabeigt grāmatu? Derētu sākt ari nākamo. Vai esi jau izdomājis kādu nobeigumu?
— Jā, vairākus. Un visi kā viens ir pagalam drūmi un nejauki, — Frodo atteica.
— Nē, tas nu nekur neder! — Bilbo atvēcinājās. — Grāmatām jābeidzas labi. Kā būtu, teiksim, ar šo te: "Un tā viņi atgriezušies vairs nekad nešķirās un laimigi dzīvoja līdz mūža galam."
— Derēs, ja vien tik tālu tiksim, — Frodo atzina.
— Ak šitā? — iesaucās Sems. — Un diez kur tad šie tā dzīvos? Man jau tas ne reizi vien iešāvies prātā.
Kādu laiciņu hobiti vēl mēļoja, apspriezdami to, kas piedzīvots un vēl gaidāms, bet Rivendella bija zeme, kur, necik ilgi, visas bailes un raizes no prāta pagaisa kā nebijušas. Nākamība, lai solīdama ko labu vai ļaunu, aizmirstībā nenogrima, tomēr zaudēja jebkādu varu pār tagadni. Veselība vairojās, cerība pieņēmās spēkā, un hobiti priecājās par katru jaunu dienu, izbaudīdami ik maltīti un ļaudamies sarunu un dziesmu burvībai.
Dienas ritēja cita pēc citas, ik rīts atausa spožs un jauks, un ik vakars pār ieleju nolaidās vēss un skaidrs. Bet rudens strauji dzisa, un zeltainā gaisma nobālēja sudrabpelēka, un kailie zari nobirdināja pēdējās lapas. Sacēlās salts austrenis, no Miglas kalniem pūzdams drēgnu dvašu prom uz vakariem. Mēness nakts debesis apvēlās apaļš kā siera ritulis, izdzēsdams sīkākās zvaigznītes. Bet dienvidu pamalē viena zvaigzne spīguļoja asins- sarkana. Mēnesim dilstot, tā iedegās aizvien spožāka un raudzījās Frodo logā no melnās debess dzīlēm, liesmodama kā modra, caururbjoša acs, kas glūnēja pāri koku galiem ielejas viņā galā.
Elronda namā hobiti bija nodzīvojuši teju divus mēnešus, novembris bija cauri, līdzi aizraudams pēdējās rudens driskas, un laukā jau valdīja decembris, kad cits pēc cita sāka pārrasties izlūki. Vieni bija devušies uz ziemeļiem, uz Dārdavas izteku Etenmūras slīkšņās, otri — uz rietumiem, kur ar Aragorna un Pēddziņu palīdzību bija pārmeklējuši Pelēces lejteci līdz pat Tarbadai, kur pie izpostītas pilsētas drupām upei pāri gāja vecais ziemeļu lielceļš. Vēl citi bija izpētījuši apkārtni austrumu un dienvidu pusē: daži no viņiem bija aiztikuši līdz Drūmmežam viņpus Miglas kalniem, citi kalnus šķērsojuši pa pāreju pie Puķupes iztekas, izstaigājuši Tukšaini, Skalbjupļavas un nonākuši līdz pat Radagasta mītnei Rosgobelā. Radagastu viņi tur neatrada, un atpakaļceļā izlūki bija devušies pāri kalnu pārejai, kas bija pazīstama kā Dūņutērces krāces. Elronda dēli Elladans un Elroīrs atgriezās paši pēdējie, nomērojuši garu ceļu lejup gar Sudrabdzīslas krastiem, kur uzgājuši savādu zemi, taču, ko tur redzējuši, izpauda vien Elrondam.
Neviens no izlūkiem Jātniekus vai citus Naidnieka kalpus nebija nedz manījis, nedz par tādiem ko dzirdējis. Neko jaunu nebija pavēstījuši pat Miglas kalnu ērgļi. Ari no Golluma nebija ne miņas, taču savvaļas vilki aizvien vēl pulcējās baros, sirodami augšup pa Andulnas krastiem. Trīs noslīkušie melnie zirgi atradās uzreiz — tie peldēja turpat pie brasla. Lejāk pa straumi, krāču lejasgalā, meklētāji uzgāja vēl piecus un garu, melnu, sadriskātu apmetni. Citu pēdu nebija, un Jātnieki nekur nebija likuši par sevi manīt. Viss liecināja, ka ziemeļos viņu vairs nav.
— Vismaz astoņi no Deviņiem dabūjuši trūkties, — Gendalfs secināja. — Te gan neder strēbt karstu, tomēr, es teiktu, nu varam puslīdz cerēt, ka Gredzenrēgi izklīdināti un bijuši spiesti doties atpakaļ pie Mordoras pavēlnieka ar tukšām rokām un bez apveida. Ja tā, uz medību takas viņi tik drīz vis neizies. Naidniekam gan netrūkst ari citu kalpu, taču tiem nāksies mērot visu garo ceļu līdz Rivendellas robežām, lai sadzītu mums pēdas. Un tas nebūs viegli, ja būsim gana piesardzīgi. Tikai ilgāk kavēties gan vairs nedrīkstam.
Elronds sapulcināja hobitus. Viņš nopietni uzlūkoja Frodo. — Ir laiks, — viņš pavēstīja. — Ja Gredzens jānogādā Mordorā, tas jādara drīz. Bet tie, kas turp dosies, nedrīkst paļauties uz to, ka talkā nāks ieroči vai spēks. Viņiem jādodas turp, kur valda Naidnieks, un tur palīgu nebūs. Vai joprojām turies pie dotā vārda, Frodo? Vai esi gatavs būt Gredzena glabātājs?
—Esmu gan, — Frodo atbildēja. — Iešu un ņemšu līdzi Semu.
— Tad neko daudz tev palīdzēt nevaru. Pat ar padomu ne. No tava ceļa es saredzu vien mazu gabaliņu un nezinu, kā tava gaita beigsies. Tumsa ir atlīdusi jau līdz Miglas kalnu pakājei, aizvilkusies pat lidz Pelēces krastiem un aizsedz man skatu. Ceļā tu sastapsi daudz ienaidnieku — dažus pazīsi uzreiz, bet citi izliksies par draugiem. Un var gadīties, ka sastapsi draugus, kad vismazāk to cerēsi. Kolīdz varēšu, izsūtīšu vēstis visiem, ko pazīstu plašajā pasaulē, taču briesmas visapkārt tagad savilkušās tik melnas, ka daža laba vēsts var galā nenonākt vai ari novēloties tā, ka tu pats jau būsi gabalā. Un izraudzīšos tev ceļabiedrus, kas dosies tev līdzi, kamēr vien pašiem un liktenim labpatiks. Skaitam jābūt mazam, jo tavas izredzes būs lielākas, ja virzīsieties ātrāk un klusāk. Pat'ja man būtu vesels pulks elfu, ietērpti Sendienu bruņās, tas maz ko līdzētu — vien izraisītu Mordoras valdnieka dusmas.
— Gredzena pulkā būsiet deviņi, — Elronds turpināja. — Deviņi kājnieki pret Deviņiem jātniekiem, ļaunuma kalpiem. Kopā ar tevi un tavu uzticamo kalpu ies Gendalfs, jo šis būs viņa dižākais darbs un, var gadīties, pats pēdējais. Visi citi pārstāvēs pasaules brīvās tautas: elfus, rūķus un cilvēkus. Lai elfu cilts sūtnis ir Legolass, rūķu sūtnis — Gimlins, Gloina dēls. Viņi tevi pavadīs vismaz līdz Miglas kalnu pārejai un varbūt vēl tālāk. No cilvēkiem lidzi ies Aragorns, Aratorna dēls, jo viņam ar Isildura gredzenu ciešs sakars.
— Nerimša! — Frodo sajūsmināts izsaucās.
— Jā, — Aragorns pasmaidīja. — Es atkal lūdzu, lai tu ņem mani līdzi, Frodo.
— Es pats būtu tevi lūgšus lūdzies, — Frodo apgalvoja, — tikai domāju, ka tu dosies Ildzi Boromiram uz Minastiritu.
— Tā ari ir. Un, iekams dodos kaujā, še no jauna tiks izkalts Lūzušais Zobens, taču daudzi simti jūdžu mums abiem iznāks pa ceļam, tāpēc pulkā būs arī Boromirs. Viņš ir drošsirdīgs vīrs.
—Tad atliek sameklēt vēl divus. — Elronds sarauca pieri. — Es apdomāšos. Man ir padomā viens otrs no elfiem, kas še būtu īsti vietā.
— Pag, bet mēs? — Pīns satriekts izsaucās. — Mēs negribam palikt iepakaļ! Mēs gribam doties līdzi Frodo!
— Vien tāpēc, ka nespējat nedz aptvert, nedz iedomāties, kas jūs sagaida, — atteica Elronds.
— Arī Frodo par to nav ne jausmas, — ierunājās Gendalfs, negaidīti nostājies Pīna pusē. — Un arī mēs, pārējie, to zinām pagalam neskaidri. Tiesa, ja šie hobiti apjaustu visas briesmas, viņi neiedrošinātos iet. Tomēr tik un tā vēlētos turp doties — mazākais, vēlētos, kaut būtu spējuši sadūšoties, un no kauna nezinātu, kur likties, un justos pagalam nelaimīgi. Manuprāt, Elrond, še būtu labāk paļauties uz viņu draudzību, nevis uz dižu gudrību. Pat ja tu viņu vietā izraudzīsies kādu elfu ķēniņdēlu, teiksim, Glorfindelu, viņš, lai cik varens, Tumsas torni neieņems un ari ceļu uz Likteņaizu nenobrugēs.
—Taviem vārdiem ir svars, — Elronds noteica, — tomēr mani māc šaubas. Daliena, cik noprotu, šobrīd ir apdraudēta, un šos divus biju domājis sūtīt mājup ar ziņu — lai rīkojas, kā tur ierasts, kad tauta brīdināma par briesmām. Bet, lai vai kā, jaunāko no abiem, Peregrinu Tuku, nedrīkst laist nekādā ziņā. Sirds man liedz viņu sūtīt uz Mordoru.
— Tad, visugodātais Elrond, jums te nāksies ietupināt mani aiz atslēgas vai sūtīt mājās, maisā iebāztu, — Pins paziņoja. — Citādi tik un tā aizmukšu viņiem līdzi.
—Labi, lai būtu. Ej, — Elronds piekāpās un smagi nopūtās. — Tātad nu ir visi Deviņi. Pēc septiņām dienām jums jādodas ceļā.
Elfu kalēji no jauna izkala Elendila zobenu un asmeni tam iegravēja septiņas zvaigznes, kam vienā pusē greznojās mēness sirpis, otrā — saule, bet visapkārt — rūnu raksti, jo Aratorna dēls Aragorns devās karā pret Mordoras pulkiem. Atdzimušais zobens spoži laistījās, saules gaismā atspīdēdams sarkans, bet mēnesnīcā zaigodams ar aukstu liesmu, un asmens tērauds bija stiprs un ass. Un Aragorns tam deva jaunu vārdu — Andurils, Vakarliesma.
Aragorns un Gendalfs gatavojās ceļam, apspriezdami gaidāmās briesmas un pētīdami kartes un rakstus, kas glabājās Elronda namā. Reizumis Frodo viņiem piebiedrojās, taču labprāt atvēlēja tiem abiem par visu parūpēties un, cik spēja, pavadīja laiku kopā ar Bilbo.
Atlikušajās dienās hobiti ik vakaru sapulcējās Uguns zālē un tur līdz ar daudzām citām teiksmām no sākuma līdz galam noklausījās arī stāstu par Berenu un Ludiēnu un to, kā viņi iemantoja Dižakmeni. Bet pa dienu, kamēr Merijs un Pīns skraidelēja riņķī apkārt, Frodo un Sems sēdēja Bilbo mazajā kambarītī, klausīdamies, kā Bilbo balsi lasa nodaļas no paša grāmatas (tā gan joprojām šķita visai tālu no pilnības) vai deklamē šo to no pašsacerētām vārsmām, bet reizumis palīdzēdami viņam pierakstīt Frodo dēkas.
Pēdējās dienas rītā Frodo un Bilbo sēdēja divi vien, un vecais hobits piepeši no pagultes izvilka koka lādi. Pacēlis vāku, viņš ņēmās tur sazin ko meklēt.
— Re, kur tavs zobens, — viņš pavēstīja. — Salūza, atminies? Paņēmu paglabāt, bet piemirsu palūgt, lai kalēji saved kārtībā. Un nu jau par vēlu. Tad nu es iedomājos, ka varbūt noderēs šis te. Ko teiksi?
Viņš izcēla no lādes īsu zobenu, kas bija iebāzts saplaisājušas ādas maksti, tad izvilka to no maksts, un nospodrinātais asmens piepeši iezaigojās salts un spožs. — Tas ir Dzelonis, — Bilbo sacīja un ar zināmu piepūli iecirta zobenu koka sijā. — Ņem, ja gribi. Man, es lēšu, tas vairs nebūs vajadzīgs.
Frodo ar pateicību pieņēma dāvanu.
— Un vel šito! — Bilbo izcēla no lādes mazu, toties neparasti smagu paciņu. No kārtu kārtām satītām lupatām viņš izvīstīja nelielu bruņukreklu, kaltu no neskaitāmiem, sīkiem gredzentiņiem, savītiem tik blīvi kā linaudekls, saltiem kā ledus un cietākiem kā tērauds. Bruņukrekls vizēja sudrabains kā mēnesnīca un bija izlikts ar sīkiem, dārgiem akmentiņiem, bet visam klāt vēl bija pērļu josta, rotāta ar kalnu kristāliem.
— Skaista mantiņa, vai ne? — Bilbo tīksminājās, paceldams bruņukreklu pret gaismu. — Un noderīga. To man reiz iedāvāja Torins. Iekams devos projām, atdabūju to no Izrakas un iesaiņoju līdzi ņemšanai. Paņēmu visu, kas man atsauca atmiņā ceļojumu turp un atpakaļ, tikai Gredzenu atstāju. Taču bruņukreklu es vairs mugurā nevilkšu — ko es še ar to iesākšu? Vien reizumis izvelku un aci uzmetu. Kad apvilksi, redzēsi, ka svaru ij nemanīsi.
— Nudien nezinu, pēc kā gan es izskatīšos? — Frodo samulsa.
— Mani vārdi! — Bilbo nopriecājās. — Tieši tā es toreiz teicu pats. Bet par izskatīšanos neraizējies. Pavelc zem virsdrānām. Nu taču! Tas būs mūsu noslēpums. Nevienam nesaki! Bet man sirds būs mierīgāka, ja zināšu, ka tev tas mugurā. Es gribētu zināt, vai te tāds Melnā jātnieka dunčelis maz tiks cauri… — viņš čukstus piebilda.
— Labs ir, ņemšu, — Frodo piekāpās. Bilbo uzvilka to viņam mugurā un pie mirdzošās jostas piekāra Dzeloni, tad Frodo visam pāri pārvilka vecās lietus un vēja balinātās bikses, kreklu un kamzoli.
— Parasts hobits, ne ko pielikt, ne atņemt, — Bilbo atzina, viņu noskatījis. — Bet nu vīram zem cepures jau daudz vairāk, nekā viens otrs var iedomāties. Lai nu tev veicas! — Un viņš aizgriezās, vērdamies laukā pa logu un raudzīdams ko padungot.
— Nudien nezinu, Bilbo, kā lai tev pateicos — gan par šo te, gan par visu, ko manā labā esi darījis, — Frodo sacīja.
— Pat nemēģini! — Vecais hobits novērsās no loga un uzblieza viņam pa muguru. — Au! — viņš iebrēcās. — Ciets kā akmens! — Un, bridi paklusējis, piebilda: — Tu taču zini, ka hobitiem jāturas kopā. Sevišķi Tuntakiem. Un, ja katrā ziņā gribi man pateikties, izdari manā labā, lūk, ko: sargā sevi, cik nu iznāk, un atgriezies izstāstīsi man visu, visu, ari visas senās dziesmas un teiksmas, ko ceļā dzirdēsi. Es tevi gaidīšu un centīšos, cik spēdams, lai grāmata būtu gatava, kad tu pārradīsies. Ja tik ilgi novilkšu, man gribētos sarakstīt arī turpinājumu. — Tad viņam aiztrūka balss, un vecais hobits no jauna pagriezās pret logu, zem deguna dungodams:
— Es sēžu pie pavarda, prātodams Par visu, ko redzējis esmu:
Par palejām zaļām un kamenēm, Par ziedošas vasaras dvesmu,
Par zeltainām lapām un timekļiem, Kas rudeņos vizinās vējā, Par miglu, kas virmo pār ezeriem, Kad rītausma dvašo man sejā.
Es sēžu pie pavarda, gudrodams Par lausku, kas pakšus cērt pušu. Kā butu, ja ziedonis atnākdams Mani redzētu pazudušu?
Jo pasaulē milzums vēl visa kā, Ko redzēt un dzirdēt, un mīlēt: Ik birztalā, pļavā un ielejā, Ik pakalnā, avota dzīlē.
Es sēžu pie pavarda, domādams Par tiem, kas sen aizgājuši, Un tiem, kas vēl nāks, prātā pārlikdams, Ko viņi būs redzējuši!
Tā sēžu un kavējos atmiņās Par sendienām tālām. Bet klausos, Vai nedip jau soļi uz lieveņa, — Un gaidu, un ceru, un ausos.
Bija drēgna un pelēka decembra nogales diena. Koku kailajos zaros svilpoja austrenis, kulstīdams priedulājus kalnu nogāzēs. Zemu virs galvas debesis skrēja melni, driskās sapluiniti mākoņi. DrUmi krēslojās agrs novakars, un Pulks bija gatavs doties ceļā. Viņi tīšuprāt nogaidīja līdz mijkrēslim, jo, kamēr Rivendella tepat, Elronds vēlēja, cik nu iespējams, ceļot nakts aizsegā.
— Sargieties no Saurona spiegiem, — viņš piekodināja. — Esmu drošs, ka viņš jau zina, kas piemeklējis Jātniekus, un iesvēlies dusmās. Necik ilgi, viņa spiegi ziemeļzemēs čumēs un mudžēs — gan divkājaini, gan četrkājaini, gan spārnoti. Tāpēc paturiet acis ari debesjumu.
Ieroču viņiem līdzi necik daudz nebija, jo še vajadzēja paļauties nevis uz bruņotu spēku, bet uz to, ka ceļiniekiem izdosies paliki nepamanītiem. Aragornam bija vien Andurils, cita nekā, un viņš bija ieģērbies izbalējušā, rūsgani zaļā apmetni, kā jau Pēddzinis. Boromiram bija garš zobens, līdzīgs Andurilam, tomēr ne tik dižciltīgs, tad vēl vairogs un kaujas rags.
— Kalnu ielejās tas skan vareni un dzidri, — viņš stāstīja, — un tad lai visi Gondoras naidnieki laikus meklē glābiņu! — Pielicis ragu pie lūpām, viņš notaurējās tik skani, ka atbalsis dārdēdamas aizvilnlja klintis un Rivendellā visi palēcās vai stāvus gaisā.
— Tagad gan valdies un ragu pūst nesteidzies, Boromir, — Elronds viņu apsauca. — Pagaidi, līdz atkal spersi kāju uz savas zemes un ari tad trīskārt apdomā.
— Varbūt, — Boromirs atteica. — Bet es to allaž ieskandinu, kad dodos ceļā, un, lai ari šoreiz mums lemts soļot tumsas aizsegā, es neesmu nekāds zaglis, kam paklusām jāslapstās.
Rūķis Gimlins vienīgais bija uzreiz ietērpies īsā tērauda gredzentiņu bruņukreklā, jo rūķi ir raduši staipīt smagas nastas, un aiz jostas viņš bija aizbāzis platu cirvi. Legolasam bija loks, bultu pilns maks un pie sāniem garš, spoži balts duncis. Hobitu jaunuļi bija bruņojušies ar Kapukalnu zobeniem, bet Frodo paņēma tikai Dzeloni, bruņukreklu, klausīdams Bilbo padomam, pavilcis zem krekla. Gendalfarn bija zizlis, taču pie sāniem vēl arī elfu zobens Glamdrings — tas ne ar ko nepalika iepakaļ Orkristam, kas tagad dusēja Vientuļa kalna dzīlēs, Torinam uz krūtīm.
Elronds visiem bija iedevis siltas drānas, kamzoļi un apmetņi bija izoderēti ar kažokādu. Pārtikas krājumus, vēl kādus apģērba gabalus, segas un citas ceļā vajadzīgas mantas viņi uzkrāva mugurā ponijam — tam pašam Virpili sadabūtajam nabaga lopiņam.
Dzīvodamies pa Rivendellu, zirdziņš bija brinum pārvērties — spalva spīdēja un laistījās, un lopiņš dižājās un spriņgoja, itin kā no jauna piedzimis. Sems nepaguris pūlējās, lidz visiem iestāstīja, ka Bils (tā Sems bija zirdziņu iesaucis) katrā ziņā ņemams līdzi, citādi nonīkšot.
— Tam lopiņam tak valodas vien vēl trūkst, — viņš pavēstīja, — un pagaidiet tik drusku, gan riktīgi sāks runāt, kad es jums saku. Ij ne Pina jaunkungs tik skaidri un gaiši nejaudātu izteikt, kā tas zirdziņš uz mani pavērās, sak, ja tu, Sem, neņemsi mani līdzi, steberēšu nopakaļ, lai tur vai kas. — Tā nu Bils tika ierakstīts Pulkā par nastu nesēju un izrādījās vienīgais, kurš ceļā bija gatavs doties tīri ar prieku.
Atvadu vārdi un laba ceļa vēlējumi jau bija izskanējuši lielajā zālē pie kamīna, un nu pārējie gaidīja vien Gendalfu, kas vēl kavējās namā. Durvis bija plaši vaļā, uz lieveņa plaiksnījās uguns atspīdumi, gaiši un silti mirdzēja logi. Bilbo, ievistljies apmetni, klusēdams stāvēja līdzās Frodo. Aragorns sēdēja uz lieveņa pakāpieniem, galvu zemu noliecis — vienīgi Elronds pa īstam zināja, ko viņam nozīmē šī stunda. Pārējie pustumsā vidēja vien kā pelēki stāvi.
Sems stāvēja blakus ponijam un, ar mēli ķeksēdams no zobu starpām atvadu mielasta paliekas, apcerīgi vērās lejup, drūmajā mijkrēsli, kur, veldamās pāri krācēm, dārdēja upe. Visas piedzīvojumu alkas nupat bija galīgi izsīkušas.
— Tev, puis, — viņš uzrunāja Bilu, — nu gan nederēja ar mums sapīties. Būtu palicis vien šepatiņās, kur laba siena pilna sile, līdz jaunai zālītei. — Bils uz to novēcināja asti un neko neatbildēja.
Iegrozījis ērtāk maišeli uz pleca, Sems bažīgi pārlika prātā, ko tur sabāzis, — sak, vai nav kas piemirsies: lielākais dārgums — kastrolītis, tad kārbiņa sāls, ko viņš allaž nēsāja līdz un arvien uzpildīja, kad radās izdevība; krietns krājums pīpes zāles (bet skaidrs, ka derēja vairāk); krama šķiltavas un posa, vilnas zeķes, veļas kārta un visādas sīkas Frodo mantas, par ko saimnieks pats nebija iegādājies, bet Sems gan paķēris līdzi, lai brīdi, kad ko tādu ievajadzēsies, varētu to uzvaroši celt gaismā. Visu prātā pārcilājis, viņš piepeši attapās: — Aukla! Nav ij ne striķa galiņa! Padomā, un vēl vakar vakarā tu pats sev liki pie sirds, sak, Sem, derētu tak kāda aukliņa! Ja nepaķersi līdzi, katrā ziņā ievajadzēsies! Nu, ka ievajadzēsies. Kur šo vairs tagadiņ ķersi?
Tobrīd uz lieveņa kopā ar Gendalfu iznāca Elronds un saaicināja visus pulciņā. — Gribu uz atvadām teikt vēl ko, — Rivendellas valdnieks klusu ierunājās. — Gredzena glabātājs dodas ceļā uz Uguns kalnu. Viņš viens atbild par Gredzena likteni: Glabātājs nedrīkst to nedz aizsviest, nedz atdot kādam no Naidnieka kalpiem, nedz pieļaut, lai tam pieskaras kāds cits, izņemot Pulka biedrus vai Sanāksmes locekļus, un arī vien tad, kad citas izejas nav. Pārējie Glabātājam dodas līdzi no brīva prāta, lai sniegtu atbalstu. Viņi drīkst iet līdzi, griezties atpakaļ vai izraudzīties citu ceļu — kā nu iznāks. Jo tālāk iesit, jo grūtāks būs atkāpšanās ceļš, tomēr jūs nesaista nedz zvērests, nedz solījums doties turp, kurp jāiet par varītēm. Jo savu dūšu jūs vēl nezināt un nespējat paredzēt, ko ceļā pieredzēsit.
— Kad ceļš ietinas tumsā, ardievas saka vien mazdūšīgais, — iestarpināja Gimlins.
— Var jau būt, — Elronds atsaucās, — taču neliksim solīties tam, kurš tumsu vēl nav redzējis.
—Tomēr zvēresta vārdi var ieliet spēku trīsošā sirdī, — Gimlins nepiekāpās.
— Vai ari to salauzt, — Elronds piebilda. — Neraudzīsimies pārāk tālu nākotnē! Bet nu ejiet — ar drošu dūšu! Palieciet sveiki, un lai jums Ildzi iet elfu, cilvēku un visu brīvo tautu svētība! Lai zvaigznes staro jums sejā!
— Laimīgi… Laimīgu ceļu! — iesaucās Bilbo, nosalis tā, ka zobi klabēt klabēja. — Dienasgrāmatu rakstīt tev, Frodo, puis, laikam nebUs vaļas, bet pieraugi, lai pārradies vari man visu izstāstīt sīki un smalki! Un nekavējies! Paliec sveiks!
Elronda elfi māja viņiem ardievas, sastājušies krēslas pielietajā pils pagalmā, un klusi novēlēja laimīgu ceļu. Neskanēja nedz smiekli, nedz dziesmas. Pēdīgi ceļinieki izkustējās no vietas un pagaisa mijkrēslī.
Pārsoļojuši pāri Bruīnas tiltam, viņi pa līkumotām, garām un stāvām takām nesteidzīgi virzījās uz Rivendellas ielejas malu, līdz nonāca klajā augstienē, kur virsājā šalkoja vējš. Tad, uz atvadām pametuši skatu atpakaļ, kur dziļi lejā mirdzinājās Pēdējais Gaišais Mājoklis, viņi devās tālāk uz priekšu, aklā tumsā.
Pie Bruīnas brasla viņi nogriezās no lielceļa un pa šaurām taciņām, kas veda te kalnā, te lejā, devās uz dienvidiem, gar Miglas kalnu rietumpusi, lai mērotu ceļu, kas prasīja daudzas dienas. Apvidus še bija daudz skarbāks, un zemes virsa nelīdzenāka kā otrpus grēdai, kur pletās zaļā Anduinas ieleja, tā ka iešana vedas gausi, toties nobēdzināties bija vieglāk. Šai pamestajā un tukšajā apkaimē Saurona spiegi gandrīz nebija manīti, un arī taciņas bija labi zināmas vien Rivendellas elfiem.
Gendalfs soļoja priekšgalā, un viņam līdzās — Aragorns, kas ceļu še zināja pat ar aizsietām acīm. Pārējie virknē kātoja nopakaļ, un gājienu noslēdza Legolass, kas naktī redzēja tikpat labi kā dienā. Ceļa sākums bija nogurdinošs un vienmuļš, un Frodo no tā neko daudz neatcerējās, ja neskaita vēju. Sazin cik dienas pēc kārtas saule slēpās mākoņos, un no Miglas kalniem pūta spēcīgs, stindzinošs austrenis, kas vilka cauri līdz ādai tā, ka nelidzēja nekāda tuntuļošanās. Visi gan bija saģērbušies kārtu kārtam, tomēr sasildīties nekādi nespēja ne soļodami, ne uz vietas čurnēdami. Gulēt nācās dienas gaismā, kad visi nobēdzi- nājās kādā ieplakā vai dzeloņainu krūmu pudurī, kādi še auga ik uz soļa. Vēlā pēcpusdienā tas, kurš stāvēja sardzē, visus modināja uz vakariņām — to pamatīgāko maltīti, kas parasti bija auksta un ne visai iepriecinoša, jo uguni sakurt viņi iedrošinājās reti. Pret vakaru pārgājiens turpinājās — allaž vairāk vai mazāk uz dienvidiem, ja izdevās atrast ceļu.
Iesākumā hobitiem tā vien likās, ka viņi velkas uz priekšu kā gliemeži, tālāk netikdami ne par soli, lai arī soļoja līdz galīgam spēku izsīkumam. Apkārtne kāda bija, tāda palika. Tomēr kalni pamazām tuvojās. Dienvidos no Rivendellas tie slējās vēl augstāki, un krāvums aizlocījās uz rietumiem, bet galvenās grēdas pakājē vīdēja it kā vienkopus sagrūsti pakalni, izaloti ar dziļām, mutuļojošu strautu pieplūdinātām aizām. Taciņas še uziet bija grūti, un tās vijās līču loču, nereti aizvezdamas vien pie stāvas kraujas, kam pāri gāzās varens ūdenskritums, vai dziļā palejā, neizbrienamā dūksnājā.
Aizritēja divas nedēļas, un tad laiks mainījās. Vējš piepeši pierima, bet pēc tam iegriezās no ziemeļu puses. Skrejošie mākoņi cēlās augstāk un izklīda, parādījās bāli spoža saule. Pēc kārtējā nogurdinošā nakts pārgājiena atausa salts, skaidrs rīts. Ceļinieki bija uzrāpušies pazemā korē, apaugušā ar mūžveciem akmeņozoliem, kuru pelēkzaļie zari paši izskatījās kā klinti cirsti. Austošās saules staros tumšzaļās lapas vizēt vizēja un ogas gailēja sarkanas kā ogles.
Tālu dienvidos Frodo redzēja dūmakā tinamies varenus kalnus, kas nule šķita neglābjami aizšķērsojam ceļu. Pa kreisi no grēdas slējās trīs smailes — augstākā un tuvākā stiepās debesis kā ilknis, un tās virsotni sedza sniegs. Kailo ziemeļpuses krauju vēl pa lielākai daļai klāja ēna, bet vietās, kur to apspīdēja saule, klintis gaismojās iesarkanas.
Gendalfs nostājās Frodo līdzās un, pielicis plaukstu virs acīm, ieteicās: — Esam pieveikuši krietnu gabalu. Te sākas zeme, ko cilvēki dēvē par Akmini. Labākos laikos te netrūka elfu, un tad tā saucās Eregiona. Ja lēšam pēc putna lidojuma, esam nomērojuši četrdesmit piecas ligas, lai gan kājām esam nostaigājuši daudz garāku ceļu. Še apvidus vairs nebūs tik mežonīgs, un ari laiks mums būs labvēlīgāks, tomēr varbūt tāpēc vēl jo vairāk jābīstas no briesmām.
— Lai nu briesmas, kur briesmas, bet labi, ka beidzot varam redzēt sauli austam, — Frodo atsaucās, atsviezdams kapuci un pasliedams seju pretim rīta saules stariem.
— Bet tagad priekšā kalni, — ierunājās Pins. — Vai tik pa nakti nebūsim aizklīduši uz austrumiem?
— Nē taču, — Gendalfs skaidroja. — Vienkārši dienas gaismā var tālāk redzēt. Rau, viņpus tām smailēm grēda aizlokās uz dienvidrietumiem. Elronda namā karšu vesels lērums, bet jūs jau laikam tajās ne reizi neieskatījāties, ko?
— Drusku iemetu gan aci, — Pins taisnojās, — tikai it neko neatceros. Frodo šitādās lietās ir labāka galva.
— Man nekādas kartes nav vajadzīgas, — noteica Gimlins, kopā ar Legolasu nostājies viņiem blakus un vērdamies tālē. Rūķa dziļajās acis mirdzēja savāda gaisma. — Tā ir zeme, kur strādājuši mūsu sentēvi, un šie kalni daudzviet iegravēti metālā, iecirsti akmenī, iemūžināti dziesmās un teiksmās. Tos aizvien vēl redzam sapņos — rau, Barazs, Ziraks un Šathurs. Tikai vienreiz pa gabalu esmu tos redzējis savām acīm, bet labi zinu gan pašus kalnus, gan to vārdus, jo tur, dzīlēs, dus rUķu cilts izbūvētā Kazadūma, kopus mēlē pazīstama kā Melnais Bezdibenis, bet elfiem — kā Morija. Aiz tās tūliņ slejas Barazinbars jeb Sar- kanrags, bargais Karadrass, kā to dēvē elfi; tālāk — Sudrabzobs un Mākoņmilzis: Baltais Selebdils un Pelēkais Fanuidols, ko mēs saucam par Zirakzigilu un Bundušathuru. Tur Miglas kalnus šķeļ pušu dziļa, tumša ieleja, ko nespējam aizmirst — Azanulbizāra, Dūņutērces leja, ko elfi dēvē par Nanduhirionu.
— Uz Dūņutērces leju ved mūsu ceļš, — Gendalfs bilda. — Ja otrpus Karadrasam šķērsosim pāreju, ko sauc par Sarkanraga vārtiem, pa Dūņutērces krācēm nokāpsim rūķu lejā. Tur dus Spulgezers, un tā ledusaukstie avoti baro Sudrabdzislu.
— Melni ir Keledzarama ūdeņi, un salti — Kibilnalas avoti, — Gimlins iesaucās. — Sirds man krūtis salecas, kad iedomājos, ka drīz tos redzēšu.
— Kaut nu tu to pieredzētu, mans krietnais rūķi! — Gendalfs novēlēja. — Tomēr ielejā vismaz mēs, pārējie, ilgi uzkavēties nevarēsim. Mums gar Sudrabdzīslas krastiem jāiet tālāk, kur tumst nezināmi meži, tad līdz Andulnai, un tad…
Burvis apklusa.
— Nu, un kurp tad? — Merijs nenocietās.
— Turp, kur ceļam beigas — galu galā, — Gendalfs atteica. — Tik tālu nākotnē neraudzisimies. Pagaidām priecāsimies, ka esam sveiki un veseli veikuši ceļa pirmo posmu. Manuprāt, mums tagad derētu, kā nākas, atpūsties un tālāk doties tikai rītvakar. Akmines gaiss ir tālu izslavēts. Tur, kur reiz mituši elfi, zeme ļaunumam turas pretim ilgi un spīvi.
— Tas tiesa, — apstiprināja Legolass. — Lai gan šejienes elfus pat mēs, meža cilts, uzskatījām' par savādniekiem, un tagad viņus vairs neatminas ne koki, ne zāle. Dzirdu vien akmeņus žēlojamies: dziļi viņi mūs dēstījuši, skaistus viņi mūs darinājuši, līdz debesīm viņi mūs krāvuši, bet nu aizgājuši uz neatgriešanos. Viņi patiesi aizgājuši uz neatgriešanos. Jau neatminamos laikos aizceļojuši uz Sirmostām.
Torit dziļā, ar kupliem akmeņozoliem apaugušā ieplaciņā viņi sakūra uguni un pirmoreiz kopš pārgājiena sākuma ieturēja itin līksmas brokastis, kas gan tikpat labi varēja būt ari vakariņas. Pēc tam viņi nesteidzās likties uz auss, jo cerēja kārtīgi nosnausties pa tumsu un tālāk doties vien nākamās dienas pievakarē. Tikai Aragorns bija nerunīgs un raizīgs. Mazliet vēlāk viņš piecēlās, viens pats aizklīda līdz kalna korei un tur nostājās koka paēnā, vērdamies uz dienvidiem, tad uz rietumiem un itin kā ausīdamies. Tad viņš panācās atpakaļ, līdz ieplaciņas malai, un vērās lejup uz pārējiem, kas smējās un mēļoja, pulciņā sasēduši.
— Kas ir, Nerimša? — Merijs viņam uzsauca. — Ko meklē? Pēc austreņa ilgojies?
— Kur nu! — viņš atteica. — Bet kaut kā man še nudien pietrūkst. Akmines zemē esmu bijis daudzkārt un visādos gadalaikos. Divkājainu iemītnieku te vairs nav, taču ne zvēru, ne putnu nekad nav trūcis — sevišķi pēdējo. Bet tagad še kapa klusums — vien jūs ceļat jezgu. Tīri ausis plīst pušu. Jūdzēm tālu visapkārt nav dzirdama ne skaņa, jūs te tērgājat, bet katrs vārds atbalsojas itin kā tukšumā. Nesaprotu.
Gendalfs vērīgi piepacēla galvu. — Un kā tu domā — kālab tā? — viņš noprasīja. — Varbūt visi tikai pieklusuši, šeit, kur teju neviens ne kāju nesper, ieraudzījuši veselus četrus hobitus un vēl mūs, pārējos?
—Kaut nu tā būtu, — Aragorns nogrozīja galvu. — Tikai man ir sajūta, ka mūs novēro, un samanu bailes, un nekad agrāk ko tādu še neesmu manījis.
— Tad mums vajag turēt acis vaļā, — Gendalfs teica. — Kad līdzās Pēddzinis, viņa padomā der ieklausīties, jo īpaši, ja Pēddzinis ir Aragorns. Neklaigāsim vairs, atpūtīsimies klusiņām un noliksim sardzi.
Todien pirmajam kārta stāvēt sardzē bija Semam, bet Aragorns viņam piebiedrojās. Pārējie iemiga. Tūliņ klusums kļuva tik stings, ka arī Sems to sajuta spiežamies ausīs. Skaidri sadzirdams bija katrs gulētāju elpas vilciens. Kad ponijs nošvīkstināja asti vai pamīņājās, troksnis šķita teju apdullinošs. Sems bijās pat pakustēties, jo dzirdēja krakšķam pats savas locītavas. Apkārt valdīja nāves klusums, kam pāri plājās dzidri zils debesjums. Saule kāpa augstāk. Pie dienvidu pamales debesīs parādījās tumšs plankums, kas auga aizvien lielāks un slīdēja uz ziemeļpusi kā vēja nests dūmu mākonītis.
— Kas tas, Nerimša? Pēc mākoņa neizskatās, — Sems iečukstējās. Aragorns neatbildēja, tikai vērīgi pētīja debesis, taču, necik ilgi, Sems pats atskārta, kas tur lidinās. Milzīgs bars putnu, laizdamies vēja ātrumā, brāzās lokiem vien, it kā pārlūkodami visu apkaimi, tur ko meklēdami, un aizvien tuvojās.
— Meties pie zemes un nekusties! — Aragorns nošņācās, paraudams Semu akmeņozola ēnā, jo no lielā bara piepeši nošķīrās mazāks un, nolaidies pavisam zemu, šāvās taisni uz viņu pusi. Sems nosprieda, ka putni izskatās pēc vārnām, tikai neparasti lielām. Kad tie pārlaidās pāri, saspiedušies barā kā dūre, tā ka uz zemes meta melnu vienlaidus ēnu, atskanēja vientuļš aizsmacis ķērciens. Tikai tad, kad putni, aizlaidušies projām uz ziemeļrietumiem, bija pagaisuši tālē un debesis no jauna noskaidrojās, Aragorns paslēja galvu. Pielēcis kājās, viņš metās modināt Gendalfu.
— Melnu vārnu bari laidelējas pār apkaimi starp Miglas kalniem un Pelēci, — viņš teica. — Un viens no tiem nupat pārlaidās arī pār Akmini. Tās nav šejienietes — krebas mīt Fangornā un Krēslainē. Nezinu, kas tām še meklējams — varbūt dienvidos kas lēcies, un tālab šis bēg, bet visdrīzāk gan spiego, kas te un kā. Augstāk debesis manīju laidelējamies vanagus. Manuprāt, mums jāsteidzas tālāk vēl šovakar. Akmines gaiss vairs nav nekāds labais — te nav droši.
— Tad acīmredzot novēroti tiek arī Sarkanraga vārti, — Gendalfs nošūpoja bārdu. — Kā lai tiekam tur pāri nemanīti, man nav ne jausmas. Bet nāks laiks, nāks padoms. Tu saki, kad sa- tumsis, mums derētu kustēties? Laikam tev taisnība.
— Labi vismaz, ka mūsu guntiņa gandrīz nedūmoja un, kad krebas laidās pāri, bija teju izplēnējusi, — Aragorns piebilda. — Sārts tūliņ jāapdzēš — uguni kurt vairs nedrīkstam.
— Še tev reize! Nu, vai nav sodība? — Pins šķendējās, kad, vēlā pēcpusdienā pamodies, dabūja zināt jaunumus — vairs nekādas uguns, un nakti atkal jāņem kājas pār pleciem. — Un viss viena vārnu bara dēļ? Un es tā gaidīju vakaru — ka iestiprināsimies, kā nākas, ko siltu ieliesim māgā…
— Gaidīt tev neviens neliedz, — Gendalfs aizrādīja. — Tev, es lēšu, priekšā vēl daudz necerētu mielastu. Es jau pats gribētu vienā mierā izkūpināt pipi, kad kājas siltumā. Bet, lai nu kā, viens mierinājums mums ir — jo tālāk uz dienvidiem, jo siltāk.
— Ka tik nemetas par karstu, — Sems noņurdēja uz Frodo pusi. — Lai gan man jau tā kā sāk gribēties, kaut šitenais Uguns kalns un ceļam gals, tā sakot, būtu saredzams. Man tak likās, ka, rau, šis pats Sarkanrags vai kā tur bija, ir riktlgais, ko meklējam, bet tad Gimlins ņēmās skaitīt savu runājamo. Tie rūķu vārdi, vai zinies, — mēli var izmežģīt! — No kartēm Sems nejēdza galīgi neko, un attālumi, kas mērojami pa svešajām zemēm, bija tik milzīgi, ka viņam pavisam sajauca prātu.
Visu dienu viņi palika slēptuvē. Melnie putni pāri pāršāvās vēl dažu labu reizi, bet, saulei sārtojoties uz rietu, pagaisa dienvidu pamalē. Mazā tumsiņā Pulks devās ceļā, tagad uz dienvidaustrumiem, kur jau aiz apvāršņa aizslīdējušās saules pēdējos staros tālē iesārtens krāsojās Karadrass. Debesim satumstot, cita pēc citas iedegās baltas zvaigznes.
Aragorna vadībā viņi driz uzgāja taciņu. Frodo nosprieda, ka reiz te acīmredzot bijis plats un kārtīgi izbūvēts ceļš, kas vedis no Akmines lidz kalnu pārejai. Virs grēdas pacēlās apaļš, apvēlies mēness, kas meta baltu gaismu, tikai akmeņu un klints- bluķu ēnas rēgojās piķa melnas. Liela daļa akmeņu šķita tēsti vai apdarināti, lai gan tagad gulēja šajā drūmajā, pamestajā zemē, drupās sakrituši un saplaisājuši.
Bija pati saltākā pirmsausmas stunda, mēness jau spidēja zemu pie apvāršņa. Frodo pavērās debesīs. Piepeši viņš ieraudzīja vai samanīja augstu virs galvas pāri zvaigžņotajam debesjumam pārslīdam ēnu — zvaigznes it kā uz brītiņu nodzisa, bet tūliņ atkal iemirdzējās. Viņš nodrebinājās.
— Redzēji? Kaut kas itin kā pārlaidās pāri, — Frodo pačukstēja Gendalfarn, kas gaja viņam soli pa priekšu.
— Nē, bet sajutu gan, lai kas tas bija, — burvis atteica. — Varbūt nekas, vien mākoņa skrandiņa.
— Mākoņi tik ātri neskrien, — nomurmināja Aragorns. — Un no vēja ne miņas.
* * *
Tonakt nekas vairs negadījās. Rits atausa vēl gaišāks par iepriekšējo, bet gaiss bija salts, un atkal pūta austrenis. Viņi virzījās uz priekšu vēl divas naktis. Ceļš pamazām locījās kalnup, un iešana vedās vēl jo gausāk, jo kalni grēdojās aizvien augstāki, taču ari tuvāki. Trešajā rītā priekšā izslējās Karadrass — varens, ar sniegotu, itin kā sudrabā iemērktu virsotni un kailiem, klinšainiem sāniem, kas vīdēja sarkanbrūni, gluži kā ar asins traipiem izraibināti.
Debesis aizvilkās ar mākoņu segu, kam cauri spidēja vārga, bāla saules ripa. Vējš iegriezās no ziemeļaustrumiem. Gendalfs ievilka nāsis gaisu un pavērās atpakaļ.
— Ziema mums dzenas pakaļ, — viņš paklusām teica Aragor- nam. — Kalni ziemeļos jau daudz baltāki, nogāzes apsnigušas. Šonakt kāpsim augšā uz Sarkanraga vārtiem. Tur nebUs kur sprukt. Varbūt sardze nolikta, varbūt kāda nelaime uzglūnēs, taču vislielākais ienaidnieks var izrādīties nelāgs laiks. Kāds tev tagad liekas paša izraudzītais ceļš, Aragorn?
Frodo dzirdēja burvja vārdus un noprata, ka Gendalfs un Aragorns turpina kādu jau agrāk uzsāktu strīdu. Viņš saausljās.
— Lai kurp mēs dotos, labi nebūs, to tu, Gendalf, pats labi zini, — Aragorns atbildēja. — Ar katru soli briesmu aizvien vairāk — gan tādu, ko paredzēt varam, gan pavisam nezināmu. Bet jāiet ir, un jo drīzāk tiksim kalniem pāri, jo labāk. Tālāk uz dienvidiem pāreju nav līdz pat Rohānas aizai. Tu pats stāstīji, kas noticis ar Sarumanu, tā ka tur rādīties nav droši. Kas to lai zina, kurā pusē šobrīd nostājušies mustangrimi?
— To patiesi nevar zināt! — Gendalfs piekrita. — Bet ir vēl kāds ceļš, kas neved Karadrasam pāri. Tas tumšais un slepenais, par ko runājām.
— Bet par to nevar būt na runas! Pagaidām ne. Lūdzams, pārējiem nebilsti ne vārda, iekams nenoskaidrosies, ka cita ceļa nav!
— Taču tas jānospriež, pirms dodamies tālāk, — Gendalfs iebilda.
— Tad visu pamatīgi pārliksim un apsvērsim, kamēr pārējie atpūtīsies un nosnaudīsies, — Aragorns ierosināja.
Vēlā pēcpusdienā, kamēr pārējie brokastoja, Gendalfs un Aragorns pagāja maliņā un nopētīja Karadrasu. Tagad kalna sāni vīdēja tumši un drūmi, bet virsotne tinās pelēkos mākoņos. Frodo abus vēroja, prātodams, ko abi nolems. Kad viņi piepulcējās pārējiem, Gendalfs visus uzrunāja. Frodo uzzināja, ka par spīti nelāgajam laikam izlemts doties uz pāreju, un jutās atvieglots. Kāds bija tas otrais ceļš — tumšais un slepenais —, viņam nebija ne jausmas, taču Aragorns, par to padzirdis, šķita nopietni iztrūcinājies, un Frodo priecājās, ka šī doma noraidīta.
— Zīmes, ko esam manījuši pēdējā laikā, — Gendalfs sacija,
— liecina, ka Sarkanraga vārti, iespējams, tiek novēroti. Tāpat man raizes dara ziema, kas dzenas mums pa pēdām. Var uznākt sniegs. Mums jāsteidzas, cik spēka. Un pat tad ar divām naktīm diez vai pietiks — pāreja ir augstu. Tumsa šovakar uzkritīs agri. Mums jādodas ceļā, kolīdz būsit gatavi.
— Ja drīkstu, došu mazu padomu, — ierunājās Boromirs.
— Esmu dzimis Balto kalnu pakājē, un augstkalnu pārgājieni man nav sveši. Labākajā gadījumā pamatīgi nosalsim, iekams otrā pusē tiksim lejā. Diez vai spēsim priecāties, ka esam palikuši nepamanīti, ja gulēsim nosaluši beigti. Še vēl aug daži kociņi un krūmi, tāpēc mums katram derētu paņemt līdzi malkas saišķīti — tik lielu, cik nu kurš var panest.
— Un Bils varētu paķert tādu pamatīgāku, vai ne, puis? — Sems uzsauca zirdziņam. Tas viņu sērīgi uzlūkoja.
— Labi, — Gendalfs piekrita. — Tikai uguni kurt nedrīkstam. Ja nu vienīgi, kad nāve būs zobu galā…
Pulks no jauna devās ceļā. Iesākumā iešana vedās itin naski, bet tad kāpiens kļuva aizvien stāvāks un grūtāks. Taciņa, kas līkumodama rāpās kalnā, vietumis teju nebija saskatāma vai pazuda zem akmeņu nogruvuma. Nakts zem blīvās mākoņu segas savilkās melna kā darva. Klintīs svilpoja stindzinošs vējš. Ap pusnakti viņi bija uzrāpušies kalnā labu gabalu. Šaurā taciņa tagad aizlocījās pa kreisi, gar kailu, stāvu klints sienu, virs kuras, saplūdis ar tumsu, drūmi slējās Karadrasa stāvs. Pa labi melnēja bezdibenis — tur piepeši sākās dziļa aiza.
Ar pūlēm uzrāpušies pa stāvu nogāzi, viņi pašā augšā uz brīdi apstājās atvilkt elpu. Frodo samanīja kaut ko mīksti iesita- mies sejā un, izstiepis roku, uz piedurknes ieraudzīja gulstamies baltas sniegpārslas.
Viņi devās tālāk. Bet, necik ilgi, sniegs pieņēmās spēkā, aizklādams skatu un sizdamies acīs. Gendalfu un Aragornu, kas
salikuši cīnījās vien soli vai divus priekšā, Frodo teju nemaz vairs nespēja saskatīt.
— Sitais man itin nemaz nepatīk, — aizmugurē burkšķēja Sems. — Jaukā rītā sniedziņam nav ne vainas, bet, kamēr šis gāžas lejā, es labāk guļu, apakš sedziņas saritinājies. Kaut šis būtu aizgāzies prom uz Hobitonu! Tad nu gan būtu prieki! — Kārtīgu sniegu Dalienā bija redzējuši vien Ziemcļāju kalnieši — citiem sniedziņš allaž bija priecīgs pārsteigums un iegansts līksmībai. Dzīvajos vairs nebija neviena hobita (izņemot Bilbo), kurš būtu pieredzējis 1311. gada bargo ziemu, kad pāri aizsalušajai Brandaviņai Dalienā iesiroja ziemeļu vilki.
Gendalfs apstājās. Uz kapuces un pleciem viņam bija sasni- gusi bieza sniega kārta, brist nācās jau līdz potītēm.
— No tā jau es baidījos, — viņš drūmi novilka. — Ko nu teiksi, Aragorn?
— Es arī baidījos, — viņš atsaucās, — tomēr ir vēl šis tas, no kā es bīstos vairāk. Zināju, ka var uznākt putenis, lai gan tik tālu dienvidos tāds sniegs ir retums, ja nu vien augstu kalnos. Bet mēs vēl neesam necik augstu — visai pazemu, kur takas ir vaļā visu cauru gadu.
— Vai tik še nebūs Naidnieka pirksts, — ieteicās Boromirs. — Manā zemē runā, ka viņš spēj sacelt vētru Tumsas kalnos, kas apjož Mordoru. Viņam netrūkst nedz savāda spēka, nedz sabiedroto.
— Naidniekam rokas nudien ir izstiepušās garum garas, — bilda Gimlins, — ja viņš spēj atraut šurp sniegu no pašiem ziemeļiem — padomā, te taču būs savi trīs simti ligu!
— Kur nu vēl garākas, — Gendalfs noteica.
Kamēr viņi stāvēja uz vietas, vējš pierima, un arī sniegs sāka krist retākam pārslām, lidz gandrīz mitējās. Ceļinieki devās uz priekšu, taču nebija pievārējuši vēl ne astotdaljūdzi, kad putenis atgriezās ar jaunu spēku. Vējš gaudot gaudoja, un putenis pārvērtās īstā sniega vētrā. Drīz uz priekšu vairs netika pat Boromirs. Hobiti, saliekušies deviņos likumos, ar pūlēm brida nopakaļ tiem, kas augumā lielāki, taču bija skaidrs, ka necik tālu netiks, ja putenis nerimsies. Frodo kājas bija kā ar svinu pielietas. Pins vilkās astē. Pat Gimlins, neraugoties uz izslavēto rūķu izturību, uz priekšu cīnījās kurnēdams.
Piepeši visi reizē apstājās kā zemē iemieti, itin kā būtu sarunājuši. Tumsā visapkārt atskanēja savādi trokšņi. Var jau būt, ka tur tikai kauca un svilpoja vējš, lauzdamies caur klinšu spraugām, bet izklausījās pēc griezīgiem kliedzieniem un mežonīgiem smiekliem. No kalna lejup sāka ripot akmeņi, svelpdami aizšaudamies garām par mata tiesu un sašķīzdami pret taku zem kājām. Ik pa brīdim atskanēja draudīga dārdoņa un no tumsā slīgstošās virsotnes novēlās kāds milzīgs klintsbluķis.
—Tālāk šodien netiksim, — sacīja Boromirs. — Kam dūša, lai sauc to par vēju, bet es teikšu, ka tās ir aizkapa balsis un akmeņiem vēlēts velties mums virsū.
— Es gan teikšu, ka tas tiešām ir vējš, — iebilda Aragorns, — bet ari tavi vārdi ir patiesi. Pasaulē netrūkst ļaunu un naidīgu spēku, kas tādus, kuri staigā uz divām kājām, ieredz visai maz, tomēr ar Sauronu nebiedrojas un rīkojas, kā pašiem labpatīk. Viens otrs šai pasaulē mitis jau tad, kad no Saurona vēl nebija ne miņas.
—Karadrass tika godāts par Bargo kalnu, un tam bija nelāga slava jau izsenis, kad šai malā par Sauronu vēl neviens nebija pat dzirdējis, — ieteicās Gimlins.
— Viena alga, pret ko cīnāmies, ja uzbrukumu tik un tā nespējam atvairīt, — aizrādīja Gendalfs.
—Bet ko iesāksim? — žēli iesaucās Pins, trīcēdams pie visām miesām un balstīdamies pret Meriju un Frodo.
— Vai nu paliksim, kur esam, vai griezīsimies atpakaļ, — Gendalfs atbildēja. — Uz priekšu cīnīties nav vērts. Ja pareizi atminos, mazu gabaliņu augstāk taka pa garu, lēzenu nogāzi noskrien no klints un tad iet pa platu, seklu gravu. Tur no sniega nebūs kur patverties. No akmeņiem ari ne.
— Un, kamēr vētra trako, ari atpakaļ griezties nav vērts, — pievienojās Aragorns. — Pa ceļam tik un tā nebija nekā, kas varētu noderēt par pajumti, — vien šī te klints siena.
— Tad ta pajumte! — Sems šķendējās. — Tad jau mājai būtu gana ar vienu pašu sienu — ij jumta nekāda nevajadzētu…
Visi sanāca pulciņā un, cik cieši vien spēdami, piespiedās pie klints. Tā bija pavērsta pret dienvidiem, un sienā turpat virs galvas stiepās tāds kā iegarens puns, tā ka viņi cerēja kaut mazliet paglābties no ziemeļvēja un krītošajiem akmeņiem. Bet splvas brāzmas tik un tā dzēla drīz vienos, drīz otros sānos, un sniegs no aizvien smagākajiem mākoņiem gāzās lejup blāķiem vien.
Viņi saspiedās kopā, ar muguru atslējušies pret klinti. Ponijs Bils pacietīgi, tomēr drūmi stāvēja priekšā hobitiem, viņiem drusku kalpodams par aizsegu, bet driz vien zirdziņš sniegā bija iestidzis jau līdz ceļgaliem, un putenis negrasijās pierimt. Ja hobiti še būtu vieni paši, viņi, necik ilgi, zem sniega kārtas jau būtu pilnīgi pazuduši.
Frodo neatvairāmi uzmācās miegs, un viņš juta, ka ieslīgst siltā, pūkainā sapnī. Kāju pirkstus jauki sildīja uguns, kas sprēgāja kamīnā, un dziļi aizprāta kaktiņā viņš dzirdēja ierunājamies Bilbo: "Nu, kas tad tā par dienasgrāmatu! Divpadsmitais janvāris: sniega vētra. Bija gan vērts atgriezties, lai pavēstītu ko tādu!"
"Jā, Bilbo, bet es gribēju atpūsties un pasnaust," Frodo par varītēm izvēla pār lūpām, bet tad viņu kāds sapurināja, un jaukais sapnis pagaisa. Boromirs bija viņu izcēlis no sniega kupenas.
— Gendalf, sīkaliņiem būs gals klāt, — Boromirs norūpējies teica. — Nav jēgas še sēdēt un gaidīt, kamēr bUsim ieputināti līdz ar galvu. Mums kaut kas jādara, citādi aiziesim bojā.
— Iedod viņiem šo te, — Gendalfs sacīja, parakājies savā maišelī un izvilcis ādas blašķi. — Katram tikai pa malciņam — visiem. Dzira ir nenovērtējama — miruvors, Imladrisas sirdszāles. Elronds man to iedeva uz atvadām. Palaid apkārt!
Kolīdz Frodo norija malku siltās un smaržīgās dziras, sirdī ieplūda spēks, un uzmācīgais miegs pazuda kā nebijis. Ari pārējie uzreiz tapa mundrāki, atgriezās ij cerība, ij drosme. Bet sniegs sniga kā snidzis un virpuļoja visapkārt vēl blīvāks nekā pirmiņ. Arī viesulis pieņēmās spēkā.
— Varbūt iekursim uguni? — Boromirs negaidīti ievaicājās. — Nupat jau patiesi nāve zobu galā, Gendalf. Kad pazudīsim zem sniega, neviens mūs vairs neredzēs, bet diez vai tas mums ko līdzēs.
— Ja vari, iekur, — Gendalfs piekrita. — Ja kādam ir modras acis, kas redz cauri tādam putenim, tās mūs redz ari tāpat — ar uguni vai bez.
Tomēr, lai arī, klausīdami Boromira padomam, viņi bija līdzi paņēmuši gan malku, gan iekurus, savilgušos zarus tādā aukā neizdevās aizdedzināt nedz elfam, nedz arī — tu, brīnums! — rūķim. Pēdīgi pats Gendalfs negribīgi nāca talkā. Pacēlis žagaru saišķi, viņš to kādu brīdi paturēja izstieptā rokā un tad, pavēloši izteicis: — Naur an edraith ammcn! — saišķim pašā vidū iebakstīja ar zižļa galu. No žagariem tūliņ izšāvās zili zaļa liesma, un malciņa čūkstēdama aizdegās, izspļaudama garaiņu vērpetītes.
—Ja kāds tomēr vēro, vismaz pats sevi nu esmu atmaskojis, — burvis gremzās. — To, ka Gendalfs ir še, tagad sapratīs ikviens, kam acis pierē, no Rivendellas līdz pat Anduīnas lejtecei.
Bet pārējiem vairs nerūpēja ne spiegi, ne ienaidnieki. Uguntiņa tūliņ ielīksmoja prātu. Žagari dega sprakšķēdami, un, lai arī visapkārt šņāca putenis un sniegs zem kājām kusdams pārvērtās šķīdonī, visi ar labpatiku sildīja rokas pie sārta liesmiņas. Tā nu viņi stāvēja ciešā lokā ap dejojošo uguntiņu, kas meta sarkanus atspīdumus uz pārgurušajām un raižpilnajām sejām, bet aiz muguras kā mūris melnēja nakts.
Tomēr malka izdega ātri, un sniegputenis joprojām nerimās.
Uguns noplaka, liesmas aprija pēdējo žagaru nastiņu.
— Aukstums pieņemas spēkā, — Aragorns ierunājās. — Drīz ausīs rīts.
— Ja gaisma tādam mākoņu blāķim maz tiks cauri, — Gimlins piezīmēja.
Boromirs paspēra soli tālāk no uguns un vērīgi ieskatījās tumsā. — Sniegs pierimst, — viņš pavēstīja. — Un arī auka rādās pieklususi.
Frodo gurdi vērās uz sniegpārslām, kas izdejoja no tumsas, lai dziestošā sārta gaismā uz brīdi uzmirdzētu spoži baltas, tomēr, viņaprāt, to mazāk kā nekļuva, tā nekļuva. Tad piepeši, kad atkal jau sāka mākties virsū snaudiens, viņš atskārta, ka vējš patiesi pieklusis un pārslas, lai arī lielākas un smagākas, krīt daudz retākas. Palēnām ausa blāva gaisma. Pēdīgi sniegputenis mitējās pavisam.
Gaismai pieņemoties spēkā, pasaule skatam atklājās svešāda, klusuma pārņemta un pārklāta ar biezu, baltu seģeni. Lejāk vīdēja baltas kupenas, uzkalniņi un bezveidīgi bezdibeņi, no naktī izbristās takas vairs nebija ne vēsts, bet kalna virsotne slēpās pelēkos mākoņos, kas draudēja izvirst pār ceļinieku galvām jaunus sniega blāķus.
Gimlins pavērās augšup un nogrozīja galvu. — Karadrass mums nav piedevis. Ja iesim tālāk, viņš atkal sacels sniega vētru. Jo drīzāk griezīsimies atpakaļ, jo labāk.
Par to visi bija vienisprātis, taču atpakaļceļš solījās būt grūts, bet varbūt pat neiespējams. Tikai pāris soļu no ugunskura vietas sniegs gulēja tik biezā kārtā, ka hobitiem sniedzās pāri galvai, un vietumis pie klints sienas bija sadzīts varenās kupenās.
— Ja Gendalfs ietu pa priekšu ar zizli, viņš jums varētu izkausēt taciņu, — Legolass ieteicās. Viņam vētra nekādas raizes nebija sagādājusi — elfs vienīgais no visiem bija saglabājis priecīgu prātu.
—Un elfi varētu atlidot pāri kalniem un novilkt sauli zemāk, lai mūs izpestītu, — Gendalfs atcirta. — Zizlis man vajadzīgs citiem darbiem. Es nevaru dedzināt sniegu.
— Nu ko, — sacīja Boromirs. — Pie mums mēdz teikt — kam nav galvā, tam ir kājās. Ceļš būs jāmeklē stiprākajam. Visu gan apsedzis sniegs, bet šurp mēs kāpām, palūk, gar to klintsbluķi. Tieši tur sniegs sāka gāzties ar joni. Ja aiztiksim tik tālu, pēcāk varbūt ies vieglāk. Es lēšu, te nebūs vairāk par astotdaļjūdzi.
—Tad izbridīsim ceļu — mēs ar tevi! — ierosināja Aragorns.
Aragorns viņu pulkā bija augumā pats lielākais, bet Boromirs, lai ari ne tik garš, toties plecīgāks un druknāks. Viņš brida pirmais, Aragorns sekoja pa pēdām. Uz priekšu viņi tika pagalam lēnām, un ik solis prasīja milzu piepūli. Vietumis sniegs viņiem sniedzās lidz krūtīm, un pa gabalu šķita, ka Boromirs nevis brien, bet peld vai, vēzēdams varenās plaukstas, noņemas ar rakšanas darbiem.
Legolass abus vēroja, un uz lūpām viņam rotājās smaids. Tad viņš uzrunāja pārējos: — Jūs sakāt — ceļu lai meklē stiprākais? Bet es saku — lai arājs ar, ūdrs peld, bet, kad jādēj pa zāli un lapām — un ari sniegu! —, sauciet elfu!
To teikdams, viņš izveicīgi metās uz priekšu, un Frodo, kaut izsenis zināja, taču pirmoreiz tā pa īstam pamanīja, ka elfam kājās ir nevis zābaki, bet, kā jau ierasts, vieglas kurpītes, kas sniegā atstāja vien tikko manāmus pēdu nospiedumus.
— Paliec nu sveiks! — viņš uzsauca Gendalfarn. — Iešu uzmeklēt sauli! — Un, itin kā skriedams pa liedaga smilti, viņš aizbrāzās, viens un divi panāca abus spēkavīrus, pamāja viņiem ar roku, pašāvās garām un drīz pagaisa aiz klintsbluķa.
Palikušie gaidīja, saspiedušies pulciņā un raudzīdamies, kā Boromirs un Aragorns pamazām sarūk par maziem, melniem plankumiņiem, kas kustējās baltajā klaidā. Beidzot ari tie pazuda aiz klints. Laiks vilkās neizturami lēnām. Mākoņi noslīga zemāk, un lejup novirpuļoja viena otra sniegpārsla.
Aizritēja kāda stunda, kas likās kā vesela mūžība, līdz pēdīgi atgriezās Legolass. Tūliņ pie klintsbluķa tālē iznira ari Boromirs un Aragorns, cīnīdamies augšup pa nogāzi.
— Tad nu tā, — Legolass sauca, pieskrējis pulciņam klāt. — Sauli rokā nesadabūju. Saulīte pastaigājas dienvidu zilajās ārēs, un par šitā Sarkanraga pauguriņa sniegotajām dusmām viņai galva nesāp. Toties atnesu cerības stariņu tiem, kam lemts brist kājām. Tūliņ aiz pagrieziena saputināta milzu kupena, kas mūsu spēkavīrus teju apraka. Abi pagalam izsamisa, bet tad es atgriezies pavēstīju, ka kupena nav neko biezāka par mūri. Un viņā pusē sniegs piepeši iet mazumā, tā ka vēl mazliet lejāk vien drusku pakaisits tā, lai hobitam būtu kur vēsināt kāju pirkstus.
—Ahā, es tak teicu, — Gimlins noņurdēja. — Tas nebija nekāds parastais putenis. Karadrasa negantības. Viņš neieredz ij elfus, ij rūķus un kupenu saputinājis, lai nogrieztu mums ceļu atpakaļ.
— Par laimi, tavam Karadrasam izkrita no prāta, ka līdzi jums ir ari cilvēki, — sacīja Boromirs, nule piebridis klāt. — Un, atļaušos teikt, īsti drosminieki, lai gan labāk te būtu derējuši kaut vārgāki vīri, toties bruņojušies ar pāris lāpstām. Lai nu kā, izbridām taku cauri kupenai, par ko še priecīgi droši vien bUs visi, kam nav tik vieglu kāju kā elfiem.
— Bet kā lai mēs tiekam lejā, līdz tai kupenai, kam esat izlauzušies cauri? — ieprasījās Pins, vārdos izteikdams to, par ko klusībā galvu lauzīja visi hobiti.
— Nezaudē cerību! — Boromirs atsaucās. — Esmu gan nokausēts, tomēr spēks kaulos vēl ir, un Aragornam tāpat. Mēs mazļautiņus aiznesīsim. Pārējie lai brien nopakaļ. Nāc nu, Peregrīna jaunkungs! Sāksim ar tevi.
Viņš pacēla hobitu uz rokām. — Sēdies kukaragās! Rokas man pašam būs vajadzīgas, — Boromirs norīkoja un devās lejup pa nogāzi. Aragorns ar Meriju sekoja. Pīns pārsteigts raudzījās uz eju, ko vīri bija izrakuši ar kailām rokām, un apbrīnoja viņu spēku. Pat tagad, soļodams ar nastu mugurā, Boromirs paplašināja taku, sviezdams sniegu sāņus, lai tiem, kas brien nopakaļ, iešana vestos vieglāk.
Beidzot viņi nonāca pie lielās kupenas, kas bija aizgrūsta šķērsām pāri takai kā vienlaidus mūris, kura augšmala, nosmailināta asa kā nazis, slējās tik augstu, ka būtu vajadzīgi trīs cits citam uz pleciem sastājušies Boromiri, lai varētu tai paskatīties pāri. Bet pašā vidū bija izlauzta eja ar puslokā izliektu grīdu kā tiltam. Otrpus kupenai Boromirs un Aragoms Pīnu un Meriju nolaida zemē, un tur viņi kopā ar Legolasu gaidīja ierodamies pārējos.
Pēc brīža Boromirs atstiepa Semu. Aiz viņa pa šauro, bet nu jau labi iestaigāto taciņu nāca Gendalfs, vezdams Bilu, kam mugurā uz mantu maisiem bija uztupināts Gimlins. Gājienu noslēdza Aragorns, kas nesa Frodo. Visi izgāja cauri kupenai, bet, kolīdz Frodo kājas pieskārās zemei, ar apdullinošu dārdoņu no virsotnes lejup gāzās akmeņu un puskusuša sniega blāķis. Visiem uz bridi tumšs sametās gar acīm, viņi piespiedās pie klints un, kad gaiss no jauna bija tīrs, ieraudzīja, ka eja aiz muguras aizbrukusi.
— Gana! Rimsties! — Gimlins iekliedzās. — Iesim projām tik naski, cik vien ļausi! — Un patiesi — lidz ar to kalna ļaunprātība šķita izsīkusi, it kā Karadrass būtu gandarīts, ka iebrucēji atvairīti un atgriezties vairs neiedrošināsies. Sniega mākoņi pamazām sāka izklīst, un rita gaisma pieņēmās spēkā.
Legolasam izrādījās taisnība — lejāk sniega sega pamazām tapa aizvien plānāka, lidz pat hobiti varēja tikt uz priekšu paši saviem spēkiem. Necik ilgi, visi atkal nonāca laukumiņā stāvās nogāzes korē, kur iepriekšējā vakarā bija manījuši krītam pirmās sniegpārslas.
Rīts jau bija pusē. Stāvēdami kalna galā, viņi pavērās lejup, atpakaļ uz rietumiem. Tālu projām, klintis un aizās, kas bija izvagojušas Sarkanraga pakāji, slēpās ieleja, no kurienes viņi bija devušies ceļā uz kalnu pāreju.
Frodo kājas smelgtin smeldza. Viņš bija nosalis līdz kaulam un izbadējies, un, iedomājies par ilgo, grūto kāpienu lejup, sajuta galvā sagriežamies reiboni. Acu priekšā sāka dejot melni punktiņi. Viņš izberzēja acis, bet punktiņi peldēja kā peldējuši. Tie riņķoja dziļi lejā, tomēr gana augstu virs zemes.
—Atkal tie putni! — Aragorns norādīja lejup.
— Nu vairs nekas nav līdzams, — Gendalfs noteica. — Lai tie labi vai ļauni, vai pavisam nekaitīgi, mums tik un tā tūliņ jākāpj lejā. Vēl vienu nakti nedrīkstam gaidīt pat šeit, kur Karadrasam ceļgali.
Kad viņi pagrieza muguru Sarkanraga vārtiem un ņēmās gurdi klunkurēt lejup pa nogāzi, no virsotnes lejup noskrēja ledusauksta vēja brāzma. Karadrass bija guvis virsroku.